gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Represētajiem solītais – jāizpilda!

nra.lv nra.lv

Represētajiem solītais – jāizpilda!


Divdesmit sestajā augustā Ikšķilē Latvijas Politiski represēto apvienības rīkotajā 19. represēto salidojumā jēkabpilietis, represētais Ilmārs Knaģis ierakstīja man savā grāmatā Ne mēs tos laikus izdomājām autogrāfu.

Grāmatā es izlasīju jautājumu: «Vai mums no šīs pasaules aiziet ar domām par mošejām, mullām un citu ko tamlīdzīgu, kas nozīmē Latvijas galu?» Tas tiešām ir jautājums par Latvijas, latviešu patību un nākotni. Ja to brīvā valstī uzdod tās paaudzes cilvēks, kurai nācies daudz ciest un zaudēt, tad atbildēt uz savukārt Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa uzdoto jautājumu – «Vai brīvā Latvija atbilst visaugstākajiem ideāliem?» – apliecinoši mēs vēl diemžēl nevaram. Un man šķiet, ka tieši attieksmē pret represētajiem, gan skatoties uz valsti, gan mums katram savās dzimtās būtu sevišķi jāpacenšas, lai starp mūsu vārdiem un praksi nebūtu nekādas liekulības, nekādu spekulāciju.

Latvijā vēl dzīvo nedaudz vairāk par 12 tūkstošiem politiski represēto. Latvijas Politiski represēto apvienība tika uzteikta kā viena no stabilākajām, spēcīgākajām sabiedriskajām organizācijām valstī. Kā sacīja Ikšķiles domes priekšsēdētājs Indulis Trapiņš – ar izteiktu atbildības izjūtu savas valsts, savas Latvijas priekšā. LPRA tiešām nekad nav stāvējusi malā no valsts. Gadu gaitā man bijusi izdevība diezgan daudz vērot represēto saskarsmi ar varu, ar Saeimu, ar iestādēm. Un te es vēl gribētu uzsvērt, ka neatceros tādu gadījumu, kad represētie šajā saskarsmē būtu zaudējuši pašcieņu, padarījuši šīs attiecības histēriskas vai, reizēm būdami pat ļoti kritiski, centušies kaut kā pazemot, noniecināt oponentu, proti – savas valsts varu. Varbūt arī šīs inteliģences dēļ augstākās varas pārstāvji viņus respektējuši vairāk nekā dažu labu citu. Vārdu sakot – manā uztverē represētie, iepretī dažam labam citam, spējuši būt savas valsts pilsoņi pēc būtības.

Tāpēc valsts un pašvaldību goda lieta, goda pienākums būtu līdz Latvijas simtgadei paveikt tos dažus darbus, kas tika minēti 26. augustā Ikšķilē. Tāpēc, saistībā ar šo Ikšķiles pašvaldības ilgstoši un sirsnīgi atbalstīto salidojumu, es te šoreiz izcelšu nevis daudzos cieņas apliecinājumus represētajiem, bet tikai divus no šiem darbiem.

Pirmais. Arī man ir jautājuši to pašu, ko salidojumā jautāja Jānis Dombrava – kāpēc vienā pašvaldībā represētais «labāks» nekā represētais citā pašvaldībā? Un es pievienojos Dombravas kunga viedoklim, ka represētie ir pelnījuši līdzvērtīgu atbalstu visā valstī. Te nav runa par to, kādas dāvanas kurš var atļauties, bet par stabilu pamatlīmeni.

Otrs. Ja nemaldos, ideju – izveidot padomju okupācijas upuru piemiņas memoriālu un veikt Okupācijas muzeja rekonstrukciju – tika sākts kaut cik lietišķi kustināt jau 2006. gadā. 2008. gadā bija iezīmēta ij vieta, ij projekts akceptēts valsts mērogā. Pēc tam vairākkārt tika solīts šo projektu īstenot ne vēlāk kā 2017. gadā. Proti – šogad. Kurš atbildēs par solījumu nepildīšanu? Ināra Mūrniece salidojumā teica, ka teritorijas, īpašuma lietas pārņemtas valsts, valdības ziņā. Bet nu Valsts nekustamie īpašumi atļaujas rakstīt Okupācijas muzejam, ka projekta īstenošana noteiktajos termiņos vairs nav iespējama. Kurš atbildēs par solījumu nepildīšanu?

Kāpēc es to tā uzsveru tieši sakarā ar valsts simtgadi? Tāpēc, ka vai ikvienā represēto konferences, salidojuma dokumentā tādiem vai citādiem vārdiem, nosaucot vai nenosaucot 18. novembri, pēdējos desmit gados ticis rakstīts apmēram tā: «Ar vislielāko gandarījumu mēs sagaidām katru astoņpadsmito novembri, jo ikvienam tas var būt pēdējais. (..) Mūsu sapņu piepildījums būtu piedzīvot un skatīt latviešu tautas cīņu, ciešanu, pazemojuma un atmodas piemiņas ansambli galvaspilsētas centrā pie Okupācijas muzeja.»

Vai varbūt te jādomā ne tik daudz par līdzekļiem un ieguldāmo darbu, cik par patiesas politiskās gribas – īstenot šo projektu godam, kā pienākas – trūkumu Saeimā, valsts pārvaldes iestādēs, Rīgas pašvaldībā…? Varbūt uz Latviju arvien kaut kādā mērā attiecināms InterAsso (Starptautiskā bijušo politieslodzīto un komunisma upuru asociācija) XXI konferences (Bukareste, 21.-24.08.2014.) rezolūcijā sacītais: «Tādējādi tiek slēpts komunistiskās ideoloģijas patiesais raksturs, radīta augsne vecu mītu un pastāstu atdzīvināšanai, kas ir pretēji demokrātiskām vērtībām un var tikt politiski izmantoti.» Negribas ticēt.

September 5, 2017 - Posted by | Vēsture

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: