gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Ausmas Tardenakas Sibīrijas stāsts

Viss raksts: http://epadomi.lv/ista_dzive/25042015-milestiba_pret_dzimteni_vilsanas_un_salau

 Mīlestība pret dzimteni, vilšanās un salauztas sirdis – Ausmas Tardenakas Sibīrijas stāsts

Ausmas Tardenakas (Saukumas) dzīves sāpīgākie mirkļi atrodas Sibīrijas plašumos. Viņa ir 79 gadus veca sieviete, kura dzīvo Bauskā – pavisam netālu no savām dzimtas mājām, kurās tā arī neizdevās atgriezties

epadomi.lv

Ausma ar vecākiem

Vārds,uzvārds: Ausma Tardenaka (Saukuma)
Vecums: 79 gadi
Dzimusi Vecsaules pagastā; 1935. gada 31. jūlijā
Tagadējā dzīvesvieta: Bauska
Dzimtās mājas: Vecsaules pagasta “Bieķeni”
Izsūtija: 1949. gada 25. martā
Atgriezās Latvijā: 1956. gada jūlijā

 Rīts, kad ieņēma mūsu mājas
1949. gada 25. marta rīts bija drūms un miglains. Ausma Tardenaka pus astoņos no rīta devās uz skolu, kad ceļā starp Bieķeniem un Cirpām, kur dzīvoja viņas vecmāmiņa, viņa ieraudzīja, ka uz viņas ģimenes mājām dodas kādi desmit ar šautenēm bruņojušies krievu zaldāti. Zaldāti Ausmu toreiz nepamanīja, tāpēc viņa izmantoja situāciju un skrēja pie vecmāmiņas. Vecmāmiņa tajā brīdi slauca govi, bet bija spiesta pārtraukt to darīt, jo devās uz Ausmas ģimenes mājām. Pati Ausma palika Cirpās, jo tā piekodināja vecmamma. Pēc nepilnas pusstundas no Bieķeniem atjāja karavīrs ar Tardenaku visskaistāko zirgu un teica, ka jādodas mājās.

“Es gāju jātniekam pa priekšu ar visu savu muguras somu. Pagalms bija zaldātu ielenkts, arī istabās bija zaldāti, kas pārmeklēja tēva rakstāmgaldu, grāmatu plauktu un visu tā saturu izgāza uz zemes, bradājot pāri ar dubļainajiem zābakiem.” Tik ļoti spilgti Ausmas Tardenakas atmiņā ir palicis šis šausmu un pārdzīvojumu pilnais pavasara rīts. “Tēvs pārģērba darba drēbes, jo viņš bija devies uz kūti barot zirgus. Kad es iegāju mūsu guļamistabā, tēvs vilka bikses un pār viņa vaigiem sāka ritēt asaras, viņš nevarēja pateikt neko vairāk kā tikai: “Nu redzi, Ausīt..” Es biju satriekta un sāku no uztraukuma raudāt un drebēt, jo es nekad nebiju redzējusi savu tēvu raudam.”

Tardenaku ģimene – Ausma ar vecākiem un brāli

Godīgos jau neizsūtīs
 Ausmas tēvs visu mūžu bija nodarbojies ar savas tēvutēvu zemes uzraudzīšanu, uzturēšanu un uzlabošanu, taču tagad tas viss bija jāpamet. Nu Ausmas tēvs esot stāvējis pie gultas gala turēdamies. Uz gultas malas sēdēja viens no Vecsaules īstrebīķeļiem* ar šaujamo rokās. Viņš bija vietējais, kurš norādija krieviem mājas. Šis cilvēks bija Ausmas mātes draudzenes brālis Jūšēns. Viņš neesot teicis ne vārda, tikai vēlāk pateica, lai neņem neko līdzi, jo viss tāpat pusceļā būšot ceļa malā jāizmet. “Bet papus teica, ka viņam jau nav ko zaudēt, vienalga, vai atstāt mājās vai ceļa malā. Mēs līdzi paņēmām tikai siltās drēbes un veļu, ko māte jau bija sapakojusi koferī, jo baumas par izvešanu klīda jau sen. Tēvam bija viņa un vectēva sudraba pulksteņi ar greznām ķēdēm, bet tos paņemt bija paguvuši krievu zaldāti. Viņiem bija lieli apmetņi, un viss, kas viņiem likās interesants, pazuda zem tiem.”

Neļauj atvadīties no tuviniekiem
Tā bija pēdējā reize, kad Ausma redzēja savu vecmāmiņu, kurai krievu zaldāti neļāva pat atvadīties un pavadīt savus mīļos. “Vecmāmiņa palika uz dubļainā ceļa raudot un vaimanājot. Tā bija pēdējā reize, kad viņa redzēja savus mīļos, jo viņa mira 1956.gada februārī, bet mūs atbrīvoja tā paša gada martā, atgriezāmies jūlijā.”
Nedaudzās Tardenaku ģimenes mantas līdz lielceļam aizveda tēva ļoti mīlētais zirgs Ojārs. Tur ģimeni sagaidīja kravas mašīna ar Kundženu kaimiņiem Pavasariem, vēl mašīnā bija arī Mežāžu ģimene no Speķiem. Viņus visus aizveda līdz Vecsaules parkam. “Ceļā ar zirgu mums pretī brauca tēta māsa Silvija. Viņa ieraudzīja mūs, saķēra galvu un nokrita ratos.”

Skarbais ceļš uz nezināmo
Vecsaules parkā Tardenakus sagaidīja daudz mašīnu ar tādiem pašiem Vecsauliešiem, kā bija viņi. Blakus mašīnā bija Ausmas klasesbiedrenes ģimene. Ģimenē bija četras meitas un tik ļoti gaidītais dēliņš, kuram bija tikai 3 mēneši. Māte viņu baroja, taču garajā ceļā viņš drīz vien nomira. “Viņu atņēma raudošajiem un izmisušajiem piederīgajiem, un neviens nezina, kur bērniņu apglabāja.” Ceļš bija garš un mokpilns.

Tuvojās pēcpusdiena un bērni devās mājās no skolas, garāmgājēji lūkojās uz aizbraucošajām ģimenēm. Ausma pēdējo reizi redzēja savus skolas biedrus bērnu vecumā. “Man bija 13 gadu, un Vecsaules skolas durvis aiz manis aizvērās 1949.gada 24.martā. Vēlāk domās es tur biju ikdienas, jo tas likās pārāk smagi. Tikai 2003. gada septembrī, kad skola svinēja savu 150 gadu jubileju, mana draudzene un klasesbiedrene Biruta Vanna- Vēze mani pierunāja tur aizbraukt.” Sāpīgās atmiņas liedza Ausmai turp braukt, bet, kad tas tika izdarīts, prieks par satiktajiem skolas biedriem bijis liels.

Tālais un sāpīgais ceļš uz svešo zemi turpinājās. “Pēc laika man sākās, varētu teikt, mokpilnas gaitas svešā zemē, svešā valodā.”

Skolas gaitas krievu zemē
Kad Tardenaku ģimene nonāca Sibīrijā, Ausma savas skolas gaitas nevarēja turpināt, jo Kučku sādzā bija tikai 4-klasīga skola. Tuvākā pamatskola atradās 17km no sādžas. Ausma arī neprata krievu valodu, lai uzsāktu savas skolas gaitas. “Mani gaidīja govju slaucējas karjera, par ko mani vecāki ļoti satraucās. Mēģināju kaut kā iemācīties krievu valodu, bet man tā ļoti slikti padevās. Vainīgs bija mūžīgais izsalkums, domas par mājām – citu domu nebija, un tas, ka vecāki cauru dienu bija aizņemti darbā un man bija jāvada visa “saimniecība””.

Nākošajā gadā māte Ausmu aizveda uz 17 kilometru tālo sādžu, kur Ausma varēja sākt iet skolā. Šī skola krietni atšķīrās no skolas Vecsaulē. “Mums piedāvāja apsēsties uz krēsliem. Mēbeles, kuras mēs gandrīz divus gadus nebijām redzējuši. Mani pārņēma ļoti sāpīgas atmiņas, un es nenoturējusies sāku raudāt. Nebiju spējīga skolotājai pateikt ne vārda.” Par spīti tam, Ausmu uzņēma skolā. Skolas gaites 5. klasē varēja sākties.

Kučku sādža Krievijā, kur mitinājās Tardenaku ģimene

“Šo Sibīrijas ziemu izjutu kā visdrausmīgāko. Mācījos skolā otrā maiņā, sestdienās skola beidzās septiņos vakarā. Tad es devos tos 17 kilomentrus viena tumsā un bieži vien sniegputenī. Nevarēja redzēt pat desmit soļus uz priekšu. Visā šinī ceļa gabalā nevienas apdzīvotas vietas, tikai kādu kilometru sāņus no mana ceļa bija lopu ferma. Ejot tur garām, man likās, ka esmu pasargāta, kaut gan tā bija vieta, kur pulcējās vilki, jo viņi dabūja kritušos lopus. Tuvojoties fermai, es vairākkārt mēnesnīcā redzēju vilkus pārskrienam ceļu. Mana sirds dauzījās un es mēģināju skriet.” Kučku sādžu Ausma sasniedza tikai ap desmitiem vakarā.

Nebeidzamā mīlestība pret dzimteni
Šajos gados Sibīrijā tikai palielinājās Ausmas mīlestība pret dzimto zemi – Latviju. “Vislielāko iespaidu manā audzināšanā atstāja mans brālis Edmunds. Viņš lika man pierakstīt latviešu dziesmas, galvenokārt patriotiskas. Atceros, ka man vajadzēja iemācīties “Svēts mantojums” ne tikai vārdus, bet arī dziedāt. Arī latviešu leģionāru dziesmas.”

Jaunieši uz vezuma – viena no jauniešiem arī Ausma pati

Staļina nāve – asaru plūdi
1953. gadā, kad nomira Staļins, Ausma mācījās jau 9. klasē. “Tās bija šausmīgas dienas, jo visur vajadzēja izrādīt sēras. Par šo notikumu klasei paziņoja klases audzinātāja. Viņa ienāca ļoti saraudājusies un manas klases meitenes arī raudāja, bet man nekādi nenāca raudiens. Bija bail, ka es neraudu, bet arī kauns raudāt.”

Atgriešanās mājās – cerība uz iepriekšējo dzīvi
1956. gada jūlijā Tardenaki pameta Sibīriju. Dzīve bija jāsāk no jauna, no nulles. “Mums nebija ne māju, ne iztikas līdzekļu. Mūsu Bieķeni bija aizņemti, tur viss bija pārtaisīts. tur dzīvoja četras kolhozu ģimenes. Patvērumu dabūjām kaimiņu mājās Vēsmiņās. Vēsmiņas bija kādu kilomentru no Bieķeniem. Katru brīdi varējām redzēt savus mīļos Bieķenus. Četrdesmit divus gadus ceļš uz turieni mums palika slēgts. Visus šos gadus mēs tur ne reizi nebijām iegriezušies. Tas būtu bijis neizturami sāpīgi.” Tardenaki noskatījās, kā viena aiz otras pazuda Bieķenu celtnes, jo Bieķenu viendienas saimniekam bija vajdzīga malka. “Iznākuši mežmalā, mēs stāvējām un skatījāmies uz Bieķeniem, bet ko mēs tur varējām saskatīt? Līdz majas logiem auga nātres un vībotnes, koku palika arien mazāk.”
1991. gadā pēc Atmodas, Tardenaki atguva savas mājas, bet viņu vecāki vairs nebija dzīvi. “Un labi, ka viņi neredzēja pastrādāto postažu.Es ļoti baidījos pēc 42 gadiem ieiet šajā mūsu kādreizējā sapņu valstībā. Pat ceļa vairs nebija, nebija ne sētu, ne dzīvožogu, ne verandas. Nebija puķu dārza un rožu krūma pie guļamistabas loga. Bija neskaitāmi sakrituši šķūnīši, atkritumu kaudzes, pudeļu lauskas. Palūdzu, lai atver durvis uz mūsu viesistabu, kur Ziemassvētkos atradās no mūsu pašu meža atvesta eglīte un mamma ar Dziesmu grāmatu stāvēja un dziedāja Ziemassvētku dziesmas. Tālāk par slieksmi es negribēju iet. Tas bija pāri maniem spēkiem.”

Ausma ar brāli Edmundu ķērās pie Bieķenu atjaunošanas. Stādīja ābelītes, taisījās mainīt jumtu, un visu pārējo, kas bija jāmaina, jo sagandēts bija viss. Diemžēl sapņis par Bieķenu atjaunošanu sabruka, kad Edmunda znots Ralfs Jenerts, kuram bija paredzēts uzticēt Bieķenus, izvēlējās citu dzīves variantu. Saimniecību nācās pārdot. Ausmas atmiņas par Sibīriju nepazūd. Ir sāpīgi par to runāt, bet viņa uzskata, ka tas ir jādara, lai mūsdienu cilvēki zina, cik pasaulē ir ļauni cilvēki un, cik slikti laiki ir bijuši kādreiz.

Raksta autore: Signe Prola

January 12, 2017 - Posted by | Vēsture

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: