gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Ceru, kamēr elpoju

Uldis Neiburgs. Mājas Viesis, 6. jūnijs, 2017

Viss raksts: http://www.la.lv/ceru-kamer-elpojulatviesu-diplomats-ludvigs-seja-1885-1962-padomju-un-nacistu-cietumos-un-soda-nometnes/

Ceru, kamēr elpoju. Latviešu diplomāts padomju un nacistu cietumos un soda nometnēs


Lefortovas cietums ir varbūt bargākais un riebīgākais Eiropā, ja ne pasaulē. Režīma bardzības ziņā grūti kaut ko vēl nejaukāku izdomāt. Kameras bija šausmīgi mitras un neveselīgas. Ilgi tur nevarēja izturēt pat ļoti stiprs cilvēks.

“Dzimtajā zemē atgriezies, es pazīstu vairs tikai sevi,” tā savās atmiņās, pārfrāzējot norvēģu dramaturga Henrika Ibsena lugas “Brands” galvenā varoņa vārdus, savu ierašanos padomju okupētajā Latvijā 1958. gada 9. jūlijā attēlojis bijušais Latvijas ārlietu ministrs (no 1924. gada janvāra līdz decembrim), sūtnis un pilnvarotais ministrs ASV (līdz 1927. gada aprīlim), ģenerālkonsuls (vēlāk – pagaidu pilnvarotais lietvedis) Lielbritānijā (no 1927. līdz 1933. gadam) un sūtnis un pilnvarotais ministrs Lietuvā (1923, 1934 – 1940) Ludvigs Sēja.

Apgādā “Lauku Avīze” sagatavots unikāls izdevums, kurā pirmoreiz būs publicēta Ludviga Sējas pašrocīgi rakstīta dienasgrāmata par dzīvi vācu okupētajā Latvijā no 1941. gada 4. jūlija līdz 1944. gada 26. aprīlim un jau vēlāk sarakstītie memuāri par atrašanos nacistu un komunistu cietumos, soda nometnēs Latvijā, Polijā un Krievijā un nometinājumā Komi APSR līdz pat 1958. gada vasarai, kad L. Sējam radās iespēja pakāpeniski atgriezties uz pastāvīgu dzīvi savā dzimtenē.

Ludviga Sējas krimināllieta vēl joprojām glabājas bijušās PSRS Valsts drošības komitejas arhīvā (pašreizējā – Krievijas Federālā drošības dienesta Centrālajā arhīvā) Maskavā, bet viņa dienasgrāmata un atmiņas mūsdienās ir pieejamas ASV Hūvera institūta arhīvā Stenfordā, Kalifornijā. 2. jūnijā sagaidot L. Sējas 132. dzimšanas dienu, šajā “Mājas Viesa” numurā ir publicēti izvilkumi no L. Sējas atmiņām par dzīves apstākļiem ieslodzījumā Štuthofas koncentrācijas nometnē nacistu okupētajā Polijā un Lefortovas cietumā Padomju Savienībā, kā arī unikālas fotogrāfijas no L. Sējas privātā arhīva, ko vairāku gadu desmitu garumā ir saglabājuši viņa tuvinieki – Kalniņu dzimta. Tā ir viena no vērtīgākajām vēstures liecībām, kas nesen nonākusi Latvijas Okupācijas muzeja rīcībā.

Ludviga Sējas mūžs un pārdzīvojumi nacistu un padomju ieslodzījumā un piespiedu atšķirtība no ģimenes ir spilgta liecība Latvijas valsts un tautas traģiskajam liktenim divu noziedzīgu totalitāru režīmu – staļiniskās Padomju Savienības un hitleriskās Vācijas okupācijas varu pakļautībā un apliecinājums viņa nelokāmajai uzticībai brīvai un demokrātiskai Latvijas Republikai.
Divu okupāciju upuris

Pēc Baltijas valstu okupācijas 1940. gada jūnijā PSRS vardarbīgi pārtrauca arī Latvijas sūtniecības Lietuvā (Kauņā) darbību, un L. Sēja 23. augustā atgriezās Latvijā, bet oktobrī Augusta Kirhenšteina marionešu valdība viņu oficiāli atbrīvoja no ārkārtējā sūtņa un pilnvarotā ministra pienākumiem. L. Sējam nekas cits neatlika kā atgriezties pie savas sākotnējās profesijas – viņš strādāja par franču valodas pasniedzēju Latvijas Universitātē. Jau nacistu okupācijas apstākļos L. Sēja kļuva par 1943. gada 13. augustā slepeni Rīgā izveidotās Latvijas Centrālās padomes (LCP) ģenerālsekretāru, un viņa paraksts ar 50. kārtas numuru ir atrodams arī zem pēc LCP iniciatīvas 1944. gada 17. martā tapušā 188 Latvijas sabiedriski politisko darbinieku memoranda par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Diemžēl vācu drošības iestādēm pakāpeniski kļuva zināma LCP nelegālā darbība. Kā liecina mūsdienās apzinātie vēstures dokumenti, laika posmā no 1944. gada janvāra līdz aprīlim tieši Rīgā norisinājās vismaz trīs slepenas sanāksmes ar Latvijas, Lietuvas un Igaunijas pretošanās kustību pārstāvju piedalīšanos. To aktīvs dalībnieks līdzās LCP priekšsēdim Konstantīnam Čakstem un viņa vietniekam Bruno Kalniņam bija tieši L. Sēja. Nacisti viņu apcietināja 1944. gada 25. maijā un sākotnēji ieslodzīja SD galvenajā mītnē Reimersa ielā un Rīgas Centrālcietumā. 1. septembrī L. Sēju pārveda uz Salaspils nometni, bet jau 10. septembrī 304 ieslodzīto kolonnā ar kājām aizdzina uz Rīgas ostu, lai ar tvaikoni “Celebes” aizvestu uz Dancigu, no kurienes pārvietoja uz koncentrācijas nometni Štuthofā. Saskaņā ar aculiecinieku stāstīto, šo pārbraucienu L. Sējam nācās pārvarēt smagi slimam, tāpēc, noguldīts uz lāviņas un apsegts ar biezu segu, viņš guļot vaidējis un miegā kaut ko nesakarīgi runājis. Ar ieslodzītā numuru 86186 L. Sējas vārds 1944. gada 14. septembrī ir reģistrēts arī Štuthofas koncentrācijas nometnes dokumentos. Te L. Sēja, B. Kalniņš un K. Čakste kā “goda ieslodzītie” (Ehrenhäftlinge) dzīvoja 11. blokā vienā barakā kopā ar lietuviešu inteliģences pārstāvjiem. Štuthofā L. Sēja uzturējās līdz 1945. gada 25. janvārim, bet pēc tās evakuācijas tā paša gada martā nonāca brīvībā, kas gan viņam bija lemta ne pārāk ilgu laiku.

Padomju cietumos

Atrodoties Polijā, L. Sējam izdevās uzzināt, ka viņa sieva Herta laimīgā kārtā ir pārcietusi Drēzdenes bombardēšanu (jau vēlāk viņa izceļoja pie meitas Mirdzas uz Kaliforniju ASV, bet viņu dēli Juris un Andris Sējas pēc kara nonāca Austrālijā). Polijā L. Sēja stājās kontaktos ar vairākiem diplomātiem, to skaitā – amerikāņu vēstnieku Varšavā Arturu Blisu Leinu, kurš 1936. – 1937. gadā bija ASV sūtnis Latvijā, un tagad mēģināja L. Sējam palīdzēt nokļūt Rietumeiropā. Latvijas konsuls Šveicē Jānis Kļaviņš-Elanskis jau bija izgatavojis L. Sējas ārzemju pasi, tomēr atrašanās sarkanās armijas okupētajā teritorijā izrādījās nepārvarams šķērslis, lai vēl kādreiz satiktos ar savu ģimeni. Pēc kaimiņu denunciācijas L. Sēju apcietināja padomju pretizlūkošanas dienesta “SMERŠ” darbinieki. Viņu apsūdzēja par to, ka pēc atbrīvošanas no nacistu ieslodzījuma viņš nav vēlējies atgriezties Latvijā, bet uzņēmis sakarus ar kapitālistisko valstu pārstāvjiem. 1946. gada jūlijā L. Sēju nosūtīja uz PSRS un ieslodzīja Lubjankas cietumā Maskavā. L. Sējas medicīniskajā izziņā 16. jūlijā bija konstatēts miokardīts, vēdera bruka, un tas, ka viņš derīgs tikai vieglam fiziskam darbam. Pēc trim mēnešiem L. Sēju pārveda uz Lefortovas cietumu, kas izcēlās ar īpaši bargu un cilvēku fiziski un garīgi nogurdinošu režīmu. Apsūdzībā L. Sējam nepamatoti inkriminēja dzimtenes nodevību, kalpošanu vāciešiem un spiegošanu pret Padomju Savienību ārzemju izlūkdienestu uzdevumā. Svarīgi uzsvērt, ka sākotnējais soda mērs – 25 gadi ieslodzījumā – L. Sējam tika samazināts uz ievērojami mazāku termiņu – pieciem gadiem, tomēr ņemot vērā viņa pretnacistisko darbību. Vārgās veselības dēļ 1954. gadā L. Sēju atbrīvoja, bet dzimtenē viņam ļāva atgriezties tikai 20. gadsimta 50. gadu beigās. Mūža nogalē viņš strādāja par valodu skolotāju un tulkotāju un mira 1962. gada 15. februārī Rīgā. L. Sēja ir apglabāts I Meža kapos netālu no Baltajiem krustiem – piemiņas vietas komunistiskā režīma upuriem.


Fragmenti no Ludviga Sējas atmiņām
“Vispārējie apstākļi nometnē bija šausmīgi. Vispirms jau bads un droša fiziska panīkšana, ja kāds nesaņēma palīdzību no brīvās pasaules. Tad mežonīgais režīms un absolūts beztiesības stāvoklis. Katrs vācietis varēja kuru katru ieslodzīto dauzīt pēc patikas, un nebija kam sūdzēties. Arī oficiāli nometnes priekšniecība nereti piesprieda miesas sodu par kaut kādiem pārkāpumiem. [..] Mirstība barakās bija liela. No rītiem pa nakti nomirušos salasīja un aizveda uz krematoriju. Bet 1944. gada decembra otrā pusē un nākamā gada janvārī šausmīgos apmēros izplatījās izsitumu tīfs. Ar utīm cīnīties bija ļoti grūti, pat mūsu privileģētajā sekcijā tās sāka parādīties. Visutainākā bija sieviešu nometne, un tur tad arī ar tīfu slimoja milzums cilvēku. Vienā barakā nesa tādas slimnieces, kuru stāvoklis bija bez cerības, un tur viņas nobeidzās bez kopšanas un ārstēšanas, kā apsētas ar utīm. [..] Sākās briesmīga mirstība. Dažu dienu mirušo skaits sasniedza 500! Un krematorijā varēja sadedzināt diennaktī tikai 240 līķus! Pārējie palika neaprakti un pie krematorijas kaudzē samesti. Kaudze auga ar katru dienu, un līķu skaits sasniedza pusotru tūkstoti. Tas bija tiešām atbaidošs, elles cienīgs skats. Līķi bija kaili, sasaluši, jo lielākā mirstība notika 1945. gada janvārī, un mēreni sala. Bet kuru katru dienu varēja uznākt atkusnis un bija kaut kas jādara, lai stāvokli glābtu. Tad nometnes priekšniecība ierīkoja improvizētu krematoriju kādu 300 metru attālumā no nometnes, taisni pretim stūrim, kur atradās mūsu baraka. Šī krematorija pastāvēja no kādu metru dziļas, metrus 30 – 40 garas un apmēram 3 metrus platas bedres, kuru piekrāva ar malku, aplejot to ar kādu degošu šķidrumu; pāri šai bedrei uzlika vecu dzelzceļa relsu gabalus, uz tiem līķus, un krematorija bija gatava. Pašiem nometniekiem vajadzēja vilkt ar līķiem piekrautus lielus ratus. To visu mēs skaidri redzējām no savas barakas. No improvizētās krematorijas puses sāka nākt šausmīga gruzdošas miesas smaka; drīz sāka krist balti pelni, jo vējš nāca no tās puses. Naktī šis lielais ugunskurs izskatījās sevišķi drausmīgs. Viņa gaismā varēja saskatīt ar dažus metrus garām kārtīm apbruņojušos kurinātājus, kuri visu laiku pūlējās aktivizēt uguni. Šī krematorija darbojās kādas 3 diennaktis, tad uz dažām dienām nodzisa. Bet līķi atkal sakrājās, atkal īstajā krematorijā nevarēja visus sadedzināt un atkal kūra sārtu meža malā. [..]

23. janvāra vakarā, kad viss bija gatavs aizbraukšanai, es vēl diezgan vēlu izgāju pastaigāties nometnes ielās. Barakā bija nemierīgi, vēl daudzi kravāja un šķiroja mantas, nāca apmeklētāji. Laukā turpretim bija jauki, jo pievakarē bija nokritis sniegs, kurš apklāja visu zemes un ēku neglītumu ar tīru, baltu segu. Sals nebija stiprs, tikai 5 – 6°. Pie debesīm mirdzēja daudzas spožas zvaigznes, aiz kādas ēkas slēpās mēness. Man prātā vijās šai atbaidošajā vietā pavadīto mēnešu atmiņas, un nu priekšā stāvēja jauni notikumi, kuri neizbēgami varēja būt labākā gadījumā smagi pārdzīvojumi, bet ļaunākā – fiziska bojāeja. Kaut ko labu cerēt nebija ne mazākā pamata. Bet vakars bija tik jauks, zvaigznes tik spožas, ka mans prāts pamazām nomierinājās, atmiņā uzpeldēja pievilcīgas pagātnes gleznas, es sāku staigāt kā sapnī. [..] Cik daudzus jaukus vakarus es tā biju staigājis, bet visbiežāk nevis viens, bet draugu, ģimenes locekļu, savu bērnu sabiedrībā. Man prātā nāca brīnišķīgi vasaras vakari, kad staigāju par smaržīgu, puķēm bagātu pļavu ar līgavu, savu vēlāko sievu, un viņa pēc smaržas uzminēja, kur tuvumā auga nakts vijolītes un mani sūtīja tās meklēt rasainajā zālē. Man nāsīs iesitās reibinoša smarža, mutē ieplūda salds, bet svaigs šķidrums, es apstājos un atmodos no šī sapņa… Dievs! Vai tiešām iespējami tādi gaiša prieka un tumša posta bezdibeņi vienā īsā dzīvē! Kur nu bija toreiz jaunā un laimīgā meitene? Viena svešā malā, no tuvākajiem un dārgākajiem cilvēkiem atrauta, padota visām kara briesmām, jau sirmojošiem, toreiz spoži melniem matiem, tagad izraudātām gaiši zilajām acīm! Mani pārņēma karsts, straujš izmisums, dvēselē uzliesmoja skaļš protests, bet tam nedrīkstēja padoties. Priekšā stāvēja varbūt vēl lielākas grūtības, briesmas un cīņas nekā aiz muguras.”
Ludvigs Sēja par ieslodzījumu Štuthofas koncentrācijas nometnē 1944. gada decembrī –1945. gada janvārī.

“Lefortovas cietums ir varbūt bargākais un riebīgākais Eiropā, ja ne pasaulē. Režīma bardzības ziņā grūti kaut ko vēl nejaukāku izdomāt. Kameras bija šausmīgi mitras un neveselīgas. Ilgi tur nevarēja izturēt pat ļoti stiprs cilvēks. Ēdināšana bija vēl trūcīgāka nekā Lubjankā, turklāt ēdiens bija slikti pagatavots. [..] Es biju pratināts kā reti kāds, īsti nezinu, cik reizes; ne mazāk par 80, varbūt 100 reizes, bieži 5 – 6 stundas ilgi; gandrīz vienmēr naktī. Pie manis roku bija izmēģinājuši daudzi čekisti – padomju juristi. Gluži bez sekām to neviens cilvēks nevarēja izturēt, es biju ārkārtīgi nogurdināts, zināmā mērā notrulināts, man tiešām bija nepieciešama atpūta. Bet par to nevarēja pat domāt, man bija jābūt gatavam uz jauniem pārdzīvojumiem, jaunām, droši vien, ilgstošām ciešanām. Bet pagāja viena nedēļa, pagāja otra, un nekas nenotika man par lielu izbrīnu. Pienāca skumji Ziemassvētki, skumjākie, kādus es esmu savā jau garajā mūžā piedzīvojis priekš vai pēc 1946. gada. Es Ziemassvētkus vēl tagad smagi pārdzīvoju, pat visas dienas pirms un pēc svētkiem: tad man kā sapnis par labākiem, laimīgākiem laikiem, ar pašu bērnību sākot, uzpeld apziņā tik daudzas, gaišas atmiņas, kuru kontrasts ar skumjo tagadni ir nepanesams, iznīcinošs. Bet ziemas svētki vienā no riebīgākajiem cietumiem pasaulē… Es jutu nāvi sirdī… O Death in life, the days that are no more. Es zināju arī bez mazākajām šaubām, ka tālā svešumā manu vientulību un postu smagi pārdzīvoja tie, kurus es visvairāk mīlēju, ka arī viņiem bija saindēts katrs svētlaimīgā laika brīdis, lai cik gaiši kaut kur spīdētu greznas eglītes sveces. [..] Bet es negribēju atstāt vienus tos, ko es mīlēju, I would not leave my love alone! Dvēseles dziļumos es spēcīgi ticēju, ka kādreiz būs vēl arī citādi Ziemassvētki. Vistumšākajos brīžos šī ticība mani nav atstājuse.

28. decembrī mani beidzot atkal izsauca; tomēr mani vairs neveda uz izmeklēšanas daļu, bet pa kāpnēm lejā un pa garu koridoru uz kādu svešu kabinetu. Tur kāds jauns kapteinis man nolasīja tā sauktās “sevišķās apspriedes” (osoboje soveščaņije) lēmumu manā lietā. Tātad mani netiesāja tribunāls! Par to es arī nebiju pārsteigts: viss materiāls pret mani bija pārāk šķidrs priekš kuras katras tiesas –… izņemot varbūt tiesas karikatūru. Saskaņā ar šīs “apspriedes” lēmumu man bija piespriesti 5 gadi nometnē. Faktiski tas bija administratīvā kārtā uzlikts sods, jo nevar taču uzskatīt par tiesu kaut kādu “apspriedi”, kura mani pat neredzēja, kuru es neredzēju, kuras priekšā man nebija dota iespēja aizstāvēties. Tā laika apstākļos 5 gadi bija mazākais sods politiskā lietā, norma bija 10 gadi. Daži apstākļi tātad bija ņemti vērā, visdrīzāk mocības, kādas es jau biju izcietis pie vāciešiem; katru reizi, kad maniem pratinātājiem nācās klausīties par vāciešu izturēšanos pret mani, viņi jutās manāmi neērti, kļuva rāmāki, mēģināja pārcelt sarunu uz citu lietu. Viņi izrādīja lielu ziņkārību par daudziem manas dzīves sīkumiem, bet par periodu vācu gūstā, t. i., cietumā un nometnēs neko negribēja zināt. [..] Es nu varēju atskatīties atpakaļ uz prāvu cietumu un nometņu skaitu. Savas neviesmīlīgās durvis man bija atvēruši cietumi Rīgā, Lauenburgā, Neištetinā, Legņicā (2 reizes), Lubjankā, Lefortovā; no nometnēm: Salaspilī, Štuthofā, Navicā, Hammeršteinā, Volovā. Un gals manai vazāšanai no cietuma uz nometni, no nometnes atkal uz cietumu, no viena cietuma uz otru vēl nebija ne mazākā mērā paredzams, man priekšā stāvēja vēl 5 gadi nometnēs, varbūt arī cietumos. Vai es varēju cerēt, ka izturēšu tik ilgas un dažādas mocības? Par to man bija iemesls šaubīties. Mani vairāk stiprināja cerība uz neparedzamiem notikumiem, uz iespējamām pārmaiņām, kuru raksturu es nevarēju pat apmēram noteikt. Spero, dum spiro – es ceru, kamēr vēl elpoju.”

June 7, 2017 - Posted by | Vēsture

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: