gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

«Latvijas klusie varoņi»: Kārlis Guļevskis

«Latvijas klusie varoņi»: Kārlis Guļevskis no 1949. gada izsūtījuma izglāba savu mazmeitu

Viss raksts:

http://www.lsm.lv/lv/raksts/cilvekstasti/dzive/latvijas-klusie-varoni-karlis-gulevskis-no-1949.-gada-izsutijuma-izglaba-savu-mazmeitu.a229556/?utm_source=twitter&utm_campaign=news&utm_medium=like_button


Cilvēkstāsti

Latvijas Radio raidījumā “Īstenības izteiksme” šoreiz stāsts par valgalieti Kārli Guļevski, kurš 1949. gada 25. martā no izsūtīšanas paglāba savu mazmeitu. Pārējā ģimene nonāca Sibīrijā, no kurienes atgriezās 20. gadsimta piecdesmitajos gados – jau pēc PSRS vadoņa Josifa Staļina nāves.

Pagājušajā gadā Latvijas Radio veidoja vairākus stāstus par cilvēkiem, kuri mēģināja glābt represijām nolemtos – brīdināja, slēpa vai kā citādāk palīdzēja. Radio stāstīja par talsinieci Līgu Vronovsku, kurai izdevās paglābties no izsūtījuma, pateicoties kaimiņa pārliecināšanas spējām, par Antras Kriķes ģimeni, kas no izsūtīšanas slēpās pie radiem, leģendu par Edgara Kauliņa nopelniem savu kolhoznieku sargāšanā no represijām.

Šie stāsti ļauj vairāk apjaust, ka esam ne tikai cietuši vēstures griežos, bet spējuši arī pretoties nolemtībai. Kaut nedaudz, kaut mazliet, kaut vai mēģinot pasargāt kādu cilvēku no ciešanām.

Kad atceres dienās deportāciju upuri bija pieminēti un radio vairāki stāsti izskanējuši, pārtrūka pavedieni, kā turpināt stāstīt glābēju stāstu. Līdz kādu dienu sekoja patīkams pārsteigums – vēstule, kas uzrakstīta rūpīgā rokrakstā uz divām rūtiņu papīra lapām.

Rīdzinieces Taigas Gulītes vēstule

Vēstule bija no rīdzinieces Taigas Gulītes, un tā sākās šādi:

“2017.gada februārī. Labdien! Pa radio esmu dzirdējusi raidījumus, ka nav sevišķi daudz dokumentēts par cilvēkiem, kas palīdzējuši kādam izvairīties no deportācijām uz Sibīriju. Nesen apskatījos arhīvā mūsu ģimenes deportācijas lietu. Tas nebija viegli!”

  • Foto: Dace Krejere/Latvijas RadioTaigas Gulītes vēstule Latvijas Radio

Taiga Gulīte vēstulē uzsver, ka negrib rakstīt par sevi, bet gan pastāstīt par savu vectēvu no mammas puses Kārli Guļevski, viņa māsu Mariju Guļevsku un vecmammu Jūli Guļevsku.

Vēstulei pievienotas divas vecu fotogrāfiju kopijas. Uz vienas redzams stalts pusmūža kungs aizsarga formas tērpā ar kuplām, uzskrullētām ūsām. Otrā tas pats kungs ar kundzi, bet aizmugurē saulē piemiegusi acis stāv pusaugu meitene. Zem fotogrāfijas paraksts – māsa Zane Bērziņa, Jūle un Kārlis Guļevski 1949.g.vasaras beigās Latvijā.

Māsu izsvītro no deportējamo saraksta

Vēstules ieintriģēts, Latvijas Radio sazvana Taigu un uzaicina uz sarunu Latvijas Radio mājā Vecrīgā.

Jau no Taigas vēstules zināms, ka 1949. gada martā Taigas ģimeni deportēja uz Tomskas apgabalu no bijušā Talsu apriņķa Valgales pagasta “Rīgmaļu” mājām.

Ģimenē bija pieci bērni, Taiga pati jaunākā, nedaudz pāri trim gadiem. Tobrīd vecākā māsa Zane, kurai bija nepilni vienpadsmit, gulēja slima ar plaušu karsoni, temperatūra pie 40 grādiem. Kopā ar Taigas tēva brāli ģimeni vispirms aizveda uz Valgales pagastnamu, arī slimo māsu.

“Es atnesu izvešanas dokumenta kopiju. Te, kur rakstīts par mūsu ģimeni. Mēs pieci bērni. Es jaunākā. Un māsa Zane, viņai bija trīs vārdi – Zane Emīlija Baiba. Un tad viņa ir izstrīpota, šeit var redzēt.”

  • Foto: No Taigas Gulītes personīgā arhīvaKopijas no Bērziņu ģimenes izvešanas lietas Latvijas Valsts arhīvā

Taiga uz sarunu ir atnākusi ar arhīva materiālu kopijām no ģimenes izvešanas lietas, fotogrāfijām un pierakstiem. Pētot līdzpaņemtos papīrus, Taiga sāka stāstīt, kā tas sanāca, ka slimo māsu izsvītroja no saraksta un uz Sibīriju neaizveda.

“Tad, kad bijām aizvesti uz to pagastnamu, tad vecaistēvs, kā uzzināja, uzreiz devās uz turieni. Pagastnamu stingri apsargāja, un iekšā viņš netika.

Bija atnākusi arī viņa māsa Marija, kura dzīvoja viena pati, viņa bija iedomājusies lūgt, lai viņai atstāj mani, jo es biju tā mazākā. Viņi abi stāvēja pie pagastnama un tie vietējie, izvedēju palīgi, gāja iekšā, ārā, vecaistēvs viņus uzrunāja, bet viņi neviens nereaģēja. Un tad vienā brīdī parādījās krievu virsnieks. Man vecaistēvs bija strēlniekos, viņš krievu valodu arī zināja, tad viņš virsnieku uzrunāja. Virsnieks ilgi domāja, beidzot atļāva uziet viņam augšā. (..) Nu, kam bija lielākā teikšana – priekšniekam. Bet viņa vārdu es nezinu,” stāsta Taiga.

Pa vidu stāstiem Taiga rāda ar fotogrāfijas – tajās redzami viņas vecāki, māsas un brāļi vēl pirms izsūtījuma.

Un tad jau Sibīrijas laiks bez māsas Zanes, kura, pateicoties vectēva drosmei un neatlaidībai, palika Valgalē.

Starp daudzajām fotogrāfijām ir arī viena ar pagastnamu, kurā risinājās 1949.gada notikumi.

“Un šitā ir tā pagastmāja, no kurienes mūs izveda. Un tur ir sastādītas liepas. Un vienu no tām liepām ir iestādījusi mana mamma. Bet viņa vēlāk, kad atgriezāmies, vairs neatcerējās, kura tad īsti bija viņas stādītā. Šeit var redzēt to galveno ieeju, bet vecaistēvs gāja apkārt, te no otras puses,” stāsta Taiga.

  • Foto: No Taigas Gulītes personīgā arhīvaValgales pagasta nams, 6 km no Sabiles. Nams celts 1926.-1929.g. uz Valgales muižas pamatiem. (Foto varētu būt no 1929.g. nama atklāšanas)

Valgalē, kur izšķīrās Taigas ģimenes liktenis

Latvijas Radio ar Taigu dodas uz Valgali, vietu, kur izšķīrās viņas māsas un ģimenes liktenis. Todien visu laiku līst un nomaļo, cilvēku pamesto Valgales apkārtni ir apsegusi migla.

Pagastnams ir laika un cilvēku apbružāts, bet vismaz no ārpuses izskatās tāpat kā Taigas rādītajās pirmskara fotogrāfijās. Taigai par katru tā stūrīti ir kāds stāsts.

  • Foto: Dace Krejere/Latvijas RadioTaiga Gulīte pie bijušā Abavas (Valgales) pagasta nama ieejas durvīm

“Šeit ir tā vieta, kur vecamtēvam izdevās mums uz augšu uzsūtīt vecāsmātes ceptās pankūkas un tēju. Un kanniņa, kurā bija tā tēja, tā mums izceļoja līdzi uz Sibīriju, un mēs viņu atvedām atpakaļ. Un tā vēl tagad ir pie manis kā liecība par visiem tiem laikiem un notikumiem,” stāsta Taiga.

  • Foto: Dace Krejere/Latvijas RadioBijušā Abavas (Valgales) pagasta nama otra ieeja

Bibliotēka ir vienīgā, kas šajā valgaliešu pašu celtajā tautas namā vēl uztur dzīvību un pulcē vietējos ļaudis.

Tās saimniece, bibliotēkas vadītāja Ritma Vītola ir gatava viesmīlīgi izrādīt vietējās rokdarbnieces pieticīgo izstādi un aizvest arī uz lielo zāli, brauciena galveno mērķi.

  • Foto: Dace Krejere/Latvijas RadioBibliotēkas vadītāja Ritma Vītola

Māja ir drēgna, bez gaismas un smaržo pēc pamestības. Visapkārt manāmas pēdas no dažādos laikos veiktām pārbūvēm. Savulaik tur bijis gan kolhoza centrs, gan ciema padome, gan pasts, gan feldšerpunkts, gan muzejs. Katrs laiks te atstājis savas pēdas.

  • Foto: Dace Krejere/Latvijas RadioBijušā Abavas (Valgales) pagasta nama lielā zāle, no kuras Kārlim Guļevskim izdevās izdabūt ārā savu mazmeitu

“1949.gada 25.martā šeit saveda izsūtāmos, starp tiem arī mēs visi. Šeit kaut kur uz grīdas gulēja māsa. Viņa bija ļoti slima, temperatūra pie 40. Tad, kad vecamtēvam izdevās tikt šeit uz otro stāvu, zālē, tad viņš bija vedis dažādus cilvēkus, lai nāk paskatīties uz slimo meiteni.

Tad vecamtēvam pēc neatlaidīgās runāšanas uz lūgšanās izdevās māsu dabūt no šejienes ārā un papīros viņa izstrīpota.

Un es domāju, ka tie dokumenti bija sastādīti jau marta sākumā, ģimenes jau sarakstītas, bet, tā kā māsu izstrīpoja no tā saraksta, tad nākamajā sarakstā kā mūsu ģimenes loceklis bija ierakstīts papa brālis. Līdz ar to mēs bijām atkal septiņi cilvēki. Un, ja jau mēs bijām šeit atvesti, tad jau viņiem vairs nebija laika meklēt vēl kādu. Tas izdevās tikai vecamtēvam, jo viņam bija [doma] – nu, kas būs, būs.

Viņš zaudēt nevar. Viņš var tikai vinnēt. Bet arī virsnieks riskēja, jo bez viņa ziņas neviens nevarētu iznest māsu ārā,” sprieda Taiga.

Par ģimeni rūpējās un cīnījās līdz pēdējam

Kārlis Guļevskis par izsūtītās meitas ģimeni rūpējās līdz pēdējam. Kad cilvēkus no pagastnama sāka vest uz Stendes staciju, ar māsas Marijas palīdzību izdevās slepus Taigas mammas kabatā ielikt stingri sarullētu naudas zīmi. Vēlāk Stendes stacijā, neskatoties uz brīdinājumiem, staigāja gar ešeloniem un sasauca Taigas mammu, un pa nelielu spraugu izdevās iedot drēbju sainīti.

Kad ģimene jau bija aizvesta, arī tad Kārlis Guļevskis nepadevās. Rakstīja aizstāvības vēstules gan uz LPSRS Augstāko padomi, gan uz Kremli Maskavā. Diemžēl nesekmīgi.

  • Foto: No Taigas Gulītes personīgā arhīvaKārlis Guļevskis (foto uzņemta 20.gs. trīsdesmitajos gados)

“Mamma to visu stāstīja. Viņš bija optimists.

Cits varbūt nobītos, bet viņš nepadevās. Viņš nečīkstēja. Strēlnieka gaitas viņu norūdīja. Un savas ūsas viņš līdz pašai pēdējai dienai turēja godā.

Pēdējos gadus viņš pie friziera vairs negāja. Un tad mans pienākums bija viņam nogriezt matus, kā tagad saka – uz nullīti, bet ūsas nekad nedrīkstēja aiztikt,” atzina Taiga.

Uzdāvina mazmeitai 20 dzīves gadus

Pēc pagasta nama apmeklēšanas Taiga ierosina aizbraukt uz vietējo kapsētu, kur ir arī viņas dzimtas kapi vairākās paaudzēs. Taiga stāsta, ka pēc izsūtījuma, ģimene jau vairs nebija tāda kā līdz tam. Kopības sajūta bija zudusi, katrs pašķīda uz savu pusi. Nu dzimtas kapos viņi pamazām ir atkal kopā.

  • Foto: No Taigas Gulītes personīgā arhīvaZane Bērziņa (pa labi) kopā ar draudzeni vidusskolas laikā

Turpina smdzināt pavasara lietus, un mazajā, nomaļajā lauku kapsētā neviena cita nav. Pa pērno lapu piebirušām takām Taiga aizved līdz dzimtas kapiem. Taiga no Rīgas ir atvedusi ziedus – sārtas tulpes un oranžas rozes. Tās viņa sadala tā, lai visām kapu kopiņām iznāktu pa pārim, bet vectēvam dubultā. Viņa dēļ šeit esam braukušas, skaidro Taiga.

  • Foto: Dace Krejere/Latvijas RadioTaigas Gulītes dzimtas kapi. Zane Bērziņa atdusas pa vidu saviem glābējiem, vecvecākiem.

“Un šitais ir vecaistēvs. Tā ir mana māsa Zane. Viņa sešdesmit devītajā gadā nomira ar tuberkulozi. Viņai 31 gads bija. Nu liktenīgi iznāca, ka māsa guļ starp vecotēvu un vecomāti,” saka Taiga.

Uz Zanes kapakmens rakstīts viņas vārds, dzimšanas un miršanas datums un uzraksts – “Kā gribējās dzīvot, mīlēt un smiet”.

Vai Zanes vectēva pūliņi bijuši veltīgi viņas pāragrās nāves dēļ? Viņa nepiedzīvoja bagātīgi piepildītu mūžu līdz sirmam vecumam, bet Taiga norāda:

“Nu viņš faktiski uzdāvināja viņai 20 dzīves gadus. Viņa nebūtu izturējusi tālāk par Stendi.

Tad, kad māsa nomira, tad jau vecaistēvs vēl bija dzīvs, viņš to neizrādīja, bet viņam bija ļoti skumji un sāpīgi, ka liktenis tā ir iegriezies,” atzina Taiga.

Vēl mājupceļā Latvijas Radio un šī stāsta stāstītāja Taiga Gulīte piestāj klaja lauka malā, kur nedaudz tālāk mana meža malu. Vietu, kurā atradušās viņa vectēva Kārļa Guļevska mājas. Tajās pie vecvecākiem uzauga Zane, kamēr viņas ģimene, brāļi un māsas bija izsūtījumā Sibīrijā. Šodien tur, kur bija vectēva māja, aug tikai koki, kuru vidū izceļas kāda īpaši stalta egle. To var pamanīt jau pa gabalu.

“Nu žēl, tur vairs nekā nav. Tur bija vēl lielāka egle, to egli divtūkstošo gadu sākumā vējš nolauza. Bet tā ir atkal izaugusi. Laikam tā tas ir lemts – ja nav viņa paša, tad aug liela egle.”

March 24, 2017 - Posted by | Vēsture

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: