gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Kas bija pretošanās kustības īstie varoņi?

Viss raksts:  http://www.irlv.lv/2017/2/17/kas-bija-pretosanas-kustibas-istie-varoni

Vēsturnieks Uldis Neiburgs atklāj iepriekš nepētītas detaļas par Latvijas pretošanos okupācijas varām Otrā pasaules kara laikā.

Let_14116594-media_large
Latvijas Okupācijas muzeja Publiskās vēstures nodaļas vadītājs Uldis Neiburgs. Foto: Ieva Lūka, LETA.
Gunita Nagle 17.februāris 2017 

Nesen izdotā Ulda Neiburga grāmata Draudu un cerību lokā. Latvijas pretošanās kustība un Rietumu sabiedrotie (1941—1945) pārliecinoši pierāda, ka Latvijas sūtņi Zviedrijā, Lielbritānijā un ASV bija daļa no pretošanās kustības. Tādi kā diplomātijas partizāni, kas kara gados nemitīgi atgādināja Rietumiem, ka Latvija ir okupēta. Dažkārt pat labi zinot, ka viņu nosūtītie dokumenti, deklarācijas un memorandi iegulst valstsvīru atvilktnēs bez īpašas vērības. Neiburgs uzskata, ka nevajadzētu būt pārlieku politkorektiem — jāatzīst, ka ASV un Lielbritānija cīņā pret nacistisko Vāciju sadarbojās ar citu, ne mazāk noziedzīgu režīmu — totalitāro lielvalsti PSRS.

Kas Otrajā pasaules karā Latvijā bija pretošanās kustība?

To jādefinē, ņemot vērā mazākā ļaunuma principu. Lielākajai daļai Latvijas iedzīvotāju mazākais ļaunums bija nacistiskā Vācija, lielākais — Padomju Savienība. PSRS bija pirmā, kas okupēja un likvidēja Latvijas valstiskumu. Sadarbība ar nacistiem daudzu uztverē bija sadarbība ar ienaidnieka ienaidnieku, ar otro okupantu. Mums nebija tādas skaidrības kā Rietumeiropā — sakausim nacistus un iegūsim brīvību. Visu laiku bija jāpatur prātā, ka draud otrreizēja padomju okupācija. Tāpēc mums lielākoties nebija aktīvas bruņotas pretošanās nacistiem. Nebija mērķa vājināt Vācijas militāro spēku, jo nebija neviena cita, kas varētu novērst PSRS armijas tuvošanos Latvijai. Latvijas sūtnis Zviedrijā Voldemārs Salnais, kura darbība līdz šim nav pietiekami augstu novērtēta, rakstīja, ka «sadarbība ar nacistiem ir pieļaujama, cik tālu tas netraucē tautas vitālajām interesēm».

Otrkārt, okupācijas režīma smagums ietekmē pretdarbību. Ja režīms ir ļoti smags un neizturams, cilvēkiem nav izvēles iespēju — viņi pretojas. Nacistiskais režīms latviešiem asociējās ar kara apstākļiem, grūti panesamiem, bet — tajos bija iespējams izdzīvot. Turpretī padomju okupācija šķita briesmīgākais, kas iespējams. Tāpēc arī cilvēki nepretojās nacistiskajam režīmam tā, kā Rietumeiropā vai arī, piemēram, Polijā vai Baltkrievijā.

Ko jaunu šajā pētījumā atklājāt?

Esmu dziļāk un plašāk izpētījis faktus, kas līdz šim vēstures pētījumos pieminēti vienā teikumā, piemēram, ASV un Zviedrijas lomu bēgļu laivu organizēšanā. Līdz šim bija priekšstats, ka visi Latvijas Centrālās padomes politiskie dokumenti sasnieguši Rietumus un tam bijusi liela nozīme. Es esmu izsekojis, kur šie dokumenti nonāca, un atklāju, ka tam nebija izšķiroša nozīme jautājumā, atzīt vai neatzīt Latvijas otrreizējo okupāciju.

Ir arī dažas odziņas, piemēram, Latvijas sūtņa ASV Alfrēda Bīlmaņa pavēle jeb izraksts no Latvijas sūtniecības Vašingtonā pavēļu grāmatas par Ārkārtējo pilnvaru nesēja — Latvijas sūtņa Lielbritānijā Kārļa Zariņa atcelšanu no amata. Bīlmanis tā rīkojās, saņēmis ziņu, ka Anglijas valdība svītrojusi Zariņa vārdu no pilntiesīgo sūtņu saraksta. Bet patiesībā Zariņš turpināja savu darbu, tikai nedaudz citā statusā.

Otrs atradums ir Paula Kalniņa deklarācija par Latvijas valsts atjaunošanu. Tā parakstīta 1944. gada 8. septembrī Rīgā, kad notika pēdējā Latvijas Centrālās padomes (LCP) vadības sēde Rīgā. Ilggadējais Saeimas priekšsēdētājs Pauls Kalniņš deklarāciju parakstīja kā Valsts prezidenta vietas izpildītājs. Pēc kara trimdā neviens no sēdes dalībniekiem par šo dokumentu īpaši nav izteicies. Bet es kopā ar vēsturnieku Kārli Kangeri pirms diviem gadiem to atradu Zviedrijas Valsts arhīva filiālē. Mēs zinājām, ka šāds dokuments ir, jo LCP aktīva dalībnieka Leonida Siliņa arhīvā atradām tā norakstu.

Kāda bija šī dokumenta jēga, ja visi Latvijas Centrālās padomes vadītāji jau 1944. gada vasarā sāka emigrēt, kas liecina — bija mazas cerības uz neatkarības atjaunošanu?

Dokuments pierāda, ka LCP neuzskatīja sevi tikai par pretošanās kustību, tā sevi uzskatīja par Latvijas valsts leģitīmu pārstāvi. Arī Pauls Kalniņš nesekmīgi centās doties bēgļa gaitās uz Zviedriju, bet nonāca Vācijā. Bija doma sagrābt kādu teritoriju Kurzemē, noturēties kaut vai nedēļu, lai sagaidītu sabiedroto palīdzību. Tagad tas var šķist naivi un iluzori, bet Salnais ļoti aktīvi sazinājās ar dažādām Somijas un Zviedrijas institūcijām, lai mēģinātu iegūt latviešiem ieročus.

Jautājums — vai politiskā elite domāja par valsts vai savas dzīvības glābšanu? Grūti atbildēt. Jāpiekrīt Salnam, ka bija cilvēki, kuru dzīvības bija jāglābj, jo viņu pienesums pat trimdā neatkarības idejas uzturēšanā varēja būt lielāks nekā tad, ja viņus iesloga koncentrācijas nometnē vai aizved uz Sibīriju.

No otras puses, LCP vadītāji parakstīja memorandus un deklarācijas, bet kur viņi bija, kad Latvijā norisinājās holokausts vai mobilizācija leģionā? Kur tad bija tie Latvijas pārstāvji, kuri iestājās pret noziegumiem vai nelikumībām? Tāpēc es uzskatu, ka mums vairāk jārunā par reāliem darba darītājiem, ne tikai par tiem, kas parakstījuši vienu vai otru dokumentu. Slaveno LCP memorandu [kurā 1944. gada 17. martā tā 188 parakstītāji pieprasīja atjaunot Latvijas suverenitāti un izveidot Latvijas valdību] parakstījuši tikai mazāk nekā desmit no tiem LCP biedriem, kas pirms kara bija piederīgi kādai politiskajai partijai. Pēc LCP vadības arestiem 1944. gada aprīlī vienīgais, kurš nebaidījās kaut ko darīt, bija kapteinis Kristaps Upelnieks no LCP militārās komisijas. Daudz vairāk būtu jārunā arī par cilvēkiem, kuri strādāja Ventspils sakaru grupā: Arturs Arnītis, Oskars Alksnītis, Kārlis Frišenfelds, Osvalds Bileskalns. Viņi organizēja bēgļu pārvešanu, rīkojoties nesavtīgi.

Cik rūpīgi izpētīta bēgļu pārvešana uz Zviedriju?

Ir savāktas bēgļu liecības, kurās nav ne vārda par amerikāņu un zviedru iesaistīšanos šajā akcijā, jo bēgļi to nemaz nezināja. Nākotnē Latvijas Okupācijas muzejā būtu labi izveidot izstādi, kurā izteiksmīgi parādīti šo bēgļu pārcēlāju likteņi. Piemēram, Eduarda Andersona stāsts (pārvadāja bēgļus uz Gotlandi, līdz 1945. gada oktobrī padomju čeka viņu arestēja, 1947. gadā sodīja ar nāvi — red.). Arī Osvaldam Bileskalnam čeka piesprieda augstāko soda mēru. Vai cilvēkiem nav jāzina par Pēteri Jansonu, kurš, riskējot ar dzīvību, pārveda gandrīz 30 bēgļu laivas no Latvijas uz Zviedriju?

Vajadzētu salikt kopā informāciju no čekas krimināllietām, vācu un zviedru dokumentiem, trimdinieku un okupētajā Latvijā palikušo atmiņas. Tie bija jauni latviešu čaļi, kas ne no kā nebaidījās. Tāpat krastā bija cilvēki, kas strādāja, jo bēgļus vajadzēja kaut kur izmitināt un pabarot. Tas stāstu par 4500 bēgļiem, ko pārveda uz Zviedriju, padarītu cilvēcīgāku.

Mums ir diezgan daudz tādu varoņu, bet mēs pārlieku maz par viņiem esam runājuši. Viens no šiem glābējiem teica, ka bija jāizdomā, kas labāk — nošaut frontē vienu sarkanarmieti vai pārvest vienu latvieti uz Zviedriju. Šie cilvēki uzskatīja, ka labāk glābt, nevis atņemt dzīvības.

Vai Latvijas sūtņi Zviedrijā, Lielbritānijā un ASV, kuri visus kara gadus mēģināja Rietumus pārliecināt par to, ka PSRS ir okupējusi Latviju un nepieciešama Latvijas valsts atjaunošana, nebija tādi kā diplomātijas partizāni? 

Es izvirzu tēzi, ka viņu rīcība, informējot par notikumiem okupētajā Latvijā Rietumvalstis un sūtot ziņas no Rietumiem uz Latviju, ir sava veida pretošanās kustība.

Latvijas sūtnis ASV Alfrēds Bīlmanis un sūtnis Lielbritānijā Kārlis Zariņš bija oficiāli atzīti sūtņi un tā arī varēja strādāt, bet Salnais Stokholmā darbojās kā privātpersona, jo Latvijas sūtniecību bija pārņēmusi PSRS. Bet bez viņa nekas nenotiktu. Latvijas pretošanās kustību un Rietumu sabiedrotos saistīja Voldemārs Salnais. Viņam bija kontakti ar amerikāņu, britu, zviedru ārlietu resoru un izkūkdienestu darbiniekiem.

Pateicoties Salnm, LCP dokumenti nonāca ārzemēs. Viņš īstenībā arī ierosināja izveidot LCP. Vai viņu var nosaukt par partizānu? Varbūt drīzāk par tādu kā pionieri, kas strādāja pavisam citos apstākļos kā pirms kara. Diplomātu attieksme pret okupāciju bija atšķirīga. Piemēram, Bīlmanis un Zariņš kategoriski nosodīja sadarbošanos ar nacistisko režīmu. Salnais bija pielaidīgāks, viņš saprata, ka cilvēkiem Latvijā kaut kā nacistiskās okupācijas laiks jāpārdzīvo.

Mūsu sūtņi nepārtraukti informēja sabiedrotos par notikumiem Baltijā un, piemēram, ASV Valsts departamentam nosūtīja Baltijas valstu pretošanās kustību kopīgo deklarāciju. Vai tam bija jēga, ja — kā tagad zinām — , sabiedrotie negribēja saniknot Padomju Savienību?

Es grāmatā citēju Bīlmaņa vēstuli 1945. gada pavasarī, kurā viņš uzskaita visu, ko darījis — izklāsta, cik formālas bijušas atbildes, bet viņš arī uzsver, ka neredz citu ceļu kā tikai turpināt šādi strādāt, cerot uz ģeopolitiskām izmaiņām nākotnē. Bet mūsdienās, manuprāt, nevajadzētu būt pārlieku politkorektiem un jāatzīst, ka ASV un Lielbritānija cīņā pret nacistisko Vāciju sadarbojās ar citu, ne mazāk noziedzīgu režīmu, ar totalitāru lielvalsti PSRS. Nevajadzētu izvairīties to atzīt, tas ir vēstures fakts.

Kāpēc LCP memorandu par Latvijas suverenitātes atjaunošanu vajadzēja iesniegt Latviešu leģiona ģenerālinspektoram Rūdolfam Bangerskim?

Tāpēc, ka viņš bija okupācijas varas izveidotas struktūras pārstāvis, un okupācijas apstākļos kaut ko atklāti darīt bija mazāk bīstami nekā slepeni. Bangerskis dokumentu nepieņēma, jo nacisti jau bija piedraudējuši okupēto Baltijas valstu pašpārvalžu pārstāvjiem, ja tie izvirzīs politiskas prasības, tad sekos represijas. Bet memorands nebija iemesls, kāpēc arestēja Konstantīnu Čaksti un citus LCP locekļus. Jo memorandā nebija nekāda vēršanās ne pret Vāciju, ne pret Hitleru, tikai prasība atjaunot Latvijas valsts suverenitāti un izveidot valdību. Tas, ka latvieši to gribēja, vāciešiem nebija nekāds noslēpums.

Čaksti apcietināja tāpēc, ka Tallinā pārķēra lietuviešu kurjeru un atklāja, ka Baltijas valstu pretošanās kustībām bijušas kopīgas slepenas sanāksmes, turklāt noskaidroja, ka viņi uztur nelegālus sakarus ar ārzemēm. LCP dalībniekiem izvirzīja apsūdzības par neatļautu sakaru uzturēšanu ar ienaidnieka valstīm. Vēlāk arī pret ģenerāļa Jāņa Kureļa grupu vērsās nevis tāpēc, ka tajā uzņēma leģiona dezertierus, bet par to, ka tā uzturēja radiosakarus ar Zviedrijas militāro izlūkošanas dienestu.

Zviedrijas valdības pārstāvji pieļāva bēgļu plūsmu no Baltijas valstīm, jo ar viņu palīdzību ieguva militāras nozīmes informāciju. Kāpēc ASV valdība finansēja bēgļu pārvešanu uz Zviedriju?

ASV bija izveidota Kara bēgļu padome, kuras darbības motīvi bija humāni — glābt nacistiskā režīma upurus. ASV vēstnieks Zviedrijā Heršels Džonsons 1944. gada pavasarī tikās ar Zviedrijas valdības pārstāvjiem un panāca, ka tā neliks šķēršļus politisko bēgļu uzņemšanai. Bet interesanti — ASV Kara bēgļu padomes pārstāvis Zviedrijā Ivers Olsens bija līdzjūtīgs un vēlējās palīdzēt kara upuriem, bet, tiklīdz Latvijā iegāja sarkanarmieši, atklāti pateica, ka finansiāla palīdzība tiek pārtraukta.

Kā vērtējat LCP Ārzemju komitejas lēmumu neatbalstīt nacionālo partizānu darbību Latvijā pēc kara?

Viņi pieņēma lēmumu, nezinot, ka Latvijā daudzi reāli bija spiesti kļūt par partizāniem. Ja viņi nepretotos, viņus tāpat nošautu vai izsūtītu uz Sibīriju. Jā, viņu darbība nodarīja latviešu tautai zaudējumus, bet, no otras puses, viņi bija tie, kas uzturēja dzīvu ideju par neatkarīgu Latvijas valsti. Mēs varam būt lepni, ka mums bija nacionālie partizāni. Viņi nenodarbojās ar politisko deklarāciju izstrādni, bet tāpat viņi cīnījās par savas tautas brīvību.

February 17, 2017 - Posted by | Vēsture

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: