gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Pirmā Baltijas jūras reģiona vēstures konference Rīgā

Latviešu debija pirms 80 gadiem, ko vērts neaizmirst

Pirmā Baltijas jūras reģiona vēstures konference Rīgā

Ilgvars Misāns 7.jūnijs 2017

Viss raksts un komentāri:  https://www.irlv.lv/2017/6/7/latviesu-debija-pirms-80-gadiem-ko-verts-neaizmirst


Apaļas gadskārtas mudina no mūsdienu viedokļa paraudzīties uz agrāk plašu rezonansi izraisījušiem, bet laika gaitā no sabiedrības atmiņas pagaisušiem pagātnes notikumiem. 1937.gada augustā Rīgā sarīkotā Pirmā Baltijas jūras reģiona vēsturnieku konference bija ne tikai dalībnieku skaita ziņā lielākais reģiona vēsturei veltītais zinātniskais forums, bet arī Latvijas vēstures institūta debija liela mēroga starptautiska pasākuma organizētāja lomā.

Augusts Tentelis uzrunā konferences atklāšanā 1937.gada 16.augustā teica: “Concilium historicorum, qui labores nostros viderent atque aestimarent, in urbe Riga convocare”. Tulkojumā no latīņu valodas: ”Sasaukt Rīgas pilsētā vēsturnieku sanāksmi, kam jāparāda un jādod novērtēt mūsu darbs.”
No 326 konferences dalībniekiem, un skaita ziņā tā ir pielīdzināma kongresam, 141 ieradās no ārzemēm – Zviedrijas, Polijas, Igaunijas, Vācijas, Dānijas, Lietuvas, Norvēģijas, Somijas, Francijas, Itālijas un Ungārijas. Konferencē nepiedalījās Baltijas jūras reģiona lielvalsts Krievija jeb Padomju Savienība, turpretī interesi par to izrādīja Francijas, Itālijas un Ungārijas pārstāvji, kaut gan šīs valstis no Baltijas jūras šķir simtiem kilometru.
Ideja par lielas starptautiskas konferences rīkošanu Rīgā radās drīz pēc Latvijas vēstures institūta dibināšanas 1936.gada janvārī. Tā paša gada maijā institūta vicedirektors, LU profesors Francis Balodis apmeklēja Stokholmu un iepazīstināja vietējās universitātes rektoru Svenu Tunbergu ar plānoto iniciatīvu, gūstot zviedru kolēģa atzinību un atbalstu. Institūta 1936.gada 5.septembra sēdē tika pieņemts oficiāls lēmums konferenci kopā ar Latvijas Universitāti rīkot 1937.gada augustā. Tika izveidota organizācijas komiteja ar Augustu Tenteli priekšsēdētāja un Franci Balodi ģenerālsekretāra amatā.
Tā bija akadēmiska, taču režīmam ļoti tuvu stāvoša un politiski angažēta institūcija, kas bija tieši pakļauta Izglītības ministrijai, turklāt institūta direktors Tentelis vienlaikus bija arī izglītības ministrs. Institūtu dibinot, režīms tiecās politiski ietekmēt vēstures zinātni kā latviešu tautas vienotību un nacionālo identitāti stiprinošu resursu. Saskaņā ar valsts politiskās vadības priekšstatiem vēstures procesa traktējuma centrā bija jāatrodas latviešu tautai.
Likumā par Latvijas vēstures institūtu bija teikts, ka tā “uzdevums ir latviešu un vispārīgās vēstures notikumu pētīšana un noskaidrošana nacionālisma un patiesības garā”. Šis konceptuālais uzstādījums nebija domāts tikai iekšējai lietošanai. Organizējot 1937.gada konferenci, Latvijā valdošā autoritārā režīma un tai tuvu stāvošās vēsturnieku elites nolūks bija izmantot šo notikumu ne tikai zinātniskiem, bet arī vēstures politizācijas un politiskas propagandas mērķiem.
Iepazīstinot starptautisko sabiedrību ar latviešu pagātnes skatījumu, rīkotāji vēlējās demonstrēt jaunās nacionālās vēstures zinātnes sasniegumus.
Tāpēc latviešu referenti nepievērsās visu Baltijas jūras reģionu aptverošai problemātikai, bet saskaņā ar režīma nostādnēm uzstājās ar tēmām par latviešu tautas un lokālo vēsturi.
Konferences atklāšanas plenārsēde notika 16.augustā nesen uzceltajā Latvijas Universitātes Lielajā aulā. Tenteļa uzrunai latīņu valodā sekoja Valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa ievadruna. Ar politisku degsmi viņš atbalstīja nacionālās vēstures izpēti, norādot uz tautu kā vēstures veidotāju svarīgo nozīmi. Tieši skatījumam uz pagātni no tautas viedokļa, viņaprāt, būtu jākļūst par konceptuālo pamatu turpmākajiem pētījumiem, jo “ar tautas jēdziena palīdzību var gan izskaidrot katru parādību, kas līdz šim visos savos pamatos nebija izskaidrota”. Konstatējis, “ka vēl par daudz reti atsevišķas tautas izpratušas savu vēsturu kā tautas vēsturi”, Valsts prezidents prognozēja, “ka mācībai par tautām kā par vēstures pamatfaktoriem ir lemts ilgāks mūžs nekā vienai otrai, lai arī cik asprātīgai un pievilcīgai hipotēzei”. Pēc Ulmaņa domām, šādos pētījumos iegūti zinātniski rezultāti varētu iezīmēt “vadošas līnijas tagadnes un nākotnes izprašanai”.
Konferences darbs, ieskaitot divas ekskursiju dienas uz Raunu, Valmieru, Cēsīm un Siguldu, kā arī uz Talsiem, Kandavu un Jelgavu, turpinājās līdz 20.augustam plenārsēdēs un sekciju sēdēs, kur izskatīja aizvēsturi, vēstures, kultūras vēstures un kara vēstures tēmas. Bija padomāts par plašu kultūras programmu. Par godu konferencei Mākslas muzeja telpās notika izstāde “Senā Rīga”, ko atklāja Rīgas pilsētas galva Roberts Liepiņš. Valsts Prezidenta pilī konferences dalībnieki apskatīja Pieminekļu valdes sarīkoto izstādi ar pēdējos gados Daugmales un Talsu pilskalnā atrastajām senlietām. Universitātē izlika vēsturisko dokumentu un ģeogrāfisko karšu ekspozīcijas. Operā konferences dalībnieki noskatījās baleta izrādi, lugas “Pūt, vējiņi” izrādi – Nacionālajā teātrī. Pieņemšanu konferences delegātiem sarīkoja ārlietu ministrs Vilhelms Munters, uz atvadu pēcpusdienas tēju ielūdza Valsts prezidents un konferences patrons Kārlis Ulmanis.
Vācu un franču valodā kopumā tika nolasīti 56 referāti, tai skaitā desmit latviešu vēsturnieku ziņojumi. Jau pēc gada iznāca nepilnas 600 lappuses biezs referātu manuskriptu krājums, kas pilnvērtīgi dokumentē konferences zinātniskos rezultātus. Tiesa, daļa referentu savus tekstus neiesniedza, taču krājumā tika iekļautas arī dažas publikācijas, kuru autori nebija referentu skaitā.
Referātu par plašām, visu Baltijas jūras reģionu aptverošām un politiski neitrālām vēstures tēmām nebija daudz. Par tādiem uzskatāmi tirdzniecības vēstures problemātikai veltītie ziņojumi. Uzlecošā somu vēstures zvaigzne Gunnars Mikvics analizēja tirdzniecības sakarus vēlīnajā Hanzas periodā, dānis Aksels Kristiansens vērtēja Zunda muitas reģistru kā avotu Baltijas jūras tirdzniecības izpētei.
Daudzos referātos slēptāk vai atklātāk bija jūtams politiskais konteksts un laikmeta elpa.
Ne tikai rīkotāji, bet arī citu valstu pārstāvji izmantoja konferences tribīni, lai uzturētu spēkā pretenzijas uz tā vai cita Baltijas jūras reģiona vēstures jautājuma traktējumu no savu nacionālo interešu viedokļa, tai skaitā saistot to ar politiskajām aktualitātēm. Paust šādu pozīciju savus vēsturniekus jau vairākus mēnešus pirms konferences sākuma 1937.gada maijā mudināja vācu prese – ”Danziger Vorposten” un ”Hildesheimer Beobachter”. Laikraksti sūkstījās, ka konferences organizācijas komitejā galvenokārt ir Baltijas un Skandināvijas valstu, kā arī Polijas pārstāvji, un pieprasīja, lai vācu vēsturnieki Rīgā parāda Vācu reiha plaukstošo spēku. Viņi tad arī centās, tā laika apskatnieka Jirgena fon Hēna vārdiem runājot, “parādīt pareizā gaismā vācu kolonizatora nozīmīgumu Baltijas jūras reģionā”. Vācu vēsturnieku referātos, kas bija veltīti galvenokārt viduslaiku tēmām, tika izmantoti ne tikai akadēmiski argumenti, bet ieskanējās arī tā laika propagandas retorika.
Mierīgākos toņos ieturēti bija zviedru zinātnieku ziņojumi. Arī viņu uzmanības lokā bija viduslaiku vēsture, bet visvairāk 17.gadsimts, kad Zviedrija izcēlās kā Baltijas jūras reģiona lielvara. Tika runāts gan par Gotlandes un Rīgas stāvokli Zviedrijas karaļvalstī, gan par Zviedrijas aizjūras provincēm Igauniju un Vidzemi, kam “zviedru laiki” esot bijuši sociālā taisnīguma un humānisma laikmets.
Aktuālā ģeopolitiskā situācija ietekmēja vairāku poļu vēsturnieku iztirzāto tēmu saturu. Lielākā daļa viņu referātu bija veltīti Baltijas jūras reģiona dienvidu piekrastes zemēm un to nozīmei Polijas politikā, īpaši izceļot šo teritoriju vēsturisko saistību ar Poliju.
Saprotamu iemeslu dēļ poļu pētnieki īpašu vērību veltīja tolaik no Polijas atšķeltajai Dancigai jeb Gdaņskai. Vienlaikus jāuzteic vairākos referātos atainotā padziļinātā Dancigas un Rīgas sakaru izpēte un inovatīvais abu nozīmīgo Baltijas jūras ostas pilsētu salīdzinājums. Nedz viena, nedz otra no šīm pētniecības līnijām nav guvušas pienācīgu turpinājumu līdz pat mūsu dienām.
Lietuvieši, līdzīgi latviešiem, lielākoties piedāvāja šauri lokālu tematiku. To pašu var teikt par igauņiem, gan ar vienu izņēmumu – programmatisko Tartu universitātes profesora un prorektora Hansa Krūsa referātu. Tā kā viņa pirms 80 gadiem paustās domas var būt noderīgas arī mūsdienās, ir vērts to iztirzāt mazliet detalizētāk.
Krūsa referāta saturs bija daudz plašāks par virsraksta tēmu “Cīņa par Baltijas jūru kā vēstures pētniecības uzdevums”.
Tā galvenā vērtība bija vairāki priekšlikumi par Baltijas jūras reģiona vēstures izpētes institucionālo organizāciju un koordināciju, lai panāktu tās sistemātiskumu nākotnē. Par ideālo kopīgās pētniecības mērķi, pēc Krūsa domām, bija jākļūst monumentālai visaptverošai Baltijas jūras reģiona vēsturei, lielam eposam, “kas būtu piemineklis ne tikai uzvarētājiem, bet arī uzvarētajiem, ne tikai lielajiem, bet arī mazajiem”. Lai sasniegtu rezultātu, nepieciešams, pirmkārt, pārdomāt, kā vislabāk sadalīt darbu pie atsevišķiem tematiem un laika periodiem Baltijas jūras reģiona vēsturnieku starpā, turklāt iesaistot ne tikai zinātniekus no valstīm, kas robežojas ar Baltijas jūru – Zviedriju, Dāniju, Vāciju, Poliju Lietuvu, Latviju, Igauniju, Krieviju un Somiju, bet arī pārstāvjus no agrākajām jūras lielvarām Holandes un Anglijas, kā arī no Francijas, kam bija cieši vēsturiski sakari ar Zviedriju, Dāniju un Krieviju.
Otrkārt, Krūss ierosināja nodibināt attiecīga profila starptautisku institūtu, kas būtu kopīgi jāfinansē visām Baltijas jūras reģiona valstīm. Institūtam jāaptver visi Baltijas jūras reģiona vēstures aspekti – gan politiskā, gan saimnieciskā, gan kultūras joma. Pētījumu rezultātu regulārai publicēšanai nepieciešams nodibināt jaunu zinātnisku izdevumu, jo esošā zinātniskā periodika, piemēram, poļu ”Baltic Countries” vai vācu ”Jomsburg”, pēc Krūsa domām, bija neobjektīva un pārāk ideoloģiski orientēta uz attiecīgo zemju interesēm. Par institūta uzdevumiem jākļūst arī bibliogrāfijas sagatavošanai un regulārai jauniznākušās literatūras recenzēšanai. Visbeidzot, centralizētajam institūtam būtu jāorganizē starptautiskas Baltijas jūras reģiona vēstures konferences.
Nav zināms, kādu atsaucību Krūsa priekšlikums izraisīja klausītāju vidū un vai rosināja tūlītēju domu apmaiņu.
Nedz vēlāk publicētajā referātu krājumā, nedz man zināmajos ziņojumos par konferences norisi sīkākas informācijas par to nav. Toties dažādu valstu apskatnieki neskopojās ar vērtējumiem par konferences politiskajiem un propagandas aspektiem.
Raksturīgs ir Zviedrijas delegācijas locekļa Karla Fridriha Palmstiernas teiktais laikrakstā ”Svenska Dagbladet”: ”Šī mēneša lielākais notikums ir pirmā Baltijas vēsturnieku konference, par kuru gādāja Latvijas vēstures institūts. Varu reiz par visām reizēm teikt – ja kāda valsts grib noorganizēt kultūras propagandu, tad tas jādara taisni tā, ka to darīja Latvija, un ne citādi…” Līdzīgus ieskatus laikrakstā ”Lietuvos Aidas” pauda Ignass Jonins no Lietuvas: “Latvieši, organizēdami Baltijas valstu vēsturnieku kongresu, vēlējušies ne tikai apmainīties ar zinātniskiem pētījumu rezultātiem, iztirzājot Baltijas valstu vēstures jautājumus, bet arī iepazīstināt ar neatkarīgās Latvijas sasniegumiem kultūras laukā. Šo mērķi kongress arī pilnīgi sasniedza.”
Haralds Jorgensens Kopenhāgenas ”Historisk Tidsskrift” kritizēja vācu referentu pūliņus ar vēsturiskiem argumentiem pamatot vācu kultūras misiju Baltijas jūras reģionā. Savukārt vācbaltiešu vēsturnieks Jirgens fon Hēns Rīgā iznākošajā izdevumā ”Baltische Monatshefte” rakstīja – lai gan, ņemot vērā norises vietu, konferences priekšplānā saprotamā kārtā bija izvirzītas vēsturiskās norises Latvijas un Igaunijas teritorijā, acīmredzama bija arī ap Baltijas jūru dzīvojošo tautu pagātnes kopība. Tā viņa ieskatā ietekmē arī mūsdienas, tai skaitā aktuālo politiku.
Tika nolemts, ka nākamajam Baltijas jūras reģiona vēsturnieku kongresam jānotiek 1941.gadā Zviedrijā. Otrais pasaules karš un Eiropas sadalīšana divos ideoloģiski naidīgos blokos pārvilka šiem plāniem svītru, un arī uz nākotni orientētie Hansa Krūsa priekšlikumi Baltijas jūras reģiona vēstures izpētes koordinācijā tā arī palika uz papīra. Laikam jau tie apsteidza savu laiku – pagājušā gadsimta 30.gados lielākā daļa vēsturnieku orientējās uz savu valstu vēstures izpēti to nacionālajos ietvaros.
Vēsturnieki nebija vēl raduši uzdot pagātnei kompleksus jautājumus un nodarboties ar plašām telpiskām struktūrām. Par labu nenāca arī ideoloģizācijas ēna – lielākajā daļā valstu vēstures zinātne bija pārāk pietuvināta politikai, un pēc pētījumiem par Baltijas jūras reģiona vēsturi no neitrālām pozīcijām, kas primāri balstītos uz zinātniskiem kritērijiem, pieprasījuma nebija.
Pēc 80 gadiem nav skaidras atbildes uz jautājumu, vai šāds pieprasījums vēl arvien eksistē mūsdienās.
Vai Hansa Krūsa organizatoriskās idejas viņa piedāvātajā vai kādā citā formā ir aktuālas? Ja tām būtu atbalsts, kādam būtu jābūt optimālajam ietvaram, lai saskaņotu dažādas vēstures izpētes iniciatīvas, kas jau pastāv zemēs ap Baltijas jūru? Pirmais koordinētas starptautiskas pētniecības sekmīgas attīstības priekšnoteikums ir patiesa vēsturnieku interese un vēlme paraudzīties uz Baltijas jūras reģionu kā uz kompleksu vēsturisku telpu, paceļoties pāri valstu politiskajām robežām.
Tikpat svarīgs ir finansiālais aspekts. Runa nav par laikā ierobežotu, piemēram, Eiropas Savienības finansētu projektu, bet par pastāvīgām pētnieku darba vietām. Tie, kam ir pieredze konkursos par finanšu līdzekļu piesaisti, zina, cik grūti panākt atbalstu ilglaicīgu starptautisku pasākumu finansēšanai no nacionālo valstu budžetiem. Jo īpaši, ja tie nav, kā tas bija 1937.gadā, primāri saistīti ar politiskiem, bet ir orientēti tikai un vienīgi uz zinātniskiem mērķiem.

Ilgvars Misāns ir Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes profesors.

June 8, 2017 - Posted by | Vēsture

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: