gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Kā latviešus sadzina kolhozā

Kā latviešus sadzina kolhozā

Mājas Viesis 20. maijs, 2017

Viss raksts:  http://www.la.lv/ka-latviesus-sadzina-kolhoza/?utm_source=draugiem.lv&utm_medium=top

1. Uz gadu desmitiem mainījās Latvijas lauku ainava

 

Tieši pirms 70 gadiem, 1947. gada maijā, Latvijā tika uzsākta lauksaimniecības kolektivizācijas kampaņa, kas tika veikta sasteigti, ar vardarbīgām metodēm, jo nepakļāvīgos zemniekus iekļāva izsūtāmo “kulaku” sarakstos. Mākslīgo kolhozu izveidošana uz vairākiem gadu desmitiem mainīja Latvijas lauku ainavu.Sākumā, uzreiz pēc Latvijas okupācijas 1940. gada jūnijā, kolhozu veidošana vēl nebija paredzēta steidzamāko “sociālistisko pārveidojumu” vidū. Lai gan Padomju Savienībā visi zemnieki jau pirms kādiem 10 gadiem bija sadzīti kolhozos, savas valdīšanas sākumā okupācijas režīma varasvīri nemitīgi apgalvoja, ka nekāda lauksaimniecības kolektivizācija Latvijā nav gaidāma. Jaunās valdības zemkopības ministrs Jānis Vanags 1940. gada 6. jūlija radiorunā paziņoja: “Komunistiskā partija ir deklarējusi, ka netiks skarta darba zemniecības zeme, lopi un inventārs. Nebūs arī nekāda zemnieku piespiedu kolektivizācija.”
Savukārt Latvijas kompartijas (LKP) Centrālkomitejas (CK) otrais sekretārs Žanis Spure izteicās šādi: “Neviens tagad par kolhozu ierīkošanu nav domājis un arī nedomās. Kolhozi mums neder. Vispirms valdībai jāpalīdz tikt pie zemes tiem, kuriem tās vēl nav, bet kuri vēlas to paši arī apstrādāt. Nekādas citas pārmaiņas laukos nav paredzētas, un, ja tādas vajadzēs, tad par tām lems pašas tautas ievēlētie pārstāvji Saeimā. Par kolhozu ierīkošanu varēs domāt tad, kad tauta būs pāraugusi jaunā garā un pati to vēlēsies.” 1940. – 1941. gadā šāda politika arī tika ievērota. 1941. gada jūnijā Latvijā bija nodibināti tikai trīs nelieli kolhozi un dažas kolhozu dibināšanas iniciatoru grupas.

2. Kolhozs kā bubulis

Arī pirmajos pēckara gados jautājums par kolhozu dibināšanu Latvijā oficiāli izvirzīts netika. Tomēr atsevišķi kompartijas funkcionāri un padomju darbinieki runāja par kolhozu dibināšanas nepieciešamību. 1946. gada novembrī notikušajā LKP CK plēnumā žurnāla “Padomju Latvijas Boļševiks” redaktors Jānis Bumbiers pavēstīja: “Kolhozus vajag “uztiept”, pašplūsmā tie nenoorganizēsies. Kolhozus vajag “uztiept” no augšas. Tas, protams, nenozīmē, ka kolhozus vajag “uztiept” ar varu. Vajag savienot ļeņinisko brīvprātības principu ar kolhozu “uztiepšanas” principu.” Bumbiers uzstāja: “Es lūdzu lēmumā ierakstīt par kolhozu organizēšanu, par šā darba izvēršanu. Mums nav neviena dokumenta, kurš mobilizētu masas ap šo lietu.”

Pirmo pēckara kolektīvo saimniecību “Nākotne” 1946. gada novembrī nodibināja Jelgavas apriņķa Šķibes pagasta zemnieki. 1947. gada sākumā Daugavpils apriņķa Višķu pagastā tika izveidots kolhozs “Dzirkstele”, Valkas apriņķa Smiltenes pagastā kolhozs “Uzvara” un Jēkabpils apriņķa Sēlpils pagastā kolhozs “Sēlija”. Tomēr kolhozu iekārta latviešu zemnieku vidū bija pilnīgi sveša un nesaprotama. Daudzi no viņiem bija dzirdējuši par to postu, ko vecāko PSRS republiku zemniekiem agrākajos gados bija atnesusi piespiedu kolektivizācija. Kara laikā un pēc tam Latvijā iebrauca kolhoznieki no Krievijas, un viņu izteikumi par kolhoziem bija ļoti kritiski un neglaimojoši. To gadu laikraksta “Padomju Jaunatne” korespondents, vēlāk pazīstamais rakstnieks Ēvalds Vilks par kolhoziem rakstīja: “Beidzoties Tēvijas karam, lielais zemnieku vairums patiesībā itin nekā nezināja par kolhoziem, lai gan par tiem bija dzirdējuši katru dienu. Viena iztēlē kolhozs bija kaut kāda komūnija, kur visi guļ zem vienas segas un ēd no viena liela katla, otra iztēlē kolhozs bija kaut kas līdzīgs muižai, kur vagari dzen cilvēkus verga darbā.”


3. Zemnieki pretojas

Jau 1947. gada 16. maijā LKP CK birojs pieņēma lēmumu par paraugkolhozu nodibināšanu, bija paredzēts 1947. gadā izveidot 25 – 30 lauksaimniecības arteļus. Par tām individuālo zemnieku saimniecībām, kuras vēl nebija izteikušas vēlēšanos apvienoties kolhozā, lēmumā bija norādīts: “Palikušās trūcīgo un vidējo zemnieku viensētas, kuras nav iestājušās kolhozos un kuras iespiežas kolhozu masīvos, neaiztikt, bet izvērst darbu tā, lai arī tās vēlāk iestātos kolhozos un viņu zemi varētu iekļaut kolhozu zemes kopējā masīvā.” 1947. gada 25. maijā CK pieņēma lēmumu “Par kolhozu celtniecību Lietuvas, Latvijas un Igaunijas PSR”, kurā bija ieteikts balstīties uz šādiem norādījumiem:
a) jāvadās pēc tā, ka kolhozu celtniecībā nav jāizrāda nekāda steiga, nav jāaizraujas ar plašiem plāniem, kolhozi jādibina uz pilnīgas brīvprātības pamatiem;b) kolhozos jāiesaista pirmām kārtām trūcīgie zemnieki;c) kolhozi jādibina uz modernas lauksaimniecības mašīnu tehnikas bāzes, organizējot tos pie labi apgādātām mašīnu un traktoru stacijām;d) organizējamiem kolhoziem jābūt priekšzīmīgām paraugsaimniecībām, kas spēj praksē parādīt kolektīvās saimniecības priekšrocības un izdevīgumu, un tā propagandēt kolektivizācijas ideju zemnieku masās.

Zemnieku vēlēšanās stāties kolhozos tomēr bija visai niecīga. 1948. gada pavasarī 189 kolhozos bija iestājušās 4035 zemnieku saimniecības – tikai nepilni 2% no kopējā saimniecību skaita. Līdz 1949. gada janvārim bija kolektivizētas 23 000 zemnieku saimniecības jeb 12% no kopējā skaita.

Kolektivizācijas paātrināšanai arvien plašāk tika izmantoti draudi un dažādas vardarbīgas metodes. Piemēram, Aizputes apriņķa Dunalkas pagasta zemnieks E. Filistovičs sūdzībā Lauksaimniecības ministrijai rakstīja: “Pagasta izpildu komitejas loceklis man uzdeva iestāties kolhozā, piedraudot, ka pretējā gadījumā man tikšot atņemta zeme.” Madonas apriņķa Kraukļu pagasta partorgs uz zemnieku jautājumu par stāšanos kolhozā atbildēja: “Ja jūs paši tagad labprātīgi neiestāsieties kolhozā, nākamajā gadā mēs jūs piespiedīsim ar varu.”

Par to, ar kādām vardarbīgām metodēm vietējie varas vīri centās sadzīt zemniekus kolhozos, liecina kāda Sičova 1948. gada sākumā PSRS Ministru padomes priekšsēdētāja vietniekam Georgijam Maļenkovam nosūtītais ziņojums: “Pa visu Latviju tagad pilnā sparā iet kolektivizācija, pie tam ar visām tām pašām kļūdām, kādas tika pieļautas, veicot kolektivizāciju vecajās republikās. Tā ir steiga, lai tikai ātrāk izpildītu kolektivizācijas plānu. Baltijas republikas ļoti mazā laikā ir kļuvušas par padomju republikām. Un, lūk, tiklīdz zemnieki padzirdēja, ka notiek kolektivizācija, tā sāka izkaut un pārdot lopus. Vietējā vara acīmredzot grib izpildīt kolektivizācijas plānu un spiež uz visu, gribi vai negribi, iet kolhozā. Baltijas republikās līdz ar to pieaug neapmierinātība ar padomju varu. Latvieši bariem iet uz mežu bandās. Un tagad vispār ir bīstami parādīties laukos. Lai organizētu kolhozus, sūta cilvēkus bez pieredzes, kuri neprot latviešu valodu, bet latvieši ar krieviem vienkārši negrib runāt un sit šos pilnvarotos.”

4. Melnais saraksts

Kolektivizācijas procesa paātrināšanai plaši izmantoja gan nodokļu un nodevu politiku, gan arī “kulaku” slāņa sagraušanu. 1947. gada augustā Latvijas valdība saņēma PSRS Ministru padomes prasību noteikt īpašas “kulaku” saimniecību pazīmes un sastādīt šo saimniecību sarakstus. Piemēram, par “kulakiem” tika pasludināti zemnieki, kas savās saimniecībās izmantoja algotu vai sezonas darbaspēku. Iekļaušana sarakstos notika ne tikai pēc ekonomiskām, bet arī pēc politiskām pazīmēm, piemēram, par režīma ienaidniekiem pasludināja “vācu okupantu aktīvos palīgus”. 1947. gada rudenī pagastu izpildu komitejas melnajos sarakstos bija ierakstījušas 10 432 kādreiz turīgākās zemnieku saimniecības.

“Kulaku” sarakstu veidošana bija viena no drūmākajām staļinisma izpausmēm, ar ko okupācijas režīms vērsās pret centīgāko un prasmīgāko latviešu zemniecības daļu. 1947. gadā lauksaimniecības nodokli “kulaku” saimniecībām noteica divas reizes augstāku nekā pārējām zemnieku saimniecībām. 1948. gadā nodokli paaugstināja visām saimniecībām, bet pieaugums “kulakiem” bija īpaši liels. Ņemot vērā 1947. gada naudas reformu un cenu pazeminājumu lauksaimniecības produktiem, lauksaimniecības nodoklis “kulakiem” bija piecas reizes lielāks nekā iepriekšējā gadā. Par nodokļu parādiem “kulaku” saimniecībām tika atņemti 4444 zirgi, 6280 govis, 10 581 sīklops, kā arī lauksaimniecības inventārs. Līdz 1949. gada sākumam vairāk nekā 5000 “kulaku” saimniecību tika atņemti visi ražošanas līdzekļi, kas bija nepieciešami lauksaimnieciskajai ražošanai.

Šajā laikā kolhozos visaktīvāk stājās tā sauktie vidējie zemnieki, bet visilgāk vilcinājās tās saimniecības, kuras bija apliktas ar mazākiem nodokļiem un sagādes normām vai no tām bija pilnībā atbrīvotas. Cenšoties izvairīties no pārmērīgajiem nodokļiem, daudzi turīgākie zemnieki uzskatīja par labāku iestāties kolhozā, cerot, ka tas viņus paglābs no ieskaitīšanas “kulaku” kategorijā un vēlāk – no izsūtīšanas. Tā kā “kulaku” saimniecību saraksti vēl ne visur bija sastādīti, kolhozos bija iestājušās arī daudzas turīgo zemnieku saimniecības. Vēlāk LKP CK pieprasīja, lai viņi no kolhoziem tiktu padzīti. 1948. gadā no kolhoziem izslēdza 200 “kulakus” un politisku iemeslu dēļ pārvēlēja 50 kolhozu priekšsēdētājus. Daudzviet pagastu vadītāji un vietējie kolhoznieki neatbalstīja šādu kolhozu tīrīšanu. Piemēram, Ventspils apriņķa kolhoza “Progress” kolhoznieki neatbalstīja ieteikto lēmumu par atsevišķu ģimeņu izslēgšanu no kolhoza, motivējot savu rīcību ar to, ka “viņi ir labi cilvēki, kuri nekā slikta tautai un padomju varai nav izdarījuši”. Līdzīgi rīkojās Viļānu apriņķa Atašienes pagasta kolhoza “Uzvara” kolhoznieki un vairāku citu kolektīvo saimniecību biedri.

5. Kulaki un nacionālisti

 

Tikmēr visaptverošās kolektivizācijas brīdis arvien tuvojās. 1949. gada janvārī sanākušais LKP kongress secināja, ka esot radītas visas iespējas republikas lauksaimniecības sociālistiskās pārveidošanas procesa paātrināšanai. Tas deva stimulu kolektivizācijas gaitu paātrināt vēl vairāk. Divu mēnešu laikā, t.i., no LKP kongresa līdz 25. martam, tika noorganizēti 570 kolhozi. Gan skaitliski, gan procentuāli tas bija visai maz. Latviešu zemnieku pamatmasa nevēlējās pamest savu tradicionālo saimniekošanu un saiet kolhozos. Un nebija nekādu cerību, ka zemnieki savu nostāju tuvākajā laikā mainīs. Varasvīri uzskatīja, ka lielākais šķērslis sekmīgai kolektivizācijas īstenošanai esot “kulaku” pretdarbība kolhozu organizēšanai.1949. gada 29. janvārī PSRS Ministru padome pieņēma lēmumu, kurā PSRS Valsts drošības ministrijai uzdeva 1949. gada marta otrajā pusē no Baltijas republikām uz Sibīrijas apgabaliem “mūža nometinājumā” izsūtīt vairāk nekā 29 000 ģimeņu. Šai deportācijai tika pakļautas divas lielas iedzīvotāju grupas: zemnieki, kurus varas iestādes bija nodēvējušas par “kulakiem”, un “nacionālisti”, kuriem kāds ģimenes loceklis bija notiesāts par sadarbību ar vācu okupācijas varu, par piederību pie nacionālās pretestības grupas vai arī tās atbalstīšanu pēckara periodā.Izsūtāmo ģimeņu sarakstus LPSR Valsts drošības ministrijas darbinieki sastādīja 1949. gada februārī un marta sākumā. Izsūtāmo “kulaku” ģimeņu sarakstus pēc tam apstiprināja apriņķu izpildu komitejas. 1949. gada 17. martā LPSR Ministru padome pieņēma lēmumu Nr. 282 “Par kulaku ģimeņu izsūtīšanu ārpus Latvijas PSR”, ko parakstīja Latvijas PSR Ministru padomes priekšsēdētājs Vilis Lācis un Ministru padomes lietu pārvaldnieks Ivans Bastins. 1949. gada 25. – 30. martā no Latvijas tika deportēti 42 125 cilvēki. Kā “kulaki” tika izsūtītas 9115 ģimenes jeb 29 030 cilvēki, bet kā “nacionālisti” – 4133 ģimenes jeb 13 095 cilvēki.

6. Baidījās no represijām

Daļa no “kulaku” saimniecībā palikušā īpašuma tika izpārdota, lai segtu nodokļu parādus, bet lopi un lauksaimniecības inventārs atdots kolhoziem. Var droši apgalvot, ka “kulaku” ģimeņu deportācija tika iecerēta un veikta tieši kolektivizācijas pasteidzināšanas dēļ. Baiļu un neziņas gaisotnē, baidoties no jaunām represijām, zemnieki burtiski sabēga kolhozos. Jau līdz 1949. gada 5. aprīlim 284 Latvijas pagastos visi zemnieki bija iestājušies kolhozos. Pavisam laikā no 1949. gada 27. marta līdz 6. aprīlim Latvijā bija noorganizēti 1740 jauni kolhozi, t.i., vidēji 145 kolhozi dienā!

Kolektivizācijas forsēšana turpinājās arī nākamajos mēnešos. 1949. gada maija beigās Latvijā bija nodibināti 3879 kolhozi, kuri apvienoja 170 334 zemnieku saimniecības, t.i., vairāk nekā 80% no kopskaita. 1949. gada 1. novembrī Latvijā vēl bija 34 807 individuālās zemnieku saimniecības, bet 1950. gada beigās ārpus kolhoziem palika tikai 9300 (3,5%) individuālo saimniecību. 1951. gada nogalē kolhozos bija apvienoti 229 000 jeb 98,4% zemnieku saimniecību. Līdz ar to Latvijas lauksaimniecības kolektivizācija faktiski bija pabeigta.

Liela daļa no tiem kolhoziem, kurus šajā laikā nodibināja, ilgu laiku palika tikai mehāniskas, administratīvas apvienības. Tieši ar šo kolektivizāciju aizsākās zemnieku atsvešināšanās no zemes. Zemnieks-kolhoznieks bija atsvešināts no zemes, no saražotā sadales, tādēļ no zemes saimnieka pārvērtās par darba un komandu izpildītāju. Kolektivizācijas forsēšana, pastāvot drūmai alternatīvai – vai nu iestāšanās kolhozā, vai arī izputināšana un izsūtīšana uz Sibīriju – radīja zemniekos dziļu pesimismu un vienaldzību, kas īpaši izpaudās pirmajos kolhozu pastāvēšanas gados.

7. Kolhoznieku atmiņas

 Atbrauca bobiks, aizveda vienīgo teliņu

Rudīte Kļaviņa: “Kolhozā “Lībagi” (toreiz Talsu raj. Lībagu ciems) mans tēvs Ernests Grīntāls strādāja par brigadieri, pēcāk par tehnisko apkopju meistaru. Ģimenē no bērniem biju vecākā, tāpēc jau vienpadsmit gados vasarās gāju vai visos kolhoza lauku darbos – ravēju bietes, ganīju un slaucu govis. Par savu pirmo trīs mēnešu algu nopirku drēbju skapi par 90 rubļiem, toreiz tā bija liela nauda (kolhoza pastnieks mēnesī pelnīja 12 rbļ.). Ģimenei atļāva turēt tikai vienu govi, 1964. gadā gotiņai atskrēja teliņš, tūlīt atbrauca priekšsēdētāja bobiks un teliņu aizveda… Neņēma vērā, ka mammai bija septiņi bērni! Lai arī netrūka citu pārestību, nenokārām degunu – pratām sevi stiprināt dzīvespriekā, piemēram, rīkojām ar vietējiem puišiem kumeļu skriešanu pa ceļa vidu tā, ka braucēji ar auto mums netika garām, izdejojāmies zaļumballēs, Līgo vakaros. Neatceros, ka mums kāds būtu aizliedzis svinēt Jāņus. 1970. gadā kolhoznieces gaitas beidzu un iestājos Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijā studēt agronomiju.”

Kosigins gumijniekos piktojasLīdz ar kolektivizāciju Rojā izveidojās zvejnieku artelis, uz tā bāzes dibināja zvejnieku kolhozu ”Banga”, par kura priekšsēdētāju kļuva Miķelis Lisments – pārliecināts komunists, taču attiecībās ar saviem zvejas vīriem – draudzīgs, pat čomisks. Nereti pēc veiksmīgiem lomiem un uzvarām sportā atrāva šņabja pudelei metāla vāciņa ļipiņu un kopā ar viņiem ierāva simts gramus, atceras bijušais kolhoza ”Banga’” arodbiedrības priekšsēdētājs Andris Klēvers. Paraugkolhozā visam vajadzēja būt priekšzīmīgam, tāpēc arī zvejniekiem, vadošajiem darbiniekiem svarīgās pieņemšanās, svētkos bija jāvalkā jūrnieku formas tērps. Manai formai bija tālbraucēja kapteiņa uzpleči ar trīs strīpām. Atceros, kā ”Bangu” apmeklēja PSRS Ministru padomes priekšsēdētājs Aleksejs Kosigins. Izkāpis no melnās volgas un ieraudzījis elegantās jūrnieku formās tērptos sagaidītājus, viņš samulsa… Pārlaidis skatienu savai pufaikas tipa jakai, kas bija uzvilkta virs žaketes, un gumijniekiem, Kosigins saviem pavadoņiem paskaļi norūca: ”Kāda vella pēc jūs man likāt uzvilkt šos zābakus!”

Gribēju saimniekot saprātīgi

“Kolhoza darbam bija raksturīgs kolektīvisms, visiem bija jāstrādā, citādi varēja sodīt ar diviem gadiem cietumā par parazītisku dzīvesveidu. Nereti darbu imitēja, jo nebija ieinteresētības. Ja sociālistiskajā sacensībā guva kādu peļņu, nauda bija, bet nebija ko nopirkt. Blats un rindas! Piemēram, rindā uz auto bija jāgaida kādi desmit gadi, ja nogrēkojies, tevi no tās izmeta un atjaunoja pēc laika…” stāsta bijušais kolhoza ”Dundaga”’priekšsēdētājs Aldons Zumbergs.

“Gribēju saimniekot saprātīgi, kā dzīve liek, taču pieredzēju pretējo. Piepeši kampaņa – apsēsim laukus līdz 1. maijam! Taču klimatiskie apstākļi neatbilst šim darbam – līst kā pa Jāņiem, lauki peld ūdenī… Dodu darbiniekiem brīvdienas. Sākās tracis ne pa jokam, jo nebiju brīdinājis rajona vadību. Pēkšņi no agrorūpniecības apvienības zvans, ka tūlīt visiem traktoriem jābūt uz lauka, ieradīšoties rajona komitejas sekretārs ar priekšsēdētāju. Savu lēmumu nemainīju, sagaidīju pārbaudītājus, lai izrādītu applūdušos laukus 40 km vienā un 30 km otrā virzienā. Viņu secinājums absurds: ”Jā, strādāt nevarēja, bet traktoriem bija jābūt darbā!”

May 21, 2017 - Posted by | Vēsture

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: