gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

J. Vasiļevskis: Ceru, ka mežabrāļu nopelnus novērtēs

Pētnieks Jānis Vasiļevskis: Ceru, ka mežabrāļu nopelnus novērtēs

… Lidija, būdama ķirurģe, 1945. gada oktobrī izglāba mežabrāli Alfrēdu no drošas nāves: čekisti bija sašāvuši viņam roku, latviešu mežabrāļi ilgi meklēja viņam palīdzību, sākās gangrēna, tāpēc vajadzēja rīkoties radikāli un izlēmīgi – Lidija veica amputāciju. Pēc 46 gadiem latviete Lidija Roze satikās ar igauni Alfrēdu Kērmanu, šī tikšanās bija saviļņojuma, prieka un atmiņu pilna. Alfrēds ar savu vienīgo roku bija mežmalā pie Latvijas robežas salasījis lauku puķes, lai pasniegtu tās Lidijai…

2002. gadā Lidijai piezvanīja no Igaunijas vēstniecības: lūdza, lai viņa atbrauc. Kad Lidija Roze tur ieradās, viņai Igaunijas prezidenta vārdā svinīgos apstākļos tika pasniegts Igaunijas augstākais apbalvojums – Ērgļa Krusta (Kotkarist) Zelta krusts. Motivācija: par igauņu mežabrāļa glābšanu.
Tādu un līdzīgu stāstu ir simtiem. Dramatisku un traģisku stāstu, arī brīnumainas izglābšanās stāstu. Bet visiem ir viens pamatmotīvs: dzimtenes brīvība, par kuru jācīnās. Jānis Vasiļevskis jau kopš astoņdesmitajiem gadiem apzina mežabrāļu – nacionālo partizānu – gaitas, joprojām cerot, ka valsts beidzot atzīs šo cilvēku varonību un ziedošanos Latvijai un apbalvos viņus ar augstākajiem ordeņiem. Bet, iespējams, pietiktu arī ar pļavas ziedu pušķi…

– Pirms daudziem gadiem jūs uzsākāt latviešu nacionālo partizānu gaitu pētīšanu. Kas raisīja jūsu interesi?
– Astoņdesmitajos gados es strādāju Talsu muzejā, biju Talsu rajona vēstures un kultūras pieminekļu inspektors. 1988. gadā daudzviet Latvijā sākās politiski represēto apzināšana. Talsu muzejā sapulcinājām ieinteresētos cilvēkus no visiem pagastiem – tolaik vēl ciemu padomēm -, izveidojās aktīvu cilvēku loks, kas mums palīdzēja. No Laidzes pagasta nāca kāds vīrs, kuru pirms tam nepazinu. Izrādījās, ka viņš bija viens no īstajiem mežabrāļiem, no Pētera Čevera grupas vīriem. Šī grupa līdz 1950. gada nogalei darbojās Vandzenes mežos. Viņš man uzticējās un sāka stāstīt, kā viņiem ir gājis. 1989. gadā iepazinos ar vēl diviem viņa grupas biedriem, kas bija jaunākie puiši – viņi ienāca grupā 1949. gadā, izvairoties no 25. marta izvešanas. Pārējie bija pieredzes bagāti leģionāri – virsnieki un karavīri, jau fronti izgājuši. Leģionārus, protams, sodīja ar nāvi, taču jaunākie puiši, nenosēdējuši lēģerī piespriestos 25 gadus, atgriezās Latvijā. Valdis Dzelzgalvis no Sibīrijas atgriezās 1986. gadā, viņš tur jau bija «brīvais», taču viņam tur bija darbs un Latvijā nebija, pie kā atgriezties, mājas Kurzemē sarkanarmija bija nopostījusi. Un, lūk, šis vīrs, Dzelzgalvis, bija pirmais īstais mežabrālis, ko iepazinu. 1989. gadā kopā izbraukājām Vandzenes mežus, sameklējām bunkuru, kurā dzīvoja mežabrāļi. Tad arī sāku vākt ziņas par citiem Talsu puses mežabrāļiem. Iedziļinājos tiktāl, ka sapratu: šis darbs jādara vēl nopietnāk. Iepazinos ar Māri Markusu, mani ar viņu iepazīstināja radiožurnāliste Ingrīda Ābola. Mums toreizējā Latvijas PSR Sociālās nodrošināšanas ministrijā bija pieeja personālo pensionāru lietām, bija noorganizēta grupa šo dokumentu izpētei. Tur atradās ļoti vērtīga informācija – uzzinājām, kurš bijis čekists, kurš bijis kompartijas funkcionārs, kādos amatos un kādās vietās katrs strādājis. Tā kā ar Māri bijām domubiedri arī pa LNNK līniju, 1991. gadā nolēmām, ka Usmas ezera krastā, jahtkluba teritorijā, jāorganizē pirmais Latvijas nacionālo partizānu saiets.
– Kad īsti tas notika? Pirms augusta puča?

– Tas notika 1991. gada jūlijā. Māris sēdēja LNNK birojā, zvanījās pa visu Latviju: viņam bija četras piezīmju grāmatiņas, pilnas ar vajadzīgajiem tālruņu numuriem, viņš organizēja dalībniekus uz šo saietu. Māris bija pirmais man zināmais cilvēks, kas nopietni pieķērās mežabrāļu darbības pētīšanai. Es lielākoties nodarbojos ar Kurzemes mežabrāļu apzināšanu. Un tad bija tā: uz LNNK biroju piezvanīja kaut kāds pulkvedis no Baltijas kara apgabala GRU (Главное pазведывательное yправление – galvenā izlūkošanas pārvalde, krievu val.), piedāvādams Markusam laiku televīzijā, lai viņš apturētu «eto banģitskoje sborišče» («šo bandītu saietu» – krievu val.). Nedomājiet, pulkvedis teica, ka mēs jums kaut ko tādu atļausim rīkot, uzsūtīsim jums omoniešus. Un draudi bija tiešām reāli. Mums izdevās panākt, ka salidojumu apsargā 30 ar automātiem bruņoti Jura Vectirāna vīri: viņš vadīja 1. policijas bataljonu. Skats bija iespaidīgs: no Rīgas lielajā ikarusā brauc mežabrāļi, viņiem pa priekšu trīs mikroautobusi ar bruņotiem vīriem, kas apsargā vecos mežabrāļus. Pretim toreiz brauca sarkanarmijas kolonna, kura tika atspiesta malā… Vecajiem vīriem tā bija kā medusmaize: viņus ar godu ved uz viņu pirmajiem svētkiem. Usmas pasākumā kopumā piedalījās ap 300 cilvēku no visas Latvijas.

– Jau vēlāk jūs pārgājāt strādāt uz Totalitārisma seku dokumentēšanas centru.

– Tur nostrādāju vairāk nekā piecpadsmit gadu, un mans darbalauks tieši bija bruņota nacionālās pretošanās kustība un, protams, arī čekas darbība tās apkarošanā. Mēs meklējām ziņas par čekistiem, paralēli nāca arī informācija par mežabrāļiem. Esmu lepns, ka, strādājot šo darbu, man ir izdevies tikties ar unikāliem, garā stipriem vīriem, kas ir daudz izcietuši, tomēr palikuši nesalauzti – par spīti Sibīrijai un lēģeriem. Daudzi no viņiem piedzīvoja Latvijas Republikas atjaunošanu.

– Mēs vairāk vai mazāk zinām vēsturi, tomēr jums, kas saskāries ar tik daudziem mežabrāļu likteņiem, noteikti ir kaut kas īpašs, kas palicis prātā.

– Sākumā nebiju domājis, ka mežabrāļu kustība ir bijusi tik plaša. Aktīvo mežabrāļu skaits bija ap 14 000 cilvēku. Pretēji 1940. gadam, kad nenotika pretošanās padomju okupācijai, tūdaļ pēc sarkanarmijas atkārtotās ienākšanas Latvijas teritorijā 1944. gada 17. jūlijā – augusta vidū jau sākās bruņota pretošanās. Latgalē šī kustība bija daudz asāka un nopietnāka: notika uzbrukumi padomju varas iestādēm, nelielām karaspēka vienībām un čekistiem – kamēr Kurzemē vēl bija aktīva fronte. Tieši Latgalē tika izveidotas divas lielākās partizānu organizācijas – Latvijas Nacionālo partizānu apvienība un Latvijas Tēvijas sargu (partizānu) organizācija. Viena bija Ziemeļlatgalē, otra Dienvidlatgalē. Šīs apvienības aptvēra visu Latgali un daļu no Vidzemes.

– Varbūt pieminēsiet kādu konkrētu cilvēku?

– Viens no šiem stiprajiem vīriem, nacionālajiem partizāniem, ir Arvīds Blūzmanis. Viņš ir vecākais Latvijas nacionālais partizāns, pērn nosvinēja 95. dzimšanas dienu. Viņš bija 19. divīzijas leģionārs – viens no tiem, kuri pēc vācu karaspēka kapitulācijas nepadevās gūstā, bet turpināja cīņu. Mežā bijis divas ziemas un vienu vasaru. Arvīds nonāca Ēvalda Pakuļa vadītajā nacionālo partizānu grupā, kas dislocējās Kuldīgas apriņķa Kabiles mežos. Grupas sastāvā Blūzmanis 1946. gada 1. janvārī piedalījās vienā no lielākajām Kurzemes mežabrāļu kaujām ar čekas karaspēku, kad ap 30 vīru grupai uzbruka skaitā vismaz desmitreiz lielāka karaspēka vienība. Kauja turpinājās visu dienu. «Mēs viņus pamatīgi sakāvām, līdz viņi bija spiesti atkāpties, zaudējot vismaz 50-60 vīru,» stāstīja Arvīds.

Savā cienījamajā vecumā Arvīds ir saglabājis možu garu, labu atmiņu un jūtas diezgan labi. Jautāju, ko viņš darītu, ja būtu situācija, kad atkal būtu jāizšķiras – iet mežā vai padoties, Arvīds atbildēja:

«Šaut es vēl tagad protu, skaidrs, ka ietu mežā!» Arvīds Blūzmanis ir kļuvis arī par «kinozvaigzni»: viņš kā Latvijas pārstāvis ir filmēts nesenajā NATO dokumentālajā filmā Mežabrāļi – cīņa par Baltiju (Forest Brothers – Fight for the Baltics). Tur ir inscenēta tieši Kabiles mežabrāļu grupas kauja, kuru jau pieminēju.

– Ir ļaudis, kas apšauba nacionālo partizānu devumu cīņā pret okupantiem, sak, nevainīgu cilvēku slepkavas, bandīti, miera grāvēji un kas tur vēl.

– Partizānu karš nav pozicionālais karš, kāds notiek frontē, kur visiem ir skaidrs – te ir mūsu ierakumi, bet tur, tālāk, ir pretinieks. Mēs bliežam uz viņiem, viņi bliež uz mums. Partizānu kara taktika ir citāda: uzbrukumi notiek no slēpņiem, pēkšņi. Nacionālie partizāni vērsās ne tikai pret sarkanarmiešiem un čekistiem, bet arī pret viņu vietējiem pakalpiņiem. Protams, ir bijuši personīgi rēķini, bet atsevišķie personīgās atriebības gadījumi nedod pamatu negatīvi spriest par visu nacionālo bruņotās pretošanās kustību kopumā.

– Pērn jūs Ordeņu domes kapitulam iesniedzāt nacionālo partizānu sarakstu – tie bija cilvēki, kuriem, jūsuprāt, pienākas Viestura ordenis. Savā pavadvēstulē jūs rakstījāt: «Viņi ir veikuši varoņdarbu, jo ņēma ieroci rokās, lai aizstāvētu savu valsti, cīnoties pret svešo okupantu varu, mežabrāļu grupās piedaloties kaujās un bruņotās sadursmēs ar iznīcinātāju bataljonu kaujiniekiem, NKVD Iekšlietu karaspēka vienībām un citām čekas struktūrām, kamēr daļa iedzīvotāju tai apzinīgi kalpoja, bet lielākā daļa centās piemēroties, lai izdzīvotu.» Jūsu sarakstā bija 23 nacionālie partizāni. 4. maijā ordeni piešķīra tikai diviem…

– Jā. Pa šo laiku daži jau aizgājuši mūžībā. Bet es ceru, ka pārējie nacionālie partizāni saņems ordeni 18. novembrī. Visi dokumenti jau sen ir iesniegti. Mūsu sarakstā esošie cilvēki ir pārbaudīti ļoti rūpīgi, to darīja vēstures doktors un arhīvu speciālists Ainars Bambals, viņš izskatīja visas krimināllietas, pārliecinoties, ka visi ir reabilitēti. Ja kāds no šiem partizāniem būtu nošāvis kādu neapbruņotu civilpersonu, tad arī šodien viņam nebūtu reabilitācijas. Starp apbalvošanai izvirzītajiem tādu nav, visi ir īstie mežabrāļi un mežasievas.

– Atceros, bija sašutums, kad nacionālajiem partizāniem tika atteikts Viestura ordenis.

– Kā man paskaidroja Ordeņu kapitula sekretāre, nevienam neesot atteikts, tikai nav paspēts izdarīt visas nepieciešamās pārbaudes, ko paredz pastāvošā kārtība. Mūsu dokumenti esot iesniegti pārāk vēlu.

– Kad tad jūs tos iesniedzāt?

– 16. martā. Vispār jau savādi: kādi draudi valsts drošībai var nākt no šiem deviņdesmitgadīgajiem cilvēkiem, ja tik dikti viņi jāpārbauda?

– Mežabrāļi ir varoņi – viennozīmīgi. Viņi cīnījās par savu dzimteni – Latviju, zinot, ka jebkurā mirklī čekisti viņus var nogalināt. Kā jūs domājat: vai šodienas cilvēki varētu tā ziedoties Latvijas labā?

– Kad paskatījos 4. maija apbalvojamo sarakstā, tur atradu daudz militāro ierēdņu. Nenoliedzu, varbūt viņi ir godavīri, varbūt tiešām viņi ir cītīgi strādājuši, bet… Nacionālie partizāni gāja mežā, ņēma rokās ieroci, zinādami, ka ir tikai divi varianti: vai nu viņus nošaus, vai – labākajā gadījumā – būs jāpavada daudzi gadi Sibīrijas lēģeros. Šie cilvēki bija gatavi atdot savu dzīvību. Un šis kritērijs stāv pāri jebkuriem citiem nopelniem, kas attiecas uz dzimteni. Dzīvība ir augstākais upuris, manuprāt. Reizēm ielūkojos sociālajos tīklos, un mani līdz sāpēm sarūgtina tās ķengas, ko daudzi mūsu laikabiedri gāž pār Latviju. Man nav pieņemams, ka cilvēki slikti izsakās par valsti. Un tomēr es ticu, ka daudzi būs tādi, kas arī šodien ies mežā, ja tas būs nepieciešams, lai kā partizāni cīnītos par Latviju. Bet vai tā būs lielākā daļa, par to gan šaubos… Mēs visi mākam lamāt un kritizēt valsti, bet ļoti nedaudzi paši sev pajautā: un ko es esmu devis valstij?

– Atcerieties, nesen ziņu lentēs un komentāros parādījās tāds Jānis Kuzins, kas gatavojās celt pieminekli mierīgo iedzīvotāju slepkavam – sarkanajam partizānam Vasīlijam Kononovam. Kā vērtējat šādu soli?

– Domāju, ka tāds Kuzins ir tikai bandinieks, aiz kura stāv nopietnāki spēki. Tā bija apzināti provokatīva ziņa, lai papētītu reakciju. Protams, kaut kādā krievvalodīgā pagalmā aiz kūts, uz privātas zemes, var uzlikt jebkādu pieminekli, bet nekas tāds, domāju, nenotiks.

– Dzirdēju, ka Cēsīs radusies nesaprašanās represēto vidū: tur tiek domāts par ekspozīcijas izveidošanu, tomēr daļa represēto nepiekrīt šai idejai. Kas noticis?

– Cienījami cilvēki ir izdomājuši ļoti labu lietu. Cēsīs, bijušās milicijas pagalma ēkā savulaik atradās sešas iepriekšējās aizturēšanas kameras. Ja Cēsu pusē notvēra kādus «pretpadomju elementus», viņus vispirms pāris dienas noturēja Cēsīs – šajās kamerās. Tāpēc radās doma tur izveidot ekspozīciju par pretošanās kustību Cēsu pusē. Protams, atzīstama lieta. Diemžēl man nesaprotamu iemeslu dēļ daži no Cēsu politiski represēto biedrības biedriem šai iecerei iebilst, jo tur nebūšot informācijas par izsūtītajiem. Sākās matu skaldīšana: kurš cietis vairāk, kurš mazāk… Bet izsūtītajiem taču visās dzelzceļa stacijās, kurās notika cilvēku lādēšana lopu vagonos, ir piemiņas akmeņi, visos rajonu un daudzos pagastu muzejos ir ekspozīcijas par izsūtītajiem novadniekiem, tāpēc es šo attieksmi nesaprotu. Šajā Cēsu ekspozīcijā būs informācija par tiem, kas piedalījās pretošanās kustībā, un šie stāsti nebūs tikai par mežabrāļiem vien. Pirmajā kamerā būs stāsts par diviem septiņpadsmitgadīgiem jauniešiem, kuri 1940. gadā nenobijās atzīmēt 18. novembri Dzērbenes lauksaimniecības skolā. Otrajā – stāsts par Cēsu ģimnāzijas direktoru Jāni Jansonu, kurš 1943. gada izlaidumā atteicās izkārt Hitlera portretu un karogus ar kāškrustu. Trešajā – Kārlis Plaudis («Klints»), vīrs, kurš piesegam iestājās dienestā vācu okupācijas varas policijas struktūrās, bet cīnījās pret abām svešvarām. Ceturtajā kamerā būs stāsts par leģendāro nacionālo partizānu Kārli Zariņu – «Kārlēnu», kurš cīnījās līdz arestam 1953. gadā. Piektajā būs stāsts par Vecpiebalgas draudzes mācītāju, nacionālo partizānu atbalstītāju Voldemāru Plāmsi. Varēs dzirdēt viņa 1946. gada Lieldienu sprediķi, kas kļuva par apsūdzības pamatu. Sestajā – par 1948. gada jūlijā Raunas pagasta Krūklandu mājās arestēto partizānu atbalstītāju Skrapču ģimeni. Visi šie cilvēki pelnījuši, lai arī par viņiem atceras.

 

… Lidija, būdama ķirurģe, 1945. gada oktobrī izglāba mežabrāli Alfrēdu no drošas nāves: čekisti bija sašāvuši viņam roku, latviešu mežabrāļi ilgi meklēja viņam palīdzību, sākās gangrēna, tāpēc vajadzēja rīkoties radikāli un izlēmīgi – Lidija veica amputāciju. Pēc 46 gadiem latviete Lidija Roze satikās ar igauni Alfrēdu Kērmanu, šī tikšanās bija saviļņojuma, prieka un atmiņu pilna. Alfrēds ar savu vienīgo roku bija mežmalā pie Latvijas robežas salasījis lauku puķes, lai pasniegtu tās Lidijai…

2002. gadā Lidijai piezvanīja no Igaunijas vēstniecības: lūdza, lai viņa atbrauc. Kad Lidija Roze tur ieradās, viņai Igaunijas prezidenta vārdā svinīgos apstākļos tika pasniegts Igaunijas augstākais apbalvojums – Ērgļa Krusta (Kotkarist) Zelta krusts. Motivācija: par igauņu mežabrāļa glābšanu.
Tādu un līdzīgu stāstu ir simtiem. Dramatisku un traģisku stāstu, arī brīnumainas izglābšanās stāstu. Bet visiem ir viens pamatmotīvs: dzimtenes brīvība, par kuru jācīnās. Jānis Vasiļevskis jau kopš astoņdesmitajiem gadiem apzina mežabrāļu – nacionālo partizānu – gaitas, joprojām cerot, ka valsts beidzot atzīs šo cilvēku varonību un ziedošanos Latvijai un apbalvos viņus ar augstākajiem ordeņiem. Bet, iespējams, pietiktu arī ar pļavas ziedu pušķi…

– Pirms daudziem gadiem jūs uzsākāt latviešu nacionālo partizānu gaitu pētīšanu. Kas raisīja jūsu interesi?
– Astoņdesmitajos gados es strādāju Talsu muzejā, biju Talsu rajona vēstures un kultūras pieminekļu inspektors. 1988. gadā daudzviet Latvijā sākās politiski represēto apzināšana. Talsu muzejā sapulcinājām ieinteresētos cilvēkus no visiem pagastiem – tolaik vēl ciemu padomēm -, izveidojās aktīvu cilvēku loks, kas mums palīdzēja. No Laidzes pagasta nāca kāds vīrs, kuru pirms tam nepazinu. Izrādījās, ka viņš bija viens no īstajiem mežabrāļiem, no Pētera Čevera grupas vīriem. Šī grupa līdz 1950. gada nogalei darbojās Vandzenes mežos. Viņš man uzticējās un sāka stāstīt, kā viņiem ir gājis. 1989. gadā iepazinos ar vēl diviem viņa grupas biedriem, kas bija jaunākie puiši – viņi ienāca grupā 1949. gadā, izvairoties no 25. marta izvešanas. Pārējie bija pieredzes bagāti leģionāri – virsnieki un karavīri, jau fronti izgājuši. Leģionārus, protams, sodīja ar nāvi, taču jaunākie puiši, nenosēdējuši lēģerī piespriestos 25 gadus, atgriezās Latvijā. Valdis Dzelzgalvis no Sibīrijas atgriezās 1986. gadā, viņš tur jau bija «brīvais», taču viņam tur bija darbs un Latvijā nebija, pie kā atgriezties, mājas Kurzemē sarkanarmija bija nopostījusi. Un, lūk, šis vīrs, Dzelzgalvis, bija pirmais īstais mežabrālis, ko iepazinu. 1989. gadā kopā izbraukājām Vandzenes mežus, sameklējām bunkuru, kurā dzīvoja mežabrāļi. Tad arī sāku vākt ziņas par citiem Talsu puses mežabrāļiem. Iedziļinājos tiktāl, ka sapratu: šis darbs jādara vēl nopietnāk. Iepazinos ar Māri Markusu, mani ar viņu iepazīstināja radiožurnāliste Ingrīda Ābola. Mums toreizējā Latvijas PSR Sociālās nodrošināšanas ministrijā bija pieeja personālo pensionāru lietām, bija noorganizēta grupa šo dokumentu izpētei. Tur atradās ļoti vērtīga informācija – uzzinājām, kurš bijis čekists, kurš bijis kompartijas funkcionārs, kādos amatos un kādās vietās katrs strādājis. Tā kā ar Māri bijām domubiedri arī pa LNNK līniju, 1991. gadā nolēmām, ka Usmas ezera krastā, jahtkluba teritorijā, jāorganizē pirmais Latvijas nacionālo partizānu saiets.
– Kad īsti tas notika? Pirms augusta puča?

– Tas notika 1991. gada jūlijā. Māris sēdēja LNNK birojā, zvanījās pa visu Latviju: viņam bija četras piezīmju grāmatiņas, pilnas ar vajadzīgajiem tālruņu numuriem, viņš organizēja dalībniekus uz šo saietu. Māris bija pirmais man zināmais cilvēks, kas nopietni pieķērās mežabrāļu darbības pētīšanai. Es lielākoties nodarbojos ar Kurzemes mežabrāļu apzināšanu. Un tad bija tā: uz LNNK biroju piezvanīja kaut kāds pulkvedis no Baltijas kara apgabala GRU (Главное pазведывательное yправление – galvenā izlūkošanas pārvalde, krievu val.), piedāvādams Markusam laiku televīzijā, lai viņš apturētu «eto banģitskoje sborišče» («šo bandītu saietu» – krievu val.). Nedomājiet, pulkvedis teica, ka mēs jums kaut ko tādu atļausim rīkot, uzsūtīsim jums omoniešus. Un draudi bija tiešām reāli. Mums izdevās panākt, ka salidojumu apsargā 30 ar automātiem bruņoti Jura Vectirāna vīri: viņš vadīja 1. policijas bataljonu. Skats bija iespaidīgs: no Rīgas lielajā ikarusā brauc mežabrāļi, viņiem pa priekšu trīs mikroautobusi ar bruņotiem vīriem, kas apsargā vecos mežabrāļus. Pretim toreiz brauca sarkanarmijas kolonna, kura tika atspiesta malā… Vecajiem vīriem tā bija kā medusmaize: viņus ar godu ved uz viņu pirmajiem svētkiem. Usmas pasākumā kopumā piedalījās ap 300 cilvēku no visas Latvijas.

– Jau vēlāk jūs pārgājāt strādāt uz Totalitārisma seku dokumentēšanas centru.

– Tur nostrādāju vairāk nekā piecpadsmit gadu, un mans darbalauks tieši bija bruņota nacionālās pretošanās kustība un, protams, arī čekas darbība tās apkarošanā. Mēs meklējām ziņas par čekistiem, paralēli nāca arī informācija par mežabrāļiem. Esmu lepns, ka, strādājot šo darbu, man ir izdevies tikties ar unikāliem, garā stipriem vīriem, kas ir daudz izcietuši, tomēr palikuši nesalauzti – par spīti Sibīrijai un lēģeriem. Daudzi no viņiem piedzīvoja Latvijas Republikas atjaunošanu.

– Mēs vairāk vai mazāk zinām vēsturi, tomēr jums, kas saskāries ar tik daudziem mežabrāļu likteņiem, noteikti ir kaut kas īpašs, kas palicis prātā.

– Sākumā nebiju domājis, ka mežabrāļu kustība ir bijusi tik plaša. Aktīvo mežabrāļu skaits bija ap 14 000 cilvēku. Pretēji 1940. gadam, kad nenotika pretošanās padomju okupācijai, tūdaļ pēc sarkanarmijas atkārtotās ienākšanas Latvijas teritorijā 1944. gada 17. jūlijā – augusta vidū jau sākās bruņota pretošanās. Latgalē šī kustība bija daudz asāka un nopietnāka: notika uzbrukumi padomju varas iestādēm, nelielām karaspēka vienībām un čekistiem – kamēr Kurzemē vēl bija aktīva fronte. Tieši Latgalē tika izveidotas divas lielākās partizānu organizācijas – Latvijas Nacionālo partizānu apvienība un Latvijas Tēvijas sargu (partizānu) organizācija. Viena bija Ziemeļlatgalē, otra Dienvidlatgalē. Šīs apvienības aptvēra visu Latgali un daļu no Vidzemes.

– Varbūt pieminēsiet kādu konkrētu cilvēku?

– Viens no šiem stiprajiem vīriem, nacionālajiem partizāniem, ir Arvīds Blūzmanis. Viņš ir vecākais Latvijas nacionālais partizāns, pērn nosvinēja 95. dzimšanas dienu. Viņš bija 19. divīzijas leģionārs – viens no tiem, kuri pēc vācu karaspēka kapitulācijas nepadevās gūstā, bet turpināja cīņu. Mežā bijis divas ziemas un vienu vasaru. Arvīds nonāca Ēvalda Pakuļa vadītajā nacionālo partizānu grupā, kas dislocējās Kuldīgas apriņķa Kabiles mežos. Grupas sastāvā Blūzmanis 1946. gada 1. janvārī piedalījās vienā no lielākajām Kurzemes mežabrāļu kaujām ar čekas karaspēku, kad ap 30 vīru grupai uzbruka skaitā vismaz desmitreiz lielāka karaspēka vienība. Kauja turpinājās visu dienu. «Mēs viņus pamatīgi sakāvām, līdz viņi bija spiesti atkāpties, zaudējot vismaz 50-60 vīru,» stāstīja Arvīds.

Savā cienījamajā vecumā Arvīds ir saglabājis možu garu, labu atmiņu un jūtas diezgan labi. Jautāju, ko viņš darītu, ja būtu situācija, kad atkal būtu jāizšķiras – iet mežā vai padoties, Arvīds atbildēja:

«Šaut es vēl tagad protu, skaidrs, ka ietu mežā!» Arvīds Blūzmanis ir kļuvis arī par «kinozvaigzni»: viņš kā Latvijas pārstāvis ir filmēts nesenajā NATO dokumentālajā filmā Mežabrāļi – cīņa par Baltiju (Forest Brothers – Fight for the Baltics). Tur ir inscenēta tieši Kabiles mežabrāļu grupas kauja, kuru jau pieminēju.

– Ir ļaudis, kas apšauba nacionālo partizānu devumu cīņā pret okupantiem, sak, nevainīgu cilvēku slepkavas, bandīti, miera grāvēji un kas tur vēl.

– Partizānu karš nav pozicionālais karš, kāds notiek frontē, kur visiem ir skaidrs – te ir mūsu ierakumi, bet tur, tālāk, ir pretinieks. Mēs bliežam uz viņiem, viņi bliež uz mums. Partizānu kara taktika ir citāda: uzbrukumi notiek no slēpņiem, pēkšņi. Nacionālie partizāni vērsās ne tikai pret sarkanarmiešiem un čekistiem, bet arī pret viņu vietējiem pakalpiņiem. Protams, ir bijuši personīgi rēķini, bet atsevišķie personīgās atriebības gadījumi nedod pamatu negatīvi spriest par visu nacionālo bruņotās pretošanās kustību kopumā.

– Pērn jūs Ordeņu domes kapitulam iesniedzāt nacionālo partizānu sarakstu – tie bija cilvēki, kuriem, jūsuprāt, pienākas Viestura ordenis. Savā pavadvēstulē jūs rakstījāt: «Viņi ir veikuši varoņdarbu, jo ņēma ieroci rokās, lai aizstāvētu savu valsti, cīnoties pret svešo okupantu varu, mežabrāļu grupās piedaloties kaujās un bruņotās sadursmēs ar iznīcinātāju bataljonu kaujiniekiem, NKVD Iekšlietu karaspēka vienībām un citām čekas struktūrām, kamēr daļa iedzīvotāju tai apzinīgi kalpoja, bet lielākā daļa centās piemēroties, lai izdzīvotu.» Jūsu sarakstā bija 23 nacionālie partizāni. 4. maijā ordeni piešķīra tikai diviem…

– Jā. Pa šo laiku daži jau aizgājuši mūžībā. Bet es ceru, ka pārējie nacionālie partizāni saņems ordeni 18. novembrī. Visi dokumenti jau sen ir iesniegti. Mūsu sarakstā esošie cilvēki ir pārbaudīti ļoti rūpīgi, to darīja vēstures doktors un arhīvu speciālists Ainars Bambals, viņš izskatīja visas krimināllietas, pārliecinoties, ka visi ir reabilitēti. Ja kāds no šiem partizāniem būtu nošāvis kādu neapbruņotu civilpersonu, tad arī šodien viņam nebūtu reabilitācijas. Starp apbalvošanai izvirzītajiem tādu nav, visi ir īstie mežabrāļi un mežasievas.

– Atceros, bija sašutums, kad nacionālajiem partizāniem tika atteikts Viestura ordenis.

– Kā man paskaidroja Ordeņu kapitula sekretāre, nevienam neesot atteikts, tikai nav paspēts izdarīt visas nepieciešamās pārbaudes, ko paredz pastāvošā kārtība. Mūsu dokumenti esot iesniegti pārāk vēlu.

– Kad tad jūs tos iesniedzāt?

– 16. martā. Vispār jau savādi: kādi draudi valsts drošībai var nākt no šiem deviņdesmitgadīgajiem cilvēkiem, ja tik dikti viņi jāpārbauda?

– Mežabrāļi ir varoņi – viennozīmīgi. Viņi cīnījās par savu dzimteni – Latviju, zinot, ka jebkurā mirklī čekisti viņus var nogalināt. Kā jūs domājat: vai šodienas cilvēki varētu tā ziedoties Latvijas labā?

– Kad paskatījos 4. maija apbalvojamo sarakstā, tur atradu daudz militāro ierēdņu. Nenoliedzu, varbūt viņi ir godavīri, varbūt tiešām viņi ir cītīgi strādājuši, bet… Nacionālie partizāni gāja mežā, ņēma rokās ieroci, zinādami, ka ir tikai divi varianti: vai nu viņus nošaus, vai – labākajā gadījumā – būs jāpavada daudzi gadi Sibīrijas lēģeros. Šie cilvēki bija gatavi atdot savu dzīvību. Un šis kritērijs stāv pāri jebkuriem citiem nopelniem, kas attiecas uz dzimteni. Dzīvība ir augstākais upuris, manuprāt. Reizēm ielūkojos sociālajos tīklos, un mani līdz sāpēm sarūgtina tās ķengas, ko daudzi mūsu laikabiedri gāž pār Latviju. Man nav pieņemams, ka cilvēki slikti izsakās par valsti. Un tomēr es ticu, ka daudzi būs tādi, kas arī šodien ies mežā, ja tas būs nepieciešams, lai kā partizāni cīnītos par Latviju. Bet vai tā būs lielākā daļa, par to gan šaubos… Mēs visi mākam lamāt un kritizēt valsti, bet ļoti nedaudzi paši sev pajautā: un ko es esmu devis valstij?

– Atcerieties, nesen ziņu lentēs un komentāros parādījās tāds Jānis Kuzins, kas gatavojās celt pieminekli mierīgo iedzīvotāju slepkavam – sarkanajam partizānam Vasīlijam Kononovam. Kā vērtējat šādu soli?

– Domāju, ka tāds Kuzins ir tikai bandinieks, aiz kura stāv nopietnāki spēki. Tā bija apzināti provokatīva ziņa, lai papētītu reakciju. Protams, kaut kādā krievvalodīgā pagalmā aiz kūts, uz privātas zemes, var uzlikt jebkādu pieminekli, bet nekas tāds, domāju, nenotiks.

– Dzirdēju, ka Cēsīs radusies nesaprašanās represēto vidū: tur tiek domāts par ekspozīcijas izveidošanu, tomēr daļa represēto nepiekrīt šai idejai. Kas noticis?

– Cienījami cilvēki ir izdomājuši ļoti labu lietu. Cēsīs, bijušās milicijas pagalma ēkā savulaik atradās sešas iepriekšējās aizturēšanas kameras. Ja Cēsu pusē notvēra kādus «pretpadomju elementus», viņus vispirms pāris dienas noturēja Cēsīs – šajās kamerās. Tāpēc radās doma tur izveidot ekspozīciju par pretošanās kustību Cēsu pusē. Protams, atzīstama lieta. Diemžēl man nesaprotamu iemeslu dēļ daži no Cēsu politiski represēto biedrības biedriem šai iecerei iebilst, jo tur nebūšot informācijas par izsūtītajiem. Sākās matu skaldīšana: kurš cietis vairāk, kurš mazāk… Bet izsūtītajiem taču visās dzelzceļa stacijās, kurās notika cilvēku lādēšana lopu vagonos, ir piemiņas akmeņi, visos rajonu un daudzos pagastu muzejos ir ekspozīcijas par izsūtītajiem novadniekiem, tāpēc es šo attieksmi nesaprotu. Šajā Cēsu ekspozīcijā būs informācija par tiem, kas piedalījās pretošanās kustībā, un šie stāsti nebūs tikai par mežabrāļiem vien. Pirmajā kamerā būs stāsts par diviem septiņpadsmitgadīgiem jauniešiem, kuri 1940. gadā nenobijās atzīmēt 18. novembri Dzērbenes lauksaimniecības skolā. Otrajā – stāsts par Cēsu ģimnāzijas direktoru Jāni Jansonu, kurš 1943. gada izlaidumā atteicās izkārt Hitlera portretu un karogus ar kāškrustu. Trešajā – Kārlis Plaudis («Klints»), vīrs, kurš piesegam iestājās dienestā vācu okupācijas varas policijas struktūrās, bet cīnījās pret abām svešvarām. Ceturtajā kamerā būs stāsts par leģendāro nacionālo partizānu Kārli Zariņu – «Kārlēnu», kurš cīnījās līdz arestam 1953. gadā. Piektajā būs stāsts par Vecpiebalgas draudzes mācītāju, nacionālo partizānu atbalstītāju Voldemāru Plāmsi. Varēs dzirdēt viņa 1946. gada Lieldienu sprediķi, kas kļuva par apsūdzības pamatu. Sestajā – par 1948. gada jūlijā Raunas pagasta Krūklandu mājās arestēto partizānu atbalstītāju Skrapču ģimeni. Visi šie cilvēki pelnījuši, lai arī par viņiem atceras.

October 3, 2017 Posted by | Vēsture | Leave a comment

   

%d bloggers like this: