gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Par Maiju Silmali, drosmi un padomju iekārtu

Lelde Stumbre par Maiju Silmali, drosmi un padomju iekārtu

Linda Kusiņa, Latvijas Avīze

Viss raksts:  http://www.la.lv/lelde-stumbre-par-maiju-silmali-drosmi-un-padomju-iekartu/


Maija Silmale bija viena no tā dēvētās “franču grupas” – radošiem cilvēkiem, kurus 1951. gada 17. aprīlī apcietināja un izsūtīja par to, ka viņi pēckara laikā ik pirmdienu tikās aktieru Irmas un Arnolda Stubavu dzīvoklī, lai spriestu par franču literatūru. Maija Silmale Taišetā pavadīja piecus gadus, viņai atļāva atgriezties dzimtenē pēc Staļina nāves, 1956. gadā. Sev atvēlētajā dzīves laikā Maija Silmale intensīvi tulkoja un atdzejoja no franču valodas, iepazīstinot latviešu lasītājus ar šīs zemes rakstniecību un turpinot ap sevi pulcināt brīvdomātājus. Starp viņiem bija arī pavisam jaunā topošā literāte Lelde Stumbre.

Kā jums radās doma rakstīt grāmatu par Maiju Silmali?

L. Stumbre: Pirmoreiz tā ienāca prātā 20. gadsimta 90. gados, kad par izsūtītajiem latviešu intelektuāļiem sāka runāt, rakstīt un atcerēties. Māris Čaklais uzrakstīja žurnālam “Karogs” par Maiju skaistu rakstu vairākos turpinājumos, aicināja rakstīt arī mani, un toreiz tapa mazs gabaliņš. Tas arī bija brīdis, kad sapratu, ka Maija taču bija ne tikai īpatnējs, traks cilvēks, kas gāja ārā no visiem rāmjiem, kā man šķita pusaudzes gados. Ar tagadējo prātu saprotu, ka viņa bija arī ļoti inteliģenta, gudra un ārkārtīga darbaholiķe. Pavīdēja doma – cik labi, ja būtu grāmata par Maiju, bet, tā kā tas bija virziens, kurā savā daiļradē negrasījos iet, tad doma turpat arī izplēnēja. Tad 2009. gadā pirmo reizi aizbraucu uz Parīzi, pavadīju tur desmit brīnišķīgas dienas un pēkšņi sapratu, ka braucu nevis vienkārši tāpēc, ka Parīze, bet gan tādēļ, ka gribas redzēt, vai tā ir tā Parīze, par kuru jūsmoja Maija. Protams, viņa pati nekad tur netika bijusi.

Kā bija jums?

Man bija gluži vai pārmērīga sajūsma, jutu: ja man vajadzētu – nedod Dievs! – dzīvot kaut kur citur pasaulē, tad tikai Parīzē. Visas desmit dienas pavadīju, klejojot pa pilsētu, iepazīstot to, un tad arī sapratu, ka man visur ir līdzi Maija, un es ar viņu iekšēji sarunājos: “Redzi, te ir Monmartra, un mākslinieki joprojām tur glezno, tur – Monparnass, kaut kas mazliet mainījies, bet pirmā mākslinieku kafejnīca “Trakais trusis” vēl arvien darbojas un, re, te ir jaunā Parīze. Pēc tam arvien vairāk sāka likties, ka vajag par viņu uzrakstīt grāmatu, kamēr vēl ir kāds, kas var par viņu pastāstīt. Labi, ka Maijas māsa Austra ir žirgta un spirgta, dzīva arī Maijas meita Helju, tāpat daktere Iluta Kalniņa, kas Maiju pēdējos gados ārstēja, bet bija skaidrs, ka nedrīkstu kavēties. Es viņu pazinu, bet man bija tikai 21 gads, kad Maija nomira…

Kā jūs ar viņu iepazināties?

Es ar Maiju iepazinos vēl bērnībā, tikko viņa atgriezās no izsūtījuma, jo mana mamma ar viņu bija labas draudzenes. Protams, ciešāk satuvinājāmies, kad biju jau pusaudze un man vajadzēja iegrozīt smadzenes pareizajā virzienā. Viņa to darīja ļoti neuzkrītoši, neuzbāzīgi – nolika priekšā te vienu, te otru grāmatu, uzlika magnetofona lenti ar šansonu dziesmām. Viss sākās ar Staļina prēmijas laureāta Iļjas Ērenburga apjomīgo grāmatu “Cilvēki, gadi, dzīve”. No šodienas viedokļa skatoties, ārkārtīgi interesanti aprakstīta 30. gadu Parīze, radošo cilvēku aprindas, Pikaso, Modiljāni un citi, ar ko Ērenburgs saticies. Viņš pazina arī Cvetajevu, Ahmatovu, Bloku, Majakovski.

Vai varat pateikt, ko latviešu kultūrai nozīmē Maija Silmale?

Droši var teikt, ka 20. gadsimta 60. gados viņa mūs visus ieveda pilnīgi citā literatūrā. Toreiz, kad viņa sāka tulkot, šeit nekas par franču literatūru nebija zināms. Atceros brīdi, kad parādījās Antuāna de Sent-Ekziperī “Mazais princis” – pats rakstnieks jau vairāk nekā desmit gadus bija miris, un mēs pēkšņi sākām jūsmot par “Mazo princi”… Izdots gan tika Ievas Lases tulkojums, Maija iztulkoja pirms tam uz ātro, savējiem. Vispār tā ir viena no fantastiskām Maijas iezīmēm, ka viņai ir diezgan liela iznākušo darbu bibliogrāfija, bet vēl jau apmēram tikpat daudz palika atvilktnēs. Viņa strādāja, tulkoja, nedomājot – drukās vai nedrukās. Maija mums 60. gados parādīja modernos franču autorus – Kamī, Lanū, Ekziperī – labi, Zolā mēs puslīdz zinājām. Arī dzejniekus – Verlēnu, Rembo. Maija atvēra pilnīgi nezināmas durvis, un mūsu dzejnieki, īpaši jaunie, ļoti daudz no tā mācījās.

Man vienmēr šķitis, ka rakstīt par cilvēku, kuru pazīsti un mīli, ir īpaši grūti…

Esmu ļoti daudz šādas grāmatas lasījusi, un ir divi veidi, kā par cilvēkiem rakstīt. Viens – kad izstāsti, ko zini, un otrs ir romāns, kā raksta Inguna Bauere, izpētot dokumentus un apkopojot atmiņas, bet pilnībā ņemot aprakstāmos cilvēkus kā romāna varoņus. Es gāju vidusceļu, rakstīju to, ko esmu par viņu sapratusi gan no savām atmiņām, gan ar citiem cilvēkiem runājot. Tomēr man nelikās godīgi izlikties, ka zinu, kā Maija domāja un jutās, jo neesmu par to ar viņu runājusi, un mēs noteikti nebijām tik tuvas, lai viņa man, sešpadsmitgadīgai meičai, par sevi ko ļoti personisku stāstītu. Es, protams, lasīju viņas vēstules, sarunājos ar Maijas māsu Austru un citiem cilvēkiem, kuri viņu pazina, tomēr sapratu, ka zināmā mērā man Maija ir jārada no jauna, jāņem palīgā fantāzija. Tas, ko tiešām gribēju, – parādīt, ka padomju laikā bija cilvēki, kuri pretojās šim režīmam katru dienu, katru stundu, kā vien varēdami. Maija principā negāja iekšā nevienā padomju iestādē, pat pastā vai krājkasē.

 

Vai jūs teiktu, ka Maija Silmale bija cilvēks, kurš impulsēja apkārtējos?

Jā, bet viņa nekad ar savu viedokli neuzbāzās. Kā man teica Biruta Delle – tobrīd tas pārsteidza, bet patiešām, kad padomāju, bija jāpiekrīt: Maija nebija īpaši runīga, viņa biežāk klusēja – sēdēja istabas kaktā uz grīdas, dzēra “Camus” konjaku un pīpēja, tādēļ, kad viņa ierunājās, tas vienmēr šķita svarīgi. Viņa arī nekad nenorādīja, kas būtu jādara. Grāmatā ir aina ar mūsu sarunu parciņā, kad grasījos stāties Rakstnieku savienības jauno literātu apvienībā un manā dzīvē tas bija milzīgs notikums, bet saruna bija tāda – bez jebkādas moralizēšanas. Viņa man ļāva izlemt pašai, tikai ieteica padomāt, vai tas tiešām vajadzīgs.

Mani lasot pārsteidza Maijas Silmales drosme, spītība. Jo viss, ko viņa darīja pēc atgriešanās no izsūtījuma, nepārprotami veda jauna apcietinājuma virzienā…

Arī es par to daudz domāju. Kad viņa atgriezās un mēnesi nodzīvoja, ne­izejot uz ielas, viņa domāja: pieci gadi pavadīti ellē, viss ir pazaudēts – meita, ģimene, veselība –, vienīgais, kas vēl palicis un ko var zaudēt, ir gods. Un, ja sāksi darīt kā visi pārējie, arī tas pazudīs. Vienīgais, ko vari, – darīt darbu, ko māki, bet nekādā ziņā nepakļauties varai. Viņa tā arī nolēma – nospļauties. Izlēma, ja nedarīs, ko grib, var un spēj, tad vispār nekam nav jēgas, arī izsūtījumam ne. Jo izsūtījumam jēga ir tad, ja no turienes spēj atgriezties apskaidrots. To savās vēstulēs rakstīja arī Kurts Fridrihsons, Knuts Skujenieks – izsūtījumam ir jēga, bet ne tad, ja nolien maliņā, lai pēc tam visu dzīvi sēdētu un baidītos, ka tik atkal neatnāk pakaļ. Es viņus, protams, apbrīnoju, jo nezinu, vai man būtu tāds iekšējs spēks un spītība. To nevar pateikt, tam jāiziet cauri.

Tagad, kad iznākusi grāmata, man diezgan daudz zvana un jautā, un kāda skola aicināja izstāstīt par Maiju skolēniem. Es jautāju – vai viņiem tiešām tas interesēs? Viņi, visticamāk, nekad nav lasījuši Maijas tulkotās grāmatas un par viņu neko nezina. Vienīgais, ko varu, – ar šiem bērniem izspēlēt to iekārtu, kādā mēs dzīvojām, kad neko nedrīkstēja, kad par izlasītu grāmatu varēja burtiski ielikt cietumā. Praktiski viss, kas tagad katram pieejams telefonā, bija aizliegts. Tad nu es varētu pastāstīt, kādas sekas šādam saturam būtu bijušas padomju laikā.

MAIJA SILMALE (1924 – 1973): mūža pieturpunkti 

* Latviešu rakstniece un tulkotāja, nacionālās pretošanās kustības dalībniece, disidente un politieslodzītā.

* Tulkojusi Albēra Kamī romānu “Mēris”, “Svešinieks”, Antuāna de Sent-Ekziperī “Cilvēku zeme”, “Dienvidu kurjers”, “Lidojums naktī”, Armāna Lanū “Kad jūra atkāpjas”, “Labdien, Zolā kungs”, Anatola Fransa “Karalienes Pīļpleznas cepešmāja”, atdzejojusi Džovanni Bokačo romāna “Dekamerons” dzeju u. c.

* 1971. gada februārī smagi slimo Maiju Silmali apcietināja un ievietoja psihiatriskajā slimnīcā, pēc atbrīvošanas aizliedza publicēties.

April 3, 2017 - Posted by | Vēsture

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: