Gunta Kalmes uzruna pie Brīvības pieminekļa 2016.gada 11.novembrī.

Dievs Tas Kungs ņēma cilvēku un ielika viņu Ēdenes dārzā, lai viņš to koptu un sargātu.
(1 Moz 2, 15)

Dievs pirmajiem cilvēkiem dāvāja viņu dzimteni – Ēdeni, paradīzi ar uzdevumu to kopt un sargāt. Radītājs ir mums, latviešiem, dāvājis skaistu vietu zem saules – Latviju, lai mēs par to gādātu un to sargātu.

Mūsu tautai ir ilga un slavena cīņu vēsture. Tā sākas jau ilgi pirms Saules (1236.), Durbes (1260.) un Smoļinas (1502.) u.c. nozīmīgām kaujām, tā gāja caur 1905.g. revolūciju, latviešu strēlniekiem, Brīvības cīņām, Latviešu leģionu, nacionālajiem partizāniem un Barikādēm. No šīs vēstures šodien jāgūst svarīga atziņa – mēs aizvien esam cīnījušies par savu zemi, brīvību, godu, pašcieņu, līdz izcīnījām pat savu valsti un atguvām to. Tātad: kamēr cīnāmies, tikmēr esam. Un: kamēr esam, tikmēr cīnāmies.

1919.gada Brīvības cīņas ne tikai deva mums, latviešiem, savu valsti, bet arī izveidoja mūs no tautas par nāciju, kas uzņēmās atbildību sevis, pasaules un Dieva priekšā paši kopt un sargāt savu Tēvzemi – Latviju.

Šodienas lielo politisko notikumu kontekstā jautāsim sev – vai esam gatavi ne tikai pārliecinoši pretimstāvēt, bet arī cīnīties – garīgi, morāli, intelektuāli, fiziski, un citādi pret Latvijas nīdējiem un pašmāju nodevējiem, mīkstčauļiem, atpakaļrāpuļiem?

Mēs esam nācija tik ilgi, kamēr esam zinoši, spējīgi un griboši aizstāvēt savu senču izcīnīto valsti. Vēsture liecina, ka katrai latviešu paaudzei ir jāizcīna savs brīvības karš. Mūsu vectēvu paaudzei tās bija cīņas Leģionā un nacionālajos partizānos, manai paaudzei – nevardarbīgā cīņa okupācijas gados un Barikādes, nākamajai paaudzei – jaunais hibrīdkarš. Tā ir cīņa par to, kurš būs faktiskais noteicējs plašsaziņas līdzekļos, kultūrā, izglītībā, ekonomikā, demogrāfijā. Par to, kādas vērtības un kādā valodā tiek paustas mūsu virtuālajā vidē, kibertelpā.

Hibrīdkara apstākļos Latvijas teritorijas aizstāvēšanai jānotiek visās dzīves jomās, jo tās visas tiek soli pa solim pārvērstas par hibrīdkara frontes vai piefrontes joslām.

Šajos apstākļos mūsu Nacionālie Bruņotie spēki un Zemessardze ir ne tikai nācijas bruņotais spēks, bet vispirms jau nācijas pašaizsardzības un cīņas gribas motivētājs un uzturētājs.

Svētku reizēs dziedam Dievs, svētī Latviju! ar to lūgdami, lai Dievs mūs svētī un sargā, lai Viņš ir mūsu valsts un zemes sargs. Bet Dievs to īsteno nevis pāri mūsu galvām, bet gan caur mums, gribēdams, lai katrs esam savas valodas, kultūras un zemes sargs. Mums katram ir iespēja tapt par savas valsts zemessargu (18 – 55 gv) vai tās aktīvu atbalstītāju.

Ar to, ka Dievs ir devis mūsu tautai skaistu vietu zem saules, Viņš ir arī uzdevis to kopt un sargāt. Tāpēc šodien ne tikai atceramies savu senču slaveno vēsturi, bet svinam savu privilēģiju – būt savas zemes kopējiem un sargiem.

11.novembris, Lāčplēša diena