gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Krievijai nāksies “pārrakstīt vēsturi”

Māris Antonevičs: Krievijai nāksies “pārrakstīt vēsturi”

Viss raksts: http://www.la.lv/krievijai-naksies-parrakstit-vesturi/

Vārdu salikums “vēstures pārrakstīšana” jau kļuvis par neatņemamu sastāvdaļu Krievijas politiskajā vārdnīcā. Tam parasti ir apsūdzošs raksturs un tas tiek izkliegts ikreiz, kad kāds norāda uz PSRS (un arī senāku laiku) noziedzīgām darbībām vai vienkārši nepatīkamiem pagātnes faktiem. Vispār jau interesanti, ka tiek lietots tieši vārds “pārrakstīšana”, jo tas pats par sevi nav nekas nekrietns. Pārrakstot taču var agrākās interpretācijas padarīt korektākas, atbilstošas faktiem, kas iepriekš ideoloģisku iemeslu dēļ noklusēti vai piedomāti klāt (Krievijas varas pārstāvji ar lielu naidu metās virsū tiem vēsturniekiem, kas bija atklājuši patiesību par dažiem padomju laika mītiem, piemēram, “28 pamfiloviešiem” un Zoju Kosmodemjansku).

Nupat laikraksta “Komsomoļskaja pravda” interneta portālā ievēroju pārmetošu komentāru par to, ka Latvijas Aizsardzības ministrija godinājusi SS leģionārus. Par spīti banālajam raksta noformējumam (kolāža ar kara laika propagandas plakātu un mūsdienu 16. marta pasākumu), autora pozīciju pat varētu dēvēt par Krievijai diezgan miermīlīgu. Taču viņš ir ļoti neapmierināts, ka ministrija atzīmējusi leģionāru cīņas Vidzemē, jo tieši šajā laikā vācieši esot izlaupījuši Rīgu, aizvedot sev līdzi dažādas materiālas vērtības. Interesanta pozīcija, jo mūsdienās jau vairs nav noslēpums, ar cik vērienīgu izlaupīšanu “atbrīvotajās” teritorijās nodarbojās paši sarkanarmieši. Bet iemeslus, kāpēc mūsdienās latviešiem ir svarīgi atzīmēt šo Otrā pasaules kara notikumu un leģionāru nozīmi, var izlasīt Saeimas priekšsēdētājas Ināras Mūrnieces uzrunā Mores kauju piemiņas pasākumā: “Latviešu karavīri pie Mores turēja fronti, lai padomju okupanti nevarētu tik ātri ieņemt Latvijas sirdi – Rīgu. No tās uz Kurzemi kā pēdējo cerību zemi plūda kara bēgļu straumes. Ap 150 000 no Latvijas izbēgušo patvērās ārvalstīs, veidojot trimdu. Tās devums Latvijas neatkarības atjaunošanā, pasaulei nemitīgi atgādinot par Latvijas valsts okupāciju, ir neatsverams.”

Protams, grūti iedomāties, ka mūsdienu Krievija varētu kaut nedaudz citādāk paskatīties uz Otrā pasaules kara notikumiem – tie ir kļuvuši par Putina ideoloģijas centrālo sastāvdaļu. Taču pavisam noteikti Krievijai neizdosies izvairīties no citas savas vēstures lappuses “pārrakstīšanas”. Novembrī būs simtgade notikumam, kuru PSRS dēvēja par “Lielo oktobra revolūciju” un kuras gadadienas bija lielākie svētki valstī. Kā Krievija tagad gatavojas atzīmēt šo notikumu? Te, pat no attāluma raugoties, var jaust lielu apjukumu, ko vēl vairāk saasina daži pēdējā laika notikumi.

Padomju laika vēstures interpretācija, ka “proletariāta vadoņa” Ļeņina vadībā notikusi tautas sacelšanās pret apspiedējiem, mūsdienās vairs neder, tomēr arī neviena cita versija īsti nav iedzīvojusies. To visspilgtāk apliecina Ļeņina mauzolejs Sarkanajā laukumā un arī daudzie komunistu pieminekļi (un vietvārdu nosaukumi) pa visu Krieviju. Kad Ukrainā 2013. gada nogalē un 2014. gada sākumā sākās Maidana notikumi, viens no pārmaiņu simboliem bija Ļeņina pieminekļu gāšana, kas savukārt ar sašutumu tika uztverta Krievijā. Tieši Ļeņina pieminekļu “aizsargāšana” Doņeckā un citās Austrumukrainas pilsētās kļuva par platformu, kur dzima idejas par savdabīgajām pseidovalstīm, kur realizēt tā sauktās “krievu pasaules” idejas. Tātad Ļeņina un viņa rīkotās “revolūcijas” tēlam joprojām ir būtiska loma šajā sludinātajā “krievu pasaulē”. Tajā pašā laikā vēl lielākas kaislības un līdzīga politiskā mobilizācija notiek arī ap pilnīgi pretēju tēlu – caru Nikolaju II. Uz pēdējā Krievijas monarha sirdsapziņas tāpat ir pietiekami daudz nekrietnību, taču Romanovu ģimenes traģiskā nāve bija iemesls, kāpēc Krievijas Pareizticīgā baznīca 2000. gadā iecēla viņus svēto kārtā. Speciālisti gan mēģinājuši skaidrot smalkos kanonizācijas aspektus – to, ka Nikolajs II ir nevis vienkārši “svētais”, bet “svētais moceklis”, bet tas nav viens un tas pats, taču nu jau ap šo tēlu veidojas kaut kas līdzīgs sektām. Īpaši tas sāka izpausties, kad parādījās jauna filma par Nikolaja II jaunības dēkām ar baletdejotāju Matildi Kšešinsku. Protesti pret šo filmu, kas patiesībā esot diezgan nevainīga, ieguvuši pat vardarbīgas formas, kas dažiem ekspertiem jau licis ierunāties par “pareizticīgo terorismu”, kādu atšķirībā no islāma terorisma pasaule līdz šim nepazina. No otras puses, arī Donbasā teroristi izmanto pareizticīgos simbolus, tā ka lielu izbrīnu varbūt arī nevajadzētu izrādīt. Vēl tiek atgādināts, ka tieši kinoteātru dedzināšana bija pirmais solis, kas Irānu savulaik noveda pie islāma diktatūras, ar mājienu, ka arī Krievijā ar pareizticību varētu notikt līdzīgi procesi, ja tiem ļaus vaļu. Tomēr fakts ir tas, ka vienlaikus tiek gan pielūgts nogalinātais cars, gan “kaifots” par viņa simbolisko slepkavu, kura pīšļi kā pielūgsmes objekts joprojām stāv Maskavas sirdī. Te bez vēstures pārrakstīšanas vienā vai otrā virzienā nu nekādi neiztikt.

September 30, 2017 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Mēģina “uzsildīt” Latvijas–Krievijas vēsturnieku komisiju

Viss raksts: http://www.la.lv/megina-uzsildit-latvijas-krievijas-vesturnieku-komisiju/

Mēģina “uzsildīt” Latvijas–Krievijas vēsturnieku komisiju

Latvijas–Krievijas vēsturnieku divpusējās komisijas līdzpriekšsēdētājs Aleksandrs Čubarjans nesen bez liekas reklāmas viesojies Rīgā, lai pārrunātu šobrīd stagnējošās komisijas darbības atjaunošanu un iegrieztos arī Ārlietu ministrijā.

Pazīmes liecina, ka tuvākā gada laikā notiks mēģinājums atjaunot 2014. gada Ukrainas notikumu dēļ “iesaldētās” Latvijas–Krievijas vēsturnieku komisijas darbību. Par to liecina kā politiķu izteikumi, tā komisijas Krievijas puses līdzpriekšsēdētāja Aleksandra Čubarjana neafišētā vizīte Rīgā, un arī ideja par komisijas nodošanu no Valsts prezidenta kancelejas paspārnes Latvijas Zinātņu akadēmijai (LZA).

Latvijas–Krievijas vēsturnieku komisiju izveidoja saskaņā ar vienošanos, ko 2010. gada decembra beigās Maskavā panāca Latvijas Valsts prezidents Valdis Zatlers un viņa Krievijas kolēģis Dmitrijs Medvedevs. Toreiz oficiāli izvirzītais mērķis bija 20. gadsimta Latvijas un PSRS attiecību mazāk aplūkoto un diskutablo epizožu akadēmiska pētniecība. Neoficiāli pastāvēja cerības, ka abu valstu vēsturnieku sadarbošanās varētu pozitīvi ietekmēt reālo politiku, piemēram, padarītu Krievijas noraidošo nostāju Baltijas valstu okupācijas jautājumā ne tik kategorisku. No Latvijas puses LU Vēstures un filozofijas fakultātes profesora Antonija Zundas vadītās komisijas līdzstrādnieki vairākkārt apmeklēja Krievijas arhīvus. Atlasīto materiālu kopijas bija paredzēts izmantot kopējam dokumentu krājumam “Latvijas Republikas un PSRS ekonomiskās un politiskās attiecības un kultūras sakari starpkaru periodā 1918 – 1939”. Rosība pie dokumentu krājuma un komisijas darbs kopumā apstājās 2014. gada vasarā Krievijas agresijas Ukrainā dēļ.

Latvijas vēsturnieki komisijā tolaik vienbalsīgi nobalsoja, ka sadarbība ar Krieviju morālu apsvērumu dēļ nav iespējama. Nenotika arī 2014. gada decembrī Rīgā paredzētā kopējā komisijas sanāksme. Juridiski komisija tomēr turpināja pastāvēt. Jāsaka, vairākums tajā reiz strādājušo vēsturnieku pauzes laikā dažādu apsvērumu dēļ institūciju pameta un, cik zināms, tad Latvijas vēsturnieku aprindās arī šobrīd nav entuziasma par tās atdzimšanu.

Šā gada 14. – 15. augustā Rīgā Latvijas–Krievijas starpvaldību komisijas sēdes ietvaros notika Latvijas satiksmes ministra Ulda Auguļa un Krievijas Federācijas transporta ministra Maksima Sokolova sarunas, pēc kurām Ārlietu ministrijas (ĀM) izplatītajā informācijā presei tika pieminēts, ka līdz ar ekonomiskajiem jautājumiem apspriestas “arī abu valstu vēsturnieku dialoga turpināšanas iespējas”. Tas izklausījās pēc kurioza (kāds gan tranzītam sakars ar vēsturi!), taču izrādījās, ka viss ir nopietni. Septembra trešajā nedēļā uz trim dienām Rīgā bija ieradies komisijas Krievijas puses līdzpriekšsēdētājs akadēmiķis Čubarjans, kura ceļš veda uz LZA, LU un arī ĀM. Preses relīzes par šo notikumu netika izplatītas, taču, optimisma pilns, par vizīti Krievijas ziņu aģentūrai TASS 12. septembrī paziņoja pats Čubarjans. Viņš informēja, ka ticies ar LZA prezidentu Ojāru Spārīti, LU rektoru Indriķi Muižnieku un vairākiem komisijas locekļiem, tajā skaitā ar priekšsēdētāju Zundu. “Es pārliecinājos, ka Latvijas puse ir gatava komisijas darba atjaunošanai. Tas arī ir galvenais rezultāts,” pavēstīja Čubarjans. Viņš paskaidroja, ka izdevies vienoties par agrāk ieplānoto kopējo dokumentu krājumu un 2018. gadā Krievijas vēsturnieki piedalīšoties Latvijas valstiskuma simtgadei veltītā konferencē. Turklāt komisijas locekļi no Latvijas “tuvākajā laikā” informēšot par laiku, kad Rīgā varētu notikt kopīgā komisijas sēde.

“Uzsveru, ka iniciatīva aicināt Čubarjanu uz Rīgu nenāca no mūsu komisijas puses,” lūgts skaidrot situ­āciju, norāda komisijas līdzpriekšsēdētājs Zunda. Krievu akadēmiķis Latvijā ieradies pēc LZA prezidenta Spārīša ielūguma. Formāli raugoties, tā arī notika. Spārīša kungs atklāj, ka citstarp pārrunāta gaidāmā komisijas jumtinstitūcijas maiņa no Valsts prezidenta kancelejas uz LZA. Priekšlikumu izteikusi pati kanceleja, jo pašreizējā situācija esot “neveikla”. LZA prezidents ideju pilnībā atbalsta: “Kanceleja pateica, ka pie viņiem komisija atrodas politizētā patronātā, tas ir, Valsts prezidents nav paritāra persona komisijas otras puses patronam – Krievijas ZA. Es varu piedāvāt politiski nei­trālu aizsegu šīs komisijas darbībai.” Spārītis atzīst, ka viņam pagaidām nav daudz ko stāstīt, jo tālākais esot organizatorisks un dokumentu kārtošanas jautājums, kas jāveic citām institūcijām, tādām kā ĀM, jo lēmums acīmredzami pieņemts valdības līmenī: “Man grūti pateikt, kurš šajā lietā ir toņa uzdevējs, bet, ja jau augusta vidū starpvaldību sarunu līmenī tika lemts, ka būtu labi komisijas darbību aktivizēt…”

“Latvijas un Krievijas starpvaldību komisijas ekonomiskās, zinātniski tehniskās, humanitārās un kultūras sadarbības jomās sēdes laikā puses atzīmēja vēlmi sekmēt LZA un Krievijas ZA dialogu vēstures jomā, kā arī atbalstīt Latvijas un Krievijas vēsturnieku komisijas darbību, tādējādi aicinot abu valstu vēsturniekus turpināt sākto darbu arhīvu materiālu apzināšanā un apkopošanā. Vienlaikus Latvijas Ārlietu ministrija vēlas uzsvērt, ka komisija ir neatkarīga un tās darbība nav saistāma ar aktuālo Latvijas un Krievijas starpvaldību attiecību darba kartību un nevar ietekmēt šo attiecību dinamiku,” skaidro ĀM Komunikāciju direkcijas pārstāve Vita Dobele. Viņa arī atzīst, ka Čubarjans iegriezies ĀM, taču tā bijusi “pieklājības vizīte programmas noslēgumā”.

Ne Spārītim, ne Zundam nav komentāru attiecībā uz Čubarjana atklāsmēm aģentūrai TASS, tajā skaitā par it kā drīzumā gaidāmo komisijas sēdi Rīgā un Krievijas vēsturnieku līdzdalību Latvijas simtgades konferencē. Sarunu laikā, Spārīša vārdiem sakot, drīzāk skanējusi “laba griba bez konkrēta datuma”. Savukārt profesors Zunda teic, ka priekšlikums par apvienotās komisijas sēdes sasaukšanu tikšot izskatīts Latvijas puses komisijas sēdē, “un tad arī vienu divu mēnešu laikā paziņosim lēmumu, vai atsākt pilna apjoma sadarbību”. Abi kritiski uzņem Maskavas viesa vilinošos solījumus gādāt, lai komisijas darba atsākšanas gadījumā Krievijas arhīvu durvis pētniekiem no Latvijas atvērtos “vēl plašāk nekā līdz šim”. Pieredze liecina, ka Čubarjanam gluži vienkārši nav tādu pilnvaru ietekmēt arhīvu attieksmi. Kas attiecas uz komisijas Latvijas daļas paspārnes maiņu, tad Latvijas ZA prezidents lēš, ka tas notiks ne agrāk par 2018. gada 1. janvāri, jo saistīts ar nākamā budžeta gada uzsākšanu. Spārītis neslēpj, ka ir iepriecināts par komisijas gaidāmo pārnākšanu uz LZA, kas atbilst akadēmijas darbības mērķim – atjaunot zinātniskās iestādes funkcijas.

Interesanti, ka pavērsiens divpusējās vēsturnieku komisijas lietā sakrīt ar Krievijas centieniem atjaunot augstākā ranga vēsturnieku sakarus arī pa citiem kanāliem. “Saņēmu uzaicinājumu piedalīties konferencē “Krievija pasaulē. Aizrobežu rusistika: mūsdienu tendences” un pēc tam postpadomju telpas valstu vēstures institūtu direktoru sēdē 25. – 27. septembrī Maskavā. Sanāksmes dalībniekiem paredzēta dzīvošana pieczvaigžņu viesnīcā “Zolotoje koļco” Maskavas centrā iepretim Krievijas ĀM. Vēstures konferencēm tādas vietas parasti neizvēlas. Neesam gluži postpadomju valsts un man arī īsti nebūtu ar viņiem par ko runāt,” teic LU Vēstures institūta direktors Guntis Zemītis. “Tā arī viņiem uzrakstīju, ka šāda formāta pasākumā piedalīties nevaru. Būsim priecīgi sadarboties ar Krieviju projektos, kas strādā zinātnes labā, taču vēlos izvairīties no pompoziem pasākumiem, kuru mērķi nav skaidri,” viņš piebilst. Igauņu kolēģa nostāja neesot zināma, bet Lietuvas Vēstures institūta direktors uz Maskavu gan došoties, taču ne lai piedalītos attiecīgajā sanāksmē.

September 22, 2017 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Vēsturnieki cīnās ar viltus ziņām par Salaspili

Nedalīs upurus “labajos” un “pārējos”: Vēsturnieki cīnās ar viltus ziņām par Salaspili

 
Bijusī nacistu nometne Salaspilī ir viena no Krievijas propagandas mediju iecienītajām tēmām, par kuru jau sacerēta ne viena vien viltus ziņa. Visticamāk, šie uzbrukumi nebeigsies. Līdz gada beigām jābeidzas darbam pie Salaspils memoriāla ansambļa vārtu būves rekonstrukcijas un jaunas ekspozīcijas iekārtošanas. To kopīgi veic Salaspils novada dome, Daugavas muzejs un Latvijas Okupācijas muzejs. Finansējums – 300 tūkstoši eiro – 2016. gadā tika iegūts no tā sauktajām “deputātu kvotām”. Taču jau tagad krievvalodīgajos medijos parādījās savdabīgas apsūdzības, ka “vēstures kombinatori” ekspozīcijas iekārtošanas projektu uzsākuši tikai tādēļ, lai “noklusētu”, “melotu” un tādā garā. Kā apgalvo avīze “Vesti segodņa”, patiesā vēlme esot “ar buldozeriem nolīdzināt skulpturālo ansambli”. Par šobrīd Salaspils memoriālā notiekošo un Salaspils vietu viltus ziņu tematikā “LA” jautāja vienam no renovācijas darba grupas locekļiem, Okupācijas muzeja vēsturniekam un grāmatas “Aiz šiem vārtiem vaid zeme. Salaspils nometne: 1941 – 1944” līdzautoram, vēstures doktoram ULDIM NEIBURGAM.

Ekspozīcijas vēl nav, bet karagājiens pret jums jau sācies – nesen vienā vietējā krievvalodīgajā avīzē bija uzbrūkošs apcerējums ar daiļrunīgu virsrakstu: “Mūsu Salaspils pasakas”.

Ar to kundzi, raksta autori, diezgan plaši sarakstījāmies. Centos viņai izskaidrot visu, kas viņu interesēja. Bet rezultāts bija tāds, ka es sapratu, ka šis cilvēks nemaz netaisījās ieklausīties. Viņai viss jau bija skaidrs pirms publikācijas tapšanas. Daudz “ekspertu” un “vēsturnieku” esot sašutuši kā par Rudītes Vīksnes, Kārļa Kangera un manu kopējo grāmatu, tā par topošās muzeja ekspozīcijas iespējamo saturu. Sašutuši esot arī agrākie ieslodzītie. Īstenībā akadēmiskajās aprindās grāmatu uzņēma ļoti labi. Vienīgā kritika, ja to tā var saukt, nākusi no “vēsturniekiem”, kuri drīzāk ir Kremļa propagandisti, kā arī no viņiem līdzīgi domājošajiem Latvijā. Šajā kritikā ir tikai pāris konkrētas lietas, par kurām vērts padomāt. Piemēram, par vācu organizētās pretpartizānu operācijas “Ziemas burvība” rezultātā 1943. gadā Salaspilī nonākušo kopīgo skaitu. Bet pamatā jau šī kritika ir tāpēc, ka apstrīdam padomju laika pārspīlējumus un attiecībā uz Salaspils nometni lietojam tās oficiālo nosaukumu – “paplašināts policijas cietums un darba audzināšanas nometne”. Īstenībā tas ir diskutabli, kā Salaspili mūsdienās saukt plašākā sabiedrībā. Vārds “koncentrācijas nometne” ir diezgan izplatīts un vēsturiski par koncentrācijas nometnēm jau saucam ļoti dažāda tipa nometnes. Galvenais ir saturs. Man nav problēmu saprasties ar cilvēkiem, kas gatavi ieklausīties argumentos. Ir bijušas arī ļoti saturīgas sarunas ar krievu valodā rakstošiem vai raidošiem medijiem, bet šis gadījums ar “Vesti segodņa” autori… Iznāk, ka viņas rīcībā ir kādi slepeni pierādījumi, piemēram, tam, ka slimu un novārgušu baltkrievu bērnu asinis vācieši atzinuši par masveidā lietojamām vērmahta karavīru ārstēšanai. Nu, ja kundzei tādi ir, lai viņa tos liek galdā. Bet tā vietā ir klaigāšana un mūsu saukšana par “meļu triumvirātu”, kas izraisa vien smaidu.

Vēl viens kuriozs, par kuru smieties vai raudāt, ir apgalvojumi, ka mēs stāstā par Salaspili izmantojot tikai “nacistu pakalpiņu” liecības. Tādi kā Salaspils nometnes vecākā biroja darbinieki, ieslodzītie Arturs Neparts un Vilis Riekstiņš, uz kuriem diezgan daudz atsaucamies, bija labi izglītoti, pārzināja vācu valodu, tādēļ, piedraudot ar sodiem, viņiem lika rūpīgi sekot līdzi nometnes statistikai – cik cilvēku tajā atrodas, cik aiziet darbos, cik atnāk, cik aizsūtīti prom. Neparts un Riekstiņš pārzināja situāciju daudz labāk nekā tie, kas neredzēja vairāk par savu baraku vai darba vietu. Saukt šos cilvēkus par kolaborantiem ir pilnīgs absurds, kas liecina par tādu pārmetumu paudēju infantilitāti. Šādu nometņu iekšējo pārvaldi vienmēr organizēja, izmantojot arī pašus ieslodzītos. No ieslodzītajiem nāca kā nometnes vecākais, tā viņa palīgi, kantora darbinieki, darba komandu un baraku vecākie. Kas attiecas uz pārmetumiem, ka mēs “ignorējot” bijušo ieslodzīto baltkrievu bērnu stāstus, ieteiktu palasīt mūsu grāmatu. Protams, viņu apstākļi bija nežēlīgi un varbūt pat vieni no sliktākajiem. Bet bērni bija tikai viena neliela daļa no ieslodzīto kopuma, kas tur atradās. Viņi tur uzturējās vairākus mēnešus, nevis visus četrus gadus. Esmu ticies un runājis ar bijušajiem ieslodzītajiem baltkrievu bērniem. Mēs sapratāmies ļoti labi.

Jūs runājat tikai par Salaspils nometni, kamēr kareivīgi noskaņotā publika tajā pašā katlā liek arī vairākus kilometrus attālajās padomju karagūstekņu nometnēs notikušo.

Atgādināšu, ka šis ir Salaspils memoriāls, kas veltīts civiliedzīvotājiem paredzētajai nometnei. Padomju karagūstekņu nometnes mūsdienu Salaspils teritorijā bija vairākas. Bojāgājušajiem šo nometņu vietā ir piemiņas stēla. Ir arī padomju un pēc kara Salaspilī turēto vācu karavīru kapi. Uz tiem, tāpat kā uz cara laika Krievijas armijas garnizona kapiem, būs norādes un informācijas stends pie memoriāla. Garnizona kapi patiešām ir viena no iespējamajām vietām, kur varēja būt apbedīti Salaspils nometnē bojāgājušie. Bet vai tad, kad pirms pāris gadiem tur atrada cilvēku mirstīgās atliekas, kāds veica tiesu medicīnas ekspertīzi, lai noskaidrotu, vai šie cilvēki tiešām nāca no nometnes? Neesmu neko tādu dzirdējis. Netaisāmies dalīt bojāgājušos “labajos” un “pārējos”, taču viss jādara korekti. To jau var redzēt arī Krievijas telekanālu sižetos, ka šie mediji turpina padomju propagandas stilu un faktiski izmanto ieslodzīto ciešanas ideoloģiskiem mērķiem.

September 21, 2017 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Sašutums par filmas par mežabrāļiem recenziju

Latvijas vēstnieka Kanādā Kārļa Eihenbauma sašutumu raisījis Kanādas militārā žurnāla «Esprit de corps» redaktora un izdevēja Skota Teilora komentārs par NATO filmu par mežabrāļiem Baltijā, kurā viņš apsūdz NATO par vēstures pārrakstīšanu un uzskata, ka filma glorificē nacismu.


Teilora komentārs un Eihenbauma atbilde uz šo komentāru publicēta Kanādas interneta portālā «Herald Opinions». Teilors savā komentārā filmā minētos latviešu leģionārus sauc par «brīvprātīgajiem», kā arī norāda, ka viņi nogalinājuši ebrejus. Tāpat viņš skaidrojis, ka leģionāri karojuši tikai vienā, nevis abās frontes pusēs, – gan Sarkanās armijas, gan nacistiskās Vācijas pusē, kā arī pieminējis piemiņas dienu, 19.martu, ar ko patiesībā domāti 16.marta pasākumi.

«Kanāda šobrīd Latvijā ir izvietojusi ir 400 karavīrus, lai atturētu Krieviju no agresijas. Nākamgad, 19.martā, latvieši iestudēs savu ikgadējo parādi Rīgā, lai tā pieminētu 2. pasaules kara «Waffen SS» leģiona slavu. Tieši tā, arī Kanādas vienības būs tur, brīdī, kad latvieši izrādīs cieņu nacismam,» raksta Teilors.

Žurnāla redaktors komentārā arī norāda, ka filmā redzamie mežabrāļi bijuši tērpti vācu armijas stila drēbēs un nēsājuši vācu ieročus, kā arī darbojušies tikai Kurzemē, nevis arī citur Latvijā. «NATO filma pilnībā pārraksta vēsturi ar mērķi demonizēt Krieviju. Galvenā problēma ir tā, ka filma attaisno nacistu atbildību holokausta zvērībās,» uzskata Teilors.

Latvijas vēstnieks Kanādā atbildes rakstā žurnālista komentārus sauc par dīvainiem un nepamatotiem apvainojumiem un norāda, ka ir pietiekami daudz faktu, kas atspēko «Esprit de corps» redaktora apgalvojumus.

«Varbūt viņš pats to neapzinās, bet Teilors ir izdarījis lielisku darbu, lai piedāvātu lasītājiem viedokli par NATO un Latviju no Kremļa skatu punkta. Kremlis noteikti piekristu žurnālistam un aplaudētu viņa viedoklim. NATO filma jau kopš tās publicēšanas brīža bijusi Krievijas valdības sponsorētu mediju mērķis. Vēloties veicināt empātiju pret Krieviju, Teilors ir sagrozījis vēsturi, un sagrozījis par tālu,» ir pārliecināts Eihenbaums.

Kā liecina militārā žurnāla mājaslapā pieejamā informācija, Teilors iepriekš bijis Kanādas militāro spēku kājnieks, bet kopš 1988.gada ir žurnāla redaktors un publicists. Tāpat viņš ir arī dokumentālo filmu režisors un kara korespondents.

Jau ziņots, ka Krievijas Ārlietu ministrija jūlijā paziņoja, ka filma ir vēstures pārskatīšana, un norādīja, ka filmā par brīvības cīnītājiem nodēvēto karavīru rokas esot līdz elkoņiem notrieptas ar asinīm. Viņi esot vainojami desmitiem tūkstošu mierīgo iedzīvotāju nāvē.

NATO filmā izskaidrota partizānu rašanās un attēlotas iestudētas stilizētas cīņu ainas, kuras pavada bijušo nacionālās pretošanās kustību dalībnieku stāstītais par piedzīvoto. Viens no intervējamiem ir bijušais latviešu partizāns Arvīds Ēriks Bluzmanis.

Latvijas nacionālie partizāni bija cīnītāji, kas ar partizānu kara metodēm cīnījās pret padomju okupācijas varu pēc Otrā pasaules kara. Partizāni tiek saukti arī par mežabrāļiem, jo to apmešanās vietas galvenokārt bija mežu bunkuros.

September 21, 2017 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Aicinām pieminēt un atdot pēdējo godu Konstantīnam Pupuram

Aicinām pieminēt un atdot pēdējo godu Konstantīnam Pupuram

konstantins-pupurs-48637601

Šī gada 9. septembra vakarā pāragri un negaidīti mūžībā devies Nacionālās apvienības aktīvs biedrs, Atmodas aktīvistu grupas “Helsinki-86” viens no ievērojamākiem biedriem un nesalaužams Latvijas patriots – Konstantīns Pupurs.

Konstantīnu Pupuru mēs atceramies kā cilvēku, kurš 1988. gada 14. jūnijā uzdrošinājās kļūt par pirmo, kurš Padomju okupācijas laikā publiski pacēla sarkanbaltsarkano karogu un iznesa to cauri Rīgai.

Aicinām pieminēt un atdot pēdējo godu Konstantīnam Pupuram piektdien, 15. septembrī, pulksten 14:00 Rīgas Svētā Pētera baznīcā.

  • Atvadīšanās Rīgas Svētā Pētera baznīcā no 12:00
  • 14:00 atvadu dievkalpojums Rīgas Svētā Pētera baznīcā
  • 16:00 guldīšana zemes klēpī Rīgas 1. Meža kapos
  • pēc tam – atvadu mielasts Latvijas Kara muzejā

September 14, 2017 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Nemirstīgā baraka

Nemirstīgā baraka – bessmertnij barak, Interneta vietne Krievijā, kas veltīta Staļina terora upuru piemiņai un padomju varas noziegumu atmaskošanai.

http://bessmertnybarak.ru

Vietne krievu valodā, bet šķiet, ka tiek gatavota arī saīsināta versija angliski.

Adrese feisbukā: https://www.facebook.com/immortalgulag

Tviterī: https://twitter.com/immortalgulag

Vietne krievu valodā. (Gugles tulkotājs atrodams šeit)


Вы когда-нибудь задумывались, почему мы так плохо знаем свое прошлое? Лишь единицы могут рассказать о своих дальних предках, о том, куда уходят корни их семьи.

ХХ век стал столетием потери истории. Её вырубали, выжигали, уничтожали, морили голодом. Трудно даже представить себе, сколь большая ее часть останется для нас тайной. На уроках истории о многом не говорят, а о многом заведомо умалчивают. О героических страницах истории нашего народа рассказывают в подробностях. О плохом же принято не вспоминать. Как можно дать точную оценку тому времени? Как может человек задумываться о будущем, не имея связи с прошлым? Не помнящий и не знающий историю будет повторять ошибки вновь и вновь.

Я решил пойти другим путем: напомнить всем, какой ценой досталось нам то, чем принято сегодня гордиться. Мы переживаем тяжелейшие времена подмены и открытого перевирания исторических событий.

Пройти мимо, не замечать, забыть? Совесть не позволяет этого сделать. Уже запущены группы в социальных сетях под названием «Бессмертный барак», где поначалу собирались данные по хэштегу. А теперь со всех уголков мира нам приходят истории судеб, воспоминания о тех временах, фотографии из личного архива, копии личных дел невинно осужденных. Изначально эта акция была лишь дополнением и пояснением истинного масштаба трагедии народа.

«Бессмертный барак» — это проект, который даст возможность понять, какой ценой ковали Победу, каким усердием и кровью был совершен первый полет человека в космос, какова истинная цена строительства заводов и фабрик. Какими жертвами достигнут прогресс в строительстве мостов и дорог. Скольких человеческих жизней стоили разработки каменоломен, штольней, урановых рудников. В фундаменте всего, что сделано, лежат сотни тысяч человеческих костей. Все построено на крови, трудом людей, которых никогда не вернуть в их перемолотые государством семьи. Безумные депортации, страшный голод, когда человек ест человека… Это времена, когда человеческая жизнь ничего не стоила, она измерялась лишь цифрами, цифрами с большим количеством нулей.

А вы хотели бы знать правду? Почитать воспоминания о том времени, посмотреть фото тех лет, увидеть лица людей, которые заложили фундамент сегодняшней гордости?

Мне становится больно, когда я вижу детей, несущих портреты Сталина. Я совсем не понимаю наше правительство, которое до сих пор боится признать террор, который происходил в нашей стране на протяжении десятилетий. Меня возмущает, что архивы вновь засекречены еще на 30 лет, видимо, чтоб ни один узник ГУЛАГа так и не узнал правды. Я не могу смириться с тем, что мы даже не знаем, где захоронены эти люди.

Когда мне начали присылать письма, истории, рассказы, воспоминания своих пожилых и уже ушедших родственников — я понял: вот он, ключ, который позволит сохранить хоть что-то, сделать первый шаг — успеть, расспросить как можно больше людей. Вот она, поистине народная история и общественная память.

Все это тяжело собирать по крупицам, и я призываю всех, кто читает эти слова, прислушаться. Надо успеть расспросить родственников. Надо пробовать искать своих потерянных предков. Это моральный долг каждого человека. Назвать поименно каждого — наша обязанность. Только восполнив свою память, разделив все плохое и хорошее, понимая, какой страх пережил наш народ, мы получим право идти вперед.

Наверное, правы те, кто говорит о необходимости покаяния и о том, что пора прекратить бряцать оружием 9 мая: хватит уже войны и убийств, хватит террора и преследований. Пора остановиться. Надо просить прощения за все, что мы предпочли забыть, за страх и боль наших предков. Я уверен, придет тот день, когда на Кремлевской стене вместо фамилий палачей появятся доски с фамилиями тех, кого загубил красный террор и сталинский режим. Этот проект — шаг к такому дню.

Редактор «Бессмертного барака» Андрей Шалаев

September 12, 2017 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Mūžībā aizgājis Trešās atmodas aktīvists Pupurs

Mūžībā aizgājis Trešās atmodas aktīvists Pupurs

http://www.DELFI.lv 

Mūžībā aizgājis Trešās atmodas aktīvists Pupurs

Foto: LETA
9. septembra vakarā pāragri un negaidīti mūžībā devies Atmodas aktīvistu grupas “Helsinki-86” biedrs un partijas „Visu Latvijai!” valdes loceklis Konstantīns Pupurs, portālu “Delfi” informēja Nacionālā apvienība.

Pupurs dzimis 1964. gada 5, martā Rīgā. 1981. gadā absolvēja Rīgas 66.vidusskolu. No 1983. gada līdz 1986. gadam studēja Maskavas Vēstures un arhīva institūtā. Pēc tam mācījies Latvijas Valsts Universitātes Vēstures un Filozofijas fakultātē. Studijas Latvijā viņam nācās pārtraukt, jo 1988. gadā viņu izraidīja no PSRS.

1992. gadā viņš atsāka studijas Latvijas Universitātē un 1999. gadā ieguva bakalaura grādu vēsturē Masačūsetsas Universitātē Bostonā. 2003. gadā maģistra grādu ieguva Londonas Ekonomikas un Politisko zinātņu augstskolu.

Bija politologs, vēsturnieks un valodnieks, kā arī Latviešu virsnieku apvienības biedrs, bet no 1987. gada Pupurs aktīvi darbojās Vides Aizsardzības klubā. 1988. gada 14. jūnijā kopā ar “Helsinki-86” grupas biedriem piedalījās pretpadomju demonstrācijā pie Brīvības pieminekļa Rīgā. Demonstrācijas laikā viņš pacēla Latvijas karogu, iznesot cauri Rīgai. Pēc tam oficiāli iestājās Cilvēktiesību aizstāvības grupā “Helsinki-86”.

Mūžībā aizgājis Trešās atmodas aktīvists Pupurs

Foto: Privātais arhīvs

Tāpat Pupurs dienējis kā leitnants ASV armijā un piedalījies Irākas karā, informē partijā. 2010. gadā Pupurs atgriezās Latvijā un iestājās Nacionālajā apvienībā “Visu Latvijai!”-“Tēvzemei un brīvībai”/LNNK un kandidēja 10. Saeimas vēlēšanās. Tā paša gada beigās Pupuru ievēlēja partijas valdē. 2011. gadā sācis strādāt Latvijas Jūras akadēmijā.

Pupurs bija studentu korporācijas “Fraternitas Lataviensis” biedrs.


September 11, 2017 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Sarkanajam teroram – 99

Ansis Īvāns, DELFI žurnālists

Sarkanajam teroram 99: Kirovā atklāj pieminekli Dzeržinskim

Viss raksts: http://www.delfi.lv/news/arzemes/sarkanajam-teroram-99-kirova-atklaj-pieminekli-dzerzinskim.d?id=49217501


 

Šonedēļ aprit 99 gadi kopš Padomju Savienībā (PSRS) oficiāli sākās varasiestāžu soda operācija jeb “sarkanais terors”. Kamēr daži desmiti aktīvistu Sanktpēterburgā pieminēja šo datumu, Kirovā (nāves nometņu grupas Vjatlags administratīvajā centrā) vietējās varasiestādes atklāja pieminekli Čekas pirmajam vadītājam Fēlikam Dzeržinskim.

Savu pirmo slepenpoliciju – Viskrievijas ārkārtas komisiju jeb Čeku –, kas nodarbojās ar represijām, lielinieki ar Vladimiru Ļeņinu priekšgalā dibināja jau īsi pēc nākšanas pie varas 1917. gada nogalē.

Lai gan Čeka pie cilvēku nošaušanas bez tiesas ķērās klāt uzreiz, 1918. gada 5. septembrī tika izdots dekrēts “Par sarkano teroru”, kas oficiāli pasludināja terora politikas sākumu.

Lai pieminētu šo datumu un lielinieku represiju upurus, Sanktpēterburgā otrdien uz mītiņu pulcējās 50 līdz 100 cilvēki, ziņo “Radio Svoboda”. Dalībnieki nolika ziedus pie Petropavlovskas cietokšņa, kur notika cilvēku nošaušanas.

Aktīvisti arī norāda, ka varasiestādes gadu no gada ignorē piedāvājumus šai vietā atklāt piemiņas plāksni terora upuriem.

Savukārt Kirovā varasiestādes šajā dienā atklājušas pieminekli pirmajam Čekas vadītājam Fēlikam Dzeržinskim, ziņo “Novaja Gazeta”. Pilsētā vienlaicīgi notika arī neorganizēta ziedu nolikšana pie politisko represiju piemiņas vietās.

Dzeržinska pieminekļa izveides iniciatori bijuši Čekas garīgie mantinieki Krievijas Federālā drošības dienesta (FDD) veterāni un ideju atbalstīja Kirovas dome. Pieminekļa atklāšanas laiks saskaņots ar Dzeržinska 140 dzimšanas dienu.

“Tā ir mūsu vēsture, kas mūs visus apvieno,” pieminekļa atklāšanas ceremonijā teica vietējās FDD nodaļas vadītājs Sergejs Močalovs.

Kopš Vladimira Putina nākšanas pie varas Krievijā arvien vairāk notiek atgriešanās pie padomju vēstures slavināšanas. Šogad veikta aptauja liecina, ka Krievijas iedzīvotāji par visizcilāko visu laiku un tautu personību atzīst diktatoru Josifu Staļinu.
Maskava arī intensīvi ekspluatē Otrā pasaules kara vēsturi, cīņu pret nacismu izmantojot kā propagandas ieganstu ārpolitikā. Ar šiem līdzekļiem Kremlis, domājams, cenšas saliedēt sabiedrību un stiprināt Putina varu.

Viens no centrālajiem elementiem šajā procesā ir Uzvaras dienas svinības 9. maijā, kas no kara beigu un upuru pieminēšanas vairāk kļuvušas par agresijas un varenības demonstrēšanu.


Nāves nometņu grupa Vjatlags
Fragments no Vjatlagu pārdzīvojušā Artura Stradiņa dienasgrāmatas grāmatā
“ĒRKŠĶAINĀS GAITAS”
9 augustā – moku diena. No purva ezera baļķus jāvelk ārā, un turpat ūdenī krāva štabeļos.  Viss darbs pa ūdeni. Koki sagrūsti ūdenī, bet nav peldējuši domātā virzienā, kādēļ tagad koki piesūkušies ūdens, daži jau grimst dibena. Darbs grūts, un izpelnīt uzturu grūti. Nopelnām 400 g maizes dienā…

Ekspedīcija ‘Vjatlags – Usoļlags.
Šajā ekspedīcijā 1995. gadā tika apsekotas vietas, kur gāja bojā tūkstošiem 1941. gadā aizvesto latviešu. Alfreda Puškevica sarakstītā ekspedīcijas dienasgrāmata.

Krusti izsūtījuma zemē  
Raksts “Dienā” par filmu “Ekspedīcija Vjatlags – Usoļlags”

Viktora Berzinskiha grāmata par Vjatlagu, krievu valodā DOS kodējumā


https://gulags.wordpress.com/?s=vjatlags



Vjatlagā nonāvēto saraksti
47 Latvijas pilsoņi, kam nāves sods nošaujot izpildīts Kirovas cietumā 1941.g. 10. novembrī
 (A – K). Saraksts (Cyr. DOS)
Šī saraksta tulkojums latviešu valodā

Vjatlagā nonāvēto 437 Latvijas pilsoņu saraksts (Cyr. DOS)

Nr. 1 līdz 107. Ābele – Vīksna
Nr. 108 līdz 224. Virsaitis – Joffe

Nr. 225 – 324. Kažoks – Kušķis

Nr. 325 līdz 406. Lavenieks – Mutils

Nr. 407 līdz 437. Napoets – Ošups

Vjatlagā nonāvēto 143 etnisko latviešu un Latvijā dzimušo saraksts (Cyr. DOS)

Nr. 1 līdz 106. Ābols – Kuks
Nr. 107 līdz 143. Lagzdiņš – Murevičs

September 7, 2017 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Represētajiem solītais – jāizpilda!

nra.lv nra.lv

Represētajiem solītais – jāizpilda!


Divdesmit sestajā augustā Ikšķilē Latvijas Politiski represēto apvienības rīkotajā 19. represēto salidojumā jēkabpilietis, represētais Ilmārs Knaģis ierakstīja man savā grāmatā Ne mēs tos laikus izdomājām autogrāfu.

Grāmatā es izlasīju jautājumu: «Vai mums no šīs pasaules aiziet ar domām par mošejām, mullām un citu ko tamlīdzīgu, kas nozīmē Latvijas galu?» Tas tiešām ir jautājums par Latvijas, latviešu patību un nākotni. Ja to brīvā valstī uzdod tās paaudzes cilvēks, kurai nācies daudz ciest un zaudēt, tad atbildēt uz savukārt Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa uzdoto jautājumu – «Vai brīvā Latvija atbilst visaugstākajiem ideāliem?» – apliecinoši mēs vēl diemžēl nevaram. Un man šķiet, ka tieši attieksmē pret represētajiem, gan skatoties uz valsti, gan mums katram savās dzimtās būtu sevišķi jāpacenšas, lai starp mūsu vārdiem un praksi nebūtu nekādas liekulības, nekādu spekulāciju.

Latvijā vēl dzīvo nedaudz vairāk par 12 tūkstošiem politiski represēto. Latvijas Politiski represēto apvienība tika uzteikta kā viena no stabilākajām, spēcīgākajām sabiedriskajām organizācijām valstī. Kā sacīja Ikšķiles domes priekšsēdētājs Indulis Trapiņš – ar izteiktu atbildības izjūtu savas valsts, savas Latvijas priekšā. LPRA tiešām nekad nav stāvējusi malā no valsts. Gadu gaitā man bijusi izdevība diezgan daudz vērot represēto saskarsmi ar varu, ar Saeimu, ar iestādēm. Un te es vēl gribētu uzsvērt, ka neatceros tādu gadījumu, kad represētie šajā saskarsmē būtu zaudējuši pašcieņu, padarījuši šīs attiecības histēriskas vai, reizēm būdami pat ļoti kritiski, centušies kaut kā pazemot, noniecināt oponentu, proti – savas valsts varu. Varbūt arī šīs inteliģences dēļ augstākās varas pārstāvji viņus respektējuši vairāk nekā dažu labu citu. Vārdu sakot – manā uztverē represētie, iepretī dažam labam citam, spējuši būt savas valsts pilsoņi pēc būtības.

Tāpēc valsts un pašvaldību goda lieta, goda pienākums būtu līdz Latvijas simtgadei paveikt tos dažus darbus, kas tika minēti 26. augustā Ikšķilē. Tāpēc, saistībā ar šo Ikšķiles pašvaldības ilgstoši un sirsnīgi atbalstīto salidojumu, es te šoreiz izcelšu nevis daudzos cieņas apliecinājumus represētajiem, bet tikai divus no šiem darbiem.

Pirmais. Arī man ir jautājuši to pašu, ko salidojumā jautāja Jānis Dombrava – kāpēc vienā pašvaldībā represētais «labāks» nekā represētais citā pašvaldībā? Un es pievienojos Dombravas kunga viedoklim, ka represētie ir pelnījuši līdzvērtīgu atbalstu visā valstī. Te nav runa par to, kādas dāvanas kurš var atļauties, bet par stabilu pamatlīmeni.

Otrs. Ja nemaldos, ideju – izveidot padomju okupācijas upuru piemiņas memoriālu un veikt Okupācijas muzeja rekonstrukciju – tika sākts kaut cik lietišķi kustināt jau 2006. gadā. 2008. gadā bija iezīmēta ij vieta, ij projekts akceptēts valsts mērogā. Pēc tam vairākkārt tika solīts šo projektu īstenot ne vēlāk kā 2017. gadā. Proti – šogad. Kurš atbildēs par solījumu nepildīšanu? Ināra Mūrniece salidojumā teica, ka teritorijas, īpašuma lietas pārņemtas valsts, valdības ziņā. Bet nu Valsts nekustamie īpašumi atļaujas rakstīt Okupācijas muzejam, ka projekta īstenošana noteiktajos termiņos vairs nav iespējama. Kurš atbildēs par solījumu nepildīšanu?

Kāpēc es to tā uzsveru tieši sakarā ar valsts simtgadi? Tāpēc, ka vai ikvienā represēto konferences, salidojuma dokumentā tādiem vai citādiem vārdiem, nosaucot vai nenosaucot 18. novembri, pēdējos desmit gados ticis rakstīts apmēram tā: «Ar vislielāko gandarījumu mēs sagaidām katru astoņpadsmito novembri, jo ikvienam tas var būt pēdējais. (..) Mūsu sapņu piepildījums būtu piedzīvot un skatīt latviešu tautas cīņu, ciešanu, pazemojuma un atmodas piemiņas ansambli galvaspilsētas centrā pie Okupācijas muzeja.»

Vai varbūt te jādomā ne tik daudz par līdzekļiem un ieguldāmo darbu, cik par patiesas politiskās gribas – īstenot šo projektu godam, kā pienākas – trūkumu Saeimā, valsts pārvaldes iestādēs, Rīgas pašvaldībā…? Varbūt uz Latviju arvien kaut kādā mērā attiecināms InterAsso (Starptautiskā bijušo politieslodzīto un komunisma upuru asociācija) XXI konferences (Bukareste, 21.-24.08.2014.) rezolūcijā sacītais: «Tādējādi tiek slēpts komunistiskās ideoloģijas patiesais raksturs, radīta augsne vecu mītu un pastāstu atdzīvināšanai, kas ir pretēji demokrātiskām vērtībām un var tikt politiski izmantoti.» Negribas ticēt.

September 5, 2017 Posted by | Vēsture | 1 Comment

Krievijas medijos uztur mītu par nacisma atdzimšanu Latvijā

 Imants Vīksne

Krievijas medijos uztur mītu par nacisma atdzimšanu Latvijā


Drošības policija uzsākusi resorisko pārbaudi saistībā ar Krievijas ietekmes aģenta Jāņa Kuzina darbībām. Viņa un citu prokremlisko aktīvistu jaunieviestajā pieminekļu karu metodē sākusies nākamā fāze.

Neatkarīgā jau vēstīja, ka Krievijas medijos pompozi tika izziņots par Latvijas krievvalodīgo aizstāvju plāniem izvērst Latvijā provokatīvu pieminekļu būvniecību – nacisma upuriem, sarkanajiem partizāniem, tostarp arī kara noziedzniekam Vasilijam Kononovam. Patiesībā pieminekļi šajā plānā nav galvenais, bet gan konflikti ar varas iestādēm un to atspoguļojums Krievijas medijos, uzturot mītu par nacisma atdzimšanu Latvijā un pozicionējot mūsu valsti maksimāli negatīvā gaismā.

Šis process jau ir sācies. Pagājušajā nedēļā vairāki Krievijas mediji vēstīja, ka Latvija ir noraizējusies saistībā ar aktīvistu plāniem uzstādīt pieminekli fašisma apkarotājiem. Dažs izdevums, sabiezinot krāsas, paziņojis, ka Latvija nobijusies no padomju partizāniem. Un publikācijā partizānu drosmi iemieso J. Kuzins, kurš izsaukts uz pārrunām ar Drošības policiju.

Drošībnieki ir tiešām operatīvi reaģējuši uz Kremļa ietekmes aģentu provokāciju. Pieminekļu aktivitātes esot Drošības policijas redzeslokā kā iespējams piemērs Krievijas īstenotajiem informatīvajiem pasākumiem pret Latviju. «Informatīvajā telpā, sevišķi Krievijas finansēto un tās īstenoto politiku atbalstošo informācijas līdzekļu saturā, aizvien biežāk tiek identificēta tendence – ar vēstures jautājumiem un sociālās atmiņas tematiku saistītu jautājumu manipulatīva lietošana. Šādu pasākumu mērķis ir informatīvajā telpā izplatīt Krievijas ģeopolitiskās intereses sekmējošus vēstījumus par notikumiem Latvijā. Tajā skaitā, kā to apliecina Kononova gadījums, cenšoties sagrozīt vai noliegt faktus, kas nostiprināti ar tiesas spriedumu,» skaidro Drošības policija.

Kamēr J. Kuzins tieši nav noziedzies, viņu nevar ielikt cietumā par pretvalstisku darbību, kaut gan viņa rīcība nepārprotami kaitē Latvijas valsts un tās pilsoņu interesēm. Arī Tieslietu ministrija ir domājusi, kā tiesiski rīkoties, kad J. Kuzins un viņa domubiedrs Aleksandrs Gapoņenko nāks uz pašvaldībām ar saviem provokatīvo pieminekļu projektiem. Ir pat divi likumu panti, kas aizliedz slavināt padomju okupāciju, paredz sodu par to – pat līdz pieciem gadiem cietumā.

Pirmais atrodams likumā Par politiski represētās personas statusa noteikšanu komunistiskajā un nacistiskajā režīmā cietušajiem.

«Par noziedzīgu atzīstama komunistiskā un nacistiskā ideoloģija, komunistiskais un nacistiskais totalitārais režīms un politiskās represijas, ko šie režīmi vērsa pret Latvijas pilsoņiem un pastāvīgajiem iedzīvotājiem par viņu politisko pārliecību vai politisko darbību, par pretošanos totalitārajiem režīmiem, par reliģiskajiem uzskatiem, par rases vai nacionālo piederību, par piederību pie noteiktas sabiedrības šķiras vai sociālā slāņa, par strādāšanu noteiktā profesijā vai par nodarbošanos, kas nebija pretrunā ar Latvijas Republikas likumiem, par laulību vai radniecību ar politiski represēto personu, par palīdzību politiski vajātajām vai represētajām personām.»

Savukārt Krimināllikumā ir pants Genocīda, nozieguma pret cilvēci, nozieguma pret mieru un kara nozieguma attaisnošana.

«Par genocīda, nozieguma pret cilvēci, nozieguma pret mieru vai kara nozieguma publisku slavināšanu vai īstenotā genocīda, nozieguma pret cilvēci, nozieguma pret mieru vai kara nozieguma, tajā skaitā PSRS vai nacistiskās Vācijas īstenotā genocīda, nozieguma pret cilvēci, nozieguma pret mieru vai kara nozieguma pret Latvijas Republiku un tās iedzīvotājiem publisku slavināšanu, noliegšanu, attaisnošanu vai rupju noniecināšanu – soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz pieciem gadiem vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu.» Vasilijs Kononovs saskaņā ar Latvijas un Eiropas tiesu atzinumiem ir pastrādājis kara noziegumu, un piemineklis viņam nepārprotami būtu 74.1 panta pārkāpums.

September 4, 2017 Posted by | Vēsture | Leave a comment

   

%d bloggers like this: