gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Vai vara attaisno represēto gaidas?

Viktors Avotiņš, NRA
Pilns raksts: http://nra.lv/viedokli/viktors-avotins/204775-vai-vara-attaisno-represeto-gaidas.htm


Divdesmit piektais marts un četrpadsmitais jūnijs ir valsts protokola pasākumi.

Tas nozīmē, ka šajās atceres dienās parasti tiek aicinātas piedalīties un piedalās valsts augstākās amatpersonas, diplomāti… Bet – Latvijas politiski represēto apvienība turklāt man šķiet viena no sabiedriski aktīvākajām organizācijām valstī. Pati LPRA, rezumējot savas darbības divdesmit gadus, atzina, ka nav diezgan ar to, ja «mūs vieno tikai drūmās pagātnes sūrums un saliedētību grauj represiju dažādības slāņi». Tādēļ apvienības darbībai jānotiek uz konkrētu ideju pamata. Tas manā uztverē nozīmē, ka apvienība vēlas domāt ne tikai par pagātni, ne tikai patērēt to, bet būt, cik iespējams, vērsta arī nākotnē. Vismaz domāt par to, vērtēt valsts izredzes uz labu nākotni. Represētie vai katrā savā konferencē un salidojumā ir pieņēmuši vismaz vienu valsts lietām, valsts politikai un stāvoklim (nevis sev) pievērstu rezolūciju.

Savukārt amatpersonas laikam taču pamatā uzskata, ka ir šajos pasākumos pagodinājušas represētos ar savu klātbūtni. Jo tas, ar ko represētie laika gaitā, vērtējot valsts politiku, ir apelējuši pie varas, lielā mērā ticis laists gar ausīm. Taču, runājot arī par pašiem represētajiem, ir vēl tādi cilvēki, kuriem represijas arvien turpinās. Vismaz viens no viņiem būs redzams šodien gājienā. Pirms dažiem gadiem (2014.) pat InterAsso (Starptautiskajai bijušo politieslodzīto un komunisma upuru asociācijai) nācās sava kongresa rezolūcijā ierakstīt, ka ir vēl vietas, kur «nacionalizācijas rezultātā prettiesiski atņemtie īpašumi nav tikuši atdoti». Turklāt man šķiet, ka arī uz mums savā ziņā attiecas tas, kas citā šī kongresa rezolūcijā prasīts no Eiropas Padomes parlamentārās asamblejas un starptautiskajām organizācijām: atbalstīt «mūsu cīņu pret totalitārām tendencēm un par demokrātisko vērtību stiprināšanu, īpaši uz izplatošos autoritāru un totalitāru ideju fona». Es to saprotu kā aicinājumu uzmanīgi vērot arī savu valstu režīmus, lai tie nekādā veidā nerada augsni represēto piedzīvotā atkārtojumam.

Un arī tāpēc es ierosinātu valsts amatpersonām ja ne citādi, ja ne represēto konferencēs, tad vismaz savās runās pie pieminekļa šajos divos valsts protokola pasākumos godīgi atbildēt represētajiem uz to, ko viņi fiksējuši kā valsts varai, valsts politikai darāmu. Kas ir paveikts, kas ir ticis ieteikts aplam un nepamatoti, ko nav bijis iespējams paveikt un kāpēc? Ko tad represētie laika gaitā ir likuši varai pie sirds? Pamatā to, par ko mēs, kas domājam, esam domājuši, bet ko palaikam pat partijas nav vīžojušas vai gribējušas tik skaidri nodefinēt. «Valsts pārvaldi nodrošināt ar pieredzes bagātiem, zinošiem un valsts labā strādāt motivētiem ierēdņiem.» (16. salidojums, 2014.) «Risinot skolotāju atalgojuma jautājumu, pirmām kārtām palielināt atalgojumu par ārpusklases darbu ar patriotisku novirzienu.» (14. konference, 2002.) «Nepiedodamā vilcināšanās ar KNAB vadības darbības izvērtēšanu, kā arī daudziem ieilgušiem tiesvedību procesiem, norāda uz tiesu varas darbības neefektivitāti, kad darbība tiek imitēta, tikai rezultāts izpaliek.» (26. konference, 2015.) «Nodokļu politikā aicinām veikt izmaiņas, kas veicina biznesa attīstību un mazina plaisu starp bagātajiem un nabagajiem.» (16. salidojums, 2014.) «Lai izskaustu deputātu bezatbildību, Saeimas vēlēšanās ir jāpāriet uz mažoritāro vēlēšanu sistēmu.» (15. salidojums, 2013.)…

Ja represētie šīs atbildes saņems, tad varēs sākt domāt, ka arī valsts amatpersonām šie abi valsts protokola pasākumi nav tikai formalitāte, atrādīšanās un nodeva tai drūmajai pagātnei, kas tiem faktiski samērā vienaldzīga. Represētajiem ne šie pasākumi, ne tas, ko viņi ierosinājuši, nav formalitāte. Jo, kā viņi paši saka: «Mūsu dzīves jēga, kopā ar latviešu tautu, vienmēr bijusi par drošu, pārtikušu un pasaulē atzītu valsti.» Viņi neliekuļo. Bet vai tie, par kuriem represētie savulaik rakstīja: «…mēs ar cerībām raugāmies uz jauno politiķu paaudzi, kuri, nebūdami līdzdalīgi iepriekšējā režīma noziegumos, solīdami kalpot savai valstij un tautai pēc labākās sirdsapziņas, gandarīs iepriekšējo paaudžu varonību un ciešanas», attaisno viņu cerības?

«Aizejot viņsaulē, mums gribētos cerēt, ka nākošajām latviešu paaudzēm vairs nebūs jāzaudē sava valsts, nebūs jāatsakās no savas valodas, nebūs jāpiedzīvo ciešanas un pazemojumi badā un salā padzītiem no mājas un dzimtenes.» (16. konference, 2004.)

March 24, 2017 - Posted by | Vēsture

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: