Veco falsifikāciju vietā jauni mīti

Veco falsifikāciju vietā rodas jauni mīti. Saruna ar krievu žurnālistu Vitāliju Dimarski

Ģirts Vikmanis, Latvijas Avīze, 16. novembris, 2016.

Lasīt visu:   http://m.la.lv/vesture-ka-politikas-instruments/

Krievijas žurnālists Vitālijs Dimarskis jau vairāk nekā desmit gadus radiostacijā “Eho Moskvi” vada raidījumu “Uzvaras cena”, kurā kritiski un skrupulozi aplūko Otrā pasaules kara vēsturi, kliedē tās mītus un jautā – kā bija patiesībā?

---

Krievijā apspriež trīs pieminekļus – nesen uzstādīto Ivana Bargā pieminekli Orlā, kņaza Vladimira pieminekli Maskavā un plānoto pieminekli Putinam Krimā. Ko šāda personu izvēle liecina par vēstures uztveri Krievijā?
Runa nav par vēstures uztveri, bet par to, ka vēsture Krievijā kļuvusi par politikas instrumentu. Vēsturiskā apziņa kā kolektīvās apziņas elements spēcīgi ietekmē pašreizējo uzvedību. Propagandas modelim, ar kuru darbojas vara Maskavā, nepieciešams cilvēku apziņā apstiprināt konceptus par Krieviju kā “aplenkto cietoksni”, par stingrās rokas nepieciešamību un tamlīdzīgi. Tās ir esošās varas vajadzības, kas tika apkalpotas, izmantojot vēsturi. Jā, Ivans Bargais – tā ir stingrā roka, tie ir “opričņiki”, kurus uzskata par Krievijas specdienestu pirmsākumu.
Neesmu piekritējs ideoloģizētai vēsturei. Krievija mēģinājusi atteikties no daudzām PSRS laika falsifikācijām, bet to vietā tagad rodas jauni mīti. Vēsture ir interpretējoša zinātne – kaut gan ar faktiem jūs nevarat strīdēties, iesaistītās puses tos izmanto savās interesēs. Piemēram, ar kņazu Vladimiru vara cenšas pierādīt, ka Krimai ir jābūt jaunajai pareizticības mekai. Kņazs Vladimirs ir ļoti pretrunīga vēstures personība, un no tādām ir viegli veidot varoņus. PSRS laikos par varoni uztaisīja Aleksandru Ņevski, mana paaudze pat neapšauba, ka viņš patiešām bijis varonis. Arī viņš bija pretrunīgs – no vienas puses, ievērojama persona, bet vienlaikus viņš uzturēja kontaktus ar Zelta ordu. Viņu var uztaisīt par varoni, bet tikpat labi, ja kādam ir vēlēšanās, var attēlot kā kolaboracionistu. Jāatceras, ka tā laika vēstures avots ir hronikas, kas rakstītas vairākus gadu desmitus pēc notikumiem.
Kņazs Vladimirs ir vēsturiska persona, bet tālāk tiek lemts, vai viņš ir nepieciešams kā pielūgsmes objekts. Iecere izvietot Krievijas galvaspilsētā viņa pieminekli ir simbolisks žests, lai parādītu, ka Maskava vēlas būt pareizticīgās pasaules centrs. Par pieminekli Putinam Krimā – ceru, ka ieceres neīstenosies. Tas ir mēģinājums izpatikt Krievijas varai.
Cik liela ir sabiedrības iesaiste, izvēloties, kādus pieminekļus uzstādīt Krievijā?
Vara izvēli izdara sabiedrības vietā. Uzstādīt pieminekli Ivanam Bargajam nolēma Orlas apgabala gubernators, ne jau sabiedrība bija tajā iesaistīta. Taču tas parāda cilvēku uztveres stāvokli – tā ir arhaiska un viegli sasaucas ar propagandas mītiem – “apkārt ir ienaidnieki”, “nepieciešama spēcīga roka”, “mēs ceļamies kājās, bet mums traucē”.
Bet kur ir meklējami pirmsākumi šim uztveres modelim?
Ļoti tālā pagātnē – mongoļu–tatāru jūga periodā. Zelta orda uz Krievijas teritoriju, kas tolaik bija ļoti neorganizēta, atveda arī kaut ko pozitīvu – tam laikam nepieciešamo organizāciju. Tā gan nebija ideāla – stingra varas vertikāle ar hanu priekšgalā un stingra pakļāvība hanam bija tās galvenie elementi. Krievijas sabiedrība šo attieksmes modeli pret varu atkārto cauri gadsimtiem. Tas atkal pierāda, ka vēsture ir viena no efektīvākajām svirām, lai vadītu sabiedrības apziņu.
Raidījumu “Uzvaras cena” jūs vadāt jau vairāk nekā desmit gadus. Kādi secinājumi jums radušies par Otrā pasaules kara vēsturi?
Raidījumam ir labi reitingi, kas pierāda, ka tas cilvēkiem ir vajadzīgs. Mūsu auditorija lielākoties ir vidējā un vecākā gadagājuma cilvēki, jo jaunatne par vēsturi domā maz.
Pirmajos gados, veidojot raidījumus, radās jautājums, vai nepieciešams skart kara veterānus, vai tādējādi neatņemsim ko svētu, jo Krievijā pagājušajā gadsimtā noticis maz laba. Iegrimu pārdomās, kur ir robeža, līdz kurai var risināt sarunu. Taču, kad saņēmu vēstules no kara veterāniem, jutu, ka viņiem ir vajadzīga patiesība. Viņiem kara laikā un pēc tā laikā nebija dota iespēja izteikties. Mums par karu ir maz personisko atmiņu, jo pamatinformācija, ko zinām, nāk no oficiālās vēstures. Bet atmiņu ir daudz, taču izrādās, ka ne visas ir pierakstītas. Tās nesakrīt ar oficiālo vēsturi.
No kara rakstniekiem par spēcīgu uzskatu Viktoru Astafjevu – kad lasu viņa grāmatas, saprotu, kāds īstenībā bija karš. Tieši tā sauktā leitnantu proza vairāk pasaka par karu. Memuāri ir ļoti specifisks avots, un cilvēka atmiņa ir izvēlīga, tomēr tā dod pilnīgāku attēlu par notikušo. Kāds sarkanās armijas virsnieka dēls atrada tēva dienasgrāmatu Berlīnē – tajā ir pārsteidzošs stāsts. Var saprast karavīru – viņš bija paklausīgs virsnieks, bet viņa dvēselē bija pretestība pret notiekošo karā. Karā bija šausmas, varas cinisms, neprofesionālisms un neefektīvs armijas pārvaldes veids. Kāpēc tika pieļauts tas, kas ar PSRS notika 1941. gadā? To neviens iepriekš neskaidroja. Kāpēc devās uz Poliju, kāpēc bija Molotova–Ribentropa pakts? Vara apgalvoja, ka tas bija nepieciešams, lai paplašinātu robežas, lai iegūtu laiku… Labi, ieguva laiku, bet ko tas deva, ja pēc 1941. gada pēc diviem mēnešiem vācu karspēks jau bija Krievijā? Kāpēc sarkanajā armijā 1937. gadā un 1938. gadā tika izkauti virsnieki? Tajā visā daudz kas neiet kopā. Karam ir nepieciešama apzināšana. Kāds karavīrs teica, ka Krievijas armija joprojām nav izstudējusi Otrā pasaules kara mācības.
Mēs joprojām nezinām, cik cilvēku īstenībā gāja karā, – Staļina laikos bija viens skaitlis, Hruščova laikos – otrs, Gorbačova laikos cits. Ceru, ka kādreiz parādīsies spēcīgs pētījums par šo jautājumu.
Kādi ir būtiskākie mīti par Otro pasaules karu, kādus sev esat atklājis?
Galvenais ir skarbā patiesība, kuru mēs nezinājām par Ļeņingradas blo­kādi, – tur līdz šim ir daudz nesaprotamā. Bija briesmīgs bads, aizgāja līdz pat kanibālismam. Sanktpēterburgas vēsturnieks Sergejs Jarovs sarakstījis grāmatu “Blokādes ētika” – grāmatā ir attēloti baisi notikumi, reizēm smagi lasīt, taču tā cilvēkiem atver acis uz blokādes notikumiem. Man nebija saprotams laika posms no 1939. līdz 1941. gadam – ko PSRS tad darīja, mēs piedalījāmies karā vai ne? Jaunajā Krievijas vienotajā vēstures mācību grāmatā ir rakstīts, ka karā PSRS iesaistījās 1941. gada 22. jūnijā, bet kā ar 1939. gada 17. septembri? Ziemas karš ar Somiju vispār tiek skatīts atdalīti no notiekošā.
Svarīgi ir izprast kara mītus. Tagad Krievijā ir skandāls par 28 panfiloviešiem, kuri spēcīgi aizstāvējuši Maskavu pret lielu pārspēku, taču tajā dienā, 16. novembrī, šāda notikuma nebija. 28 panfiloviešu leģenda par varoņdarbu attiecīgajā dienā ir laikraksta “Sarkanā zvaigzne” izdomājums. Arhīvā tika atrasti dokumenti, kuros bija PSRS prokuratūras izmeklētāju slēdzieni, ka starp 28 panfiloviešiem bija kolaboracionists. Tas gan nemazina Panfilova komandētās vienības cieņu un varonību, kas izpaudās citās epizodēs. Tagad tiek veidota filma par 28 panfiloviešiem. Mītam ir tiesības uz pastāvēšanu, bet jautājums ir par to, kāpēc reāli fakti tiek piesaistīti leģendai? Mums ir daudz mākslas darbu, bet pēc tiem nevar mācīties vēsturi. Ja tā darām, tad, piemēram, Aleksandrs Puškins savā lugā apmeloja Antonio Saljēri, lai gan īstenībā viņš bija patīkams cilvēks, lielisks mūzikas pedagogs un komponists, bet Puškins no viņa uztaisīja skauģi. Ļeva Tolstoja romāns “Karš un miers” ir labs mākslas darbs, taču daudzi to nepareizi uztver kā mācību līdzekli par 1812. gada karu, un no tā veido savus spriedumus par vēsturi.
Mākslas darba uzdevums nav veikt rekonstrukciju. Mākslas darbam ir jādod noskaņa, lai uztvertu laikmeta garu.
Taču mitoloģizācija ir raksturīga ne tikai Krievijas kara filmām, vai tad mēs pēc Holivudas filmas “Pērlharbora” varam spriest par šo notikumu?
Tas nav iespējams. Ģeniāla Holivudas filma ir “Glābjot ierindnieku Raienu”, kurā nav atspoguļoti reāli notikumi, bet tā ir piesaistīta kara notikumiem – sabiedroto spēku izsēšanās Normandijā un Otrās frontes atvēršana. Bet tāds ierindnieks Raeins nav bijis un filmā attēlotais stāsts nav noticis.
Iepriekš mūsu sarunā jūs uzsvērāt, ka mītam ir tiesības uz pastāvēšanu.
Kara laikā tam ir patriotiska nozīme. Pēc kara kļuva zināms, ka daudzi varoņi karā ir mitoloģizēti, piemēram, Zoja Kosmodemjanska, kur bija pavisam cits stāsts. Tāpat ir jautājumi par Aleksandru Matrosovu, lidotāju Nikolaju Gastello un citu. Kara laikā bija nepieciešami varoņu tēli, tāpēc tos “pasūtīja”. Vajadzēja stiprināt karojošu garu, lai cilvēki būtu gatavi iet nāvē. Tas nenozīmē, ka no tā jāmācās vēsture.
Tagad Krievijā turpinās cita veida mitoloģija. Piemēram, staļinisma renesanse – neviens represijas nenoliedz, bet no varas puses tiek runāts par to, ka tolaik bez tā nevarēja un bez Staļina mēs nekļūtu par industriālu valsti.
Par kādām ar Baltijas valstu vēsturi saistītām tēmām ir interese jūsu klausītājiem?
Galvenokārt par karu. Viņi vēlas saprast, kas notika 1939. gadā un 1940. gadā un kas kara laikā. Teikšu viedokli, kas Baltijas valstīs nav populārs, bet man šķiet, ka arī jūs ar vēstures jautājumiem šaujiet pār strīpu, attālinoties no objektivitātes. Manuprāt, jo mazāk valsts iejauksies vēsturē, jo labāk. Citādi jums arī vēsture kļūst par politikas instrumentu. Jūs līdz galam neesat tikuši galā ar 1940. gadu – man nav nekādu šaubu par PSRS lomu un darbībām šajos notikumos, tomēr tiek pievērtas acis uz tā laika Baltijas valstu valdošās elites darbībām. Formāli lēmumu par pievienošanos PSRS pieņēma jūsu vadītāji, tiesa gan, zem automātu stobriem. Jums arī pašiem ir ar ko tikt galā, ne tikai jāuzliek vaina citiem. Neattaisnoju PSRS un tās rīcību, bet uz vēsturi nepieciešams skatīties patiesi. Ja prasāt no citiem šādu skatījumu, jums pašiem tādam jābūt. Vēsturnieku komisijām ir jāstrādā, taču tajās nav jābūt prezidenta padomniekiem, kuri nāks šo procesu politizēt un nodarboties ar politikānismu.
Kā, jūsuprāt, notikumi Ukrainā tiek savīti kopā ar vēsturi?
Uzskatāms piemērs ir Stepans Bandera, kuru abas puses izmanto savās interesēs – Ukraina viņu ceļ debesīs, bet Krievija no viņa veido briesmoni. Kā bija īstenībā? Viņš patiesībā bija ukraiņu nacionālists, viņš necīnījās Hitlera pusē, viņu nacisti ielika nometnē. Vai viņš bija antisemīts? Bija. Palūkojieties uz visu patiesību. Katra puse vēlas tikai to daļu, kas to apmierina. Domāju, ka Krievija tagad pārspīlē Banderas lomu. Jā, Ļvivā ir nacionālisti, bet viņi ir visur. Tāpat ir ar fašistiem, arī Krievijā viņi ir, Ukrainā, Latvijā un jebkur citur.
Nesen Sanktpēterburgā tika uzstādīta, bet ātri noņemta piemiņas plāksne Krievijas armijas virsniekam un vēlākajam Somijas prezidentam Karlam Gustavam Mannerheimam. Par ko ir šis stāsts?
Stāsts par Mannerheimu ir uzpūsts. Kad apspriežat Mannerheima dalību Ļeņingradas blokādē, uzrakstiet par to – kā gan pēc Ziemas kara un 1941. gada 25. jūnija PSRS veiktās Helsinku bombardēšanas viņš citādi varēja izturēties pret PSRS? Viņš nevēlējās būt Hitlera sabiedrotais, bet PSRS savā veidā Mannerheimu šajā jautājumā iedzina stūrī. Plāksnes uzstādīšanu un novākšanu pat nav vērts apspriest. Ja arī neuzstādītu, nekas nenotiktu. Tā ir kopējā noskaņa valstī.