gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Brāļu kapus varēja nolīdzināt

Linards Muciņš: Brāļu kapus varēja nolīdzināt ar buldozeru


IZGLĀBA… «Iespējams, ja Brāļu kapos netiktu apbedīti «padomju varoņi», tad tos vienkārši nolīdzinātu ar buldozeriem,» pieļauj Linards Muciņš

Elita Veidemane, NRA. Viss raksts: http://nra.lv/latvija/193814-linards-mucins-bralu-kapus-vareja-nolidzinat-ar-buldozeru.htm


Zvērināts advokāts un VDK dokumentu izpētes komisijas eksperts Linards Muciņš, izlasījis Neatkarīgajā komentāru par NKVD tautas komisāra Novika vietnieku Jāni Cini, kas Brāļu kapos apglabāts blakus īstajiem Latvijas brīvības cīnītājiem, vēlējās padziļināt vēsturisko izpratni par ciņiem un citiem padomju rakstāmgalda (un ne tikai) slepkavām, kam saistība ar Latviju.

Valsts drošības kapteinis (šī čekista dienesta pakāpe atbilst pulkvedim) Jānis Cinis 1941. gadā parakstīja rīkojumu par Latvijas pilsoņu deportēšanu uz Sibīriju. Taču viņš nebija vienīgais, kam uz rokām palikušas nevainīgu cilvēku asinis.

Un tagad gan Brāļu kapos, gan blakus mūsu dzejniekam Rainim guļ dažādu rangu ciņi, par kuriem vērts «parūpēties», lai viņi tur negulētu.

– 1941. gada padomju represijas, protams, notika ne tikai Rīgā, bet visā Latvijā. Tās dažviet turpinājās, pat karam sākoties. Piemēram, Liepājā.

– Liepājas milicijā, karam sākoties, tika nošauti daudzi cilvēki, kas tur bija ieslodzīti politisku iemeslu dēļ. Tur viņu līķus arī pameta. Rīgā, Centrālcietumā, padomju čekisti un cietumsargi nošāva vairāk nekā simt ieslodzīto. Atradu dažādus arhīvu materiālus, kas liecināja, ka pirmajā kara dienā viena no pavēlēm, kas atnāca no Maskavas, bija par to, ka vajag evakuēt visus cietumus, bet vācieši uz priekšu virzījās diezgan strauji, un pavēles mainījās tikpat strauji. 22. jūnijā no Maskavas bija pavēle vispirms nošaut tos, kuriem jau piespriests nāvessods. Šeit tikai izpildīja pavēles, nekādu iniciatīvu nevarēja izrādīt. Daļu ieslodzīto tiešām aiztransportēja uz Krieviju. Pēc tam atnāca pavēle šaut nost visus, jo Krievijā cietumos vairs nebija vietu.

– Kādas liecības ir saglabājušās par represijām Liepājā?

– «Zilajā brīnumā» Republikas ielā 19, daudzdzīvokļu namā, pēc tam, kad Latvijā 1940. gadā ienāca padomju okupantu armija, tika izvietota Liepājas pilsētas milicijas nodaļa, un šā nama pagrabā iekārtoja kameras, kur ieslodzīt arestētos. Kas tur notika, liepājnieki nezināja. Plašākai sabiedrībai šā nama pagraba durvis atvērās 1941. gada 29. jūnijā, kad pilsētā bija ienākuši vācieši, jo Liepāja turējās pret vāciešiem līdz 28. jūnijam. Milicijas pagrabos atrada astoņpadsmit nošautu cilvēku līķus. Pieci cilvēki pa durvīm tomēr iznāca – viņi bija šo asinsdzīru liecinieki, nejauši palikuši dzīvi. Viens no pieciem dzīvi palikušajiem bija Ādolfs Dzintarnieks, un, lūk, ko varēja izlasīt viņa atmiņu pierakstos: «Bija piektdienas [27. jūnija] rīts, pulkstenis bija apmēram trīs, kad mūs no lielās kameras veda ārā pa vienam uz citu, mazāku, kameru, kur atradās sievietes. Nepagāja dažas sekundes, kad kameru durvīs parādījās miliču sejas. Izsauca manu vārdu. (..) Kad atskanēja divi uz mani mērķēti pistoles šāvieni, pakritu un paliku guļot. (..) Kāds no miličiem pienāca pie manis, paņēma aiz kājas un pievilka pie malas. Tad sekoja citu kamerā iesaukto apšaušana, bija arī sievietes. Tās sakrita man virsū. (..) Miliči ar kabatas lampiņu pārstaigāja kameru, un tiem, kas vēl kustējās un nāves mokās raustījās, raidīja revolvera šāvienus. (..) Tad kameras durvis tika noslēgtas, un asinsdzīres turpinājās citās kamerās, kur skanēja sieviešu izmisuma kliedzieni.» Dzintarnieks apliecināja, ka šāvēji bija Liepājas pilsētas miliči, kuri, acīmredzot nebūdami profesionāli slepkavas, slikti šāva, un divas uz viņu raidītās lodes skārušas tikai apģērbu, un tā viņš palicis dzīvs. Kad ienāca vācieši, viņi arestēja šāvējus un pašus pielika pie sienas. Pēdējais – milicijas priekšnieks Botanikers – tika notverts ap 1943. gadu. Laika gaitā atklājās Liepājā nošauto personības dati. Tika arestēts un pēc tam 25. jūnijā noslepkavots Liepājas pilsētas slimnīcas direktors, ķirurgs un māsu skolas vadītājs Teodors Volframs un kurinātājs Sergejs Hercenbergs. Direktoru apvainoja par to, ka viņš izvietoja slimniekus un ievainotos slimnīcas sarkanajā stūrītī, kā arī par to, ka viņš neļāva novietot zenītieročus slimnīcas teritorijā, bet kurinātāju apsūdzēja par «signalizēšanu» vāciešiem ar dūmiem.

– Kas notika ar nošautajiem?

– Milicijā noslepkavotos apglabāja galvenokārt radinieki dažādās Liepājas kapsētās, par šīm bērēm nav plašāku ziņu, izņemot sludinājumus laikrakstā Kurzemes Vārds. Savukārt slimnīcas direktoru un kurinātāju izvadīja organizēti, ar ļoti lielu skaitu pavadītāju, ko var pat salīdzināt ar protesta demonstrāciju. Vēlāk, pateicoties bezbailīgiem cilvēkiem – slimnīcas galvenajai māsai Marijai Gruzei, kā arī Annai Proknerei un Ausmai Blikertei -, saglabājušās fotoliecības, kuras viņas nodevušas muzejam. Uz kapu plāksnēm bija iegravēti vārdi Terora upuris, un šīs kapu plāksnes tur atrodas vēl šodien, tās tur atradās visos padomju laikos, bet kapu kopiņas vienmēr bija rūpīgi sakoptas. Jau mūsu laikos Austrālijā atradās kurinātāja radinieks, atsūtīja lenti no vainaga, fotogrāfijas. Cilvēkiem tas tomēr ir svarīgi.

– Arī Rīgas Centrālcietumā notika briesmu lietas.

– Kā jau teicu, tur nošāva vairāk nekā simt cilvēku. Par šiem notikumiem Okupācijas muzejs iekārtoja izstādi Stūra mājas pagalmā. Šādas «evakuācijas» notika arī citās vietās, piemēram, Ukrainas pilsētā Ļvovā NKVD čekisti nošāva ap 4000 ieslodzīto.

– Labi, Liepājā noslepkavoto vārdi ir zināmi. Bet kā tad ar slepkavām un viņu komandētājiem?

– Jā, arī man radās jautājumi. Izskatīju enciklopēdijas, neko neatradu nedz par Alfonu Noviku, nedz par Semionu Šustinu, kas bija Novika vietnieks un LPSR Iekšlietu tautas komisariāta Valsts drošības pārvaldes priekšnieks. Noviks bija retranslators, kas saņēma Maskavas pavēles un nosūtīja tās «uz vietām». Bet pēdējā pavēle bija: «atlasiet nošaujamos». Par Šustinu nebija informācijas, no kurienes viņš Latvijā uzradās. Noskaidroju, ka viņš bija dzimis Tverā, ebreju drēbnieka ģimenē, pabeidzis piecas klases, pēc tam mācījies arodbiedrību universitātē.

– Paturpināsim: pateicoties «izcilajai» izglītībai, bīdījies uz augšu pa kompartijas līniju. Tūdaļ pēc Latvijas okupācijas viņu nosūtīja uz Latviju. Šustina paraksts atrodams gandrīz uz visiem politisko represiju un nāvessodu izpildes dokumentiem. Šustins arī apstiprināja slēdzienus par 6636 Latvijas iedzīvotāju deportāciju 1941. gada 14. jūnijā. Pēc Vācijas uzbrukuma Padomju Savienībai, kas notika 22. jūnijā, izmeklēšanas darbības vairs netika veiktas, nāves spriedumam pietika ar Šustina rezolūciju. Un tā 1941. gada 26. jūnijā «sakarā ar sociālo bīstamību» pēc Šustina pavēles Centrālcietuma pagalmā tika nošauti 78 cilvēki, ar Vēvera pavēli vēl divdesmit pieci. Karam sākoties, Šustins aizbēga no Latvijas, pēc tam viņš kļuva par NKVD Kirovas apgabala priekšnieku, un viņam pakļautajā Vjatlagā ieslodzīja vairāk nekā 3000 no Latvijas izsūtīto. Pret Šustinu Latvijā 90. gados tika ierosināta lieta par genocīdu, taču šis rakstāmgalda slepkava bija laikus paspējis Krievijā nomirt septiņdesmito gadu beigās. Bet Jānis Cinis godpilni apglabāts Brāļu kapos.

– Gan Noviks, gan Cinis, gan citi čekisti Latvijā bija tiesāti pirms kara, turklāt ne tikai par politiku. Cietumu pārvaldes priekšnieks Grīnbergs bija tiesāts arī par slepkavību. Noviks līdz 1940. gadam vairākas reizes bija gājis pāri robežai uz Padomju Savienību. 1933. gadā viņu notiesāja par komunistisku darbību, 1938. gadā amnestēja. Latvijā nav viņu čekas lietu, toties ir citi materiāli. Tā, piemēram, Noviks raksta, ka viņam ir nepabeigta augstākā izglītība, kamēr pārējie, it sevišķi čekisti no Krievijas, bija vienkārši noziedznieki ar galīgi zemu izglītību. Dzimis Latgalē, savervēts padomju izlūkdienestā. Par komunistisku darbību 1926. gadā izslēgts no Aglonas ģimnāzijas, studējis Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē. Studijas bija tādas – pirmajā gadā no 30 eksāmeniem divi nokārtoti, pēc tam studijas pamestas. Tāda, lūk, «nepabeigtā augstākā izglītība». Noviks Latvijā pirms un pēc kara bija organizators un izpildītājs genocīda noziegumu un noziegumu pret cilvēci izdarīšanā, tajā skaitā personīgi parakstīja lēmumus par arestiem un deportācijām 41 544 personām pēc kara. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Noviku apcietināja 1994. gadā, un 1995. gada 13. decembrī viņu notiesāja ar mūža ieslodzījumu par genocīdu un noziegumiem pret cilvēci. 1996. gada 12. martā Noviks mira Rīgas Centrālcietumā.

– Un kā tad ar Jāni Cini?

– Cinis ir dzimis 1911. gadā Latvijā, kompartijas biedrs kopš 1932. gada, 1933. gadā arestēts, notiesāts spaidu darbos. Pēc 1940. gada padomju varas laikā bijis Vidienas apgabala komitejas sekretārs. Latvijas padomju enciklopēdija gan nestāsta par to, ka, sākoties PSRS okupācijai, Cinis iecelts par LPSR iekšlietu tautas komisāra vietnieku, viņam piešķirta čekista speciālā valsts drošības kapteiņa dienesta pakāpe, ko piešķīra tikai PSRS spiegiem, kas tālākā viņa biogrāfijas falsificēšanā radīs zināmas grūtības… Cinis Latvijā pirms kara piedalījies kā organizators genocīda noziegumu veikšanā, tajā skaitā viņš personīgi apstiprinājis slēdzienus par 1941. gada 14. jūnija arestiem un deportācijām vismaz 2479 personām. Karam sākoties, Cinis aizmuka no Latvijas, viņu iecēla par 201. latviešu strēlnieku divīzijas Sevišķās daļas (čekas) priekšnieka vietnieku, un tā viņš turpināja represijas. Taču, neprofesionāli rīkojoties frontes aizmugurē, cenšoties notvert vācu lidmašīnas pilotu, viņu 1942. gadā nošāva. 1958. gadā Cini pārapbedīja Latvijā, Brāļu kapos, galvenajā laukumā, uz plāknes norādot, ka viņš ir apakšpulkvedis, kaut gan viņam tāda dienesta pakāpe nekad nav bijusi. Padomju Latvijas vēsturnieku darbos viņa dienesta pakāpe viltota uz «kapteinis», un Krievijas datos, kas stāsta par «Lielā tēvijas kara» kritušajiem, Cinis figurē kā majors. Un tas, ka izsūtāmo sarakstus parakstīja tieši Cinis, bija piemēroti tiem apstākļiem: tas taču labi, ka to visu paraksta latvietis, vai ne? Bet interesanti, ka visi čekas ministri un viņu vietnieki vēlāk ir represēti pa partijas līniju, tikai tas nebija nāvessods vai lēģeri.

– Tad kāpēc gan viņu izraka no Krievijas kapa un pārapbedīja Latvijā, Brāļu kapos?

– Viena versija ir tāda: ja tur netiktu apbedīti «padomju varoņi», tad Brāļu kapus vienkārši nolīdzinātu ar buldozeriem.

– Līdzīgi, kā padomju vara to izdarīja ar ļoti daudziem latviešu atbrīvošanās cīņu pieminekļiem? Līdz 1988. gadam, pateicoties padomju okupācijas varai, Latvijā tika nojaukti 37 ar Latvijas valstiskuma veidošanos saistītie pieminekļi.

– Brīvības pieminekli savulaik nelegalizēja, savukārt Brāļu kapus – gan. Padomju laikā partijas darboņi un armijnieki 9. maijā tur gāja likt ziedus. Daļa ir «Lielajā tēvijas karā» kritušie. Pēc tam sākās šļura ar visādiem partijniekiem, kurus arī glabāja Brāļu kapos. Savukārt Rainim apkārt sarakts vesels pulks padomju ģenerāļu! Viņi visi ir noziedznieki – apsūdzami vai nu genocīdā, vai nu prastā Latvijas izzagšanā. Ieskaitot Baltijas kara apgabala komandieri, kas nozaga un uz Maskavu aizveda ģenerāļa Baloža Rīgas dzīvokļa piecu istabu iekārtu…

– Cik zināms, vācu okupācijas vara bija visai toleranta, ļaujot turpināt veikt apbedījumus centrālajā kapulaukā: Latvijas teritorijas pašpārvalde varēja lemt, ko tur apbedīt.

– Tā tiešām bija. 1941. gada laikā tur pārapbedīja komunistiskā terora upurus, kopumā 1941./1942. gadā tur pārapbedīja 15 nacionālo partizānu, 1941. gada 18. janvārī Babītes pagastā nošauto Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri (LKOK) leitnantu Oto Cielēnu un daudzus citus. 1942. gadā Brāļu kapos apbedīja vienu no Brāļu kapu izbūves autoriem – tēlnieku Kārli Zāli, piecus LKOK un četrus bijušās Latvijas armijas virsniekus – pulkvedi Rūdolfu Kandi, LKOK kapteini Jēkabu Varenu, kapteini Voldemāru Štekerhofu un kapteini Voldemāru Dimzi, kas bija piedalījies kaujās Ļeņingradas frontē. Vēlāk pārapbedīja 1941. gada martā čekistu nošauto un Ulbrokas apkaimē 1944. gada pavasarī masu apbedījumā atrasto komunistiskā terora upuri – LKOK ģenerāli Kārli Gopperu.

– Kad atgriezās padomju okupanti, viņi, dabiski, izmantoja Brāļu kapus savējo, piemēram, PSRS militāro pensionāru, apglabāšanai.

– Protams, arī tos tur glabāja, kā arī apbedīja latviešu gvardes divīzijas karavīrus un virsniekus.

– Pēc tam apbedījumi Brāļu kapu centrālajā laukumā nenotika līdz pat 1958. gadam. Kāpēc?

– Kā izpētījis Brāļu kapu komitejas vēsturnieks Āboltiņš, iespējams, tāpēc, ka padomju gudrinieku prātos bija radusies doma Brāļu kapus pārveidot par darbaļaužu atpūtas parku. Varbūt šādu domu izraisīja PSRS maršala Žukova ierašanās Rīgā un Brāļu kapu apmeklējums 1957. gadā. Tajā pašā gadā kompartijas Latvijas centrālkomiteja secina, ka «Brāļu kapi nav izveidoti par tautas pieminekli kritušajiem cīnītājiem par strādnieku šķiras lietu», tāpēc LPSR Ministru padomei tika uzdots «pārvērst Brāļu kapus par tautas pieminekli latviešu strēlniekiem un pārcelt no citām vietām uz šiem kapiem dažu par padomju dzimtenes brīvību un neatkarību kritušu strēlnieku un Rīgas atbrīvotāju kapus». Tā sākās Brāļu kapu sākotnējās ieceres kropļošana, aprokot tur kompartijas un padomju armijas veterānus, sarkano partizānu vadoņus un citas nepiederīgas personas.

– Vai, jūsuprāt, šīs Brāļu kapiem nepiederošās personas vajag pārapbedīt citos kapos?

– Bez šaubām, ka vajag. Daži gan saka: mēs nemūžam neiesim uz jūsu Brāļu kapiem, jo tur apbedīti tādi kā Rūdolfs Bangerskis, kurš, kā zināms, bija latviešu leģiona ģenerālinspektors. Bet, piedodiet, jūs pirmie sākāt mūsu Brāļus kapus piemēslot, turklāt – ar visādiem čekistiem un citiem ciņiem.

– Bangerski nevar salīdzināt ar Cini.

– Protams. Bet pieņēmumus taču var izteikt, vai ne?

December 7, 2016 - Posted by | Vēsture

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: