gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Ja var nostāvēt – jānošauj!

Viss raksts: http://www.la.lv/ja-var-nostavet-janosauj/

20. oktobris, 2017

Ja var nostāvēt – jānošauj! Aprit 80 gadu, kopš PSRS sākās baisais Lielā terora vilnis



Aprit 80 gadu, kopš Padomju Savienībā sākās baisais 1937. gada Lielā terora vilnis, kura notikumus mēdz saukt arī tā laika valsts drošības ģenerālkomisāra Nikolaja Ježova vārdā par “ježovščinu” jeb “ježovismu”.

Plašas, nežēlīgas politiskās represijas pret dažādiem iedzīvotāju slāņiem PSRS bija notikušas arī iepriekšējos 20 gadus pirms 1937./1938. gada un īstenībā turpinājās vēl vismaz 15 gadus vēlāk. Tomēr ciešā jēdzienu saistība “1937. gads” un “ježovisms” neradās nejauši – masu represijas kulmināciju sasniedza tieši tajā laikā, kad par PSRS iekšlietu tautas komisāru “strādāja” Ježovs.

Lielā terora rīkotāju hierarhijā visaugstāko virsotni, protams, ieņēma pats Staļins un viņam vistuvākie boļševiku partijas Centrālās komitejas Politbiroja locekļi Vjačeslavs Molotovs, Lazars Kaganovičs, Andrejs Ždanovs un daži citi. Viņi ne tikai iecerēja un izplānoja visas masu represiju kampaņas, izstrādāja to ideoloģisko un politisko nodrošinājumu, bet arī sankcionēja nošaujamo augstākā ranga “tautas ienaidnieku” sarak-stus. Vissavienības komunistiskās (boļševiku) partijas Centrālās komitejas (VK(b)P CK) sekretārs un VK(b)P CK Partijas kontroles komisijas priekšsēdētājs Ježovs aktīvi līdzdarbojās represiju plānošanā un īstenošanā vēl tad, kad PSRS iekšlietu tautas komisāra un valsts drošības ģenerālkomisāra posteni ieņēma viņa priekštecis Henrihs Jagoda. Daudzi Staļina oponenti un “tautas ienaidnieki” tika nošauti jau pēc 1936. gada lielajām paraugprāvām, bet vajadzēja arī izlemt, ko darīt ar viņu daudzajiem atbalstītājiem. Jau tolaik Ježovs strikti iestājās par šo cilvēku fizisku iznīcināšanu. 1936. gada 6. septembrī vēstulē Staļinam viņš rakstīja: “Nošaut nāksies iespaidīgu skaitu. Es personīgi domāju, ka uz to vajag virzīties un reizi par visām reizēm izbeigt ar visiem šiem riebekļiem. Saprotams, nekādus tiesas procesus nevajag rīkot. Visu to var izdarīt vienkāršotā veidā.” Nedaudz vēlāk Staļinam iesniegtajā VK(b)P CK Politbiroja lēmumprojektā par represiju paplašināšanu pret tā sauktajiem trockistiem un zinovjeviešiem viņš norādīja: “Kopumā nāksies nošaut ne mazāk kā tūkstoti cilvēku. Pārējos notiesāt ar ieslodzījumu uz 8 – 10 gadiem, plus tikpat gadiem izsūtījumā.” Lielā terora laikā nošāva viņus visus.

Ježova centību Staļins novērtēja ļoti augstu. 1936. gada 25. septembrī viņš atpūtas laikā Sočos nosūtīja telegrammu VK(b)P CK Politbiroja locekļiem Maskavā un ieteica PSRS iekšlietu tautas komisāra postenī Jagodas vietā iecelt Ježovu. Politbiroja 11. oktobra lēmumā, ar kuru Ježovu iecēla amatā, bija arī norādīts, ka viņš vēl atstājams arī par VK(b)P CK sekretāru un Partijas kontroles komisijas priekšsēdētāju. Staļins savam kalpam sākumā uzticējās pilnīgi; piešķīra tiesības pēc paša ieskatiem pasludināt nāves spriedumus Iekšlietu tautas komisariāta (IeTK) “nacionālajās operācijās”. Attiecībā uz nāvessodiem 1937. gada vasarā plaši izvērstajā “kulaku operācijā” tādas tiesības piešķīra arī IeTK zemākajiem posmiem – republiku, apgabalu un novadu pārvaldēm. Padomju politisko represiju vēsturē kopš 1918. – 1921. gada “sarkanā terora” nekas tāds nebija novērots. 1937./1938. gads cilvēku vajāšanā un iznīcināšanā sāka jaunu posmu, kurš drīz ieguva baiso apzīmējumu “ježovisms”. Mākslinieka Borisa Jefimova plakātā Ježovs bija attēlots IeTK darbinieka formas tērpā, ar tērauda cimdā tērptu roku žņaudzot čūskveidīgu “tautas ienaidnieku”. No “dzelzs dūraiņu” tvēriena nevarēja izvairīties ne ierindas pilsonis, ne PSRS maršals.

IeTK Orenburgas apgabala pārvaldes priekšnieku Uspenski pirms stāšanās amatā 1937. gada martā Ježovs pamācīja: “Ar upuriem nerēķinieties, dodiet vietējiem kadriem pilnu operatīvo triecienu. Jā, var gadīties arī nejaušības. Taču, kur mežu cērt, tur skaidas lec. Ņem vērā, ka IeTK darbā tas ir neizbēgami.” 1937. gada vasarā uzsāktās “kulaku operācijas” gaitā, kad komisariāta darbinieku apspriedē radās jautājums, ko darīt ar arestētajiem 70 – 80 gadus vecajiem vecīšiem, Ježovs atbildēja: “Ja var nostāvēt uz kājām – jānošauj.”

Ježova laikā tika izveidoti bēdīgi pazīstamie “trijnieki”, kuru sastāvā darbojās vietējās IeTK pārvaldes priekšnieks, apgabala – novada prokurors un VK(b)P komitejas sekretārs. “Trijnieka” pasludinātie nāvessodi nebija jāsūta uz Maskavu apstiprināšanai. Savukārt tie nāvessodi, kurus piesprieda “divnieks” – vietējās IeTK pārvaldes priekšnieks un prokurors – apstiprināšanai uz Maskavu bija jāsūta. Valsts galvenais “divnieks” Ježovs un PSRS prokurors Andrejs Višinskis vienā reizē varēja apstiprināt nāvessodus simtiem cilvēku.

Arestu rekordi

Ježovs pats piedalījās arestēto pratināšanā un piekaušanā. Ekonomists Dminitrijs Šepilovs atmiņās atzīmējis Ņikitas Hruščova stāstīto, ka reiz, ieejot Ježova kabinetā, viņš uz tā formas frenča pamanījis sažuvušu asiņu plankumus. Kad Hruščovs jautājis, kas noticis, Ježovs atbildējis: “Ar tādiem plankumiem var lepoties. Tās ir revolūcijas ienaidnieku asinis.” Par Ježova vietu un lomu Lielajā terorā vēsturnieki Ņikita Petrovs un Marks Jansens raksta: “Pastāv daudz dokumentālu liecību par to, ka Ježova darbību Lielā terora laikā Staļins rūpīgi kontrolēja un virzīja. Staļins rediģēja visus Ježova iesniegtos svarīgākos dokumentus un sekoja izmeklēšanai un politisko procesu īstenošanai. Apmeklētāju reģistrācijas žurnālā redzams, ka Ježovs Staļina Kremļa kabinetu apmeklējis 278 reizes un tajā pavadījis 834 stundas.” Savukārt vēsturnieks Rojs Medvedevs secina: “Staļina ietekme uz Ježovu bija pilnīga, neierobežota, gandrīz hipnotiska. Tieši Ježovu Staļins padarīja par vissvarīgāko figūru cīņā ar tautas ienaidniekiem.”

1938. gadā Maskavas Butirku cietumā ieslodzītais VK(b)P Kuibiševas apgabala komitejas pirmais sekretārs Pavels Postiševs (nošauts 1938. gada 26. februārī) esot izteicies šādi: “Ježovs ir medību suns saitē pie Staļina; uzticams un izvēlīgs suns, kurš pēc Staļina gribas iznīcina partiju un terorizē tautu. Tiklīdz suns pabeigs savas medības (bet mēs tad jau vairs nebūsim dzīvi), Staļins viņu pasludinās par traku un iznīcinās. Lielie noziedznieki nevienu tā nenicina kā izpildītājus, kas pratuši ielūkoties viņu noziedzīgajās dvēselēs.” Tā arī notika. 1938. gada rudenī Staļins un viņa tuvākie domubiedri secināja, ka Lielā terora galvenie mērķi ir sasniegti – likvidēta plaši sazarotā “militāri fašistiskā sazvērestība”, nošauti vai gulaga nometnēs ieslodzīti trockisti, zinovjevieši, kulaki un visi citi “pretpadomju elementi”, satriekta nacionāļu “piektā kolona”, ieslodzīto “dzimtenes nodevēju” sievas ir nometnēs, bet viņu bērni bērnunamos vai mazgadīgo noziedznieku kolonijās.

Ježova darbības bilance bija šausminoša. Saskaņā ar IeTK datiem, no 1936. gada 1. oktobra līdz 1938. gada 1. novembrim bija arestēts 1 565 041 cilvēks, ieskaitot 365 805 “nacionālajās operācijās” un 702 656 “kulaku operācijā” arestēto. 1 336 863 cilvēki bija notiesāti, no tiem 668 305 ar nāvessodu. 1937. gada 1. janvārī gulaga nometnēs bija ieslodzīti 1 196 239, 1938. gada 1. janvārī – 1 881 570, bet 1939. gada 1. janvārī – 1 672 438 cilvēki. PSRS IeTK cietumos šajā laikā atradās 352 508 cilvēki. Jāatgādina, ka IeTK “latviešu operācijā”, kas 1937. gada rudenī tika uzsākta pēc Ježova iniciatīvas (“latviešiem vajag nolaist asinis”), arestēja ap 25 tūkstošiem cilvēku. “Divnieki” un “sevišķie trijnieki” bija “notiesājuši” 22 360 latviešu. No tiem 16 573 piesprieda nāvessodu. Daudzus latviešus arestēja un nošāva arī saistībā ar “militāri fašistisko sazvērestību” vai citiem “tautas ienaidniekiem”.

Bet arī paša Ježova karjera strauji tuvojās loģiskām beigām. 1938. gada 17. novembrī VK(b)P CK Politbirojs apstiprināja PSRS Tautas komisāru padomes un VK(b)P CK kopējo lēmumu “Par arestiem, prokuratūras uzraudzību un izmeklēšanas veikšanu”. Tajā PSRS IeTK 1937. – 1938. gadā veiktās masu politiskās represijas kopumā tika vērtētas pozitīvi, taču ar norādi, ka izmeklēšanas un tiesu vienkāršotā kārtība novedusi pie “trūkumiem un izkropļojumiem” IeTK un prokuratūras darbā. Tautas ienaidnieki un ārvalstu izlūkdienestu aģenti, kas esot ielavījušies valsts drošības orgānos un tiesvedības sistēmā, visādos veidos centušies graut izmeklēšanas un aģentūras lietas, apzināti sagrozījuši padomju likumus, veikuši masveida un nepamatotus arestus un tajā pašā laikā glābuši no atmaskošanas līdzgaitniekus. Viņi izdarījuši viltojumus, falsificējuši izmeklēšanas dokumentus, saukuši pie kriminālatbildības un pakļāvuši arestam par niecīgiem iemesliem un pat bez jebkāda pamata nevainīgus cilvēkus, provokatoriskos nolūkos veidojuši apsūdzības lietas. IeTK izmeklētāji esot aprobežojušies vienīgi ar atzīšanās panākšanu no apsūdzētā. Ar šo partijas vadības lēmumu visa vaina par “kļūdām” un “pārspīlējumiem” tika novelta uz IeTK. Tieši par “kļūdām” un “pārspīlējumiem”, nevis pašām represijām! Staļins uzskatīja, ka IeTK un Ježova “kļūdu” dēļ neesot izdevies pilnībā atmaskot arestētos ārvalstu spiegus un diversantus un atklāt viņu noziedzīgos sakarus. Turpmāk, “veicot nesaudzīgu cīņu ar visiem PSRS ienaidniekiem”, šī cīņa bija jāorganizē “daudz pilnīgākām un drošākām metodēm”.

1938. gada 8. decembrī centrālo laikrakstu pēdējo lappušu sadaļā “Hronika” parādījās īss paziņojums: “Saskaņā ar viņa lūgumu biedrs Ježovs atbrīvots no iekšlietu tautas komisāra pienākumiem, atstājot viņu par ūdenstransporta tautas komisāru. Par PSRS iekšlietu tautas komisāru ir apstiprināts biedrs Lavrentijs Berija.”

“Ježovs – nelietis”

Drīz pēc tam Ježovs zaudēja visus kompartijas posteņus; viņu izslēdza no Politbiroja un Orgbiroja, bet 1939. gada 9. aprīlī atbrīvoja arī no ūdenstransporta tautas komisāra amata. 1939. gada 10. aprīlī Ježovu arestēja. Par ieganstu kļuva IeTK Ivanovas apgabala pārvaldes priekšnieka V. Žuravļova denuncija – Ježovs organizējis “sazvērestību”, gatavojis “terora aktu pret Staļinu”, turklāt pats “spiegojis ārvalstu izlūkdienestu labā”. PSRS Augstākās tiesas Kara kolēģija 1940. gada 3. februārī viņam piesprieda nošaušanu. Spriedumu izpildīja 6. februārī. Daudzus gadus vēlāk Staļins aviokonstruktoram Aleksandram Jakovļevam teicis: “Ježovs – nelietis. Viņš nobendēja mūsu labākos kadrus. Demoralizējies cilvēks. Zvani viņam uz tautas komisariātu – saka: aizbraucis uz CK. Zvani uz CK – saka: aizbraucis uz darbu. Sūti pēc viņa uz mājām – izrādās, guļ gultā, nāvīgi piedzēries. Daudz nevainīgu cilvēku nobendēja. Par to mēs viņu arī nošāvām.” Patiesībā, kā to apliecina arhīvu materiāli, nevienu lēmumu par politiskajām represijām IeTK vadība nepieņēma patstāvīgi. Nežēlīgās cilvēku vajāšanas un iznīcināšanas kampaņas organizēja, kontrolēja un virzīja VK(b)P CK Politbirojs un personīgi Staļins. Viņš ne tikai sankcionēja nošaušanas, bet deva rīkojumus arī par spīdzināšanu. Tas tomēr nemazina ne Ježova, ne citu IeTK vadītāju, pārvalžu priekšnieku un izmeklētāju sadistu vainu par daudzu tūkstošu nevainīgu cilvēku iznīcināšanu, viņu ģimeņu izpostīšanu. 1995. gadā Ježova audžumeita Natālija iesniegumā Krievijas Federācijas prokuratūrai par Ježova rea-bilitāciju rakstīja: “Ježova vaina ir tā, ka viņš neatrada sevī spēku atteikties no verdziskas kalpošanas Staļinam, bet viņa vaina padomju tautas priekšā nav lielāka par paša Staļina, V. Molotova, L. Kaganoviča, A. Višinska, V. Ulriha, K. Vorošilova un daudzu citu partijas un valdības vadītāju vainu.” Krievijas Federācijas Galvenā kara prokuratūra tomēr iesniegumu viņa reabilitācijai noraidīja.

October 20, 2017 - Posted by | Vēsture

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: