gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Krievijai nāksies “pārrakstīt vēsturi”

Māris Antonevičs: Krievijai nāksies “pārrakstīt vēsturi”

Viss raksts: http://www.la.lv/krievijai-naksies-parrakstit-vesturi/

Vārdu salikums “vēstures pārrakstīšana” jau kļuvis par neatņemamu sastāvdaļu Krievijas politiskajā vārdnīcā. Tam parasti ir apsūdzošs raksturs un tas tiek izkliegts ikreiz, kad kāds norāda uz PSRS (un arī senāku laiku) noziedzīgām darbībām vai vienkārši nepatīkamiem pagātnes faktiem. Vispār jau interesanti, ka tiek lietots tieši vārds “pārrakstīšana”, jo tas pats par sevi nav nekas nekrietns. Pārrakstot taču var agrākās interpretācijas padarīt korektākas, atbilstošas faktiem, kas iepriekš ideoloģisku iemeslu dēļ noklusēti vai piedomāti klāt (Krievijas varas pārstāvji ar lielu naidu metās virsū tiem vēsturniekiem, kas bija atklājuši patiesību par dažiem padomju laika mītiem, piemēram, “28 pamfiloviešiem” un Zoju Kosmodemjansku).

Nupat laikraksta “Komsomoļskaja pravda” interneta portālā ievēroju pārmetošu komentāru par to, ka Latvijas Aizsardzības ministrija godinājusi SS leģionārus. Par spīti banālajam raksta noformējumam (kolāža ar kara laika propagandas plakātu un mūsdienu 16. marta pasākumu), autora pozīciju pat varētu dēvēt par Krievijai diezgan miermīlīgu. Taču viņš ir ļoti neapmierināts, ka ministrija atzīmējusi leģionāru cīņas Vidzemē, jo tieši šajā laikā vācieši esot izlaupījuši Rīgu, aizvedot sev līdzi dažādas materiālas vērtības. Interesanta pozīcija, jo mūsdienās jau vairs nav noslēpums, ar cik vērienīgu izlaupīšanu “atbrīvotajās” teritorijās nodarbojās paši sarkanarmieši. Bet iemeslus, kāpēc mūsdienās latviešiem ir svarīgi atzīmēt šo Otrā pasaules kara notikumu un leģionāru nozīmi, var izlasīt Saeimas priekšsēdētājas Ināras Mūrnieces uzrunā Mores kauju piemiņas pasākumā: “Latviešu karavīri pie Mores turēja fronti, lai padomju okupanti nevarētu tik ātri ieņemt Latvijas sirdi – Rīgu. No tās uz Kurzemi kā pēdējo cerību zemi plūda kara bēgļu straumes. Ap 150 000 no Latvijas izbēgušo patvērās ārvalstīs, veidojot trimdu. Tās devums Latvijas neatkarības atjaunošanā, pasaulei nemitīgi atgādinot par Latvijas valsts okupāciju, ir neatsverams.”

Protams, grūti iedomāties, ka mūsdienu Krievija varētu kaut nedaudz citādāk paskatīties uz Otrā pasaules kara notikumiem – tie ir kļuvuši par Putina ideoloģijas centrālo sastāvdaļu. Taču pavisam noteikti Krievijai neizdosies izvairīties no citas savas vēstures lappuses “pārrakstīšanas”. Novembrī būs simtgade notikumam, kuru PSRS dēvēja par “Lielo oktobra revolūciju” un kuras gadadienas bija lielākie svētki valstī. Kā Krievija tagad gatavojas atzīmēt šo notikumu? Te, pat no attāluma raugoties, var jaust lielu apjukumu, ko vēl vairāk saasina daži pēdējā laika notikumi.

Padomju laika vēstures interpretācija, ka “proletariāta vadoņa” Ļeņina vadībā notikusi tautas sacelšanās pret apspiedējiem, mūsdienās vairs neder, tomēr arī neviena cita versija īsti nav iedzīvojusies. To visspilgtāk apliecina Ļeņina mauzolejs Sarkanajā laukumā un arī daudzie komunistu pieminekļi (un vietvārdu nosaukumi) pa visu Krieviju. Kad Ukrainā 2013. gada nogalē un 2014. gada sākumā sākās Maidana notikumi, viens no pārmaiņu simboliem bija Ļeņina pieminekļu gāšana, kas savukārt ar sašutumu tika uztverta Krievijā. Tieši Ļeņina pieminekļu “aizsargāšana” Doņeckā un citās Austrumukrainas pilsētās kļuva par platformu, kur dzima idejas par savdabīgajām pseidovalstīm, kur realizēt tā sauktās “krievu pasaules” idejas. Tātad Ļeņina un viņa rīkotās “revolūcijas” tēlam joprojām ir būtiska loma šajā sludinātajā “krievu pasaulē”. Tajā pašā laikā vēl lielākas kaislības un līdzīga politiskā mobilizācija notiek arī ap pilnīgi pretēju tēlu – caru Nikolaju II. Uz pēdējā Krievijas monarha sirdsapziņas tāpat ir pietiekami daudz nekrietnību, taču Romanovu ģimenes traģiskā nāve bija iemesls, kāpēc Krievijas Pareizticīgā baznīca 2000. gadā iecēla viņus svēto kārtā. Speciālisti gan mēģinājuši skaidrot smalkos kanonizācijas aspektus – to, ka Nikolajs II ir nevis vienkārši “svētais”, bet “svētais moceklis”, bet tas nav viens un tas pats, taču nu jau ap šo tēlu veidojas kaut kas līdzīgs sektām. Īpaši tas sāka izpausties, kad parādījās jauna filma par Nikolaja II jaunības dēkām ar baletdejotāju Matildi Kšešinsku. Protesti pret šo filmu, kas patiesībā esot diezgan nevainīga, ieguvuši pat vardarbīgas formas, kas dažiem ekspertiem jau licis ierunāties par “pareizticīgo terorismu”, kādu atšķirībā no islāma terorisma pasaule līdz šim nepazina. No otras puses, arī Donbasā teroristi izmanto pareizticīgos simbolus, tā ka lielu izbrīnu varbūt arī nevajadzētu izrādīt. Vēl tiek atgādināts, ka tieši kinoteātru dedzināšana bija pirmais solis, kas Irānu savulaik noveda pie islāma diktatūras, ar mājienu, ka arī Krievijā ar pareizticību varētu notikt līdzīgi procesi, ja tiem ļaus vaļu. Tomēr fakts ir tas, ka vienlaikus tiek gan pielūgts nogalinātais cars, gan “kaifots” par viņa simbolisko slepkavu, kura pīšļi kā pielūgsmes objekts joprojām stāv Maskavas sirdī. Te bez vēstures pārrakstīšanas vienā vai otrā virzienā nu nekādi neiztikt.

September 30, 2017 Posted by | Vēsture | Leave a comment

   

%d bloggers like this: