gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Maskavas enciklopēdijā ap 50 latviešu

“Pagodināti” Maskavas enciklopēdijā. Krievijas izdevumā ap 50 latviešu

Vidvuds Štrauss, LA  5. janvāris, 2017

Viss raksts: http://www.la.lv/pagodinati-maskavas-enciklopedija/


Latvijas Nacionālā enciklopēdija vēl tikai top, savukārt Krievijā iznācis vēl 2000. gadā Maskavas mēra Jurija Lužkova laikā iecerētās divsējumu Maskavas enciklopēdijas pirmais sējums “Maskavas sejas”. “Maskavas seju” vidū ir arī ap 50 latviešu, kas dzīvojuši un darbojušies PSRS un Krievijas galvaspilsētā.

Tā dēvētā “Lužkova enciklopēdija” kopumā satur 12 tūkstošus biogrāfiju – viduslaiku, Krievijas impērijas, PSRS un pašas Maskavas valdnieki, ierēdņi, karavadoņi, zinātnes, literatūras, mākslas, izglītības, sporta darboņi, arī Maskavu apmeklējušie Napoleons Bonaparts un Maikls Džeksons.
Enciklopēdija ir visai haotiska, bez sistēmas un loģikas. Atzīmēšu tos latviešus, kas iekļauti izdevumā, jo dzīvojuši un darbojušies Maskavā. Viņu skaitā ir Oļegs Avens (1927 – 1992), PSRS ZA Pārvaldes sistēmu institūta laboratorijas vadītājs; Jānis Bērziņš, īstajā vārdā Pēteris Ķuzis (1889 – 1938), sarkanās armijas izlūkdienesta priekšnieks, republikāniskās Spānijas valdības galvenais PSRS militārais padomnieks Spānijas pilsoņu kara laikā; Aleksandrs Drēviņš (1889 – 1938), mākslinieks; Roberts Eidemanis (1895 – 1937), PSRS biedrības OSOVIAHIM centrālās komitejas priekšsēdētājs, Padomju rakstnieku savienības latviešu sekcijas priekšsēdētājs; Jūlijs Kviesis (1892 – 1918), no Rīgas evakuētas rūpnīcas strādnieks, 1917. gadā rajona sarkangvardu štāba priekšnieks, viņa uzvārdā Maskavā nosauktas divas ielas; Augusts Lietavietis (1898 – 1984), PSRS Medicīnas ZA akadēmiķis, Darba medicīnas institūta direktors, ievērojams alpīnists; Teodors Nete (1896 – 1926), PSRS diplomātiskais kurjers; Rūdolfs Pētersons (1897 – 1937), līdz 1935. gadam Kremļa komandants, pēc tam Kijevas kara apgabala komandiera palīgs; Boriss Pugo (1934 – 1991), PSRS kompartijas centrālkomitejas kontroles komisijas priekšsēdētājs, vēlāk PSRS iekšlietu ministrs; Jānis Spāre (1891 – 1962), desmitkārtējs PSRS čempions svarcelšanā, Maskavas padomes sporta instruktors.

Krievijā izdotajā Maskavas enciklopēdijā iekļauti arī divi ar padomju represīvo sistēmu saistītie latvieši – Kolimas nometņu priekšnieks Eduards Bērziņs (pa kreisi) un sarkanās armijas izlūkdienesta GRU vadītājs Jānis Bērziņš. Taču viņu biogrāfijas ir sajauktas.

Krievijā izdotajā Maskavas enciklopēdijā iekļauti arī divi ar padomju represīvo sistēmu saistītie latvieši – Kolimas nometņu priekšnieks Eduards Bērziņs (pa kreisi) un sarkanās armijas izlūkdienesta GRU vadītājs Jānis Bērziņš. Taču viņu biogrāfijas ir sajauktas.

Latviešu visvairāk

Pirmais no “Maskavas sejās” minētajiem latviešiem, kas Maskavā apmetās jau 1895. gadā, bija ārsts Pauls Dauge. 1907. gadā Maskavā piedzima nākamais komponists Anatolijs Liepiņš (1907 – 1984), četrus gadus vēlāk Olga Viklande (1911 – 1995). 1912. gadā uz Maskavu atveda nākamo PSRS Tautas komisāru padomes priekšsēdētāja vietnieku Jāni Rudzutaku (1887 – 1938). Viņa pirmā dzīvesvieta bija Butirku cietums, pēdējā – Kremlis. 1915. gadā uz Maskavu evakuēja tūkstošiem Rīgas rūpnīcu strādnieku. Viņu vidū bija arī Ivans Smilga (1887 – 1918), Oto Vērzemnieks (1897 – 1917), Olga Vēvere (? – 1917). Šie cilvēki enciklopēdijā iekļuvuši tāpēc, ka 1917. gadā atradās sarkangvardu vienībās, krita Krievijas Pilsoņu kara gaitā un apglabāti Sarkanajā laukumā. 1919. gadā uz Maskavu tāpat atmuka izbijušie Padomju Latvijas vadoņi Pēteris Stučka (1865 – 1932) un Jūlijs Daniševskis (1884 – 1938). Krievijas Federācijas Valsts arhīvā glabājas ar 1921. gada 5. septembri datēts Stučkas iesniegums. Rakstīts krieviski, kaut gan adresēts Nacionālo lietu komisariāta latviešu nodaļai: “Es, Pjotrs Ivanovičs Stučka, pametot Rīgu, atstāju balto rokās visus savus personas dokumentus, tāpēc lūdzu izdot man personas apliecību pazaudētās pases vietā pierakstīšanās un darba grāmatiņas saņemšanai.”

No enciklopēdijā ievietotajiem latviešiem 17 bija izglītības un zinātnes darbinieki, 10 – politiskie un valsts darbinieki, 9 – militārie darbinieki, 7 – mākslas jomas pārstāvji un 4 – strādnieki. 20. gadsimta Maskavas latviešu skaits četras piecas reizes pārsniedza lietuviešu un igauņu skaitu, tāpēc neizbrīna, ka enciklopēdijā ir tikai deviņu lietuviešu un astoņu igauņu biogrāfijas.

Daudzi latvieši apmetās Maskavā, kad Krievijā beidzās Pilsoņu karš. Līdz 1937. gada terora sākumam dzīvi bija 42 no enciklopēdijā minētajiem latviešiem. Tikai 20 jeb 40% “enciklopēdisko” Maskavas latviešu no dzīves aizgāja dabiskā nāvē. Pārējos teju visus nogalināja pēc Staļina un Molotova pavēlēm. Latviešu medību laikā nesagrāba nākamo ģenerālpulkvedi un okupētās Berlīnes komandantu Nikolaju Berzarinu (1904 – 1945), jo visos dokumentos viņš bija uzrādīts kā krievs. Tomēr sarkanarmijas vadībai viņa latviskā izcelsme 1941. gadā, iespējams, bija zināma, jo maijā, kad Baltijas sevišķajā kara apgabalā formēja jaunu 27. armiju ar štābu Rīgā, šo armiju komandēja Berzarins.

 Par ko neraksta

Kļūdas enciklopēdijas autori un redaktori pieļāvuši visvairāk tieši represēto latviešu biogrāfijās. GRU radītājam Jānim Bērziņam (Pēterim Ķuzim) pierakstīts, ka viņš bijis viens no GULAG izveidotājiem un tresta “Daļstroj” priekšnieks, jo primitīvi sajaukts ar Eduardu Bērziņu. PSRS Valsts plāna komisijas priekšsēdētāja vietniekam Ivaram Smilgam kā nošaušanas datums minēts 1938. gada 12. marts, kaut gan NKVD bendes viņu nogalināja vairāk nekā gadu pirms tam. Par Smilgas gaitām ir vairāki interesanti fakti. 1927. gada 7. novembrī, “Oktobra revolūcijas” 10. gadadienā, Smilgas dzīvokļa logos bijušajā viesnīcā “Parīze” Mohovajas ielā iepretim Kremlim domubiedri no boļševiku iekšējās opozīcijas bija izlikuši lozungus, kas aicināja “atgriezties uz Ļeņina ceļa”. Opozicionāri no balkona arī uzrunāja demonstrantu kolonnas, kas devās uz centrālo pasākumu Sarkanajā laukumā. No Presņas rajona kolonnas atdalījās tās vadītājs, rajona partijas komitejas sekretārs Rjutins, kurš kopā ar palīgiem metās uz piekto stāvu un ielauzās Smilgas dzīvoklī. Demonstrantu kolonnā viņš atgriezās ar zilumu zem acs… Pēc diviem mēnešiem pavadīt Smilgu izsūtījumā Jaroslavļas stacijā stihiski sapulcējās ap pusotra tūkstoša cilvēku. Runāja Staļina opozicionāri Zinovjevs un Kameņevs. Bijušais PSRS ārlietu tautas komisārs Vjačelavs Molotovs, laikā no 1969. līdz 1986. gadam vairākkārt sniedzot intervijas rakstniekam Feliksam Čujevam un stāstot par savu dzīvi 1917. gadā apvērsuma dienās Petrogradā, pavēstīja, ka tolaik kopā ar Zinovjevu, Staļinu un Smilgu dzīvojuši vienā dzīvoklī. Turklāt Staļins vienā istabā ar Smilgu: “Staļins un es vēl nebijām precējušies, Smilga – ar sievu. Dzīvojām kā komūnā.” Kad Čujevs pajautāja: “Smilgu vēlāk nošāva?” Molotovs, it kā pats par sevi saprotams, atrauca: “Liekas, ka jā. Viņš bija trockists.” Staļina režisētais atklātais tiesas process “Trocka–Zinovjeva teroristiskā centra lietā” notika 1936. gada augustā, un Zinovjevam un Kameņevam tur piesprieda nāvessodu. Par Trocki spriedumā bija sacīts: “Ja Trockis Ļevs Davidovičs, kurš pašlaik ir ārzemēs, tiek atrasts Padomju Savienības teritorijā, viņš nekavējoties jānodod tiesāšanai Augstākās tiesas Kara kolēģijai.”

Smilga un arī iepriekš minētais Rjutins tolaik jau atradās apcietinājumā. Atvestus uz Maskavu, viņus nobendēja 1937. gada 10. janvāra naktī. Pēc tam nošāva abus Rjutina dēlus un Smilgas sievu. Rjutina sieva un Smilgas brālis nomira gulagā.

Enciklopēdijā nekādi nav atzīmēta arī čekas inkvizitoru plānotā tobrīd PSRS kompartijas centrālkomitejas politbiroja locekļa kandidāta Jāņa Rudzutaka padarīšana par līdzdalībnieku “Tuhačevska lietā”. Rudzutaks audzināja jaunības dienu drauga Friča Cīruļa dēlu Laimoni. Maskavas milicijas priekšnieks Cīrulis bija gājis bojā autokatastrofā 1925. gadā. Laimonis Cīrulis 1937. gada maija sākumā dzīvoja pie Rudzutaka Kremlī, kamēr māte remontēja dzīvokli. Gatavojoties eksāmeniem institūtā, puisis redzēja, kā vairākus vakarus pie Rudzutaka nāca Staļins ar Molotovu. Viņi ilgi sarunājušies kabinetā pie Rudzutaka un aizejot izskatījušies saniknoti. Par ko bija sarunas? Laimonis daudzus gadus par to domāja, ieslodzīts aiz polārā loka (Laimoni Cīruli arestēja kopā ar Rudzutaku). Iztaujājis citus ieslodzītos, kas bija personīgi pazinuši viņa aizbildni, Staļinu un Molotovu, Cīrulis nāca pie secinājuma, ka “viesi” mēģinājuši pierunāt Rudzutaku uzņemties lielas politiskās sazvērestības politiskā vadītāja lomu. Militārais “sazvērestības” vadītājs būtu maršals Tuhačevskis. M. Tuhačevski arestēja 1937. gada 22. maijā, Rudzutaku 25. maijā. Tajā pašā dienā abus izslēdza no kompartijas. Prāva notika 1937. gada jūnijā, taču politiskais virziens no tās nez kāpēc bija pazudis… Un tomēr interesanti, ka puse no šajā prāvā nāvei nolemtajiem sarkanarmijas komandieriem bija baltieši – I. Uborēvičs un V. Putna – lietuvieši, A. Korks – igaunis, R. Eidemanis – latvietis.


0000000000000000000000

Berzarina (Berlīnes komendanta) laukums Berlīnē.

January 5, 2017 - Posted by | Vēsture

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: