“Intūrista” un tā darbinieku uzdevumos ietilpa izplatīt propagandu tūristu vidū, ietekmēt viņus gan morāli, gan fiziski, kā arī “apstrādāt” ārzemju tūristu grupas, jo tās varēja gan celt, gan iedragāt PSRS reputāciju, atzīts pētījumā. PSRS valsts iestāde “Intūrists” pildīja ar tūrismu saistītos uzdevumus – gan tūrisma infrastruktūras veidošanu, gan ceļojumu rīkošanu, gan noteiktu ceļojumu aizliegšanu.

Attiecībā uz iestādē strādājošajiem gidiem-tulkiem, pētījuma autore norāda, ka par viņu darbību VDK liecinājuši vairums avotu, bet viņa īpaši atsaucas uz vienu PSRS VDK virsnieku, kurš pārbēdzis uz Rietumiem. Viņš liecinājis, ka “teju visi Intūrista gidi-tulki bija VDK informatori, kas nekavējoties ziņoja mums, ja viņiem radās aizdomas par noteiktu ārzemju tūristu”.

“Intūrista” darbiniekiem, esot tiešā saskarē ar tūristiem, bija jārūpējas par tām lietām, kas minētas PSKP pamatnostādnēs, proti, PSRS politiskās un militārās varas palielināšanos, starptautiskās strādnieku un komunistiskās kustības politiskās ietekmes pastiprināšanu, marksistiski-ļeņinisko pasaules uzskatu konsekventu nostiprināšanu, sabiedrības audzināšanu sociālistiskā patriotisma un internacionālisma garā, sociālistiskās kultūras attīstību, kā arī cīņu pret buržuāziskās ideoloģijas ietekmi.

Tūristi – zem lupas

 Pētījumā skaidrots, ka tūristiem okupētajā Latvijā bija aizliegts apmeklēt gandrīz visas vietas, izņemot Rīgu. Vēlāk tūristi varējuši doties arī uz Jūrmalu un Siguldu.

“Ja tūrists patstāvīgi bija nolēmis kaut kur doties vai arī kā citādi pārkāpis tūristu uzturēšanās noteikumus, tad viņam draudēja izraidīšana. Tūristi, kuru uzturēšanās PSRS vairs nebija vēlama, tika izsūtīti ar milicijas palīdzību, nepieciešamības gadījumā izraidīšanas materiālus noformēja arī VDK,” teikts pētījumā.

Tāpat būtisks aspekts bija nepieciešamība atmaskot pretpadomju propagandas izplatīšanu. Gidiem bija jāizzina tūristu viedoklis par ekskursijām un tajās minēto informāciju, kā arī jāfiksē tūristu viedokļi. “Par pretpadomju uzskatiem tika atzīti visi, kas atšķīrās no PSRS nostādnēm veselības aprūpes, kultūras un ekonomikas jomā un kas pauda, ka kapitālistiskajās valstīs ir labāk. Gidi centās atspēkot tūristu izteiktos atšķirīgos viedokļus vai iebildumus par gidu minēto informāciju, pamatojot savu viedokli ar faktiem, kas it kā atbilda īstenībai, bet nereti bija izrauti no konteksta,” raksta pētījuma autore.

Līdzās fotografēšanas kontrolēšanai bija jāseko tam, ko tūrists ieveda, sevišķi tas attiecās uz žurnāliem, grāmatām, laikrakstiem, kam viņš mēģināja tos nodot un ar ko viņš saistībā ar atvestajiem materiāliem apspriedās. Šī pretpadomju propagandas literatūra nereti bija atstāta autobusos un viesnīcās.

Savukārt tūristu sarunāšanās ar PSRS iedzīvotājiem tika traktēta kā “imperiālistisko zemju spiegošanas centru izvērsta graujoša darbība pret Padomju Savienību, tai skaitā arī pret Padomju Latviju”. VDK uzskatīja, ka kapitālistisko valstu izlūkdienesti “jo plaši izmanto latviešu emigrantu barvežus”, kas iesūta graujošus pretpadomju propagandas materiālus. VDK vēl pirms tūristu grupu brauciena uz okupēto Latviju sūtīja viņiem atbilstoša satura literatūru, demonstrēja kinofilmas, diapozitīvus, plates, piegādāja tādus izdevumus kā laikrakstu “Dzimtenes Balss”.

Darbam ar trimdas latviešiem – speciāla nodaļa

Pētījums atklāj, ka tūrisma pārvaldes darbiniekiem sevišķi uzmanīgi un profesionāli nācies strādāt ar trimdas latviešiem. Trimdas latvieši potenciāli pārzinājuši Latvijas teritoriju, tātad varējuši brīvi bez gidu palīdzības pārvietoties, zinājuši latviešu valodu, tātad varējuši sarunāties ar vietējiem vai fiksēt faktu, ka latviešu valodu tikpat kā uz ielām nedzird.

Trimdas latviešiem bijuši arī radi un draugi okupētajā Latvijā, tātad viņi varējuši veikt pretpadomju propagandu, iemeslus, kāpēc VDK darba ar trimdas latviešiem liecies īpaši svarīgs, atklāj pētījums. Turklāt trimdas latvieši nereti pārzinājuši LPSR vēsturi, tādēļ viņus bijis grūti pārliecināt par jautājumiem, par kuriem viņiem bija priekšzināšanas un atšķirīgs viedoklis.

“Trimdas latviešiem bija savi centri ārvalstīs, tāpēc PSRS centās iefiltrēt tur valsts drošības dienestu personālu vai vervēt tūristu vidū tos, kas vēlētos vai būtu spiesti ziņot PSRS valsts drošības iestādēm. Šādā veidā PSRS centās nostiprināt varu okupētajā Latvijā, un tūrisms bija izdevīgs līdzeklis,” secina pētījuma autore, skaidrojot, ka “Intūrista” darbinieki apkalpojuši ārzemju tūristus, kurus uzskatīja par draudu valsts drošībai.

VDK bijusi speciāla nodaļa, kuras kompetencē bija trimdas latviešu lietas. Nodaļas uzdevumos bija izspiegot trimdas organizācijas, presi un tās darbiniekus. Arī Kultūras sakaru biedrības un “Intūrista” Rīgas nodaļā bija iekļauti daudzi šīs spiegošanas nodaļas aģenti. Pētījumā rakstīts, ka “Intūrists” faktiski bijusi VDK nodaļa, tāpat kā izdaudzinātā Latvijas komiteja kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs.

“Intūrists” – VDK piesegstruktūra

“Intūrista” darbiniekiem regulāri bijis jāatskaitās par tūristu apkalpošanu un viņu iespējamiem ideoloģiskās diversijas mēģinājumiem. Atsaucoties uz “Intūrista” gides-tulces Zanes Rozenbergas interviju, autore secinājusi, ka viennozīmīgi nevar apgalvot, ka gidi, kas sagatavoja atskaites, zinājuši to adresātu, tomēr dokumenti liecina, ka atskaites sagatavotas VDK vajadzībām.

Tāpat atrasta informācija par to, ka “Intūrists” pildījis VDK uzdevumus. Liecības pierādījušas, ka gidi sadarbojās ar VDK, atklāj pētniece, secinot, ka “Intūrists” bijusi VDK piesegstruktūra, jo tā bija reāli eksistējoša ekonomikas, kultūras un sava veida politikas institūcija, kas darbojās tūrismā.

Par to liecinot arī pētnieces analizētie tiesas lietu materiāli, no kuriem izriet, ka VDK vervējusi “Intūrista” darbiniekus, lai saņemtu informāciju no viņiem atskaišu formā par atsevišķām tūristu grupām un atsevišķiem cilvēkiem.

LPSR VDK virsnieks Aleksandrs Serguņins norādījis, ka “Intūrista” viesnīcā “Latvija” vien viņam bijuši vismaz 40 VDK aģenti. Nepieciešamo informāciju par kādu no viesnīcā dzīvojošajiem viesiem viņš ieguvis no viesnīcas darbiniekiem, kuri zinājuši, ka viņš ir VDK štata darbinieks, turklāt bijušas arī uzticības personas.

VDK izmantojis “Intūristu” kā efektīvu līdzekli savu kompetenču īstenošanai, kas galvenokārt saistījās ar ārzemju tūristu uzraudzīšanu, izsekošanu un vervēšanu. Daudzi “Intūrista” darbinieki bijuši VDK rezidenti, tostarp uzticības personas vai savervēti aģenti, kas vai nu atskaitījās VDK, vai arī pildīja tiešus VDK uzdevumus. Tas liecina, ka “Intūrists” bija kas vairāk nekā VDK virsnieku pensionēšanās vieta, teikts pētījumā.

Visu pētījumu “Padomju ideoloģijas un propagandas izpausmes Vissavienības akciju sabiedrības Intūrists Rīgas nodaļā kā VDK piesegstruktūrā darbā ar tūristiem no 1971. līdz 1985. gadam” var izlasīt šeit.