gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Skrejlapu izplatītāju politiskā kriminālvajāšana

Mārtiņš Dātavs: skrejlapu izplatītāju politiskā kriminālvajāšana LPSR par pretpadomju propagandu

VDK zinātniskās izpētes komisija

LPSR VDK zinātniskās izpētes komisija publicē LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas locekļa M. hist. Mārtiņa Dātava pētījuma «Pretpadomju propaganda un aģitācija Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas valsts drošības iestāžu ierosinātajās krimināllietās: pretpadomju skrejlapu izplatīšanas piemērs no 1953. līdz 1956. gadam» apskatu. Pētījuma, kuru iekļaus LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas 4. sējumā un par kura ziņojums sniegts komisijas 2016. gada 11., 12. un 13. augusta starptautiskajā zinātniskajā konferencē «LIELAIS BRĀLIS VĒRO TEVI: VDK un tās piesegstruktūras», darba iekšējais recenzents ir M. hist. Arturs Žvinklis, zinātniskā redaktore ir Dr. iur. Kristīne Jarinovska.

 Sabrūkot Padomju Sociālistisko Republiku Savienībai (PSRS), tā aiz sevis atstāja plašu vēsturisko mantojumu, kas izpaudās gan garīgā, gan fiziskā formā. Šī mantojuma daļa ir arī Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) drošības iestāžu ierosinātās krimināllietas apsūdzībās par kontrrevolucionāru noziegumu veikšanu atbilstoši 1922. gada Krievijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās Republikas Kriminālkodeksa (KPFSR KK) ar grozījumiem, sākot ar 1926. gadu, 58.1 – 58.14 pantiem.[1] Īpaši izceļams ir KPFSR KK 58.10 pants, kas noteica par krimināli sodāmu pretpadomju propagandu un aģitāciju. Spriežot pēc LPSR tiesu prakses, “pretpadomju aģitācija un propaganda” varēja izpausties, piemēram, sarunā, sarakstē, dzejas sacerēšanā, dziesmu izpildīšanā, laikrakstu un skrejlapu izplatīšanā, ja šādu un līdzīgu darbību rezultātā bija pausts okupācijas varai nevēlams vai tās ieskatos tās varu vājinošs viedoklis. Šādu viedokli saskatīja, piemēram, rīcībā, kuras rezultātā slavēja dzīvi neatkarīgajā Latvijas Republikā, kritizēti dažādi dzīves aspekti PSRS vai izplatīta informācija, kas iegūta ar ārzemju raidstaciju palīdzību. Ievērojot minēto, likumsakarīgi, ka pretpadomju aģitācija un propaganda bija viena no visbiežāk izvirzītajām LPSR valsts drošības iestāžu apsūdzībām laika periodā no 1944. līdz 1956. gadam.[2] Ar šādiem un līdzīgiem krimināltiesiskiem līdzekļiem padomju totalitārais režīms faktiski apkaroja vārda brīvību, pakļaujot to totālai kontrolei un cenšoties uzstiept savas ideoloģijas premisas okupētās Latvijas sabiedrībai. Salīdzinoši skrejlapu, kas ietvēra aicinājumu cīnīties ar padomju varu vai graut tās ietekmi, rakstīšana un izplatīšana ir biežākais atzītais pretpadomju aģitācijas un propaganda izpausmes veids. Tāpēc atbilstoša satura skrejlapu izplatīšanu uzskata par attiecīgā laikā aktīvu nevardarbīgās pretošanās formu un svarīgu opozīcijas padomju varai izpausmi.[3]

Pētījumā ar jēdzienu “skrejlapa” apzīmē rakstveida uzsaukumu sabiedrībai, kas satur opozicionāru padomju varai viedokli un kas atbilst KPFSR KK 58.10panta sastāvam. Savukārt ar LPSR valsts drošības iestādēm pētījumā apzīmētas iestādes, kas laika posmā no 1953. līdz 1956. gadam bija atbildīgas parpretpadomju aģitācijas un propagandas apkarošanu Latvijas teritorijā. Ievērojot izmaiņas PSRS valsts drošības iestāžu sistēmā, mainījās arī institucionālāpretpadomju aģitācijas un propagandas apkarošanas piekritība. Rezultātā katra savā laikā pretpadomju aģitācijas un propagandas apkarošanā iesaistījās LPSR Valsts drošības ministrija (VDM), LPSR Iekšlietu ministrija (IeM), kā arī LPSR Valsts drošības komiteja (VDK).[4]

Pētījuma hronoloģiskās robežas noteiktas, ievērojot divus svarīgus PSRS okupāciju raksturojošus vēstures notikumus. Pirmkārt, tā ir Josifa Staļina (1887 – 1953) un tam sekojošās pārmaiņas un Ņikitas Hruščova (1894 – 1971) laika aizsākums, kuru iezīmē personības kulta nosodījums PSKP XX kongresa slēgtajā sēdē 1956. gada naktī uz 25. februāri. Pētījumā aplūkotais periods raksturīgs ar PSRS pāreju no totalitārā uz autoritāri birokrātisko režīmu, kas izpaudās gan kā izmaiņas padomju represīvo iestāžu sistēmā, gan kā attieksmes maiņa pret kontrrevolucionāriem noziegumiem, ko savukārt raksturo būtisks attiecīgajos noziegumos apsūdzēto personu skaita kritums. Piemēram, 1953. gadā, LPSR apsūdzot par kontrrevolucionāra nozieguma veikšanu, arestēja 616 personas. Salīdzinājumam 1952. gadā uz šādu apsūdzību pamata arestēto skaits bija 969 personas, tātad apsūdzību skaits, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, samazinājās līdz 63,6 procentiem. 1954. gadā uz attiecīgās apsūdzības pamata arestēto skaits saruka līdz pat 94 personām, 1955. gadā – līdz 54 personām, bet 1956. gadā tās jau bija tikai 43 personas.[5] Politisko pārmaiņu laiks viesa izmaiņas arī apsūdzēto par kontrrevolucionāriem noziegumiem, jo no 1956. līdz 1957. gadam apsūdzēto personu skaits atkal palielinājās.[6]

Starp minētajā laika periodā arestētajām personām ir arī 28 personas, kas apsūdzētas par pretpadomju skrejlapu izplatīšanu un pret kurām ierosināto krimināllietu dokumentācijas kopums atrodams 21[7] lietā, kas atrodamas Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts arhīva (LVA) 1986. fondā Latvijas PSR Valsts drošības komitejas par sevišķi bīstamiem pretvalstiskiem noziegumiem apsūdzēto personu krimināllietas”.[8] Šīs lietas kalpojušas kā pamatavots konkrētajam pētījumam. Krimināllietu atlase veikta, pamatojoties uz fonda aprakstā uzskaitītiem apsūdzības formulējumiem. Tādējādi izvēlētas tikai tās krimināllietas, kas raksturotas kā pretpadomju satura skrejlapu izplatīšana. Sakarā ar laikmetīga kataloga trūkumu, kā arī ievērojot krimināllietu apjomu, krimināllietas, kas raksturotas kā pretpadomju dokumentu uzglabāšana, pētījumā nav aplūkotas, lai gan arī tās var ietvert apsūdzības, kas celtas sakarā arpretpadomju skrejlapu izplatīšanu. Tāpat nav izslēgts, ka arī citādi raksturotas krimināllietas, var saturēt pretpadomju skrejlapu izplatīšanas aspektu. Detalizēta visu ar pretpadomju skrejlapu izplatīšanu analīzei būtu nepieciešama atbilstoša krimināllietu kataloģizēšana.[9] Tādējādi pētījums dod vispārēju ieskatu analizēto krimināllietu dokumentācijā, konstruē tajās apsūdzēto personu sociālo portretu, sniedz ieskatu pretpadomju skrejlapu saturā un to tapšanas apsvērumos, kā arī sniedz krimināllietu izmeklēšanas un tiesas procesu gaitu analīzi.

1. Krimināllietās apsūdzēto personu sociālais portrets

Pētījumā analizēto krimināllietu informācijas apjoms par tajās apsūdzētajām personām ir pietiekoši plašs, lai no tā varētu izveidot attiecīgo personu sociālo portretu. Tas savukārt ļauj izdarīt vispārīgus secinājumus par apsvērumiem, kas bijuši par pamato attiecīgo pretpadomju skrejlapu izgatavošanā un izplatīšanā. Apsūdzēto personu sociālā portreta noskaidrošanai īpaši noderīgas ir krimināllietām pievienotās “arestēto anketas”, kas sniedz detalizētu informāciju par attiecīgās personas dzīves gaitām. Personu raksturojoša informācija atrodama arī citos dokumentos, piemēram, apsūdzības slēdzienos vai tiesas spriedumos, tādēļ ir svarīgi šo šo informāciju skatīt kopsakarā.

Apkopojot dzimšanas datus par 28 analizētajās krimināllietās apsūdzētajām personām, var konstatēt, ka absolūtais vairākums šo personu bijuši jaunieši[10]: 22 personas aresta brīdī bija sasniegušas 15 līdz 24 gadu vecumu; no tām deviņas nebija sasniegušas 18 gadu vecumu.[11] Sešas personas aresta brīdī bijušas vecākas par 24 gadiem.[12] Septiņas personas bija dzimušas vēl pirms 1933. gada, tātad kā skolas vecumu sasniegušas personas atbilstoši mūsdienu izpratnei bija izveidojušas patstāvīgu priekšstatu par dzīvi neatkarīgajā Latvijas Republikā un okupāciju 1940. gadā. Jaunāku personu priekšstatus savukārt vairāk iespaidoja līdzcilvēki un materiālās vēstures liecības.[13]

Apkopojot ziņas par apsūdzēto personu izglītības līmeni, jāsecina, ka nedaudz vairāk kā pusei jeb 16 no apsūdzētajām personām ir nepabeigta pamatizglītība, bet 11 personas ir ieguvušas pamatizglītību. Vidējo izglītību ieguvusi tikai viena persona – Dmitrijs Prokofjevs (dzimis 1913. gadā), kurš strādāja Cesvaines pamatskolā par skolotāju.[14] Augstāko izglītību nebija ieguvusi neviena no apsūdzētajām personām. Vidējais izglītības līmenis ir astoņu klašu jeb pamatizglītība. Šāds izglītības līmeņa rādītājs, pirmkārt, saskan ar apsūdzēto personu vecumu. Otrkārt, tas vedina secināt, ka, jo augstāks izglītības līmenis, jo mazāka bijusi personu iesaiste pretpadomju propagandā un aģitācijā ar skrejlapu palīdzību. Tam var būt vairāki skaidrojumi, arī tas, ka skrejlapas ir vispieejamākais protesta veids un ka vecums un izglītība paver plašākas iespējas paust pretpadomju viedokli.

Informācija par apsūdzēto personu nodarbošanos liecina, ka 12 personas strādājušas algotu darbu, 11 – bijuši skolnieki, četras –bezdarbnieki un viena persona bijusi pensionēta.[15] Apsūdzēto personu vidū ir arī persona, kura aresta brīdī dienēja PSRS bruņotajos spēkos, proti, 1956. gada 16. februārī par iepriekšēju dalību jauniešu pagrīdes pretpadomju organizācijā Antisemītiskā un antikomunistiskā savienība tika arestēts Staņislavs Peipiņš (dzimis 1935. gadā).[16]

Krimināllietās atrodama arī informācija par apsūdzēto personu šķirisko izcelsmi. Septiņpadsmit personas bija cēlušās no zemnieku ģimenes, astoņas – no strādnieku ģimenes, divas – no kalpotāju ģimenes. Vienā gadījumā jeb Dzintras Švalbes (dzimusi 1937. gadā) krimināllietā norādīts, ka viņa cēlusies no zvejnieku ģimenes.[17]

Par 26 no 28 apsūdzētajām personām norādīts, ka viņu tautība ir latvietis, savukārt Dmitrija Prokofjeva un Vladimira Petrova (dzimis 1911. gadā) gadījumā norādīts, ka viņu tautība ir krievs. Ievērojams, ka abas minētās personas bija dzimušas īsi pirms Latvijas Republikas proklamēšanas, tādēļ viņi bija uzauguši un lielāko daļu savas dzīves pavadījuši neatkarīgā Latvijas Republikā, tātad identificējot sevi kā piederīgus Latvijas Republikai. Minēto pašidentifikāciju apstiprina vairāki apstākļi: gan D. Prokofjevs, gan V. Petrovs skrejlapas bija rakstījuši latviešu valodā; D. Prokofjevs, jau atrodoties ieslodzījumā, savu biogrāfiju bija uzrakstījis latviešu valodā un iesniedzis to VDK izmeklētājiem,[18] savukārt V. Petrova māte lūgumus tiesai rakstījusi latviešu valodā.[19] Tāpat par pašidentificēšanos ar neatkarīgo Latvijas Republiku un latviešiem liecina V. Petrova 1955. februārī uzrakstīto skrejlapu saturs. Vienā no tām rakstīts:

“Latvieši! Latvija pieder latviešiem. = Neticiet. = Nav tālu atmaksas stunda. = “Melnais””[20]

1943. gada 16. jūnijā V. Petrovu kā dezertieri ieskaitīja latviešu leģiona soda rotā, kur atrodoties V. Petrovs pats sev sašāvis kreiso roku. Rezultātā V. Petrovu deportējuši uz Vāciju, kur viņš bijis ieslodzīts ostas noliktavā. Izmantojot bombardēšanas trauksmi, viņš esot izmucis un kā bēglis devies uz Dānijas Karalisti, kur uzturējies līdz 1945. gada 5. maijam. Tad devies atpakaļ uz okupētās Latvijas teritoriju, kur V. Petrovu 1946. gada 26. martā arestēja un sodīja, pamatojoties uz KPFSR KK 58.1a pantu par “dzimtenes nodevību”, ar desmit gadiem ieslodzījumā.[21] Šajā sakarā svarīgi minēt, ka V. Petrovs, noslēdzoties Otrajam pasaules karam, no Dānijas Karalistes teritorijas okupētajā dzimtenē atgriezies brīvprātīgi. 1955. gada februārī V. Petrovu atbrīvoja no ieslodzījuma, bet pēc nepilna gada 1956. gada 24. janvārī viņu arestēja par pretpadomju satura skrejlapu izplatīšanu.[22] Ievērojot minēto, V. Petrova dzīves gājumu izmantoja kriminālprocesā.

Atbildību pastiprinoši apstākļi no padomju tiesību skatpunkta bija atklāti arī citām personām. Piemēram, atbilstoši PSRS Augstākās Padomes Prezidija 1947. gada 4. jūnija dekrētam Par kriminālatbildību par valsts un sabiedriskā īpašuma izlaupīšanu[23] 1948. gada 21. oktobrī bija tiesāta Vera Ginters (dzimusi 1922. gadā), kuras dzīvoklī kratīšanas laikā bija atrasti cita starpā arī divi Latvijas Republikas karogi un nacionālistiska satura literatūra.[24] Ievērojot PSRS Augstākās Padomes Prezidija 1953. gada 27. marta dekrētu par amnestiju[25] Veru Ginteri atbrīvoja no soda izciešanas. Tomēr jau 1955. gada 8. jūnijā viņu tiesāja par pretpadomju propagandas un aģitācijas veikšanu.[26]Neskatoties uz amnestiju, V. Ginters rīcību, spriežot pēc krimināllietas materiāliem, vērtēja gan iepriekš nodarītā gaismā, gan arī kopsakarā ar apstākli, ka viņas vīrs Tālivaldis Ginters (dzimis 1914. gadā) 1945. gadā 20. maijā bija arestēts un tiesāts atbilstoši KPFSR KK 58.1a pantam, nosakot 20 gadu brīvības atņemšanu, par to, ka 1940. gada jūnijā esot apšaudījis atkāpjošos PSRS bruņotos spēkus Ventspilī.[27] Līdzīgi, analizējot divu jauniešu – Visvalža Jāņa Ķīseļa (dzimuša 1936. gadā) un Jura Siksnas (dzimuša 1936. gadā)[28] – krimināllietu slēdzienus, var konstatēt, ka viņu biogrāfiju izklāstā cita starpā minēts, ka V. J. Ķīseļa māte un J. Siksnas tēvs 1945. gadā sodīti par pretpadomju darbību.[29]Vietā uzsvērt, ka faktiski jebkura aktīva politiska vai sabiedriska rīcība neatkarīgajā Latvijas Republikā pēc PSRS īstenotās okupācijas varēja būt atzīta parkontrrevolucionāru un atbilstoši sodīta, jo tiesību normām, kas paredz atbildību par kontrrevolucionāru noziegumu veikšanu, bija atpakaļejošs spēks Tāpēc varbūtība, ka šāda aktivitāte un sevišķi tad, ja tā bijusi sodīta, būs piesaukta arī ģimenes locekļu krimināllietās bija liela.

Starp 28 analizētajās krimināllietās apsūdzētajām personām vairākums jeb 24 personas raksturotas kā “bezpartejiskas”, ar ko jāsaprot, ka tās nav bijušas ne Padomju Savienības Komunistiskās partijas (PSKP), ne arī Vissavienības Ļeņina komunistiskās jaunatnes savienības (VĻKJS) biedri.

Četras no apsūdzētajām personām nozieguma izdarīšanas brīdī bijušas VĻKJS biedri, un, spriežot pēc krimināllietā pieejamiem dokumentiem, skaidri apzinājušās savas rīcības pretpadomju raksturu. Piemēram, komjaunietis un reizē jauniešu pagrīdes pretpadomju organizācijas biedrs Visvaldis Jānis Ķīselis (dzimis 1936. gadā)[30] bija galvenais teksta autors trijām pretpadomju satura skrejlapām, kuras viņa pārstāvētā organizācija plānoja pavairot un izplatīt.[31]Komjaunietis Ivars Lorencis (dzimis 1940. gadā) tiesas sēdē minēja, ka esot kļuvis par VĻKJS biedru, lai iesaistītos sabiedriskajā dzīvē un tiktu sadzirdēts varas augstāko personu vidū.[32] Tiesas sēdē viņš pauda ieskatus, kas ievērojami disonēja ar VĻKJS pamatnostādnēm. Dalību VĻKJS bija pārpratuši arī divi Krāslavas rajona Izvaltas komjaunieši,[33] kas 1952. gada beigās piedalījās jauniešu pagrīdes pretpadomju organizācijas Antisemītiskā un antikomunistiskā savienība izveidē. Ievērojams, ka bez pretpadomju skrejlapu izplatīšanas minētās organizācijas biedri vēl bija vākuši dažādas ziņas par 13 Izvaltas vidusskolas komjauniešiem.[34] Saprotamu iemeslu dēļ abi jaunieši pēc apsūdzības celšanas par pretpadomju aģitāciju un propagandu bija izslēgtas no VĻKJS biedru rindām.

Apkopojot informāciju par krimināllietās apsūdzēto personu dzīves vietām, noskaidrots, ka aresta brīdī deviņas personas dzīvojušas ārpus pilsētām dažādos ciemos vai lauku viensētās Latvijas teritorijā. Savukārt 18 dzīvojušas pilsētās, visvairāk Rīgā, kur dzīvoja desmit apsūdzētās personas; citas personas dzīvoja arī citās pilsētās – Saldū, Ainažos, Ventspilī, Jelgavā, Pļaviņās un Durbē. Viena persona dzīvoja tobrīd rajona centrā – Cesvainē, kas nebija pilsēta. Spriežot pēc apsūdzēto personu dzīves vietas, var secināt, ka pretpadomju skrejlapu prakse laika periodā no 1953. līdz 1956. gadam bija novērojama visā okupētās Latvijas teritorijā. Izvēli par labu skrejlapām, protams, noteica iespēja tās izplatīt, līdz ar to saprotamu iemeslu dēļ vairums apsūdzēto dzīvojuši blīvi apdzīvotās vietās.

2. Ievērojamākie pretpadomju skrejlapu izplatīšanas mērķi

2.1. Vēlēšanu gaitas traucēšana

Viens no iemesliem, kādēļ nolemts izplatīt pretpadomju skrejlapas, bija vēlme ietekmē 1953. gada 1. martā LPSR teritorijā rīkoto vietējo darbaļaužu deputātu padomju vēlēšanu gaitu. Starp pētījumā aplūkotajām krimināllietām par šādu ieceri apsūdzētas trīs personas. Piemēram, Vera Ginters iepriekš minēto vēlēšanu dienā bija uzrakstījusi pretpadomju satura skrejlapu un iemetusi to Ventspils 10. vēlēšanu iecirkņa urnā.[35] Šīs skrejlapas saturs bija sekojošs:

“Cik jūs nožēlojamie komunisti, vai jūs apzināties arī cik tuvu jums ir nāve. Latvija, brīvā Latvija dzīvos, atbrīvošanas brīdis ir klāt, Latvijas sarkanbaltsarkanais karogs drīz plīvos. Nāvi komunistiem, nāvi komunistiem. Vēlētājs.”[36]

Protams, minēto skrejlapu atrada, tomēr tās autores identificēšana izrādījās nesekmīga.

Situācija mainījās 1955. gada 20. aprīlī, kad pēc Veras Ginters dzīvoklī veiktas kratīšanas, tajā atrasta pretpadomju satura vēstule, kas krimināllietā nav pieejama, tāpat kā nav pieejams vismaz tās satura izklāsts, kā rezultātā V. Ginteri arestēja. Minēto vēstuli V. Ginters bija uzrakstījusi 1953. gadā (atbilstoši pašas liecībām, tomēr citviet apgalvots, ka vēstule rakstīta 1954. gadā) brālēnam Kārlim Salmiņam, kas tobrīd dzīvoja Vācijas Federatīvajā Republikā Osterodē pie Harcas[37], tomēr nenosūtījusi.[38] Izmeklēšanas gaitā reizē atklājās, ka viņa ir arī 1953. gada 1. martā vēlēšanu urnā iemestās pretpadomju skrejlapa autore. Ievērojams, ka atbilstoši krimināllietas dokumentiem 1953. gada 1. martā atklātās skrejlapas grafoloģiskā ekspertīzi veica divreiz – 1955. gada 23. februārī un 1955. gada 3.martā – , tomēr V. Ginters arests, kad atklāta pretpadomju vēstule, notika vien 1955. gada 20.aprīlī. Grafoloģiskās ekspertīzes pamatjēga ir vai nu vispārīgi raksturot rakstītāju, vai arī, izmantojot paraugus, atklāt konkrēto rakstītāju. Jāteic, ka atbilstoši mūsdienu standartiem vispārīgi raksturot rakstītāju nebūtu iespējams vien no 31 vārda, bet konkrētai rakstītāja identifikācijai būtu jābūt salīdzinājumam attiecīgās personas rokraksta paraugi.[39] Krimināllietā nav citu norāžu par veiktās kratīšanas iemesliem, tādēļ jāsecina, ka formāli kratīšanas pamatā bijušas iepriekš minēto grafoloģisko ekspertīžu rezultāti. Tiesas sēdē skrejlapas sakarā V. Ginters paskaidrojusi, ka lapiņu urnā iemetusi Lilijas Šķēles ietekmē, kura apgalvojusi, ka, atgriežoties apsūdzētās vīram, V. Ginteri arestēs. Šādas sarunas iespaidā viņa izgatavojusi minēto pretpadomju satura lapiņu.[40] Nopratināšanā Lilija Šķēle noliedza to, ka šāda saruna būtu bijusi, un, tā kā nebija neviena cita, kas varētu apstiprināt V. Ginters teikto, tiesa, taisot spriedumu, nav ņēmusi vērā šo aspektu. Kā pierādījums V. Ginters atbildībai izmantota apsūdzētās atzīšanās un grafoloģiskās ekspertīzes rezultāti. [41] Tomēr tiesa ņēma vērā, kā jau iepriekš minēts, gan to, ka V. Ginters dzīvesvietā 1948. gada 21. oktobrī veiktās kratīšanas rezultātā atrasti divi Latvijas Republikas karogi un nacionālistiska satura grāmatas, lai gan soda izciešana izpalika amnestijas dēļ, gan arī to, ka viņas vīrs Tālivaldis Ginters 1945. gada 26.maijā bija arestēts un sodīts atbilstoši KPFSR KK 58.1a pantam pardzimtenes nodevību.

Par vairāku pretpadomju skrejlapu izplatīšanu 1953. gada 21. martā arestēja Veltu Ralmani (dzimusi 1934. gadā). Vienu no šīm skrejlapām viņa izgatavojusi 1953. gada februāra beigās un piestiprinājusi to pie Ainažu pilsētas izpildkomitejas ēkas ieejas. Šīs skrejlapas saturs ir sekojošs:

“Ievērībai. Biedri, pilsoņi! Mēs 1. martā balsosim par badu un iznīcību. Staļins ir miris sen cilvēku asinis sūkdams. Par mums valda padomju vara. Mēs Kungi, jūs drīz atbrīvosim no komunistu jūga. Un par mums būs valdnieki kungs Zariņš un Feldmanis kuri atrodas ārzemēs.”[42]

Skrejlapas saturs ir ievērojams vairāku apsvērumu dēļ. Pirmkārt, skrejlapas izplatīšanas dienā Staļins vēl nebija miris; par to oficiāli paziņoja tikai 1953. gada 6. martā. Otrkārt, ar Zariņu un Feldmani, visticamāk, skrejlapas autore domājusi Jūliju Feldmani[43] (1889 – 1953) un Kārli Zariņu[44] (1879 – 1963), kas kā trimdā esoši Latvijas Republikas pilnvaroti diplomāti centās pārstāvēt Latvijas Republiku Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) un Apvienotajā Karalistē. Treškārt, skrejlapas saturs liecina, ka tās autore klausījusies kādu no ārzemju raidstacijām, kurās pārrunāja arī Baltijas valstu jautājumu, solot brīvību.[45]

Krimināllieta atklāj, ka minēto pretpadomju skrejlapu izplatīšanā bija tieši vai netieši iesaistītas vairākas citas personas. Tikai viena – Velta Tolls (Tols), dzimusi 1926. gadā – nopratināta. Savukārt “Krīgers” un “Pāršu Uldis”, kas esot bieži nākuši pie V. Ralmanes, ir vien minēti krimināllietas materiālos.

V. Ralmane liecināja, ka uz pretpadomju skrejlapu izplatīšanu pamudinājusi V. Tolls, sakot:

“Man bija bailes, bet Tolls Velta mani mierināja un teica ka nevajag baidīties, drīz laiki mainīsies, nāks amerikāņi un viss būs labi.”[46]

Tāpat V. Ralmane norādīja, ka V. Tolls esot pretpadomju skrejlapu izplatīšanas laikā “stāvējusi uz vakts”. Savukārt V. Tolls liecināja, ka V. Ralmane bieži nākusi pie viņas ciemos un teikusi, ka Alojas rajona Salacas ciema kolhozā Zaļā druva neesot ko strādāt[47] un ēst un ka kolhoza priekšnieks nedodot viņai darbu, tādēļ viņa gribot atdarīt sev nodarīto pārestību, uzrakstot pretpadomju satura uzsaukumu. Pirmo uzsaukumu V. Ralmane piestiprinājusi netālu no Ainažu pilsētas izpildkomitejas pie koka (protokolā nosvītrots vārds stabs) un aicinājusi V. Tolu līdz, bet viņa ir atteikusies, sakot, ka, šādi rīkojoties, neko nepanāks. Otrreiz V. Ralmane uzrakstījusi astoņas lapiņas un tās nolasījusi V. Tolls priekšā. V. Tolls arī norāda, ka viņa par V. Ralmanes ieceri un rīcību nevienam nav ziņojusi. Neskatoties uz minēto, V. Ralmani arestēja V. Tolls dzīvoklī, kur arī tapušas pretpadomju skrejlapas. Sūdzības par V. Ralmani iesniedzis Alojas rajona Mērnieku ciema padomes izpildu komitejas priekšsēdētājs J. Steikāns, norādot, ka V. Ralmane patstāvīgi pametusi Mērnieku ciema Putnakalnus[48], lai dzīvotu Ainažos.

Veltas Tolls raksturošanai izmantota informācija, ka viņas vīra tēvs, iespējams Georgs Tolls, esot bijis izpildu komitejas priekšsēdētājs[49]. Savukārt Velta Ralmane raksturota kā slinka, sev uzticēto darba pienākumu nepildoša persona. Rezultātā, pamatojoties uz rokraksta grafaloģisko ekspertīzi, V. Tolls liecībām un pašas V. Ralmanes atzīšanos, V. Ralmane atzīta par vainīgu un viņas tiesas spriedumā lasāms šāds tiesas secinājums:

“Augstākā tiesa atzina Ralmani par vainīgu pretpadomju rakstura skrejlapu, kas vērstas uz padomju vēlēšanu noraušanu 1953. gadā, kas satur ļaunu ienaidu pret atsevišķiem partijas un padomju valdības vadītājiem, neapmierinātību ar sociālistisko iekārtu un kas pauž cerību uz drīzu buržuāziski nacionālistiskās varas atjaunošanu, izgatavošanā un izplatīšanā.”[50]

Līdzīgi kā V. Ralmane pretpadomju satura skrejlapu vēlēšanu urnā Ainažos vēlējies iemest arī Uldis Noriņš (dzimis 1932. gadā). Par tās tapšanas apstākļiem viņš liecinājis sekojošo:

“Tajā pašā naktī, izlasot laikrakstus Cīņa, Pionieris, ko es abonēju, manī radās domā izmantot konkrēto laikrakstu izgriezumus, pārveidot tekstu uz pretpadomju saturu, aizlīmēt dažas teksta vietas un tādā veidā safabricēt pretpadomju dokumentu.”[51]

Skrejlapa izgatavota 28. februāra naktī, un par viņa darba rezultātu var spriest pēc pašas skrejlapas, kura kā lietiskais pierādījums pievienots U. Noriņa krimināllietai. Skrejlapas apskate ļauj iegūt detalizētāku informāciju par atsevišķiem tās tapšanas apstākļiem, nekā norādīts krimināllietas dokumentos. Proti, U. Noriņš skrejlapas tapšanā izmantojis 1953. gada 24. februāra Padomju Jaunatnes numurā publicēto LPSR Augstākās Padomes trešās sesijas informatīvo ziņojumu,[52] kura padomju frazeoloģija ar no citiem laikrakstiem izgrieztiem atsevišķiem vārdiem pārveidota, izveidojot pretpadomju saturu. U. Noriņa skrejlapā lasāms:

“Runāt par tīro demokratiju, par demokratiju vispār, par vienlīdzību, par brīvību, par vistautiskumu, kad strādnieki un visi darbaļaudis iedzīti badā, noskranduši, izputināti, nomocīti… Komunistiskās partijas[53] verdzībā …, bet komunistiem[54] un spekulantiem joprojām pieder viņu pašu salaupītais “īpašums” un “gatavais” valsts varas aparāts, tas nozīmē ņirgāties par darbaļaudīm un ekspluatētiem”.[55]

Ar izgatavoto skrejlapu U. Noriņs 1. marta rītā devies uz vēlēšanu iecirkni, lai skrejlapu iemestu vēlēšanu urnā, taču no šādas rīcības viņu atturējušas bailes, ka apkārt esošie cilvēki ievēros notiekošo. Nodoms paliktu neievērots, ja vien U. Noriņš 1953. gada 3. martā kādā Ainažu bufetē nebūtu no savas kabatas izvilcis iepriekš sagatavoto skrejlapu un uz tās otras puses ar zīmuli uzrakstījis:

“Tādas es izplatu pa visu Latviju.”[56]

Tad U. Noriņš nolicis skrejlapu uz galda, bufetes oficiantei priekšā un teicis viņai:

“Ja vēlaties, ķeriet mani,”[57]

tad devies laukā. U. Noriņu VDM arestēja pēc trijām dienām, 1953. gada 6.martā.

2.2. Valsts ekonomiskā stāvokļa kritizēšana

Padomju ekonomiskā situācija raisīja kritiku, tomēr viedokļa paušana par minēto jautājumu varēja tikt uzskatīta par pretpadomju aģitāciju un propagandu un attiecīgi sodīta. Starp pētījumā aplūkotajām krimināllietām par šāda veida kritikas paušanu skrejlapās apsūdzētas divas personas.

Tā Paulis Bidegs (dzimis 1898. gadā) bija apsūdzēts par to, ka no 1951. līdz 1954. gadam sistemātiski izgatavojis un izplatījis vairāk kā 200 dažāda saturapretpadomju satura skrejlapas.[58] Tajās kritizēta ne tikai PSRS ekonomiskā atpalicība, bet arī politiskā iekārta kopumā, kā arī izteikti aicinājumi rīkoties. Daļa no P. Bidega izgatavotajām un izplatītajām pretpadomju skrejlapām kā lietiskie pierādījumi pievienoti krimināllietai. Piemēram, vienā no skrejlapām (teksts uz abām pusēm) latviešu valodā pausta neapmierinātība ar augstajām cenām LPSR:

“Darbaļaužu katastrofiskais stāvoklis Lat. PSR. Sakarā ar šausmīgo cenu celšanos un pārtikas trūkumu, darbaļaužu stāvoklis ļoti smags! Komunistu bandai nav pārtikas priekš strādniekiem. Par normētām cenām, lai strādnieki pirktu par lētāku cenu! Arī neizved cenu kontroli pret spekulantiem! Baidās rādīties tautai! Nāvi strādnieku izmantotājiem!!!”[59]

Kādā citā skrejlapā P. Bidegs uzrunā pastniekus, norādot uz atbildīgajām personām, kuras vainojamas pie viņu sliktajiem darba apstākļiem. Šo skrejlapu P. Bidegs esot piestiprinājis netālu no dzīvojamo māju pastkastītēm. Tās uzsaukums ir sekojošs:

“Pastnieki! Jūsu alga ubagu graši! Jūs skrieniet kā izsalkuši suņi. Trīs reizes dienā ar somu smagu pa trepēm V. st.[60] atkal lejā kamēr apskrien 20 mājas. Par savu veselību nedomājiet viens, otrs jau slimojiet ar diloni. Žēli uz Jums noskatīties! Jūs dzīvojiet pusbadā, Jums rbļ. 300- mēn.[61] Vienu reizi dienā ko paēst! Valdība Jūs ekspluatē. Uz Jūsu rēķina dzīvo čekisti, zaķi, lāči, kirķi, upīši utt. Tie taisa taukainus vēderus, resnus mūļus. Un tie saucās strādnieku aizstāvji! Nāvi komunistu bandai – ekspluatatoriem. Lai dzīvo patiesa strādnieku valdība!”[62]

Vēl citu skrejlapu P. Bidegs izgatavojis no laikraksta Padomju Jaunatne, izplēšot tajā publicētu rakstu “Anglijai draud smaga krīze”[63] un ar zīmuli veicot svītrojumus. Tādējādi P. Bildegs raksta nosaukumu pārveidoja uz “PSRS ir jau smaga krīze”.[64]

P. Bidegu VDK arestēja 1954. gada 13. septembrī. Nopratināšanas laikā viņš norādījis, ka līdz aresta brīdim savu rīcību nav uzskatījis par noziedzīgu. LPSR VDK Izmeklēšanas daļas izmeklētājs majors Černiševs[65] noteica, ka P. Bidegam veicama tiesu psihiatriskā ekspertīze, kuras rezultātā bija konstatēts, ka P. Bidegs noziedzīga nodarījuma izdarīšanas brīdī esot slimojis ar psihisku slimību un bijis nepieskaitāms. Ievērojot minēto, P. Bildegam bija noteikta piespiedu ārstēšana speciālajā jeb cietuma tipa psihiatriskajā slimnīcā.[66] No piespiedu ārstēšanās atbrīvots 1956. gada 22. jūnijā.

1955. gada 26. decembrī LPSR VDK arestēja Cesvaines vidusskolas skolotāju Dmitriju Prokofjevu. Apsūdzības slēdzienā lasāms, ka D. Prokofjevs 1955. gada oktobra beigās izgatavojis un Cesvaines vidusskolā izplatījis astoņas pretpadomju satura skrejlapas, kurās nomelnojis padomju valdību, kolhozu sistēmu un PSKP. Nākamajā dienā viņš tās iemetis Cesvaines vidusskolas jautājumu un atbilžu kastē, kā rezultātā šīs pretpadomju skrejlapas izlasīja vairāki šīs skolas skolotāji.[67] Šajā pašā apsūdzības slēdzienā uzskaitīti visi skolotāji, kopā septiņi, kuri šīs skrejlapas izlasījuši. Starp minētajām skrejlapām divās ir izvērsta kritika pret dažādiem padomju ekonomikas aspektiem. Vienā no tām lasāms:

“Lai dzīvo privats īpašums!!!!! Nost nolādetus kolhozus un zvēriskos tautas ienaidniekus komunistus!!” [68]

Otrajā – D. Prokofjevs uzdevis jautājumu:

“Vai pareizi, ka arzemes stradnieks pelna ap seši tūkstoši rbļ. mēnesī!”[69]

Informāciju par atalgojumu ārzemēs D. Prokofjevs, visticamāk, ieguvis klausoties ārzemju raidstacijas. Par to liecina fakts, ka viņš labi bija informēts par padomju varas centieniem tās slāpēt. Šī atziņa parādās arī vienā no viņa rakstītajām skrejlapām, kuras viņš izplatīja Cesvaines vidusskolā.[70]

2.3.Baumu izplatīšana par iespējamu karu starp ASV un PSRS

Otrajam pasaules karam beidzoties, Latvijas teritorijā dzīvojošo vidū saglabājās pārliecība, ka Rietumu demokrātiskās valstis, īpaši ASV, novērsīs Baltijas atrašanos PSRS sastāvā un ka ar bruņota konflikta palīdzību tiks atjaunota šo valstu neatkarība. Šī pārliecība atspoguļojas arī skrejlapās, kas kā lietiskie pierādījumi pievienoti sešām pētījumā analizētajām krimināllietām.

Šādu cerību iespaidots bija, piemēram, komjaunietis Pēteris Plušs (dzimis 1934. gadā), kurš 1953. gada jūlijā trijās līdzīga satura skrejlapās detalizēti aprakstīja ASV plānus Baltijas valstīs. Vienā no skrejlapām, ko P. Plušs parakstīja kā “ASV aģitators Latvijas atbrīvošanas komitejā”, bija norādīts, ka 1953. gada 12. jūlijā ASV valdības sēdē tika pieņemta rezolūcija, tika izklāstīts tās teksts un informēts, ka to Ņujorkā parakstījis ASV prezidents Dvaits Eizenhauers (1890 – 1969). Seko izvilkumi, kas atspoguļo skrejlapā minētās rezolūcijas saturu:

“1) Atbrīvot Latvijas, Lietuvas un Igaunijas valstis no komunisma diktatūras, garantējot tām nākotnē brīvību un nacionālo neatkarību [..]. 2) Sastādīt jaunu valdības sastāvu, [..] no vietējo tautu aktīviem patriotiem un aktīviem cīnītājiem pret komunisma diktatūru [..]. 3) Uzsākt pakāpenisku krievu un pārējo cittautiešu evakuāciju no Latvijas, Lietuvas un Igaunijas teritorijas, atstājot tos, kas ir agrāk apdzīvojuši minēto valstu teritorijas. 4) Uzsākt pakāpenisku valdības sastāva maiņu, izspiežot no vadošajiem valsts orgāniem krievus un cittautiešus. 5) Stingri aizliegt bojāt un izvest uz Krieviju rūpnīcu un fabriku iekārtas [..] no Latvijas, Lietuvas un Igaunijas valstīm. 6) Uzsākt pakāpenisku uz Krieviju izvesto latviešu, lietuviešu un igauņu atbrīvošanu, garantējot tiem iespēju atgriezties dzimtenē. 7) Visus latviešu, lietuviešu un igauņu mobilizētos kareivjus, atgriezt savās valstīs. 8) [..] komunistiskās partijas vadošajām iestādēm un atsevišķiem komunistiem [..] kategoriski pieprasīt atstāt minēto valstu teritorijas. 9) ASV stingri kontrolēs minētā lēmuma izpildi līdz 1954. gada 1. janvārim [..]. Lēmuma neizpildes vai bruņotas pretošanās gadījumā notiks ASV militāro spēku iejaukšanās, kas neizbēgami radīs karu ar PSRS.”[71]

Nav drošticamu ziņu, ka šāda deklarācija būtu bijusi pieņemta. Visticamāk, ka skrejlapā esošo apgalvojumu pamatā ir ārzemju raidstacijās dzirdētā informācija. Šādu pieņēmumu gan neapstiprina krimināllietas dokumenti, jo tāda versija P. Pluša lietā nav apskatīta. Apsūdzētais pats kā savu informācijas avotu esot norādījis Romas katoļu baznīcas garīdzniecību, jo bijis ministrants.[72] Tā 1953. gada 10. oktobrī P. Plušs savā lūgumā PSRS Ministru Padomes priekšsēdētājam Georgijam Maļenkovam (1902- 1988) raksta:

“Daži mācītāji ķērās pie manas “atgriešanas un audzināšanas”, apgādājot mani ar pretpadomju un kaitīgu, padomju cilvēkam neatbilstošu literatūru. [..] Tā sakaru ar katoļu baznīcas garīdzniecības audzināšanas un neapdomības rezultātā es 1953. gada 9. jūlijā uzrakstīju četras pretpadomju lapiņas, no kurām trīs izplatīju, ar ko man tomēr nekādu nopietnu nolūku nebija.”[73]

Saturiski līdzīgu lūgumu P. Plušs 1953. gada 30. septembrī uzrakstīja arī PSRS Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētājam Klimentam Vorošilovam (1981 – 1961).[74]

Minētie lūgumi adresātus nesasniedza, bet tika pievienoti krimināllietas dokumentu kopumam. Šos vēstulēs minētos attaisnojumus P. Plušs izmantoja arī savai aizstāvībai tiesā, taču šāda taisnošanās bija veltīga, jo spriedumā garīdzniecības ietekme nav ņemta vērā un secināts:

“Plušs izgatavotās pretpadomju lapiņas aicināja cīņai pret padomju varu, apmeloja padomju īstenību un izteica citus pretpadomju izdomājumus.”[75]

Cerības uz neatkarības atgūšanu ar ASV palīdzību pieauga arī pateicoties izmaiņām PSRS iekšpolitikā, kas sekoja Staļina nāvei. Šādu cerību iespaidā bija arī brālēni Jānis Zvaigzne (dzimis 1938. gadā) un Mārtiņš Elstiņš (dzimis 1935. gadā)[76]. Abi 1953. gada 7. martā Staļina nāves iespaidā izgatavoja un Rauzas (šobrīd Palsmanes pagasts, Smiltenes novads) kultūras namā sēru mītiņa laikā izplatīja četras pretpadomju skrejlapas. Skrejlapās minēts sekojošais:

“Staļins nosprāga lai dzīvo Amerika”;[77]

“Lai dzīvo卍“Latvija” $ nost komunismu.”[78]

Nopratināšanā noskaidrojās, ka pretpadomju skrejlapu izplatīšanas datums izvēlēts apzināti, piešķirot tam simbolisku jēgu, proti, tās tika izplatītas pirmajā PSRS oficiāli noteiktajā sēru dienā Staļina nāves sakarā.[79] Par pretpadomju skrejlapu izplatīšanas idejas galveno autoru atzina M. Elstiņu, kurš sava idejas īstenošā iesaistīja savu brālēnu J. Zvaigzni, kuram atteikšanās gadījumā piedraudējis, ka tad, kad ASV un PSRS kara gadījumā amerikāņi ieradīsies Latvijas teritorijā, ar viņu izrēķināsies.[80] Šādu draudu iespaidā J. Zvaigzne esot piekritis. M. Elstiņš viņam nodiktēja pretpadomju skrejlapu tekstu un uzticēja atrast uzticamus cilvēkus, kuri būtu gatavi iesaistīties šādu skrejlapu izplatīšanā. Rezultātā J. Zvaigzne par izpalīgiem sarunāja Laimoni Zālīti un Gunti Kasparu, kuri izgatavoja skrejlapas ar atbilstošu tekstu, tomēr tās neizplatīja.[81] VDM 1953. gada 13. martā arestēja skrejlapu izgatavotāju J. Zvaigzni, bet teksta autoru M. Elstiņu arestēja apmēram mēnesi vēlāk 1953. gada 10. aprīlī. Tiesas sēdē, kas norisinājās 1953. gada 2. jūnijā, M. Elstiņš noliedza, ka savam brālēnam licis rakstīt pretpadomju skrejlapas, norādot, ka vēlējies, lai būtu izgatavotas cita satura skrejlapas. Proti, tajās bija jābūt rakstīts nevis “komunistiskās partijas vadītājs miris”, bet gan “jaunais vadītājs būs sliktāks”. Tiesā viņam aizrādīja uz iepriekš nopratināšanā teikto, kas atšķiras no tā, kas stāstīts tiesā. M. Elstiņš atbildējis, ka Smiltenes izmeklētājs viņam esot iedvesis bailes, kuras pazudušas Rīgā, jo tur neviens no izmeklētājiem viņam neesot draudējis. Tiesas sēdes noslēgumā M. Elstiņš tomēr atzina sev inkriminētās apsūdzības, bilstot, ka:

“Un braucot darbos kolhoznieki runā, ka drīz būs karš. Tāpat runā par buržuāziskās Latvijas laikiem.”

Šādā veidā faktiski M. Elstiņš tieši norādīja uz motīviem, kas vadījuši viņa rīcību. Noslēgumā M. Elstiņš atzinies:

“Es nemaz nezinu, kas tie komunisti ir. Man liekas, ka komunisti ģērbjas formas tērpos.”[82]

L. Zālītis un G. Kaspars bija mazgadīgi, tāpēc viņus nesauca pie kriminālatbildības par pretpadomju skrejlapu izgatavošanu.

Cerības par Latvijas Republikas drīzu neatkarību saskatāmas arī nākamajā gadījumā. Tā 1955. gada naktī no 11. uz 12. augustu Ērika Čekatovska (dzimusi 1927. gadā) Jelgavā izplatīja 14 pretpadomju skrejlapas, no kurām vairākās tika pausts atbalsts ASV, kā arī Latvijas Republikas neatkarības atgūšanai. Trijās no 14 skrejlapām šī doma izteikta sekojošās dzejas rindās:

“Krieviņ, krieviņ slikti klāsies

tava vara drīzi stāsies

Rietumvēji brāzīsies

Kremļa torņi gāzīsies.”[83]

Divās no skrejlapām piesolīta Latvijas Republikas neatkarība pēc oktobrī gaidāmās konferences Ženēvā. Minētais liek domāt, ka Ē. Čekatovska bija iespaidojusies no informācijas, ko sniedza ārzemju raidstacijas. Skrejlapās aprakstītajā 1955. gada Ženēvas konferencē tikās ASV, Apvienotās Karalistes, Francijas un PSRS ārlietu ministri, taču tajā pretēji Ē. Čekatovskas cerībām, netika pārspriests neviens jautājums par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu. Nopratināšanā Ē. Čekatovska, atbildot uz jautājumu par savu motivāciju skrejlapu izplatīšanā, atbildēja:

“Manuprāt, Latvijā latviešiem šķietami slikti klājas, un sevišķi kolhozos, un es domāju, ka pēc konferences Ženēvā Latvijā nodibināsies jauna sociāldemokrātiskā iekārta un būs vārda brīvība un domas brīvība, kuru, manuprāt, tagad Latvijā šķietami nav.”[84]

Krimināllietas izskatīšanas gaitā atklāts, Ē. Čekatovskai atzīstoties, ka arī iepriekš, 1949. gada februārī Ē. Čekatovska bija izplatījusi pretpadomju skrejlapas, kas bija vērstas pret tautas tiesnešu vēlēšanā un kas bija izplatītas to norises laikā. Reizē ar šo apstākli apsūdzībā bija norādīts, ka līdz 1955. gada 4. oktobrim Ē. Čekatovska savā dzīvoklī rakstījusi pretpadomju dzejoļus un lasījusi tos savām paziņām, izmantots [85] Tomēr minētā sakarā jānorāda, ka neviena no pratinātajām  personām nav apgalvojusi, ka dzejas priekšlasījumi saturējuši politiska rakstura informāciju. Ē. Čekatovskas dzīvokļa biedrene Biruta Neimane (Kārļa meita) tiesā liecināja, ka dzejoļi bijuši par mīlestību un ka par politiku abas neesot runājušas. Līdzīgi liecinājusi arī viņas skolas gaitu līdzgaitniece Biruta Armanoviča (Artura meita), sakot, ka dzeja bijusi par draudzību un mīlestību.

2. 4. Aicinājums uz pretošanos okupācijas varai

Absolūtais vairākums jeb desmit no pētījumā analizētajām krimināllietām ierosinātas par tādu skrejlapu izgatavošanu un izplatīšanu, kurās pausts aicinājums uz pretošanos PSRS okupācijas varai. Vismaz 150 šāda satura skrejlapas laika periodā no 1953. gada marta līdz oktobrim Rīgā izplatīja Laimonis Rudzītis (dzimis 1934. gadā). Skrejlapas izplatītas ne tikai uz ielām, bet arī iemetot pastkastītēs. Turklāt viena skrejlapa 4. oktobrī bija nosūtīta LPSR Ministru Padomei.[86] Trijās no šīm skrejlapām rakstīts:

“Draugs Latvieti! Tu reiz cīnījies pret komunistiem latviešu leģionā Volchovas purvos. Tur palika daudz Latvijas dēlu līdz ar savu pulkvedi V. Veisu.[87] Viņš atzina pirmais nepieciešamību cīnīties pret boļševismu, tādēļ viņš gāja karā. Viņš gāja karā tādēļ, lai Latvijā vairāk nekad nenonāktu komunistu zābaki. Bet Jūs attieksmē Volchovas varoņi nesnaudiet. Tava dzimtene Latvija smok komunistu varā. Vai tu Volchovieti komunistu uzvarēts. Taču nē. Cel kājās uz cīņu savu tautu, ved cīņā pret komunistiem. Lai Latvju roka nepagurst un lai Latvju zobens nesarūs. Nāvi komunistiem. – Motovilo –”[88]

Citā skrejlapā L. Rudzītis izteica šādu aicinājumu:

“Latvieti Tev vajag brīvības, kuru Tev nolaupīja komunistu bari. Atgūt to vairs var tikai ar ieročiem rokās. Uz tautas karu celies Latviešu tauta. Nāvi komunistiem! Visa pasaule palīdzēs mums šai cīņā uzvarēt. Motovilo.”[89]

Pārējo L. Rudzīša izgatavoto skrejlapu saturs ir līdzīgs.

Krimināllietas slēdzienā minēts, ka ar skrejlapu palīdzību L. Rudzītis aicinājis uz cīņu pret padomju varu Latvijas teritorijā, cēlis neslavu PSKP vadītājiem un padomju īstenībai, nopēlis strādnieku un kolhoznieku dzīves apstākļus PSRS, kā arī lolojis cerības, ka LPSR atdalīsies no PSRS, kā rezultātā būs izveidota “buržuāziski nacionāla” valdība.[90] Tiesas sēdē L. Rudzītis piekritis apsūdzībai, izņemot daļu par kolhozu nomelnošanu:

“Mans nolūks bija gāzt Padomju varu ar aģitācijas palīdzību. Es rakstīju pretpadomju satura lapiņas tāpēc ka 1949. gadā daudz latviešus aizsūtīja uz Sibīriju, apmēram 10% no visas Latvijas iedzīvotāju skaita.”[91]

Par citu skrejlapu izgatavošanas un izplatīšanas iemeslu viņš uzskatījis arī savas algas laicīgu neizmaksāšanu un kolhoznieku sliktos dzīves apstākļus. Rezultātā L. Rudzītis tika notiesāts un sodu līdz savai amnestijai 1960. gadā izcieta Vorkutā un Mordvijas Autonomajā Padomju Sociālistiskajā Republikā (APSR).

Uz cīņu pret padomju varu LPSR aicinājis arī Ritvars Jaunpetrovičs (dzimis 1937. gadā), kurš 1953. gada 18. novembrī Saldū izplatījis 11 pretpadomju skrejlapas. Skrejlapu izplatīšanas datums atbilstoši apsūdzētā paustajam pieskaņots Latvijas Republikas proklamēšanas dienai.[92] Vienā no skrejlapām aicināts:

“Stājieties partizānu rindās un iznīciniet komunistus – tautas apspiedējus!!”[93]

Minētā sakarā jānorāda, ka minētajā laikā bruņota pretošanās PSRS okupācijas varai bija apslāpēta, tāpēc liekas neparasti, ka R. Jaunpetrovičs aicina uz bruņotu pretošanos.

Krimināllietas slēdzienā lasām, ka viņš no 1950. gada līdz aresta brīdim 1953. gada 26.novembrī klausījies ārzemju pretpadomju raidstacijas, kā arī lasījis “ideoloģiski kaitīgu” literatūru.[94] R. Jaunpetroviča liecināja, ka klausījies Amerikas Balsi, pārnākot mājās no skolas un saviem vecākiem klāt neesot. Savukārt kā iedvesmas literatūru minējis Aleksandra Grīna (1895 – 1941) Pasaules vēsture un Dvēseļu putenis. Minētās grāmatas viņam iedevis kaimiņš Strazds, kurš teicis, ka pēc to izlasīšanas viņš zināšot patiesību par pastāvošo iekārtu un to, kas darāms tālāk. Viss iepriekš minētais viņu noskaņojis pret padomju varu, bet ideju par skrejlapu izgatavošanu aizguvis no līdzīga satura skrejlapas, ko atradis, ejot no skolas uz mājām.[95]

R. Jaunpetroviča krimināllietas slēdzienā norādīts, ka pretpadomju skrejlapas izgatavotas jau 1952. gada vasarā un ka mēģinājumi tā paša gada rudenī Saldus pilsētā izveidot jaunatnes pretpadomju grupu bijuši nesekmīgi.[96] Ievērojot to, ka R. Jaunpetrovičs bija nepilngadīgs, tādēļ soda izciešana bija noteikta nepilngadīgo audzināšanas kolonijā.[97]

Pretpadomju skrejlapas ar aicinājumiem pret padomju varu izplatīja arī citi skolēni. 1955. gada decembrī Rīgas 8. vidusskolas (Gaujas ielā, šobrīd – Rīgas Jāņa Poruka vidusskolas) skolēns Ivars Lorencis (dzimis 1940. gadā)[98] savas skolas gaitenī izplatīja vienu pretpadomju skrejlapu. Lapiņa nonāca skolas vadības rokās (1955. gadā skolas direktore bija Zenta Dubriniece, Rūdolfa meita[99]) un ar I. Lorenci veica pārrunas, kuru rezultātā viņš solīja šādi vairs nerīkoties.[100] Tomēr jau 1956. gada 4. janvārī I. Lorencis skolas tualetē uz sienas uzrakstīja pretpadomju tekstu, un līdz sava aresta brīdim tā paša gada 19. martā izplatīja Rīgā vismaz 20 pretpadomju lapiņas.[101] Lapiņā, kuru I. Lorencis izplatīja savā skolā, bija sekojoša satura:

“Skolēni, arī jums ir laiks iesaistīties cīņā par savu tēvzemes brīvi pret tās ienaidniekiem! Izplatāt mūsu skrejlapiņas, boikotējiet politinformācijas un krievu valodas stundas! Lai jūsu devīze ir brīva Latvija. Draugi, ieslēdziet šos vārdus savās jaunajās sirdīs uz mūžiem.”[102]

Citā skrejlapā, kuru I. Lorencis bija izplatījis Mežaparkā, lasāms:

“Latvju tauta! Ir pienācis laiks! Vai mēs ilgāk vēl varam pieļaut to, ka mūs apsmej un pazemo? Latvija nav kritusi, tā ir tikai no ienaidnieka okupēta. Lai viņi izved mūsu ļaudis, lai nošauj tos, mēs tomēr uzvarēsim. Atceraties 1918. gadu, mēs bijām saujiņa un tomēr uzcēlām un izcīnījām sev valsti. Lasiet un izplatiet mūsu skrejlapas. Pārrakstiet tās. Esiet modri. Lai jūsu devīze ir brīva Latvija. Latvju tautas cīņas štābs.”[103]

Ievērojot to, ka I. Lorencis bija dzimis 1940. gadā, viņš par notikumiem, kurus aprakstīja savās skrejlapās, sprieda pēc lasītā un dzirdētā. Spriežot pēc krimināllietas dokumentiem, var secināt, ka viņa negatīvā attieksme pret padomju varu sākusi veidoties jau 1953. gada beigās A. Grīna Pasaules vēsture un citu neatkarīgās Latvijas Republikas laikā izdoto grāmatu iespaidā. Minēto literatūru viņš esot atradis sava vectēva mājās. Tiesas sēdē viņš minējis arī to, ka 1948. gadā viņa vecāku mājās dienu atradušies latviešu nacionālie partizāni, kā arī to, ka 1950. un 1951. gadā dzirdējis nostāstus par to, ka mežos joprojām esot dzīvi latviešu nacionālie partizāni. Minētais ievērojami iespaidojis I. Lorenci, par ko liecina viņa tiesai teiktais:

“Tā kā no izlasītajām grāmatām biju sajūsmā par Ulmaņa diktatūras režīmu, tad es jutu līdzi šiem bandītiem,[104] kuri bija noskaņoti pret padomju varu, kaut gan man ar bandītiem nebija nekādu sakaru. [..] Es nolēmu, ka nepietiek tikai jūsmot par buržuāzisko iekārtu,[105] bet vajag sākt ko darīt. Tad es arī sāku izgatavot pretpadomju satura lapiņas. Es gribēju panākt, lai Latvija kļūtu neatkarīga valsts, lai tā kļūtu suverēna valsts. Man bija mērķis radīt tautas pretestību pret padomju varu lai pieprasītu Latvijas atdalīšanos no PSRS un, ja vien būs iespējams uzsākt bruņotu sacelšanos. Gribēju nodibināt sakarus ar citiem pretpadomju elementiem Latvijā. Mans uzskats bija tāds, ka Latvijā vajadzīga Satversmes Sapulce, jo, manuprāt, mūsu Augstākās Padomes deputāti neizsaka savas domas, bet klausa rīkojumus un pavēles no augšas.”[106]

Tiesas sēdes noslēgumā I. Lorencis izteicies, ka viņš savu rīcību uzskatījis par pareizu un skrejlapu izplatīšanas brīdī apzinājies, ka viņa rīcība ir sodāma, tādēļ baidījies par to runāt ar citiem cilvēkiem. Rezultātā I. Lorencim tika noteikta brīvības atņemšana labošanas darbu kolonijā.

3. Jaunatnes pretošanās organizācijas

Pretošanās PSRS okupācijas varai pēc Otrā pasaules kara izpaudās ne tikai atsevišķu personu rīcība, bet arī kā atbilstošam mērķim dibinātas organizācijas un to darbība. Jaunatnes pretošanās organizācijas bija viens no līdzekļiem organizētai nevardarbīgai pretošanās. Starp pētījumā analizētajām krimināllietām divas krimināllietas uzsāktas pret šādu organizāciju dalībniekiem, kopā 14 personām.

Kā pirmā minama 1952. gada beigās Krāslavas rajona Izvaltas vidusskolas 7. un 8. klašu skolnieku dibinātā organizācija Antisemītiskā un antikomunistiskā savienība, kura aktīvi darbojās līdz 1954. gada beigām.[107] Tajā dažādos laika posmos bija iesaistījušies 13 Izvaltas vidusskolas skolēni,[108] no kuriem aktīvākie organizācijas darbībā bija Boļeslavs Boliņš (segvārdā Ozoliņš, dzimis 1938. gadā)[109], Jāzeps Sitņiks Fēliksa dēls (Sitniks, Sitnieks, segvārdā Kucāns)[110], Staņislavs Umbraško (segvārdā Zelinskis, dzimis 1936. gadā)[111] un Staņislavs Peipiņš (segvārdā Uzkalniņš, dzimis 1935. gadā)[112]. Atšķirībā no pārējiem organizācijas dalībniekiem tikai minētās personas bija arestētas.[113]

Par organizācijas galveno mērķi kļuva dažādu pretpadomju skrejlapu izplatīšana, kā arī organizācijas biedru sapulču organizēšana, lai apspriestu tādus jautājumus kā jaunu biedru uzņemšana, ieroču sagāde, kā arī ziņu vākšana par vietējiem komjauniešiem. Katram biedram bija izsniegta biedra karte un katru mēnesi iekasēta biedra nauda 1 līdz 2 rubļu apmērā. Līdz organizācijas darbības pārtraukšanai bija organizētas 12 sapulces, kuras attiecīgi tika arī protokolētas, vēlāk krietni atvieglojot VDK izmeklētāju darbu apsūdzību celšanā.[114]

Nopratināšanas un protokolu izpētes rezultātā krimināllietas izmeklētāji noskaidroja, ka Antisemītiskā un antikomunistiskā savienība 1953. gada februārī, martā un aprīlī, kā arī 1954. gada novembrī un decembrī Izvaltas skolā, Izvaltas ciema apkārtnē, kā arī Krāslavā izplatīja apmēram 188 pretpadomju skrejlapas, katrā izplatīšanas reizē – aptuveni 5 līdz 16 skrejlapas.[115] Vienā no šīm skrejlapām tapusi sakarā ar Darba svētkiem 1. maijā:

“Padomju Darba tautas svētki

Kā piekrāpj komunisti tautu, saucot 1. maija svētkus par Darba tautas svētkiem. Viņi runā kā padomju Krievijā svētkos strādnieki un zemnieki demonstrē savus sasniegumus, bet vai tas tā ir, ko var teikt katrs iedzīvotājs. Mūsu paradīzē uz svētkiem demonstrē nevis sasniegumus, bet alkanumu, nabadzību un verdziskumu. Bet ko var darīt ja tiem draud cietums. Latvieši padomājiet kāpēc mums Latvijā dzīvo žīdi, krievi, poļi, vācieši u.c. Vai tad Latvija ir priekš svešnācijām? Kāpēc tajā nedzīvo vien latvieši? Tagad publicē laikraksti, ka Latvijā ir 76 % latviešu. Vai tas ir taisnība? Vai mēs aizmirsīsim 1940. un 1941. gadu, kurā kā nosauc Baigajā gadā ir noslepkavots un izvests apmēram 10 tūkstošu latviešu. No Latgales 6 tūkstošu labāko latviešu, kuri ir noslepkavoti vai aizvesti uz Sibīriju. Bet kā mēs svinēsim šos svētkus? Vai varam nacionāli un brīvi uzelpot, kā ir tautieši? Tautieši, brāļi, māsas, visi, visi latvieši esiet saliedēti un varonīgi, un cīnāties kopīgi pret sarkano ienaidnieku, kurš ir dzēris un dzer mūsu latviešu tautas asinis. Nestājaties žīdiskajās organizācijās, protestējiet, sabotējiet pret pastāvošo iekārtu, pret komunismu!!!”[116]

Par skrejlapu tekstu galveno autoru atzina B. Boliņu, kura sacerētie teksti bija pārspriesti sapulcēs un vēlāk kolektīvi pavairoti uz papīra lapām. Pēc aresta, kratīšanas laikā pie B. Boliņa tika atrastas arī 24 neatkarīgās Latvijas Republikas un nacionālsociālistiskās Vācijas okupācijas laikā izdoti žurnāli un grāmatas, kas visticamāk bija viņa galvenais ierosmes avots skrejlapu sacerēšanā un organizācijas nosaukuma izvēlē. Atklātās literatūras starpā bija, piemēram, Jāņa Dāvja[117] (1867 – 1959) Izredzētās tautas dzīves pamati, Ciānas gudro protokoli ar L. Kalnieša[118] (īstajā vārdā Oļģerta Liepiņa, 1906 – 1983) sniegtiem komentāriem, M. Doņa Brīvmūrnieki – žīdu slepenā armija[119], kā arī cita antisemītiska rakstura literatūra.[120]

Lai gan minētā jauniešu pretošanās organizācija savu darbību neformāli pārtrauca 1954. gada beigās, tomēr to dalībnieku aresti notika tikai laikā no 1956. gada 14. līdz 18. februārim. Lēmums par organizācijas darbības pārtraukšanu tiesas procesā tika atzīts par atbildību mīkstinošu apstākli. Jau tiesā jaunieši minējuši, ka viņus uz organizācijas izveidošanu pamudinājuši stāsti par to, ka “buržuāziskā valstī esot labāk dzīvot”. Iespējams, ka par motīvu kalpoja arī baumas par kara sākumu, jo pie organizācijas dalībnieka B. Boliņa atrasti arī ieroči, kuri atbilstoši viņa liecībai savākti lai “tā pat vien” pašaudītos, bet kara gadījumā organizācija būtu apbruņota.”[121] Noslēdzoties tiesas sēdei visi jaunieši atzina savu vainu, kā attaisnojumu minot to, ka nav sapratuši savu rīcību, solījās būt “cienīgi padomju pilsoņi”.[122] Līdz ar to, lai gan tiesa konstatēja, ka paveikts smags pretvalstisks noziegums, tomēr, ievērojot to, ka iestājoties organizācijā visi bijuši nepilngadīgi, ka organizācijas darbība neformāli pārtraukta 1954. gada decembrī, ka visas personas atzinušās izdarītajā un to nožēlojušas un  ka visi cēlušies no “darba zemniekiem”, tiesa atzina, ka konkrētajos apstākļos atbilstoši būtu noteikt nosacītu soda izciešanu. Tāpēc B. Boliņam bija noteikts piecu gadu nosacīts sods ar pārbaudes laiku uz pieciem gadiem, J. Sitņiks un S. Umbraško katram bija noteikts četru gadu nosacīts sods ar pārbaudes laiku uz četriem gadiem, bet S. Peipiņam bija noteikti trīs gadi nosacīta soda ar pārbaudes laiku uz trim gadiem. Visi no apcietinājuma bija atbrīvoti jau tiesas zālē.[123]

Citu jaunatnes pretošanās grupu VDM izdevās likvidēt 1953. gada jūlijā. Tās sastāvā ietilpa 11 personas, vairumā Rīgas 2. vidusskolas skolēni. Par organizācijas galvenajiem uzdevumiem bija ieroču un munīcijas iegūšana, dažādu karšu sagādāšana, lai organizētu bēgšanu no PSRS, kā arī pretpadomjuskrejlapu izplatīšana.[124] Ar skrejlapu izgatavošanu un izplatīšanu nodarbojās četri organizācijas biedri – Zigurds Saniks (dzimis 1936. gadā), Visvaldis Jānis Ķīselis, Juris Siksna un Jēkabs Imants Cērps (dzimis 1935. gadā), kurš bija arī organizācijas dibinātājs un vadītājs. Skrejlapu teksta sagatavošana tika aizsākta līdz ar organizācijas dibināšanu 1953. gada sākumā. 1953. gada janvārī un februārī J. I. Cērps savā dzīvoklī V. J. Ķīselim uzdeva sacerēt tekstu pretpadomjuskrejlapām, kuru vēlāk abi jaunieši apsprieda.[125] V. J. Ķīselis nopratināšanā liecināja, ka J. I. Cērps šādu uzdevumu devis visiem sapulcē klātesošajiem biedriem, kuri tam arī piekrituši.[126] Šajā pašā laikā starp organizācijas biedriem radās doma savā rīcībā iegūt tipogrāfisko aparātu, kas ļautu minēto skrejlapu tekstus pavairot lielākos apjomos; tas arī tika izdarīts, un ar Z. Sanika palīdzību tika iegūti šrifta burti.[127]

Organizācijas izgatavotās skrejlapas kā lietiskais pierādījums starp konkrētās krimināllietas dokumentiem nav atrodamas, līdz ar to par to saturu ir iespējams spriest tikai pēc citiem dokumentiem. Tā J. I. Cērps savā nopratināšanā minējis, ka 1953. gada janvārī V. J. Ķīselis uzrakstījis un viņam nodevis skrejlapas, kurās minēti apmelojumi par stāvokli LPSR kolhozos.[128] Savukārt Arnolds Līberts savā nopratināšanā minējis, ka V. J. Ķīselis uzrakstījis trīs pretpadomjulapiņas, kurās tikuši atspoguļota sliktie dzīves apstākļi Rīgā un smagā zemnieku dzīve kolhozos.[129] Sagatavotās lapiņas, bija paredzēts izplatīt Rīgā. Pēc aresta 1953. gada 27. jūlijā J. I. Cērps skaidrojis izmeklētājiem iemeslus attiecīgās organizācijas izveidei. Tie bijuši smagie dzīves apstākļi un nabadzība, kuras dēļ viņš bieži vairākas dienas pavadījis neēdis. Savos dzīves sarežģījumos viņš vainoja padomju varu. Tāpat ierosmi devusi literatūra par brīvību un netaisnības apkarošanu, kas viņu iedvesmojusi rīkoties. Savā liecībā viņš nosauc arī visu organizācijas dalībnieku vārdus un personas, kuras par viņa darbību zinājušas.[130]

Tikai J. I. Cērpam un Z. Sanikam tika noteikts sods – vienu gadu ilga brīvības atņemšana. Savukārt citiem organizācijas biedriem piemēroja vai nu amnestiju, vai arī atbrīvoja no kriminālatbildības noziedzīgā nodarījuma sastāva neesības dēļ.

4. Krimināllietu izmeklētāji

Lai varētu veidot precīzu un objektīvu ieskatu par katra konkrēta LPSR valsts drošības iestādes darbinieka lomu represijās pret Latvijas tautu, seko uzskaitījums ar to izmeklētāju uzvārdiem, dienesta pakāpēm un konkrētiem amatiem, kas veica pētījumā analizēto krimināllietu izmeklēšanu. Minētā informācija būtu izmantojama turpmākajos pētījumos par LPSR valsts drošības iestādēm un katra konkrētā darbinieka atbildību. Saraksts veidots, secīgi norādot konkrēto krimināllietas numuru, izmeklētāja uzvārdu, arī vārdu, ja tas nosakāms atbilstoši konkrētajai krimināllietai un citiem dokumentiem, dienesta pakāpi un ieņemamo amatu krimināllietas izmeklēšanas laikā.

19657, Romancāns, leitnants, LPSR VDM operatīvais pilnvarotais Alojā, Rīgas rajonā.

19657, Sabitovs[131], kapteinis, LPSR VDM Izmeklēšanas daļas darbinieks Rīgas pilsētā.

19675, Iļinihs, vecākais leitnants, LPSR VDM vecākais operatīvais pilnvarotais Pļaviņās, Rīgas rajonā.

19675, Andrejevs, kapteinis, LPSR IeM Izmeklēšanas daļas vecākais izmeklētājs Rīgas pilsētā.

19676, Ogurečnikovs, majors, LPSR VDM vecākais operatīvais pilnvarotais Alojas rajonā.

19676, Krohins, vecākais leitnants, LPSR VDM Izmeklēšanas pārvaldes vecākais izmeklētājs Rīgas pilsētā.

21088, Belocerkovskis, jaunākais leitnants, LPSR VDM operatīvais pilnvarotais Smiltenes pilsētā.

21088, Kosihs, leitnants , LPSR IeM Izmeklēšanas daļas darbinieks Rīgas pilsētā.

21671, Trandins, nav informācijas par dienesta pakāpi, LPSR IeM operatīvais pilnvarotais Varakļānu pilsētā

21671, Grišājevs, majors, LPSR IeM Ceturtās pārvaldes 4. daļas priekšnieks.

21688, Kārlis Vītols[132], leitnants, LPSR IeM Ceturtās pārvaldes 2. daļas 3. nodaļas priekšnieks.

21688, Grišājevs, majors, LPSR IeM Ceturtās pārvaldes 4. daļas priekšnieks.

21689, Kārlis Vītols, leitnants, LPSR IeM Ceturtās pārvaldes otrās daļas 3. nodaļas priekšnieks.

21689, Jermakovs, kapteinis, LPSR IeM Ceturtās pārvaldes darbinieks.

21689, Gothards[133], jaunākais leitnants, LPSR IeM operatīvais pilnvarotais Saldus pilsētā.

21707, Gothards, jaunākais leitnants, LPSR IeM operatīvais pilnvarotais Saldus pilsētā.

21707, Fiļipovs, vecākais leitnants, LPSR IeM priekšnieks Saldus pilsētā.

21707, Trubiņš[134], vecākais leitnants, LPSR VDK Izmeklēšanas daļas izmeklētājs.

21773, Virsis, vecākais leitnants, LPSR VDM priekšnieka vietnieks Smiltenes pilsētā.

21773, Morozovs, kapteinis, LPSR VDM 4. Izmeklēšanas daļas izmeklētājs.

21783, Novikovs, leitnants, LPSR VDM Piektās pārvaldes pilnvarotā aparāta Rīgas rajona operatīvais pilnvarotais.

21783, Artjuhovs, vecākais leitnants, LPSR VDM Izmeklēšanas daļas vecākais izmeklētājs Rīgas rajonā.

21810, Kārlis Vītols, vecākais leitnants, LPSR VDK 4. daļas 6. nodaļas priekšnieks.

21810, Jermakovs, kapteinis, LPSR VDK Izmeklēšanas daļas vecākais izmeklētājs.

25505, Pudels[135], vecākais leitnants, LPSR VDK 6. daļas 4. nodaļas vecākais operatīvais pilnvarotais.

25505, Černiševs, majors, LPSR VDK Izmeklēšanas daļas izmeklētājs.

28391, Kursišs, leitnants, LPSR VDK pilnvarotā aparāta Ventspils pilsētā operatīvais pilnvarotais.

28391, Kojalo, kapteinis, LPSR VDK Izmeklēšanas daļas vecākais izmeklētājs.

28391, Sipiņš, vecākais leitnants, LPSR VDK 6. daļas 4. nodaļas operatīvais pilnvarotais.

28564, Produvnovs Viktors, apakšpulkvedis, LPSR VDK Izmeklēšanas daļas priekšnieks.

28564, Kokorēvičs,[136] leitnants, LPSR VDK pilnvarotā aparāta Jelgavas pilsētā vecākais operatīvais pilnvarotais.

28564, Daši Pildanovs[137], apakšpulkvedis, LPSR VDK Izmeklēšanas daļas priekšnieka vietnieks.

28705, Vladislavs Laizāns[138], majors, LPSR VDK pilnvarotais Cesvaines rajonā.

28705, Iļja Burbo[139], leitnants, LPSR VDK Izmeklēšanas pārvaldes izmeklētājs Cesvaines rajonā.

28705, Jermakovs, kapteinis, LPSR VDK Izmeklēšanas pārvaldes vecākais izmeklētājs.

28706, Kārlis Vītols, vecākais leitnants , LPSR VDK 4. daļas 6. nodaļas priekšnieks.

28706, Černiševs, majors, LPSR VDK Izmeklēšanas daļas vecākais izmeklētājs.

28708, Mihejevs, vecākais leitnants, LPSR VDK pilnvarotā aparāta Jelgavas pilsētā vecākais operatīvais pilnvarotais.

28708, Eglītis, nav informācijas, LPSR VDK Izmeklēšanas daļas izmeklētājs.

38302, Ivans Lavrovs, apakšpulkvedis, LPSR VDK operatīvais. pilnvarotais Krāslavas rajonā.

38302, Šenderovs, majors, LPSR VDK Izmeklēšanas daļas vecākais izmeklētājs.

38302, Jānis Kiršteins[140], kapteinis, LPSR VDK 4. daļas. 4. nodaļas priekšnieks.

38302, Černiševs, majors, LPSR VDK Izmeklēšanas daļas vecākais izmeklētājs.

39184, Žguns[141], vecākais leitnants, LPSR VDM Ceturtās pārvaldes 2. daļas 2. nodaļas operatīvas pilnvarotais.

39184, Hitrovs, majors, LPSR VDM 4. Izmeklēšanas daļas vecākais izmeklētājs.

39184, Morins, jaunākais leitnants, LPSR VDM operatīvais pilnvarotais Alsungas rajonā.

39359, Šķēle, leitnants, LPSR VDK 6. daļas 4. nod. vecākais operatīvais pilnvarotais.

39359, Krohins, kapteinis, LPSR VDK Izmeklēšanas daļas vecākais izmeklētājs.

P-1145, Saltups, leitnants, LPSR VDM vecākais operatīvais pilnvarotais Liepājā.

P-1145, Murajevs, vecākais leitnants, LPSR VDM 4. Izmeklēšanas daļas vecākais izmeklētājs.

5. Tiesvedība un noteiktie sodi

No pētījumā analizētajām 21 krimināllietām līdz to izskatīšanai tiesā nonāca 19 krimināllietas. Divas krimināllietas līdz tiesai nenonāca, jo vienā gadījumā apsūdzētais nosūtīts piespiedu ārstēšanai speciālajā psihiatriskajā slimnīcā, bet otrā krimināllieta izbeigta noziedzīga nodarījuma sastāva neesības dēļ. Izņemot trīs gadījumus –  lietas Nr. 21783 un Nr. 39184, kuras izskatīja Baltijas kara apgabala Kara tribunāls un lietu Nr. 19657, visos citos gadījumos lietas skatījusi LPSR Augstākās tiesas Krimināllietu tiesas kolēģija. Tādēļ krimināllietu iztiesāšanā dažādos laika posmos piedalījās samērā vienveidīgs personu loks. Piemēram, septiņās lietās tiesas sastāva priekšsēdētājs bijis Nikolajs Krūmiņš (1889 – 1959)[142], piecās – Jānis Rīdziņš (1894 – 1961)[143], trijās – Ludmila Balode[144]. Katrs vienu reizi aprakstītajās lietās tiesas sastāvu priekšsēdētāji bija Vladimirs Kabaškins[145] un Valfrīds Kauke[146]. Minētajās lietās apsūdzību uzturēja septiņi prokurori. Tā desmit lietās apsūdzību uzturēja prokurors Zaļais, katrs divās lietās uzturēja apsūdzību prokurori Pommers un Ņikita Zaicevs[147]. Savukārt katrs vienā lietā uzturēja apsūdzību prokurori Valentīns Kuzņecovs[148], Čerepova, Rimbergs un Juris Sproģis[149]. Šajās lietās krimināllietu iztiesāšanai Augstākajā tiesā bija piesaistīti divdesmit piesēdētāji. Biežāk piedalījušies šādi tautas tiesas piesēdētāji: O. Piliņš – 5 reizes; Eduards Vaskis[150] – 4 reizes; D. Poišs, J. Liepnieks un Zoja Gļibina[151] – 3 reizes; Jānis Voldemārs Apsītis[152] un Anete Breča[153] – 2 reizes.

Absolūtajā vairākumā jeb 27 personu krimināllietās tiesas spriedums bija pamatots ar KPFSR KK 58.10 pantu pretpadomju aģitāciju un propagandu. Tikai vienā – V. J. Ķīseļa krimināllietā – tiesas spriedums balstīts uz KPFSR KK 58.12 pantu “par noteikti zināma gatavota vai izdarīta kontrrevolūcionāra nozieguma nepaziņošanu”. Šī pati norma piemērota arī J. Siksnam un J. I. Cērpam kopsakarā ar KPFSR KK 58.10 pantu, jo bija konstatēta viņu atbildība par pretpadomjuskrejlapu izgatavošanu un izplatīšanu.

Ievērojot to, ka septiņās krimināllietās bez pretpadomju skrejlapu izgatavošanas un izplatīšanas bija konstatēti arī citu noziedzīgo nodarījumu sastāvi, tajos bez jau minētajām tiesību normām piemērotas citas. Piecos gadījumos tiesas spriedums pamatots arī uz kādu no KPFSR KK 182. panta daļām. Četros 182. panta pirmā daļa,[154] bet vienā gadījumā – 182. panta ceturtā daļa.[155] Abas tiesību normas nosaka krimināltiesisku atbildību par nelikumīgu ieroču vai munīcijas glabāšanu. Četriem Antisemītiskās un antikomunistiskās savienības biedriem atbildība pamatota ar KPFSR KK 58.11 pantu, proti, par darbību organizētā kontrrevolucionārā grupā. Jānorāda, ka atbildības konstatēšana atbilstoši vairākām KPFSR KK tiesību normām nenozīmēja bargāka soda noteikšanu.

Noteikti sodi bija dažādi: no nosūtīšanas uz piespiedu ārstēšanu speciālajā psihiatriskajā slimnīcā līdz ieslodzījumam labošanas darba nometnēs ar vēlēšanu tiesību atņemšanu uz vairākiem gadiem. Svarīga un raksturīga tendence pētījumā aplūkotajā periodā bija šo sodu pakāpeniska samazināšanās, kas lielā mērā saistāma ar iepriekš minētajām pārmaiņām PSRS. Piemēram, 1953. gadā tika notiesātas astoņas personas, no kurām vienai personai – R. Jaunpetrovičam tika noteikti trīs gadi ieslodzījumā, J. Zvaigznem – pieci gadi ieslodzījumā , trim personām – Gunāram Ķirsonam (dzimis 1936. gadā), M. Elstiņam, P. Plušam – septiņi gadi ieslodzījumā, V. Ralmanei – astoņi gadi ieslodzījumā, bet D. Rudzītim un U. Noriņam katram tika noteikts desmit gadus ilga brīvības atņemšana. Gadu vēlāk noteikto sodu apmērs ir ievērojami mazāks. Tā 1954. gadā par pretpadomju skrejlapu izplatīšanu vai izgatavošanu tika notiesātas astoņas personas, no kurām vienai personai – G. Jēkabsonam – noteikti trīs gadi ieslodzījumā, Voldemāram Tirusam (dzimis 1903. gadā) – četri gadi ieslodzījumā, Gunāram Zemitānam (dzimis 1930. gadā) – pieci gadi ieslodzījumā, bet četrām personām – V. J. Ķīselim, J. I. Cērpam, Z. Sanikam un J. Siksnam – viens gads nosacīta soda. Jānim Kļaviņam (dzimis 1937. gadā) noteikti pieci gadi ieslodzījumā, tomēr jau tiesas sēdes laikā atcelts, pamatojoties uz amnestiju. 1955. gadā tika notiesātas divas personas: Verai Ginters noteikti trīs gadi ieslodzījumā, bet E. Čekatovskai – pieci gadi ieslodzījumā. Viena persona – P. Bidegam –  atzīta par psihiski nepieskaitāmu un nosūtīta uz piespiedu ārstēšanos speciālajā psihiatriskajā slimnīcā. Vēl vairāk noteikto sodu apmērs samazinājās 1956. gadā, kad tika notiesātas deviņas personas. Tā V. Petrovam un D. Prokofjevam noteica trīs gadu ilgu sodu ieslodzījumā, bet I. Lorencim – vienu gadu ieslodzījumā. Sešām no iepriekš minētajām personām šis sods tika noteikts nosacīti, bez brīvības atņemšanas. Trim personām – S.Peipiņam, Lilijai Plūmei (dzimusi 1939. gadā), Dz. Švalbei – trīs gadi, S. Umbraško un J. Sitņikam – četri gadi, savukārt B. Boliņam piecus gadus ilgs nosacīts sods.

1936. gada 5. decembra PSRS Konstitūcijas 135. pants noteica, ka vēlēšanu tiesības ir astoņpadsmit gadus sasniegušajām  personām. Šīs tiesību normas aprobežojumu noteica ar tiesas spriedumu arī pretpadomju skrejlapu izgatavošanas un izplatīšanas gadījumos. Vēlēšanu tiesību atņemšana kā daļa no sprieduma starp pētījumā analizētajām krimināllietām noteikta tikai astoņām personām. Piecām personām tāds sods noteikts 1953. gadā, trijām no tām vēlēšanu tiesības atņemtas uz trim gadiem, bet divām personām – uz pieciem gadiem. Savukārt 1954. gadā vēlēšanu tiesības atņemtas divām personām , attiecīgi uz diviem un pieciem gadiem. 1956. gadā tās uz trijiem gadiem atņemtas vienai personai.

Starp pētījumā analizētajām krimināllietām atrodama arī viena krimināllieta, kas bija izbeigta, neatklājot noziedzīga nodarījuma sastāvu. Minētā krimināllieta 1953. gada 10. oktobrī bija ierosināta pret Pēteri Šenbergu (dzimis 1896. gadā)[156], kurš savās mājās esot uzglabājis 70 nacionālsociālistiskās Vācijas okupācijas laikā nodrukātās pretpadomju skrejlapas:

“Zemnieki un laukstrādnieki! Sargājiet savu ražu un savus īpašumus. Miljoniem vācu kareivju smagās cīņās pret boļševikiem deva Jums iespēju – netraucētiem no ārējā ienaidnieka – turpināt savu ikdienišķo darbu. Tagad Jūsu pienākums – sava darba augļus sargāt un nodrošināt pret uguns un citām nelaimēm. [..] Tā Jūs ņemat dalību atjaunotās Eiropas varenajā jaunbūves darbā.”[157]

Nopratināšanā viņš liecinājis, ka šīs skrejlapas izmantojis sadzīvē, tajās ietinot tirgū pārdotos dārzeņus, ko apstiprinājuši arī liecinieki.[158] Rezultātā minētās skrejlapas tika konfiscētas, P. Šenbergs atbrīvots no aresta, bet krimināllieta izbeigta.

Svarīga pētījumā aplūkotā perioda iezīme ir amnestija, kas bija attiecināta arī uz visām pētījumā minēto krimināllietu rezultātā sodītajām personām. Visvēlāk atbrīvots no ieslodzījuma bija L. Rudzītis. Viņš ieslodzījumā desmit gadu vietā pavadīja nepilnus septiņus gadus, proti, no 1953. gada 30.decembra līdz 1960. gada 1.oktobrim. Citas personas, kurām bija noteikts reāls ieslodzījums, atbrīvotas no tā vidēji starp 1954. un 1957. gadu pēc tam, kad bija pavadījušas vienu līdz trīs gadus ieslodzījumā.

Pēc Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas, pamatojoties uz likumu Par nelikumīgi represēto personu reabilitāciju,[159] visas iepriekš minētās personas bija reabilitētas.


[1] Par KPFSR KK piemērošanu Latvijā no 1944. līdz 1956. gadam skat. vairāk Jansons, Ritvars. LPSR drošības iestāžu darbība 1944. – 1956. Totalitārisma sabiedrības kontrole un represijas, autoru kolektīvs K. Jarinovskas zinātniskajā redakcijā, VDK zinātniskās izpētes komisijas raksti, 2. sēj. Rīga: LPSR Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisija, Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūts, 2016,

92. – 95. lpp.

[2] Par KPFSR KK piemērošanu Latvijā no 1944. līdz 1956. gadam skat. vairāk Jansons, Ritvars. LPSR drošības iestāžu darbība 1944. – 1956. Totalitārisma sabiedrības kontrole un represijas, autoru kolektīvs K. Jarinovskas zinātniskajā redakcijā, VDK zinātniskās izpētes komisijas raksti, 2. sēj. Rīga: LPSR Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisija, Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūts, 2016,

243. lpp.

[3] Strods, Heinrihs. “Nevardarbīgā pretošanās Latvijā (1944 – 1985)”, Nevardarbīgā pretošanās: Latvijas neatkarības atgūšanas ceļš, 1945 – 1991. Rīga: Latvijas Zinātņu akadēmija, 2008, 111. lpp.

[4] Par valsts drošības institucionālo kompetenci skat. Zelmenis, Gints. “Latvijas PSR Valsts drošības komiteja: oficiālie nosaukumi un vadītāji (1940 –1991)”, LPSR Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisija. Pieejams: www.lu.lv/vdkkomisija/isi-par-valsts-drosibas-komiteju/vdk-hronologiska-struktura-un-vaditaji/

[5] No NKVD līdz KGB. Politiskās prāvas Latvijā 1940 – 1986. Rīga: Latvijas vēstures institūts, 1999, 972 lpp.

[6] Jansons, Ritvars. LPSR drošības iestāžu darbība 1944. – 1956. Totalitārisma sabiedrības kontrole un represijas, autoru kolektīvs K. Jarinovskas zinātniskajā redakcijā, VDK zinātniskās izpētes komisijas raksti, 2. sēj. Rīga: LPSR Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisija, Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūts, 2016, 246. lpp.

[7] Vairākums jeb astoņas no pētījumā analizētajām krimināllietām ierosinātas 1953. gadā. Salīdzinājumam 1954. gadā – 6, 1955. gadā – 3, bet 1956. gadā – 4 krimināllietas.

[8] Minētās krimināllietas skat. LVA, 1986. f., 1. apr., 19657. l.; 19675. l.; 19676. l.; 21088. l.; 21671. l.; 21688. l.; 21689. l.; 21707. l.; 21783. l.; 21810. l.; 25505. l.; 28391. l.; 28564. l.; 28705. l.; 28706. l.; 28708. l.; 38302. l.; 39184. l.; 39359. l., kā arī skat. LVA, 1986. f., 2. apr. 1145. l.

[9] Iepriekš uzskaitītās krimināllietas skaitliski neattēlo visu pretpadomju skrejlapu izplatīšanas praksi Latvijas teritorijā, jo ne visos gadījumos sekoja LPSR valsts drošības iestāžu rīcība, kas sekmējās apsūdzības celšanā pret pretpadomju skrejlapu izplatītājiem. Piemēram, LPSR valsts drošības iestādes nevarēja atklāt vainīgos. Ziņojumi par šādiem gadījumiem atrodami, piemēram, LVA, 270. f., 1. c. apr. (lietās par LPSR valsts drošības iestāžu darbību). Tāpat nav pieejama informācija, cik šāda satura skrejlapas, kas palika bez valsts drošības iestāžu ievērības vai noteiktas rīcības, nonāca sabiedrības locekļu rīcībā.  Minēto jautājumu izzināšana saistīta ar publiskās atmiņas pētniecību, cita starpā vācot liecības un stāstījumus, kuru precizitātei un pilnīgumam ir tendence samazināties laikam ritot. Piemērs ir 2016. gada 22. aprīļa Zigfrīda Peniķa LPSR Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisijai sniegtās ziņas par viņa veikto pretpadomju rīcību, kurām dokumentāli apstiprinājumi nav rasti un par ko komisijas veiktās aptaujas rezultātā nav gūtas citu personu apstiprinošas liecības. Red. piez.

[10] Jaunatnes likuma (Latvijas Vēstnesis, Nr. 82 (3866), 2008, 28, maijs) izpratnē, kura 1. pants paredz, ka jaunietis ir persona vecumā no 13 līdz 25 gadiem.

[11] Aresta brīdī divas personas bija sasniegušas 15 gadu vecumu, divas personas – 16 gadu vecumu, piecas personas – 17 gadu vecumu, četras personas – 18 gadu vecumu, piecas personas – 19 gadu vecumu, viena persona – 20 gadu vecumu, divas personas – 21 gadu vecumu un viena persona – 24 gadu vecumu. Vidējais vecums attiecīgi – 18 gadi.

[12] Aresta brīdī šīs personas bija sasniegušas 28, 33, 42, 44, 56 un 57 gadu vecumu.

[13] Strods, Heinrihs. “Nevardarbīgā pretošanās Latvijā (1944 – 1985)”, Nevardarbīgā pretošanās: Latvijas neatkarības atgūšanas ceļš, 1945 – 1991. Rīga: Latvijas Zinātņu akadēmija, 2008, 69. lpp.

[14] LVA, 1986. f., 1. apr., 28705. l.

[15] LVA, 1986. f., 1. apr., 25505. l.

[16] LVA, 1986. f., 1. apr., 25505. l., 331. lp.

[17] LVA, 1986. f., 1. apr., 39359. l.

[18] LVA, 1986. f., 1. apr., 28705. l., 2. sēj., 34. lp.

[19] LVA, 1986. f., 1. apr., 28705. l., 2. sēj., 19. – 20., 39. – 40. lp.

[20] LVA, 1986. f., 1. apr., 28708. l., 2. sēj., 155. lp.

[21] LVA, 1986. f., 1.apr., 28708. l., 1. sēj., 137. lp.

[22] LVA, 1986. f., 1.apr., 28708. l., 1. sēj., 175. lp.

[23] Skat. Cīņa, 1947, 6. jūnijs.

[24] LVA, 1986. f., 1.apr., 28391. l., 1. sēj., 4. lp.

[25] Skat. PSRS Augstākās Padomes Prezidija dekrēts par amnestiju, 1953, 27. marts. Pieejams: lpra.vip.lv/atpludi.htm.

[26] LVA, 1986. f., 1.apr., 28391. l., 1. sēj., 194. lp.

[27] LVA, 1986. f., 1.apr., 28391. l., 1. sēj., 4. lp.

[28] Juris Siksna, Jāņa dēls, dzimis 1936. gadā Rīgas apriņķa Slokas pagasta Lapmežciemā, tēvs Jānis Siksna, Jāņa dēls, dzimis 1903. gadā Cēsīs, arestēts 1945. gada 18. martā par dienestu vācu soda akciju vienībā. Red. piez.

[29] LVA, 1986. f., 1.apr., 39184. l., 6. sēj., 157.; 159.-160. lp.

[30] Visvaldis Jānis Ķīselis, Jāņa dēls, dzimis 1936. gadā Abrenes apriņķa Balvu pagastā.

[31] LVA, 1986. f., 1. apr., 39184. l., 1. sēj., 74. lp.

[32] LVA, 1986. f., 1. apr., 28706. l., 1. sēj., 195. lp.

[33] LVA, 1986. f., 1. apr., 38302. l., 2. sēj., 355. lp.

[34] LVA, 1986. f., 1. apr., 38302. l., 3. sēj., 47. lp.

[35] LVA, 1986. f., 1.apr., 28391. l., 1. sēj., 4. lp.

[36] LVA, 1986. f., 1.apr., 28391. l., 1. sēj., 157. lp.

[37] Osterod am Harz.

[38] LVA, 1986. f., 1. apr., 28391. l., 1. sēj., 194. lp.

[39] Salīdzinājumam skat. Latvijas valsts policijas Kriminālistikas pārvaldes Dokumentu tehniskās ekspertīžu nodaļas sniegto informāciju. Pieejams:www.ekspertize.vp.gov.lv.

[40] LVA, 1986. f., 1. apr., 28391. l., 1. sēj., 191. lp.

[41] LVA, 1986. f., 1. apr., 28391. l., 1. sēj., 194. lp.

[42] LVA, 1986. f., 1. apr., 19676. l., 1. sēj., 179. lp. [Teksts rakstīts drukātiem burtiem, tādēļ grūti noteikt, kad domāts lielais un kad mazais burts.]

[43] Jūlijs Feldmanis (1989 – 1953) – Latvijas ārlietu dienestā no 1919. gada. No 1930. gada pastāvīgs delegāts pie Tautu Savienības, Ženēvā. 1940. gada 25. jūlijā iesniedzis Šveices valdībai protesta notu pret Latvijas Republikas okupāciju un gaidāmo inkorporāciju PSRS. Turpināja darboties Tautu Savienībā līdz 1946. gada aprīlim.  1947. gada 27. novembrī iesniedzis protesta notu Šveices valdībai pret lēmumu pārņemt Baltijas valstu diplomātiskos un konsulāros īpašumus un arhīvus. No 1949. gada marta darbojies kā pilnvarotais lietvedis un sūtniecības vadītājs Vašingtonā, no 1951. gada janvāra arī kā ģenerālkonsula vietas izpildītājs ASV. Skat. Jūlijs Feldmanis. Pieejams: www.mfa.gov.lv/data/file/e-izstade/Content/Data/Feldmans/Biography.html

[44] Kārlis Zariņš (1879 – 1963) – vienam no pirmajiem piešķirts ārkārtējā sūtņa un pilnvarotā ministra rangs Latvijas Republikā. Kopš 1933. gada jūlija līdz mūža nogalei bijis sūtnis Apvienotajā Karalistē. Īstenojot Latvijas Republikas Ministru kabineta 1940. gada 17. maija ārkārtējās pilnvaras, Kārlis Zariņš uzņēmās valsts diplomātisko un konsulāro pārstāvniecību vadību, un pēc Otrā pasaules kara viņa pilnvarojums bijis par pamatu pārstāvju darbībai ārvalstīs, arī starptautiskajās organizācijās Ženēvā. Diplomāts un valstsvīrs Kārlis Zariņš (1879 – 1963). Četrdesmit četri gadi ārlietu dienestā. Pieejams:www.mfa.gov.lv/ministrija/arlietu-dienesta-vesture/izstades/diplomats-un-valstsvirs-karlis-zarins-1879-1963-cetrdesmit-cetri-gadi-arlietu-dienesta

[45] Skat., piemēram, Jūlijs Feldmans, red. kolēģ. P. Lejiņš. Linkolna, Nebraska: Vaidava, 1963, 175. – 176. lpp.

[46] LVA, 1986. f., 1. apr., 19676. l., 1. sēj., 128. lp.

[47] Spriežot pēc publicētā Alojas rajona kolhozu Zaļā druva patiešām šajā laikā piemeklējušas dažādas likstas, ironiski, ka tas nonācis pat daiļliteratūrā – desmit gadu vēlāk rakstnieks Visvaldis Lāms uzsver, ka iepriekš tam nav bijis laba vadītāja. “Mums raksta”, Padomju Jaunatne, 1949, 27. jūlijs, “Šefu piezīmes Alojas rajonā”, Cīņa, 1950, 10.oktobris, “Noslēpumains cilvēks melnā mētelī ar kailu galvu”, Latvju Ziņas, 1950, 2. novembris, “Salacas meita”, Zvaigzne, 1962, 20. augusts. Red. piez.

[48] Divdesmitā gadsimta divdesmitajos gados Ainažu Putnakalni bija Jāņa Grasmaņa mājas. “Walsts kara zaudejumu komisija”, Latvis, Nr. 1120, 1925, 28. jūnijs, 2. lpp. Red. piez.

[49] Kāds Igaunijas Republikas pavalstnieks Ainažu zvejniecības biedrības revīzijas komisijas loceklis Georgs Tolls, dzimis 1899. gada 30. jūnijā (v. st.), kuram 1928. gada nelaimes gadījumā bija norautas rokas, uzņemts ar sievu Fevroniju un meitu Mirdzu Latvijas Republikas pavalstniecībā, pēc 1931. gada vēlēšanām 1934. gada janvārī kļuvis par Ainažu domes deputātu no strādnieku listes, bet 1940. gadā rudenī, tātad jau pēc okupācijas bijis Ainažu strādnieku arodbiedrības priekšsēdētājs, savukārt, nacionālsociālistiskās Vācijas okupācijas laikā 1944. gadā skaitījās bezvēsts prombūtnē. Zvejnieku Vēstnesis, Nr.2/58, 1928, 1. februāris, 29., 30. lpp., “Iz biedrību dzīves”, Lauku Darbs, Nr. 238, 1929, 18. aprīlis, 6. lpp., “Saraksts par personām, kuras ar Ministru Kabineta lēmumu uzņemtas Latvijas pavalstniecībā 1928. gada 19. aprīļa sēdē”, Valdības Vēstnesis, Nr. 142, 1929, 26. jūnijs, 5., 6. lpp., Lauku Darbs, Nr. 307, 1930, 14. augusts, 3. lpp., Valdības Vēstnesis, Nr. 74, 1931, 1. aprīlis, 5. lpp., Lauku Darbs, Nr. 345, 1931, 14. maijs, 3. lpp., “Buhwès tiltu pahr Blusas upi”, Dienas Lapa, Nr. 20, 1934, 12. janvāris, 10. lpp., “Veco zemturu atbalsts jaunajiem darba zemniekiem”, Brīvais Zemnieks, Nr. 57, 1940, 26. oktobris, 9. lpp., “Vecie zemturi atbalsta jaunos darba zemniekus”, Padomju Latvija, Nr. 74, 1940, 4. novembrī, 4. lpp., Rīkojumu Vēstnesis, Nr. 98, 1944, 27. aprīlis, 393. lpp. Red. piez.

[50] LVA, 1986. f., 1. apr., 19676. l., 1. sēj., 158. lp. [M. D. tulkojums no krievu val.]

[51] LVA, 1986. f., 1. apr., 19657. l., 1. sēj., 3. lp. [M. D. tulkojums no krievu val.]

[52] “Latvijas PSR Augstākās Padomes trešā sesija”, Padomju Jaunatne, 1953, 24. februāris, 1. lpp.

[53] Raksta vārdi “algotā kapitālistiskā” aizstāti ar “Komunistiskās partijas”.

[54] Raksta vārds “kapitālistiem” aizstāts ar “komunistiem”.

[55] LVA, 1986. f., 1. apr., 19657. l., 1. sēj., 74.a lp. [Izcēlumi attēlo ielīmēto tekstu.]

[56] LVA, 1986. f., 1. apr., 19657. l., 1. sēj., 4. lp. [M. D. tulkojums no krievu val.]

[57] LVA, 1986. f., 1. apr., 19657. l., 1. sēj., 4.lp. [M. D. tulkojums no krievu val.]

[58] LVA, 1986. f., 1. apr., 25505. l., 1. sēj., 3. lp.

[59] LVA, 1986. f., 1. apr., 25505. l., 3. sēj., 41. lp. [Viss teksts rakstīts lielajiem burtiem.]

[60] Šeit domāts – piektajā stāvā.

[61] Šeit domāts – 300 rubļu mēnesī.

[62] LVA, 1986. f., 1. apr., 25505. l., 3. sēj., 27. lp. [Viss teksts rakstīts lielajiem burtiem.]

[63] “Anglijai draud smaga krīze”, Padomju Jaunatne, 1952, 23. jūlijs, 5. lpp.

[64] LVA, 1986. f., 1. apr., 25505. l., 3. sēj., 9. lp.

[65] Černiševs pieņēmis lēmumu par tiesu psihiatriskās ekspertīzes veikšanas nepieciešamību arī Aleksandram Kasjanovam (dzimis 1913. gadā), kas 1958. gada novembrī bija arestēts par mēģinājumu iekļūt ASV vēstniecībā Maskavā. Skat. vairāk Ulda Krēsliņa pētījumu “LPSR Valsts drošības komiteja un represīvās psihiatrijas prakse: 20. gadsimta sešdesmitie līdz astoņdesmitie gadi”. Red. piez.

[66] LVA, 1986. f., 1. apr., 25505. l., 1. sēj., 55. lp.

[67] LVA, 1986. f., 1. apr., 28705. l., 1. sēj., 143. lp.

[68] LVA, 1986. f., 1. apr., 28705. l., 1. sēj., 40.a lp.

[69] LVA, 1986. f., 1. apr., 28705. l., 1. sēj., 40.c lp.

[70] LVA, 1986. f., 1. apr., 28705. l., 1. sēj., 40.e lp.

[71] LVA, 1986. f., 1. apr., 21671. l., 1. sēj., 162. – 163.lp.

[72] Spriežot pēc Pētera Pluša, kas dzīvoja Preiļu rajona Anetpoles ciematā, liecībām, iespējams, viens bijis mācītājs Broks no Stoļerova ciema, bet otrs – Kiselevskis, pie kura strādājis kopš bērnības. Precīzāku ziņu par minētajām personām krimināllietā nav. Viens, iespējams, ir domāts Izidors Broks (1906 – 1964), kas ir dzimis Varakļānu draudzē, ordinēts 1932. gada 8. maijā, aktīvi darbojies Latvijas katoļu jaunatnes biedrībā, piemēram, 1936. gada 4. janvārī ievēlēts Centrālās valdes sastāvā (Sauleite, Nr. 1, 1933, janvāris, 10. lpp.). No 1944. līdz 1947. gadam – bijis ekskomunicēts. Tad atsācis savu kalpošanu. No 1950. līdz 1955. gadam bijis Stoļerovas un Kaunatas draudzes prāvests. Tātad minētā laika periodā patiešām P. Plušam bija iespējama saskarsme ar I. Broku, pildot ministranta pienākumus Stoļerovas Svētās Trīsvienības Romas katoļu baznīcā. Izidors Broks miris 1964. gada 14. martā, apbedīts Varakļānu kapsētā. Skat. Preiļu galvenā bibliotēka. Pieejams: www.preilubiblioteka.lv

Otrs, iespējams, ir Joņs (Jānis) Kiselevskis, kas dzimis 1904. gadā Rēzeknes rajona Dorotpolē, Pušas draudzē. Garīgo izglītību ieguvis Rīgas arhidiecēzes Romas katoļu Teoloģiskā augstskolā un Latvijas Universitātes Romas katoļu teoloģijas fakultātē. Par priesteri ievētījis arhibīskaps Antonijs Springovičs (1876 – 1958) 1931. gada 22. martā Rīgas Svētā Jēkaba katedrālē. Nepilnu gadu kalpojis kā Rēzeknes un vēlāk kā Krāslavas draudzes vikārs. No 1932. līdz 1934. gadam darbojas Izvaltas draudzē un no 1934. gada 8. jūlija uzsāk kalpot Pieniņu draudzē, kur arī pavada visu savu mūžu. Uzņemas jaunas baznīcas ēkas būvniecības organizēšanu, kuras iesvētīšanā nevar piedalīties slimības dēļ. Kalpo arī Riebiņu draudzē. Ievērojot to, ka P. Pluša dzīvesvieta atradusies 12 km no Pieniņu Jēzus Sirds Romas katoļu baznīcas un 21 km no Riebiņu Svētā Pētera un Svētā Pāvila Romas katoļu baznīcas, pastāv liela varbūtība, ka P. Plušam bijusi saskarsme ar J. Kiselevski. J. Kiselevskis miris 1982. gada 11. janvārī. Apbedīts Baibu kapsētā. Skat. “Ziņas nu dzimtines”, Latgolas Bolss, 1982, 27. marts, “Paziņojumi”, Katoļu Dzeive, Nr, 5, 1931, 1. maijs, 199. lpp., Cakuls, Jānis. Latvijas Romas katoļu priesteri, 1918 – 1995: uzziņas. Rīga: Rīgas Metropolijas kūrija, 1996. 88. lpp., Pieniņu baznīca. Pieejams: paxvobis.lv/pienini/ Red. piez.

[73] LVA, 1986. f., 1. apr., 21671. l., 1. sēj., 81. lp.

[74] LVA, 1986. f., 1. apr., 21671. l., 1. sēj., 82. lp.

[75] LVA, 1986. f., 1. apr., 21671. l., 1. sēj., 147. lp.

[76] Rādītājā kļūdaini norādīts, ka M. Elstiņš dzimis 1905. gadā. Ievērojot minēto, precizējams rādītājs No NKVD līdz KGB. Politiskās prāvas Latvijā 1940 – 1986. Rīga: Latvijas vēstures institūts, 1999. Red. piez.

[77] LVA, 1986. f., 1. apr., 21088. l., 1. sēj., 230.b lp. [Viss teksts rakstīts lieliem burtiem.]

[78] LVA, 1986. f., 1. apr., 21088. l., 1. sēj., 230.c lp.[Viss teksts rakstīts drukātiem burtiem, iekļaujot svastikas un dolāra zīmi.]

[79] LVA, 1986. f., 1. apr., 21088. l., 1. sēj., 4. lp.

[80] LVA, 1986. f., 1. apr., 21088. l., 1. sēj., 65. lp.

[81] Skolēnu līdzdalības pretpadomju skrejlapu izgatavošanā analīzei minams arī Ivara Lāča (dzimis 1949. gadā) intervijā LPSR VDK zinātniskajai komisijai liecinātais, ka bijis iesaistīts pretpadomju skrejlapu izgatavošanā līdz ar citiem klases biedriem nevilšus, jo izpildījis klasē doto uzdevumu. Starptautiskā konference “LIELAIS BRĀLIS TEVI VĒRO: VDK un tās piesegstruktūras”, 13. augusts. Pieejams: www.youtube.com/watch Red. piez.

[82] LVA, 1986. f., 1. apr., 21088. l., 1. sēj., 277. – 278. lp.

[83] LVA, 1986. f., 1. apr., 28564. l., 1. sēj., 268. – 270. lp.

[84] LVA, 1986. f., 1. apr., 21088. l., 1. sēj., 28. lp. [M. D. tulkojums no krievu val.]

[85] LVA, 1986. f., 1. apr., 21088. l., 1. sēj., 231. lp.

[86] LVA, 1986. f., 1. apr., 21688. l., 1. sēj., 64. lp.

[87] Voldemārs Veiss (1899 – 1944) – Latvijas Republikas armijas un Latviešu leģiona virsnieks. Ievainots Volhovas frontē, evakuēts uz Rīgu, kur mirst; apglabāts Rīgas Brāļu kapos.

[88] LVA, 1986. f., 1. apr., 21688. l., 2. sēj., 86. lp.

[89] LVA, 1986. f., 1. apr., 21688. l., 2. sēj., 70. lp.

[90] LVA, 1986. f., 1. apr., 21688. l., 1. sēj., 141. lp. [M. D. tulkojums no krievu val.]

[91] LVA, 1986. f., 1. apr., 21688. l., 1. sēj., 157. lp.

[92] LVA, 1986. f., 1. apr., 21689. l., 1. sēj., 108. lp.

[93] LVA, 1986. f., 1. apr., 21689. l., 1. sēj., 131. lp.

[94] LVA, 1986. f., 1. apr., 21689. l., 1. sēj., 95. lp.

[95] LVA, 1986. f., 1. apr., 21689. l., 1. sēj., 119. lp.

[96] LVA, 1986. f., 1. apr., 21689. l., 1. sēj., 95. lp.

[97] Atbilstoši dokumentiem nav zināms, kur tieši izciests sods, tomēr dokumenti liecina, ka 1953. gada 31. decembrī un 1954. gada 20. jūnijā R. Jaunpetrovičs atradās ieslodzījumā Rīgas 1. cietumā.

[98] Ivars Lorencis, dzimis 1940. (pēc citām ziņām 1941. gadā), Apē, tēvs – Emīls Arnolds Lorencis, Jāņa dēls, mežzinis, vēlāk ģeodēzists, māte – Alma Lorence, 1964. gadā minēts kā jaunais dzejnieks kopā ar Valentīnu Šķēli, Edgaru Priekuli un Tālivaldi Treici, ticams, ka 1956. gadā I. Lorencis dzīvoja Glika ielā 9, Mežaparkā. “Ivars Lorencs, Valentīns Šķēle, Edgars Priekulis, Tālivaldis Treicis”, Padomju Jaunatne, 1964, 31. decembris. Meža Dzīve, Nr. 66, 1931, 1. februāris, 2474. lpp., Brīvā Zeme, Nr. 243, 1937, 26. oktobris. Saulcerīte Neilande – Mežaparka iedzīvotāja, vēstures liecību krājēja. Pieejams:www.mezaparks.eu/2008/01/saulcerte-neilande-meaparka-iedzvotja.html

[99] Zenta Dubriniece, Rūdolfa meita. Iepriekš bijusi Rīgas pilsētas Proletāriešu rajona izpildkomitejas izglītības nodaļas arodorganizācijā. “Par velēšanu iecirkņu komisiju apstiprināšanu Rīgas pilsētas un Proletāriešu rajona darbaļaužu deputātu padomes vēlēšanām”, Cīņa, 1950, 2. novebris, “Rīgas pilsētas Proletāriešu rajona Darbaļaužu deputātu padomes izpildu komitejas 1954. gada 27. janvāra LĒMUMS Nr. 43 «Par iecirkņu vēlēšanu komisiju apstiprināšanu PSRS Augstākās Padomes vēlēšanām»”, Cīņa, 1954, 29. janvāris. Red. piez.

[100] LVA, 1986. f., 1. apr., 28706. l., 1. sēj., 19. lp.

[101] LVA, 1986. f., 1. apr., 28706. l., 1. sēj., 2. lp.

[102] LVA, 1986. f., 1. apr., 28706. l., 1. sēj., 94.f lp. [Viss teksts lieliem drukātiem burtiem.]

[103] LVA, 1986. f., 1. apr., 28706. l., 1. sēj., 94.d lp. [Viss teksts lieliem drukātiem burtiem.]

[104] Šeit domāti latviešu nacionālie partizāni. Vārdu “bandīti”, spriežot pēc konteksta, I. Lorencim acīmredzot “ielicis mutē” tiesas sēdes protokolētājs.

[105] Šeit domāta tiesiskā iekārta. Vārdu salikumu “buržuāziskā iekārta”, spriežot pēc konteksta, I. Lorencim acīmredzot “ielicis mutē” tiesas sēdes protokolētājs.

[106] LVA, 1986. f., 1. apr., 28706. l., 1. sēj., 194. – 195. lp. Jāvērš uzmanība, ka teiktais ir fiksēts tiesas protokolā latviešu valodā. Salīdzinot I. Lorenča rīcību, sevišķi iepriekš rakstīto, maz ticams, ka rakstītais precīzi atspoguļo teikto. Domājams, ka, pierakstot liecību, tā ietērpta protokolētāja jēdzienos un saskaņota ar viņa izpratni par lietu kārtību.

[107] Minētās organizācijas darbību vispārīgi raksturojis H. Strods. Skat. Strods, Heinrihs. “Nevardarbīgā pretošanās Latvijā (1944 – 1985)”, Nevardarbīgā pretošanās: Latvijas neatkarības atgūšanas ceļš, 1945 – 1991. Rīga: Latvijas Zinātņu akadēmija, 2008, 145. lpp.

[108] Šie skolēni bija Boleslavs Boliņš, Jāzeps Sitņiks, Staņislavs Umbraško, Staņislavs Peipiņš, Pēteris Sitnieks Fēliksa dēls (iespējams, vēlākais Daugavpils rajona veterinārās laboratorijas vadītājs), Arkādijs Umbraško (visticamāk Staņislava brālis, jo sakrīt gan tēva vārds, gan arī dzimšanas vieta), Vitālijs Plociņš, Anatolijs Kusiņš, Pēteris Krīviņš (iespējams, vēlākais PSRS Valsts prēmijas laureāts, Baltijas hidrotehniskās celtniecības un montāžas darbu tresta 422. celtniecības pārvaldes elektrometinātājs, “Par 1977. gada Latvijas PSR Valsts prēmiju piešķiršanu”, Padomju Jaunatne, 1977, 6. novembris.) Zigfrids Miglāns, Alberts Vilmanis, Aloizs Rimšāns un Vladislavs Celitāns. Arkādijs Umbraško un Pēteris Sitnieks nav uzaicināti uz tiesas sēdi, lai gan dokumentos viņi norādīti kā liecinieki.

[109] Boļeslavs Boliņš, Jāzepa dēls, dzimis 1938. gadā Izvaltas pagasta Šķeltovā, arestēts 1956. gada 16. februārī, miris 1993. gada 18. maijā.

[110] Vladislavs Sitņiks, Fēliksa dēls, dzimis 1937. gadā Krāslavas pagastā.

[111] Staņislavs Umbraško, Jāzepa dēls, dzimis 1936. gadā Krāslavas pagastā.

[112] Staņislavs Peipiņš, Donāta dēls, dzimis 1935. gadā Krāslavas pagastā.

[113] LVA, 1986. f., 1. apr., 38302. l., 4. sēj., 47. lp.

[114] LVA, 1986. f., 1. apr., 38302. l., 4. sēj., 46. lp.

[115] LVA, 1986. f., 1. apr., 38302. l., 4. sēj., 47. – 48. lp.

[116] LVA, 1986. f., 1. apr., 38302. l., 3. sēj., 163. lp. [Viss teksts lieliem drukātiem burtiem.]

[117] Jānis Dāvis  – latviešu sabiedriskais darbinieks, Latvijas pretalkohola un pretnikotīna biedrības dibinātājs (1929 – 1940), vairāku antisemītiska satura grāmatu autors.

[118] Oļģerts Liepiņš – latviešu rakstnieks.

[119] Minētā grāmata izdota Otto Pelles izdevniecībā, kas nacionālsociālistiskās Vācijas okupācijas laikā izdeva vairākas citas līdzīga satura grāmatas.

[120] LVA, 1986. f., 1. apr., 38302. l., 2. sēj., 307. lp.

[121] LVA, 1986. f., 1. apr., 38302. l., 2. sēj., 355. lp.

[122] LVA, 1986. f., 1. apr., 38302. l., 2. sēj., 362. lp.

[123] Salīdzinājumam skat. Rotbaha, Kristīne. “Latvju Nacionālās Jaunatnes Apvienības Valkas grupa. (1945)”, Totalitārisma sabiedrības kontrole un represijas, autoru kolektīvs K. Jarinovskas zinātniskajā redakcijā, VDK zinātniskās izpētes komisijas raksti, 1. sēj. Rīga: LPSR Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisija, Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūts, 2016, 557. – 598. lpp.

[124] Šīs personas bija: Visvaldis Jānis Ķīselis, Jēkabs Imants Cērps, Zigurds Saniks, Juris Aizpurietis, Raimonds Jurašs (1937 – 1963), Juris Siksna, Edgars Balevičs, Arnolds Līberts, Harijs Friedenvalds, Janis Lezdiņš, Zigurds Saniks.

[125] LVA, 1986. f., 1. apr., 39184. l., 1. sēj., 74.lp.

[126] LVA, 1986. f., 1. apr., 39184. l., 2. sēj., 178.lp.

[127] LVA, 1986. f., 1. apr., 39184. l., 2. sēj., 3.lp.

[128] LVA, 1986. f., 1. apr., 39184. l., 1. sēj., 5.lp.

[129] LVA, 1986. f., 1. apr., 39184. l., 1. sēj., 86.lp.

[130] LVA, 1986. f., 1. apr., 39184. l., 1. sēj., 125. lp.

[131] Iespējams, LPSR Iekšlietu tautas komisariāta (IeTK) Bandītisma apkarošanas daļas priekšnieka vietnieks, apakšpulkvedis Saberžans Sabitovs, Šakira dēls, dzimis 1892. gadā Krievijas Impērijā, Čeļabinskas apgabala Troickas rajona Verhņeueļskā, tatārs, čekā no 1920. gada, PSKP biedrs no 1945. gada, apbalvots ar Ukrainas PSR Darba Sarkanā Karoga ordeni 1932. gada 9. novembrī, Sarkanā Karoga ordeni 1945. gada 15. janvārī, Sarkanās Zvaigznes ordeni 1945. gada 31. maijā, Ļeņina ordeni 1946. gada 30. aprīlī, 1949. gada 24. augustā apbalvots par speciālu uzdevumu izpildi – par izsūtīšanām Baltijā, Moldāvijā un Kaukāza Melnās jūras piekrastē, 1945. gada 21. decembrī Saberžans Sabitovs Šakira dēls “par sekmīgu Valdības speciālo uzdevumu izpildīšanu” apbalvots ar LPSR Augstākās Padomes Prezidija Goda Rakstu “un vērtīgām balvām”. Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija Ziņotājs, Nr. 279, 1945, 30. decembris, 4. lpp. НКВД-МВД СССР в борьбе с бандитизмом и вооруженным националистическим подпольем на Западной Украине, в Западной Белоруссии и Прибалтике (1939 – 1956), сост. Владимирцев Н. И., Кокурин А. И. Москва: Объединенная редакция МВД России, 2008, c. 281. ГАРФ. Ф. 7523. Оп. 7. Д. 545. Л. 32-35. Red. piez.

[132] Skat. vairāk Žvinklis, Arturs. “LPSR VDK darbinieku Latvijas Komunistiskās partijas CK nomenklatūras kadru personas lietu analīze”, Totalitārisma sabiedrības kontrole un represijas, autoru kolektīvs K. Jarinovskas zinātniskajā redakcijā, VDK zinātniskās izpētes komisijas raksti, 1. sēj. Rīga: LPSR Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisija, Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūts, 2016, 372. – 373., 376., 395. – 396.,  lpp.

[133] Iespējams, Voldemārs Fridrihs Gothards, Viktora dēls, dzimis 1929. gadā, studējis jurisprudenci P. Stučkas Latvijas Valsts universitātē, pēc tam sācis strādāt LPSR valsts drošības iestādēs; vēlāk bijis LPSR VDK 5. daļas 1. nodaļas priekšnieks. Pēc PSRS sabrukuma dzīvojis Krievijā, tad atgriezies Latvijā, pensionējies. Red. piez.

[134] Minētais Trubiņš nav Jānis Trubiņš, kas dzimis 1945. gadā un kura dienesta gaitu VDK rezultātā izkalpojies līdz ģenerālmajora dienesta pakāpei, kļūstot par pēdējo VDK priekšsēdētāja vietnieku. Red. piez.

[135] Iespējams Gunārs Pudels, kas dzimis 1930. gadā un kas LPSR VDK 1. daļas 2. nodaļā sācis darbu kopš 1977. gada. Imanta Lešinska darbā minēts kā LPSR VDK Izlūkošanas daļas priekšnieka vietnieks, apakšpulkvedis, kas darbojies VDK piesegstruktūrā Latvijas komiteja kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs, tāpat uzdodoties par LPSR Ārlietu ministrijas darbinieku, piemēram, 1972. gadā piedalījies VDK piesegstruktūras Latvijas un ārzemju draudzības un kultūras sakaru biedrības organizētajā LPSR Valsts deju ansambļa Daile koncerttūrē ārvalstīs. Liecinājis sadarbības fakta ar VDK konstatēšanās lietās. Skat., piemēram, Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesas 2007. gada 24. janvāra spriedumu lietā Nr. 7/347 (K32-80/07/1), Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas tiesas spriedumu 2007. gada 25. aprīļa lietā Nr. 7/353 (K31-199-07). Tāpat skat. Lešinskis, Imants. “Kalpības gadi”, Laiks, Nr. 47, 1980, 11. jūnijs, 8. lpp., “Četru dienu “kultūras kontakti” Toronto”, Laiks, 1972, 23. decembris, 1. lpp., “Īpaši bīstami okupanti un kolaboranti (VDK veterāni)”, Pavalstnieks,1994, 31. maijs. Red. piez.

[136] Visticamāk tas pats Kokorevičs, kas 1959. gada 4. februārī kā VDK 4. daļas 4. nodaļas vecākais operatīvais pilnvarotais iepazinās ar Harija Liepiņa (1927 – 1998) filtrācijas lietu saistībā ar nepieciešamību iepazīties vervēšanas nolūkā, par ko sagatavojis izziņu pēc lietas materiāliem. Skat. Liepiņš, Gatis. “Fonda PSRS Iekšlietu Tautas komisariāta pārbaudes un filtrācijas punktos un nometnēs ieslodzīto Latvijas iedzīvotāju personas lietas dokumentu analīze”,Totalitārisma sabiedrības kontrole un represijas, autoru kolektīvs K. Jarinovskas zinātniskajā redakcijā, VDK zinātniskās izpētes komisijas raksti, 1. sēj. Rīga: LPSR Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisija, Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūts, 2016, 649. lpp.

Nikolajs Kokorevičs ir pazīstamākais VDK un tās piesegstruktūru darbinieks ar šādu uzvārdu. Viņa karjeras virzība un tās izpausmes, strādājot VDK piesegstruktūrā Dzimtenes Balss, kura saturu veidoja tikai VDK, tāpēc tajā aplūkotais atklāj vienīgi tos aspektus, kas nepieciešami VDK izlūkošanas un pretizlūkošanas operācijām, atspoguļoti Imanta Lešinska darbā Kalpības gadi. Tajā cita starpā minēts, ka N. Kokorevičs, uzsākot darbu Dzimtenes Balssredakcijā 1965. gadā, esot VDK darbā sasniedzis kapteiņa dienesta pakāpi. Atbilstoši I. Lešinska atmiņām viņš esot dzimis “Viļakas pusē”, Dzimtenes Balsīesot ieguvis palamu “Koka”, savu karjeru turpinājis citās VDK piesegstruktūrās kā, piemēram, PSRS Vissavienības autortiesību aģentūras Latvijas republikāniskās nodaļas priekšnieka vietnieks. Tas arī atbilst presē minētajam (Kokorevičs, Nikolajs, “Attīstot Helsinku garu”, Karogs, 1977). Tad Nikolaja Kokoreviča gaitām varam izsekot daļēji ar dokumentu, daļēji ar plašsaziņas līdzekļu un atmiņu stāstījumu palīdzību. N. Kokorevičs turpinājis darbu VDK piesegstruktūrā PSRS Reliģijas lietu padomes pilnvarotā LPSR vietnieka amatā, aktīvi iesaistoties “miera cīņās” ar vēl vienas VDK piesegstruktūras palīdzību Latvijas Miera aizstāvēšanas komiteju. Viņa darbību šajā amatā atminas arī Romas katoļu baznīcas Jānis kardināls Pujats 2016. gada intervijā LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijai, stāstot par pieredzētajām VDK vervēšanas metodēm un savas dzīves epizodi, kad Romas katoļu baznīcas kūrijas vajadzībām nepieciešamo formalitāšu nokārtošanas rezultātā, pateicoties PSRS Reliģijas lietu padomes pilnvarotā LPSR atbalstam, esot devis “pateicības dāvanu” naudas izteiksmē, no kuras pēc brīža esot atteikušies PSRS Reliģijas lietu padomes pilnvarotais LPSR un viņa vietnieks. Pilnvarotais esot teicis, kas viņš neko neziņošot, bet “tas otrais čekists” to darīs. Minēto stāstījumu apstiprina arī Satversmes aizsardzības biroja Totalitārisma seku dokumentēšanas centra 2000. gada 7. februārī sniegtā informācija Nr. A/P-038 (bez norādes par informācijas pieejamības ierobežojumiem) Romas katoļu baznīcas Jānim kardinālam Pujatam, ar kuru LPSR VDK zinātniskās izpētes komisiju iepazīstināja kardināls intervijas laikā sava stāstījuma pamatošanai un ilustrēšanai. Vēstules pielikumā Informācija par Pujātu Jāni Tadeuša d. no LPSR VDK Informācijas analīzes daļas materiāliem Informācija par Pujātu Jāni Tadeuša d. no LPSR VDK Informācijas analīzes daļas materiāliem norādīts, ka 1984. gada februārī par automašīnas ГАЗ-24 iegādi kūrijas vajadzībām Pujats esot iedevis kukuli, ko vēlāk skaidrojis kā “pateicības dāvanu”, pilnvarotajam un viņa vietniekam, katram 1 000 rubļu apmērā. Saziņā ar VDK Piekto pārvaldi nolemts krimināllietu nerosināt, lai gan esot bijis pamats, bet tā vietā nolemts veikt profilaktiskas darbības, lai panāktu Pujata atcelšanu no kanclera amata un pārcelšanu kalpot ārpus Rīgas. 1984. gada 24. augustā esot veiktas profilaktiskās pārrunas ar Pujatu viesnīcas Latvija vienā no numuriem, kā rezultātā ir piekodināts uzvesties “klusi” un nemēģināt veikt darbības sevis aizstāvēšanai. Turpat norādīts, ka Pujata uzraudzība turpināsies. Lešinskis, Imants. “Kalpības gadi”, Laiks, Nr. 54, 1980, 5. jūlijs, 8. lpp, ,Nr. 55, 1980, 9. jūlijs, 8. lpp., “No baznīcu dzīves”, Dzimtenes Balss, 1986, 31. jūlijs, Starptautiskā konference “LIELAIS BRĀLIS TEVI VĒRO: VDK un tās piesegstruktūras”, 13. augusts. Pieejams: www.youtube.com/watch Red. piez.

[137] Daši Pildanovs (Пилданов Даши Пирнаевич) dzimis 1916. gadā Galtaja ulusā Muharšeberas rajonā Burjatijā, KPFSR, dienestā no 1937. gada, IeTK mācību kursos Novosibirskā, 1947. gadā kapteinis LPSR VDM Izmeklēšanas daļas 1. nodaļas priekšnieka vietnieks, 1948. gadā šīs daļas 3. nodaļas priekšnieks, 1950. gadā tās priekšnieka vietnieks, majors, vēlāk LPSR VDK apakšpulkvedis, demobilizēts 1959. gadā. 1960. gadā kapteiņa J. Rudzīša palīgs Latvijas Jūras kuģniecībā politiskajos jautājumos, triju Sarkanās Zvaigznes ordeņu ieguvējs, apbalvots ar Goda zīmes ordeni. Miris 1984. gadā Rīgā. Skat.Огни Курумкана, Nr. 5 (61148), 2015, 13 февраля. c. 6. Pieejams: kurumkan.burnet.ru/Gazeta/2015/05_15.pdf, Vanags, Ļ. “Darbs dara vīru”, Cīņa, 1960, 7. oktobris, Информация о сельском поселении Барагхан, 3 апреля 2012. Pieejams: selorodnoe.ru/history/show/id3630216/; Книга Памяти Республики Бурятия, том V. Улан-Удэ: Бурядское книжное издательство, 2000, c. 73, 228; том IX, c. 228, Pieejams: патриот03.рф/wp-content/uploads/2015/12/5tom.pdf; патриот03.рф/wp-content/uploads/2015/12/9tom.pdf. Skat. arī: blog.stepanivanovichkaragodin.org, LVA, 1987. f., 1. a., 16474. l., 6. lp., LVA, 1986. f., 1. a., 5921. 1., 91. – 93. lp., LVA, 1986. f., 2. a., P-40444.1., 45., 46.,lp. Red. piez.

[138] Skat. vairāk Žvinklis, Arturs. “LPSR VDK darbinieku Latvijas Komunistiskās partijas CK nomenklatūras kadru personas lietu analīze”, Totalitārisma sabiedrības kontrole un represijas, autoru kolektīvs K. Jarinovskas zinātniskajā redakcijā, VDK zinātniskās izpētes komisijas raksti, 1. sēj. Rīga: LPSR Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisija, Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūts, 2016, 374., 389. lpp.

[139] Skat. vairāk Ruhocka, Agnija. “LPSR Valsts drošības komitejas Bauskas rajona nodaļas darbība un iedzīvotāju nevardarbīgā pretošanās (1954 – 1985)”,Totalitārisma sabiedrības kontrole un represijas, autoru kolektīvs K. Jarinovskas zinātniskajā redakcijā, VDK zinātniskās izpētes komisijas raksti, 1. sēj. Rīga: LPSR Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisija, Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūts, 2016, 374., 604., 609., 614. lpp.

[140] Jānis Kiršteins dzimis 1927. gadā, PSKP biedrs no 1948. gada. 1944. gadā LPSR Iekšlietu tautas komisariāta (IeTK) Madonas apriņķa daļas Meirānu pagasta milicis, LĻKJS Madonas apriņķa komitejas Meirānu pagasta komjaunatnes organizators, 1945. gadā apriņķa komitejas kadru instruktors, LPSR Valsts drošības tautas komisariāta, vēlāk VDM Madonas apriņķa daļas tulks, 1946. gadā operatīvā pilnvarotā palīgs, vēlāk operatīvais pilnvarotais, 1947. gadā Gulbenes apriņķa daļas 2-N nodaļas operatīvas pilnvarotais, 1948. gadā vecākais operatīvais pilnvarotais, 1950. gadā kļūst Neretas rajona daļas 2-N nodaļas vecākais operatīvais pilnvarotais, 1951. gadā kļūst par Bauskas rajona daļas vecāko operatīvo pilnvaroto, 1952. gadā ir VDM, vēlāk IeM Rīgas apgabala pārvaldes vecākais operatīvais pilnvarotais, vēlāk 2. daļas 2. nodaļas priekšnieka vietnieks, 1953. gadā Cēsu rajona daļas priekšnieks, kopš 1953. gada mācās PSRS IeM, vēlāk VDK skolā Maskavā, 1954. gadā kļūst par VDK 4. daļas 4. nodaļas priekšnieku, kopš 1957. gada VDK 4. daļas priekšnieka vietnieks, kopš 1959. gada strādājis ārzemēs, uzturējis sakarus ar VDR valsts drošības un iekšlietu iestādēm Berlīnē, kopš 1963. gada ir VDK 1. daļas priekšnieka vietnieks, kopš 1965. gada 2. daļas priekšnieks, kur strādā līdz pat 1972. gadam. Skat. LVA, PA-15500. f., 2. apr., 9233. l. Red. piez. sadarbībā ar darba recenzentu M. hist. Arturu Žvinkli.

[141] Vietā minēt, ka Georgs Andrejevs (1932) kā savu vervētāju VDK nosaucis Georgu Žgunu. Zars, Pēteris. “Tādas tās lietas”, Pavalstnieks, 1993, 9. marts.Red. piez.

[142] Nikolajs Krūmiņš, LPSR Augstākās tiesas priekšsēdētāja vietnieks, Krimināllietu tiesas kolēģijas priekšsēdētājs, dzimis 1889. gadā Krustpils apkārtnē, piedalījies 1905. gada revolūcijā kā Ventspils ostas strādnieks, PSKP biedrs no 1906. gada, darbojies Viskrievijas Ārkārtas komisijā cīņai ar kontrrevolūciju, spekulāciju un sabotāžu (VĀK) jeb čekā kopš pašiem tās pirmssākumiem Krievijā, no 1921. gada 8. oktobra līdz 1922. gada 6. februārim vadījis Brjanskas guberņas čeku, līdz 1923. gada aprīlim Galvenās politiskās pārvaldes Brjanskas guberņas nodaļu, arī “diplomātiskajā dienesta ārzemēs”, PSKP XII, XIII, XIV kongresu delegāts, no 1923. gada 25. aprīļa līdz 1927. gada 2. decembrim PSKP Centrālās kontroles komitejas loceklis, strādājis KPFSR Tieslietu tautas komisariātā, kopš 1935. gada PSRS Augstākās tiesas loceklis, 1945. gadā pārcelts uz LPSR Augstāko tiesu, miris 1959. gada 26. janvārī. “Nikolajs Krūmiņš”,Cīņa, 1959, 29. janvāris. Red. piez.

[143] Jānis Rīdziņš, Pētera dēls, LPSR Augstākās tiesas loceklis, dzimis 1894. gadā Meirānu pagastā, strādājis par drēbnieku, 1918. gadā brīvprātīgi iestājās Sarkanajā Armijā, no 1920. Iekšlietu tautas komisariāta dienestā, PSKP biedrs kopš 1920. gada, LPSR tieslietu ministra vietnieks, miris 1961. gada 11. septembrī. Cīņa, 1950, 25. jūlijs. “Jānis Rīdziņš”, Cīņa, 1961, 13. septembris, Skat. vairāk Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes dekāniem veltītajā Dekānu galerijā, kas veidota, “izrādot cieņu par lojalitāti un nesavtīgu darbu daudzu gadu garumā”. Juridiskās fakultātes dekāni no universitātes dibināšanas līdz mūsdienām, 2016, 20. septembris. Pieejams: www.jf.lu.lv/par-fakultati/dekanu-galerija/ Red. piez.

[144] Ludmila Balode, Jura meita, “Latvijas PSR Augstākās Padomes lēmums Par Latvijas Padomju Socialistiskās Republikas Augstākās tiesas ievēlēšanu”,Padomju Jaunatne, 1956, 10. jūlijs. Red. piez.

[145] Vladimirs Kabaškins, Mihaila dēls, “Par Latvijas PSR Augstākās Tiesas locekļu ievēlēšanu”, Cīņa, 1953, 20. augusts. Red. piez.

[146] Valfrīds Kauke, Ādama dēls, LPSR Augstākās tiesas priekšsēdētāja vietnieks, LPSR nopelniem bagātais jurists, no 1926. gada 9. marta līdz 28. maijam Ainažu muitā uz brīvā līguma pamata dienestā sastāvošais jaunākā muitas uzrauga vietas pagaidu izpildītājs, 1937. gadā beidzis tieslietu studijas Latvijas Universitātē (Mag. iur., citastarp kopā ar Arvīdu Griguli), 1938. gadā apprecējies ar Martu Leiti, aktīvs PSRS okupācijas slavinātājs kopš 1940. gada vēl pirms Latvijas aneksijas PSRS sastāvā, personīgi likvidējis Rīgas Latviešu biedrību, ar LPSR Augstākās Padomes Prezidija lēmumu no 1941. gada 8. februāra pirmās PSRS okupācijas laikā Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētāja vietnieks, LPSR Augstākās tiesas biļetena redaktors no 1958. gada līdz 1975. gadam. “Jauni akadēmiski izglītoti pilsoņi”, Jaunākās ziņas, Nr. 15, 1937, 20. janvāris, “Rīgas dzimtsarakstu nodaļās”, Jaunākās ziņas, Nr. 206, 1938, 11. septembris, 10. lpp., “Mainas dienesta personas”, Cīņa, 1940, 6. jūlijs, 2. lpp., Kauke, V., “Valsts būtība pārejas laikā no kapitālisma un komūnismu”, Tieslietu Vēstnesis: Tieslietu komisariata izdevums, Nr.1, 1940, 36. lpp., “Dekrēts”, Cīņa, 1941, 12. februāris, “Uzdevumi tautas tiesnešiem”, Darbs, 1941, 20. maijs, “Preses konference par sociālistisko likumību”, Padomju Jaunatne, 1959, 17. maijs, “Aizrādījums”, Cīņa, 1959, 19. maijs, “Tautas tiesai vai biedru tiesai?”, Cīņa, 1960, 25. novembris, “Zagtas mantas pircēji – noziegumu veicinātāji”, Cīņa, 1983, 9. jūnijs. Jurista Vārds, Nr. 1 (700), 2012, 3. janvāris, 5. lpp. Red. piez.

[147] Ņikita Zaicevs, Leona dēls, pēc smaga ievainojuma Otrajā pasaules karā bijis Ludzas apriņķa prokurors. “Latvijas PSR Augstākas Padomes Prezidija dekrēts”, Cīņa, 1947, 28. maijs, Rekšņa, Francis, “Gājām, kur sūtīja komjaunatne”, Padomju Jaunatne, 1988, 22. jūnijs. Red. piez.

[148] Valentīns Kuzņecovs, dzimis 1903. gadā, Tulā, Krievijas Impērijā, strādājis PSRS Maskavas apgabala prokuratūrā, no 1930. līdz 1934. gadam darbojies Maskavas pilsētas kontroles komisijā un strādnieku un zemnieku inspekcijā, PSKP biedrs kopš 1939. gada, no 1944. gada LPSR prokurora vietnieks, LPSR prokuratūras nodaļas prokurors, LPSR prokurora palīgs speclietās. “Valentīns Kuzņecovs”, Cīņa, 1964, 5. jūnijs. Red. piez.

[149] Juris Sproģis, Aleksandra dēls, kopš 1947. gada LPSR prokuratūras izmeklēšanas daļas prokurors, bijis Rīgas pilsētas Staļina rajona prokurors, PSR prokurora vietnieks līdz 1962. gadam. “Latvijas PSR Augstākas Padomes Prezidija dekrēts”, Cīņa, 1947, 28. maijs, “Privātuzņēmējs valsts uzņēmumā”, Cīņa, 1958, 9. janvāris, Laiks, Nr. 99, 1962, 12. decembris, 1. lpp.  Red. piez.

[150] Eduards Vaskis, Otto dēls, LPSR Augstākās tiesas piesēdētājs dzimis 1893. gadā, bijis Rīgas pilsētas izpildu komitejas Komunālās saimniecības nodaļas vadītājs, miris 1975. gadā. Kostikovs, F. “No ierindas radista līdz pulkvedim”, Pionieris, 1962, 23. februāris. Red. piez.

[151] Zoja Glibina (Gļibina), Ivana meita, 1950. gadā LPSR Vietējās rūpniecības ministrijas daļas inženiere, apbalvota ar PSRS APP dekrētu, LPSR Augstākās Tiesas tautas piesēdētāja kopš 1952. gada, 1952. gadā rūpnīcas Spēks galvenā inženiere, PSKP Latvijas komunistiskās partijas (LKP) Centrālās komitejas (CK) Rūpniecības un transporta daļas instruktore 1957. gadā, mirusi 1979. gada 2. martā. “PSRS Augstākās Padomes Prezidija dekrēts par Latvijas PSR rūpniecības, lauksaimniecības, zinātnes, kultūras un mākslas darbinieku apbalvošanu ar ordeņiem un medaļām”, Cīņa, 1950, 28. jūlijs, “Latvijas PSR Augstākās Padomes lēmums Par Latvijas PSR Augstākās Tiesas tautas piesēdētāju ievēlēšanu”, Cīņa, 1952, 15. aprīlis, “Pirms termiņa izpildīts septiņu mēnešu plāns”, Cīņa, 1952, 11. jūlijs, “Rīgas radio stāsta”, Latvija, 1957, 20. aprīlis. Red. piez.

[152] Jānis Voldemārs Apsītis, Andža dēls, dzimis 1891. gadā, LPSR Augstākās Tiesas tautas piesēdētājs no 1949. gada, izvirzījusi Latvijas Valsts universitātes kalpotāju, studentu un mācības spēku kopsapulce, no 1935. gada LPSR Vieglās rūpniecības ministrijas Ādu, apavu un gumijas rūpniecības tresta «Kožobuvrezina» pārvaldnieks, PSKP biedrs, “«Cīņas» pielikums Rīgas lasītajiem”, Cīņa, 1949, 28. janvāris. Red. piez.

[153] Anete Breča, Pētera meita, dzimusi 1915. gada Smoļenskas apgabalā, LPSR Augstākās Tiesas tautas piesēdētāja, beigusi Ļeņingradas pedagoģisko institūtu, strādājusi Rīgas 1. strādnieku jaunatnes vidusskolā, no 1949. gada LPSR Izglītības ministrijas Skolu pārvaldes priekšnieka vietniece, no 1952. gada Skolu un bērnu iestāžu pārvaldes galvenā metodiķe, apbalvota ar Darba Sarkanā Karoga ordeni, mirusi 1968. gada 28. augustā. “Latvijas PSR Augstākās Padomes lēmums Par Latvijas Padomju Socialistiskās Republikas Augstākās tiesas ievēlēšanu”, Cīņa, 1956, 10. jūlijs, “PSRS Augstākas Padomes Prezidija dekrēts Par Latvijas PSR skolotāju un izglītības darbinieku apbalvošanu ar PSRS ordeņiem un medaļām”, Cīņa, 1960, 28. decembris, Pārupe, A. “A. Breča”,Kopsolī, 1968, 30. augusts, “A. Breča”, Cīņa, 1968, 30. augusts. Red. piez.

[154]KPFSR KK 182. panta pirmā daļa: “Par sprāgstvielu vai šāviņu, kā arī šaujamo ieroču (izņemot medību ieročus) izgatavošanu, glabāšanu, pirkšanu un pārdošanu bez pienācīgas atļaujas noteikta – brīvības atņemšana uz laiku līdz pieciem gadiem, konfiscējot minētās vielas, šāviņus un ieročus.”

[155] KPFSR KK 182. panta ceturtā daļa: “Par dunču, somu nažu un tamlīdzīgu auksto ieroču izgatavošanu, glabāšanu, pārdošanu un nēsāšanu bez noteiktā kārtībā izdotas IeTK [konkrētajā gadījumā IeM] atļaujas, noteikta – brīvības atņemšana uz laiku līdz pieciem gadiem, konfiscējot ieročus.”

[156] Rādītājā kļūdaini norādīts “Šēnbergs”. Ievērojot minēto, precizējams rādītājs No NKVD līdz KGB. Politiskās prāvas Latvijā 1940 – 1986. Rīga: Latvijas vēstures institūts, 1999.

[157] LVA, 1986. f., 2.apr., 1145. l., 1. sēj., 3. lp.

[158] LVA, 1986. f., 2.apr., 1145. l., 1. sēj., 128. lp.

[159] Ziņotājs, Nr. 34, 1990, 23. augusts.

Mārtiņa Dātava referātu var skatīties šajā video.

Mārtiņa Dātava pētījuma apskatu var lasīt šeit.

Plašāka informācija

LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas loceklis
M. hist. Mārtiņš Dātavs +37128374365

LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas
priekšsēdētāja vietniece juridiskās zinātnes jautājumos
Dr. iur. Kristīne Jarinovska +37129777788

November 5, 2016 - Posted by | Vēsture

1 Comment »

  1. Vairāk vajadzētu šādus pētījumus!

    Comment by Jānis | November 17, 2016 | Reply


Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: