gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Ogres kolaboranta slavināšana

Viss raksts: Ogres kolaboranta slavināšana

Iespējams, joprojām ir dzīvi Vladislava Laizāna politiskajās represijās cietušie, kura dzīvi slavina ar pasvaldības atbalstu izdots izdevums

Ogres_gramata-media_large
Par Ogres pašvaldības līdzekļiem izdotā Natālijas Ketneres grāmata „Pilsēta Ogre. Cilvēki. Likteņi. Laikmeti”.

Manā īpašumā nonāca nupat 2015. gadā par Ogres pašvaldības līdzekļiem izdotā grāmata „Pilsēta Ogre. Cilvēki. Likteņi. Laikmeti”. Ogres pilsētai to veltījusi krieviski rakstošā laikraksta „Nedēļa Ogrē” žurnāliste Natālija Ketnere. Grāmatā apkopoti dažādi materiāli par Ogres pilsētu un tās vēsturi, cilvēkiem, pārsvarā izmantojot periodiku un agrāk veiktās intervijas. Ir apsveicama vēlme un apņemšanās izveidot šādu izdevumu, tomēr izmantotie avoti un no tiem iegūtā informācija nav izvērtēta kritiski. Mans mērķis nav recenzēt šo grāmatu, tomēr vēlos norādīt uz kādu būtisku piemēru, kāpēc ir svarīgi neizmantot vienpusīgi iegūtu informāciju.

Grāmatas 197. – 203. lpp. ir veltīta „Ogres kriminālās nodaļas priekšniekam” Vladislavam Laizānam. Grāmatā par viņu teikts – dzimis 1930. gadā Rēzeknes novada Bērzgales pagastā, 17 gadu vecumā atbraucis uz Rīgu un iestājies „milicijas skolā” un no 1949. gada strādāja „Latvijas IeTK kriminālajā meklēšanā”. Ar sadales norīkojumu nosūtīts uz Komsomoļsku pie Amūras, „kuru cēla ieslodzītie, brīvlīguma pilsoņi, kā arī komjaunieši aktīvisti no visdažādākajiem Padomju Savienības reģioniem”.

Patiesībā Vladislavs Laizāns no 1949. – 1952. gadam mācījās PSRS Iekšlietu ministrijas Rīgas virsnieku skolā, kuru beidzot strādāja kā Iekšlietu ministrijas (IeM) operatīvais pilvarotais izmeklētājs. PSRS IeM (starptautiski pazīstama kā MVD). Komsomoļskā pie Amūras atradās GULAG nometņu tīkls un tur bija ieslodzīti arī daudzi padomju politiskajās represijās cietušie latvieši, tādēļ, visticamāk, tieši kā Latvijas apstākļu pazinēju Laizānu nosūtīja strādāt uz šo nometņu sistēmu.

Līdz 1953. gadam viņš strādāja Habarovskas novada De-Kastras ciematā Celtniecības Nr. 507 labošanas darbu nometnes pārvaldē un Komsomoļskā pie Amūras Ņižņeamurskas labošanas darbu nometnē. Laizāna kā operatīvā pilvarotā IeM virsnieka pienākumos, visticamāk, neietilpa „šaušana, pakaļdzīšanās, sēdēšana slēpņos”, bet jau ieslodzītu, fiziski un morāli pazemotu cilvēku pratināšana un vervēšana, krimināllietu safabricēšana.

Šajā pašā nometnē, kā Ketnere raksta, „pavisam neromantiskā gaisotnē un ļoti nepatīkamu cilvēku klātbūtnē – kriminālnoziedzinieku nometnē” iepazinās ar nākamo sievu – jauno ārsti Veru, kura turp nosūtīta sadalē pēc Habarovskas medicīnas institūta beigšanas. Grūti pateikt, cik uzticīga padomju režīmam bija Vera Laizāne, bet katru tikko institūtu beigušo sadalē uz šādu slepenu objektu pie „tautas ienaidniekiem” diezin vai sūtīja.

Padomju GULAG nometnēs par ieslodzīto veselību pienācīgi nerūpējās, tāpēc lagpunkta ārsta pienākumos galvenokārt ietilpa ieslodzīto „aktēšana” – t.i., noteikšana, vai ieslodzītais turpmāk ir derīgs fiziskam darbam vai uzskatāms par novārgušu invalīdu, kā arī miršanas aktu sastādīšana no bada un pārmērīga darba necilvēcīgos apstākļos mirušajiem. Tajā pašā laikā bija daudzi ārsti, kuri centās ieslodzītajiem ierobežotos apstākļos izpalīdzēt, tādēļ ir ieslodzītie, kuri pateicīgi dažiem nometņu ārstiem par dzīvības glābšanu. Šajā darbā viņa nostrādāja no 1952. – 1956. gadam. Vēlāk ilgus gadus Ogrē strādāja par pediatri un ārstēja Ogres bērnus.

Pēc Staļina nāves 1953. gadā represiju apjomi samazinājās, un 1955. gadā pēc paša vēlēšanās Vladislavs Laizāns pārgāja strādāt uz kriminālizmeklēšanas nodaļu milicijā turpat Komsomoļsā pie Amūras, bet 1956. gadā atgriezās Latvijā, kur bija Ogres milicijas priekšnieka vietnieks. 1959. gadā pārcelts strādāt uz Viļaku par milicijas nodaļas priekšnieku, bet tad pēkšņi dienestu pameta.

Ketnere raksta: „Bet tad piepeši pēc paša vēlēšanās aiziet no dienesta uz VEFu strādāt par…, tikai nebrīnieties, par atslēdzinieka mācekli.” Kāds bija iemesls? Tā noteikti nebija „tieksme pēc jaunām zināšanām, pilnīga rīcības brīvība un jebkādu baiļu trūkums pārmaiņu priekšā”. Vladislava Laizāna LKP CK nomenklatūras kadru personas lietā atrodas dokuments, kurā 1959. gada 25. septembrī Latvijas PSR Iekšlietu ministrijas kadru daļas priekšnieks Karpačs ziņoja komunistiskās partijas vadībai, ka milicijas kapteinis Laizāns ticis sodīts ar diviem gadiem brīvības atņemšanu nosacīti par to, ka 1959. gada 24. jūnijā izdarījis sava dienesta biedra slepkavību „aiz neuzmanības”. Jāpiezīmē, ka viņu pāraudzināt bija uzdots milicijas nodaļas kolektīvam, Valsts Drošības komitejai, tiesai un Ogres rajona prokuratūrai. Viņam piedāvāja saglabāt darbu ar pazeminājumu amatā, bet viņš izteica vēlēšanos iekšlietu orgānus pamest.

1963. gadā, kad bija beidzies divu gadu nosacītais soda termiņš, Laizāna karjera turpinājās un viņš atgriezās strādāt Ogrē, un tika apstiprināts par Ogres rajona kinotīkla direktoru, bet 1965. gada jūlijā kļuva par Ogres pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētāju. Arī šo amatu Laizāns pameta un aizgāja strādāt uz Ogres trikotāžas kombinātu par atslēdzinieku nevis tāpēc, ka viņam „atkal bija nepieciešami jauni izaicinājumi, jauni iespaidi un zināšanas”, kā to raksta Ketnere, bet tādēļ, ka LKP Ogres rajona komiteja viņu no šā amata atbrīvoja it kā veselības stāvokļa dēļ.

Ir dažādas kolaborācijas izpausmes, bet iestāšanās dienestā tūlīt pēc 1949. gada 25. marta deportācijām, liecina par kolaborācijas augstāko pakāpi.

Kamēr Vācijā tiesas priekšā gatavojas stāties bijušais Aušvicas koncentrācijas nometnes mediķis – sanitārs 95 gadus vecais Hūberts Cafke, kurš apsūdzēts par līdzdalību vismaz 3681 cilvēku slepkavībā, jo Cafke esot zinājis par Birkenavas nometnes uzdevumu kalpot par iznīcināšanas nometni un pārzinājis tās struktūru, kā arī sniedzis atbalstu nometnes organizācijai un tādējādi bijis gan iesaistīts, gan veicinājis iznīcināšanu, tikmēr Latvijā par Ogres pašvaldības līdzekļiem izdotā izdevumā slavina kolaborantu – Staļina laika iekšlietu sistēmas virsnieku, kurš strādājis analogā nomentnē PSRS un, visticamāk, tieši piedalījies nevainīgu cilvēku represēšanā, kā arī vēlāk veicis apšaubāmas kvalitātes dienestu milicijā, kas beidzies ar slepkavību.

Tā kā autore neizvērtē avotus kritiski, apietas ar iegūtajām ziņām pavirši vai vienkārši nezina, ar ko Staļina laikā nodarbojās IeM virsnieki, tiek radīti mīti par personībām, notikumiem un veselu laikmetu. Iespējams, ka joprojām ir dzīvi politiskajās represijās cietušie, kuri atminas Laizānu kā vienu no represiju īstenotājiem.

Droši vien Laizāns „daudzu pilsētnieku atmiņā paliks cilvēks, kurš ar savu piemēru parādīja, ka, kamēr tu šajā dzīvē esi dzīvs un aktīvs, nekad nedrīkst apstāties…”, tomēr vēlākās dzīves laikā izdarītie labie darbi neattaisno pagātnē Latvijas valstij un tautai nodarīto. Un par to sabiedrībai ir jāzina patiesība, tāpēc nobeigumā izmantošu Ketneres kundzes citātu: „Vienmēr un visā jābūt patiesam, jo patiesība – tas nav princips, tā ir dzīves pozīcija”.

Autors ir vēsturnieks, LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas loceklis


Laikraksta “Ogres Vēstis” interpretācija par “Ogres kolaboranta slavināšanas” civillietu.

Tā kā laikraksta žurnālists Ritvars Raits nav pajautājis manu komentāru, lai raksts iegūtu daudzpusību tad es nedaudz pakomentēšu.
Es par Vladislavu Laizānu rakstā “Ogres kolaboranta slavināšana” neesmu izteicies zaimojoši tikai uz savu pieņēmumu pamata. Rakstā norādītā informācija balstīta uz Latvijas Valsts arhīvā atrodamajām ziņām. Konkrēti Vladislava Laizāna Latvijas Komunistiskās Partijas (LKP) Centrālās komitejas nomenklatūras kadru personas lietā. Paskaidrošu sīkāk par informācijas iegūšanas specifiku. Latvijas čekistu kadru personas lietas diemžēl aizvestas uz Krieviju. Tas tomēr nenozīmē, ka par viņiem nevar iegūt nekādas ziņas, jo lielākā daļa PSRS represīvo iestāžu darbinieku bija arī LKP biedri un ieņēma nomenklatūrai piederīgus amatus. Tad arī par šiem cilvēkiem izveidoja kadru lietas, kurās papildus informācijai par karjeras virzību un raksturojumiem personai par savu dzīves gājumu anketā un autobiogrāfijā bija jāsniedz ļoti detalizēta informācija. LKP Centrālajai komitejai kā de facto augstākajam varas orgānam (tajā skaitā VDK facto VDK izrīkotājai un pārraudzītājai) melot vai sniegt nepilnīgas, neprecīzas biogrāfiskās ziņas nedrīkstēja, par ko draudēja izslēgšana no partijas un amata zaudēšana.
Tātad, atgriežoties pie Vladislava Laizāna, arī par viņu ir šāda lieta un manā rakstā atklātā informācija par viņa pagātni, ka viņš nav bijis gluži vienkāršs milicis kā pasniegts Ketneres grāmatā, bet mācījies Rīgas Virsnieku skolā, pēc kuras absolvēšanas Staļina laikā strādāja kā GULAG ietilpstošajās labošanas darbu nometnēs Celtniecībā 507 un Ņižņeamurlagā kā operatīvais pilnvarotais atrodama Vladislava Laizāna paša iesniegtajā un parakstītajā kadru personas lietas anketā un autobiogrāfijā.
Par to, ka Vladislava Laizāna dēls Juris Laizāns (prasības iesniedzējs) ir Ogres novada domes deputāts, turklāt ievēlēts no partijas “Saskaņa” saraksta, es uzzināju tikai pēc raksta publicēšanas, kad saņēmu atsauksmes par rakstu. Turklāt rakstā Juris Laizāns nemaz nav pieminēts, tādēļ apgalvojums par to, ka raksts ir par “politiķu ģimeni” nav patiess.
Ogre ir arī mana pilsēta, esmu vēsturnieks, kurš specializējas padomju represiju un to veicēju izpētē. Mans raksts bija kā komentārs Natālijas Ketneres novadpētnieciskajai grāmatai par Ogri, kurā bija publicēta sagrozīta Vladislava Laizāna biogrāfija, kas lasītājiem sniedza nepareizu priekštatu par šo cilvēku. Es cilvēciski saprotu Jura Laizānu, kurš tiesā aizstāv sava mirušā tēva godu un cieņu. Tās ir viņa tiesības. Tomēr patiesība ir jāpieņem, lai cik nepatīkama tā būtu. Ir lieliski, ka vairs nav tie nesenie laiki, kad par kāda ģimenes locekļa nodarījumu bija jāatbild visai ģimenei. Bērni nav atbildīgi par vecāku darbiem un grēks ir viņus nosodīt.
Esmu nepatīkami pārsteigts, ka ceturtdaļgadsimtu pēc Latvijas neatkarības atgūšanas man jāstājas tiesas priekšā par to, ka pēc labākās sirdapziņas daru savu vēsturnieka darbu. Paldies visiem, kuri mani atbalsta, tas dod spēku un izturību!

Saite uz rakstu: http://www.ir.lv:889/2016/1/29/ogres-kolaboranta-slavinasana


November 24, 2016 - Posted by | Vēsture

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: