gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Deportācijai nolemti, bet izglābušies

Deportācijai nolemti, bet izglābušies. Kas notika pēc tam?

Jānis Riekstiņš , LA  25. marts, 2017

Staļina parakstītajā PSRS Ministru padomes 1949. gada 29. janvāra pilnīgi slepenajā lēmumā bija teikts, ka no Latvijas uz Sibīriju mūža nometinājumā izsūtāmas 13 000 ģimenes jeb kopā 39 000 cilvēki. Šis “plāns” 25. martā tika pārpildīts, tomēr dažādu apstākļu dēļ ne visas sarakstos esošās personas toreiz izdevās notvert un izsūtīt. Šos cilvēkus tvarstīja pēc tam un centās nosūtīt nopakaļ uz Sibīriju jau aizvestajiem radiniekiem.

Pēc “rezerves sarakstiem”

Deportāciju iesāka 1949. gada 25. martā un paredzēja pabeigt divās dienās. Tomēr process ievilkās un daudziem no izsūtīšanas izdevās izvairīties. Piemēram, Latvijas Komunistiskās (boļševiku) partijas (K(b)P) Rīgas apriņķa komiteja 1949. gada 31. marta ziņojumā 
LK(b)P Centrālajai komitejai norādīja: “Daudzi kulaki apriņķa pagastos jau agrāk zināja par gaidāmo izsūtīšanu, jo veselu nedēļu pirms tās pagastos uzturējās operatīvās grupas, kuras apmeklēja tikai izsūtīšanai paredzētās kulaku saimniecības, neievērojot pārdomātu konspirāciju, un tamdēļ vairāki kulaki ar ģimenēm paguva paslēpties.” Savukārt LPSR iekšlietu ministrs A. Eglītis 24. aprīļa dienesta ziņojumā PSRS iekšlietu ministram S. Kruglovam par izsūtīšanas rezultātiem rakstīja: “Tādu faktu, ka izsūtīšanai paredzētie jau pirms operācijas savu mantu aizveda un likvidēja, bet paši aizbēga, visos republikas apriņķos ir ļoti daudz. Daudzās mājās bija palikuši tikai vecīši, sievietes un bērni, bet ievērojama daļa darbaspējīgo vīriešu bija aizbēguši jau pirms operācijas. Piemēram, Rīgas apriņķī bija paslēpušies vairāk nekā 30% no izsūtīšanai paredzētā vīriešu skaita. Valkas apriņķī no ešelonā Nr. 97327 iekrautajiem izsūtāmajiem vīrieši bija tikai 26%, no kuriem 40% bija vecumā no 60 līdz 95 gadiem. Ludzas pilsētā aizbēga 20 no izsūtīšanai paredzētajām ģimenēm un daudz vieninieku – jauniešu. Tas noveda pie tā, ka operācija būtiski ievilkās. Tikai 4 ešelonus bija iespējams nosūtīt diennakts laikā kopš operācijas sākuma. Pārējie 28 ešeloni nostāvēja no 2 līdz 4 diennaktīm, jo Valsts drošības ministrija, nesavākusi noteikto “limitu” pēc galvenajiem sarakstiem, bija spiesta turpināt operāciju pēc rezerves sarakstiem un nodarboties ar aizbēgušo meklēšanu.”

Pēdējais papildvilciens – 33. ešelons – Rēzeknes staciju atstāja tikai 1949. gada 30. martā.

Neraugoties uz Valsts drošības ministrijas darbinieku centību, daudzus izsūtāmos šajā laikā tā arī neizdevās atrast. Sākumā VDM darbinieki par to īpaši neuztraucās, jo PSRS Ministru padomes lēmumā noteiktais izsūtāmo skaits bija savākts. Pēc Latvijas Valsts arhīva ziņām, 1949. gada 25. – 30. martā no Latvijas deportēja 42 125 cilvēkus. Maskavā noteiktais “limits” bija pat pārsniegts.

Jurjānu lieta

Kad LPSR VDM darbinieki uzsāka neizsūtīto meklēšanu, izrādījās, ka tagad viņus aizsūtīt uz Sibīriju nemaz nav tik vienkārši. Vajadzēja jaunus papildizsūtīšanas lēmumus, bet dažādu VDM iestāžu viedokļi par nepieciešamajiem dokumentiem bija atšķirīgi. Piemērs tam ir sarakste saistībā ar Alberta Jurjāna un viņa sievas papildizsūtīšanu. 1949. gada 12. novembrī PSRS VDM 2. Galvenās pārvaldes priekšnieka vietnieks ģenerālleitnants Jedunovs LPSR valsts drošības ministram A. Novikam pilnīgi slepenā ziņojumā norāda: “Saskaņā ar PSRS Prokuratūrā saņemto Alberta Otto dēla, Jurjāna iesniegumu, Jūs no LPSR Alūksnes apriņķa Gaujienas pagasta esat izsūtījuši viņa bērnus: Otto Jurjānu, dzimušu 1930. gadā, uz Amūras apgabala Seriševskas rajonu un Bruno Jurjānu, dzimušu 1931. gadā, uz Tomskas apgabala Koževņikovas rajonu. Bet pats Jurjāns un viņa sieva palika dzīvot Latvijas PSR, kaut arī viņu bērni tika izsūtīti tamdēļ, ka Albertam Jurjānam bija kulaku saimniecība, bet viņa vecākais dēls Alberts 1948. gadā notiesāts pēc KPFSR Kriminālkodeksa 58-1a, 19-58-8 un 58-11. panta. Saskaņā ar PSRS Prokuratūras š. g. 3. novembra norādījumu lūdzu pieņemt mērus, lai kulaku Albertu Jurjānu un viņa sievu izsūtītu no Latvijas.”

1950. gada 6. janvāra atbildes ziņojumā Jedunovam LPSR valsts drošības ministra vietnieks pulkvedis J. Vēvers raksta: “Norādījumu par kulaka Alberta Jurjāna un viņa sievas papildizsūtīšanu mēs nevaram izpildīt. Esošo vispārējo Latvijas PSR Ministru padomes lēmumu par kulaku elementu izsūtīšanu no Latvijas praksē piemērot nav iespējams, jo par katru izsūtāmo Iekšlietu ministrijas pārsūtīšanas cietums pieprasa kāda tiesu orgānu vai Sevišķās apspriedes lēmumu. Bez minētajiem dokumentiem aizturētās personas etapam netiek pieņemtas. Vienlaikus paziņoju, ka A. Jurjāns, kurš iesniedzis iesniegumu par savu dēlu atgriešanu no izsūtījuma, kopā ar sievu no pastāvīgās dzīvesvietas tagad ir paslēpies un viņa atrašanās vieta nav zināma.”

1950. gada 21. janvārī Jedunovs Vēverim norāda: “Saskaņā ar instrukciju personas, kuras bija paredzētas izsūtīšanai, bet operācijas laikā uz vietas netika atrastas, ir jāsameklē un jāizsūta individuālā kārtā. Kulaku izsūtīšana notiek uz izraksta pamata no republikas Ministru padomes lēmuma, kurš Jums ir. Tātad Jurjāna izsūtīšanai nekādi tiesu instanču personālie lēmumi nav nepieciešami. Bez tam sakarā ar Jurjāna pāriešanu nelegālā stāvoklī viņu var arestēt kā nelegāli un pēc parastās izmeklēšanas izsūtīt pēc Sevišķās apspriedes lēmuma.” Patiesībā A. Jurjāns un viņa sieva nekādi “nelegāļi” nebija, jo dzīvoja un strādāja Rīgā. Neraugoties uz PSRS VDM vairākkārtējiem norādījumiem, viņus no Latvijas tā arī neizsūtīja.

Armija neglābj

Daudziem citiem neizsūtītajiem “paveicās” mazāk nekā Jurjāniem. Viņus sameklēja, apcietināja, VDM sagatavoja un apstiprināja izsūtīšanas dokumentus, kurus sankcionēja LPSR prokurors vai viņa vietnieks. Pēc tam aizturētos no Rīgas pārsūtīšanas cietuma pa etapu nosūtīja uz Sibīrijas specnometinājuma vietām. Tur viņus ņēma specnometināto uzskaitē un pasludināja “mūža nometinājumu”. Piemēram, LPSR iekšlietu ministra vietnieks Ļjakiševs apstiprināja šādu LPSR Iekšlietu ministrijas operatīvā pilnvarotā vecākā leitnanta Ivanova sagatavoto slēdzienu par Antona Oša izsūtīšanu: “1949. gada 25. martā (..) Iekšlietu ministrijas orgāni specnometinājumā kā kulaku izsūtīja 1892. gadā dzimušo Martu Ošu. M. Ošas vīrs Antons Ošs, dzimis 1890. gadā, lietas noformēšanas un izsūtīšanas laikā atradās ieslodzījumā par nodokļu nenomaksāšanu, kā rezultātā palika neizsūtīts. Lai izpildītu Latvijas PSR Ministru padomes lēmumu, es ieteiktu Ošu Antonu, Jēkaba dēlu, aizturēt un no LPSR Iekšlietu ministrijas pārsūtīšanas cietuma etapēt IeM Tomskas apgabala pārvaldes rīcībā, lai apvienotos ar izsūtīto sievu.” A. Ošu 1953. gada 18. aprīlī izsūtīja uz Tomskas apgabala 
Koževņikovas rajonu.

Daudzus jauniešus, kuri 1949. gada martā bija izvairījušies no izsūtīšanas, vēlāk iesauca karadienestā. Taču pat tas viņus no papildizsūtīšanas nepaglāba. 1951. gada 1. novembrī Baltijas kara apgabala pretizlūkošanas pārvaldes priekšnieka vietnieks ģenerālmajors Zarelua ziņojumā LPSR valsts drošības ministra vietniekam pulkvedim J. Vēveram: “PSRS Aizsardzības ministrija pieņēmusi lēmumu demobilizēt no padomju armijas militārpersonas, kuras ir no Latvijas PSR izsūtīto kulaku un nacionālistu ģimenes locekļi. Nosūtām tādu 43. gvardes latviešu strēlnieku divīzijas militārpersonu sarakstu, lai Jūs pieņemtu mērus pēc viņu demobilizācijas. Vienlaicīgi paziņojam, ka, lai novērstu kāda no viņiem aiziešanu nacionālistiskajās bandās, panākta vienošanās ar apgabala pavēlniecību – šo militārpersonu demobilizāciju veikt 2 – 3 dienas pirms viņu nosūtīšanas uz ģimenes specnometinājuma vietu.” Sarakstā minēti: 43. gvardes latviešu strēlnieku divīzijas ierindnieki Jāzeps Rancāns un Arnolds Grīnbergs, 1090. atsevišķā zenītartilērijas diviziona ierindnieks Antons Gražulis un 285. gvardes artilērijas pulka ierindnieks Gunārs Beļickis. 1953. gada 14. aprīlī ģenerālmajors Zarelua ziņojumā Omskas apgabala Iekšlietu ministrijas “P” daļas priekšniekam rakstīja: “Jūsu rīcībā tiek nosūtīts Arnolds Eduarda dēls Grīnbergs, dzimis 1929. gadā, lai pievienotos viņa ģimenes locekļiem, kuri 1949. gada 25. martā ar ešelonu Nr. 97383 izsūtīti uz Omskas staciju.” 1953. gadā izsūtījumā pie vecākiem Omskas apgabalā tika nosūtīts arī Gunārs Beļickis, bet Jāzeps Rancāns un Antons Gražulis, šķiet, palikuši Latvijā.

Saskaņā ar Latvijas Valsts arhīva ziņām, pēc 1949. gada marta papildus izsūtīja 513 personas – 410 “kulakus” un 103 “nacionālistus”. 1953. gada rudenī PSRS augstākās varas struktūru nostāja attiecībā uz 1949. gada martā neizsūtītajiem tomēr mainījās. LPSR Iekšlietu ministrijas 1953. gada 9. oktobra izziņā par Alfrēda Brūdera neizsūtīšanu norādīts: “1949. gada martā saskaņā ar Latvijas PSR Ministru padomes lēmumu specnometinājumā uz Omskas apgabalu tika izsūtīta kulaka Pētera Jāņa dēla Brūdera ģimene. Tajā laikā izsūtīšanai paredzētais viņa dēls Alfrēds Pētera dēls Brūders atradās traktoristu kursos un izsūtīts netika. Tagad saskaņā ar PSRS Iekšlietu ministrijas 1953. gada 29. augusta vadošo norādījumu, kurā teikts, ka “PSRS Ministru padomes 1949. gada 29. janvāra lēmumam, saskaņā ar kuru no LPSR tika veikta kulaku un nacionālistu ģimeņu izsūtīšana, bija vienreizēja darbība”, Alfrēds Pētera dēls Brūders nav jāizsūta.”

Personu lietas iznīcina

Pēc LPSR sabiedriskās kārtības sargāšanas ministra V. Sējas 1964. gada 27. jūnija norādījuma, tika izveidota LPSR Sabiedriskās kārtības sargāšanas ministrijas 1. specdaļas ekspertu komisija, kurai uzdeva atlasīt un iznīcināt to 1949. gada martā izsūtīšanai paredzēto personu lietas, kuras dažādu iemeslu dēļ no Latvijas netika izsūtītas. Tika pamatots, ka šīm lietām “nav zinātniski praktiskas nozīmes” un tās “zaudējušas savu praktisko nozīmi”. Par norādījuma izpildi LPSR Sabiedriskās kārtības sargāšanas ministrijas vecāko operatīvo pilnvaroto – majora Sidorova un majora Oļeksena izziņā norādīts: “Uzskaites lietas – skaitā 2823 glabāšanas vienības, 1964. gada 9. septembrī iznīcinātas, tās pārstrādājot papīra kombinātā “Jugla”.”

March 28, 2017 - Posted by | Vēsture

1 Comment »

  1. Bija tomēr mēsli, un arī tagad ir tādi, kas pie attiecīgās situācijas, pakaļu bučojot, aizsūtītu cilvēkus drošā nāvē, turklāt vēl ar uzviju pārpildīja plānu.

    Comment by Puuka | March 28, 2017 | Reply


Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: