Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Par vēstures pārrakstīšanu visskaļāk brēc tie, kas paši to centušies darīt

Viss rakstshttp://www.lsm.lv/raksts/arpus-etera/arpus-etera/gatis-krumins-par-vestures-parrakstisanu-visskalak-brec-tie-kas-pasi-to-ir-centusies-parrakstit.a244085/

Gatis Krūmiņš: Par vēstures pārrakstīšanu visskaļāk brēc tie, kas paši to centušies darīt

Nesen visai skaļu rezonansi ir izraisījusi NATO veidotā īsfilma par nacionālās pretestības kustību Baltijā. Varbūt ne jau pati īsfilma, bet gan ļoti emocionālā Kremļa amatpersonu reakcija, apsūdzot NATO un Baltijas valstis vēstures falsificēšanā un pārrakstīšanā. Kas tad ir izraisījis tik jūtīgu reakciju?

Satraukums Kremlī

“Militāri vēsturiskās biedrības, antifašistiskās organizācijas, vēsturnieki, sabiedriskie darbinieki, politologi, žurnālisti, pētnieki!” pēc filmas publicēšanas ar uzsaukumu klajā nāca Krievijas Ārlietu ministrijas Informācijas un preses departamenta direktore Marija Zaharova. ”Nepalieciet vienaldzīgi, šī ir vēstures kropļošana, ko apzināti īsteno NATO ar mērķi diskreditēt Nirnbergas vienošanās iznākumu, to vajag pārtraukt!”

Manuprāt, satraukuma pamatā ir fakts, ka savulaik savu vēstures interpretāciju sabiedrībai uzspiest mēģināja pats Kremlis. Un, tā kā šīs interpretācijas ir baltiem diegiem šūtas, jebkura pretējas un pamatotas informācijas izplatīšana izraisa panikas lēkmes. No savas puses piedāvāju nelielu ieskatu, kā vēsturi pārrakstīt tajos pašos 40. gados mēģināja pats Kremlis.

Latvijas vēstures revidēšana pēc okupācijas

Pirmie soļi, kas pavēra ceļu padomju režīma akceptētās vēstures izplatīšanai, bija ideoloģijai neatbilstošās literatūras iznīcināšana. Jau 1941. gadā Latvijā tika likvidēts vismaz pusmiljons dažādu grāmatu eksemplāru.

Nākamie soļi bija vērsti uz mācību literatūras satura revīziju un apzinātu sagrozīšanu, kas jau uzreiz pēc Otrā pasaules kara tieši skāra arī Latvijas vēsturi.

Pārrakstot Latvijas vēsturi, tajā mākslīgi tika integrēta šķiru cīņa un Krievijas (krievu) pozitīvā loma dažādos vēstures posmos. Šie bija jaunie vēstures centrālie elementi.

Kad Maskavas eksperts 1945. gadā izvērtēja jaunās Latvijas vēstures grāmatas saturu 7. klasei, trīs pirmie secinājumi bija sekojoši:

  1. Programma vāji atspoguļo krievu tautas draudzīgo attieksmi pret latviešu tautu un tās sniegto palīdzību latviešu tautai dažādos vēstures posmos. Nekas nav pateikts par krievu proletariāta avangarda lomu apspiesto tautu atbrīvošanā no patvaldības, tanī skaitā latviešu atbrīvošanas no carisma un buržuāzijas diktatūras;
  2. Carisma laikā galvenie dzimtbūšanas vaininieki bija vācu baroni;
  3. Nav atspoguļota Latvijas ekonomiskā tieksme uz Krieviju, būtiska kultūras un ekonomiskās attīstības atkarība.[1]

Vēstures “pareizai” interpretācijai padomju režīms arī turpmāk pievērsa ļoti lielu nozīmi.

Padomju vēstures stāsti tika konstruēti mērķtiecīgi, lai jebkuru nacionālo jautājumu cauraustu vienots vēstījums — mūsu valsts ir daudznacionāla, taču vadošā loma tajā vienmēr ir bijusi Krievijai un krieviem.

Šī doma caurstrāvoja visa padomju okupācijas perioda vēstures literatūru. Kā vienu no pirmajiem piemēriem var minēt 1945. gadā latviski iztulkoto PSRS vēstures trešo daļu, kur aprakstā par kara varoņiem pieminēti vairāku tautu pārstāvji, taču to noslēdz nepārprotams vēstījums:

Padomju valsts, kas radusies lielās krievu tautas gadu simteņu ilgās atbrīvotājas cīņas rezultātā, lielāko cilvēces vadoņu — Ļeņina un Staļina vadībā, īsā vēstures posmā pārvērta mūsu zemi par nesatricināmu cietoksni.[2]

Tika akcentēts — lai arī kādu teritoriālu ekspansiju un kurā gadsimtā Krievija veikusi, tā vienmēr ir bijusi citu tautu “atbrīvošana” un nākusi tām par labu.

Jau 1940. gadā, kad Latvijas iedzīvotājiem tika skaidrotas jaunās politiskās un sociālekonomiskās pārmaiņas, tika uzsvērta PSRS gatavība “palīdzēt” tās robežvalstīm:

Padomju Savienība ir tik liels un varens starptautisks faktors, ka bez viņas līdzdalības kapitālistiskā pasaule nevar atrisināt nevienu problēmu. Padomju Savienība ir tik varena valsts, ka var nodrošināt ne tikai savā zemē mieru, kad riņķī un apkārt deg otrais imperiālistiskais karš, bet viņa var palīdzēt citām, ar viņu robežojošām valstīm paglābties no kara šausmām, var palīdzēt nomest kapitālisma jūgu un tikt pie tik ļoti ilgotās padomju varas. Tas ir jauns faktors, ar lielu vēsturisku nozīmi, kas atver no kapitālisma, imperiālisma apspiestām un nomocītām tautām un visai progresīvai cilvēcei jaunas, priecīgas perspektīves.[3]

Tikpat lielā mērā tika akcentēta arī krievu tautas un valodas loma. Piemēram, vēl Atmodas priekšvakarā, 1988. gadā, izdotajā Latvijas PSR vēsturē vidusskolām pie publicētajiem dokumentiem un materiāliem bija pievienoti sekojoši dzejnieka Jāņa Sudrabkalna 1959. gada raksta fragmenti:

Tautu draudzība ir padomju saimes stiprākais spēks, lielākais dārgums. No senseniem laikiem kaimiņi un draugi bijuši slāvi un balti, krievi un latvieši. Ap vareno krievu ozolu sazēlusi kupla padomju tautu birzs. Krievu valoda, viena no vadošajām jaunajā pasaulē, ir arī visas padomju brāļu saimes draudzības un sadarbības valoda [..].[4]

Līdzīgi kā Krievijas Federācijā šobrīd, arī tad liels uzsvars tika likts uz to Otrā pasaules kara posmu, kad notika militāra sadursme starp bijušajiem sabiedrotajiem — nacistisko Vāciju un PSRS. Arī šajā aspektā tika izcelta krievu tautas loma, vienlaicīgi uzsverot tās dominējošo lomu vispār:

Visas Padomju Savienības tautas kara dienās vēl ciešāk saliedējās ap savu vecāko māsu — lielo krievu tautu. Kara pirmajā posmā nepieredzētu grūtību apstākļos krievu tauta parādīja izcilu vīrišķību un izturību, iznesa galveno kara smagumu frontē un aizmugurē.[5]

Krievijas “vadošā” loma

Latvijas vēsturi padomju okupācijas režīms ne interpretēja nekorekti, bet bieži vien arī falsificēja.

Piemēram, 1960. gadā izdotajā Latvijas PSR vēsturē absolūti nepamatoti vairākas reizes uzsvērts, ka 5. — 9. gadsimtā baltu cilšu sabiedrības attīstības temps baltu ciltīm bija lēnāks nekā austrumslāvu. Visa veida sakaros grāmatā īpaši akcentēta saikne ar “Senkrievu valsti”, kas arī turpmākajos gadsimtos pozitīvi ietekmējusi Latvijas teritoriju.

Livonijas veidošanās un turpmākie gadsimti tika interpretēti līdzīgā veidā:

Lielais un uzticamais [! — G. K.] Baltijas tautu austrumu kaimiņš — Krievzeme — pārdzīvoja feodālās sadrumstalotības laiku. Tās spēki bija saistīti cīņās ar mongoļiem. Lai gan vācieši iekaroja Baltiju, latviešu un krievu tautu vēsturiskā draudzība neizzuda. Ilgajā un grūtajā cīņā ar vācu iekarotājiem latviešu tauta vienmēr meklēja lielās krievu tautas palīdzību. 13. gadsimta varonīgajās cīņās pret vācu un citiem iebrucējiem nostiprinājās krievu, latviešu un igauņu tautu draudzība, un viņi sāka labāk izprast savu politisko interešu saskaņu un kopību.[6]

Jebkuram, kurš kaut nedaudz orientējas vēsturē, visi šie apgalvojumi mūsdienās šķistu absurdi un murgaini, taču šāda veida vēstures interpretācija Latvijas tautai tika uzspiesta gandrīz pusgadsimtu.

Pirmais ideoloģiskais spiediens uz bērniem tika izdarīts, jau sākot ar ābeci. Jaunās ābeces projekta caurskatīšanā, lai arī to ievadīja Ļeņina un Staļina portreti un attiecīgi apraksti, iebildumus savulaik izraisīja pat stāstiņa “Jaungada eglīte” teksts.

Tas neesot audzinošs, jo Salavecis neesot pieminējis komunisma jaunceltnes, un no teksta nevarot pat saprast, ka eglīti iededz tieši padomju zemē.

Uz šo pieeju norāda arī jomu padziļināti pētījusī vēsturniece Daina Bleijere:

PSRS/Krievijas perspektīvai principā bija jābūt visu mācību priekšmetu centrā, pat latviešu literatūrā. Staļina laikā latviešu literatūras kursā bija jāiepazīstas ar krievu klasiķiem — Aleksandru Puškinu, Nikolaju Gogoli u. c., bet no literatūras programmas bija izņemti visi latviešu rakstnieki, kas tika uzskatīti par neproletāriskiem un dekadentiskiem.[7]

Mītiem zūdot, zūd ietekme

Tās Latvijas iedzīvotāju daļas, kuru saknes bija saistītas ar 20. — 30. gadu neatkarīgo Latviju, imunitāti pret padomju ideoloģiju lielā mērā nodrošināja vēsturiskā atmiņa, kā arī tā neatkarīgās valsts laikā izdotā literatūra, kas bija atrodama viņu vai viņu vecāku mājās. Diemžēl šādas “vakcīnas” nebija pieejamas lielai daļai to, kas Latvijā bija ieradušies padomju okupācijas periodā.

Šis, manuprāt, ir faktors, kas visvairāk satrauc Kremli — izzūdot padomju laikā radītajiem mītiem, manipulēšanas iespējas ar sabiedrību nākotnē kļūst ievērojami ierobežotākas.

Tāpēc savus mītus Krievijas režīms aizvien cenšas uzturēt pie dzīvības.

[1] Krievijas Valsts sociālpolitiskās vēstures arhīvs, 600. f., 1. apr., 3. l., 85 . 91. lp.

[2] PSRS vēsture. APP apgāds, Rīga, 1945., 363. lpp.

[3] LVA, 101. f., 2. apr., 430. l., 1. lp.

[4] Latvijas PSR vēsture vidusskolām. Rīga, Zvaigzne, 1988. 237. lpp.

[5] PSRS vēsture, 3.daļa. Rīga, 1960., 215. lpp.

[6] Latvijas PSR vēsture. Rīga, Latvijas Valsts izdevniecība, 1960., 25.lpp.

[7] Daina Bleijere. Vispārējās izglītības sovjetizācija Latvijā: padomju cilvēka veidošana mācību procesā (1944 – 1964). Latvijas Vēstures institūta žurnāls, 2013., Nr. 1., 122. lpp.

July 23, 2017 Posted by | Vēsture | Leave a comment

   

%d bloggers like this: