gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Čekistus kājām nespārdīja

Viss raksts: http://www.la.lv/cekistus-kajam-nespardija/

simsons5_db_4-664x521

Foto – Dainis Bušmanis. Pēteris Simsons

Rudens pirms 25 gadiem atjaunotās Latvijas politiskajā ainā iezīmējās ar Latvijas PSR Valsts drošības komitejas (VDK) likvidēšanas procesu. Politiķi lauzīja galvu, kā noregulēt šo jautājumu ar VDK priekšniecību Maskavā, ko darīt ar atlaistajiem čekistiem. Dzima “čekas maisu” jēdziens, jo 1991. gada 27. novembrī VDK ziņotāju kartotēka no Stūra mājas pārceļoja uz Augstākās Padomes (AP), tas ir, Saeimas ēku. Daudzi ar VDK likvidāciju saistītie procesi notika nekoordinēti, impulsīvi vai vienkārši izmantojot situāciju. PĒTERIS SIMSONS tolaik bija AP pilnvarots vadīt sarunas ar PSRS VDK par šā “kantora” darbības izbeigšanu Latvijā. Atbilstošu protokolu parakstīja 1991. gada 29. augustā. Kavējoties pārdomās, bijušais AP deputāts Simsons vairākkārt uzsver, ka pagātnes rīcības pareizība vai nepareizība jāvērtē pēc sekām – vai attiecīgā darbība nesusi ieguvumus vai zaudējumus. Bet, kad runājam par procesiem pēc neatkarības atgūšanas, Simsona kunga teiktajā ieskanas vilšanās.

– LPSR VDK šefs Edmunds Johansons atmiņās “Čekas ģenerāļa piezīmes”, 1991. gada rudeni atceroties, raksta, ka jūs VDK likvidācijas sarunās esot bijis lietpratīgāks par citiem.

– Mēs ar Johansonu viens otru kājām nespārdījām. Taču tajā pasākumā es jau tikai otro reizi biju Stūra mājā. Pirmā bija 1969. gadā, kad mani izmeta no Latvijas Valsts universitātes. Jā, tad es biju citā statusā un man bija saruna ar universitātes kuratoru čekā, uzvārdā, šķiet, Mazais. Bet 1991. gadā nāca visādi faksi no pēdējā PSRS VDK priekšsēdētāja Vadima Bakatina. Lai mēs pērkot no viņiem LPSR VDK automašīnas. Nepiekritām, paņēmām bez maksas. Tas pats bija ar bruņojumu.

Maskavai neko nemaksājām. Tikai atdevām to, ko varēja pierādīt, ka tas ir PSRS VDK īpašums.

1991. gada 5. septembrī mūs kopā ar Johansonu aicināja uz Maskavu, kur bija tikšanās ar republiku pārstāvjiem un tika izteikti priekšlikumi par “turpmāko sadarbību” un “pilnvaru sadali”. Sarunas par VDK darbības pārtraukšanu, tās īpašumu pārņemšanu – tā bija vesela procedūra. Ar čekas īpašumu apzināšanu un pārņemšanu nodarbojās atsevišķa komisija Viļa Selecka vadībā.

– Vēlāk jums pārmeta pielaidību pret čekistiem, ka jūsu parakstītajā līgumā pensionētajiem VDK darbiniekiem un viņu ģimenes locekļiem valsts garantējusi “sociālekonomiskās, politiskās un privātās tiesības un tiesisko aizsardzību saskaņā ar Latvijas likumiem”.

– Odisejs Kostanda un Juris Dobelis pārmeta, ka es neesot bijis pietiekami nežēlīgs. Bet 1991. gada 24. augusta AP lēmumā “Par PSRS valsts drošības iestāžu darbības izbeigšanu Latvijas Republikā” jau nebija teikts, ka čekisti jāliek pie sienas. Es tikai strikti pieturējos pie šī lēmuma. Tas protokols, kuru toreiz parakstījām ar VDK vadību, jau bija kāds septītais variants. Toreiz dabūjām maksimālo, ko varējām. Mums nebija mērķa kādu represēt tikai tāpēc, ka viņš tajā kantorī strādājis. Galvenais atskaites punkts bija personas rīcība augusta pučā. Ja persona nepiedalījās pučā, tā netika vajāta.

– Pašiem bijušajiem LPSR VDK darbiniekiem latviešiem ir tāda doma, ka viņi bijuši inteliģentāki par krievu kolēģiem, pat patriotiski, tāpēc bijis viegli iekļauties jaunās Latvijas drošības struktūrās.

– No maniem universitātes Juridiskās fakultātes studiju biedriem vairāki bija izraudzīti par derīgiem strādāšanai “kantorī”. Cilvēki pildīja rīkojumus. Aktīvi vai mazāk aktīvi. Protams, krieviskā daļa bija augusi citā vidē un viņu attieksme kādās situācijās varēja būt citāda. Tos, kuri bija gatavi pārnākt strādāt neatkarīgas Latvijas dienestu labā, izvēlējās attiecīgo struktūru vadītāji. Bijušo LPSRVDK virsnieku Andri Trautmani, kurš nesen izdeva savu grāmatu, Iekšlietu ministrija pieņēma kā speciālistu. VDK organizētās noziedzības apkarošanas daļas 1. nodaļas priekšnieks Andris Strautmanis arī pārnāca mūsu pusē. Tāpat VDK īpašumu pārņemšanas procesā mums vajadzēja speciālistus no viņu vidus, kas varēja ko paskaidrot.

– Bet tas bija riskanti.

– Bez šaubām! Bet kur citus dabūt? Gatavojoties AP vēlēšanām, dabūjām speciālistu no ASV, kurš mūs apmācīja vēlēšanu taktikā. Šajā gadījumā nevienu speciālistu no Rietumiem nedabūjām. Un vai viņu pieredze mums derētu?

– Pēdējā laika atskārsme ir tāda, ka VDK kā represīva struktūra rīkojumus saņēma no kompartijas centrālkomitejas, bet kompartijas lomu represijās bieži noklusē.

– Ja neesi bijis čekists, bet esi bijis kompartijā, tad, protams, mierīgu sirdi slāni čekistus, bet tos, kuri bija partijā, neaiztiec. Paskatieties, ko masu mediji aicina publiski komentēt iekšpolitiskos un ārpolitiskos notikumus kā ekspertus! Bieži vien tie cilvēki ir ar kompartijas skolas izglītību un pieredzi tā laika amatos. 1993. gadā vēlēja 5. Saeimu. Piedalījās tikai pilsoņi – vairākums latvieši. Vai tad tauta starp 20 sarakstiem izvēlējās tos, kam nebija komjaunatnes vai partijas darba pieredzes? Taču nē! Redziet, katram bija trīs iespējas: sadarboties ar režīmu un kļūt par kolaborantu, pakļauties un kļūt par konformistu, pretoties un būt opozicionāram. Otrā daļa ir vislielākā – konformisti. Konformistu masa, protams, labāk pazīst tos, kas toreiz bija līderi, tas ir, kolaborantus, un par viņiem arī balso. Sevišķi, ja šis cilvēks personīgi viņam nav neko sliktu darījis. Ko mēs viņiem varam pārmest? 8. Saeimas laikā mēs izstrādājām deklarācijas projektu, kurā bija teikts apmēram tā: “Izsakām nožēlu par mūsu pilsoņu līdzdalību okupācijas režīmu represīvajās, ideoloģiskajās un varas struktūrās.” Izrādījās, ka Saeima nav gatava pat “izteikt nožēlu”!

– Memuārus rakstīsiet?

– Ja Dievs dos vēl kādus desmit gadus, varbūt līdz tam tikšu. Tomēr nez vai ātrāk par 50 gadiem šo lietu kāds uzmanīgi pētīs. Un kam tā ir vajadzīga? 1991. gadā bija tikai divi cilvēki, bijušie čekas informatori, kas paši atzinās un uzrakstīja vēstuli, ka viņi sadarbību ir pārtraukuši. Kad dažādos laikos cilāja jautājumu, ko ar čekas maisiem darīt, es jau piedāvāju rīkoties pēc lietuviešu varianta: nosaka laiku, kad cilvēks var pieteikties, un tas viņam garantē, ka viņa vārds netiek publiskots, ja vien viņa rīcībā nav noziedzīga nodarījuma. Ja ne, tad viss aiziet publiski.

– Lustrācija?

– Tas ir ārkārtīgi sarežģīts un smags jautājums. Ja mūsu valstī ne likumdevēja, ne tautas līmenī skaidri nepasaka, ka sadarbība nosodāma, bet pretošanās slavējama… Redziet, pirmo reizi ar to saskāros kādā 7. klasē, kad konstatēju, ka skolā ir cilvēks, kurš ziņoja. Beigās šis cilvēks pēc gadiem pakārās. Acīmredzot bija kādi apstākļi, kas viņu piespieda sadarboties un viņš nevarēja ar to vairs dzīvot. Ne jau katrs sadarbojās, savtīgu motīvu vadīts. Bieži vien piespieda ar argumentiem, kas bija dzīvības un nāves, brīvības vai nebrīvības, ģimenes drošības jautājums.

– Vieni saka, ka aģentu uzskaites kartotēkai nevar uzticēties, jo tur ir pierakstījumi, tur it kā likts iekšā un ņemts ārā. Otri saka: tas viss ir nopietni, un cilvēki, kas tajā atrodas, faktiski joprojām ir “uz āķa”.

– Toreiz sarunu gaitā ar VDK vadību tika piedāvāts kartotēku likvidēt. Mums bija jālikvidē kartotēka, viņi likvidētu aģentu lietas Maskavā. Bet es nebiju tik labticīgs, lai uzticētos. Tad viņi piedāvāja “iesaldēt” kartotēku uz 75 gadiem. Tad uz mazāku termiņu. Beigās vienojāmies, ka katra valsts izstrādās likumu par slepenās informācijas izmantošanu. Diemžēl “zinātkārie zēni” kartotēku paņēma. Es nezinu, izpētīja vai neizpētīja. Bet to mēs gan tagad redzam, ka labuma no tā nekāda nav bijis. VDK bija pietiekami nopietna iestāde, un dokumentus tur kārtoja pietiekami nopietni. Ja ir aģentu reģistrācijas žurnāls un tam pretī kartotēka, tad apšaubīt var tikai motīvus, kādēļ konkrēto cilvēku tur ierakstīja. Bet to tad arī katrs varētu paskaidrot, ja mēs viņam būtu devuši iespēju pieteikties, liecināt, izstāstīt… Lai ir šī grēksūdze, par kuru tālāk netiek ziņots, vai arī, ja viņš ir noslēpies, lai viņu publisko un visi zina, kas viņš bijis un ko darījis. Un, ja kāds ir savu kartīti izņēmis, tad aģentu žurnālā jau vienalga viņa vārds parādās tā, ka tas neko nedod. Es domāju, ka kartotēka ir patiesa. Protams, tas ir “švakākais” materiāls no iespējamajiem, un paliek jautājums, kāpēc to mums atstāja. VDK bija nopietna iestāde, kas varēja paņemt prom to, ko nevajadzēja atstāt, un atstāt to, ko vajadzēja. Bet arī šis materiāls bez šaubām jāizmanto saprātīgi un lietderīgi.

– “Maisi” līdz šim mums radījuši tikai nepatikšanas. Tad Linards Muciņš būs aplami darījis, toreiz pārvedot dokumentus no Stūra mājas uz AP?

– Kaut cik objektīvi kaut ko var izvērtēt tikai pēc sasniegtā rezultāta. Kāds ir rezultāts? Es biju parakstījis ar PSRS VDK protokolu, kurā bija gan skaidri noteikts, ka kartotēka paliks turpat, gan kāda būs rīcība attiecībā uz mūsu cilvēku lietām arhīvos Krievijā, kur ir tūkstošiem lietu, kas jādabū. Tātad kartotēkas aizvešanas akcija faktiski bija “casus belli”, lai nekādas sarunas ar mums vairs nenotiktu. Mēs iedevām Bakatinam formālu iemeslu neatdot mums arhīvus, kuru atgūšana bija mūsu interesēs. Tiesa, neskatoties uz Bakatina dusmām, 1992. gada 6. augustā mums tomēr izdevās no arhīva Uļjanovskā atgūt un atvest uz Latviju 5200 represēto krimināllietas un 10 137 filtrācijas lietas. Bet tā arī bija pēdējā čekas dokumentu partija, ko spējām dabūt. Latvijas valdība nākamo lidmašīnas reisu uz turieni vairs neapmaksāja.

– 2001. gadā kādā intervijā jūs sakāt, ka VDK lomas izvērtēšanas gadījumā “jo vairāk gadu paies, jo mazāk paliks liecinieku, līdzdalībnieku un vairāk dažādas versijas varēs izvirzīt”. Tātad, jo tālāk laikā, jo tālāk no patiesības?

– Ja nav liecinieku, nav kam pajautāt, tad var izvirzīt visdažādākās versijas. Mēs būsim tālāk no īstenības un apmierināti ar to. Nevienam vairs nebūs jābaidās. Nevienam nevarēs pierādīt, ka viņš melo. Būs tikai vairāk vai mazāk loģiski secinājumi, kādi nu kuram patiks.

– Kāds liktenis gaida “čekas maisus”?

– Kad pienāks laiks, kad “maisi” nevienam nebūs ne kaitīgi, ne bīstami, kad pētniekiem vairs neliks šķēršļus to izpētīšanai, kad uz to pamata varēs kādu romānu uzrakstīt, tad arī ļaus ar tiem iepazīties. Vienmēr ir jāuzdod jautājums: kam traucē šīs nozares pētīšana? VDK dokumentu izpētes komisija darbojas jau kurā variantā un kurā pakļautībā. Un kāpēc tās pētniekiem vajadzētu kļūt gandrīz par Satversmes aizsardzības biroja darbiniekiem, lai gūtu pieeju tiem dokumentiem? Var taču to visu ar likumu noregulēt! Bet vai mēs vispār gribam, lai pēta? Vai ir bijusi kāda tautas manifestācija “izbeidziet traucēt komisijas darbu”? Nē! Nav te ne tautas atbalsta, ne prasību. Tirgus ekonomikā visu nosaka pieprasījums. Ja pieprasījuma pēc patiesības nav…

– Tautas pasivitāte vainīga?

– Ja tauta, kurai 20 savas valsts gados jau bija radusies nācijas apziņa, nākamos 50 gadus vairākās paaudzēs, izmantojot “vienotas padomju tautas” veidošanu, atkal tika degradēta līdz pūļa apziņas līmenim, tad no pūļa nevar prasīt, lai tas rīkotos kā nācija. Tāpēc neprotam savu valsti pārvaldīt, neprotam izvēlēties likumdevējus un līderus. Pūlis no sava vidus izvēlas sev līdzīgos. Ja tauta par saviem līderiem izvēlas lauku muzikantus, zoodārza runasvīru vai veiksmīgu aktieri…

– Izklausāties vīlies…

– Esmu jau izdomājis memuāru virsrakstu: “Ilūzijas un maldi”. Jā, agrāk domāju, ka visa latviešu tauta neieredz komunistisko režīmu un tika piespiesta tam pieslieties. Es tiešām domāju – atjaunosim neatkarību un tauta vienprātīgi metīsies celt savu valsti tādu, kāda tā bija līdz 1940. gadam. Mūsu senči savu valsti taču izveidoja no karā izpostītas zemes! Jo tad tautai bija nācijas apziņas līmenis. Tagad mums atkal ir sava valsts, taču izrādās, ka tautai ir pilnīgi cits mērķis – labklājība ar jebkādiem līdzekļiem, par jebkādu cenu “rīt uz brokastu laiku”. Bet es nevienam neko nevaru pārmest. Tauta sastāv no atšķirīgu interešu grupām, tāpēc tādu kopēju “tautas interešu” nemaz nevar būt. Viss iet savu ceļu.

Iesaki šo rakstu citiem!

October 13, 2016 - Posted by | Vēsture

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: