Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Krievijas FDD vadītājs attaisno savu boļševistisko priekšteču noziegumus

Krievijas FDD vadītājs attaisno savu boļševistisko priekšteču noziegumus

LETA–EHO MOSKVI

Krievijas Federālā drošības dienesta (FDD) direktors Aleksandrs Bortņikovs paziņojis, ka Staļina laika noziegumi esot attaisnojami.

Intervija: https://rg.ru/2017/12/19/aleksandr-bortnikov-fsb-rossii-svobodna-ot-politicheskogo-vliianiia.html

Krievijas Federālā drošības dienesta (FDD) direktors Aleksandrs Bortņikovs

Krievijas Federālā drošības dienesta (FDD) direktors Aleksandrs Bortņikovs

Intervijā laikrakstam «Rossijskaja Gazeta», kas acīmredzami sniegta par godu 100.gadadienai kopš dibināta noziedzīgā boļševiku režīma slepenpolicija – čeka, kuras pēctecis ir FDD, Bortņikovs izteicies, ka Staļina perioda represijas esot bijušas attaisnotas.

Kā piemēru viņš piesaucis izrēķināšanos ar Staļina konkurentu Trocki un viņa patiesajiem vai šķietamajiem sekotājiem, jo tie esot plānojuši gāzt vai pat nogalināt Staļinu.

Viņš arī apgalvojis, ka vairums tajos gados represēto esot vijuši boļševiku partijas nomenklatūras pārstāvji un pašu represīvo iestāžu darbinieki, kas ieslīguši korupcijā.

Bortņikovs arī atkārtojis savu priekšteču apgalvojumus, ka liels skaits politiskajās lietās apsūdzēto bijuši saistīti ar ārvalstu slepenajiem dienestiem.

 

December 20, 2017 Posted by | Vēsture | Leave a comment

VDK izpētes komisijas tvīts

https://twitter.com/VDKkomisija/status/943435179665903618

No tvīta   8 

Uzmanību. Ja Jums interesē interneta vietnē publicētie pētījumi par čeku un tās piesegorganizācijam, aicinājums ar tiem iepazīties vai lejupielādēt vēlākai lasīšanai, jo, visticamāk, 2018. gada janvārī pētījumi vietnē vairs nebūs pieejami.


https://twitter.com/ilmarmors/status/943592169583017984

December 20, 2017 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Nacionālās apvienības iniciatīva

NA virza iniciatīvu par informatīvu plākšņu izvietošanu pie padomju laiku pieminekļiem

20.12.2017

Karš_ir_miers


Atsaucoties uz Latvijas Politiski represēto apvienības aicinājumu, Nacionālā apvienība “VL-TB/LNNK” (NA) pirmdien, 18. decembrī, koalīcijas sadarbības padomē aktualizējusi un saņēmusi koalīcijas partneru atbalstu par nepieciešamību pie padomju laiku pieminekļiem izvietot paskaidrojošas plāksnes, kurās skaidrota konkrētā pieminekļu nozīme (jeb mērķi) un definēts, ka ideoloģiskie padomju vēstījumi, kas redzami un, attēloti šajos pieminekļos, neatbilst vēsturiskajai patiesībai.

 Jautājums koalīcijas sadarbības padomes darba kārtībā tika iekļauts pēc NA deputāta Riharda Kola aicinājuma, un kopā ar koalīcijas partneriem tika panākta konceptuāla vienošanās par atbalstu konkrētajai iniciatīvai, aicinot atbildīgas valsts pārvaldes iestādes apkopot informāciju par padomju pieminekļiem Latvijā, kā arī attiecīgajām ministrijām – Ārlietu, Iekšlietu un Kultūras ministrijām – veikt nepieciešamās darbības, lai iniciatīvu par informāciju par informatīvu plākšņu izvietošanu pie padomju laiku pieminekļiem varētu īstenot.

Kā norāda iniciatīvas autori no biedrības “Latvijas Politiski represēto apvienība”, pieminekļi un to konteksts ir svarīgi sabiedrības kolektīvās apziņas, atmiņas un arī identitātes veidošanā un ka fakts, ka padomju pieminekļi šobrīd pastāv bez papildu skaidrojumiem par to nozīmi un vēsturisko kontekstu, gan liedz izprast Latvijas 20. gadsimta traģisko vēsturi: “Lai gan kopš Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas 1990.gadā ir pagājuši gandrīz 28 gadi, Latvijā joprojām ir saglabājušies daudzi bijušā okupācijas režīma – Padomju Savienības – ideoloģiskie pieminekļi. Daudziem Latvijas iedzīvotājiem šie pieminekļi ir padomju okupācijas simboli. Papildus, tie ar saviem vēstījumiem un ar Latvijā šobrīd ar likumu aizliegtās padomju simbolikas – piecu staru zvaigznes, cirtņa un āmura – lietojumu kavē padomju vēstures mantojuma problēmu risināšanu, vienotās atmiņas veidošanos un šķeļ sabiedrību.”

December 20, 2017 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Datu Valsts inspekcija un čekas izpēte

Datu sargi sāk lietu par čekas maisu pētījumiem; komisija draud nepublicēties

Viss raksts: http://www.delfi.lv/news/national/politics/datu-sargi-sak-lietu-par-cekas-maisu-petijumiem-komisija-draud-nepubliceties.d?id=49571461

DELFI žurnāliste


Datu sargi sāk lietu par čekas maisu pētījumiem; komisija draud nepublicēties


Latvijas Universitāte (LU) ir saņēmusi Tieslietu ministrijai padotās Datu Valsts inspekcijas (DVI) ar 12. decembri datētu dokumentu par to, ka tā ierosinājusi administratīvā pārkāpuma lietvedību saistībā ar pētījumiem par LPSR Valsts drošības komitejas (VDK) jeb čekas dokumentiem, portālu “Delfi” informēja LU Latvijas vēstures institūta sekretāre Marta Starostina.

LU pārstāve informē, ka DVI norādījusi: saskaņā ar Fizisko personu datu aizsardzības likuma 2. panta 3. un 4. punktu personas dati ir jebkāda informācija, kas attiecas uz identificētu vai identificējamu fizisko personu, tātad arī personas vārds un uzvārds.

“Lai arī Tieslietu ministrijas padotības iestāde konkrēti nenosauc pētījumus, var noprast, ka ierosinātā lieta saistīta ar vadošiem čekas štata darbiniekiem,” raksta Starostina.

Komisija tuvākajā sēdē lems, vai apturēt zinātnisko izpēti uz administratīvās lietvedības un administratīvā procesa tiesā laiku.

No šī brīža sabiedrības iepazīstināšana ar komisijas izpētīto uz laiku tiks pārtraukta un plašāka informācija medijiem lietā netiks sniegta, saka Starostina.

 Latvijas vēstures institūta sekretāre atgādina, ka Satversmes ievadā noteikts totalitāro režīmu nosodījums, un Latvijas parlaments 1991. gada 24. augustā atzina “čeku” par noziedzīgu organizāciju.

Komisijas pienākums veikt VDK zinātnisko izpēti ir noteikts likumā “Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu”. Komisijai izveidota 2014. gada 20. augustā ar Ministru kabineta rīkojumu.

Tāpat tiek norādīts, ka šā gada oktobrī komisija vērsusies pie Valsts prezidenta, norādot, ka komisija jau 2015. gada 6. martā ar protokollēmumu ir vienbalsīgi paudusi, ka vēsturiskās patiesības, vārda brīvības un sabiedrības saliedētības vārdā nodrošināma pilnīga, tūlītēja visu VDK dokumentu, tajā skaitā Totalitārisma seku dokumentēšanas centrā esošo, nodošana atklātībai, to brīva un izmantošana pētniecībai bez līdzšinējās diskriminācijas.

“Šiem dokumentiem nav valsts noslēpuma statusa. Esam daudzkārt lūguši Satversmes aizsardzības biroju nodot šo kultūrvēsturisko mantojumu Latvijas Nacionālajam arhīvam vai LU, kas glabā daudzus arī ierobežotas pieejamības dokumentus ar fizisko personu datiem. Lūdzam Valsts prezidentu aktīvi iesaistīties, lai totalitārisma mantojums atbilstoši civilizēto valstu vērtībām un arhīvu nozarē vispār atzītajam provenances principam jau šogad nonāktu arhīvā, nevis glabātos pretizlūkošanas dienesta telpās,” tika teikts komisijas aicinājumā prezidentam.

December 20, 2017 Posted by | Vēsture | 1 Comment

Miris “Memoriāla” dibinātājs

Miris biedrības “Memoriāls” dibinātājs Arsēnijs Roginskis

Pēc ilgas cīņas ar vēzi 72. mūža gadā no dzīves šķīries Starptautiskās vēsturiski izglītojošās, labdarības un cilvēktiesību aizsardzības biedrības “Memoriāls” valdes priekšsēdētājs un vēsturnieks Arsēnijs Roginskis, pirmdienas pēcpusdienā vēsta Krievijas laikraksts “Novaja gazeta” un citi šīs valsts mediji.Roginskis tika ārkārtīgi cienīts un augsti vērtēts gan demokrātiski noskaņotajā Krievijas sabiedrības daļā, gan ārzemēs, arī Latvijā. 80. gadu “atklātuma” periodā viņš bija viens pazīstamās biedrības “Memoriāls” veidotājiem. Pateicoties šai kustībai, PSRS pēdējos pastāvēšanas gados un vēlāk Krievijā beidzot sāka atklāti runāt par Staļina perioda masu represijām un padomju “gulaga” sistēmu.

“Vēl daudzus gadus pirms “Memoriāla” viņš uzsāka cīņu par vēsturisko taisnīgumu un cilvēktiesībām. Par to viņam atņēma brīvību. Bet viņš turpināja cīņu līdz pēdējai dienai – visu šo gadu laikā bez viņa “Memoriāla” darbība nebūtu iespējama. Un mēs šobrīd nespējam iedomāties “Memoriālu” bez viņa,” teikts organizācijas vietnē publicētajā paziņojumā. Roginskis jau 20. gadsimta 70. gados rediģēja un organizēja tā sauktā “samizdata” formāta, tas ir nelegāli drukātu un tiražētu vēstures pētījumu krājumu “Pamjat” izdošanu. 1981. gadā viņš atteicās piekāpties PSRS režīmam, kas neērto vēsturnieku un cilvēktiesību aizstāvi centās piespiest doties trimdā uz rietumiem. Tad pret nepakļāvīgo Roginski safabricēja dokumentu viltošanas lietu un piesprieda četrus gadus soda nometnē. 90. gadu sākuma Krievijā, ja žurnālistiem bija nepieciešami komentāri kādā ar 1937./1938. gada “‘Lielo teroru” saistītā jautājumā, parasti vispirms tika zvanīts Arsēnijam Roginskim. Viņš bija autoritāte šajos pētījumos.

Latvijas vēsturnieki viņam var būtu pateicīgi par to, ka izmantojot Krievijas arhīvu dokumentus, Roginskis noskaidroja, ka “Lielā terora” operācijās cieta vai gāja bojā desmitiem tūkstošu toreiz PSRS dzīvojošo latviešu – ja to nebūtu paveicis viņš, nez vai to spētu kāds Latvijā dzīvojošs latviešu vēsturnieks.

Kad 2007. gadā šo rindu autoram bija iespēja intervēt Arsēniju Roginski, viņš neslēpa, ka ir nobažījies par to, cik augstu Krievijas sabiedrībā joprojām tiek vērtēts Staļins: “Krievijai ir jāsaprot, ka terors vairāk nekā 70 gadu bija mūsu priekšgājējvalsts iekārtas neatņemama sastāvdaļa. Vajag, lai Krievija aptvertu šo domu, lai tā iemiesotos reālos darbos, iekļautos skolu mācību grāmatās, lai terors tiktu nosodīts juridiski. Mums vajag juridisku padomju režīma novērtējumu.”

December 20, 2017 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Kas draudēja par žurnālu Laikmets lasīšanu

No vietnes https://yadi.sk/d/F_fKoPYZ82yJc  Turpat var lejuplādēt žurnālus Laikmets 1942-44 g.

Kas draudēja par žurnālu Laikmets glabāšanu Padomijā


Krasnojarskas novada Taimiras (Dolganu-Ņencu) nacionālā apvidus tiesas spriedums izsūtījumā nometinātajām latvietēm par žurnāla“Mana Māja”un “Laikmets” lasīšanu

 Igarka 1946. gada 13. jūlijā

 SPRIEDUMS

KPFSR vārdā

 1946. gada 13. jūlijā, Igarkā, Krasnojarskas novada Taimiras nacionālā apvidus tiesa, kuras sastāvā – priekšsēdētājs Samohvalovs, tautas piesēdētāji Lazarevs un Paļejeva, piedaloties prokuroram b. Semikovam un aizstāvim b. Lukinas personā, kā arī sekretārei Moževskai, slēgtā tiesas sēdē izskatīja

1) Irinas Andreja m. KORNAS, dz. 1907. g.,

2) Hildas Andreja meitas ZEMZARES, dz. 1909. g.,

3) Līnas Friča meitas MŪRNIECES, dz. 1899. g.,

4) Emīlijas Kārļa meitas GULBES, dz. 1895. g.,

5) Maijas Aleksandra meitas LAZDIŅAS, dz. 1923. g.,

6) Ausmas Eduarda meitas ELERTES, dz. 1926. g.,

7) Annas* Kārļa meitas PUTNIECES, dz. 1897. g.,

8) Tamāras Konrāda meitas RINKINAS, dz. 1921. g.,

9) Marijas Donāta meitas VRUBĻEVSKAS, dz. 1902. g.,

10) Veltas Friča meitas Vāveres, dzimusi 1920. gadā Latvijas PSR Kuldīgas apriņķa Kabiles pagasta Ažu mājās, cēlusies no zemniekiem–kulakiem, latviete, bezpartijiska, lasīt un rakstīt pratēja, vientuļa, pēc viņas vārdiem – agrāk nesodīta,

a p s ū d z ī b a s  l i e t u.

 Pēc iepriekšējās un tiesas izmeklēšanas materiāliem ir konstatēts, ka apsūdzētā Korna, kura ir izsūtīta no Latvijas PSR un kurai ir sakari ar saviem radiniekiem, no viņiem saņēma vācu okupācijas laikā Latvijas teritorijā 1942. gadā izdoto žurnālu “Mana Māja”** (Moi Dom). Saņēmusi žurnālu un zinot, ka tajā ir vairāki kontrrevolucionāra satura raksti, no 1946. gada janvāra līdz aprīlim ne tikai glabāja tos pie sevis, bet deva arī citām personām, piemēram, Bruso, Vasmanei un citām, kas ir apstiprināts tiesas sēdē, kā arī atzīstoties pašai apsūdzētajai. Bez tam apsūdzētā izteica apmelojošus izdomājumus par partijas organizētāju un vadoni.

Apsūdzētā Zemzare 1946. gada aprīļa sākumā saņēma četrus žurnālus “Laikmets”, kuros ir vairāki pretpad[omju] kontrrevol[ucionāri]raksti ar sakāvnieciskām un apmelojošām karikatūrām par mūsu sabiedrotajām valstīm un partijas un valdības vadītāju. Saņēmusi žurnālus, arī Zemzare tos glabāja un izplatīja latviešu vidū, zinot, ka tajos ir pretpadomju rakstura raksti, deva tos Mūrniecei, Rinkinai, Gulbei, Elertei, Vrubļevskai un citām personām no specpārvietoto vidus; turklāt Mūrniece brīdināja Zemzari par to, ka žurnāli nav labi un ka tie ir jāiznīcina, taču pēc tam viņa tos izdalīja savām paziņām, dažas brīdinot, lai ir uzmanīgas, tos glabājot, ko apstiprina apsūdzētā Vrubļevska.

Apsūdzētā Mūrniece, saņēmusi no Zemzares žurnāla “Laikmets” 24. numuru ar pretpadomju rakstiem, sarīkoja tā kolektīvo lasīšanu Mikitičas, Vasmanes, Miķītes un citu klātbūtnē, ko nenoliedz apsūdzētā, kā arī apstiprina liecinieces Miķīte, Vasmane un citas.

Apsūdzētā Gulbe, arī saņēmusi no Zemzares žurnālu ar pretpadomju rakstiem, izplatīja to savām meitām Skaidrītei un Austrai un savam paziņam Maksim Alēnam, ko savās liecībās nenoliedz arī apsūdzētā.

Arī apsūdzētā Elerte, 1946. gada aprīlī no Zemzares saņēmusi to pašu žurnālu un aizvedusi to uz Vecās Igarkas sādžu, lasīja savai mātei priekšā pretpadomju rakstus, deva žurnālu Putniecei un Vāverei; viņas, piemēram, Putniece, pretpadomju rakstus lasīja Kodolas un sava dēla klātbūtnē. Apsūdzētā Vāvere šo žurnālu atnesa mājās, kur to izlasīja viņas māsa un māte, ko apstiprina lieciniece Vāvere.

Apsūdzētā Vrubļevska, zinot, ka žurnālos ir pretpadomju raksti, atnesa tos mājās, lasīja pati un citi.

Apsūdzētā Lazdiņa ne tikai izplatīja kontrrevolucionāra un pretpadomju satura rakstus, bet stāstīja arī anekdotes, kas vulgarizē komunisma cēlājus, partijas un valdības vadoņus, ko tiesas sēdē apstiprina arī pati apsūdzētā.

Apsūdzētā Riņķe,*** zinot, ka žurnāla 24. nr. ir ar pretpadomju saturu, paņēma to no Zemzares un izplatīja savu paziņu vidū.

Nozieguma izdarīšanas faktu apstiprina lietas materiāli, liecinieku Kaufmanes, Meiersones un citu liecības, kā arī pašu apsūdzēto pilnīga atzīšanās.

Ņemot vērā izklāstīto un vadoties no KPFSR KK 319. un 320. panta

 p i e s p r i e d a :

 Irinu Andreja meitu KORNU un Hildu Andreja meitu ZEMZARI sodīt uz KK 58. panta 10. punkta 1. daļas pamata ar brīvības atņemšanu uz astoņiem gadiem un uz KK 31. panta “a”, “b”, “c” punktu pamata sodīt ar tiesību atņemšanu uz pieciem gadiem katru. Termiņa sākumu skaitīt no 1946. gada 19. aprīļa katrai.

Apsūdzētās: Līnu Friča meitu MŪRNIECI, Emīliju Kārļa meitu GULBI, Ausmu Eduarda meitu ELERTI, Annu Kārļa meitu PUTNIECI sodīt uz KK 58. panta 10. punkta 1. daļas pamata ar brīvības atņemšanu uz septiņiem gadiem katru un uz 31. panta “a”, “b”, “c” punktu pamata sodīt ar tiesību atņemšanu uz pieciem gadiem katru. Soda termiņu MŪRNIECEI skaitīt no 1946. gada 22. aprīļa, GULBEI – no 1946. gada 24. aprīļa, ELERTEI – no 1946. gada 22. aprīļa, PUTNIECEI – no 1946. gada 6. maija.

Apsūdzētās: Veltu Friča meitu VĀVERI, Mariju Donāta meitu VRUBĻEVSKU, Tamāru Konrada meitu RINKINU un Maiju Aleksandra meitu LAZDIŅU sodīt uz KK 58. panta 10. punkta 1. daļas pamata ar brīvības atņemšanu uz pieciem gadiem un uz KK 31. panta “a”, “b”, “c” punktu pamata sodīt ar tiesību atņemšanu uz trīs gadiem katru. Termiņa sākumu VĀVEREI, VRUBĻEVSKAI un LAZDIŅAI skaitīt no 1946. gada 6. maija, RINKINAI – no 1946. gada 29. aprīļa.

Visām notiesātajām konfiscēt visu viņām piederošo personisko īpašumu.

Kā drošības līdzekli visām notiesātajām, līdz spriedums stāsies likumīgā spēkā, atstāt ieslodzījumu.

Spriedumu var pārsūdzēt KPFSR Augst[ākajā] tiesā 7 stundu laikā no sprieduma kopijas izsniegšanas brīža notiesātajām.

Orģināldokuments ar atbilstošajiem parakstiem.

 _________________

LVA, 1987. f., 1. apr., 13221. l., 81., 82. lp. Apstiprināta kopija. Tulkojums no krievu valodas.

 Atzīmes dokumentā: Pareizi. / paraksts nesalasāms /. Trīsstūra zīmoga teksts: PSRS Iekšlietu ministrijas Noriļskas labošanas darbu nometnes 1. specdaļa.

* Jābūt – Johanna.

**Jābūt – “Mana Māja”.

** Jābūt – Rinkina.

Irina Korna dzimusi 1907. gadā, izsūtīta no Madonas apriņķa Meirānu pagasta Rožkalniem kopā ar meitu Dzintru (dz. 1939) un vīramāti Olgu (dz. 1885), kas mirusi 1942. gadā. Meita Dzintra, pēc mātes notiesāšanas un brīvības atņemšanas uz 8 gadiem, 1946. gada 2. oktobrī nosūtīta uz Latviju. I.Kornas vīrs Jānis Oskars (dz. 1915) arestēts, ieslodzīts Sevurallagā, Sverdlovskas apgabalā, miris 1942. gada 17. februārī .

(LVA, 1987. f., 1. apr., 16671. l.;1986. f., 1. apr., 25351. l.)

 Hilda Zemzare dzimusi 1909. gadā, izsūtīta no Jēkabpils apriņķa Sēlpils pagasta Strubenčiem kopā ar meitu Elgu (dz. 1940), kura, pēc mātes notiesāšanas ar brīvības atņemšanu uz 8 gadiem, 1946. gada 15. oktobrī nosūtīta uz Latviju .

(LVA, 1986. f., 1.apr., 16928. l.)

 Līna Mūrniece dzimusi 1899. gadā, izsūtīta no Aizputes apriņķa Dunalkas pagasta Sanderiem kopā ar dēlu Alfrēdu (dz. 1930). Notiesāta ar brīvības atņemšanu uz 7 gadiem. Abi ar dēlu atbrīvoti 1957. gada 27. martā. L.Mūrnieces vīrs Andrejs (dz. 1893) arestēts, ieslodzīts Vjatkas labošanas darbu nometnē (Vjatlagā) Kirovas apgabalā, miris 1942. gada 9. janvārī .

(LVA, 1987. f., 1. apr., 16601. l.;1986. f., 2. apr., P-10486. l.)

 Emīlija Gulbe dzimusi 1895. gadā, izsūtīta no Rīgas, Skolas ielas 31–1 kopā ar meitām – Skaidrīti (dz. 1924) un Austru (dz. 1926). E. Gulbes vīrs Augusts arestēts, ieslodzīts Usoļjes labošanas darbu nometnē (Usoļlagā) Molotovas apgabalā, miris 1941. gada 27. jūlijā. Emīlija Gulbe notiesāta ar brīvības atņemšanu uz 7 gadiem. Meita Austra atgriezusies Latvijā 1946. gada 10. jūlijā. E. Gulbe un meita Skaidrīte no izsūtījuma atbrīvotas 1956. gada 10. jūlijā

(LVA, 1986. f., 1. apr., 13494. l.).

 Maija Lazdiņa dzimusi 1923. gadā, izsūtīta no Madonas, Blaumaņa ielas 19; kopā ar viņu izsūtīta M.Lazdiņa māte Glafira (dz. 1897). M. Lazdiņa notiesāta ar brīvības atņemšanu uz 5 gadiem. Māte mirusi Igarkā 1946. gadā. M. Lazdiņa atbrīvota 1958. gada 8. jūlijā. Maijas Lazdiņas tēvs Aleksandrs arestēts, ieslodzīts Sevurallagā Sverdlovskas apgabalā, miris 1942. gada 26. janvārī .

(LVA, 1987. f., 1. apr., 17767. l.;1986. f., 2. apr., 10080.l.)

 Ausma Elerte dzimusi 1926. gadā, izsūtīta no Liepājas, Emīlijas ielas 9 kopā ar māti Annu (dz. 1901). A. Elerte notiesāta uz 7 gadiem, atbrīvota 1957. gada 11. februārī. A.Elertes tēvs Eduards (dz. 1900) arestēts, ieslodzīts Vjatkas labošanas darbu nometnē (Vjatlagā) Kirovas apgabalā, miris 1942. gada 25. decembrī .

(LVA, 1987. f., 1. apr., 15286. l.)

 Johanna Putniece dzimusi 1897. gadā, izsūtīta no Ludzas apriņķa Istras pagasta Vecdunduriem kopā ar dēliem Valentīnu (dz. 1926) un Juri (dz.1928). J. Putniece notiesāta uz 7 gadiem, atbrīvota 1957. gada 29. maijā. Dēli atbrīvoti 1957. gada 8. maijā. J.Putnieces vīrs Artūrs (dz. 1896) arestēts, ieslodzīts Vjatkas labošanas darbu nometnē (Vjatlagā) Kirovas apgabalā, miris 1947. gada 25. oktobrī .

(LVA, 1987. f., 1. apr., 17572. l.;1986. f., 2. apr., P-5814. l.)

 Tamāra Rinkina dzimusi 1921. gadā, izsūtīta no Daugavpils apriņķa Vārkavas pagasta Rauniešiem kopā ar māti Martu (dz. 1900) un brāli Raimondu (dz.1928). T. Rinkina par žurnālu lasīšanu notiesāta uz 5 gadiem.T.Rinkinas tēvs Konrāds (dz. 1890) apcietināts, ieslodzīts Vjatkas labošanas darbu nometnē (Vjatlagā) Kirovas apgabalā, miris 1941. gada 13. decembrī.

(LVA, 1987. f., 1. apr., 582 R l.)

 Marija Vrubļevska dzimusi 1902. gadā, izsūtīta no Rēzeknes apriņķa Gaigalavas pagasta Vilnaučiem kopā ar dēlu Visvaldi (dz. 1936) un meitu (dz.1931). Notiesāta uz 3 gadiem. Bērni 1946. gada 6. oktobrī nosūtīti uz Latviju. M. Vrubļevska atbrīvota 1958. gada 7. jūlijā M.Vrubļevskas vīrs Ksavers (dz. 1905) arestēts, ieslodzīts Vjatkas labošanas darbu nometnē (Vjatlagā) Kirovas apgabalā, atbrīvots 1951. gada 14. jūnijā, pēc tam nosūtīts nometinājumā.

(LVA, 1987. f., 1. apr., 15524. l.; 1986. f., 2. apr., P-6218. l.)

 Velta Vāvere dzimusi 1920. gadā, izsūtīta no Kuldīgas apriņķa Kabiles pagasta Ažām kopā ar māti Kati (dz. 1892), brāli Godvari (dz. 1926), māsām – Austru (dz. 1922) un Birutu (dz. 1931). V. Vāvere notiesāta uz 3 gadiem, atbrīvota 1956. gada 5. maijā. V.Vāveres tēvs Fricis arestēts, ieslodzīts Vjatkas labošanas darbu nometnē (Vjatlagā) Kirovas apgabalā, miris 1942. gada 26. jūnijā.

(LVA, 1987. f., 1. apr., 13221. l.)

December 19, 2017 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Akcijā pie Saeimas pieprasīs lemt par čekas maisu atvēršanu

Konsekventi iestājamies par valsts okupācijas seku novēršanu, kas iekļauj gan pilnīgu un godīgu komunistiskā okupācijas režīma izvērtēšanu, gan valsts dekomunizāciju jeb bijušo komunistiskā režīma funkcionāru, VDK (čekas) darbinieku un aģentu ietekmes izskaušanu atjaunotajā Latvijas valstī.

Par būtisku soli šajā virzienā uzskatām tautā saukto „čekas maisu” atvēršanu jeb tā jau ilgi novilcinātā ilustrācijas procesa uzsākšanu. Mūsu izpratnē tas nozīmē sekojošas darbības:

1)VDK ziņotāju arhīva nodošanu Latvijas Valsts arhīvā;

2)Brīvas pieejas nodrošināšana aģentu kartotēkai VDK izpētes komisijā strādājošajiem zinātniekiem, lai veiktu to satura izpēti un sistematizēšanu;

3) Lustrācijas procesa uzsākšana, nosakot termiņu, kura laikā kādreizējie VDK ziņotāji var pieteikties, sniedzot liecības par savu darbību šīs noziedzīgās struktūras labā. Pieteikušos vārdi, apmaiņā pret sniegtajām liecībām, tiek pasargāti no publiskošanas;

4) VDK aģentu kartotēkas publiskošana pēc Polijas Nacionālās Piemiņas institūta (Instytut Pamięci Narodowej) parauga, izslēdzot to vārdus, kas brīvprātīgi pieteikušies un snieguši liecības ilustrācijas procesa ietvaros.

Vienlaicīgi uzskatām, ka jāpēta ir ne tikai VDK aģentu kartotēka, bet visa okupācijas režīma represīvā sistēma, ieskaitot pavēļu devējus- Komunistiskās partijas nomenklatūru, tā laika tiesu sistēmu.

Ņemot vērā, ka vadošo politiķu vidū vērojama atklāta pretestība lustrācijas procesam un čekas maisu atvēršanai, un Saeima joprojām vilcinās pieņemt attiecīgos lēmumus, mēs Nacionālā Savienība „Taisnīgums”, organizējam piketu pie Saeimas ēkas 2018.gada 18.janvārī, pulksten 10.00. Mērķis ir pieprasīt deputātiem beidzot pieņemt nepieciešamos lēmumus, lai VDK izpētē iesaistītie zinātnieki varētu netraucēti uzsākt darbu, lai tiktu uzsākts lustrācijas process, un tiktu publiskots čekas maisu saturs.

Aicinām piedalīties visus līdzīgi domājošos Latvijas patriotus.

Nacionālā Savienība „Taisnīgums”

December 18, 2017 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Jānis Barkovskis.”Smilgas” atmiņas

meiravietis.typepad.com

Zaļo cietokšņu varoņu piemiņai

Ziemeļlatgales (Abrenes apriņķa) nacionālā partizāna, izlūka – sakarnieka Jāņa Barkovska (”Smilgas”) atmiņas

Jānis Barkovskis.”Smilgas” atmiņas. Pirmais.

Jānis Barkovskis.”Smilgas” atmiņas. Otrais.

Jānis Barkovskis.”Smilgas” atmiņas. Trešais.

Jānis Barkovskis.”Smilgas” atmiņas. Nobeigums.



Fragmenti no Jānis Barkovskis.”Smilgas” atmiņas. Pirmais. 

Zaļo cietokšņu varoņu piemiņai

Ziemeļlatgales (Abrenes apriņķa) nacionālā partizāna, izlūka – sakarnieka Jāņa Barkovska (”Smilgas”) atmiņas, 1944. g. 20.11. – 1949. g. 23.09.

Pateicība

Tilžas novada nacionālo partizānu atbalstītājiem, kuri stiprināja mūs garīgi, atbalstīja materiāli ar maizes riecienu, gaļas šķēli, medikamentiem, nodrošināja informāciju, riskējot ar dzīvību.

Viņi bija: Reinis Vītols, Otīlija un Rūdolfs Robeži, Zariņu ģimene, Zeķīšu ģimene, Miķīšu ģimene, Sīviņu ģimene, A. Ozols, J. Graudiņš, brāļi Sparinski, brāļi Līviņi, Pēteris, Tekla, Alberts Olekši, Alma Pauliņa, Edvards, Marija, Emīlija, Alberts, Leontīna Gabranovi, Helēna Roskoša (dzim. Barkovska), R. Saulītis, P. Zieds, St. Indričevs, T. Silavniece, Antonija, Augusts Roskoši, Jānis Roskošs, farmaceitiem Lūcijai un Pēterim Novikiem, ārstam Rūdolfam Cilinskim, Viktorijai Barkovskai, Jurim Makarovam, Jānim Kudreņickim, Lidijai Siliņai, Aleksim, Martai, Annai, Anastasijai, Marijai Barkovskiem, Purviņu skolas skolotājām Annai Bernānei – Ozolniecei, Olgai Pilsumai – Placānei, Aleksandram un Almai Vilciņiem, Jānim, Sofijai un Līvijam Gabranoviem, Boļeslavam un Annai Stukmaņiem, Annai un Edvardam Olekšiem, Saverijam, Rozālijai un Virginijai Pugačiem, Annai un Ievai Pugacēm, no kādreizējā Viļānu rajona Vecrikavas Jurim, Teklai, Annai, Jānim, Marijai, Pēterim un Stefānijai Grigāniem, Zentai un Ritai Sproģēm, Antonam un Sofijai Laupačiem, Rūdolfam un Robertam Vītoliem, Mildai Ozoliņai – Celmiņai, Andrejam Ločmelim, Jurim, Teklai un Venijai Ežmaļiem, Benediktam, Boļeslavam un Martai Leitāniem, Pēterim un Elmai Muižniekiem, Domicellai Ežmalei, Jāzepam Olekšam no Krampiņām, Kazimiram Pujātam, Pēterim un Hermīnei Skudrām, Jānim un Vilmai Rozīšiem, Otīlijai, Līvijai un Martai Krastiņām, Mildai Kramai.

Daudzi no šeit minētajiem jau Aizsaules dārzos vai miruši Sibīrijā vergu nometnēs.

Zemu liecu galvu un godinu Jūsu piemiņu, jo Jūs palīdzējāt izdzīvot un karot pret okupantiem.

  1. Barkovskis

***

Mūsu dzimtene ir latvju zeme,
Druvas zaļo – saule pāri spīd.
Dieva svētīta, uz mūžiem dota
Daiļu celt un sirdīs sasildīt.

Mūsu dzimtene ir latvju zeme,
Nenāc, svešiniek, viņu nāvē dzīt!
Un mēs zvēram Tev, Tu zeme dārgā,
Plīvos atkal karogs sarkanbalts!

***

Par Latvijas brīvību kritušajiem maniem neaizmirstamajiem cīņu biedriem.

Autors

***

Es saukšu savus lieciniekus,
Un to būs bez gala.
Tie briesmīgi liecinās:

no izrauto veļu valstības,
no izzagto acu akluma naktīm,
no sadedzināto Dieva karogu                                                                                                       gaismas.

Pierakstiet tiesneši: mirušie pieteikušies liecināt.
To pulkus var jaust. Tiem sākumā ausmas riet un beigās neuzaust.

Andrejs Eglītis

Katram cilvēkam, katram notikumam, tā attīstībai un tapšanai ir savas robežas. Gadās arī tā, ka cilvēks visu laiku dzīvo garīgā un fiziskā līdzsvarā, jūtas jauns un spēka pilns un tad gadās kaut kāds nieka sīkums, traukā iepil pēdējais piliens un uzreiz sabrūk visa noturīgā, gadiem ilgi krātā un pārdzīvotā kārtība. Vieni procesi, tie kuri bija skaidri redzami līdz mirklim, kas bija galvenais, pēkšņi pierimst, un jau pavisam drīz neviens neatceras tos cilvēkus, kuri kādreiz saistīja uzmanību. Tādi pārejas momenti ir arī jaunībā, kad no vakar vēl pastīdzējušā zēna un meitenes it kā vienā mirklī ir izauguši savas tautas un Tēvzemes patrioti. Ja cilvēks ir redzējis un pārdzīvojis savas tautas ciešanas, spīdzināšanu, deportācijas, mans pienākums ir pastāstīt savas atmiņas, lai mūsu tautas nākošās paaudzes, – kuras dzīvos – Latvijā, zinātu, kas mēs bijām un kā cīnījāmies pret sarkano mēri – komunismu, kurš centās mūsu valsti un tautu  pārkrievot un iznīcināt.

Mūsu dienās tas varētu likties mazliet vienpusīgi, taču tāda bija toreizējo dienu īstenība, kad visa Latviešu tauta kopā ar cīnītājiem – nacionālajiem partizāniem, domās un centienos bija vienota tikai vienam – atbrīvoties no sarkanajiem okupantiem un komunisma.

Jānis Barkovskis

Attēlā:Aleksis Barkovskis ar cīņu biedru Donātu Delveri, I. Pasaules kara gaitās (no 1914.g. 3. septembra – 1920.g. 11. maijam)

Gribu atmiņās atgriezties un garā pārstaigāt tās vietas, pabūt tajās pēdās, kas ar klusumu nav noklusējamas, ar arkliem nav aparamas,, ar lāpstām aprokamas, nav iznīcināmas, ne ar citām pēdām samaināmas. Izbristo purvu slīkšņas un izstaigātie lielie mežu masīvi no Ziemeļlatgales līdz Dienvidvidzemei, Dzērbenē – Veselavā, prasīja vairāk nekā cilvēks spēja. Šie tālie drausmu brīži mudina atcerēties šīs dienas un naktis kā īpašu piemiņu par tiem, kas gāja blakām, bet neatnāca līdz mūsdienām – palika purvos, mežos, kaujas laukos. Tāda bija nacionālo partizānu dzīve. Bieži partizānu un atbalstītāju māju pagalmos plosījās čekisti un istrebiteļi, šāva, laupīja un piekāva – taču mūsu atbalstītāju garu nespēja salauzt.

Partizāni ar atbalstītāju palīdzību ierīkoja bunkurus mājās, lopu kūtīs, šķūņos. Pašaizsardzības dziņa ir sena un nav apstrīdama, un pastāvēs tikpat ilgi, cik dzīvos latvju tauta.

Esiet modri – cīņa vēl nav beigusies! Visi kopā centīsimies apzināt kritušo karavīru un partizānu kapu vietas. Apzināsim un apkoposim atmiņu pierakstus par partizānu cīņām Tilžas pagastā, novados un visā valstī.

Tēva mājās “Austrumos”

Mans tēvs, Aleksis Barkovskis, dzimis 1887. gada 12. janvārī Jaunlatgales apriņķa  Kokarevas pagastā Vecdruvnieku mājās centīgā zemnieku ģimenē. Ģimenē bez tēva ir bijušas divas māsas – Agate un Broņislava, un brālis Jānis.

Pavasaros, kad izgājuši ledi no Tilžas upes un upē pacēlies ūdens līmenis, sējuši baļķus plostiem un pa upi pludinājuši uz Ičas upi un tālāk pa Aivieksti līdz Daugavai. Tā esot pelnījuši naudu, līdz ūdens līmenis samazinājies Tilžas upē.

Manam tēvam ir bijusi triju klašu izglītība krievu skolā. Dienējis kājnieku pulkā Daugavpils cietoksnī. Iesākoties Pirmajam pasaules karam 1914. gada 3. septembrī, tēvu 27 gadu vecumā iesauca armijā. Piedalījies cīņās un karojis ar vāciešiem Tīreļpurvā, Nāves salā, Ložmetējkalnā, Skrundā, Pampāļos, Airītēs un Rīgā pie dzelzs tilta, pie Juglas. Brīvības cīņās pāri Latvijai līdz Zilupei. Divas reizes viegli ievainots plecā Ložmetējkalna cīņās un kontuzēts pie Airītēm. 1920. gada 11. maijā  atgriežas tēva mājās “Vecdruvniekos”.

Kārļa Ulmaņa  valdība tēvam piešķīra jaunsaimnieka zemes gabalu 22,5 hektāru  – mežā. Tikai mazs aramzemes gabaliņš 2,4 ha esot bijis, kur apmesties un uzsākt apsaimniekošanu. Apskatījies un prātojis, par karošanu zemīte piešķirta, bet ko viens iesāks tādā mežā. Pēc neilga laika iepazinies ar kaimiņos dzīvojošo meitu Martu, sadraudzējušies un apprecējušies. Sievas tēvs meitai pūrā devis zirgu un govi, lai varētu uzsākt dzīvi. Ar to arī sācies tēva un mātes lielais darba cēliens – līdumu līšana, baļķu zāģēšana un ciršana savas iedalītās zemītes mežā un māju celšana. Un tā 1922. gada vasarā iegājuši pagaidu uzceltajā mājā. Saimniecības ēkas, kūts un barības šķūnis tika celti zem viena jumta. Vēlāk cēla klēti, pagrabu, vāgūzi, pirtiņu. Kamēr bērni vēl nebija paaugušies, lauku darbos strādājuši nolīgti cilvēki – puisis un meita. Darba netrūka pat nakts stundās. Strādāja un domāja, kā labāk iekārtoties un iekopt savu iekāroto zemīti. Visi darbi prasīja smagu fizisku spēku un arī smadzenēm līdzi bija jādarbojas, jo nekādas mašīnas vēl nebija. Tikai 1934. gadā tēvs varēja nopirkt zāles pļāvēju un zirgu grābekli, bet vēlāk arī labības pļāvēju.

Pavasaros darbs bija nepārtraukts. Aprīlī tēvs rīkoja celmu laušanas talkas, brūvēja miežu alu un aicināja palīgā dūšīgus vīriešus līdz 12 cilvēkiem. Es kā zēns, šīs rīkotās talkas labi atceros. Vispirms ar lāpstām zem celma paraka bedri, tad trīs vīri paņēma 4 metrus garu bomi, iešūpoja to un iedzina bedrē zem celma. Pēc tam pie bomja pieķērās vairāki vīri, spieda un šūpoja to uz leju, kamēr celmu ar visām zemēm izcēla no bedres. No izceltā celma notīrīja zemi un tad to iekrāva sārtā. Tā mans tēvs cīnījās, lai iekoptu savu zemīti.

Kūtī bija sešas brūnas gotiņas, viens jaunlops, divi zirgi, astoņas aitas, viena sivēnmāte, četri barokļi – bekonam. Katru rītu vasarā uz Ērglānu krejotavu ar zirgu četras 25 litru piena kannas veda un pārdeva. 1937. gada pavasarī tēvs pārbūvēja dzīvojamo māju, padarot to lielāku un mājīgāku. Apšuva no ārienes ar dēļiem un nokrāsoja. Māja bija skaista un patīkama.

  1. gada pavasarī jaunā vietā tika celta dziļā kūts un barības šķūnis. Celtniecības darbi notika pēc plāniem un projektiem. Rēzeknes valsts zemes bankā aizņēmās naudu Ls 1000. Būvdarbus vadīja no bankas norīkots būvtehniķis, kurš darbus bieži pārbaudīja. Kad būvdarbi bija pabeigti, no Rēzeknes valsts zemes bankas pieņemšanas komisija izbrauca un visu apskatot, kas uzbūvēts, apstiprināja, ka no projekta nav nekādas atkāpes, darbs izpildīts kvalitatīvi un akurāti. Bankas komisija sastādīja aktu par paveiktajiem darbiem un lika tēvam parakstīties ar šādiem vārdiem: Es, “Austrumu” māju saimnieks Aleksis Barkovskis, apliecinu, ka Valsts zemes bankas komisija ir apsekojusi manā saimniecībā celto dziļo kūti un lopbarības šķūni un pārliecinājusies, ka visi darbi izpildīti pēc projekta. Lūdzu Latvijas lauksaimniecības kameru manu naudas aizņēmumu Ls 1000 latu Valsts Rēzeknes zemes bankā dzēst.” Pēc  mēneša tēvam pienāca ziņa, ka viņa aizņēmums dzēsts, pateicoties Valsts Prezidentam Kārlim Ulmanim. Bijām priecīgi un pateicīgi Prezidentam par sniegto lielo palīdzību un atbalstu.

Tas bija mana tēva lielākais darbs un panākumi saimniecības attīstībā. Un šis bija tēva pēdējais darba cēliens, jo sākās “juku laiki”.

Mana māte Marta Barkovska (dz. Stukmane) dzimusi 1889. gada 24. martā Tilžas pagasta “Mežupes” mājās zemnieku ģimenē. Ģimenē piecas māsas un divi brāļi.

Man bija divas vecmāmiņas: viena manas mātes māte Rozālija Stukmane no “Mežupes” mājām, otra bija mana tēva māte Dārte Barkovska no “Vecdruvniekiem”. Vecās mātes nāca ik pārnedēļas palīdzēt mūsu māmiņai no krāsnīm un plīts izgrābt pelnus, salāpīt visai mūsu lielajai ģimenei cimdus, zeķes, kā arī noadīt jaunus. Vecās mātes bija ļoti mīļas un labas. Ierodoties mūsu mājās, viņām groziņā vienmēr bija cukura graudiņi un balta kviešu maizīte. Uz Ziemassvētkiem vienmēr bija tūtas ar bārkstainām konfektēm. Bet uz Lieldienām – krāsotas olas ar zaķiem un krāsainas cukura konfektes. Mēs, bērni, par saņemtajām dāvanām vecās mātes apmīļojām, apķeroties ap kaklu un bučojot viņu grumbuļainos vaigus, teicām  paldies par dāvanām. Vecās mātes vienmēr atbildēja – audziet, bērni, lieli, veseli un gudri, jūs Tēvzemei būsiet vajadzīgi.

Bija atnācis 1938. gada pavasaris. Kad ar māsām bijām atnākuši no skolas un paēduši, tēvs mūs sasauca kopā un teica – iesim bērni uz mežu gatavot strazdiem būrus. Tēvs paņēma cirvi, zāģi, svārpstu un sērkociņus. Gājām uz mežu, kur ziemā zāģējām malku. Mežmalā tēvs apstājās pie sausas priedes ar cauru, izpuvušu serdi. Nozāģējām, pēc tam tēvs uzmērīja un sagarināja  vajadzīgajos garumos. Izgrebām puvušo serdi, nomizojām ārieni un tēvs ar bori izborēja četrus centimetrus lielu caurumu, lai strazdu māmiņa un tēvs brīvi varētu ieiet būrītī. Augšgalu nozāģēja slīpi, lai lietus ūdens labāk notecētu un uznagloja virsū dēli. Tāpat arī būrīša apakšā pienagloja dēli. Gatavos būrīšu salikām uz malkas grēdas, lai pažūst. Pēc nedēļas tēvs izlika būrīšus pie mājām augošos kokos un uz klēts, kūts, šķūņa jumta kores. Man bija uzdevums tēvam padot un skatīties, lai būrīši būtu taisni piestiprināti. Kad sākās sējas darbi, gan dārzā, gan arī laukā varēja uziet gaiši zilas strazdu oliņu čaumalas. Tas liecināja, ka strazdiem izšķīlušies mazuļi.

Pavasara darbos tēvs man uzticēja apsēto lauku ecēšanu ar diviem zirgiem un apsēto lauku norullēšanu. Ecēt bija grūti, jo pagriezienos viena ecēša bieži uzslīdēja otrai virsū. Tad vajadzēja apturēt zirgus un nocelt ecēšas nost. Ecēšas bija smagas un reizēm bija jāsauc tēvs palīgā. Māsas palīdzēja mātei mājas darbos – kopt lopus un strādāt dārzā. Kad dārzi un lauki bija apsēti un sakopti, tad labība auga un zēla, dārzi ziedēja. Visa daba bija skaista un patīkama.

Pienāca siena laiks. Cik vien tālu varēja saskatīt, laukos un pļavās strādāja gan lieli, gan mazi. Arī tēvs iejūdza zirgus pļaujmašīnā un aizbrauca uz līdzeno pļavu. Divas reizes appļāvis apkārt pļavai, tēvs apstājās un uzsēdināja mani, lai es pļautu ar mašīnu. Man bija prieks par tēva pārliecību, ka es varēšu pļaut. Mašīnas sēdeklī  turējos itin braši. No sākuma nevarēju pierast pie lielā trokšņa, likās, ka mašīnai kaut kas izjuks. Tēvs redzot, ka man pļaušana iet, paņēma rokās izkapti un appļāva grāvmalas. Kad pļavu biju nopļāvis, atnāca tēvs un mēs uz pļaujmašīnas sakrāvām lielu klēpi nopļautā āboliņa. Tad uzcēlām izkapti, nostiprinājām un braucām uz piedarbu. Tur bija paēna un dunduri zirgus nekoda. Izjūdzām zirgus un barojām ar smaržīgo āboliņu. Tēvam bija pieņemts tā, ka iepriekšējās dienas pļāvumu kasījām un krāvām vārtos nākošās dienas pēcpusdienā. Man patika braukt ar kasmašīnu, jo uz tās varēja aizsniegt visus vajadzīgos pedāļus un lauka stūros vieglāk pagriezt zirgu. Arī precīzi piespiest pedāli, lai paceltu un noliktu sakasīto sienu tieši iepriekš savālotajam vālam galā. Kad siens un āboliņš bija savākts un savests šķūnī, bija jāgatavojas linu un labības novākšanai. Linu novākšana notika ar talkām. Tika saaicinātas kaimiņu sievietes un vīrieši, kā arī radi. Sievietes uz lauka plūca linus, sasēja, saujas un sasietās saujas salika kaudzītēs pa desmit, piecpadsmit. Pa linu lauku brauca ar zirgu divi cilvēki, krāva ratos šīs linu saujas un veda uz apzīmēto vietu, kur strādāja trīs – četri vīrieši. No šīm linu saujām uz asās trīskāju ierīces tika izķemmētas sēklu galviņas. Noķemmētās sēklas galviņas plānās kārtās salika ķirpā žūšanai.  Izķemmētās linu saujas tika vestas uz ūdens mārkiem, sakārtotas rindās mārkā, pēc tām noklātas ar alkšņa un skuju zariem, kam virsū tika uzlikts akmeņu slogs. Šos lielo darbu cēlienus es vēl šodien pārdomāju. Un pats sev jautāju – vai šodien kāds to darītu?

Labības pļaušana mūsu mājās notika ar labības pļāvēju – kūlīšu sējēju. Rudzu kūlīšus pa desmit kopā salika statiņā un augšā uzlika no rudzu kūlīša gatavotu cepuri. Miežu un auzu kūlīšus salika ķirpās. Manam tēvam bija pieņemts, ka nopļautajai un stirpās un statiņos sakārtotajai labībai ir vēl divas, trīs nedēļas uz lauka jāžūst un jānobriest. Labības vešanas darbos tēvs mani ņēma līdzi. Tika iejūgts zirgs lielos ratos ar augstiem redeļu bortiem. Šos ratus mūsu pusē sauca par ori. Šajā orē varēja sakraut lielu vezumu. Mans darbs bija uz ores taisīt vezumu, jo tēvs deva ar dakšām labību no stirpas augšā uz vezuma. Kad ar labības vezumu no tīruma aizbraucām uz piedarbu un izkrāvām, tad braucām atkal uz tīrumu pēc labības. Darbs bija ļoti smags. Es tajā laikā biju tikai vienpadsmit gadus vecs, bet tēvam centos palīdzēt.

Kad labība bija piedarbā zem jumta, tēvs brūvēja miežu alu un rīkoja kulšanas talkas. Talkās piedalījās kaimiņi, radi, draugi, jo lai raiti ritētu darbs, bija vajadzīgi divpadsmit cilvēki pie kuļmašīnas. Mašīnistu sauca Alfrēds Siliņš. Kuļmašīnu un motoru pārveda ar diviem zirgiem.

Pēc labības kulšanas sākās kartupeļu rakšana. Kad mēs vēl bijām mazāki bērni, kartupeļu rakšanai rīkoja talkas, bet kad bijām paaugušies lielāki, kartupeļus raka savas ģimenes cilvēki. Kartupeļu mašīnu vilka divi zirgi. Salasītos kartupeļus bērām maisos un kastēs un vedām uz pagrabu. Kad kartupeļi bija norakti, savesti un sabērti aizgaldos, vajadzēja gatavoties skolai.

Manas skolas gaitas

Māte šuva un lāpīja apģērbu. Tēvs nopirka gumijas zābaciņus ar siltu oderi. Skolas somas bija no linu drēbes, mātes pašūtas. Mūsu mājās skolas diena “Pirmais oktobris” bija svēta visai ģimenei. Pie brokastu galda, mātes un tēva klātbūtnē tika noskaitīta tēvreize. Māte mūs pārkrustīja un noglaudīja galvas, uz mirkli piespiedusi pie sevis. Tēvs teica: – Bērni! Bijāt čakli vasarā strādājuši, protiet arī labi mācīties.

No tēva mājām Purviņu četrgadīgā skoliņa bija divu kilometru attālumā. Vienstāva ēka, celta no baļķiem guļbūvē un no ārienes apšūta ar dēļiem. Ārsienas bija krāsotas ķieģeļsarkanā  krāsā, logi un durvis – baltā krāsā. Skolas pārzine un vadītāja Vera Zaharāne bija mācībās stingra un no saviem audzēkņiem prasīja zināšanas un uzvedību. Paldies skolotājai. Viņa teica: – bērni, ja jūs dzīvē sastapsieties ar grūtībām, nekrītiet izmisumā un panikā, bet paskatieties uz debesīm un domās lūdziet – Dievs, palīdzi! Šie vārdi un lūgšana, mani dzīvē ir pasargājuši un daudzreiz izveduši no izmisuma un strupceļa. Bez skolotājas Zaharānes bija vācu valodas un matemātikas skolotāja Hilda Gerla un ģeogrāfijas, dabas mācības un vēstures skolotāja Anna Igaune, kā arī ticības mācības skolotāja Sofija Ikauniece. Gods un pateicība Purviņu četrgadīgās skolas skolotājiem.

Manas māsiņas Helēna, Anna un Anastasija pēc Purviņu četrgadīgās skolas tālāk mācīties nevarēja, jo bija jāpalīdz strādāt saimniecībā. Māsas bija izlēmušas, ka man jāturpina mācīties tālāk pulkveža Kalpaka vārdā nosauktajā sešgadīgajā pamatskolā Tilžā. Uz šo skolu aizgāju 1938. gada 1. oktobrī. Skolas direktors bija nacionāls un savus audzēkņus centās audzināt nacionālā garā. Uzvārds bija Matīss, vārds – Ādolfs. Viņš bija Tilžas pagasta aizsargu rotas komandieris. Skolā darbojās skauti, gaidas, mazpulks un jaunsargi. Skolu beidzu 1940. gada 23. maijā. Biju ģērbies skaistajā, izskatīgajā mazpulka formā, kuru es nēsāju nacionālo partizānu ceļus staigājot. Biju lepns, stalts jauneklis šajā formā. Kad sarkanie okupanti iebruka mūsu zemītē, es paliku tēva mājās un palīdzēju strādāt saimniecībā. Un kad vācu karaspēks aiztrieca krievus aiz Zilupes un tālāk, es iestājos Kārsavas valsts ģimnāzijā, lai turpinātu mācīties. Tas bija 1941. gada oktobris. Ģimnāzijas direktors bija Abreņickis. Šos mācību gadus pārdzīvoju trauksmaini, jo krievi pārlidoja vācu frontes līniju un bieži bombardēja Abrenes – Kārsavas dzelzceļu, kā arī Malnavas aerodromu, kur stāvēja vācu lidmašīnas. 1944. gada 12. jūnijā Kārsavas valsts ģimnāzijā notika absolventu izlaidums, bet jau tālumā bija dzirdami lielgabalu šāvienu trokšņi un krievu lidaparāti “kukuruzņiki” lielā augstumā lidoja un meta bumbas dienas laikā. Viena bumba uzkrita uz aerodroma un aizdegās vācu lidaparāts “Messeršmits”. Tas bija netālu no mūsu ģimnāzijas mājas. Direktors uzrunāja absolventus, izsniedza atestātus un paziņoja, ka sakarā ar pašreizējo stāvokli mielasts un dejas nenotiks. Vācu sirēnu mašīnas braukāja pa ielām  un uzrunāja cilvēkus gan latviski, gan vāciski, lai ir piesardzīgi un uzmanīgi. Mēs ar savu skolas biedru Pēteri Brakovski, kas bija no Donikavas puses nolēmām, ka mājās iesim kājām un mēs abi devāmies ceļā. Uz ceļa, pa kuru gājām, pie Salņevas, mūs aizturēja vācu karavīri un žandarmērijas darbinieki. Aizveda pie komandanta. Kad parādījām ģimnāzijas atestātus, atbrīvoja un papildus vēl izdeva caurlaides līdz mājām. Tā mēs, abi draugi, nokļuvām vispirms mana tēva mājās “Austrumos”. Nākošās dienas rītā mans tēvs iejūdza zirgu līnijdroškā un izpildīja mana drauga lūgumu aizvest mājās. Arī es braucu līdzi uz Donikavu. Tā mēs šķīrāmies un nekad vairs pēc tam nesatikāmies. Tikai “Atmodas laikā” 1992. gadā uzzināju, ka Pēteris Brakovskis ir miris. Lai vieglas smiltis Tev Dzimtenes smiltājā Ūdrenes kapsētā!

Pieminot skolas gadus un savus vienaudžus, ar kuriem mācījos vienā skolā vai pat sēdējām vienā solā, nevaru un nedrīkstu aizmirst, ka uz šodienu daudzi iznīcināti čekas pagrabos, daudzi ir aizvesti un beiguši savu dzīvi  sarkanajās dzirnavās, – bet tomēr Latviešu tauta vēl dzīvo un cīnās par savu eksistenci.

Pretī nāca raudoši cilvēki

Īsumā pastāstīšu par tiem man zināmiem cilvēkiem  un ģimenēm, kuras tika izsūtītas 1941. gada 14. jūnija naktī no bijušā Abrenes apriņķa Tilžas pagasta.

Šo cilvēku skaitā – mana pagasta iedzīvotāji Bruno Kupčs – rūpnieks un aizsargs, viņa sieva Zelma un meita Venta. Cik atceros, meita Venta 1958. gada pavasarī atgriezusies no apcietinājuma, bet Tilžas čekisti un istrebiteļi viņu atkārtoti arestējuši un aizveduši. Tā arī meitene pazuda un šodien neviens par viņu neko nezina. Par viņas tēvu un māti Kupčiem arī nekas nav zināms.

Tilžas dzirnavnieka Krama ģimene – pazinu no skolas gadiem – meitai vārds bija Vilma., dēlam Pēteris. Otrā dēla vārdu neatceros. No izsūtījuma atgriezās Pēteris un mira dzimtenē. Tēvs un māte beidza dzīvi Sibīrijas lēģeros.

Tilžas dzirnavnieka Krima ģimene. No skolas laikiem pazīstami dēls Pēteris un meita Velta. Velta un Pēteris atgriezušies dzimtenē. Meita Velta dzīvo Jelgavā, bet Pēteris miris dzimtenē un apglabāts Kāpessila kapsētā. Krimu ģimenes vecāki uz mūžīgiem laikiem palika Sibīrijas lēģeros un viņu pīšļus mēs vairs neapzināsim.

Tilžas rūpnieka Austriņa ģimene – no skolas gadiem pazīstami dēls Antons, otrā brāļa vārdu neatceros un meita Alīda. Arī savā novadā ne dzirdēti ne arī redzēti.

Sarkanābolu ģimene – bija tirgotāji. Dēlam vārds bija Visvaldis. Ar viņu mācījāmies vienā klasē pulkveža Kalpaka sešgadīgajā pamatskolā. Arī par šiem cilvēkiem nekas nav zināms.

Tilžas pagasta vecākā Stuķēna ģimene no Sileniekiem ar meitu un dēlu. Arī par šiem cilvēkiem nekas nav zināms.

Tilžas pagasta zemnieka Otto Štokmaņa ģimene ar dēlu no “Siltenes”….

Ilaidņa ģimene no Sileniekiem un Bēnes ģimene no Konāniem. Par šiem cilvēkiem arī nav ziņu.

No Bērzpils pagasta “Golvaros” – bija centīga zemnieku ģimene. Uzvārds – Usavets, vai Usavečs. Viņu dēls 1940. gadā mācījās Malnavas divgadīgajā lauksaimniecības skolā. Šo zēnu NKVD čekisti 1941. gada pavasarī arestējuši par proklamāciju izgatavošanu un izplatīšanu. Tēvs un māte no Gulaga neatgriezās, abi ir miruši. Par dēlu nekas nav zināms.

Ir pagājis vairāk kā pusgadsimts, bet sāpīgi atgriezties vecās atmiņās. Mūsu ģimene komunistiem bija reģistrēta kā neuzticama, jo Balvos 1941. gada vasarā tika uzspridzināts piemineklis Latgales atbrīvošanas cīņu dalībniekiem. Komunisti pieminekļa pamatos atrada iebetonētu kapsulu, kurā atradās to cilvēku saraksts, kuri piedalījās šajās cīņās pret boļševikiem un starp tiem atrada arī mana tēva uzvārdu. Mūsu kaimiņi, kas tajā laikā bija sarkano atbalstītāji, bieži izteicās – Jums tikai vieta Sibīrijā. Jā, bija jādzīvo, dzīvot gribējās, bet nelabvēļu un ienaidnieku bija tik daudz un viņi arī šodien dzīvo starp mums un cenšas mazgāties balti. Mana doma – no šīm sarkanajām sēnalām cik vien ātri iespējams jātiek vaļā. Viņas vispirms jāatsijā no Saeimas un Latvijas valsts augstākajām instancēm. Par to jārunā skaļi, atklātā balsī kur vien tas iespējams, – publiskās vietās, saietos, sarīkojumos, sapulcēs.

Neizdzēšamu iespaidu atstāja brauciens uz Rēzekni 1941. gada jūlijā. Tēvam jaunā vācu valdība bija atsūtījusi paziņojumu, lai ierodas Rēzeknes bankā dokumentu salīdzināšanai. Tēvs mani ņēma līdzi un braucām ar zirgu. Jau iepriekšējā vakarā sakārtojāmies un naktī izbraucām no mājām. Tēvs teica, ka Rēzekne no mūsu mājām ir 102 kilometru attālumā. Braucām pa meža ceļiem. Pēc ilgāka laika izbraucām uz liela grantēta lielceļa. Tēvs stāstīja, ka šo vietu saucot “Gaigalava”. Tālāk stāvēja sašauts krievu tanks, izdegušas automašīnas un lielgabals. Sapratu, ka ir bijušas cīņas. Tālāk, bērzu birztalā, bija kapu kopiņas ar bērzu krustiem, uz kuriem bija uzliktas bruņucepures.

Rēzeknē iebraucām pēcpusdienā. Zirgu nolikām un piesējām Dārza ielā. Tur bija vairāki zirgi un piesieti pie slitām netālu no bankas. Abi ar tēvu gājām uz bankas pusi. Mums pretī nāca daudz cilvēku – sievietes un vīrieši ar raudošiem bērniem. Tēvs apstājās un jautāja, kas noticis. Šie cilvēki stāstīja, ka ejot uz cietumu skatīties čekas pagrabos nomocītos cilvēkus. Mēs ar tēvu arī aizgājām līdzi. Jau noejot pa kāpnēm lejā, bija jūtama asins smaka un degošas, gruzdošas ādas dvinga. Jā, kamerās uz grīdas gulēja nomocīti pliki izģērbti cilvēki. Redzēju, kā sievietēm bija izdurtas acis un nogrieztas abas krūtis, ceļgalos izgrieztas kājas. Vīrietim bija nomaukti nagi rokām, kājām pēdas ar karstu dzelzi dedzinātas. Citam vīrietim bija nogrieztas abas ausis un izgriezts dzimumloceklis. Vēl vienam vīrietim bija izlauztas rokas un uz krūtīm iededzināts krusts un uz galvas uzlikts no dzeloņdrātīm pīts vainags. Viens klātesošais teica, ka šo nomocīto cilvēku pazīstot – tas esot mācītājs Pēteris Apšenieks. Man palika slikta dūša un no visa redzētā sāku drebēt, un mēs ar tēvu šo šausmu vietu atstājām. Aizgājām pie saviem ratiem un zirga, apsēdāmies ratos un tēvs pēc kāda brīža sāka runāt un stāstīt, ka šos vardarbīgos darbus ir pastrādājuši kopā čekisti un žīdi. Pēc šīs sarunas ar tēvu aizgājām uz banku. Iegājām uzgaidāmajā telpā. Tēvs aizgāja pie bankas sekretāres, es paliku gaidot tēvu atgriežamies. Atkal un atkal manu acu priekšā nostājās viss tas, ko es redzēju savām, vēl tajā laikā bērna acīm, kā komunisti izrīkojušies ar latviešu tautas meitām un dēliem. Latvieši, esmu dzīvs tā laika liecinieks tam, ko redzēju! Esmu gatavs runāt un apliecināt to personīgi Starptautiskās tiesas priekšā par komunistu, čekistu un žīdu genocīdu pret latviešu tautu. Latvijā vācu laikā 1942. un 1943. gadā “Zelta ābeles” apgādā tika izdota grāmata “Baigais gads” ar fotogrāfijām un bildēm. Kā atceros, tad šajā grāmatā bija ievietota Daugavpils čekā strādājošā žīda Moisejeva fotogrāfija. Kā rakstīts, čekisti maksājuši par roku nagu nomaukšanu dzīvam cilvēkam 180 rubļus. Jā, tiešām, šajā grāmatā bija aprakstītas dažādas komunistu vardarbības metodes ar visām foto bildēm. Man šī grāmata ar tēva palīdzību bija iegādāta.

  1. gada oktobrī čekisti un istrebiteļi mana tēva mājā meklēja “bandītus” un ieročus. Ieročus un bandītus neatrada, bet atrada šo “Baigā gada” grāmatu. Šajā grāmatā bija simts lappuses un tā bija iesieta biezos vākos. Māte stāstīja, ka pēc mūsu mājas pārmeklēšanas un kratīšanas čekistu virsnieks “Baigā gada” grāmatu paņēmis pie sevis. Zaldātiem un istrebiteļiem licis pārējās visas grāmatas nest no istabas laukā un pagalmā plēsuši un krāvuši kaudzē. Kad visas grāmatas bijušas iznestas, čekas virsnieks aplējis ar benzīnu un aizdedzinājis. Projām aizbraukuši tikai pēc tam, kad visas grāmatas sadegušas.

Sarkanie nelieši sadedzināja daudz vērtīgu grāmatu, kā “Mājturības leksikons”, romānus, žurnālus “Atpūta”, kopotos rakstus “Baltais virsaitis”, skolas grāmatas. Ļoti žēl Latvijas valsts vēstures grāmatas, kā arī žurnālu “Skauti”, “Mazpulks”, “Zeltene”.

Latvieši! Būsim uzticīgi Trijām Latvijas zvaigznēm un savai tautai. Cīnīsimies par to, kamēr dzīvosim. Tev dzīvot Latvija un spēkus krāt! Tev atdzimt valodā un skanēt dziesmā.

Mana pirmā dzeja Tēvzemei

Gaiši gaiši ziemas naktī

Deg pie debess zelta zvaigznes

Gaišāka lai Tēvzeme mūsu –

Deg trīs mūsu vada zvaigznes.

Mūsu zemes labās zvaigznes

Lai deg mūžam gaišas spožas!

Latvju dēli, meitas

Acis vaļā, esiet modri!

Cīņa ar sarkano ienaidnieku

Vēl nav beigusies;

Dievs palīdzi mūsu tautai

Šajā taisnīgajā cīņā uzvarēt.

Vēl cīņās karogs augsti plīv,

Un brīves cīnītājs ir dzīvs.

Jā dažs labs ozols zaļot rimst –

Tā vietā jauni asni dzimst.

Šīs rindas tapušas manas partizānu dzīves pirmajās dienās “Austrumu” māju meža bunkurā 1944. gada novembrī.

Tālo dienu notikumi čekas mājas būceņos un koridoros

Bija 1944. gada 17.oktobris. Tilžas pagasta čekisti Belobrodovs, Pinka, Miķelsons un Melnis no rīta ar bobiku ieradās mana tēva mājās. “Austrumos” čekists Belobrodovs paziņoja, ka esmu arestēts un brauksim uz Tilžu parunāties. Lika man saģērbties un veda uz mašīnu. Māte, māsas sāka raudāt un lūgties. Tēvs jautāja: – Kāpēc un par ko ved projām. Čekists Miķelsons tēvam atbildēja, ja visu izstāstīs un piekritīs prasītajam, tad šodien vakarā tiks atbrīvots. Jau dienā pārrunās ar čekistiem sapratu, ka mani neatbrīvos. Pēc pirmās sarunas čekists Pinka mani noveda lejā no otrā stāva un pirmā stāva trepju telpu galā mani iedzina būcenī un noslēdza durvis. Šajā būcenī bija tumšs un varēja tikai stāvēt. Pēc kāda laika, kad laukā bija tumšs, atnāca čekists Miķelsons, atslēdza būceņa durvis un lika man iziet no būceņa. Lika iet pa priekšu uz otro stāvu, bet pats man gāja aizmugurē. Uzejot augšā otrajā stāvā, manā priekšā nostājās istrebiteļs  ar šauteni un tūlīt atvēra durvis uz istabu, kurā dega sarkana īpatnēja gaisma un pie galda sēdēja čekisti Pinka un Belobrodovs. Blakus istabā redzēju vairākus istrebiteļus. Tā sākās manas Melnās stundas, dienas un naktis. Pinka un Belobrodovs centās mani iesaistīt istrebiteļos un runāja tā, ka tev mēs uzticēsim 10 istrebiteļu lielu vīru grupu ar automātiskiem ieročiem un man, kā grupas komandierim šie istrebiteļi būs jāvada. Es noklausījos šo čekistu teikto un sevī sajutu satraukumu, piecēlos un sāku iet. No galda piecēlās Pinka un ieveda mani blakus istabā, kur sēdēja istrebiteļi un lika apsēsties. Es nesēdēju, stāvēju un tad aizvēra durvis. Pēc neilga laika durvis atvērās un visus istrebiteļus čekists Melnis izsauca no istabas laukā un es paliku ar Melni. Viņš man ieteica pārdomāt un padomāt un aizgājis aizvēra durvis. Pēc čekista aiziešanas man prātā ienāca doma, vai es čekistu sišanu un spīdzināšanu izturēšu. Mazliet nomierinājos, tad tajā liktenīgajā brīdī iekšējā balss manu sirdi stiprināja un runāja: – Tu nedrīksti kalpot čekistiem un istrebiteļiem. Pārkrustījos un lūdzu Dievu, palīdzi man izturēt šīs liktenīgās dienas un stundas. Atvērās durvis un čekists Melnis mani ieveda blakus istabā, kur pie galda sēdēja Pinka, Belobrodovs, Miķelsons. Lika man apsēsties un tad Pinka jautāja, vai došu savu parakstu un solījumu par 10 vīru istrebiteļu vadīšanu un sadarbību ar NKVD vīriem cīņā pret bandītismu. Es piecēlos un atbildēju Pinkam un visiem klātesošajiem: – Es esmu iestājies mācīties Rēzeknes pārtikas rūpniecības skolā un domāju mācības turpināt tālāk. Nekur citur nedomāju iestāties, jo gribu mācīties. Bija klusums. Pēc brīža čekists Miķelsons jautāja: – cik jūsu mājas apkārtnē dzīvo bandītu? Es viņam atbildēju, – nezinu, jo es mājās nedzīvoju, bet dzīvoju Rēzeknē. Un vispār, es kā skolnieks nezinu, kas tie tādi par cilvēkiem, kurus sauc par bandītiem. Čekists Pinka piegāja pie skapja, atvēra durvis, paņēma pistoli un tādu pletni, kurai galā divi gredzeni. Uz galda nolika pistoli, bet pletnes abus gredzenus paņēma labajā rokā. Piegājis man tuvāk nikni krievu valodā uzsauca: – ak ti niznajiš de živut bandīti!, un man ar pletni sāka sist pa pleciem un muguru. Šis necilvēks – zvērs, nosita mani gar zemi un ar labpatiku spārdīja mani ar kājām, un kliedza, – a nu padnimaise bandit. Es, turoties pie sienas, piecēlos. Čekists Miķelsons no blakus istabas pasauca divus istrebiteļus un lika mani novest lejā. Istrebiteļi mani noveda lejā un aizveda uz pagalmā esošo pagrabu. Ieslēdza uguni. Tur stāvēja divi lieli kubuli pilni ar aukstu ūdeni. Nolika mani ar seju pret sienu un viens mani turēja, otrs smēla no kubula ūdeni un lēja uz muguras un pleciem. Pēc tam es tā kā mazliet atjēdzos, bet ļoti lielas sāpes sajutu galvā. Tā džinkstēja. Istrebiteļi dzina mani no pagraba atkal uz čekas māju un jautāja man: – vai tu mūs pazīsti? Es viņiem ne  vienu vārdu neatbildēju. Bet es viņus abus pazinu. Viens bija Deičmanis un otrs Gusts.  Kad mani dzina augšā otrajā stāvā, koridorā stāvēja čekists Melnis. Tas atslēdza durvis koridora pretējā pusē un istrebiteļi mani iegrūda iekšā pa durvīm. Viss bija tumšs. Ar visām sāpēm, gar sienu gramstoties, atradu slēdzi un ieslēdzu uguni. Telpa bija auksta un mans apģērbs bija viss slapjš. Kaktā bija dēļu lāviņa un es apsēdos un domāju, – par kādu noziegumu man šī spīdzināšana. Nograbēja durvju atslēga, durvis atvērās un pa tām iemeta manu mēteli, kurš bija sauss un bija palicis čekistu istabā. Ar šo sauso mētelīti, to uzlicis uz sava slapjā apģērba un pleciem, sildījos. Sāpēja visas vietas un sēdot uz lāviņas biju iesnaudies. Pamodos, kad laukā bija jau gaismiņa, kura iespīdēja pa logu. Mēģināju kustēties un piecelties, bet no sāpēm nevarēju un pievilkos gar lāviņas malu līdz sienai. Tad tikai varēju piecelties un staigāt. Tā lēnām sāku kustēties un arī pašam palika siltāks.Kustējos nepārtraukti, lēnām, jo viss es drebēju no aukstuma. Čekas koridorā izdzirdu soļus un kāpšanu pa trepēm uz augšu, uz otro stāvu. Otrā stāva koridorā notika lamāšanās un strīdēšanās un uz brīdi pēc tam apklusa. Tikai krievu valodā pēdējie vārdi ko dzirdēju bija, – ja etim banditam pakažu kak rodinu lubits.

Nograbēja durvju atslēga un durvis atvērās. Durvīs parādījās čekists Belobrodovs un aiz viņa Miķelsons. Miķelsons latviešu valodā ņirgādamies runāja: – dzīvs esi, vai būsi pārdomājis?… Nu tagad zināsi, cik bandītu dzīvo jūsu apkārtnē un kuri ir tie, kas viņus atbalsta. Es viņam nevienu vārdu neatbildēju. Viņš izgāja no kameras un noslēdza durvis. Pēc kāda brīža izdzirdu skaļu raudāšanu un vaimanāšanu čekas pagalmā. Es piegāju pie vienīgā loga, kas bija uz pagalma pusi. Tur istrebiteļi Vilis Putniņš, Valdis Melnacis bija atveduši trīs raudošās sievietes. Divas es pazinu. Tās bija manas māsas Anna un Anastasija Barkovskas. Šīs sievietes palika lejas stāvā un sapratu, ka pēc kāda laika tiks vestas augšā un pratinātas. Bija dzirdami sieviešu kliedzieni un vaimanas. Es pie kameras durvju stenderes atbalstījies – klausījos. Pēc pratināšanas manas māsas divi istrebiteļi ar šautenēm rokās aizdzina uz cietumu, kurš atradās netālu no čekas mājas, pie Tilžas pagasta izpildkomitejas. To visu es redzēju caur manas kameras logu, kurā biju ietupināts. Šie nelieši – istrebiteļi bija Vilis Caunīts un Jānis Peizeriks. Es viņus abus pazinu. Kad iestājās 1944. gada 18. oktobra nakts tumsa, nožvadzēja atslēga un kameras durvis atvērās. Čekists Miķelsons lika man iziet un tūlīt istrebiteļs mani dzina pāri koridoram uz pretējām durvīm. Man lika apstāties pie durvīm un tad atvēra čekas kabineta durvis. Mani istrebiteļs, kuru es nepazinu, ar automāta stobru no mugurpuses iegrūda iekšā. Pie galda sēdēja čekists Belobrodovs un čekists Pinka. Čekists Pinka man lika apsēsties, un es viņam lūdzu ūdeni padzerties. Viņš man atbildēja: pēc tam. No čekas blakus kabineta pavērās durvis un ienāca čekists Miķelsons. Kreisajā rokā bija runga. Piegājis man tuvāk, nikni uzsauca krievu mēlē, – peredumali!… Es viņam atbildēju, – man nav ko pārdomāt un es neko nezinu, tikai gribu mācīties. Tā uzreiz Miķelsons ar labās rokas delnu sita tieši pa kreiso ausi. No diviem sitieniem sagrīļojos, bet noturējos. Saņemot trešo sitienu, es biju nosists uz grīdas. Novilka zābakus no kājām un uzsēdies virsū, Miķelsons sita pa kāju papēžiem. Cik šausmīga jušana un sāpes! Galvā tāda sajūta, it kā cauri būtu gājusi elektriskā dzirkstele un viss galvā vārās. Zaudēju samaņu un ar visiem pēdējiem spēkiem sāku kliegt un spārdīties. Tad čekists Miķelsons spīdzināšanu un sišanu pārtrauca, piecēlās un aizejot projām ar kāju iespēra mugurā.

Ienāca čekists Belobrodovs ar diviem istrebiteļiem, un mani paņēmuši aiz rokām, izvilka no sišanas un spīdzināšanas kameras. Pa koridoru aizvilka līdz kameras durvīm, kur es biju iespundēts iepriekšējā naktī. Atslēdza durvis un mani pārvilkuši pāri slieksnim atstāja. Durvis aizslēdza un aizgāja. Biju garīgi un fiziski sagrauts, bet vēl dzīvs. Stenēju un vaidēju. Gribējās dzert un ēst, jo bez ūdens un ēšanas biju nodzīvojis divas diennaktis. Pēc kāda laika kameras durvis atvēra čekists Melnis un iemeta manus zābakus, kuri bija palikuši čekas kamerā. Melnim lūdzu, lai iedod ūdeni padzerties, bet viņš man atbildēja, ka rīt no rīta dabūsi maizi un ūdeni. Aizslēdza kameras durvis un aizgāja. Cik skaudras iekšējas sāpes jutu… Galvu nevarēju ne pacelt, ne arī pagriezt. Ar visiem spēkiem mēģināju pagriezties uz sāniem, bet sāpes bija tik skaudras, ka paliku guļot uz grīdas pie durvīm, jo līdz lāviņai, kur gulēju iepriekšējā naktī, nebiju spējīgs aiziet. Paliku guļot ar muguru uz grīdas. Biju aizmidzis. Kad pamodos, jutos labāk. Neizjutu vairs tās skaudrās sāpes un varēju lēnām pagriezties uz sāna. Vispirms mēģināju rāpot un tad , pie sienas turoties, piecelties. Sasistās kāju pēdas bija sapampušas un sāpēja. Zābakus uzvilkt nevarēja. Rāpus aizvilkos līdz kameras durvju stenderei un turoties pie tās, piecēlos. Ieslēdzu uguni un gar sienu turoties, aizšļūcu līdz lāviņai. Apsēdos un savu mētelīti paņēmis pārvilku to pār sāpīgajiem pleciem. Man kļuva siltāk, jo laukā jau bija sniegs un sals. Kameras telpa bija auksta un drēgna. Sēdot uz lāviņas, visādas domas ienāca prātā. Ko šīs bendes darīs nākošajā naktī?… Kādas metodes būs izdomājuši, lai mani turpinātu spīdzināt?…

Laukā jau bija gaisma, pagalmā pie čekas mājas bija sapulcējušies daudz istrebiteļu. Visi bija bruņoti ar automātiem un diviem bija ložmetēji. Čekas pagalmā iebrauca smagā automašīna ar būdu un apstājās. No kabīnes izkāpa krievu armijas formas tērpā ģērbies virsnieks un iegāja čekas mājā Visu šo es vēroju no savas kameras pa mazo logu. Pēc neilga laika no čekas mājas izgāja čekists Belobrodovs, svešais virsnieks un lika visiem bruņotajiem istrebiteļiem iekāpt pa vienam automašīnas kravas kastē. Šo brīdi es ar lielu interesi vēroju un pēc skaita automašīnā iekāpa 16 istrebiteļi. Kad istrebiteļi bija iekāpuši mašīnā, svešais krievu virsnieks palika stāvot mašīnas aizmugurē, bet čekists Belobrodovs iegāja atpakaļ čekas mājā un pēc brīža izgāja ar automātu plecā. Iekāpa automašīnas kravas kastē pie istrebiteļiem. Svešais virsnieks iekāpa mašīnas kabīnē un auto izbrauca no čekas pagalma. Kādā virzienā, to no savas kameras loga nevarēju redzēt, jo ceļa krustojumu aizsedza liels šķūnis, kurā čekisti turēja apcietinātos cilvēkus no Rugāju un Bērzpils pagastiem, jo cietums, kas atradās pie Tilžas izpildkomitejas mājas, bija mazs.

December 10, 2017 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Grib uzraudzīt čekas pētniekus

Grib uzraudzīt čekas pētniekus


Opozīcijas deputātu pieprasījumu valdībai sniegt informāciju par kādreizējās Valsts drošības komitejas (VDK) zinātniskās izpētes komisijas darbu Saeimas vairākums vakar noraidīja. Tā rīkoties liek koalīcijas līgums. Tomēr pat valdošās koalīcijas pārstāvju vidū pastāv bažas par to, vai komisija spēs izpildīt savu galveno uzdevumu – līdz nākamā gada maija beigām sagatavot rekomendācijas čekas arhīvu publiskošanas procesam. Tādēļ parlamentā sākusies diskusija par to, kādā veidā politiķi varētu uzraudzīt zinātnieku darbību.

“Saeimā jau pirms gada mēs dzirdējām, ka ar VDK dokumentu izpētes komisiju ir problēmas. Diemžēl toreiz mēs neko ar to nedarījām. Tagad mums ir labas ziņas, ka komisija savu darbu varētu pabeigt pusgada laikā, bet diemžēl mums nav pārliecības, ka tas tiks pabeigts. Un mums nevajadzētu novelt atbildību par darba pabeigšanu ne tikai uz Ministru kabinetu vai Ministru prezidentu, ne tikai uz atbildīgo ministru. Mums pašiem šeit, Saeimā, ir jāveic uzraudzība par to, lai čekas dokumentu saturs tiktu kvalitatīvā veidā izpētīts, kvalitatīvā veidā komentēts un kvalitatīvā veidā publiskots,” teica deputāte Lolita Čigāne. Viņa arī uzsvēra, ka izpētes darbs tiek pietiekami labi finansēts (aptuveni 250 000 eiro gadā) un tam piesaistīti kvalificēti eksperti, bet komisijas darbs “uzkaroties” dēļ zinātnieku nespējas veikt organizatoriskus pienākumus.

Tādēļ Čigāne piedāvā kādai no Saeimas komisijām uzlikt pienākumu veikt regulāru VDK izpētes komisijas uzraudzību. “Tas nozīmētu, ka VDK komisijas pārstāvjiem vismaz reizi vai vairākas reizes nedēļā būtu jānāk uz Saeimu un jāinformē par darba gaitu un to, vai radušās kādas problēmas, piemēram, aizķeršanās ar pielaidēm, ekspertu trūkums, lai Saeima varētu palīdzēt meklēt risinājumus,” paskaidroja deputāte.

Par to, ka VDK komisijai nepieciešama parlamentāra kontrole, deputāti ir vienisprātis, bet domas dalās jautājumā, kurai no Saeimas komisijām šo pienākumu uzticēt. Čigānes ieskatā tā varētu būt Saeimas Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisija. Pret to iebilst Nacionālās apvienības (NA) pārstāvji, tostarp Pilsonības komisijas priekšsēdētājs Ritvars Janosns (NA). “Šāda kontrole ir viennozīmīgi nepieciešama, bet šaubos, vai tā būs pietiekami stingra komisijā, kuras galvenais uzdevums ir Pilsonības likuma uzraudzība, nevis drošības iestāžu uzraudzība. Šajā gadījumā uz komisiju tad būtu jāsauc ne tikai VDK izpētes komisijas locekļi, bet arī Satversmes aizsardzības biroja vadītājs Jānis Maizītis, par VDK izpētes finansēšanu atbildīgais izglītības ministrs, Ministru prezidents un citas amatpersonas. Turklāt komisijas darbs saistīts ar ierobežotas pieejamības informāciju un, iespējams, arī daļa tās galaziņojuma būs slepena, tādēļ parlamentāro uzraudzību drīkstētu veikt tikai slēgtās sēdēs deputāti, kuriem ir nepieciešamās pielaides,” teica Jansons. Viņaprāt, pareizāk būtu šo jautājumu nodot Saeimas Nacionālās drošības komisijai.

Čigāne gan paliek pie sava, ka VDK komisijas parlamentāro uzraudzību labāk veiktu Sabiedrības saliedētības komisija, kuras sēdes ir atklātas, jo šādā veidā tiktu noņemtas arī jebkādas aizdomas par politiķu mēģinājumu ietekmēt zinātnieku darbu. Debates par VDK izpētes parlamentāro uzraudzību Saeima turpinās nākamās ceturtdienas sēdē.

December 9, 2017 Posted by | Vēsture | 1 Comment

Par grāmatu “Rīgas dzīvokļu “likumīgā” izlaupīšana. 1944–1949″

Raidījumu var klausīties Latvijas Radio arhīvā

http://lr1.lsm.lv/lv/raksts/kulturas-rondo/makslas-darbi-kas-kluva-par-bezsaimnieka-mantu-pec-beglu-gaitam-.a96281/

Kultūras Rondo

Mākslas darbi, kas kļuva par “bezsaimnieka mantu” pēc bēgļu gaitām 1944. gadā

Santa Lauga   Zigfrīds Muktupāvels


Kas notika ar tūkstošiem 1944. gada vasaras beigās un rudenī bēgļu gaitās devušos rīdzinieku mājās atstāto iedzīvi, tostarp mākslas darbiem, ko padomju vara atzina par “bezsaimnieka mantu”, un kāds bija mākslas darbu un kolekciju liktenis, kad daļu no šīm vērtībām nonāca toreizējā Latvijas PSR Valsts latviešu un krievu mākslas muzejā? Kultūras Rondo studijā pārrunājam ar mākslas zinātnieci Kristiānu Ābeli un mākslas vēsturnieku, grāmatas “Rīgas dzīvokļu “likumīgā” izlaupīšana. 1944–1949″ autoru Jāni Kalnaču.

“Grāmata “Rīgas dzīvokļu “likumīgā” izlaupīšana. 1944–1949″ nav ne centieni pārrakstīt kādu Latvijas vēstures posmu vai pielāgot Latvijas mākslas vēsturi kādai modernai Rietumu teorijai, bet gluži vienkāršs (uz dokumentiem, atmiņām un citiem avotiem balstīts) mēģinājums aizpildīt tukšu lauku Latvijas sabiedrības un kultūras vēsturē,” tā grāmatas autors Jānis Kalnačs. Grāmatu izdevis apgāds “Neputns”.

Tas, kas tolaik notika ar rīdzinieku dzīvokļiem un tajos atstāto, līdz šim nav apzināts un pētīts. Daža glezna palika tādās ģimenēs, kuras mazāk cieta padomju okupācijas apstākļos. Daudz kas nonāca komisijas veikalos. Arī ne viena vien pirmajos pēckara gados Latvijas PSR Valsts latviešu un krievu mākslas muzeja (tag. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja) krājumu papildinājuša darba pirmskara piederība un iegūšanas apstākļi nav droši zināmi. “Taču šī grāmata vairāk stāsta nevis par ļoti pazīstamām mākslas vērtībām, bet gan par cilvēkiem, viņu iedzīvi, arī mākslas darbiem, to vietu viņu dzīvē un varu, kas nežēlīgi izmainīja likteņus. Protams, apzinoties, ka varbūt vien retais mākslas darbs ir cilvēka dzīvības vērts un ka ne visam radītajam lemts saglabāties. Mākslas darbiem ir savi – reizēm aizraujoši – likteņi. Daži no tiem pašķetināti šajā pētījumā, mēģinot atbildēt pirms piecdesmit gadiem trimdā literatūras kritiķa Jāņa Rudzīša izteiktajam konstatējumam, ka “to, kas noticis ar daudzām gleznām Latvijā, nezinām”,” tā Jānis Kalnačs.

December 7, 2017 Posted by | Vēsture | Leave a comment

%d bloggers like this: