gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Eiropas sadalīšana bija neizbēgama realitāte

Eiropas sadalīšana bija neizbēgama realitāte

LV portālam: INESIS FELDMANIS, vēsturnieks

Viss raksts: http://www.lvportals.lv/visi/viedokli?id=283584


Guntars Laganovskis   28.11.2016
 

ĪSUMĀ

  • Nirnbergas prāva ir farss, taisnīgas tiesas parodija, tipiska uzvarētāju tiesa, ar noteiktiem uzdevumiem un mērķiem.
  • Kā apsūdzētāja piedalījās Padomju Savienība, un pastāvēja vienošanās skatīt tikai vienas puses – nacistiskās Vācijas – izdarītos noziegumus.
  • Tā ir politiska prāva, kurā par sabiedroto kara noziegumu netiesāšanu šīs valstis bija jau iepriekš vienojušās – Rietumvalstis tāpat kā PSRS bija ieinteresētas, lai netiktu skatīti to pastrādātie varas darbi.
  • Padomju Savienība panāca, ka Nirnbergas tribunālā izskatīšanā nedrīkst nonākt Baltijas valstu okupācija un Molotova-Ribentropa pakts, kopā deviņi nodarījumi.
  • Eiropas sadalīšana ietekmes zonās Jaltas konferencē 1945. gada februārī bija tā laika neizbēgama ģeopolitiskā realitāte. Franklins Rūzvelts apzinājās, ka Baltijas valstu iedzīvotāji nobalsotu pret pievienošanos PSRS, un uz to arī, iespējams, cerēja. Taču Staļins saprata, ka balsojums var būt viņam nelabvēlīgs, un tāds nenotika.
  • Tautas fronte neapšaubāmi tika izveidota ar kompartijas centrālkomitejas akceptu. Līdztekus radās citas neatkarības kustības, kuras spieda Tautas fronti izvirzīt arvien radikālākus mērķus līdz pat Latvijas pilnīgas neatkarības atgūšanai. Šāda radikalizēšanās nebija kompartijas iecerēta.

Kas palika ārpus Nirnbergas procesa? Vai Latviju varēja neatdot Staļinam? Vai patlaban piedzīvojam Otrā pasaules kara priekšvakara atkārtošanos? Vēstures patiesības un mītus saistībā ar Latvijas un Austrumeiropas 20. gadsimta traģēdijām skaidro vēsturnieks INESIS FELDMANIS.

Oktobrī bez īpašas ievērības apritēja 70 gadu kopš Nirnbergas procesa galvenās daļas beigām. Kā mums, neapšaubāmi karā cietušajai pusei, raudzīties uz šī procesa iznākumu?

Nirnbergas prāva, bez šaubām, ir taisnīgas tiesas parodija. Tā bija tipiska uzvarētāju tiesa ar noteiktiem uzdevumiem un mērķiem. Tai jēga ir varbūt vienīgi kā precedentam – pirmajam paraugam šāda veida tiesvedībai, kas potenciālajiem agresoriem liek padomāt, vai arī viņus neskars šāda prāva.

Tas, kas Nirnbergu padarīja par farsu, pirmkārt, ir fakts, ka tajā kā apsūdzētāja piedalījās Padomju Savienība un pastāvēja vienošanās skatīt tikai vienas puses – nacistiskās Vācijas – izdarītos noziegumus, lai gan otras puses noziegumi bijuši tādi paši vai pat lielāki, sevišķi runājot par PSRS 1939.-1940.gadā.

Nirnbergas procesa kritika lielākoties saistīta ar PSRS nodarījumu palikšanu ārpus prāvas tvēruma, bet aizmirstot, ka to pašu varētu attiecināt uz Rietumu sabiedrotajiem – ASV un Lielbritāniju.  

Protams. Rietumvalstis, tāpat kā PSRS, centās panākt, lai netiktu skatīti to pastrādātie varas darbi. Te vispirms jāmin tā sauktais bumbu karš, ko pret vācu pilsētām kara otrajā pusē  pielietoja no sākuma briti, bet pēc tam arī ASV. Tas bija jauns iznīcināšanas un civiliedzīvotāju terorizēšanas veids, jo paredzēja noteikta rajona vienlaidu bombardēšanu. Ko tas nozīmē? Virs kādas vācu pilsētas uzlido piecsimt vai tūkstotis lidmašīnu un nolīdzina to gandrīz līdz ar zemi, neskatoties, vai netiek iznīcināti dzīvojamie rajoni un citi civilie objekti, kuriem ar nacistu kara mašinēriju nav nekāda sakara. Ne velti britu premjers Vinstons Čērčils, kurš akceptēja šādu bombardēšanas stratēģiju, teica: “Ja mēs karu zaudēsim, es sēdēšu uz apsūdzēto sola kā kara noziedznieks numur 1.” Viņš šādas rīcības noziedzīgo raksturu labi apzinājās.

Trakākais, runājot par Nirnbergu kā politisku prāvu, ir tas, ka par sabiedroto kara noziegumu netiesāšanu šīs valstis bija jau iepriekš vienojušās. Mūsu rīcībā ir nonācis ļoti svarīgs avots – PSRS ārlietu ministra vietnieka Andreja Višinska komisijas dokumenti. Šīs komisijas galvenais uzdevums bija apzināt tos nodarījumus, kurus Padomju Savienība nosaka kā tādus, kuri nekādā gadījumā nedrīkst nonākt izskatīšanā Nirnbergas tribunālā, tai skaitā Baltijas valstu okupācija un Molotova-Ribentropa pakts, kopā deviņi nodarījumi.

Zināms, ka šādus sarakstus, bet mēs nezinām tieši par kādiem nodarījumiem, sastādīja arī pārējās Nirnbergas procesā piedalījušās uzvarētājvalstis. Šāda politika noveda pie tā, ka PSRS Nirnbergas tribunālā varēja noraidīt jebkura jautājuma apspriešanu. Piemēram, to, ka  1939. gada 23. augustā tika parakstīts Molotova–Ribentropa pakts, kas ļāva sākt Otro pasaules karu. Lai gan šī protokola kopija (oriģināla tobrīd nevienam nebija) tika iesniegta tribunāla apsūdzētājiem, tie atzina, ka tā ir tikai kopija un nevar kalpot par pamatu apsūdzībai starptautiskajā tiesā. Pamatojoties uz šādu Nirnbergas tiesas atzinumu, PSRS mēģināja noliegt šāda protokola pastāvēšanu 50 gadus. Ar tādu pašu nolūku – izvairīties no atbildības, uzveļot vainu vāciešiem – padomju puse centās panākt, lai starptautiska tiesa par nacistu pastrādātu noziegumu atzīst Katiņas slaktiņu. Tiesa, tas neizdevās, jo parādījās dokumenti, kuri skaidri apliecināja PSRS saistību ar šo poļu virsnieku masveida slepkavību. Rietumu sabiedrotie to, protams, ļoti labi zināja, taču šī lieta Nirnbergas procesā vienkārši netika turpināta.

ASV un Krievija, kuru darbības varētu traktēt kā Otrā pasaules kara noziegumus, ir bijušas noraidošas pret Starptautisko krimināltiesu Hāgā, kuras kompetencē ir izskatīt lietas, kas saistītas ar dalībvalstu pilsoņu vai to teritorijā pastrādātajiem noziegumiem pret cilvēci, kara noziegumiem un genocīdu. Krievija nupat atteikusies kļūt par šīs tiesas dalībvalsti. Vai būtu nozīme, piemēram, Baltijas valstīm rosināt atkārtotu Otrā pasaules kara noziegumu izskatīšanu?

Jūs domājiet – Nirnbergu II? Liekas, ka tas bija un pašlaik ir diezgan neiespējami. Tomēr šī ideja ik pa laikam parādās, un dažādas organizācijas un personas to uztur spēkā. Šajā sakarībā gribētu pieminēt kādu faktu –1990. gadā, kad Padomju Savienība bija sabrukšanas procesā, tika nolemts izstrādāt jaunu desmit sējumu darbu par Lielo Tēvijas karu jeb plašākā nozīmē – par Otro pasaules karu. Toreizējais aizsardzības ministrs Dmitrijs Jazovs šim uzdevumam izveidoja īpašu komisiju. Kad Jazovu iepazīstināja ar pirmo sējumu, viņa secinājums bija ļoti vienkāršs: fakti, kas tajā figurē, ir pamats apsūdzībai pret padomju politisko eliti un Komunistisko partiju procesā Nirnberga II. Ar to šis projekts tika apturēts un arhīvi lielā mērā – slēgti.

Krievu vēsturnieks un publicists Viktors Astafjevs ir teicis: “Krievi izturēja Otro pasaules karu, taču viņi nekad neizturētu patiesību par šo karu.” Tāpēc, rakstot par to, Krievijas vēsturnieki, iztopot Kremļa līnijai, lasītājiem pasniedz lielākoties mītus. Maskavas vēsturnieks Boriss Sokolovs ir sarakstījis grāmatu, kurā saskaitījis 76 mītus, kurus ir radījusi padomju militārā propaganda un kuri joprojām tiek uzturēti spēkā.

Cik lielā mērā par mītu varētu saukt bieži pieminēto apgalvojumu, kuru sevišķi mēdz uzsvērt rietumvalstu diplomāti, ka šīs valstis vienmēr ir atbalstījušas Baltijas valstu neatkarību? Jau 1920. gadā pēc neveiksmīgās Bulduru konferences, kurā izgāzās mēģinājums nodibināt Baltijas Antanti, Latvijas ārlietu ministrs Zigfrīds Anna Meierovics pravietiski prognozēja: “Ja mums būs doti 20 neatkarības gadi, tad uzskatiet, ka esam ilgi dzīvojuši.” Acīmredzot, viņam jau tad bija pamats skepsei par rietumvalstīm kā garantu starptautiskajai kārtībai, kurā ir iespējama Baltijas valstu neatkarība.

Šim jautājumam ir daudz aspektu. Uzreiz pēc Pirmā pasaules kara Lielbritānijas interese par Baltijas valstu izveidošanu bija diezgan patiesa, jo tā vēlējās graut Vācijas pozīcijas šeit. Britu valdība Latviju de facto atzina jau 1918. gada 11. novembrī – pirms bija izveidota Kārļa Ulmaņa valdība. De jure tik ātri tas neizdevās, jo Latvijai labvēlīgo ārlietu ministru Artūru Balfūru amatā nomainīja mūsu valsts neatkarības pretinieks Džordžs Kērzons. Tomēr briti bija vienīgie, kuri Latvijas K. Ulmaņa pagaidu valdību atbalstīja juku laikos 1919. gadā.

Britu atbalstošā nostāja attiecībā uz Baltijas neatkarību vairāk vai mazāk saglabājās visu starpkaru periodu.

Amerika ļoti ilgi neticēja, ka Baltijas valstis var būt neatkarīgas. Eiropas valstis mūsu neatkarību de iure atzina 1921. gada 26. janvārī, bet ASV – tikai 1922. gada 29. jūlijā. Šī neticība bija jūtama visu starpkaru periodu, un Savienotās Valstis šajā laikā Baltijā nespēlēja lielu lomu. 20. gados Latvijai pat nebija sava sūtņa ASV. Fēlikss Cielēns, kurš 20. gadu otrajā pusē bija ārlietu ministrs, uzskatīja, ka Latvijai ar Savienotajām Valstīm nav īpaši jāsadarbojas, ko vēlāk atzina par ļoti lielu ārpolitisku kļūdu.

Cik nenovēršama no militāri politiskā viedokļa bija Baltijas valstu un Austrumeiropas kopumā palikšana PSRS rokās Otrā pasaules kara izskaņā?

Tā bija tālaika militārā un politiskā realitāte. Rietumvalstis tur neko darīt nevarēja, ja vien negribētu sākt karu ar savu kara laika sabiedroto PSRS. Kā zināms, padomju karaspēks nekad ar labu prātu neatstāj teritorijas, kuras ir okupējis.

Čērčilam, vēl pirms Baltijas valstis atkal nonāca PSRS varā, bija plāns atvērt otro fronti Eiropas dienvidos un doties ziemeļaustrumu virzienā, nepieļaujot Staļinam okupēt Austrumeiropu.

Rūzvelts šajā Čērčila priekšlikumā sākotnēji ļoti ieklausījās. Par to diezgan daudz runāja vēl Teherānas konferencē. Taču Staļins iebilda, un tādēļ Rūzvelts britu premjera priekšlikumu noraidīja. Čērčils savos memuāros rakstīja, ka bijis par to ārkārtīgi nikns, vienlaikus atzīstot: “Ko gan es varēju darīt?” Lielbritānija šajā brīdī nebija ietekmīgākais spēlētājs.

1944. gada rudenī, apmeklējot Maskavu, Čērčils sarunā ar Josifu Staļinu iesniedzis viņam papīra lapiņu, kurā bija uzrakstīts procentos izteikts ietekmju sfēru sadalījums Balkānos. Staļins kā piekrišanas apliecinājumu uzvilcis ķeksi uz lapas. Kas lika britu premjeram spert šādu soli, kurš faktiski Staļinam lika saprast, ka Rietumu sabiedroto uzskati par pasaules kārtību neatšķiras no viņa viedokļa par Eiropas sadalīšanu ietekmes sfērās un runas par tautu pašnoteikšanos ir tikai runas?

Tā bija politiskās realitātes izprašana. Zinot, ka Staļins no tā, ko jau ieguvis, neatkāpsies, britiem bija svarīgi paturēt savu ietekmi vismaz Grieķijā. Faktiski Čērčils mēģināja glābt to, kas vēl bija glābjams.

Eiropas sadalīšana ietekmes zonās Jaltas konferencē 1945. gada februārī bija tā laika neizbēgama ģeopolitiskā realitāte. Te gan jānorāda – Rūzvelts tajā laikā jau bija dzīvs mironis ar nāves zīmogu sejā un jau aprīlī nomira. Otrkārt, viņš par katru cenu gribēja, lai PSRS iesaistās cīņā pret Japānu. Treškārt, saprotot, ka Eiropai un pasaulei ir nepieciešama jauna starptautiska organizācija, kas nomainītu Nāciju līgu, Rūzveltam bija nepieciešama Staļina piekrišana ANO izveidošanai.

Rūzvelts sarunā ar Staļinu Teherānā saistībā ar Baltijas valstu nākotni teicis, ka uzskata, ka ASV sabiedriskā doma vēlēsies kādu  baltiešu gribas izpausmi un ka viņš personīgi esot pārliecināts: baltieši nobalsošot par pievienošanos Padomju Savienībai. Vēlāk par šo diskusiju daži vēsturnieki ironiski secināja, ka prezidents Rūzvelts inkorporāciju atzina, bet Savienotās Valstis – nē. Kā izskaidrot šo izteikumu?

Domāju, Rūzvelts labi apzinājās, ka Baltijas valstu iedzīvotāji nobalsotu pret pievienošanos PSRS un uz to arī, iespējams, cerēja. Viņš acīmredzot gribēja panākt politisku vienošanos, lai Maskavas okupētajā Baltijā vispār šāda nobalsošana tiktu sarīkota. Taču Staļins labi saprata, ka tā var būt viņam nelabvēlīga un šāds balsojums nenotika.

Joprojām atklātībai nav nodoti rietumvalstu arhīvu slepenie dokumenti, kas attiecas uz Otro pasaules karu. Cik liela ir varbūtība, ka šie materiāli varētu saturēt kādu būtiski jaunu informāciju par Rietumu–PSRS politiskajiem darījumiem Otrā pasaules kara laikā, ieskaitot kādus nezināmus faktus par Baltijas valstu un Austrumeiropas atdošanu Staļinam?

Mums nav zināmi daudzi dokumenti, kas attiecas uz Otro pasaules karu. Piemēram, par Hitlera vietnieka Rūdolfa Hesa slepeno lidojumu uz Skotiju 1941. gada maijā. Tas pārsteidza visu pasauli toreiz un nedod miera vēsturniekiem arī šodien. Reti par kuru vēstures notikumu ir izteikts tik daudz minējumu, bet dots tik maz neapstrīdamu un pārliecinošu atbilžu. Negribētu apgalvot, ka mēs tā droši un precīzi zinātu, kāpēc Hess lidoja uz Angliju un ko viņš patiesībā gribēja panākt. Līdz pat šodienai vēsturnieki strīdas par to, vai viņš lidoja uz savu risku, ar Hitlera piekrišanu vai pat pēc viņa pavēles. Tikai 2018. gadā vēsturniekiem būs pieejami visi dokumenti, kas attiecas uz “Hesa lietu”. Vai tie dos iespēju salikt visus iztrūkstošos punktus uz “i”? Dzīvosim, redzēsim! Taču, ja atbilde jādod šodien, tad drīzāk tā būtu noraidoša, nevis apstiprinoša.

Vairāki krievu autori, piemēram, Nikolajs Starikovs, patlaban celšanas akcentēt, ka galvenā Otrā pasaules kara vaininiece bija Lielbritānija. Proti, ja tā ar savu drošības garantiju solīšanu 1939. gada martā nebūtu iedrošinājusi Poliju noraidīt Vācijas priekšlikumu par savstarpēju sadarbību, kuru tai vajadzēja, lai nodrošinātu sev austrumu flanga aizsardzību, veicot militārās operācijas rietumos, Hitlers nebūtu 1939. gada 1. septembrī iebrucis Polijā un kara Eiropā vismaz 1939. gadā nebūtu. Savukārt aiz Lielbritānijas stāvējusi ASV, bet aiz ASV – pasaules finanšu oligarhija, kurai nav paticis Vācijas nacionālās valsts ekonomiskais modelis, jo tajā nebija vietas augļotājkapitālam.

Politoloģe Ilze Ostrovska nesen kādā intervijā pauda: Potsdamas konferencē pieņemti slepeni dokumenti, saskaņā ar kuriem “Baltijas valstis un Kēnigsberga tika nodotas PSRS administratīvajā pārvaldē – Baltijas valstis uz 45 gadiem, Kēnigsberga un apgabals – uz 50 gadiem”. Politoloģe kā argumentu šim pieņēmuma min: tieši pēc 45 gadiem, 1990. gada 4. maijā, Latvija pieņēma Neatkarības deklarāciju.

Šajā konferencē varēja būt pieņemti slepeni dokumenti, taču tā bija miera konference un tajā pieņemtajiem lēmumiem bija pagaidu raksturs. Kaļiņingradas gadījumā 50 gadi ir pagājuši, bet nekas nav mainījies. Es gan neizslēdzu, ka kādas vienošanās varēja būt noslēgtas arī vēlāk. Piemēram, 1990. gada septembrī ASV, Lielbritānijai, Francijai un Krievijai noslēdzot vienošanos par Vācijas apvienošanu jeb tā saukto “Divi plus četri līgumu”.

Joprojām visai populārs ir pieņēmums, ka PSRS sagraušana ir Maskavā radīts un no tās vadīts projekts, ieskaitot arī Tautas frontes izveidošanu Latvijā. No tā izriet secinājums, ka baltiešiem neatkarība uzdāvināta, nevis izcīnīta. Ko par to liecina vēsturniekiem pieejamie fakti?

Tautas fronte neapšaubāmi tika izveidota ar kompartijas centrālkomitejas akceptu. Cita lieta, ka līdztekus radās citas neatkarības kustības, kuras spieda Tautas fronti izvirzīt arvien radikālākus mērķus līdz pat Latvijas pilnīgas neatkarības atgūšanai. Vai arī šāda radikalizēšanās bija kompartijas iecerēta? Domāju, ka nē. Vai PSRS pilnīga demontāža bija iecerēta Maskavā? Domāju – arī nē. Process galu galā izgāja ārpus nomenklatūras kontroles.

Patlaban izskan bažas, ka situācija Eiropā, pieaugot pieprasījumam pēc autoritāras, nacionālas politikas un pastāvot domstarpībām ES valstu vidū jautājumā par attiecībām ar Krieviju, arvien vairāk atgādina 20. gadsimta 30. gadus, kad Eiropa ieslīga autoritārismā un pieļāva pārāk pielaidīgu attieksmi pret nacistiskās Vācijas bruņošanos un ārpolitiskajām aktivitātēm. Cik lielā mērā, jūsuprāt, ir pamats vilkt šādas paralēles?

Ir pilnīgi skaidrs, ka izveidojies ļoti bīstams stāvoklis. Taču atšķirībā no situācijas pirms Otrā pasaules kara, pašlaik gandrīz visa Eiropa ir demokrātiska. Pastāv tāda organizācija kā Eiropas Savienība, kura lielā mērā nosaka Eiropas valstu kopējo politiku. Ceru, ka Eiropa tiks galā ar jaunajiem izaicinājumiem un trešā pasaules kara nebūs. Maskavas politika gan ir neprognozējama, taču domāju, ka Krievijas sabiedrība pati nogurs no valsts vadības sludinātās agresijas.

Cik lielā mērā pašreizējā sajūsma par Putinu Krievijā ir pielīdzināma vāciešu sajūsmai par Hitleru 30. gados?

Putins par sevi sajūsmu rada, izmantojot lielākoties krievu kareivīgo nostāju un viņu nacionālismu. Šķiet, ka ir grūti mūsdienās atrast tautu, kas būtu nacionālistiskāk un bezkritiskāk pret sevi noskaņota.

Sajūsma par Hitleru Vācijā, sevišķi tā sauktajos nacisma labajos gados no 1934. līdz 1938. gadam, bija tomēr daudz lielāka un patiesāka, jo viņš ne tikai izspēlēja nacionālo kārti, bet lielu akcentu lika uz tautas labklājību, likvidēja bezdarbu, nostiprināja armiju, koncentrējās uz tautai tuvu jautājumu risināšanu. Vācieši Hitleru dievināja un mīlēja. No viņa nebaidījās.

“The Economist” analītiķis Edvards Lūkass jau pirms Donalda Trampa ievēlēšanas par ASV prezidentu pauda, ka lielākais ļaunums jau ir nodarīts, jo radīts precedents, ka tik nepiemērots cilvēks nonācis tik tuvu minētajam amatam. Arī par Hitleru savulaik teica to pašu. Cik korekti, jūsuprāt, ir šajā ziņā vilkt kādas paralēles?

Grūti salīdzināt. Trampam būs jāvadās no tiem demokrātiskajiem likumiem, kādi ir spēkā ASV. Lai gan – arī vācu Veimāras republikā, kad pie varas nonāca Hitlers, bija demokrātiska iekārta. Taču te noteikti jāuzsver cits moments. Hitleru viņa oponenti bieži nenovērtēja, bet tieši šis apstāklis viņam izrādījās ļoti izdevīgs. Arī pateicoties tam, viņš  kļuva par neapšaubāmu pasaules mēroga politiķi.

Vācu vēsturnieks Joahims Fests, kurš uzrakstījis vienu no labākajām Hitlera biogrāfijām, uzskata: ja Hitlers būtu gājis bojā pret viņu vērstajā atentātā 1938. gada 8. novembrī, viņš vācu tautas vēsturiskajā apziņā paliktu kā visveiksmīgākais politiķis un valstsvīrs visā vācu vēsturē.

Hitlers pēc nonākšanas pie varas demokrātiju Vācijā ātri vien demontēja. Vai vaina bija vājajā Vācijas parlamentā?

Veimāras konstitūcijas 48.pants varu sadalīja divās daļās – normālos apstākļos valda valdība ar atbalstošu vairākumu parlamentā, bet krīzes situācijā, kāda kopš 1930. gada bija valstī, valda prezidenta izveidota valdība. 1932. gadā Reihstāgs noturēja tikai 13 sēdes un pieņēma piecus likumus. Nacistu partijai uzvarot 1932. gada jūlija un novembra vēlēšanās, prezidents Pauls fon Hindenburgs pēc ilgām pārdomām galu galā bija spiests uzticēt valdības vadīšanu. Šāda situācija ASV pašlaik nedraud.

November 28, 2016 - Posted by | Vēsture

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: