gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Latviešu leģions kā biedēklis latviešu politiskās elites acīs

Latviešu leģions kā biedēklis latviešu politiskās elites acīs


Visvaldis Lācis, 
Publicists, vēsturnieks, politiķis


Pirms vairākiem gadiem, 2014. gadā, apņēmība piedalīties 16. marta leģionāru atceres gājienā toreizējam vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministram E. Cilinskim (VL-TB/LNNK) beidzās ar amata zaudēšanu – L. Straujuma (V) viņam palūdza atstāt ministra krēslu. Savu rīcību valdības vadītāja toreiz pamatoja ar teicienu, ka viņu satrauc, ko par ministra rīcību “domās mūsu ārzemju draugi”.

Pašreizējais Ministru prezidents M. Kučinskis pats nepiedalījās 16. marta pasākumā pie Brīvības pieminekļa un aicināja to nedarīt arī citus ministrus. Es uzskatu, ka Ministru prezidenta nostājas pamatojums arī meklējams viņa paša kritikā, ko par 16. marta pasākumu varētu izteikt Latvijas vēsturi un Latviešu leģiona vēsturi nezinoši Latvijas draugi ārpus Latvijas robežām.

Abi šie valdības vadītāji ir izrādījuši lielu necieņu daudzajiem profesionāliem Latvijas un ārvalstu vēsturniekiem, kuri Latvijas vēsturnieku komisijas līdz šim izdoto 28 sējumu rakstos ir snieguši patiesībai atbilstošus pētījumus un ziņas par Latviešu leģionu. Abu ministru prezidentu nevēlēšanās pašiem noskaidrot patiesu leģiona vēsturi, lai pēc tam paskaidrotu to gan Latvijas draugiem, gan nedraugiem ārzemēs, ir nosodāma.

Viņiem un Latvijas politiskās elites ļaudīm, kuri pauž savus uzskatus par Latviešu leģionu, es iesaku iepazīties ar maniem – Latviešu leģiona virsniekvietnieka un Kurzemes cietokšņa kauju dalībnieka – rakstiem un grāmatām par leģionu, kuros kopskaitā ir ne tikai simtiem, bet tūkstošiem atsauču uz Latvijas un ārzemju vēsturnieku publikācijām.

Šķiet, Latvijā mēs esam palikuši tikai daži simti, kas var dziedāt Viļa Plūdoņa “Daugavas Vanagu” dziesmu: “Še kopā mēs biedri, kam lemts nebij mirt.” Tieši tādēļ, rakstot šīs rindas, es sajutu, ka man jāatmet pieklājības normas, pieminot savus rakstu darbus, jo ir pienācis pēdējais brīdis norādīt uz pašiem latviešiem, kuri joprojām cenšas uzvelt vissmagākos klusēšanas akmeņus pieminekļiem un leģiona karavīru kapu un piemiņas vietām.

Lai pierādītu, ka atzīti un izcili cittautu vēsturnieki zina un izprot Latviešu leģiona būtību, autors šeit vispārējā stāstījumā dos tieši viņu vērtējumus atsevišķās tematiskās sadaļās. Šo vērtējumu daudzumu ierobežo tikai laikraksta ietilpīguma telpa.


Īstenība par Latviešu leģionu

Vācieši kā atbrīvotāji 1941. gada vasarā

Britu vēsturnieks Aberdīnas universitātes vadošais bibliogrāfs Deivids Litldžons (David Littlejohn) četros sējumos grāmatā “Foreign Legions of the Third Reich” ir aprakstījis dažādu tautību karavīrus, arī latviešus, kuri karojuši vāciešu pusē pret padomju karaspēku. Viņš raksta: “Nav jābrīnās, ka 1941. gada jūnijā vāciešu bruņoto spēku ierašanās daudziem vairāk šķita kā atbrīvošana, nevis kā iekarošana. Latvieši pēc pirmā padomju terora gada uzskatīja ikvienu, kurš ņēma rokā ieročus, lai cīnītos pret Staļina režīmu un pret tiem, kas šo režīmu aizstāvēja, ja ne par draugu, tad par karojošu sabiedroto.”

Roberts J. Veits (Robert J. Waite), ASV Tieslietu ministrijas Sevišķā izlūkošanas dienesta vēsturnieks, 2008. gadā Rīgā vēsturnieku konferencē raksturoja latviešu attieksmi pret vāciešu bruņotajiem spēkiem: daudzi latvieši uzskatīja šos bruņotos spēkus, vismaz pagaidām, kā atbrīvotājus, kas atbrīvojuši zemi no padomju varas represiju un brutālā terora perioda.

Latviešu bailes no atkārtotas padomju okupācijas

Zviedrijas politiskā mēnešraksta “Svensk Tidskrift” redaktors, parlamenta deputāts un augstskolas docents E. Hostads 1943. gada augustā rakstīja: “Krievijas nepārtrauktā vācu atspaidošana ir radījusi nāves briesmas mazajām Baltijas valstīm. To izredzes atgūt nacionālo patstāvību aptumšojas ar katru dienu vairāk. Kādu likteni krievi piešķirs Baltijas tautām? Vai varbūt tie pārplūdinās šīs zemes par labu krievu ieceļotājiem?”

Tieši tajā laikā 19. latviešu divīzija niknās un sekmīgās kaujās apturēja krievu virzīšanos uz Lubānu.

Divi ļaunumi, mazākais no diviem ļaunumiem

Londonas universitātes vēstures profesors Normans Deiviss grāmatā “Europe at War” iepazīstina lasītājus ar Staļina un Molotova 24 gadus veco tulku – poliglotu Vladimiru Berezkovu, kurš vienlaikus strādāja pie abiem komunistu vadoņiem. 1939. gadā Berezkovs kā tulks piedalījās Staļina–Hitlera pakta parakstīšanā, Staļina un Čērčila sarunās 1942. gadā un Teherānas konferencē. Pēc kara viņš aizbēga uz ASV un izdeva savu atmiņu grāmatu. Kad pirmoreiz ar Molotovu ieradies Berlīnē 1940. gada novembrī, viņš bijis ārkārtīgi pārsteigts, redzot, cik nacismam daudz kopīga ar komunismu.

Gadsimtus ilgā krievu un vācu varmācīgā cenšanās ar uguni un zobenu iekarot Latviju jau sen bija padarījusi abas šīs iekarotāju tautas par ļaunuma simboliem, vēstures laikmetiem mainoties.

1944. gada 10. aprīlī LKP 1. sekretārs Jānis Kalnbērziņš Maskavā no Sarkanās armijas Galvenās politiskās pārvaldes saņēma slepenu dokumentu “Latvijas iedzīvotāju attieksme pret Padomju Savienību”. Politpārvalde informēja Latvijas komunistu vadību, ka “latvieši ir gatavi cīnīties kā pret krieviem, tā pret vāciešiem”.

ASV vēsturnieki H. P. Teilors (Taylor) un R. J. Benders, piecu sējumu autori, par nevācu ieroču SS vienībām, izskaidro, ka latvieši, salīdzinot abus okupantus – krievus un vāciešus –, uzskatījuši, ka vācieši ir mazākais ļaunums no šiem diviem ļaunumiem.

Tikai pirms dažiem gadiem ar grāmatām “Blood lands” un “The Black Earth” starptautiskā vēsturnieku elites apritē ienākušais amerikānis Timotijs Snaiders (T. Snyder), Jeilas Universitātes profesors, kurš doktora grādu ieguvis Oksfordas Universitātē, pirms tam Parīzē un Vīnē bijis universitāšu stipendiāts un pasaulslavenās Harvarda Universitātes zinātniskais stipendiāts, vairākkārt norādījis, ka padomju varas asiņainais 1940.–1941. gada terors vāciešiem deva Baltijas tautu labestīgu nostāju pret vācu okupāciju vismaz okupācijas sākuma posmā.

1945. gada 27. janvārī, īsi pirms kara beigām, 15. latviešu divīzijas virspulkvedis Akss priekšniecībai ziņoja – divīzijas latviešu karavīru politiskā attieksme ir šāda: vispirms viņi ir latvieši… kad viņiem atļāva izvēlēties vāciešus vai krievus, viņi izvēlējās vāciešus, jo viņi uzskatīja, ka pārstāv Rietumu civilizāciju. Vāciešu vara viņiem likās kā mazāks ļaunums no diviem ļaunumiem.

 

Ideoloģija – Latviešu leģiona cīņas jēga

Sudetijas apgabalā senā vācu muižnieku pilī bija vācu pusē karojošo dažādu tautību ieroču SS karavīru, kā arī pašu vāciešu virsnieku skola. Šīs skolas priekšnieks Rihards Šulce-Kossens (R. Schulze-Kossen) pēc kara Nirnburgas tribunāla nopratināšanā, iepriekš parakstījies zem zvēresta par sacītā taisnīgumu, liecināja: “Jāatzīmē, ka latvieši un igauņi (nākamie virsnieki – V. L.) īpaši neticēja nacionālistu ideoloģijai. Kā savu pirmo pienākumu viņi uzskatīja cīņu pret boļševikiem, kuri bija okupējuši viņu zemi, kuru viņi atkal gribēja redzēt brīvu.”

Sendherstas militārās akadēmijas mācībspēks, ievērojamu britu laikrakstu vēstures notikumu apskatnieks un autors daudzām grāmatām, kas tulkotas dažādās valodās, Džons Kīgens grāmatā “Waffen SS. Asfalta karavīri” uzsver, ka saprotama ir latviešu cīņas jēga karot vācu pusē, ņemot vērā tautas vēsturi un to, kā krievi daudzkārt apgājušies ar viņiem.

Latviešu leģiona cīņas jēga bija saskatāma cerībā, ka abi naidnieki Austrumu frontē nežēlīgās, masu asiņainās cīņās sabruks milzīgo zaudējumu dēļ. Iespējams, ka tā varētu notikt, ja ASV prezidents F. D. Rūzvelts, nebūtu iesaistījies ar t. s. Lendlīza atbalsta politiku Staļina pusē.

Cīņas mērķis – neatkarīgās valsts atjaunošana

Vācu vēsturnieks, Minhene: universitātes pētnieks Hanss Noilens (Neulen) grāmatā “An deutscher Seite” raksta, ka baltiešu un somu cīņas mērķis pret Padomju Savienību bija skaidri izteikts – savas valsts neatkarības atjaunošana.

Kāds cits vācu vēsturnieks K. G. Felders (Felder) grāmatā “Lettland im Zweiten Weltkrieg” arī ir nācis pie secinājuma, ka latviešu igauņu un rietumukraiņu leģionāru mērķis bija cīnīties par savas neatkarīgas valsts atjaunošanu.

Feldera vērtējumā 1941. gada vasarā Latvijā cīņa “Sarkanie pret baltiem”, kura asas sadursmes veidā norisinājās 1919. un 1920. gadā, tagad stāvēja nobeiguma fāzē un varētu beigties ar padomju imperiālisma iznīcināšanu uz visiem laikiem. Latviešu vienības turklāt būtu arī līdzeklis iespējamai nacionālās neatkarības atjaunošanai. Latviešu karavīru piedalīšanās karā vācu pusē vienlaicīgi bija ar stratēģisku mērķi galvenā politiskā mērķa sasniegšanā – Latvijas valstiskums.

Ne tik sen, 2003. gadā, Eiropas Parlamenta debatēs, apskatot kopīgo ar Krievijas pārstāvjiem Latviešu leģiona jautājumu, divu lielāko Eiropas Parlamenta grupu pārstāvis Mihails Gālens (Gahlen) sacīja: “Leģiona stāvoklis bija traģisks, jo viņi necīnījās par Vāciju, bet gan par Latvijas neatkarību.”

July 13, 2017 Posted by | Vēsture | Leave a comment

   

%d bloggers like this: