Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Atslepenotie CIP arhīvi atklāj jaunas ainas no Aukstā kara spiegu spēlēm

Aukstā kara spiegu spēles: ko vēsturniekiem atklāj atslepenotie CIP arhīvi

ASV šā gada sākumā internetā publicēja simtiem tūkstošu atslepenotu Centrālās izlūkošanas pārvaldes (CIP) ziņojumu, kuros ir daudz ziņu arī par izlūku aktivitātēm okupētajā Latvijā. Tapa publikāciju sērija portālā LSM, atklājot daudz negaidītas informācijas par Aukstā kara spiegu spēlēm.

Latvijas Vēstures institūta pētnieks Zigmārs Turčinskis, kurš daudz pētījis bruņoto pretošanās padomju okupācijai Latvijā līdz 50.gadu vidum un ir grāmatas “Ziemeļvidzemes mežabrāļi” autors, gan vērš uzmanību: šie CIP ziņojumi ir pārpludināti ar padomju izlūkdienestu dezinformāciju.

Vēsturnieks: Stāsti par mežabrāļu vēstulēm – dezinformācija

“Līdz šim izlūkdienestu spēles, kas notika 50.gados, faktiski nebija iespējams pētīt, jo nebija pietiekoši lielu materiālu, lai to darītu. Bija tikai 80.gadu otrajā pusē padomju propagandas vajadzībām radīti apskati, piemēram, par lietu “Lursens-S”. Vairāk faktiski nekādi citi materiāli par to visu nebija pieejami. Un tagad pēkšņi izrādījās, ka ir milzīgs daudzums materiālu!,” stāsta vēsturnieks Zigmārs Turčinskis.

Viņš asi reaģēja uz to, ka Lsm.lv publicētie fragmenti no CIP dokumentiem par mežabrāļu kustību Latvijā bija atšifrēti bez zinātniska vēsturnieku komentāra.

“Es uzreiz tur redzu kaut ko pilnīgi citu: tur nav nekādu mežabrāļu. Tur ir tikai izlūkdienesti, padomju pretizlūkošanas spēles, dezinformācija, kas tika pasniegta Rietumu izlūkdienestiem un uz kā viņi uzķērās un vairs nevarēja izpīties. Viņi nonāca pilnīgā greizo spoguļu karaļvalstī.

Viņi nevienā brīdī šeit nesatika nevienu īstu mežabrāli. Tie stāsti par mežabrāļu vēstulēm – tā bija pretizlūkošanas dezinformācija,” stāsta Turčinskis.

Turčinskis no šiem dokumentiem izlobījis trillera cienīgu stāstu, kas no šodienas turpinājumos latviski un krieviski tiks publicēts arī Latvijas sabiedrisko mediju portālā LSM.lv.

Par dezinformāciju liecinot padomju propagandas lieta “Lursen-S”

Jautāts, pēc kā viņš CIP ziņojumos sazīmējis padomju pretizlūkošanas dezinformācijas klātbūtni, vēsturnieks norāda: “Pēc konteksta, pēc tā, ko esmu lasījis no tās pašas padomju propagandas lietas “Lursen-S”, kur ir viss tas stāsts par to, kā notiek [rietumu specdienestu] muļķošana.”

Kā vienu no atslēgas dokumentiem Turčinskis min atvaļinātā Valsts drošības komitejas (VDK) ģenerālmajora Jāņa Lukašēvica un viņa kolēģu 1986.gadā publicēto “Izziņu par arhīva lietas “Lursen – S” izlūkošanas-pretizlūkošanas materiāliem (LPSR VDK operatīvā spēle ar angļu izlūkdienestu no 1948.gada līdz 1954.gadam)”.

Lieta “Lursen – S” pirmo reizi latviešu valodā publicēta žurnālā “Latvijas Arhīvi”, un šo publikāciju sagatavoja Totalitārisma seku dokumentēšanas centra darbinieki, publikācijas ievadā brīdinot:

“Novērtējot LPSR VDK profesionalitāti spēlē ar Lielbritānijas SIS, tomēr jāievēro, ka žurnālā publicēto dokumentu sastādījusi viena no divām konkurējošām pusēm, un tādēļ dokuments lasāms īpaši vērīgi.”

Uz šīs lietas bāzes 80.gadu beigās tapa televīzijas dokumentālā filma “Spēle”, kur vairāki bijušie čekisti ar lepnumu stāsta, kā melojuši un vērpuši intrigas, lai apkrāptu britu izlūkdienesta iesūtītos aģentus.

Fragmenti no tās redzami arī Pētera Krilova dokumentālajā filmā “Uz spēles Latvija”.

Specaģenti “Grosbergs” un “Dubin”, kas tēlojuši mežabrāļus

CIP fragments “Mežabrāļu sapulce”

Centrālā izlūkošanas pārvalde. 1952.gada jūnijs. Klasifikācija: slepeni.

“Pagājuši jau vairāk nekā desmit gadi, kopš latviešu tautai laupīta brīvība. Šajos gados mūsu tauta lējusi daudz asiņu un asaru. (..) Taču arī šie drūmie gadi nav spējuši salauzt latviešu nācijas spēku un nepārvaramās brīvības alkas. Mēs ne brīdi neesam zaudējuši cerības par mūsu atbrīvošanas stundu, cerības sveicināt dienu, kad mēs atkal valdīsim pār savu zemi un īpašumiem. (..) Kā vēsturisku brīdi jāpiemin visu organizēto grupu komandieru tikšanās 1951.gada 15.septembrī. Tika apspriests mūsu skatījums uz nākotni un iezīmes situācijai pasaulē.”

No lietas “Lursen-S”

Izziņa par arhīva lietu “Lursen-S”. Latvijas PSR VDK operatīvā spēle ar angļu izlūkdienestu 1948.-1954.gadā.

“Pateicoties [aģenta ar segvārdu] “DUBINS” noteiktajai un prasmīgajai darbībai, ar viņa palīdzību laika posmā no 1946.-1949.gadam atklāja un likvidēja deviņas bruņotas bandas. “DUBINS” 1951.gada rudenī kā pagrīdes grupas vadītājs piedalījās “partizānu” grupu komandieru sanāksmē, kas bija speciāli organizēta, lai nostiprinātu leģendu par pagrīdi tajā laikā Latvijā esošajam angļu izlūkdienesta aģentam “KRAUJAM”. “KRAUJU” 1951.gada septembrī nogādāja atpakaļ uz Angliju.”

“Tie visi, kas tur piedalījās, bija aģenti-kaujinieki, specaģenti. Tas bija Alberts Gailītis jeb “Grosbergs”, Jānis Klimkāns jeb “Dubin”, vēl visi šie cilvēki, kas tēloja mežabrāļus. (..) Tas bija vesels teātris. Un, lasot dokumentus, ir interesanti skatīties, kā ir radīta dezinformācija. Tur ir dokumenti, kuri ir gandrīz pilnībā [vēsturiski precīzi], kur es kā vēsturnieks varētu teikt – jā, tieši tā arī ir. Un tad ir pa vidu divas nodaļas, kas ir ieliktas speciāli angļu izlūkdienestam,” stāstīja Turčinskis.

Pēc vēsturnieka teiktā, CIP ziņojumos piecdesmito gadu sākumā par partizāniem parādās ziņas, kas absolūti neatbilda realitātei.

“Tas ir tieši tas, kas bija pilnīgi pretēji. Jo līdz 1947.gadam ir iznīcinātas visas lielākās partizānu organizācijas – Latvijas Tēvijas sargu partizānu apvienība Latgalē un Vidzemes austrumu daļā, Latvijas Nacionālo partizānu organizācija Kurzemē, Ziemeļkurzemes partizānu organizācija.

Latvijas Nacionālo partizānu apvienība ir zaudējusi centrālo vadību un ir vairs tikai reģionālie Latgales un Vidzemes štābi. [CIP dokumentos aprakstītais] ir tieši pretējs tam, kas bija realitātē,” klāstīja vēsturnieks.

CIP fragments

Centrālā izlūkošanas pārvalde. 1952.gada jūnijs. Klasifikācija: slepeni.

“Saskaroties ar milzīgām grūtībām mežā, daudzi partizāni zaudēja cīņassparu, īpaši, kad komunisti atsēja sev rokas kaujas frontē un Latvijas mežos sāka plašu meklēšanas operāciju. Komunisti arī slēpa mazas armijas grupas lauku sētās mežu tuvumā. Tas nesa ne tikai lielus cilvēku upurus, iespaids uz partizānu cīņassparu bija pat lielāks. Tādēļ cīņas pirmajā gadā daudzas no šīm partizānu grupām pašķīda, bija daļēji iznīcinātas vai notvertas. Bez tam nākamajā rudenī daudzi partizāni sāka baidīties par gaidāmās ziemas grūtībām un dažas lētticīgas personas brīvprātīgi pievienojās komunistiem. (..) 1947.gadā partizānu vēsturē sākās jauna ēra. Cīņa ar komunistiem kļuva organizētāka. Parādījās atsevišķas partizānu organizētas grupas ar uzlabotām kaujas spējām un labāku taktiku.”

Ar kādu mērķi padomju izlūki Rietumus tina ap pirkstu?

Jautāts, ar kādu mērķi padomju izlūki maldināja Rietumu aģentus par to, ka šeit notiek organizēta pretošanās kustība, vēsturnieks norādīja:

“Pirmkārt, lai vienkārši nepieļautu nekādas iespējas šeit nonākt Rietumu aģentiem. Tas bija galvenais uzdevums.

Lai no dzelzs priekškara šīs puses Rietumos nenonāktu vispār nekāda informācija, kurai būtu kaut kāda stratēģiska nozīme. Un lai jebkuri aģenti, kas tiek sūtīti iekšā, uzreiz nonāktu padomju pretizlūkošanas kontrolē un nevarētu vairs izpīties no viņu melu tīkla ārā.

(..) Vienīgais, kurš izgāja ārā, neko nesapratis, kuru izlaida ārā nepārvervējot, bija Vitolds Berķis. Britu aģents, kuru izlaida ārā 1952. gada pavasarī. Bet viņam spēlēja teātri. Bija speciāla grupa, kurā viņš dzīvoja, šī “partizānu sapulce” tika rīkota speciāli viņam. Vēl ir aizdomas, ka izlaida ārā arī tādu Ludi Alfrēdu Upānu, bijušo Latvijas armijas lidotāju, 1952.gada rudenī. Bet ir aizdomas, ka viņu tomēr izlaida, pārvervējot par padomju aģentu. Taču viņš, ticis ārā uz Rietumiem, momentā atteicās no tālākā darba britu izlūkdienestā, izgāja veterānu pārapmācību un aizgāja civilajā dzīvē. Viņš saprata, ka te būs pa karstu, ka labāk jālaižas pēc iespējas tālāk.”

Rietumi mēģinājuši infiltrēt aģentus caur Zviedriju

Vēsturnieks Turčinskis skaidro, ka līdz 50.gadu sākumam CIP savos ziņojumos pārsvarā balstījās uz britu izlūkdienesta informāciju. Briti jau no 40.gadu vidus Latvijā bija mēģinājuši iesūtīt savus aģentus – iepriekš uz Rietumiem aizbēgušos latviešus, lai gan neveiksmīgi – faktiski visi tika pārvervēti vai labākajā gadījumā piemuļķoti, kā jau pieminētais aģents “KRAUJA” – Vitolds Berķis.

Vēsturnieks Kārlis Kangeris, kurš tāpat daudz pētījis dokumentus par šo laiku, zina stāstīt, ka tikai vēlāk Berķis apjautis, ka ticis tīts ap pirkstu.

“Amerikāņu nopratināšanā labi var redzēt, viņam jautāts – vai viņam neradās aizdomas? Un viņš amerikāņiem vēlāk stāsta: ja pārdomā, tad bija momenti, kuros varēja saprast, ka tā nav [patiesība], bet toreiz eiforijas dēļ vai kā citādi uz to neskatījās,” stāstīja Kangeris.

Kangeris norāda uz vēl kādu interesantu vēsturisku avotu – grāmatu krievu valodā, kuras autors ir kādreizējais Latvijas PSR Valsts drošības komitejas vadītājs Jānis Vēvers.

“Caur Zviedriju notika infiltrēšanās jau 1949.gadā ar angļu specdienestu. Ar amerikāņiem, izskatās, ka tikai no 1952.gada. Bet, kā Vēvers grāmatā atzīst, ar amerikāņiem negāja gluži tik labi kā ar britiem. Par britiem jau ir tā grāmata “The Red Web”, kas [balstīta uz] latviešu čekistu sastādīto pārskatu par lietu “Lursen-S”. Tas, ko raksta Vēvers, ir kaut kas līdzīgs par amerikāņu akcijām. Varam redzēt, ka 1952.gadā viņi mēģināja infiltrēt [aģentus] caur Zviedriju.

(..) No dažām krimināllietām Latvijā, ko varam redzēt, pirmie aģenti, kas nāca 1952.gadā, tika notverti. Bet viņu krimināllietas diemžēl nav atstātas Latvijā. Palikušas ir tikai divas vēlākas svarīgas lietas – Zariņa lieta un Bromberga lieta.

Brombergu iesūtīja 1954.gadā un mēģināja savervēt savam darbam, bet Brombergs divus gadus spēlēja dubultspēli, līdz krievi to uzoda un notiesāja uz 25 gadiem,” atzina Kangeris.

Stāsts par CIP iesūtīto aģentu Brombergu – īpaši interesants

Pēc vēsturnieka Turčinska izpētītā, 1952.gadā Liepājas tuvumā desantēja trīs CIP izlūkus, kas gandrīz tūlīt krita “čekas” nagos. Viens izdarīja pašnāvību, divi piekrita sadarboties. Taču stāsts par vēlāk iesūtīto Leonīdu Brombergu, Steitonas izlūkdienesta skolas pasniedzēju, ir īpaši interesants, un tam plašāk varēsiet sekot vēsturnieka Turčinska publikācijās LSM.lv.

“Brombergs visu laiku domāja, kā varētu padot signālu savējiem, ka ir sagūstīts. Viņiem, protams, bija šie drošības indikatori. Bet visi pārējie [aģenti], kas bija sagūstīti, to zināja, un viņš nevarēja tos noslēpt. Bet indikatoriem bija vairākas pakāpes. Kā rakstīt vārdus un datumus, tie bija primārie indikatori. Sekundārie bija tēmas, par kurām runāt, un izteiksmes veids.

Viņš izdeva primāros indikatorus un mēģināja tēmās likt iekšā sekundāros indikatorus, pasakot, ka tomēr darbojas VDK kontrolē. Tagad mēs dokumentos redzam, ka amerikāņi nevienā brīdī to nesaprata.

Viņiem visu laiku atzinumos par Brombergu gāja “freedom from control” [nav pakļauts kontrolei]. Jo viņi skatījās tikai šos primāros indikatorus un pārējiem nepievērsa uzmanību,” stāsta Turčinskis.

CIP fragments

Centrālā izlūkošanas pārvalde.1954.gada 8.novembris. Klasifikācija: slepeni.

Ziņa Nr.6 no aģenta CAMBARO/2.

“Visi izteiksmes līdzekļi, kas lietoti šajā ziņā, kā arī ziņas uzbūve ir pilnībā raksturīga aģentam CAMBARO/2. Lai gan tas nav nesatricināms pierādījums, ka CAMBARO/2 ir brīvs no kontroles, tas kopā ar augstāk izvērtētajiem kontroles un kompromitēšanas indikatoriem liek domāt, ka nav faktiski nekādu šaubu, ka aģents nav pakļauts kontrolei.”

“Tie, kas pievērsa uzmanību, bija amerikāņu lidotāji, kas lidoja pakaļ Brombergam 1954.gada 11.septembrī. Amerikāņi no Bornholmas salas Dānijā sarīkoja tiešām milzīgu glābšanas operāciju, lai izvestu Brombergu. Amerikāņu lidotāji lidoja šeit iekšā, viņus piesedza vēl viena lidmašīna, Baltijas jūrā bija izbraukuši dāņu mīnu meklētāju kuģi… Un lidotāji ielidojot ieraudzīja vienu lietu: Brombergs bija izmantojis pēdējo iespēju pabrīdināt. Nosēšanās laukā jau no Otrā pasaules kara laikiem lika ugunskurus, kam bija jābūt sakurtiem noteiktā formā. Un šajā gadījumā tiem bija jābūt sakurtiem “L” burta formā.

Un acīmredzot Brombergs bija čekai pateicis nepareizu formu, un čeka tos bija sakūrusi citādāk. Amerikāņu lidotāji to ieraudzīja, nenolaidās un aizlidoja atpakaļ,” stāstīja vēsturnieks.

Atslepenotie CIP arhīvi – plašs izpētes lauks vēsturniekiem

Bet kādēļ Rietumu izlūkdienestiem Aukstā kara sākumā bija tik liela interese par Latviju, ka tam veltīja tādus resursus? Atbildi uz to CIP dokumentos atradis LSM krievu versijas galvenais redaktors Aleksandrs Krasņitskis, kurš vasarā portālā LSM publicēja CIP ziņojumu fragmentus.

“Tas ir diezgan skaidri formulēts amerikāņu dokumentos – ko viņi gribēja un kāpēc uzskatīja, ka viņam ir vajadzīgi kontakti ar mežabrāļiem un plašākā nozīmē pretpadomju pagrīdi šeit. Pirmkārt, tika atzīts, ka Latvijā ir ļoti maz, ja vispār, tādu objektu, kas varētu būt interesanti paši par sevi, taču teritorija ir ārkārtīgi vērtīga kā bāze informācijas vākšanai par pārējo Padomju Savienību. Otra lieta, kas arī tika pieminēta: viņi ir ieinteresēti saglabāt to – man šķiet, ka tas jau būs gandrīz citāts – “pretpadomju fermentu”, proti, parādīt vietējiem, ka viņi nav aizmirsti. Un to viņi gribēja darīt, tai skaitā atbalstot mežabrāļu bruņotu kustību,” stāstīja Krasņitskis.

ASV CIP internetā publiskotie materiāli pavēruši plašu izpētes lauku vēsturniekiem, kas interesējas par Aukstā kara spiegu spēlēm, saka Latvijas Vēstures institūta pētnieks Turčinskis.

“Tas atklājumu process bija tas aizraujošākais. Jā, un ļoti daudzas lietas tiešām nostājās savās vietās, jo pirms tam nebija tik daudz informācijas, lai būtu īsti vērts pie šīm Aukstā kara izlūkdienestu spēlēm pieķerties. Bija tikai atsevišķi fragmenti, kuri nekādā veidā nebija pārbaudāmi ar otras puses informāciju.

Bet šeit, šajos amerikāņu dokumentos, redzami aģentu ziņojumi pilnīgi pa dienām, kurš ko sacījis. Un, ja mēs liekam klāt nelielos fragmentus, kas ir publicēti padomju propagandā, tad uzreiz veidojas skaista kopaina par to, kā tas ir noticis,” teica Turčinskis.

Daudzkas par spiegu spēlēm Aukstā kara laikā – arvien slepens

Tomēr skaidrs, ka arī no atslepenotajiem CIP dokumentiem varam iegūt tikai daļēju pārskatu par notikušo, jo ļoti daudz kam joprojām ir statuss “Slepeni”.

“Izņemot amerikāņus, šobrīd pasaulē laikam neviens tik ļoti savus izlūkdienestu arhīvus nav atvēris. Jo, piemēram, britu izlūkdienestam pat neveiksmīgās Otrā pasaules kara operācijas pret vāciešiem Eiropā, piemēram, Holandes operācija, kurā viņi pazaudēja vairāk nekā 50 aģentu, šī operācija ir noslepenota līdz 2037.gadam. Tātad attiecīgi arī neveiksmīgās pretpadomju operācijas ir noslepenotas vēl uz n-tajiem gadiem,” sacīja Turčinskis.

LSM krievu versijas galvenais redaktors Krasņitskis atzīmē: “Un šeit rodas nākamais jautājums, kas, manuprāt, ir visinteresantākais. Jo pašlaik mēs zinām tikai to, ko mēs zinām. Bet nemaz nezinām to, ko vēl nezinām.

Amerikāņi nevienā brīdī neapgalvo, ka ir atslepenojuši visus arhīvus. Varbūt viņiem šeit bija vēl kāds tīkls? Varbūt [Rietumu izlūkdienesti] tomēr bija tik gudri, ka spēja iefiltrēt savus cilvēkus Valsts drošības komitejas struktūrās…?”

Operāciju “REDSOX” jeb slepenu savu aģentu iesūtīšanu amerikāņi pārtrauca 50.gadu vidū, turpmākajos gados koncentrējoties uz legāliem tūristu, jūrnieku un citu aiz dzelzs priekškara pabijušo iztaujāšanas veidiem.

Skaidrs, ka nezināmo par šīm rafinētajām Aukstā kara spēlēm un intrigām vēl ir daudz un uz visiem tik drīz atbildes negūsim. Tomēr gandrīz miljons nesen atslepenoto CIP dokumentu šajā puzlē ļauj ielikt vairākus svarīgus gabaliņus. Ar noteikumu, ka šie dokumenti jālasa ar labām vēstures zināšanām, kas tajos rakstīto reizēm ļauj ieraudzīt pavisam citā gaismā.

Vēsturnieka Turčinska izpētīto no šodienas turpinājumos varēsiet lasīt portālā LSM.lv.

December 5, 2017 Posted by | Vēsture | Leave a comment

   

%d bloggers like this: