Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Kārlis Kangeris: Politiķi, netēlojiet pārsteigumu!

VISS RAKSTS: http://www.la.lv/karlis-kangeris-politiki-netelojiet-parsteigumu/

Kārlis Kangeris: Politiķi, netēlojiet pārsteigumu!

Kārlis Kangeris, vēstures zinātņu doktors, VDK zinātniskās izpētes komisijas priekšsēdētājs


Kad Ivara Godmaņa čekas lietas pazušanas sakarā no jauna tiražēti virkne mītu, vēlos paust arī Valsts drošības komitejas (VDK) zinātniskās izpētes komisijas skaidrojumu par mūsu aicinājumu, kas izraisīja ažiotāžu un pārmetumus, zinātniekiem to publicējot. Kas tad Valsts prezidentam adresētajā dokumentā tā saniknojis politiķus?

Jāpēta sistēma kopumā

Pirmkārt, vēsturnieki skaidri pauž: okupācijas režīma represijas iecerēja un īstenoja Padomju Savienības Komunistiskās partijas vadība. Čeka bija tikai viena no režīma institūcijām, okupētajā Latvijā represijas atbalstīja Latvijas Komunistiskās partijas vadība – Centrālā komiteja, pilsētu un rajonu komitejas, reizēm arī pirmorganizāciju vadība iestādēs un uzņēmumos. Totalitārisma nostiprināšanā, līdzcilvēku izspiegošanā bez VDK iesaistījās arī LPSR Ministru padome, nozaru ministrijas, sevišķi Iekšlietu, tiesas, prokuratūra, tautas deputātu padomju izpildu komitejas, arī vissavienības institūcijas kā PSRS Reliģisko kultu lietu padomes pilnvarotais LPSR un citas.

Jāpēta ne tikai VDK, bet sistēmu kopumā. Čeka darbojās arī ar piesegstruktūru starpniecību: līdztekus zināmām kā, piemēram, Latvijas komiteja kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs, Latvijas un ārzemju draudzības un kultūras sakaru komiteja, PSRS Valsts ārzemju tūrisma komitejas Rīgas apvienība, kā piesegorganizācijas izmantoja arī, piemēram, komjaunatni, Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitāti, Augstākās izglītības un vidējās speciālās izglītības ministriju un citas.

Otrkārt, zinātnieki lūdza rosināt (paturot citu likumu speciālajās tiesību normās jau esošos ierobežojumus) atzīt likumu “Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu” par spēku zaudējušu. Kā jau pausts Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas priekšsēdētāja Jura Stukāna rakstos, šajā likumā esošais sadarbības fakta ar čeku konstatēšanas process ir apšaubāms. Neatkarīgā Latvijas Republikas tiesa atzīst, ka Valsts drošības komitejas dokumenti ir īsti, tostarp nav viltota aģentu kartotēka.

Lai arī atsevišķs dokuments cilvēku neapsūdz, jāsecina ka blakus civilprocesam, kriminālprocesam un administratīvajam procesam izveidotais īpašais tiesas process ir pierādījis savu nelietderību. Komunistiskās partijas, kas vadīja un veica represijas, nomenklatūras funkcionāri nav pakļauti ne anonimitātei, ne īpašam tiesas procesam. Vēsturiskās patiesības priekšā nav pamata romantiskajam dalījumam “labajos” un “sliktajos” komunistos, labajos un sliktajos aģentos. Morālo vērtējumu par katra rīcību, motīviem un apstākļiem var dot vienīgi Latvijas sabiedrība un katrs cilvēks garīgajā dzīvē pats.

Politiķi ignorēja lūgumus sadarboties

Šie divi argumenti – norāde uz kompartijas atbildību un nederīgo tiesas procesu –, šķiet, izraisa vislielāko slēpto sašutumu politiskajās aprindās. Kāpēc bija jāraksta uz Rīgas pili?

Uz trūkumiem tā sauktajā VDK likumā komisija vērsa Saeimas uzmanību rakstveidā jau 2014.gadā, uzreiz pēc izveides. Saeimas Juridiskā komisija ar mūsu vēsturniekiem toreiz netikās un nav satikusies līdz šim. Kad, nerodot risinājumu, 2015.gada sākumā paudu gatavību aiziet no komisijas, Ministru prezidentes Laimdotas Straujumas kabinetā, sazinoties ar Nacionālās drošības komisijas vadītāju, Tieslietu ministriju un specdienestiem, pieņēma lēmumu, ka komisijas veiksmīgu darbību nodrošinās ne grozījumi VDK likumā, bet īpašs “mazais likumiņš”, ko tieslietu ministrs arī iesniedza valdībā. Saeimas Juridiskajā komisijā šis likums iegūla atvilktnē, pretēji solītajam netika nekad virzīts.

Kopš VDK izpētes zinātnieki pirms diviem gadiem – 2015.gada oktobrī – varēja sākt pētījumus Latvijas Valsts arhīvā, Personāla dokumentu valsts arhīvā un citur, virkne vadošo politiķu ignorēja daudzkārtējus lūgumus sadarboties. Neraugoties uz aicinājumu, kā arī Ministru prezidentes rezolūcijām, oficiāli ar komisiju kopš izveidošanas nav ticies neviens izglītības ministrs, premjers pēc dotajiem solījumiem nav ticies ar komisiju divarpus gadus, Valsts prezidents – pēc daudziem aicinājumiem – trīs gadus, pašreizējais kopš ievēlēšanas. Atlika vienīgi rakstveida saziņa.

Citās valstīs tādu prasību nav

Visbeidzot, izmantojot izdevību, vēlos paust, kāpēc es uzskatu par nepareizu piekrist aizpildīt aptaujas lapu sevišķās pieejas valsts noslēpumam ieguvei, lai strādātu ar VDK pretizlūkošanas automatizētās datu sistēmas “Delta Latvija”, kā arī VDK aģentu kartotēkas oriģināliem, kas, pēc dažādiem aprēķiniem, dokumentu apjoma ziņā varētu būt vien līdz pieciem procentiem no dokumentu skaita, kas Latvijas arhīvos ir tieši saistīti ar čekas darbību.

Lielākā daļa ir tiesu arhīvos un Latvijas Nacionālajā arhīvā, ar kuriem sadarbība laba, kuri nerada mākslotus šķēršļus, aizbildinoties ar fizisko personu sensitīvajiem datiem, starp kuriem, starp citu, likumdevējs neparedz ne vārdu, ne uzvārdu, ne aģenta segvārdu, ne vervēšanas datumu.

Esmu strādājis Rietumeiropas izlūkošanas un pretizlūkošanas dienestu arhīvos un nevienā valstī neesmu sastapis, ka pielaidi valsts noslēpumam prasa tādu dokumentu pieejamībai, kas nav valsts noslēpums. Nekur man nav prasīts, lai kļūstu par specdienesta darbinieku, un nav izvirzītas līdzīgas prasības. Pat Ukrainas Republikā drošības dienesta arhīvs laipni uzņēma komisijas zinātniekus bez jebkādām valsts noslēpuma atļaujām.

Nav valsts noslēpums

Pirmkārt, neviens VDK dokuments nav valsts noslēpuma objekts, ko Satversmes aizsardzības birojs rakstveidā apliecināja tikai 2017.gada 15.martā.

Otrkārt, pirms Totalitārisma seku dokumentēšanas centra fiziskās pārvietošanās no Šķūņu ielas tajā varēja strādāt bez jebkādām valsts noslēpuma atļaujām.

Treškārt, Satversmes aizsardzības biroja direktors Jānis Maizītis par spīti rakstveidā paustajam, ka noslēpuma aptaujas lapu prasīšana ir tikai A kategorijas kritiskā infrastruktūras objekta dēļ, tomēr publiski norāda, ka noslēpuma atļauju pieprasa kartotēkas dēļ. “Daudzi materiāli pētniekiem tik un tā netiks doti, jo satur fizisku personu datus. [..] VDK izpētes komisijai Maizītis atbildēja, ka informācija netiks izsniegta, jo tā “satur ziņas par konkrētām fiziskajām personām”,” ziņoja LTV raidījums “De facto” š. g. 2.aprīlī, informējot arī, ka SAB direktors šādus pašus ierobežojumus minēja attiecībā uz VDK aģentu kartotēku.

Savukārt žurnālam “Ir” (š. g. 9.maijs) jautā Jānim Maizītim: “Uzvirmojušas domstarpības starp SAB un VDK izpētes komisiju. Galvenais nesaskaņu cēlonis ir jūsu prasība komisijas pārstāvjiem saņemt pielaidi valsts noslēpumam. Vai tas ir saistīts tikai ar nepieciešamību strādāt SAB telpās, kur atrodas VDK dokumenti, vai ir arī citi iemesli šai prasībai?” Jānis Maizītis atbild atklāti un nepārprotami: “Tas ir ne tikai saistīts ar nepieciešamību strādāt SAB telpās, bet arī skaidri un gaiši ar kartotēku – ar šīs kartotēkas vārdu un uzvārdu neizpaušanu.” Prasīt noslēpuma atļauju dokumentam, kas nav noslēpums, manuprāt, nav likumīgi.

Ceturtkārt, pat dodot valsts noslēpuma parakstu, ka neizpaudīsim kartotēkas datus, un pat tad, ja kartotēkai pētniekus pielaistu, SAB telpās ir aizliegts ienest tālruni, fotoaparātu vai datoru. Izpētei ir vajadzīga datu salīdzināšana ar citu arhīvu, datu bāzu datiem. Esmu piedāvājis, ka dokumentus uz laiku var aizvest ārpus SAB telpām par komisijas resursiem – uz Latvijas Universitāti, ģenerālprokuratūru vai Latvijas Nacionālo arhīvu, bet neguvu atsaucību.

Piektkārt, zinātne ir arī zinātniskas diskusijas, recenzijas, apspriedes. Kad daļa pētnieku saistīta ar valsts noslēpuma glabāšanas nosacījumu par kartotēku, tad zinātniska diskusija ar tiem, kuriem nav pielaides, ir beigusies nesākusies.

Sestkārt, ja pētnieks parakstītu valsts noslēpuma pielaides, tad nevarēs paust par kartotēku publiski to, ko jau zina no citiem avotiem, kas neatrodas SAB telpās. Informācija par aģentu kartotēkas kartītēm, aģentu lietām, aģentu referātiem, liecības un citas netiešas ziņas taču sastopamas citur. Jau šobrīd pētnieku rīcībā ir virkne kartotēkas atvasinājumu, citas liecības. Līdz ar to, parakstot valsts noslēpuma pielaidi, pētnieks kļūs atkarīgs no SAB, kas varēs rosināt saukt pētniekus pie kriminālatbildības par valsts noslēpuma vai neizpaužamas informācijas izpaušanu, līdz ar to komisijas zinātnieki nevarēs paust atklāto sabiedrībai!

Septītkārt, es pastāvu uz godīgu rīcību – Tieslietu ministrijā 2015.gada martā komisijas sapulcē visi komisijas locekļi vienbalsīgi nolēma, ka pētniecība ar valsts noslēpuma statusu Latvijas apstākļos ierobežoto cilvēkresursu dēļ nav zinātniskā pētniecība. Politiķiem šo jautājumu bija laiks risināt divarpus gadus, šobrīd netēlojot pārsteigumu.

Pētnieka uzdevums – atklāt patiesību

Likums uzliek pienākumu zinātniekiem pētīt čekas darbību, ne sacerēt attaisnojumus vienai komunistiskās partijas daļai vai vienai aģentu daļai. Pētnieka uzdevums nav būt par romantisku, ētisku soģi, bet atklāt patiesību. Ja izlūkdienests ir pārvervējis daļu aģentu, tāpēc tie ir slepeni, tad tas ir godīgi arī jāpasaka sabiedrībai. Zinātnieki nekādi nevēlas traucēt specdienestu tā slepenajās darbībās. Godprātīgi un atklāti dosim ieguldījumu objektīvā skatījumā uz čekas darbībām PSRS okupācijas laikā komunistiskās partijas vadībā, taču tam nepieciešams atbalsts.

November 21, 2017 Posted by | Vēsture | Leave a comment

   

%d bloggers like this: