Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Jānis Barkovskis.”Smilgas” atmiņas

meiravietis.typepad.com

Zaļo cietokšņu varoņu piemiņai

Ziemeļlatgales (Abrenes apriņķa) nacionālā partizāna, izlūka – sakarnieka Jāņa Barkovska (”Smilgas”) atmiņas

Jānis Barkovskis.”Smilgas” atmiņas. Pirmais.

Jānis Barkovskis.”Smilgas” atmiņas. Otrais.

Jānis Barkovskis.”Smilgas” atmiņas. Trešais.

Jānis Barkovskis.”Smilgas” atmiņas. Nobeigums.



Fragmenti no Jānis Barkovskis.”Smilgas” atmiņas. Pirmais. 

Zaļo cietokšņu varoņu piemiņai

Ziemeļlatgales (Abrenes apriņķa) nacionālā partizāna, izlūka – sakarnieka Jāņa Barkovska (”Smilgas”) atmiņas, 1944. g. 20.11. – 1949. g. 23.09.

Pateicība

Tilžas novada nacionālo partizānu atbalstītājiem, kuri stiprināja mūs garīgi, atbalstīja materiāli ar maizes riecienu, gaļas šķēli, medikamentiem, nodrošināja informāciju, riskējot ar dzīvību.

Viņi bija: Reinis Vītols, Otīlija un Rūdolfs Robeži, Zariņu ģimene, Zeķīšu ģimene, Miķīšu ģimene, Sīviņu ģimene, A. Ozols, J. Graudiņš, brāļi Sparinski, brāļi Līviņi, Pēteris, Tekla, Alberts Olekši, Alma Pauliņa, Edvards, Marija, Emīlija, Alberts, Leontīna Gabranovi, Helēna Roskoša (dzim. Barkovska), R. Saulītis, P. Zieds, St. Indričevs, T. Silavniece, Antonija, Augusts Roskoši, Jānis Roskošs, farmaceitiem Lūcijai un Pēterim Novikiem, ārstam Rūdolfam Cilinskim, Viktorijai Barkovskai, Jurim Makarovam, Jānim Kudreņickim, Lidijai Siliņai, Aleksim, Martai, Annai, Anastasijai, Marijai Barkovskiem, Purviņu skolas skolotājām Annai Bernānei – Ozolniecei, Olgai Pilsumai – Placānei, Aleksandram un Almai Vilciņiem, Jānim, Sofijai un Līvijam Gabranoviem, Boļeslavam un Annai Stukmaņiem, Annai un Edvardam Olekšiem, Saverijam, Rozālijai un Virginijai Pugačiem, Annai un Ievai Pugacēm, no kādreizējā Viļānu rajona Vecrikavas Jurim, Teklai, Annai, Jānim, Marijai, Pēterim un Stefānijai Grigāniem, Zentai un Ritai Sproģēm, Antonam un Sofijai Laupačiem, Rūdolfam un Robertam Vītoliem, Mildai Ozoliņai – Celmiņai, Andrejam Ločmelim, Jurim, Teklai un Venijai Ežmaļiem, Benediktam, Boļeslavam un Martai Leitāniem, Pēterim un Elmai Muižniekiem, Domicellai Ežmalei, Jāzepam Olekšam no Krampiņām, Kazimiram Pujātam, Pēterim un Hermīnei Skudrām, Jānim un Vilmai Rozīšiem, Otīlijai, Līvijai un Martai Krastiņām, Mildai Kramai.

Daudzi no šeit minētajiem jau Aizsaules dārzos vai miruši Sibīrijā vergu nometnēs.

Zemu liecu galvu un godinu Jūsu piemiņu, jo Jūs palīdzējāt izdzīvot un karot pret okupantiem.

  1. Barkovskis

***

Mūsu dzimtene ir latvju zeme,
Druvas zaļo – saule pāri spīd.
Dieva svētīta, uz mūžiem dota
Daiļu celt un sirdīs sasildīt.

Mūsu dzimtene ir latvju zeme,
Nenāc, svešiniek, viņu nāvē dzīt!
Un mēs zvēram Tev, Tu zeme dārgā,
Plīvos atkal karogs sarkanbalts!

***

Par Latvijas brīvību kritušajiem maniem neaizmirstamajiem cīņu biedriem.

Autors

***

Es saukšu savus lieciniekus,
Un to būs bez gala.
Tie briesmīgi liecinās:

no izrauto veļu valstības,
no izzagto acu akluma naktīm,
no sadedzināto Dieva karogu                                                                                                       gaismas.

Pierakstiet tiesneši: mirušie pieteikušies liecināt.
To pulkus var jaust. Tiem sākumā ausmas riet un beigās neuzaust.

Andrejs Eglītis

Katram cilvēkam, katram notikumam, tā attīstībai un tapšanai ir savas robežas. Gadās arī tā, ka cilvēks visu laiku dzīvo garīgā un fiziskā līdzsvarā, jūtas jauns un spēka pilns un tad gadās kaut kāds nieka sīkums, traukā iepil pēdējais piliens un uzreiz sabrūk visa noturīgā, gadiem ilgi krātā un pārdzīvotā kārtība. Vieni procesi, tie kuri bija skaidri redzami līdz mirklim, kas bija galvenais, pēkšņi pierimst, un jau pavisam drīz neviens neatceras tos cilvēkus, kuri kādreiz saistīja uzmanību. Tādi pārejas momenti ir arī jaunībā, kad no vakar vēl pastīdzējušā zēna un meitenes it kā vienā mirklī ir izauguši savas tautas un Tēvzemes patrioti. Ja cilvēks ir redzējis un pārdzīvojis savas tautas ciešanas, spīdzināšanu, deportācijas, mans pienākums ir pastāstīt savas atmiņas, lai mūsu tautas nākošās paaudzes, – kuras dzīvos – Latvijā, zinātu, kas mēs bijām un kā cīnījāmies pret sarkano mēri – komunismu, kurš centās mūsu valsti un tautu  pārkrievot un iznīcināt.

Mūsu dienās tas varētu likties mazliet vienpusīgi, taču tāda bija toreizējo dienu īstenība, kad visa Latviešu tauta kopā ar cīnītājiem – nacionālajiem partizāniem, domās un centienos bija vienota tikai vienam – atbrīvoties no sarkanajiem okupantiem un komunisma.

Jānis Barkovskis

Attēlā:Aleksis Barkovskis ar cīņu biedru Donātu Delveri, I. Pasaules kara gaitās (no 1914.g. 3. septembra – 1920.g. 11. maijam)

Gribu atmiņās atgriezties un garā pārstaigāt tās vietas, pabūt tajās pēdās, kas ar klusumu nav noklusējamas, ar arkliem nav aparamas,, ar lāpstām aprokamas, nav iznīcināmas, ne ar citām pēdām samaināmas. Izbristo purvu slīkšņas un izstaigātie lielie mežu masīvi no Ziemeļlatgales līdz Dienvidvidzemei, Dzērbenē – Veselavā, prasīja vairāk nekā cilvēks spēja. Šie tālie drausmu brīži mudina atcerēties šīs dienas un naktis kā īpašu piemiņu par tiem, kas gāja blakām, bet neatnāca līdz mūsdienām – palika purvos, mežos, kaujas laukos. Tāda bija nacionālo partizānu dzīve. Bieži partizānu un atbalstītāju māju pagalmos plosījās čekisti un istrebiteļi, šāva, laupīja un piekāva – taču mūsu atbalstītāju garu nespēja salauzt.

Partizāni ar atbalstītāju palīdzību ierīkoja bunkurus mājās, lopu kūtīs, šķūņos. Pašaizsardzības dziņa ir sena un nav apstrīdama, un pastāvēs tikpat ilgi, cik dzīvos latvju tauta.

Esiet modri – cīņa vēl nav beigusies! Visi kopā centīsimies apzināt kritušo karavīru un partizānu kapu vietas. Apzināsim un apkoposim atmiņu pierakstus par partizānu cīņām Tilžas pagastā, novados un visā valstī.

Tēva mājās “Austrumos”

Mans tēvs, Aleksis Barkovskis, dzimis 1887. gada 12. janvārī Jaunlatgales apriņķa  Kokarevas pagastā Vecdruvnieku mājās centīgā zemnieku ģimenē. Ģimenē bez tēva ir bijušas divas māsas – Agate un Broņislava, un brālis Jānis.

Pavasaros, kad izgājuši ledi no Tilžas upes un upē pacēlies ūdens līmenis, sējuši baļķus plostiem un pa upi pludinājuši uz Ičas upi un tālāk pa Aivieksti līdz Daugavai. Tā esot pelnījuši naudu, līdz ūdens līmenis samazinājies Tilžas upē.

Manam tēvam ir bijusi triju klašu izglītība krievu skolā. Dienējis kājnieku pulkā Daugavpils cietoksnī. Iesākoties Pirmajam pasaules karam 1914. gada 3. septembrī, tēvu 27 gadu vecumā iesauca armijā. Piedalījies cīņās un karojis ar vāciešiem Tīreļpurvā, Nāves salā, Ložmetējkalnā, Skrundā, Pampāļos, Airītēs un Rīgā pie dzelzs tilta, pie Juglas. Brīvības cīņās pāri Latvijai līdz Zilupei. Divas reizes viegli ievainots plecā Ložmetējkalna cīņās un kontuzēts pie Airītēm. 1920. gada 11. maijā  atgriežas tēva mājās “Vecdruvniekos”.

Kārļa Ulmaņa  valdība tēvam piešķīra jaunsaimnieka zemes gabalu 22,5 hektāru  – mežā. Tikai mazs aramzemes gabaliņš 2,4 ha esot bijis, kur apmesties un uzsākt apsaimniekošanu. Apskatījies un prātojis, par karošanu zemīte piešķirta, bet ko viens iesāks tādā mežā. Pēc neilga laika iepazinies ar kaimiņos dzīvojošo meitu Martu, sadraudzējušies un apprecējušies. Sievas tēvs meitai pūrā devis zirgu un govi, lai varētu uzsākt dzīvi. Ar to arī sācies tēva un mātes lielais darba cēliens – līdumu līšana, baļķu zāģēšana un ciršana savas iedalītās zemītes mežā un māju celšana. Un tā 1922. gada vasarā iegājuši pagaidu uzceltajā mājā. Saimniecības ēkas, kūts un barības šķūnis tika celti zem viena jumta. Vēlāk cēla klēti, pagrabu, vāgūzi, pirtiņu. Kamēr bērni vēl nebija paaugušies, lauku darbos strādājuši nolīgti cilvēki – puisis un meita. Darba netrūka pat nakts stundās. Strādāja un domāja, kā labāk iekārtoties un iekopt savu iekāroto zemīti. Visi darbi prasīja smagu fizisku spēku un arī smadzenēm līdzi bija jādarbojas, jo nekādas mašīnas vēl nebija. Tikai 1934. gadā tēvs varēja nopirkt zāles pļāvēju un zirgu grābekli, bet vēlāk arī labības pļāvēju.

Pavasaros darbs bija nepārtraukts. Aprīlī tēvs rīkoja celmu laušanas talkas, brūvēja miežu alu un aicināja palīgā dūšīgus vīriešus līdz 12 cilvēkiem. Es kā zēns, šīs rīkotās talkas labi atceros. Vispirms ar lāpstām zem celma paraka bedri, tad trīs vīri paņēma 4 metrus garu bomi, iešūpoja to un iedzina bedrē zem celma. Pēc tam pie bomja pieķērās vairāki vīri, spieda un šūpoja to uz leju, kamēr celmu ar visām zemēm izcēla no bedres. No izceltā celma notīrīja zemi un tad to iekrāva sārtā. Tā mans tēvs cīnījās, lai iekoptu savu zemīti.

Kūtī bija sešas brūnas gotiņas, viens jaunlops, divi zirgi, astoņas aitas, viena sivēnmāte, četri barokļi – bekonam. Katru rītu vasarā uz Ērglānu krejotavu ar zirgu četras 25 litru piena kannas veda un pārdeva. 1937. gada pavasarī tēvs pārbūvēja dzīvojamo māju, padarot to lielāku un mājīgāku. Apšuva no ārienes ar dēļiem un nokrāsoja. Māja bija skaista un patīkama.

  1. gada pavasarī jaunā vietā tika celta dziļā kūts un barības šķūnis. Celtniecības darbi notika pēc plāniem un projektiem. Rēzeknes valsts zemes bankā aizņēmās naudu Ls 1000. Būvdarbus vadīja no bankas norīkots būvtehniķis, kurš darbus bieži pārbaudīja. Kad būvdarbi bija pabeigti, no Rēzeknes valsts zemes bankas pieņemšanas komisija izbrauca un visu apskatot, kas uzbūvēts, apstiprināja, ka no projekta nav nekādas atkāpes, darbs izpildīts kvalitatīvi un akurāti. Bankas komisija sastādīja aktu par paveiktajiem darbiem un lika tēvam parakstīties ar šādiem vārdiem: Es, “Austrumu” māju saimnieks Aleksis Barkovskis, apliecinu, ka Valsts zemes bankas komisija ir apsekojusi manā saimniecībā celto dziļo kūti un lopbarības šķūni un pārliecinājusies, ka visi darbi izpildīti pēc projekta. Lūdzu Latvijas lauksaimniecības kameru manu naudas aizņēmumu Ls 1000 latu Valsts Rēzeknes zemes bankā dzēst.” Pēc  mēneša tēvam pienāca ziņa, ka viņa aizņēmums dzēsts, pateicoties Valsts Prezidentam Kārlim Ulmanim. Bijām priecīgi un pateicīgi Prezidentam par sniegto lielo palīdzību un atbalstu.

Tas bija mana tēva lielākais darbs un panākumi saimniecības attīstībā. Un šis bija tēva pēdējais darba cēliens, jo sākās “juku laiki”.

Mana māte Marta Barkovska (dz. Stukmane) dzimusi 1889. gada 24. martā Tilžas pagasta “Mežupes” mājās zemnieku ģimenē. Ģimenē piecas māsas un divi brāļi.

Man bija divas vecmāmiņas: viena manas mātes māte Rozālija Stukmane no “Mežupes” mājām, otra bija mana tēva māte Dārte Barkovska no “Vecdruvniekiem”. Vecās mātes nāca ik pārnedēļas palīdzēt mūsu māmiņai no krāsnīm un plīts izgrābt pelnus, salāpīt visai mūsu lielajai ģimenei cimdus, zeķes, kā arī noadīt jaunus. Vecās mātes bija ļoti mīļas un labas. Ierodoties mūsu mājās, viņām groziņā vienmēr bija cukura graudiņi un balta kviešu maizīte. Uz Ziemassvētkiem vienmēr bija tūtas ar bārkstainām konfektēm. Bet uz Lieldienām – krāsotas olas ar zaķiem un krāsainas cukura konfektes. Mēs, bērni, par saņemtajām dāvanām vecās mātes apmīļojām, apķeroties ap kaklu un bučojot viņu grumbuļainos vaigus, teicām  paldies par dāvanām. Vecās mātes vienmēr atbildēja – audziet, bērni, lieli, veseli un gudri, jūs Tēvzemei būsiet vajadzīgi.

Bija atnācis 1938. gada pavasaris. Kad ar māsām bijām atnākuši no skolas un paēduši, tēvs mūs sasauca kopā un teica – iesim bērni uz mežu gatavot strazdiem būrus. Tēvs paņēma cirvi, zāģi, svārpstu un sērkociņus. Gājām uz mežu, kur ziemā zāģējām malku. Mežmalā tēvs apstājās pie sausas priedes ar cauru, izpuvušu serdi. Nozāģējām, pēc tam tēvs uzmērīja un sagarināja  vajadzīgajos garumos. Izgrebām puvušo serdi, nomizojām ārieni un tēvs ar bori izborēja četrus centimetrus lielu caurumu, lai strazdu māmiņa un tēvs brīvi varētu ieiet būrītī. Augšgalu nozāģēja slīpi, lai lietus ūdens labāk notecētu un uznagloja virsū dēli. Tāpat arī būrīša apakšā pienagloja dēli. Gatavos būrīšu salikām uz malkas grēdas, lai pažūst. Pēc nedēļas tēvs izlika būrīšus pie mājām augošos kokos un uz klēts, kūts, šķūņa jumta kores. Man bija uzdevums tēvam padot un skatīties, lai būrīši būtu taisni piestiprināti. Kad sākās sējas darbi, gan dārzā, gan arī laukā varēja uziet gaiši zilas strazdu oliņu čaumalas. Tas liecināja, ka strazdiem izšķīlušies mazuļi.

Pavasara darbos tēvs man uzticēja apsēto lauku ecēšanu ar diviem zirgiem un apsēto lauku norullēšanu. Ecēt bija grūti, jo pagriezienos viena ecēša bieži uzslīdēja otrai virsū. Tad vajadzēja apturēt zirgus un nocelt ecēšas nost. Ecēšas bija smagas un reizēm bija jāsauc tēvs palīgā. Māsas palīdzēja mātei mājas darbos – kopt lopus un strādāt dārzā. Kad dārzi un lauki bija apsēti un sakopti, tad labība auga un zēla, dārzi ziedēja. Visa daba bija skaista un patīkama.

Pienāca siena laiks. Cik vien tālu varēja saskatīt, laukos un pļavās strādāja gan lieli, gan mazi. Arī tēvs iejūdza zirgus pļaujmašīnā un aizbrauca uz līdzeno pļavu. Divas reizes appļāvis apkārt pļavai, tēvs apstājās un uzsēdināja mani, lai es pļautu ar mašīnu. Man bija prieks par tēva pārliecību, ka es varēšu pļaut. Mašīnas sēdeklī  turējos itin braši. No sākuma nevarēju pierast pie lielā trokšņa, likās, ka mašīnai kaut kas izjuks. Tēvs redzot, ka man pļaušana iet, paņēma rokās izkapti un appļāva grāvmalas. Kad pļavu biju nopļāvis, atnāca tēvs un mēs uz pļaujmašīnas sakrāvām lielu klēpi nopļautā āboliņa. Tad uzcēlām izkapti, nostiprinājām un braucām uz piedarbu. Tur bija paēna un dunduri zirgus nekoda. Izjūdzām zirgus un barojām ar smaržīgo āboliņu. Tēvam bija pieņemts tā, ka iepriekšējās dienas pļāvumu kasījām un krāvām vārtos nākošās dienas pēcpusdienā. Man patika braukt ar kasmašīnu, jo uz tās varēja aizsniegt visus vajadzīgos pedāļus un lauka stūros vieglāk pagriezt zirgu. Arī precīzi piespiest pedāli, lai paceltu un noliktu sakasīto sienu tieši iepriekš savālotajam vālam galā. Kad siens un āboliņš bija savākts un savests šķūnī, bija jāgatavojas linu un labības novākšanai. Linu novākšana notika ar talkām. Tika saaicinātas kaimiņu sievietes un vīrieši, kā arī radi. Sievietes uz lauka plūca linus, sasēja, saujas un sasietās saujas salika kaudzītēs pa desmit, piecpadsmit. Pa linu lauku brauca ar zirgu divi cilvēki, krāva ratos šīs linu saujas un veda uz apzīmēto vietu, kur strādāja trīs – četri vīrieši. No šīm linu saujām uz asās trīskāju ierīces tika izķemmētas sēklu galviņas. Noķemmētās sēklas galviņas plānās kārtās salika ķirpā žūšanai.  Izķemmētās linu saujas tika vestas uz ūdens mārkiem, sakārtotas rindās mārkā, pēc tām noklātas ar alkšņa un skuju zariem, kam virsū tika uzlikts akmeņu slogs. Šos lielo darbu cēlienus es vēl šodien pārdomāju. Un pats sev jautāju – vai šodien kāds to darītu?

Labības pļaušana mūsu mājās notika ar labības pļāvēju – kūlīšu sējēju. Rudzu kūlīšus pa desmit kopā salika statiņā un augšā uzlika no rudzu kūlīša gatavotu cepuri. Miežu un auzu kūlīšus salika ķirpās. Manam tēvam bija pieņemts, ka nopļautajai un stirpās un statiņos sakārtotajai labībai ir vēl divas, trīs nedēļas uz lauka jāžūst un jānobriest. Labības vešanas darbos tēvs mani ņēma līdzi. Tika iejūgts zirgs lielos ratos ar augstiem redeļu bortiem. Šos ratus mūsu pusē sauca par ori. Šajā orē varēja sakraut lielu vezumu. Mans darbs bija uz ores taisīt vezumu, jo tēvs deva ar dakšām labību no stirpas augšā uz vezuma. Kad ar labības vezumu no tīruma aizbraucām uz piedarbu un izkrāvām, tad braucām atkal uz tīrumu pēc labības. Darbs bija ļoti smags. Es tajā laikā biju tikai vienpadsmit gadus vecs, bet tēvam centos palīdzēt.

Kad labība bija piedarbā zem jumta, tēvs brūvēja miežu alu un rīkoja kulšanas talkas. Talkās piedalījās kaimiņi, radi, draugi, jo lai raiti ritētu darbs, bija vajadzīgi divpadsmit cilvēki pie kuļmašīnas. Mašīnistu sauca Alfrēds Siliņš. Kuļmašīnu un motoru pārveda ar diviem zirgiem.

Pēc labības kulšanas sākās kartupeļu rakšana. Kad mēs vēl bijām mazāki bērni, kartupeļu rakšanai rīkoja talkas, bet kad bijām paaugušies lielāki, kartupeļus raka savas ģimenes cilvēki. Kartupeļu mašīnu vilka divi zirgi. Salasītos kartupeļus bērām maisos un kastēs un vedām uz pagrabu. Kad kartupeļi bija norakti, savesti un sabērti aizgaldos, vajadzēja gatavoties skolai.

Manas skolas gaitas

Māte šuva un lāpīja apģērbu. Tēvs nopirka gumijas zābaciņus ar siltu oderi. Skolas somas bija no linu drēbes, mātes pašūtas. Mūsu mājās skolas diena “Pirmais oktobris” bija svēta visai ģimenei. Pie brokastu galda, mātes un tēva klātbūtnē tika noskaitīta tēvreize. Māte mūs pārkrustīja un noglaudīja galvas, uz mirkli piespiedusi pie sevis. Tēvs teica: – Bērni! Bijāt čakli vasarā strādājuši, protiet arī labi mācīties.

No tēva mājām Purviņu četrgadīgā skoliņa bija divu kilometru attālumā. Vienstāva ēka, celta no baļķiem guļbūvē un no ārienes apšūta ar dēļiem. Ārsienas bija krāsotas ķieģeļsarkanā  krāsā, logi un durvis – baltā krāsā. Skolas pārzine un vadītāja Vera Zaharāne bija mācībās stingra un no saviem audzēkņiem prasīja zināšanas un uzvedību. Paldies skolotājai. Viņa teica: – bērni, ja jūs dzīvē sastapsieties ar grūtībām, nekrītiet izmisumā un panikā, bet paskatieties uz debesīm un domās lūdziet – Dievs, palīdzi! Šie vārdi un lūgšana, mani dzīvē ir pasargājuši un daudzreiz izveduši no izmisuma un strupceļa. Bez skolotājas Zaharānes bija vācu valodas un matemātikas skolotāja Hilda Gerla un ģeogrāfijas, dabas mācības un vēstures skolotāja Anna Igaune, kā arī ticības mācības skolotāja Sofija Ikauniece. Gods un pateicība Purviņu četrgadīgās skolas skolotājiem.

Manas māsiņas Helēna, Anna un Anastasija pēc Purviņu četrgadīgās skolas tālāk mācīties nevarēja, jo bija jāpalīdz strādāt saimniecībā. Māsas bija izlēmušas, ka man jāturpina mācīties tālāk pulkveža Kalpaka vārdā nosauktajā sešgadīgajā pamatskolā Tilžā. Uz šo skolu aizgāju 1938. gada 1. oktobrī. Skolas direktors bija nacionāls un savus audzēkņus centās audzināt nacionālā garā. Uzvārds bija Matīss, vārds – Ādolfs. Viņš bija Tilžas pagasta aizsargu rotas komandieris. Skolā darbojās skauti, gaidas, mazpulks un jaunsargi. Skolu beidzu 1940. gada 23. maijā. Biju ģērbies skaistajā, izskatīgajā mazpulka formā, kuru es nēsāju nacionālo partizānu ceļus staigājot. Biju lepns, stalts jauneklis šajā formā. Kad sarkanie okupanti iebruka mūsu zemītē, es paliku tēva mājās un palīdzēju strādāt saimniecībā. Un kad vācu karaspēks aiztrieca krievus aiz Zilupes un tālāk, es iestājos Kārsavas valsts ģimnāzijā, lai turpinātu mācīties. Tas bija 1941. gada oktobris. Ģimnāzijas direktors bija Abreņickis. Šos mācību gadus pārdzīvoju trauksmaini, jo krievi pārlidoja vācu frontes līniju un bieži bombardēja Abrenes – Kārsavas dzelzceļu, kā arī Malnavas aerodromu, kur stāvēja vācu lidmašīnas. 1944. gada 12. jūnijā Kārsavas valsts ģimnāzijā notika absolventu izlaidums, bet jau tālumā bija dzirdami lielgabalu šāvienu trokšņi un krievu lidaparāti “kukuruzņiki” lielā augstumā lidoja un meta bumbas dienas laikā. Viena bumba uzkrita uz aerodroma un aizdegās vācu lidaparāts “Messeršmits”. Tas bija netālu no mūsu ģimnāzijas mājas. Direktors uzrunāja absolventus, izsniedza atestātus un paziņoja, ka sakarā ar pašreizējo stāvokli mielasts un dejas nenotiks. Vācu sirēnu mašīnas braukāja pa ielām  un uzrunāja cilvēkus gan latviski, gan vāciski, lai ir piesardzīgi un uzmanīgi. Mēs ar savu skolas biedru Pēteri Brakovski, kas bija no Donikavas puses nolēmām, ka mājās iesim kājām un mēs abi devāmies ceļā. Uz ceļa, pa kuru gājām, pie Salņevas, mūs aizturēja vācu karavīri un žandarmērijas darbinieki. Aizveda pie komandanta. Kad parādījām ģimnāzijas atestātus, atbrīvoja un papildus vēl izdeva caurlaides līdz mājām. Tā mēs, abi draugi, nokļuvām vispirms mana tēva mājās “Austrumos”. Nākošās dienas rītā mans tēvs iejūdza zirgu līnijdroškā un izpildīja mana drauga lūgumu aizvest mājās. Arī es braucu līdzi uz Donikavu. Tā mēs šķīrāmies un nekad vairs pēc tam nesatikāmies. Tikai “Atmodas laikā” 1992. gadā uzzināju, ka Pēteris Brakovskis ir miris. Lai vieglas smiltis Tev Dzimtenes smiltājā Ūdrenes kapsētā!

Pieminot skolas gadus un savus vienaudžus, ar kuriem mācījos vienā skolā vai pat sēdējām vienā solā, nevaru un nedrīkstu aizmirst, ka uz šodienu daudzi iznīcināti čekas pagrabos, daudzi ir aizvesti un beiguši savu dzīvi  sarkanajās dzirnavās, – bet tomēr Latviešu tauta vēl dzīvo un cīnās par savu eksistenci.

Pretī nāca raudoši cilvēki

Īsumā pastāstīšu par tiem man zināmiem cilvēkiem  un ģimenēm, kuras tika izsūtītas 1941. gada 14. jūnija naktī no bijušā Abrenes apriņķa Tilžas pagasta.

Šo cilvēku skaitā – mana pagasta iedzīvotāji Bruno Kupčs – rūpnieks un aizsargs, viņa sieva Zelma un meita Venta. Cik atceros, meita Venta 1958. gada pavasarī atgriezusies no apcietinājuma, bet Tilžas čekisti un istrebiteļi viņu atkārtoti arestējuši un aizveduši. Tā arī meitene pazuda un šodien neviens par viņu neko nezina. Par viņas tēvu un māti Kupčiem arī nekas nav zināms.

Tilžas dzirnavnieka Krama ģimene – pazinu no skolas gadiem – meitai vārds bija Vilma., dēlam Pēteris. Otrā dēla vārdu neatceros. No izsūtījuma atgriezās Pēteris un mira dzimtenē. Tēvs un māte beidza dzīvi Sibīrijas lēģeros.

Tilžas dzirnavnieka Krima ģimene. No skolas laikiem pazīstami dēls Pēteris un meita Velta. Velta un Pēteris atgriezušies dzimtenē. Meita Velta dzīvo Jelgavā, bet Pēteris miris dzimtenē un apglabāts Kāpessila kapsētā. Krimu ģimenes vecāki uz mūžīgiem laikiem palika Sibīrijas lēģeros un viņu pīšļus mēs vairs neapzināsim.

Tilžas rūpnieka Austriņa ģimene – no skolas gadiem pazīstami dēls Antons, otrā brāļa vārdu neatceros un meita Alīda. Arī savā novadā ne dzirdēti ne arī redzēti.

Sarkanābolu ģimene – bija tirgotāji. Dēlam vārds bija Visvaldis. Ar viņu mācījāmies vienā klasē pulkveža Kalpaka sešgadīgajā pamatskolā. Arī par šiem cilvēkiem nekas nav zināms.

Tilžas pagasta vecākā Stuķēna ģimene no Sileniekiem ar meitu un dēlu. Arī par šiem cilvēkiem nekas nav zināms.

Tilžas pagasta zemnieka Otto Štokmaņa ģimene ar dēlu no “Siltenes”….

Ilaidņa ģimene no Sileniekiem un Bēnes ģimene no Konāniem. Par šiem cilvēkiem arī nav ziņu.

No Bērzpils pagasta “Golvaros” – bija centīga zemnieku ģimene. Uzvārds – Usavets, vai Usavečs. Viņu dēls 1940. gadā mācījās Malnavas divgadīgajā lauksaimniecības skolā. Šo zēnu NKVD čekisti 1941. gada pavasarī arestējuši par proklamāciju izgatavošanu un izplatīšanu. Tēvs un māte no Gulaga neatgriezās, abi ir miruši. Par dēlu nekas nav zināms.

Ir pagājis vairāk kā pusgadsimts, bet sāpīgi atgriezties vecās atmiņās. Mūsu ģimene komunistiem bija reģistrēta kā neuzticama, jo Balvos 1941. gada vasarā tika uzspridzināts piemineklis Latgales atbrīvošanas cīņu dalībniekiem. Komunisti pieminekļa pamatos atrada iebetonētu kapsulu, kurā atradās to cilvēku saraksts, kuri piedalījās šajās cīņās pret boļševikiem un starp tiem atrada arī mana tēva uzvārdu. Mūsu kaimiņi, kas tajā laikā bija sarkano atbalstītāji, bieži izteicās – Jums tikai vieta Sibīrijā. Jā, bija jādzīvo, dzīvot gribējās, bet nelabvēļu un ienaidnieku bija tik daudz un viņi arī šodien dzīvo starp mums un cenšas mazgāties balti. Mana doma – no šīm sarkanajām sēnalām cik vien ātri iespējams jātiek vaļā. Viņas vispirms jāatsijā no Saeimas un Latvijas valsts augstākajām instancēm. Par to jārunā skaļi, atklātā balsī kur vien tas iespējams, – publiskās vietās, saietos, sarīkojumos, sapulcēs.

Neizdzēšamu iespaidu atstāja brauciens uz Rēzekni 1941. gada jūlijā. Tēvam jaunā vācu valdība bija atsūtījusi paziņojumu, lai ierodas Rēzeknes bankā dokumentu salīdzināšanai. Tēvs mani ņēma līdzi un braucām ar zirgu. Jau iepriekšējā vakarā sakārtojāmies un naktī izbraucām no mājām. Tēvs teica, ka Rēzekne no mūsu mājām ir 102 kilometru attālumā. Braucām pa meža ceļiem. Pēc ilgāka laika izbraucām uz liela grantēta lielceļa. Tēvs stāstīja, ka šo vietu saucot “Gaigalava”. Tālāk stāvēja sašauts krievu tanks, izdegušas automašīnas un lielgabals. Sapratu, ka ir bijušas cīņas. Tālāk, bērzu birztalā, bija kapu kopiņas ar bērzu krustiem, uz kuriem bija uzliktas bruņucepures.

Rēzeknē iebraucām pēcpusdienā. Zirgu nolikām un piesējām Dārza ielā. Tur bija vairāki zirgi un piesieti pie slitām netālu no bankas. Abi ar tēvu gājām uz bankas pusi. Mums pretī nāca daudz cilvēku – sievietes un vīrieši ar raudošiem bērniem. Tēvs apstājās un jautāja, kas noticis. Šie cilvēki stāstīja, ka ejot uz cietumu skatīties čekas pagrabos nomocītos cilvēkus. Mēs ar tēvu arī aizgājām līdzi. Jau noejot pa kāpnēm lejā, bija jūtama asins smaka un degošas, gruzdošas ādas dvinga. Jā, kamerās uz grīdas gulēja nomocīti pliki izģērbti cilvēki. Redzēju, kā sievietēm bija izdurtas acis un nogrieztas abas krūtis, ceļgalos izgrieztas kājas. Vīrietim bija nomaukti nagi rokām, kājām pēdas ar karstu dzelzi dedzinātas. Citam vīrietim bija nogrieztas abas ausis un izgriezts dzimumloceklis. Vēl vienam vīrietim bija izlauztas rokas un uz krūtīm iededzināts krusts un uz galvas uzlikts no dzeloņdrātīm pīts vainags. Viens klātesošais teica, ka šo nomocīto cilvēku pazīstot – tas esot mācītājs Pēteris Apšenieks. Man palika slikta dūša un no visa redzētā sāku drebēt, un mēs ar tēvu šo šausmu vietu atstājām. Aizgājām pie saviem ratiem un zirga, apsēdāmies ratos un tēvs pēc kāda brīža sāka runāt un stāstīt, ka šos vardarbīgos darbus ir pastrādājuši kopā čekisti un žīdi. Pēc šīs sarunas ar tēvu aizgājām uz banku. Iegājām uzgaidāmajā telpā. Tēvs aizgāja pie bankas sekretāres, es paliku gaidot tēvu atgriežamies. Atkal un atkal manu acu priekšā nostājās viss tas, ko es redzēju savām, vēl tajā laikā bērna acīm, kā komunisti izrīkojušies ar latviešu tautas meitām un dēliem. Latvieši, esmu dzīvs tā laika liecinieks tam, ko redzēju! Esmu gatavs runāt un apliecināt to personīgi Starptautiskās tiesas priekšā par komunistu, čekistu un žīdu genocīdu pret latviešu tautu. Latvijā vācu laikā 1942. un 1943. gadā “Zelta ābeles” apgādā tika izdota grāmata “Baigais gads” ar fotogrāfijām un bildēm. Kā atceros, tad šajā grāmatā bija ievietota Daugavpils čekā strādājošā žīda Moisejeva fotogrāfija. Kā rakstīts, čekisti maksājuši par roku nagu nomaukšanu dzīvam cilvēkam 180 rubļus. Jā, tiešām, šajā grāmatā bija aprakstītas dažādas komunistu vardarbības metodes ar visām foto bildēm. Man šī grāmata ar tēva palīdzību bija iegādāta.

  1. gada oktobrī čekisti un istrebiteļi mana tēva mājā meklēja “bandītus” un ieročus. Ieročus un bandītus neatrada, bet atrada šo “Baigā gada” grāmatu. Šajā grāmatā bija simts lappuses un tā bija iesieta biezos vākos. Māte stāstīja, ka pēc mūsu mājas pārmeklēšanas un kratīšanas čekistu virsnieks “Baigā gada” grāmatu paņēmis pie sevis. Zaldātiem un istrebiteļiem licis pārējās visas grāmatas nest no istabas laukā un pagalmā plēsuši un krāvuši kaudzē. Kad visas grāmatas bijušas iznestas, čekas virsnieks aplējis ar benzīnu un aizdedzinājis. Projām aizbraukuši tikai pēc tam, kad visas grāmatas sadegušas.

Sarkanie nelieši sadedzināja daudz vērtīgu grāmatu, kā “Mājturības leksikons”, romānus, žurnālus “Atpūta”, kopotos rakstus “Baltais virsaitis”, skolas grāmatas. Ļoti žēl Latvijas valsts vēstures grāmatas, kā arī žurnālu “Skauti”, “Mazpulks”, “Zeltene”.

Latvieši! Būsim uzticīgi Trijām Latvijas zvaigznēm un savai tautai. Cīnīsimies par to, kamēr dzīvosim. Tev dzīvot Latvija un spēkus krāt! Tev atdzimt valodā un skanēt dziesmā.

Mana pirmā dzeja Tēvzemei

Gaiši gaiši ziemas naktī

Deg pie debess zelta zvaigznes

Gaišāka lai Tēvzeme mūsu –

Deg trīs mūsu vada zvaigznes.

Mūsu zemes labās zvaigznes

Lai deg mūžam gaišas spožas!

Latvju dēli, meitas

Acis vaļā, esiet modri!

Cīņa ar sarkano ienaidnieku

Vēl nav beigusies;

Dievs palīdzi mūsu tautai

Šajā taisnīgajā cīņā uzvarēt.

Vēl cīņās karogs augsti plīv,

Un brīves cīnītājs ir dzīvs.

Jā dažs labs ozols zaļot rimst –

Tā vietā jauni asni dzimst.

Šīs rindas tapušas manas partizānu dzīves pirmajās dienās “Austrumu” māju meža bunkurā 1944. gada novembrī.

Tālo dienu notikumi čekas mājas būceņos un koridoros

Bija 1944. gada 17.oktobris. Tilžas pagasta čekisti Belobrodovs, Pinka, Miķelsons un Melnis no rīta ar bobiku ieradās mana tēva mājās. “Austrumos” čekists Belobrodovs paziņoja, ka esmu arestēts un brauksim uz Tilžu parunāties. Lika man saģērbties un veda uz mašīnu. Māte, māsas sāka raudāt un lūgties. Tēvs jautāja: – Kāpēc un par ko ved projām. Čekists Miķelsons tēvam atbildēja, ja visu izstāstīs un piekritīs prasītajam, tad šodien vakarā tiks atbrīvots. Jau dienā pārrunās ar čekistiem sapratu, ka mani neatbrīvos. Pēc pirmās sarunas čekists Pinka mani noveda lejā no otrā stāva un pirmā stāva trepju telpu galā mani iedzina būcenī un noslēdza durvis. Šajā būcenī bija tumšs un varēja tikai stāvēt. Pēc kāda laika, kad laukā bija tumšs, atnāca čekists Miķelsons, atslēdza būceņa durvis un lika man iziet no būceņa. Lika iet pa priekšu uz otro stāvu, bet pats man gāja aizmugurē. Uzejot augšā otrajā stāvā, manā priekšā nostājās istrebiteļs  ar šauteni un tūlīt atvēra durvis uz istabu, kurā dega sarkana īpatnēja gaisma un pie galda sēdēja čekisti Pinka un Belobrodovs. Blakus istabā redzēju vairākus istrebiteļus. Tā sākās manas Melnās stundas, dienas un naktis. Pinka un Belobrodovs centās mani iesaistīt istrebiteļos un runāja tā, ka tev mēs uzticēsim 10 istrebiteļu lielu vīru grupu ar automātiskiem ieročiem un man, kā grupas komandierim šie istrebiteļi būs jāvada. Es noklausījos šo čekistu teikto un sevī sajutu satraukumu, piecēlos un sāku iet. No galda piecēlās Pinka un ieveda mani blakus istabā, kur sēdēja istrebiteļi un lika apsēsties. Es nesēdēju, stāvēju un tad aizvēra durvis. Pēc neilga laika durvis atvērās un visus istrebiteļus čekists Melnis izsauca no istabas laukā un es paliku ar Melni. Viņš man ieteica pārdomāt un padomāt un aizgājis aizvēra durvis. Pēc čekista aiziešanas man prātā ienāca doma, vai es čekistu sišanu un spīdzināšanu izturēšu. Mazliet nomierinājos, tad tajā liktenīgajā brīdī iekšējā balss manu sirdi stiprināja un runāja: – Tu nedrīksti kalpot čekistiem un istrebiteļiem. Pārkrustījos un lūdzu Dievu, palīdzi man izturēt šīs liktenīgās dienas un stundas. Atvērās durvis un čekists Melnis mani ieveda blakus istabā, kur pie galda sēdēja Pinka, Belobrodovs, Miķelsons. Lika man apsēsties un tad Pinka jautāja, vai došu savu parakstu un solījumu par 10 vīru istrebiteļu vadīšanu un sadarbību ar NKVD vīriem cīņā pret bandītismu. Es piecēlos un atbildēju Pinkam un visiem klātesošajiem: – Es esmu iestājies mācīties Rēzeknes pārtikas rūpniecības skolā un domāju mācības turpināt tālāk. Nekur citur nedomāju iestāties, jo gribu mācīties. Bija klusums. Pēc brīža čekists Miķelsons jautāja: – cik jūsu mājas apkārtnē dzīvo bandītu? Es viņam atbildēju, – nezinu, jo es mājās nedzīvoju, bet dzīvoju Rēzeknē. Un vispār, es kā skolnieks nezinu, kas tie tādi par cilvēkiem, kurus sauc par bandītiem. Čekists Pinka piegāja pie skapja, atvēra durvis, paņēma pistoli un tādu pletni, kurai galā divi gredzeni. Uz galda nolika pistoli, bet pletnes abus gredzenus paņēma labajā rokā. Piegājis man tuvāk nikni krievu valodā uzsauca: – ak ti niznajiš de živut bandīti!, un man ar pletni sāka sist pa pleciem un muguru. Šis necilvēks – zvērs, nosita mani gar zemi un ar labpatiku spārdīja mani ar kājām, un kliedza, – a nu padnimaise bandit. Es, turoties pie sienas, piecēlos. Čekists Miķelsons no blakus istabas pasauca divus istrebiteļus un lika mani novest lejā. Istrebiteļi mani noveda lejā un aizveda uz pagalmā esošo pagrabu. Ieslēdza uguni. Tur stāvēja divi lieli kubuli pilni ar aukstu ūdeni. Nolika mani ar seju pret sienu un viens mani turēja, otrs smēla no kubula ūdeni un lēja uz muguras un pleciem. Pēc tam es tā kā mazliet atjēdzos, bet ļoti lielas sāpes sajutu galvā. Tā džinkstēja. Istrebiteļi dzina mani no pagraba atkal uz čekas māju un jautāja man: – vai tu mūs pazīsti? Es viņiem ne  vienu vārdu neatbildēju. Bet es viņus abus pazinu. Viens bija Deičmanis un otrs Gusts.  Kad mani dzina augšā otrajā stāvā, koridorā stāvēja čekists Melnis. Tas atslēdza durvis koridora pretējā pusē un istrebiteļi mani iegrūda iekšā pa durvīm. Viss bija tumšs. Ar visām sāpēm, gar sienu gramstoties, atradu slēdzi un ieslēdzu uguni. Telpa bija auksta un mans apģērbs bija viss slapjš. Kaktā bija dēļu lāviņa un es apsēdos un domāju, – par kādu noziegumu man šī spīdzināšana. Nograbēja durvju atslēga, durvis atvērās un pa tām iemeta manu mēteli, kurš bija sauss un bija palicis čekistu istabā. Ar šo sauso mētelīti, to uzlicis uz sava slapjā apģērba un pleciem, sildījos. Sāpēja visas vietas un sēdot uz lāviņas biju iesnaudies. Pamodos, kad laukā bija jau gaismiņa, kura iespīdēja pa logu. Mēģināju kustēties un piecelties, bet no sāpēm nevarēju un pievilkos gar lāviņas malu līdz sienai. Tad tikai varēju piecelties un staigāt. Tā lēnām sāku kustēties un arī pašam palika siltāks.Kustējos nepārtraukti, lēnām, jo viss es drebēju no aukstuma. Čekas koridorā izdzirdu soļus un kāpšanu pa trepēm uz augšu, uz otro stāvu. Otrā stāva koridorā notika lamāšanās un strīdēšanās un uz brīdi pēc tam apklusa. Tikai krievu valodā pēdējie vārdi ko dzirdēju bija, – ja etim banditam pakažu kak rodinu lubits.

Nograbēja durvju atslēga un durvis atvērās. Durvīs parādījās čekists Belobrodovs un aiz viņa Miķelsons. Miķelsons latviešu valodā ņirgādamies runāja: – dzīvs esi, vai būsi pārdomājis?… Nu tagad zināsi, cik bandītu dzīvo jūsu apkārtnē un kuri ir tie, kas viņus atbalsta. Es viņam nevienu vārdu neatbildēju. Viņš izgāja no kameras un noslēdza durvis. Pēc kāda brīža izdzirdu skaļu raudāšanu un vaimanāšanu čekas pagalmā. Es piegāju pie vienīgā loga, kas bija uz pagalma pusi. Tur istrebiteļi Vilis Putniņš, Valdis Melnacis bija atveduši trīs raudošās sievietes. Divas es pazinu. Tās bija manas māsas Anna un Anastasija Barkovskas. Šīs sievietes palika lejas stāvā un sapratu, ka pēc kāda laika tiks vestas augšā un pratinātas. Bija dzirdami sieviešu kliedzieni un vaimanas. Es pie kameras durvju stenderes atbalstījies – klausījos. Pēc pratināšanas manas māsas divi istrebiteļi ar šautenēm rokās aizdzina uz cietumu, kurš atradās netālu no čekas mājas, pie Tilžas pagasta izpildkomitejas. To visu es redzēju caur manas kameras logu, kurā biju ietupināts. Šie nelieši – istrebiteļi bija Vilis Caunīts un Jānis Peizeriks. Es viņus abus pazinu. Kad iestājās 1944. gada 18. oktobra nakts tumsa, nožvadzēja atslēga un kameras durvis atvērās. Čekists Miķelsons lika man iziet un tūlīt istrebiteļs mani dzina pāri koridoram uz pretējām durvīm. Man lika apstāties pie durvīm un tad atvēra čekas kabineta durvis. Mani istrebiteļs, kuru es nepazinu, ar automāta stobru no mugurpuses iegrūda iekšā. Pie galda sēdēja čekists Belobrodovs un čekists Pinka. Čekists Pinka man lika apsēsties, un es viņam lūdzu ūdeni padzerties. Viņš man atbildēja: pēc tam. No čekas blakus kabineta pavērās durvis un ienāca čekists Miķelsons. Kreisajā rokā bija runga. Piegājis man tuvāk, nikni uzsauca krievu mēlē, – peredumali!… Es viņam atbildēju, – man nav ko pārdomāt un es neko nezinu, tikai gribu mācīties. Tā uzreiz Miķelsons ar labās rokas delnu sita tieši pa kreiso ausi. No diviem sitieniem sagrīļojos, bet noturējos. Saņemot trešo sitienu, es biju nosists uz grīdas. Novilka zābakus no kājām un uzsēdies virsū, Miķelsons sita pa kāju papēžiem. Cik šausmīga jušana un sāpes! Galvā tāda sajūta, it kā cauri būtu gājusi elektriskā dzirkstele un viss galvā vārās. Zaudēju samaņu un ar visiem pēdējiem spēkiem sāku kliegt un spārdīties. Tad čekists Miķelsons spīdzināšanu un sišanu pārtrauca, piecēlās un aizejot projām ar kāju iespēra mugurā.

Ienāca čekists Belobrodovs ar diviem istrebiteļiem, un mani paņēmuši aiz rokām, izvilka no sišanas un spīdzināšanas kameras. Pa koridoru aizvilka līdz kameras durvīm, kur es biju iespundēts iepriekšējā naktī. Atslēdza durvis un mani pārvilkuši pāri slieksnim atstāja. Durvis aizslēdza un aizgāja. Biju garīgi un fiziski sagrauts, bet vēl dzīvs. Stenēju un vaidēju. Gribējās dzert un ēst, jo bez ūdens un ēšanas biju nodzīvojis divas diennaktis. Pēc kāda laika kameras durvis atvēra čekists Melnis un iemeta manus zābakus, kuri bija palikuši čekas kamerā. Melnim lūdzu, lai iedod ūdeni padzerties, bet viņš man atbildēja, ka rīt no rīta dabūsi maizi un ūdeni. Aizslēdza kameras durvis un aizgāja. Cik skaudras iekšējas sāpes jutu… Galvu nevarēju ne pacelt, ne arī pagriezt. Ar visiem spēkiem mēģināju pagriezties uz sāniem, bet sāpes bija tik skaudras, ka paliku guļot uz grīdas pie durvīm, jo līdz lāviņai, kur gulēju iepriekšējā naktī, nebiju spējīgs aiziet. Paliku guļot ar muguru uz grīdas. Biju aizmidzis. Kad pamodos, jutos labāk. Neizjutu vairs tās skaudrās sāpes un varēju lēnām pagriezties uz sāna. Vispirms mēģināju rāpot un tad , pie sienas turoties, piecelties. Sasistās kāju pēdas bija sapampušas un sāpēja. Zābakus uzvilkt nevarēja. Rāpus aizvilkos līdz kameras durvju stenderei un turoties pie tās, piecēlos. Ieslēdzu uguni un gar sienu turoties, aizšļūcu līdz lāviņai. Apsēdos un savu mētelīti paņēmis pārvilku to pār sāpīgajiem pleciem. Man kļuva siltāk, jo laukā jau bija sniegs un sals. Kameras telpa bija auksta un drēgna. Sēdot uz lāviņas, visādas domas ienāca prātā. Ko šīs bendes darīs nākošajā naktī?… Kādas metodes būs izdomājuši, lai mani turpinātu spīdzināt?…

Laukā jau bija gaisma, pagalmā pie čekas mājas bija sapulcējušies daudz istrebiteļu. Visi bija bruņoti ar automātiem un diviem bija ložmetēji. Čekas pagalmā iebrauca smagā automašīna ar būdu un apstājās. No kabīnes izkāpa krievu armijas formas tērpā ģērbies virsnieks un iegāja čekas mājā Visu šo es vēroju no savas kameras pa mazo logu. Pēc neilga laika no čekas mājas izgāja čekists Belobrodovs, svešais virsnieks un lika visiem bruņotajiem istrebiteļiem iekāpt pa vienam automašīnas kravas kastē. Šo brīdi es ar lielu interesi vēroju un pēc skaita automašīnā iekāpa 16 istrebiteļi. Kad istrebiteļi bija iekāpuši mašīnā, svešais krievu virsnieks palika stāvot mašīnas aizmugurē, bet čekists Belobrodovs iegāja atpakaļ čekas mājā un pēc brīža izgāja ar automātu plecā. Iekāpa automašīnas kravas kastē pie istrebiteļiem. Svešais virsnieks iekāpa mašīnas kabīnē un auto izbrauca no čekas pagalma. Kādā virzienā, to no savas kameras loga nevarēju redzēt, jo ceļa krustojumu aizsedza liels šķūnis, kurā čekisti turēja apcietinātos cilvēkus no Rugāju un Bērzpils pagastiem, jo cietums, kas atradās pie Tilžas izpildkomitejas mājas, bija mazs.

December 10, 2017 Posted by | Vēsture | Leave a comment

   

%d bloggers like this: