gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Čekā muļķus neņēma

Kārlis Kangeris: Čekā muļķus neņēma

 


Zinātniskās izpētes komisija, kas nodarbojas ar Valsts drošības komitejas (VDK) dokumentu izpēti, jau ilgu laiku ir iestrēgusi Satversmes aizsardzības biroja (SAB) stūrgalvībā: tas, aizbildinoties ar personu datu aizsardzību, ir atteicis piekļuvi dokumentiem, kas ir būtiski svarīgi VDK darbības kopējās ainas izpētei. SAB pat ierosināja, lai pētnieki stājas pie viņiem darbā. Tā ir absurda situācija: Saeima ir pilnvarojusi komisiju šim darbam, taču SAB to bloķē. Par spīti visam, komisija tomēr darbojas un cer līdz pilnvaru beigām ne tikai piekļūt «čekas maisiem», bet arī izdot grāmatās jaunus pētījumus. Līdz šim jau izdoti trīs sējumi ar kopā 30 pētījumiem. Šodien intervija ar komisijas priekšsēdētāju, vēstures zinātņu doktoru Kārli Kangeri.

– Jūsu komisija strādā jau gandrīz trīs gadus?

– Nē, mēs eksistējam gandrīz trīs gadus, bet strādājam tikai astoņpadsmit mēnešus. Komisija tika izveidota 2014. gada augustā, un bija paredzēts, ka darbu sāksim 2015. gada 1. janvārī. Taču sakarā ar dažādām pārmaiņām, pārcelšanu uz Tieslietu ministriju un atpakaļ, kā arī sakarā ar dažādām personālsastāva maiņām mēs darbu sākām tikai 2015. gada oktobrī.

– Un kādi ir panākumi – par spīti tādiem kavējumiem, kas neradās jūsu vainas dēļ?

– Pētniecībai ir pieejama daļa materiālu Latvijas Nacionālajā arhīvā – krimināllietas un daudz kas cits. Neliela daļa atrodas Satversmes aizsardzības birojā – tā dēvētie čekas maisi, kur ir kartotēka un elektroniskā datu bāze. Patlaban mums ir pieeja tikai Nacionālā arhīva materiāliem. Līdztekus izmantojam kompartijas arhīva materiālus. Bieži vien ir tā, ka mums nav dokumentu oriģinālu, daudz kas ir aizvests uz Maskavu. (Uz Krieviju aizvestie dokumenti mums nav pieejami.) Tāpēc dažām lietām mēs izmantojam iespēju tikt klāt no otras puses – caur ministrijām, iestādēm un tamlīdzīgi: izmantojam resoru arhīvus. Ar Nacionālo arhīvu mums ir laba sadarbība, tiekam klāt visiem dokumentiem, kas vajadzīgi komisijas darbam. Izcīnījām arī to, ka drīkstam fotografēt dokumentus, panācām pat to, ka fotografēt drīkst visi, ne tikai komisijas pētnieki. Tēmu loks ir plašs – tur ir krimināllietas, mēs varam izsekot arī jauniešu pretestībai, pārbēdzējiem uz Rietumiem. Tagad esam pievērsušies ekonomiskajiem noziegumiem, valūtas spekulācijām, pētām, ko VDK darīja šajos jautājumos. Jo nav jau tā, ka tikai izsekoja nacionālistus. VDK darbības spektrs bija daudz plašāks. Bija arī divi pētījumi par Intūristu (PSRS Ministru Padomes Galvenā ārzemju tūrisma pārvalde Intūrists). Pētījām, kas tika darīts ar tūristiem. Uz Intūristu strādāt tika nosūtīti VDK darbinieki – gan štatā, gan ārštatā. Savulaik Gorkija – tagad Valdemāra – ielā bija tā dēvētā Miera komiteja, tās darbību arī pētām utt.

– 1964. gadā LPSR VDK paspārnē tika izveidota arī Komiteja kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēm, bet 1965. gadā tās paspārnē nodibināja Literatūras sekcija, un dibinātājbiedru vidū bija rakstnieki un dzejnieki – Jānis Anerauds, Ilgonis Bērsons, Miervaldis Birze, Arvīds Grigulis, Žanis Grīva, Jānis Kalniņš, Mirdza Ķempe, Zigmunds Skujiņš, Ojārs Vācietis, Andris Vējāns, Imants Ziedonis un citi… Viņi drīkstēja braukt uz ārzemēm.

– Jā. Tūdaļ pētīsim radošo savienību darbību: Rakstnieku savienību, Komponistu savienību, Mākslinieku savienību. Diemžēl mums dots īss laiks, lai to pētītu, un tas būs tikai ieskats, izvilkums no radošo savienību darbības. Skatīsim arī Latvijas Valsts universitātes 1. daļu: VDK vadībā tā noteica augstskolas politiskās līnijas un izsekoja studentu darbību universitātē. Tur arī noteica, kurus cilvēkus var sūtīt uz ārzemēm un kuri cilvēki tur var noderēt. Tā noteica, kuri pētījumi būs slepeni un tamlīdzīgi. Neesam vēl tikuši līdz komjaunatnes organizācijai, līdz jaunatnes tūrisma birojam Sputņik. Vēl arhīvā ir tā dēvētā ārzemju braucēju kartotēka, no kuras varēs saprast, kuriem ļāva un kuriem neļāva braukt un kāpēc.

– Vai jau izpētītajā materiālā jums ir bijuši pārsteigumi, sak, es to nezināju?

– Es neteiktu – pārsteigumi, bet bieži, pētot situācijas, nonācu neizpratnē par to, ka daudzi cilvēki tik viegli padevās dažādu ērtību un dzīves labumu dēļ, piekrītot kaut ko darīt čekas labā. Iespējams, ka daudzi cilvēki pat nedomāja par to, ko tas īstenībā nozīmē – būt ziņotājam vai aģentam. Jau vēlāk, kad šie cilvēki ierauga sevi kartotēkā, viņi nereti jūtas pārsteigti: kā tad tā – esmu aģents?! Likums prasa pierādīt, ka sadarbība ir bijusi brīvprātīga, un daudzi jau arī bija brīvprātīgi piekrituši sadarboties. Bet vai aģenti no tā visa guva kādu labumu? Vai viņi ar savu darbību kādam kaitēja? Vai viņi palīdzēja sistēmai? Tie ir trīs svarīgi punkti. Visi operatīvie dokumenti nav pieejami, bet tikai no tiem iespējams visu izsecināt. Visi sāka runāt par čekas maisu atvēršanu ap 2004. gadu, un Saeima pat nobalsoja, ka tie jāatver, taču prezidente Vaira VīķeFreiberga neļāva to darīt. Pirms tam, 90. gados, vieni teica, ka dokumenti ir nepilnīgi vai viltoti, citi apgalvoja, ka čekas maisu publiskošana cels sabiedrībā nemieru, tā aizvainos informatoru radiniekus, bērnus un tamlīdzīgi. Taču katram cilvēkam ir jāapzinās, ko viņš dzīvē ir izdarījis. Esmu pārliecināts: ja tu esi iekšā tajos maisos, tad tev tas jāatzīst. Toreiz kartotēku izveidoja VDK, nevis mēs šodien, un, ņemot vērā to visu – jājautā, vai tu nožēlo grēkus vai nenožēlo? Ja tu nožēlo, tad tev tos var piedot.

– Vai varēja būt tā: kāds tika vervēts, bet viņš pateica – nē, neiešu jums kalpot. Tāds atteikums varēja būt bīstams?


Pilnu interviju lasiet 19. aprīļa NRA.

April 19, 2017 Posted by | Vēsture | 1 Comment

   

%d bloggers like this: