gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Lietuvā pabeigta VDK aģentu sarakstu publiskošana

Viss raksts: http://www.delfi.lv/news/arzemes/lietuva-pabeigta-vdk-agentu-sarakstu-publiskosana.d?id=49623703

Lietuvā pabeigta VDK aģentu sarakstu publiskošana


Plašas atskaņas Lietuvas medijos izraisīja informācija, ka starp pēdējiem publicētajiem uzvārdiem šai sarakstā minētas arī divas izcilas Lietuvas kultūras personības – pazīstamais teātra un kino aktieris Donāts Baņonis un diriģents Sauļus Sondeckis.

LGGRTC norāda, ka žurnāla aizpildīšana sākta tikai 1987. gadā un tajā sniegtas ziņas par aģentiem, ziņotājiem vai par personām, kas vervētas citām sadarbības formām laikā no 1940. līdz 1979. gadam.

“Publiskotais saraksts, tāpat kā daudzi VDK dokumenti, ir jāvērtē kritiski. Viss aģentu reģistrācijas žurnāls rakstīts ar roku. Daži beigās ierakstītie vārdi ir rakstīti ar citu rakstāmo, citā rokrakstā. Nav ieturēta hronoloģiska secība, tādēļ žurnālā minēto datu pārbaudei tika veltīta īpaša uzmanība,” norādīts dokumentā.

LGGRTC atgādina, ka savulaik, sākot publiskot žurnāla datus, tas pievienojis tiem šādu norādi: “Nav zināms, pēc kāda principa un ar kādu mērķi veidots šis žurnāls. Vērīgāk izmeklējot papildu datus no arhīviem un dažādiem citiem avotiem par sarakstā esošajām personām, noteikts, ka daļa savervēto personu nav darbojušās kā aģenti.

Kā teikts tagad LGGRTC izplatītajā paziņojumā, visus šai sarakstā ierakstītos aģentus vervējis VDK vai citas PSRS drošības dienestu struktūrvienības, taču ne visi šie cilvēki bijuši gatavi ar tām sadarboties, turklāt ne visu aģentu darbu var vērtēt vienādi.

LGGRTC skaidro, ka daži pēckara pretošanās kustības laikā sagūstītie nacionālo partizānu sakarnieki, paši partizāni vai ar viņiem pat nesaistīti cilvēki, vēloties tikt vaļā no toreizējā PSRS Iekšlietu tautas komisariāta (NKVD), piekrituši kļūt par aģentiem vai informatoriem, bet, atlaisti brīvībā, aizgājuši mežos un par vervēšanu paziņojuši partizāniem vai tuviniekiem.

Kā uzsver vēsturnieki, kas pēta okupācijas laiku, bijuši arī tādi cilvēki, kuri ļāvušies savervēties ar nacionālo partizānu ziņu un tad snieguši padomju drošības dienestiem maldinošu vai maznozīmīgu informāciju. Bijuši gadījumi, ka savervētie cilvēki nolūkā izvairīties no sadarbības mēģinājuši bēgt uz Rietumiem, un vairākiem cilvēkiem par to ierosinātas krimināllietas, bet zināmi arī gadījumi, kad informācija liecina par cilvēka sadarbošanos ar VDK, tomēr viņam piespriests nāvessods.

LGGRTC norāda, ka saraksta beigu daļā ierakstīta arī tāda personība kā katoļu kardināls Vincents Sladkevičs, taču apstākļi, kādos tur ierakstīts viņa uzvārds, palikuši neskaidri, bet vienlaikus tur ierakstīts arī bīskaps Ludviks Poviļonis, par kura kontaktiem ar VDK pastāvējušas aizdomas jau padomju laikā, un Antans Urbons, kas nodevis slaveno partizānu komandieri Ādolfu Ramanausku-Vanagu, turklāt attiecībā uz Urbona sadarbību ar VDK šaubu nav.

Paziņojumā atgādināts, ka VDK dokumentu publiskošanu paredz Lietuvas Seima pieņemts likums. Žurnāla publiskošana sākta 2012. gada otrajā pusē un pabeigta pagājušās nedēļas nogalē. Izanalizēti dati par 1669 personām.

LGGRTC arī uzsver, ka minētais žurnāls nav slepens dokuments, bet brīvi pieejams Lietuvas īpašajā arhīvā. Saskaņā ar Lietuvas Lustrācijas likumu nepubliskoti tikai 22 žurnālā minēti cilvēki, kas sadarbībā ar VDK atzinušies paši.

Pēdējā publiskotajā VDK vervēto personu sarakstā minēti divi Lietuvas nacionālās kultūras un mākslas prēmijas laureāti – teātra un kino aktieris Donāts Baņonis un diriģents Sauļus Sondeckis.

Interneta vietnē “Kgbveikla.lt” lasāms, ka Baņonis jeb aģents ar segvārdu Broņus savervēts 1970. gadā un sniedzis ziņas par Amerikas lietuviešiem. Teikts, ka togad viņš apmeklējis ASV pēc federācijas “Santara-Šviesa” ielūguma, pirms šā ceļojuma “instruēts par Amerikas lietuviešu darbību” un saņēmis uzdevumus, kurus izpildījis, iedibinājis kontaktus ar dažiem trimdas lietuviešiem, par kuriem interesējusies VDK, sniedzis viņus raksturojošas ziņas, kas “varēja atvieglot operatīvo darbu (izsekošanu), kad šie cilvēki apmeklēja Lietuvu”.

VDK dokumentos arī teikts, ka aģenta Broņus brauciens uz ASV bijis “vērtīgs no ideoloģiskā darba viedokļa, proti, tas palīdzējis ASV lietuviešu acīs atspoguļot dzīvi Padomju Lietuvā vēlamā gaismā.

1974. gadā Baņonis no aģentu tīkla svītrots, domājams, saistībā ar to, ka ievēlēts par Lietuvas PSR Augstākās padomes deputātu. Tautā mīlētais un tālu ārpus Lietuvas pazīstamais aktieris aizgāja aizsaulē 2014. gadā 90 gadu vecumā.

Runājot par Sondecki, kas miris 2016. gadā 87 gadu vecumā, vietnē norādīts, ka VDK interesējies par viņa tēvu, kurš bija emigrējis uz ASV un bija lietuviešu žurnāla “Keleivis” redaktors. Teikts, ka slavenais diriģents savervēts 1962. gadā un ar segvārdu “Salūts” figurējis aģentu tīklā līdz 1982.gadam. Kā liecina dokumenti, VDK 1967. gadā saņēmusi informāciju, ka Sondecka tēvs grib nodibināt kontaktus ar dēlu, un nolēmusi to izmantot. Tā centusies ietekmēt tēvu, lai viņš “atsakās no pretpadomju darbības” un ierodas Lietuvā, kur viņu varētu aktīvāk izsekot un izmantot.

1968. gadā tēva un dēla tikšanās noorganizēta Kanādā, kur Sondeckis bija devies koncertbraucienā.

Lietuvas Lustrācijas komisijai sadarbībā ar PSRS slepenajiem dienestiem brīvprātīgi atzinušies 1589 cilvēki.

January 8, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Stukači kā… filozofiska problēma

Māris Zanders: ‘Stukači’ kā… filozofiska problēma

Māris Zanders, Pans Kleksis


Ko mēs vēlamies – noskaidrot Valsts drošības komitejas (VDK) ziņotāju personības vai arī rīcības motīvus?


LU Filozofijas un socioloģijas institūta izdevuma “Reliģiski-filozofiski raksti” jaunākajā (XXIII) numurā lasāms interesants Irēnas Salenieces teksts par skolotājiem, kuri okupācijas gados centās saglabāt saikni ar Baznīcas dzīvi, lai gan tas, protams, draudēja viņiem ar pamatīgām nepatikšanām. [1] Lai gan stāstītāji atbilstoši parastai šādu pētījumu metodoloģijai nav parādīti ar, kā saka, pilnu vārdu un uzvārdu, atmiņas ir dzīvas un nepiespiestas.

Savukārt citā tekstā šajā pašā numurā Solveigas Krūmiņas-Koņkovas visnotaļ izsmeļošajā izziņā par okupācijas varas centieniem pakļaut luterāņu un katoļu garīdzniecību Latvijā, tostarp vervējot tās rindās ziņotājus, varas pusē pārgājušo skaidrojumu nav. Un tas arī saprotami – ja neskaita gadījumus, kad bijušais ziņotājs (vai cilvēks, kuram sadarbība ar VDK tiek “piestādīta”) spiests izteikties, jo viņa vārds un uzvārds jau izskanējis publiski, liela prieka skaidrot savus motīvus droši vien nav.

Rezultātā arī pētnieku, kuri profesionāli strādā ar šiem jautājumiem, rīcībā ir ļoti, ja tā var raksturot, saraustīts materiāls. Piemēram, VDK zinātniskās izpētes komisijas jaunākajā darbu apkopojumā publicētajā Martas Starostinas darbā par to, kā VDK izmantoja ar ārzemju tūristiem strādājošos, kāda gide-tulce ir vienlīdz lakoniska un atklāta: “… mani iepazīstināja ar [VDK 2. daļas pretizlūkošanas virsnieku] Voldemāru Trofimovu, paskaidroja, ka turpmāk Trofimovs būšot mans priekšnieks. (..) Trofimovs piedāvāja man sadarboties ar VDK kā informatorei, apsolīja, ka varēšu doties [uz ārzemēm], paskaidroja, ka gadījumā, ja atteikšos sadarboties, mana māte varot zaudēt darbu.” [2]

Nu, skaidrs. Savukārt Jāņa Taurēna, kurš analizējis tiesas procesus par sadarbības ar VDK konstatēšanu un to atspoguļojumu presē, materiālā mēs sastopamies ar pavisam cita veida skaidrojumu. “[Pārgaujas ģimnāzijas direktors] Uldis Ābeltiņš paziņoja, ka iekļuvis VDK aģentu sarakstos, jo bijis pārrunāt ar VDK Valmieras nodaļas priekšsēdētāju [Jāni] Mortuzānu par viņa meitas sekmēm Ābeltiņa audzināmajā klasē. Sarunas laikā Mortuzāns jautājis arī par latviešu un krievu attiecībām Pārgaujas vidusskolā.” Nav grūti pamanīt, ka šis skaidrojums tā sniedzēju rāda viņam labvēlīgākā gaismā, un tas nu ir konkrētā lasītāja ziņā – ticēt šādai versijai vai ne.

Īsi sakot, ja ar aģentu sarakstiem (to adekvātums ir cita tēma), visticamākais, skaidrība šogad būs, tad motīvu daļa, šķiet, joprojām ir un būs “baltais plankums”.

Var, protams, iebilst, ka sabiedrībai par sadarbības iemesliem nav jālauza galva, jo pats sadarbības fakts, kā mēdz teikt, visu jau pasaka. Var arī tā spriest, tomēr, manuprāt, rīcības motīvu pārrunāšana būtu būtiska kaut tā iemesla dēļ, ka ne jau tikai VDK ziņotāji deva savu pienesumu okupācijas režīma funkcionēšanā un atšķirīgo viedokļu apspiešanā.

Man, piemēram, nav skaidrs, ar ko tā sauktie kritiķi, kuri dažādos okupācijas gados faktiski nīcināja ārā talantīgus gleznotājus vai dzejniekus, ir nodarījuši mazāku ļaunumu par dažu labu VDK ziņotāju. Ja mēs deklarējam, ka mums pietiek ar VDK aģentu personāliju noskaidrošanu, bet sadarbošanās motīvi mūs vispār neinteresē, tad mēs atsakāmies arī no mēģinājumiem izvērtēt sadarbošanos ar totalitāro režīmu kopumā. Tad mēs kā sabiedrība būtībā pasakām, ka esam identificējuši noteiktu skaitu, teiksim tā, slikto, bet kopumā melot, izkalpoties ir normāli. Manuprāt, tas ir diezgan savdabīgs vērtējums.

Te, protams, var iebilst – ja sadarbošanās ar okupācijas režīmu jēdzienu mēs paplašinām, tad jau tāpat potenciāli smagās sekas (“maisu atvēršanas” rezultātā), ja runājam par gaisotni sabiedrībā, būs vēl smagākas. Grūti prognozēt, tas tiesa, tomēr pagātnes izvērtēšana, kas saistībā ar sadarbību ar nacistisko režīmu ir notikusi (un notiek) Vācijā vai Francijā, liecina, ka ir iespējams to veikt arī puslīdz ar pašcieņu un bez histērijas.

Turklāt te svarīgi uzsvērt, ka mehānismu analīze nenozīmē notikušā attaisnošanu. Ja vardarbīga režīma funkciju dalībnieks netiek nepārtraukti saukts dažādos neglaimojošos vārdos, tas vēl nenozīmē, ka viņa rīcība ir akceptēta. Ja atļauts piemērs no citas jomas, boļševiku panākumu Krievijā izskaidrošanai ar to, ka viņi tiks apzīmēti par noziedzniekiem, nepietiks. Galu galā – ja runājam par Latviju – mērķim vajadzētu būt saprast, kā vienu nāciju, kas nav nedz gudrāka, nedz dumjāka par citām, var piespiest ilgstoši dzīvot, atļaušos teikt, ne tikai izliekoties, bet arī šos melus pieņemot kā normu.

Protams, šāda plašāka diskusija prasītu vēl lielāku pacietību. Es varu iedomāties, ka būs cilvēki, kuri teiks: mēs neko vai neko daudz nezinājām par pirmskara valsti, līdz ar to mūsu attieksme pret režīmu bija principiāli citāda. Lai cik tas neticami no šodienas viedokļa var likties, bet tā varēja būt. Līdzīgi kā nav akadēmiski korekta iemesla apgalvot, ka visi vācieši vienkārši nevarēja nezināt par nacisma noziegumiem.

Pašsaprotama ir pirmā reakcija – sarunāt šādu paskaidrojumu sniedzējiem daudz rupju vārdu, tomēr atkal der paturēt prātā gala mērķi, un tas ir – saprast, kā notiek vēstures aizmiršana, kropļošana, ignorēšana. Runa ir par, atvainojos par nedaudz patētisku izteiksmi, cilvēka dabas vājumu, ēnas pusēm – kā tas aktualizējas, kā ar tām var manipulēt utt. Un – protams, jācer uz labāko, bet – es neņemos teikt, ka mums šādas zināšanas (arī kā nācijai) nenoderēs arī turpmāk.

https://dspace.lu.lv/dspace/bitstream/handle/7/37533/RFR_XXIII_content.pdf?sequence=2&isAllowed=y

https://www.lu.lv/fileadmin/user_upload/lu_portal/projekti/vdkkomisija/VDK-izpetes-rakstu-krajums-4sejums_2017-12-30decembris_LielaisBralisTeviVero_VDK-un-tas-piesegstrukturas_ISBN_978-9934-8587-7-2.pdf

January 8, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

LPSR VDK uzbūve un galvenie darba virzieni

Viss raksts: https://www.pietiek.com/raksti/lpsr_vdk_uzbuve_un_galvenie_darba_virzieni_1980-1991_g

LPSR VDK uzbūve un galvenie darba virzieni (1980.-1991. g.)

Indulis Zālīte


LPSR Valsts drošības komitejas (VDK) struktūru veidoja šādi galvenie pamatbloki: LPSR VDK vadība, administrācija, operatīvā darba struktūrvienības (izlūkošana – 1. daļa, pretizlūkošana – 2. daļa, specializētās pretizlūkošanas daļas – 3., 4., 5., 6., “R” daļa), operatīvā darba nodrošinājuma struktūrvienības (ārējā izsekošana, operatīvi tehniskā daļa, korespondences perlustrācijas*, šifrēšana, sakari u.c.) un izmeklēšanas daļa, kura veica pirmstiesas izmeklēšanas funkcijas par VDK kompetencē esošajiem faktiem.

Jāpaskaidro, ka “operatīvā darbība ir galvenais valsts drošības orgānu izlūkošanas un pretizlūkošanas aparātu darbības veids, kura rezultātā VDK iegūst (galvenokārt slepenā ceļā) informāciju par to interesējošiem faktiem, notikumiem un personām, kas saistīti ar pretinieka graujošo darbību un nepieciešamības gadījumā uz tiem iedarbojas, izmantojot operatīvos spēkus, līdzekļus, formas un metodes. O.d. (Operatīvā darbība. – I.Z.) pieskaitāma pie valstiskas darbības, un tai ir politisks, šķirisks raksturs. Galvenie O.d. līdzekļi ir: aģenti, ārējā novērošana, korespondences perlustrācija, operatīvā tehnika, uzticamības personas u.c. (..) O.d. reglamentē tiesību normas, kas noteiktas “Nolikumā par PSRS Valsts drošības komiteju pie PSRS MP un tās reģionālajiem orgāniem”, ar PSRS Augstākās Padomes Prezidija dekrētiem, PSRS Ministru Padomes lēmumiem un rīkojumiem, PSRS VDK pie PSRS MP priekšsēdētāja pavēlēm, instrukcijām un rīkojumiem. Šajos normatīvajos aktos noteikti O.d. objekti, uzdevumi, spēki, līdzekļi, formas un metodes.”1

Taču, kā liecina LPSR VDK bijušie darbinieki, ar nolikumu par VDK darbību tikušas iepazīstinātas tikai pašas pirmās amatpersonas, un nolikums stingras slepenības apstākļos ticis uzglabāts LPSR VDK priekšsēdētāja seifā.

Lielākā struktūrvienība LPSR VDK bija daļa. Atkarībā no uzdevumu apjoma dalās bija dažāds skaits nodaļu, katrā no kurām strādāja apmēram 5 operatīvie darbinieki. Atsevišķu uzdevumu veikšanai uz laiku vai pastāvīgai darbībai varēja izveidot grupas.

Operatīvo darbinieku kopskaits LPSR VDK bija apmēram 360-400 cilvēku. Katra operatīvā darbinieka rīcībā (žargonā – uz sakariem) bija apmēram 10 (augstākais 20) aģenti.

1991. gadā LPSR VDK aktīvajā aģentūras aparātā skaitījās apmēram 4300 aģentu.** Uzticamības personas*** netika īpaši reģistrētas un uzskaitītas, bet to skaits varēja pat vairākkārt pārsniegt aģentu skaitu.

Lielākais darbinieku skaits bija operatīvā darba nodrošinājuma daļās, kā arī valdības sakaru daļā.

Perifērijā – pilsētu un rajonu dalās un nodaļās strādāja apmēram 120 operatīvie darbinieki. 6 perifērajām struktūrām bija daļas statuss (Rīgas, Jelgavas, Ventspils, Jūrmalas, Liepājas un Daugavpils pilsētas daļas) ar 10-18 darbiniekiem katrā. Pārējām bija nodaļas statuss ar 3-5 darbiniekiem katrā.

I. VADĪBA

LPSR VDK bija PSRS VDK teritoriāla struktūrvienība un pakļāvās centralizētai PSRS VDK vadībai. Pavēles par galvenajiem darba virzieniem, par kadru pieņemšanu un atvaļināšanu parakstīja PSRS VDK priekšsēdētājs. Darbs VDK tika pielīdzināts dienestam PSRS Bruņotajos spēkos (izņemot brīva līguma darbiniekus, kas pildīja mazāk kvalificētu darbu un nebija saistīti ar valsts noslēpumiem).

Vietējo LPSR apakšstruktūru darbu pa nozīmīgākajām darba līnijām un svarīgākās izstrādes vadīja, koordinēja un kontrolēja atbilstošās augstākstāvošās struktūras PSRS VDK. LPSRVDK vadības, kā jebkuras centralizētas struktūras sastāvdaļai, kompetence bija stipri ierobežota.

LPSR VDK vadību realizēja LPSR VDK priekšsēdētājs, tā vietnieki; LPSR VDK kolēģija; partijas komiteja.

Priekšsēdētājs un tā vietnieki

Priekšsēdētāja 1. vietnieks parasti bija “Maskavas acis un ausis”. Viņa kompetencē ietilpa LPSR VDK pretizlūkošanas operatīvā darba kontrole.

Priekšsēdētāja 2. vietnieks parasti bija vietējais kadrs, kura kompetencē ietilpa ideoloģisko jautājumu (5. daļa) uzraudzība.

Priekšsēdētāja 3. vietnieks pārraudzīja kadru darbu (t.sk. kadru daļas darbu), atbildēja par saimnieciskajām lietām.

Kolēģija

Kolēģija bija LPSR VDK vadošais orgāns. Tās kompetencē bija svarīgāko jautājumu risināšana un lēmumu pieņemšana.

Kolēģijas sastāvā bija 12 augstākie VDK vadītāji: LPSR VDK priekšsēdētājs, priekšsēdētāja vietnieks, 1., 2., 5. daļu priekšnieki, 4. daļas vai 6. daļas priekšnieks, Ventspils pilsētas daļas priekšnieks, kāds no Daugavpils, Liepājas vai Jelgavas daļas priekšniekiem, viens no rajonu nodaļu priekšniekiem, Baltijas kara apgabala (BKA) sevišķās daļas priekšnieks vai kāds no citu ieroču šķiru sevišķo daļu priekšniekiem.

Paplašinātajā kolēģijā ietilpa LPSR VDK priekšsēdētājs, tā vietnieki, visu daļu priekšnieki, BKA, Jūras kara flotes, Robežapsardzes sevišķās daļas priekšnieki.

Partijas komiteja

Partijas komitejā parasti strādāja 3 cilvēki: partijas sekretārs (atbrīvotais) un divi instruktori.

Partijas komitejai VDK dažādos gados bija dažāda loma. Visos laikos tā pildīja galvenokārt ideoloģiskās funkcijas un VDK praktisko darbu būtiski neietekmēja.

Speciālā inspekcija

LPSR VDK aparātā pastāvēja speciālā inspekcija, kas pakļāvās LPSR VDK priekšsēdētājam un uzraudzīja sociālistiskās likumības ievērošanu Komitejas darbā, kā arī veica VDK darbinieku dienesta pārkāpumu izmeklēšanu un nepieciešamības gadījumā sagatavoja materiālus kara tribunālam.

II. IZLŪKOŠANAS DAĻA (1. daļa)

1. daļa pakļāvās PSRS VDK PGU (Pirmā galvenā pārvalde; PGU, Pervoje glavnoje upravlenije – krieviski),organizēja savu darbu atbilstoši PGU darba plānam.

1. nodaļa, nelegālā izlūkošana Darbā bija divi pamatvirzieni:

• Nelegāļu (cilvēki, kuri uzticami padomju iekārtai, ar augstām personīgām un lietišķām īpašībām, kuri ar svešiem dokumentiem strādātu ārzemēs) atlase un sagatavošana. Nelegāļus galvenokārt izvēlējās no operatīvo darbinieku vidus, bet atsevišķos gadījumos arī no aģentu vidus.

• Dokumentācija – piesegdokumentu sagatavošana nelegāļiem (radu rakstu leģendēšanai u.c.).

2. nodaļa, ārējā pretizlūkošana. Nodaļas galvenie virzieni bija:

• Emigrācijas centru izpēte, lai atklātu PSRS naidīgās organizācijas un attiecīgu pasākumu rezultātā panāktu to darbības novirzīšanu vēlamā gultnē. ietekmēšana PSRS vēlamajā virzienā notika ar ietekmes aģentu un propagandas pasākumu palīdzību. Šis darba virziens dažkārt sakrita ar 5. daļas 1. nodaļas darbu; tādos gadījumos notika darba koordinēšana un informācijas apmaiņa.

• Emigrācijas izpēte un ietekmēšana, ko veica speciāli šim nolūkam izveidota LPSR VDK piesegorganizācija “Komiteja kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs”, tautā saukta par kultkomu. Kaut arī nevienam nebija īpašs noslēpums par šīs komitejas īstenajiem saimniekiem, cilvēki abpus dzelzs aizkara riskēja un centās šīs legālās iespējas izmantot.

• Ebreju līnija, kas bija ļoti attīstīta sakarā ar ebreju masveida izbraukšanu no PSRS 70. gadu beigās. Rīgā bija izveidots ebreju izbraukšanas kanāls uz ārzemēm. Ar ebreju lietām. LPSR nodarbojās arī 5. daļas 6. nodaļa, bet tā pārstāvēja pretizlūkošanas intereses. Šī kanāla izmantošana izlūkdienesta interesēm bija ļoti perspektīva, jo izbraucēji bija cilvēki ar potenciālām iespējām ieņemt ārzemēs nozīmīgus amatus. • Pirms 4. nodaļas izveidošanas: arī ārvalstu pilsoņu (reemigrantu) – no žurnālistu, diplomātu, biznesa pārstāvju vidus – izpēte ar nolūku viņus izmantot kā ietekmes aģentus.

3. nodaļa, zinātniski tehniskā izlūkošana (NTR, naučno tehničeskaja razvedka — krieviski)

Šīs nodaļas galvenais uzdevums bija interesējošās informācijas avotu vervēšana no LPSR iedzīvotāju un ārvalstnieku vidus.

Galvenais informācijas pasūtītājs bija PSRS militāri rūpnieciskais komplekss, kā arī PSRS tautsaimniecība. NTR iegūtā informācija tika izmantota arī LPSR zinātnes un tehnikas, kā arī tautsaimniecības attīstībā. Kā starpposms starp VDK un attiecīgajiem informācijas patērētājiem tika izveidota PSRS VDK piesegorganizācija – PSRS Zinātnes un tehnikas valsts komiteja (TKHT CCCP), kuru vadīja augsta ranga VDK amatpersona ar ģenerāļa pakāpi.

4. nodaļa, politiskā izlūkošana

Nodaļa izveidojās 80. gados uz 2. nodaļas bāzes un nodarbojās ar ietekmes personu izpēti un vervēšanu no ārzemēs dzīvojošu personu vidus sabiedriski politisko procesu ietekmēšanai.

Galvenā informācijas bāze tomēr tika iegūta no kontaktpersonām. Nodaļas kompetencē bija arī politiskās informācijas gatavošana par aktuālām PSRS interesējošām tēmām, kā ziņu avotus izmantojot plašas starptautiskas konferences un citus publiskus pasākumus.

3. nodaļai un 4. nodaļai bija izstrādāti prioritāro uzdevumu saraksti.

Visi 1. daļas darbinieki, kuri brauca ilgstošos komandējumos (izlūkdienesta komandējumos) uz ārzemēm, tika sagatavoti PSRS VDK Pirmās galvenās pārvaldes Sarkankarogotajā J. Andropova vārdā nosauktajā institūtā Piemaskavā.

1. daļai bija savs sekretariāts un savs arhīvs. Tā aģentūras daļa, kura darbojās no LPSR pozīcijām tika uzskaitīta arī VDK 10. daļā (arhīvā). Ārzemju aģentūras uzskaiti veica PSRS VDK Pirmajā pārvaldē.

III. PRETIZLŪKOŠANAS DAĻA (2. daļa)

Šīs daļas galvenais uzdevums bija pretizlūkošanas darbs, lai aizsargātu PSRS un federācijas subjektus pret ārvalstu specdienestu izlūkošanas un kaitniecisko darbību.

Daļas darbība notika galvenokārt PSRS teritorijā, kaut gan tai bija sava aģentūra arī ārzemēs. 1990.-1991. gadā šajā daļā strādāja apmēram 50-60 operatīvo darbinieku.

2. daļa pakļāvās PSRS VDK OGP (Otrā galvenā pārvalde; VGU, Vtoroje glavnoje upravlenije – krieviski).

Līdz 80. gadiem 2. daļas struktūra bija šāda:

1. nod. – Ārvalstu spiegu izstrādes.

2. nod. – Ārzemnieku uzraudzība.

3. nod. – Sevišķi bīstamu valsts noziedznieku meklēšana. Uz šīs nodaļas bāzes 1967. gadā tika izveidota daļa cīņai ar ideoloģisko diversiju, 5. daļa.

4. nod. – Savu aģentu iefiltrēšana pretinieka specdienestos.

5. nod. – Rūpniecības u.c. svarīgu objektu pretizlūkošanas nodrošinājums (objektu režīms).

6. nod. – Jūras transporta pretizlūkošanas nodrošinājums.

7. nod. – Dzelzceļa transporta pretizlūkošanas nodrošinājums.

8. nod. – Valūta, kontrabanda; ārzemnieki, kas saistīti ar valūtas operācijām un kontrabandu; interklubs.

9. nod. – Jūras zvejas pretizlūkošanas nodrošinājums.

10. nod. – Rūpniecības noslēpumi, zinātnes pretizlūkošanas nodrošinājums.

11. nod. – Gaisa transporta, aviācijas pretizlūkošanas nodrošinājums, lidotāji.

Uz 5. un 6. nodaļu bāzes 1982. gadā tika izveidota 6. daļa – daļa ekonomikas pretizlūkošanas nodrošināšanai. 1991. gadā 6.daļa atkal tika sadalīta – objektu režīma nodrošinājums tika nodots pretizlūkošanas daļas kompetencē, bet noslēpumu aizsardzība – organizētās noziedzības apkarošanas daļas kompetencē.1982. gadā no pretizlūkošanas daļas 6., 7., 9., 11. nodaļām, t.s. transporta nodaļām, tika izveidota specializēta transporta pretizlūkošanas nodrošinājuma daļa – 4. daļa.

IV. TIESĪBSARGĀJOŠO ORGĀNU PRETIZLŪKOŠANAS NODROŠINĀJUMA DAĻA (3. daļa)

LPSR VDK 3. daļa tika izveidota 80. gadu sākumā, tā pakļāvās PSRS VDK Trešajai pārvaldei un nodarbojās galvenokārt ar korupcijas un kukuļņemšanas problēmām LPSR iekšlietu sistēmā. Tajā bija nodarbināti apmēram 30 operatīvie darbinieki.

80. gadu beigās daļa tika orientēta uz organizētās noziedzības apkarošanas problēmām. 1990. gada beigās LPSR VDK tika izstrādāti jauni 3.daļas funkcionālie pienākumi, tajos tika iekļauti šādi darba virzieni:

• organizētā noziedzība vadības un ekonomikas sfērā;

• korupcija tiesībsargājošās iestādēs;

• organizētā noziedzība ārējās ekonomiskās darbības sfērā;

• ekonomiskā sabotāža;

• organizētā noziedzība finansu, kredītu, nodokļu sistēmā;

• noziedzīgās grupas, kuras iesaistītas kontrabandas, narkotiku tirdzniecības, nelikumīgu valūtas operāciju veikšanā;

• ārējā pretinieka specdienestu darbība ekonomikas jomā;

• aģentūras operatīvā izstrāde un iefiltrēšana kapitālistisko un jaunattīstības zemju kontrabandas centros, grupās un imigrācijas dienestos; iesaistīšanās operatīvajās spēlēs, leģendētu kontrabandas kanālu veidošana u.c.

1991. gadā uz šis daļas (un daļēji 6. daļas) bāzes tika izveidota jauna daļa cīņai ar organizēto noziedzību (OP – otģel po borbe s organizovannoj prestupnostju – krieviski).

Šīs daļas darba lauks īpaši paplašinājās pēc tam, kad PSRS tika atļauts dibināt kopuzņēmumus, kooperatīvus un citas organizācijas, kas nodarbojās ar ārējo tirdzniecību.

V. TRANSPORTA PRETIZLŪKOŠANAS NODROŠINĀJUMS (4. daļa)

Daļa tika izveidota 1982. gadā uz 2. daļas 6., 7., 9. un 11. nodaļu bāzes. Tajā bija 4 nodaļas:

1. nod. – Dzelzceļš, dzelzceļa stacijas, depo u.tml.

2. nod, – Latvijas jūras kuģniecība, jūrskola u.tml.

3. nod. – Aviācija, lidosta “Rīga” u.tml.

4. nod. – Jūras, okeāna zveja; refrižeratoru flote.

5.nod. – Jūras tirdzniecības flote; interklubs; muita.

Daļā strādāja apmēram 35 operatīvie darbinieki.

VI. DAĻA CĪŅAI AR IDEOLOĢISKO DIVERSIJU (5. daļa)

5. daļa tika izveidota 1967. gadā, kad ideoloģiskā pretizlūkošana tika pasludināta par vienu no PSRS VDK darbības prioritātēm.

Par šis daļas bāzi kalpoja 2. daļas 3. nodaļa (sevišķi bīstamu valsts noziedznieku meklēšana). 1990. gadā daļa tika pārdēvēta par konstitucionālās iekārtas aizsardzības daļu (“Z” daļa). Galvenie jaunās “Z” daļas uzdevumi bija valsts konstitucionālās iekārtas aizsardzība un pretterorisma funkcijas. Daļas pārorientācija bija saistīta ar paredzamo VDK darbības depolitizāciju.

Ap 1970. gadu 5. daļā strādāja apmēram 30 darbinieki, bet 1990.’gadā-jau apmēram 50-60 operatīvie darbinieki. Daļas rīcībā bija apmēram 13-15% LPSR VDK aģentūras resursu (570 no 4300, neskaitot reģionālo struktūru aģentūru).

Ideoloģiskās pretizlūkošanas daļas situācija Latvijā bija zināmā mērā paradoksāla.

Šī politiski nozīmīgā Komitejas darba līnija bija vērsta galvenokārt uz latviešu vides kontroli. 5. daļas darbinieku un aģentūras sastāvs atbilstoši tika formēts no latviešiem, kuriem Maskavas vadība – kā jebkuriem nacionālajiem kadriem – pilnībā nekad neuzticējās. Bet Maskavai bija pilnīgi skaidrs arī tas, ka ne krievi, ne kāda cita vadošā nācija šo uzdevumu adekvāti nespēs veikt vispār un nacionālistu lietas atradās VDK nacionālo kadru pārziņā. Kā šis faktors ietekmēja Latvijas neatkarības atgūšanas procesu, pagaidām vēl maz pētīts.

5. daļā bija šādas nodaļas:

1. nodaļa. Nodaļas uzdevums – ideoloģiskā pretizlūkošana ārzemēs. Galvenie objekti – latviešu emigrantu centri, Minhenes radiostacija u.c.

2. nodaļa. Tās darba objekts bija radošā inteliģence, arī Latvijas Tautas fronte, TV raidījums “Labvakar” u.c.

3. nodaļa. Nodaļas uzdevums bija par sevišķi smagiem valsts noziegumiem sodu izcietušo personu uzraudzība (sodītie pēc 1938. g. KPFSR KK 58., 59. pantiem). 80. gadu otrajā pusē nodaļas galvenais objekts bija radikālie nacionālisti (Helsinki-86, LNNK, Vides aizsardzības klubs u.c.)

4. nodaļa. Nodaļas objekts bija garīdzniecība, reliģiskās sektas, kā arī t.s. padomju vācieši un viņu repatriācija uz Vāciju. Nodaļa cieši sadarbojās ar LPSR Ministru Padomes Reliģijas kultu lietu padomi, kurā parasti strādāja atvaļinātie VDK darbinieki (Saharovs, Upenieks u.c.). Galvenās konfesijas – katoļu, pareizticīgo un luterāņu – tika kontrolētas ar garīdzniecības aprindās darbojošās aģentūras palīdzību, kā arī izmantojot tiešus kontaktus ar baznīcu vadību. PSRS VDK jautājumus ar garīdzniecību lielākoties kārtojusi tieši – ar baznīcu vadību, nereti apejot LPSR VDK.

PSRS valsts politika bija vērsta uz līdzsvarotu un tai izdevīgu attiecību uzturēšanu ar lielākajām konfesijām. Šāda simbioze paīdzēja nepieļaut nekontrolējamu sektu izveidošanos. Bez tam garīdzniecības vadība, izmantojot savus starptautiskos sakarus, varēja atrisināt dažu labu PSRS sasāpējušu jautājumu ne tikai iekšpolitikā, bet arī starptautiskajā arēnā.

Sektu – Jehovas liecinieki, Septītās dienas adventisti u.c. – kontrole bijusi apgrūtināta, jo to atbalstītāju loks bijis ļoti noslēgts. Dažos gadījumos tikuši izmantoti citu PSRS republiku VDK aģenti – šo sektu locekli un autoritātes.

Sakarā ar to, ka nacionālās idejas nereti tika realizētas caur garīdzniecību (galvenokārt baptistu, luterāņu), nodaļai bija jāveic vai jāpiedalās izstrādēs, kas pēc satura attiecās uz 3. nodaļu (piem., “Gaismas akcijas” izstrāde – tiešā Maskavas vadībā).

5. nodaļa. Nodaļas uzdevumi nav tieši saistīti ar ideoloģiju, bet ir tuvāki operatīvi tehniskās daļas darbam. Tās uzdevums bija anonīmo autoru atklāšana, rokrakstu ekspertīze un ieroču identifikācija.

6. nodaļa. Nodaļas kompetencē bija t.s. ebreju līnija (cionisms). Tās darbs stipri paplašinājās 70. gados, kad tika atļauta ebreju masveidīga emigrācija no PSRS. Rīgā tika izveidots emigrācijas kanāls (dažādi atvieglojumi, apmācību kursi ar sertifikātiem u.tml.), un Latvija tika izmantota kā placdarms emigrēt gribētāju izstrādei. Ebreji, kas vēlējās izbraukt no PSRS, ar visām ģimenēm lielā skaitā ieradās LPSR (Rīgā), kur pēc kāda laika viņi dabūja (vai nedabūja) izbraukšanas atļaujas. Šo kanālu kontrolēja 6.nodaļa. Izbraucēju vidū bija daudz izcilu speciālistu, kuri ārzemēs potenciāli varēja ieņemt atbildīgus amatus. Šādi cilvēki no operatīvā darba viedokļa interesēja VDK, un tā viņus dažādiem līdzeklim mēģināja iesaistīt sadarbībā (kā ārējās izcūkošanas aģentūru).

7. nodaļa. Nodaļas objekti bija akadēmiskā inteliģence un studējošā jaunatne. Kā pastāvīga nodaļa tā izveidojās uz 2. nodaļas bāzes. Tā kā 2. un 7. nodaļām izstrādājamā vide bija stipri identiska, to darba plānošana notika saskaņoti.

7. nodaļa nodarbojās ar kandidātu atlasi darbam VDK no augstskolu studentu vides.

8. nodaļa – sakariem ar sabiedrību. Nodaļa tika izveidota 1989.-1990. gadā, un tās uzdevumos ietilpa skaidrot LPSR VDK uzdevumus, veidot VDK kā mūsdienīgu specdienestu (t.sk. kliedēt mītus par čekas zvērībām). Mītu par VDK visvarenību un tās neierobežotām iespējām daļa nekomentēja. 9. grupa

Grupa nodarbojās ar LPSR pirmo personu apsardzi un tika izveidota uz 5. nodaļas bāzes apmēram 1990. gadā. Grupas numerācija -9. grupa, atvasināta no PSRS VDK 9. pārvaldes (PSRS pirmo personu apsardzes pārvalde) kārtas numura.

5. grupa. Grupas uzdevums bija informācijas uzkrāšana, sistematizācija un analīze. 80. gadu beigās Informācijas analīzes daļa, kas apkalpoja LPSRVDK šajā jomā, nespēja nodrošināt informācijas apstrādes operativitāti, pietiekamu konspirāciju. Kļūstot pieejamiem personālajiem datoriem, katra daļa, kas nodarbojās ar operatīvo darbību, centās šādas informācijas analīzes grupas izveidot savā sastāvā.

VII. EKONOMIKAS PRETIZLŪKOŠANAS NODROŠINĀJUMA DAĻA (6. daļa)

Šī daļa kā atsevišķa izveidojās 1982. gadā uz 2. daļas 5. un 10. nodaļu bāzes. Tajā bija 3 nodaļas, kas apkalpoja sekojošus objektus:

1. nodaļa – militāri rūpniecisko kompleksu;

2. nodaļa – valsts iestādes, ražošanu;

3.nodaļa – zinātni.

Nodaļas darba pamatvirzieni bija svarīgu objektu režīmu nodrošinājums un informācijas slepenības režīma nodrošinājums. Daļā strādāja apmēram 20 operatīvie darbinieki.

1991. gadā objektu režīmu nodrošinājums tika nodots pretizlūkošanas daļas kompetencē, bet informācijas slepenības nodrošinājums – jaunizveidotajai daļai cīņai ar organizēto noziedzību (OP). Jaunajai OP daļai tika pievienota arī 3. daļa.

VIII. ĀRĒJĀS NOVĒROŠANAS DAĻA (7. daļa, NN – naružnoje nabļuģenije -krieviski)

7. daļai nebija savu operatīvo uzdevumu, bet tā deva reālu vizuālo u.c. informāciju pēc pretizlūkošanas (2., 3., 4., 5., 6.) un izlūkošanas (1.) daļu pieprasījuma. Konspirācijas nolūkos šai daļai bija atsevišķa ēka Mēness ielā, sava atsevišķa partijas organizācija, kas rajona partijas komitejā bija reģistrēta bez iestādes atšifrējuma (t.s. numura organizācija).

7. daļā bija četras nodaļas, un tajā bija nodarbināti 140-150 darbinieki (izlūki).

1., 2., 4. nodaļas nodarbojās ar ārējo novērošanu un izsekošanu. 4. nodaļas īpatnība bija tāda, ka tā savu uzdevumu veikšanai izmantoja speciālos tehniskos līdzekļus, kas bija tās rīcībā neatkarīgi no operatīvi tehniskās daļas.

3. nodaļa vāca operatīvo informāciju un sagatavoja operatīvos dokumentus par savākto informāciju.

Katrā nodaļā bija vairākas grupas. Līdz 80. gadiem 1. nodaļas objekti bija ārzemnieki un iebraucēji, 2. nodaļas objekti – PSRS iedzīvotāji.

Pēdējos gados šis atšķirības tika likvidētas un abām nodaļām bija vienādas iespējas un objekti; sadalījums nodaļās tika atstāts, lai optimālāk realizētu darba vadīšanu..

IX. ARHĪVS UN OPERATĪVĀS UZSKAITES (10. daļa)

Arhīvā tika uzglabātas visas uzskaites (valsts drošības orgānu operatīvā dokumentācija) no 1940. gada. Galvenie arhīvi bija:

• Aģentūras un rezidentūras kartotēka (aktīvā un arhīva);

• Aģentūras aparāta (aģentu, rezidentu, satikšanās dzīvokļu turētāju un konspiratīvo dzīvokļu turētāju, ārštata darbinieku) personas un darba arhīva lietas (aktīvās tika glabātas pie operatīvā darbinieka);

• Operatīvo uzskaišu aktīvās un arhīva lietas (operatīvās pārbaudes /DOP/, novērošanas /DON/, izstrādes /DOR/, meklēšanas / DOROS/, litera lietas****; operatīvie materiāli par ārzemniekiem /OP/ u.c.)

• Slepenās lietvedības lietas u.c.

Jau 80. gadu beigās operatīvās lietas tika šķirotas. Daļa no tām tika izvesta uz Krieviju, daļa iznīcināta, bet aktuālās lietas palika LPSR. Ir zināms, ka pilnīgi tika iznicinātas operatīvās novērošanas lietas, profilakses lietas, korespondences perlustrācijas dokumentācija.

Aģentu personas un darba lietas 1990. gada beigās aizveda uz Krieviju; uz turieni sūtīja aģentu ziņojumus pievienošanai darba lietai. Latvijā palika aktīvās aģentūras kartotēka un daļa arhīva aģentu kartotēkas.

X. OPERATĪVI TEHNISKĀ DAĻA (OTO, operativno tehničeskij otģel – krieviski)

Rīgā bija divas OTO nodaļas, un tajās kopumā strādāja apmēram 60 cilvēki.

2. nodaļa atradās Puškina ielā. Tajā bija apmēram 20 telefonu noklausīšanās stacionārās iekārtas, kā arī akustiskās un vizuālās kontroles tehniskās nodrošināšanas dienesti. Puškina ielas telpas bija speciāli ekranētas pret noklausīšanos. Nodaļā strādāja apmēram 40-50 cilvēki.

6. nodaļas uzdevums bija korespondences perlustrācijas. Tās darbinieki veica korespondences atlasi pēc īpašām pazīmēm un to pārbaudīja. Nodaļā strādāja apmēram 110 darbinieku. Nodaļa savu darbību izbeidza 1990. gada 2. pusē, un tās telpās tika izvietota pretterorisma klase.

XI. IZMEKLĒŠANAS DAĻA

Gadījumos, ja operatīvajās vienībās atbilstoši VDK kompetencei bija iegūts apstiprinājums faktiem, ka personas vai personu darbībās atrodamas nozieguma pazīmes, materiāli tika nosūtīti izmeklēšanas daļai. Izmeklēšanas daļā tika ierosinātas un izmeklētas krimināllietas un sagatavoti materiāli tiesai. Uzraudzību pār LPSR VDK izmeklēšanas daļu veica īpaši nozīmēts LPSR Prokuratūras prokurors.

1989.-1990. gadā izmeklēšanas daļai tika uzdota nepamatoti represēto personu (politrepresēto) lietu izskatīšana un reabilitācija.

XII. IZMEKLĒŠANAS IZOLATORS

LPSR VDK bija savs izmeklēšanas izolators, izvietots pagrabā. Tajā tika ievietotas personas, kuras VDK darbinieki aizturēja īslaicīgi, kā arī personas, kuru krimināllietas tika izmeklētas VDK.

XIII. RADIOPRETIZLŪKOŠANAS DAĻA (“R” daļa)

“R” daļā strādāja apmēram 200 cilvēku. Tās punkti bija izvietoti Olainē, Baložos un pakļāvās PSRS VDK Otrās galvenās pārvaldes Radio pretizlūkošanas pārvaldei. Latvijā “R” daļa operatīva nozīme teritoriāli pakļāvās LPSRVDK.

Dienests ar PSRS VDK pavēli 1991. gadā tika nodots PSRS VDK Baltijas kara apgabala Sevišķās daļas pārziņā. Šis dienests vēl ilgu laiku turpināja kontrolēt visu Latvijas ēteru (kopumā apmēram 1/5 Eiropas ētera). Patlaban “R” daļa ir pārbāzējusies uz Krievijas Federācijas Pleskavas apgabalu.

Bez VDK radio pretizlūkošanas dienestiem Latvijā darbojās arī Padomju Armijas Ģenerālštāba Galvenās izlūkošanas pārvaldes radio pretizlūkošanas dienesti, kuru punkti bija izvietoti Ādažos un Bolderājā.

XIV. INFORMĀCIJAS ANALĪZES DAĻA (IAO, informacionno analiticeskij otgel – krieviski)

Daļa uzkrāja, analizēja no operatīvajām daļām ienākošo signāla rakstura informāciju, izpildīja šo daļu pasūtījumus informācijas saņemšanai, sagatavoja informācijas apkopojumus, apskatus. 80. gados daļā bija nodarbināti apmēram 15 cilvēki.

Līdz 70. gadiem informāciju uzkrāja un analizēja ar perfokaršu palīdzību. No 70. gadu vidus IAO darbā tika ieviesta skaitļojamā tehnika un uzsākta elektronisko informācijas sistēmu izveidošana: sistēma “Delta Latvija” pretizlūkošanas nodrošināšanai, sistēma “Marss” aģentūras uzskaitei un analīzei. Pēc LPSR VDK likvidēšanas TSDC rīcībā nonāca apmēram 100 lielo elektronisko skaitļojamo mašīnu disku paketes, no kurām izdevās daļēji restaurēt sistēmas “Delta Latvija” informāciju.

Jau 80. gadu vidū IAO zaudēja savu potenciāli iecerēto nozīmi informācijas apstrādē, analizē un analīzes rezultātu sagatavošanā, jo tā lielā mērā pārvērtās par administrācijas uzraudzības un kontroles realizētāju (izpildīto un neizpildīto uzdevumu kontrole, visdažādāko administratīvo rādītāju sagatavošana). VDK darba novērtējumā arvien lielāku nozīmi sāka ieņemt visdažādākie skaitliskie rādītāji, atskaišu iesniegšanas terminu kontrole u.tml. Operatīvo daļu pieprasījumi netika izpildīti pietiekami ātri. Plašais ESM apkalpotāju loks apgrūtināja informācijas konfidencialitātes nodrošināšanu. Jāatzīmē, ka LPSR VDK informācijas sistēmām praktiski bija nodrošināta tikai datu fiziskā aizsardzība.

Šo iemeslu dēļ, tiklīdz kļuva pieejami personālie datori, katra operatīvā daļa centās izveidot savas informācijas analīzes sistēmas. Tādas bija organizētās noziedzības apkarošanas daļā, “Z” daļā u.c.

XV. VALDĪBAS SAKARU DAĻA (OPS, otģel pravitelstvennoj svjazi – krieviski)

Daļa bija izvietota Kr. Valdemāra ielā, tajā tika nodarbināti apmēram 100-110 cilvēki. Tās galvenie uzdevumi bija:

• republikas vadības nomenklatūras (LKP Centrālkomiteja, LPSR Ministru Padome, Augstākā Padome, Augstākā tiesa u.c.) sakaru nodrošināšana, t.s. “verhuika”;

• augstfrekvences sakaru nodrošinājums republikas pirmajām personām, kompartijas rajonu un pilsētu pirmajiem sekretāriem, iekšlietu ministrijas dežūrdaļām, lielākajām karaspēka daļām, karaspēka daļu VDK sevišķajām daļām (sakari aptvēra visu PSRS teritoriju, sarunas tika šifrētas ar speciālu ierīču palīdzību);

• šifrētu operatīvo sakaru nodrošināšana VDK.

XVI. MOBILIZĀCIJAS DAĻA (MO, mobiļizacionnij otģel – krieviski)

Mobilizācijas daļas uzdevums bija VDK aktīvās rezerves virsnieku uzskaite. Šī rezerve veidojās no augstskolu kara katedras beigušiem studentiem, kuri bija savervēti VDK speciālu uzdevumu veikšanai īpašos gadījumos (kara gadījumos u.tml.). Savervētos apmācīja kursos, kuros tika dotas tehniskās iemaņas, konspirācijas pamati u.tml. Šie rezerves virsnieki tika noņemti no uzskaites kara komisariātos un reģistrēti mobilizācijas daļā. MO strādāja 3 cilvēki.

XVII. REĢIONĀLĀS LPSR VDK STRUKTŪRAS

LPSR VDK teritoriālās struktūras bija izvietotas atbilstoši republikas administratīvi teritoriālajam iedalījumam. Republikas nozīmes pilsētās bija izvietotas pilsētu daļas (Rīgas, Ventspils, Liepājas, Daugavpils, Jūrmalas, Jelgavas PD), pārējās – rajonu nodaļas.

Atsauces un skaidrojumi|

Korespodences perlustrācija (PK – perlustracija korrespodenciji – krieviski) – pasta un telegrāfa sūtijumu slepena kontrole izlases veidā (..), lai iegūtu VDK orgānus interesējošu informāciju, kā arī lai nodrošinātu operatīvo apakšvienību veiktos pretizlūkošanas un citus pasākumus (..). PK realizācijas kārtību reglamentē instrukcija, kuru apstiprinājusi VDK pie PSRS Ministru Padomes.2

**Aģents ir persona, kura brīvprātīgi (bet dažreiz arī piespiedu kārtā) ir piekritusi Padomju valsts interesēs izpildīt VDK orgānu slepenus uzdevumus un kura apņēmusies savas sadarbības faktu un izpildāmo uzdevumu raksturu paturēt slepenībā.3

*** Uzticamības persona (U.p.) – padomju pilsonis, kurš pēc VDK lūguma tai paziņo par ievērības cienīgām personām un faktiem, kā arī izpilda atsevišķus uzdevumus. (..) Operatīvā darbinieka attiecību būtība ar U.p. un pretizlūkošanas orgānu uzdevumu raksturs, kurus izpilda U.p., tiek turēts slepenībā.4

**** Operatīvās uzskaites lieta, kuru realizē pa darba līnijām (piem., cīņa ar nacionālistiem, cīņa pret pretpadomju elementiem no sektantu vides) vai objektiem (piem., ārzemju vēstniecības, misijas, konsulāti, LPSR VDK centrālās ēkas pretizlūkošanas nodrošinājums).

‘ Kontrrazvedivatelnij slovarj // VKŠ KGB pri SM SSSR – Moskva, 1972 -185. lpp.

2 Turpat. – 212. lpp.

3 Turpat. -9. lpp.

4 Turpat. – 93., 94. lpp.

Autors – bijušais Totalitārisma seku dokumentēšanas centra vadītājs

January 5, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Kā labāk izbērt “čekas maisus”

Viesturs Sprūde

Kā labāk izbērt “čekas maisus”

 Viss raksts: http://www.la.lv/ka-labak-izbert-cekas-maisus/

Saeimas deputātu interese par “čekas maisu” statusu un pieejamību, kā arī Latvijas PSR Valsts drošības komitejas (VDK) dokumentu zinātniskās izpētes komisijas darbu aizvadītā gada nogalē pieauga. Taču komisijas locekļi līdz šim tā arī nav tikuši pie Satversmes aizsardzības birojā (SAB) glabātajām čekas aģentu uzskaites kartītēm un aģentu ziņojumiem tā sauktajā “Deltas” datubāzē. Kas vainīgs – pašas komisijas principialitāte, ilgu laiku nepieprasot pieeju valsts noslēpumam (bez šīs pielaides pie “čekas maisiem” netiek), SAB priekšnieks  Jānis Maizītis vai vēl kāds cits, domas dalās. 2018. gadam VDK dokumentu izpētes lietā vajadzētu iezīmēties, pirmkārt, ar to, ka līdz 31. maijam ar ziņojumu, kas tālāk darāms ar “maisiem”, jāuzstājas pašai komisijai. Otrkārt, Saeimai jālemj par SAB glabāto VDK dokumentu nodošanu Latvijas Nacionālajam arhīvam (LNA). Kā strādājusi komisija, vai “čekas maisi” verami/neverami, diskutēt redakcijā aicinājām Valsts prezidentu VALDI ZATLERU, VDK dokumentu zinātniskās izpētes komisijas vadītāju KĀRLI KANGERI, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja speciālistu DAINI ĪVĀNU un Okupācijas muzeja vēsturnieci INESI DREIMANI.

Vai varam cerēt, ka 2018. gadā iestāsies lūzums nebeidzamajā “čekas maisu” stāstā? “Maisi” beidzot atvērsies vēsturniekiem un sabiedrībai?

Kārlis Kangeris: Komisijas uzskats ir, ka visiem VDK dokumentiem jābūt publiski pieejamiem. Ko pētīt ir milzīgi daudz. SAB glabājas tikai ap 0,2% visu VDK materiālu. Vairums ir LNA. Nekāds īpašs mandāts komisijai jau nav dots, tikai tas, ka līdz 31. maijam mums Ministru kabinetam (MK) jāsniedz ziņojums. Tur arī izteiksim savu novērtējumu par dokumentiem, ko esam redzējuši. Maizīša kungs visu laiku sūdzas, ka mēs neesam gājuši uz SAB, bet, ja viņš mums nav devis atļauju tur glabātos dokumentus skatīt, kādēļ lai mēs turp vispār ietu? Viņš tikai 30. novembrī pirmo reizi atklāti pateica, ka mēs tos dokumentus dabūsim. Pirms tam viņš publiski un rakstiski ir norādījis, ka mēs pie aģentu kartotēkas netiksim. Ja visu laiku atsaucas uz personas datu aizsardzību, tad iznāk, ka vispār neviens dokuments nav pieejams! SAB ir drošības struktūra, un likuma “Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu” 9. punktā teikts, ka tā var bloķēt personu vārdu publiskošanu. Raugoties šodienas situācijā, nemaz neesmu drošs, ka viss tiks nodots atklātībai.

Valdībai, vadoties no mūsu ieteikumiem, nobeigumā būs jādod pašai savs viedoklis. Komisijas ziņojums 31. maijā būs. Esam jau visu pārrunājuši. Ja vēl tagad kādi mūsu komisijas cilvēki dabūs pieeju valsts noslēpumam un SAB tiem kartotēku parādīs, būs vēl labāk. Bet mēs jau tāpat pietiekami daudz zinām, kādas tās kartītes izskatās. Esam vairākus simtus redzējuši – tur ir vārds, uzvārds, savervēšanas datums. Tur jau daudz nav ko redzēt. Totalitārisma seku dokumentēšanas centra (TSDC) agrākais vadītājs Indulis Zālīte savulaik teica, ka VDK kartotēka būtībā ir statistikas materiāls. Tas, kas mūs vairāk interesēja un ko diemžēl neesam varējuši piepildīt, ir tikt pie “Deltas” datubāzes, kur ir vairāk nekā 10 tūkstoši aģentu ziņojumu un vairāk nekā 40 tūkstoši uzskaites kartīšu par personām, kas bijušas novērošanā. Sākotnēji to lietu gribējām šķetināt tieši no šā gala un tikai pēc tam pāriet pie indivīdiem, skatīties aģentu kartotēkā, jo tad būtu labāk redzams, kurš ko darījis. Bet tagad pie “Deltas” labākajā gadījumā tiksim tikai šā gada sākumā.

Inese Dreimane: Nezinu, vai šogad nonāksim pie kāda atrisinājuma. Sajūta tāda, ka šobrīd čekas dokumentu atklātība dažiem kļuvusi par politisku platformu. Kas būs pēc 2018. gada Saeimas vēlēšanām? Redzēs, vai tas kādam vēl būs aktuāli. Izpētes ziņā neredzu iespēju dokumentu lietai pielikt punktu kaut tuvākajos 20 gados. Manuprāt, politiķi nesaprot šīs lietas nopietnību. Visiem joprojām šķiet, ka galvenais ir piespiest Maizīti “sadarboties”. Pat ja Maizīša kungs iedotu katram pielaidi dabūjušam vienu uzskaites kartīti, uz kuras rakstīts, ka tā pieder aģentam “Knābis”, dzimušam tad un tad, strādājošam kaut kādā “Latgipsmontaž”, tad tagad dabūt informāciju par šo cilvēku, lai viņa identitāte būtu skaidra un nevienam nerastos pretenzijas… Tas darbs ir mežonīgs! Tas nav tā – izberam kartotēku uz galda, sašķirojam latviešus pa kreisi, krievus pa labi. Un ko tālāk? Vienkārši “palaist visu gaisā”? Nedod dievs, ja kāds diletantiskā izpratnē sāks ar “google” skatīties, vai šis “Roberts Ozoliņš” ir tas “Roberts Ozoliņš” un kuram no viņiem labāk piestāvētu čekas “stukača” tēls!

Dainis Īvāns: Gribam vai ne, “čekas maisi” ir jāatver. Vai tas notiks nākamgad, ir jautājums par politisko gribu. Visi šie valdošās partijas kontakti ar kleptokrātisko Putina režīmu, ministru pusdienas un ceļojumi uz Krieviju man liek šaubīties, vai valdošais politiskais spēks tajā būs ieinteresēts. Izšķirošais varētu būt 2018. gada vēlēšanu rezultāts. Ar VDK dokumentiem jau sen vajadzēja būt pilnīgai atklātībai! Pēteris Laķis ir teicis, ka to struktūru jau no paša sākuma vajadzēja izārdīt tā, lai neviens akmens nepaliktu vietā un neviens tos nevarētu salikt atpakaļ. Tas netika izdarīts, un man nav pārliecības, vai kāds jau visu nav atkal salasījis kopā. Atklātība ir absolūti nepieciešama, neraugoties ne uz kādiem argumentiem, ka kāds aģents pārgājis Latvijas valsts dienestā. Taču sabiedriskā doma tam ir jāsagatavo.

I. D.: Speciālisti vajadzīgi, nevis “sabiedriskā doma” vai “politiskā griba”! Var izdot dekrētu, bet, ja nebūs cilvēku, kas kaut ko šajos dokumentos saprot, rezultātu nebūs nekādu. Nevar savākt 25 feldšerus un lūgt, lai tie izdara acu operāciju.

D. Ī.: Pietiekami daudz speciālistu mums nebūs ne tuvākajos 10, ne 20 gados. Nedomāju, ka jānosaka kāds kvalifikācijas līmenis personām, kam šie dokumenti varēs būt pieejami. Paralēlā, diletantiskā pētniecība būs vienmēr.

I. D.: Ir gan jābūt kvalifikācijai! Neesmu par neatklātību, taču esmu redzējusi, kas notiek, ja diletantam uznāk vēlme “atklāt visu patiesību”. Viņam kā “labam cilvēkam” arhīvā iedod dokumentus; viņš uzraksta grāmatu par nacionālās pretošanās kustību Ziemeļlatgalē; atklāj “īsto patiesību”, kurš bijis varonis un kurš ziņotājs. Beigās tajā grāmatā ir vieni vienīgi apmelojumi, jo cilvēks izlasītajos papīros neko nav sapratis. Mums sabiedrībā jau tā ir tik daudz iesīkstējušu mītu no veciem laikiem! Nevaram atļauties ražot vēl jaunus! Bet, ja izskan autoritatīvi paziņojumi, ka “mēs pētām”, un ar lielu pompu tiek izdoti drukāti sējumi, kuros atkal ir neprecīza un kļūdaina informācija, ja redzi, ka atkal pieļautas kļūdas, no kurām varēja izvairīties, ja uz trim “dundukiem” būtu vismaz viens zinošs virsvadītājs, tad nudien jāiet pēc sirdszālēm!

Valdis Zatlers: Uz jautājumu par prognozēm 2018. gadam varu atbildēt, ka nekas nemainīsies. Kāpēc? Tāpēc, ka tas ir politisks jautājums, bet politiķi diemžēl to joprojām uztver ļoti bērnišķīgi. Es būtu ļoti piesardzīgs pret tiem, kuri šobrīd ir ļoti entuziastiski par likuma pieņemšanu VDK dokumentu nodošanai LNA. No šā likuma vēlāk būs atkarīgs, kā strādās pētnieki, cik saprātīgi dokumenti tiks izmantoti, kā tos glabās. Tur ir ļoti daudz būtisku nianšu. Tādu likumu nevar uzrakstīt mēneša laikā. Pusgads jau būtu ātri. Čekas dokumentus pētīt bija iespējams sen, un ir pietiekami skaidrs, kas tajos atrodas. Kam komisijas formā būtu jāpēta šie materiāli valdības vajadzībām? Tiem jābūt cilvēkiem ar ļoti augstu reputāciju. Lai viņu secinājumiem ticētu. Pielaide valsts noslēpumam ir viens no reputācijas mērījumiem. Nevēlēšanās to prasīt liek šaubīties par reputāciju. Neņemt pielaidi bija pirmā VDK dokumentu izpētes komisijas kļūda, jo īstenībā tā ir tikai birokrātiska procedūra. Ja jūs, Kangera kungs, būtu izpildījuši anketu par pielaidi valsts noslēpumam, jums nebūtu noraidošas atbildes no Maizīša kunga. Pielaide netika pieprasīta, līdz ar to netika dota. Jūs pielaidi būtu saņēmis sešu nedēļu laikā. Varētu sākt strādāt un redzētu, ka vēlāk šķēršļu nebūtu. Kopš padomju laikiem palicis priekšstats, ka valsts noslēpums nozīmē ko tādu, ko man pateica un ar ko man jānomirst, nevienam ne pušplēsta vārda neminot un savā darbībā to neizmantojot. Tas tā nav. Pieeja valsts noslēpumam tiek dota ar iespēju izmantot šo informāciju darbā. Vienīgais nosacījums – nedrīkstat pilnīgi precīzi izpaust, kas dokumentā bija rakstīts. Izmantot informāciju savos secinājumos un ieteikumos jūs drīkstat.

Kartotēkas kartītēs ir jāliek kopā ar “Deltas” datubāzi, kuru drīz nodos arhīvam, kur tā būs pieejama. Tā ka vairs nevarēs būt pretenzijas, ka tai nevar tikt klāt. Bet bērnišķīgā vēlme pieprasīt pilnu atklātību, īsti nezinot, kas tad tur ir, var beigties ar spontānu, atsevišķu fragmentu izraušanu no sarežģītas lietas. Vispirms ļoti svarīgi būtu parādīt kompartijas un čekas štata darbinieku lomu, sistēmu, ko viņi radīja. Un tikai tad varētu tam “kabināt” klāt pašu pēdējo – aģentūru, lai varētu saprast, kādus uzdevumus tai deva un kā tā darbojās. Šobrīd, pat ja pieņems kādu likumu par dokumentu atklātību, nebūs jau lāgā ko rādīt. Pasniegt to visu pavirši nozīmēs pavirši izturēties pret savu valsti un tautu. Runāt “Maizītis rāda, Maizītis nerāda” ir muļķīgi, jo Maizītis visu dara saskaņā ar likumu.

Kangera kungs, vai tiesa, ka komisijas darbībai finansējums 2018. gadam vairs nav paredzēts? Un, ja jau nekas līdz galam nav izpētīts, tad ko tālāk?

K. K.: Par finansējumu ir tiesa. Tomēr atlikumu no šā gada budžeta mēs varam pārnest uz nākamo līdz maijam. Esam jau rosinājuši pie LU izveidot kādu atmiņas centru, kas varētu komisijas sākto darbu turpināt, bet patlaban intereses nav ne no LU, ne citām instancēm. Bet nevar arī teikt, ka ar 2018. gadu maiju viss beigsies, kaut tādā plašākā mērogā VDK dokumentu pētniecība, iespējams, vairs neturpināsies.

V. Z.: Pastāv Valsts prezidenta Vēsturnieku komisija. Varbūt jāizmanto šis instruments? Ja par budžetu, man vienmēr rodas jautājums: kāds ir “sausais atlikums” pēc tā iztērēšanas? Tas 2018. gada 31. maijā komisijai būtu jāpasaka – kur 800 tūkstoši eiro valsts naudas iztērēti un ko par to esam ieguvuši. Summa nav maza. VDK komisijas uzdevums bija dot padomus, ieteikumus valdībai, lai tā spētu radīt likumprojektu. Šobrīd dokumentu piekļuves ziņā jums viss atduras pret to, ka valsts ievēro likumu. Tā tik vēl trūka, lai neievērotu! Jūsu gadījumā, ja likums kaut ko neļauj, tas ir jāmaina, taču, lai zinātu, kā, komisijai bija jāsniedz priekšlikumi. Ceru, ka 31. maijā tādi arī būs. Vienkārši “atvērt” vai “publiskot” nav tas, ko no komisijas gaida.

K. K.: Par finansējumu mēs nevaram sūdzēties, un priekšlikumi būs.

D. Ī.: Ar dokumentiem strādāt jādod iespēja arī nespeciālistiem. Ja baidīsimies, ka materiālu atklātības dēļ kāds nesagatavots entuziasts uzrakstīs skandalozu grāmatu, tad nepadarīsim vispār neko. Ja informāciju dozēs un ļaus apstrādāt tikai lieliem speciālistiem, process turpināsies vēl 50 gadu. Jebkurš nespeciālists jau tagad arhīvā var apskatīt Latvijas kompartijas Centrālkomitejas (CK) dokumentus. Lēmumi par VDK tika pieņemti CK. Čekas priekšnieki atskaitījās CK. Nesen skatīju dokumentu, kā čekas priekšsēdētājs Jānis Vēvers atskaitās par Pļaviņu HES celtniecības protestu apspiešanu. Viņš CK sēdē skaidri un gaiši paziņo, ka VDK orgāni iejaukušies kampaņā par Staburaga glābšanu. Ja ar čeku saistīti dokumenti ir arī citviet, nesaprotu, kādēļ tikšanai pie VDK arhīva jānotiek tikai ar stingrām pielaidēm.

V. Z.: Te ir runa tikai par “čekas maisiem” – aģentu kartotēku un ziņojumiem. Tā patiešām ir ļoti maza daļa no visa apjoma, taču nez kādēļ to vienmēr izvirza kā vissvarīgāko. Latvijas valstij galvenais ieguvums no kartotēkas bija iespēja ne tikai štata čekistiem, bet arī aģentiem piemērot amatu aizliegumu. Tam kartotēka tika racionāli izmantota. Nevar arī sacīt, ka tā nebūtu pētīta. Ir skatīts, kā pieauga aģentu skaits, kāda bija aģentu struktūra. Varu jums pateikt, ka tur 60% ir bezpartijiskie, jo komunistus vervēt nedrīkstēja. Kad aģenti iestājās partijā un taisīja nomenklatūras karjeru, kļuva par Augstākās padomes deputātiem, viņu uzskaites kartītes ņēma ārā. Ja spriež par “maisu tīrīšanu”, tad tā notika jau pašā komunistiskā režīma laikā. Manuprāt, galvenais vispirms būtu parādīt, kā šī sistēma darbojās, cik represīva tā bija. Un ar to visu var iepazīties atklātos arhīvos.

Ja jau lieta ir tik komplicēta un īstas apmierinātības ar paveikto nav, vai tas nozīmē, ka līdz šim esam tikai zaudējuši laiku? Ka nu jāsteidzas? Vai tomēr jādara lietas lēnām, taču pamatīgāk un precīzāk?

V. Z.: Čekas izpēte ir “puzle”, kurā katra detaļa nāk ar ļoti lielām grūtībām un lielu darbu. Nevar teikt, ka nekas nav izdarīts, bet līdz pilnai “bildei” vēl ir tālu. Tomēr starpetapi, kuros, paziņojot par to sabiedrībai, novērtēt, kur atrodamies, kas izdarīts, kur iet tālāk, būtu pat vēlami.

I. D.: Tur neko nevar sasteigt. Vienkārši fiziski nevar.

K. K.: Ir 52 tūkstoši VDK krimināllietu. To izskatīšana prasa milzīgu laiku. Vienā sējumā var būt līdz 500 lappusēm un lietā var būt līdz 40 sējumiem. Nav nemaz tik daudz pētnieku, kas vēlētos to padomju laiku skatīt. Jaunieši uz šo tematu neiet.

D. I.: Esam daudz ko nokavējuši. Ja kādu brīdi tā pamatīgi un atklāti pēta un stāsta, sabiedrībā sākas viļņošanās, kas noved pie grēksūdzēm. Svarīga ir politiskā gaisotne. Krievijā Borisa Jeļcina periodā bija diezgan daudz bijušo čekistu atklāsmju. Viņi pietiekami daudz atklāja, kā struktūras darbojās. Latvijā nezinu neviena piemēra. Čekas ģenerālis Edmunds Johansons pateica: “Man uz 30 gadiem ir līgums. Es neko nestāstīšu.” Tagad Johansona vairs nav. Ar to gribu teikt, ka lielāka atklātība nekaitēs. Nu negāzīsies neviens uz tiem čekas arhīviem, ja tos atklās, taču, iespējams, tas pamudinās kādu cilvēku nākt ar grēksūdzi.

V. Z.: Pilnīgi piekrītu, bet tad jāizdomā mehānisms, kā mudināt šos cilvēkus uz atklātību. Nez vai vērts gaidīt, ka cilvēki pēkšņi pārstās būt piesardzīgi. Viņiem ir jādod motīvs, jāpārliecina, ka mēs vēlamies atvērt “čekas maisus” ne jau tādēļ, lai kādu linčotu. Un svarīgi, lai viņu atzīšanās notiek publiskajā telpā, nevis tikai aci pret aci ar pētnieku, kas jau ir darīts.

K. K.: Mēs šobrīd nezinām VDK aģentu vārdus. Ja atvērtu kartotēku, varētu sākt šos cilvēkus intervēt, dot viņiem iespēju pastāstīt savu stāstu. Un neaizmirsīsim jautājumu par aģentu pārvervēšanu Latvijas dienestā. Latvijas ie-stādēs pārgāja strādāt ap 30 bijušo VDK štata darbinieku. Protams, viņi savus aģentus paņēma līdzi.

D. Ī.: Lasīju Kangera kunga apsvērumus, ka čekas arhīvi esot slepeni tādēļ, ka notikusi Latvijas Republikas valdības un Augstākās padomes (AP) sadarbība ar Latvijas PSR VDK. Ar pilnu atbildību varu pateikt, ka tās ir muļķības. Jā, pēc 1990. gada 4. maija bija mēģinājumi no VDK puses panākt, lai viņus apstiprinātu par vienu no Latvijas valdības struktūrām. AP no tā kategoriski atteicās. Nekādas sadarbības nav bijis. 1990. gada vasarā un 1991. gadā, kad Latvijā notika vairāki noslēpumaini sprādzieni, Johansons nāca uz AP un teica: “Mēs jums palīdzēsim, ja dosiet AP lēmumu, ka drīkstam sākt izmeklēšanu, apturēt automašīnas, aizturēt.” AP prezidijs toreiz kategoriski noraidīja šo palīdzības piedāvājumu.

V. Z.: Godīgi sakot, mēs nezinām, vai 1991. gada augustā čekisti “maisus” te atstāja apzināti vai neapzināti. Bet čekisti piedalījās “maisu” pārņemšanā un likumu radīšanā par šiem “maisiem”, līdz ar to būtu naivi teikt, ka čeka toreiz nebija visam klāt. Tikpat labi čeka ar savām interesēm varbūt ir klāt arī tagadējās diskusijās par to.

I. D.: Katrā gadījumā čekai savu kartotēku būtu bijis jāaizvāc no Latvijas vai jāiznīcina. Atstāšana uz vietas varēja būt daļa no plāna kaut kā izkalpoties jaunajai varai. Man nāk prātā paralēles ar Latvijas Politpārvaldes pēdējo priekšnieku Jāni Fridrihsonu-Skrauju. Viņš izdarīja drausmīgu cūcību, atdodot Kirhenšteina valdības iekšlietu ministra palīga vietas izpildītājam Vikentijam Latkovskim Politpārvaldes aģentūras kartotēku. Čekisti pēc tam rakstīja aresta orderus, vienkārši šķirstot kartītes. Varbūt arī Johansons to bija iecerējis kā “kūciņu”, tikai mēs ar to “aizrijāmies”. Un tās spekulācijas, ka Lietuvā un Igaunijā var to un var šito… Viņiem, pirmkārt, nemaz nav tādas “čekas maisu” problēmas!

V. Z.: Katrā no Baltijas valstīm čeka atstāja pilnīgi citus dokumentus. Izskatās pēc eksperimenta – kā katra valsts tiks galā ar “kūciņām”, kam dažādi “garnējumi”.

Vai “maisi” gadījumā nav kļuvuši par “kokiem”, aiz kuriem neredzam “mežu”? Strīdoties par vienu detaļu, vairs nepievēršam uzmanību daudz būtiskākām VDK lietām?

I. D.: Tiem, kas orientējas šajā tematikā, tā ir viena no “sāpēm”. Aģents, “stukačs” sabiedrības apziņā kļuvis par šīs represīvās sistēmas zīmolu, totāli aizēnojot to, ka galvenais jau nebija mistiskais “stukačs”, bet pati represīvā iestāde! Čeka bija tā, kas izlēma, kuru vērts vervēt, kurš jāiesēdina uzreiz! Čeka izdomāja, kurus aģentus kuros pasākumos iesaistīt! Diemžēl pat tādi, kas tagad sevi pozicionē kā “gaišos prātus”, 25. martā un 14. jūnijā brēc, ka “visus sarakstus sastādīja vietējie”, “kaimiņi viens par otru…”. Paga, paga – ja nebūtu vietējo sarakstu stādītāju, čekisti pabrauktu garām?

V. Z.: Neaizmirsīsim par komunistisko partiju, kas bija virs čekas. Uzdevumus čekai deva “kristāltīrie” komunisti, kurus pašus no aģentu kartotēkām izņēma. Es tiešām ļoti negribētu, lai mūsu sabiedrība aiziet tajā virzienā, ka pats vainīgākais izrādās vietējais “stukačs” – dzērājs, kurš kādā mazpilsētiņā dzēris kopā ar citiem, pēc tam uzrakstījis ziņojumu, ko čekas operatīvais darbinieks pēc tam vēl pārstrādāja.

I. D.: Jā, no “opera” bija atkarīgs, vai papīrs lidoja miskastē vai tika nodots tālākai izmantošanai. Aģents varēja sarakstīt nezin ko, bet tas bija čekas štata darbinieks, kurš izvērtēja, ko ar to tālāk darīt!

Un tomēr, kā ar “maisu” vispārpieejamību?

V. Z.: Uzskatu, ka komisijai darbs jāturpina un jādomā, kā dozēti visu šo informāciju pasniegt, līdzsvarojot to ar skaidrojumu, kā sistēma darbojās. Ja vienkārši izbērsim “maisus” sabiedrības priekšā, katrs kā pie “zviedru galda” paņems tikai to, kas viņam patiks, un piepildīs ar savu fantāziju. Vai mums to nākamgad vajag? Domāju, noteikti ne. Protams, process ir sācies, un to neapturēs, bet nevaram atļauties pavadīt Latvijas simtgadi strīdos, kurā datumā ko publiskot. Atklātībai jau būs arī negatīvās sekas. Padomājiet par mazpilsētu kopienām. Man vairāk bail no tā, ka tajās visas jau sadzijušās vātis atkal var tikt uzplēstas, nekā no tā, ka kartotēkā atradīsies kāda pazīstama persona.

I. D.: Ziniet, tādas bažas vienreiz jau nepiepildījās 90. gadu sākumā, kad sākās pētījumi par nacionālo pretošanās kustību un sauca vārdos gan čekas darbiniekus, gan “istrebiķeļus”. Nu nebija tā, ka pēc tam pagastā večuki būtu sākuši kauties. Tā ka, domāju, nebūs tik traki. Jo vairāk tāpēc, ka paaudze, uz kuru tas viss akūti attiecās, jau ir aizgājusi.

V. Z.: Vēl ne. Pēdējā kartotēkas kartīte ir datēta ar 1991. gadu. Ir viens paradokss, ko grūti saprast. Pēc statistikas datiem, no 1958. gada līdz 1965. gadam aģentu skaits samazinās. Bet pēc tam no 1970. gada līdz 1985. gadam tas atkal iet uz augšu. Kāpēc?

I. D.: Jāskatās, kas tajā laikā notika Maskavā. Neviena republikāniskā čeka nebija autonoma struktūra. Bez Maskavas ziņas uz vietas neviens pirkstiņu nekustināja. Iespējams, tas bija laiks, kad sadarbība ar iestādēm, iekļūšana nomenklatūrā jau ir gandrīz vienīgais veids, kā iegūt pamatus karjerai, kā padomju sistēmā nodrošināt sev labāku dzīvi.

D. Ī.: Par to, kādēļ pieauga ziņotāju skaits. 1974. gadā čekas vadītājam Andropovam izdevās pārliecināt Brežņevu, ka jāpalielina VDK štati. Tad sāka atjaunot rajonu un novadu VDK struktūras, kaut tās bija pilnīgi bezjēdzīgas. Operatīvo darbinieku skaits nenormāli pieauga. Tā sistēma degradēja visu tautu. Arī aģenti īstenībā bija upuri. Tie paši 50. gadu nacionālkomunisti – visi, kas bija vadošos amatos, viņiem jau arī bija jāsadarbojas, jo čeka skaitījās viņiem pakļauta.

I. D.: Tā sauktie nacionālkomunisti nebija nekādi upuri. Tie bija cilvēki, kuri jau Latvijas brīvvalsts laikā nostājās pret Latvijas valsti. Tā bija apzināta rīcība. Es personīgi vienmēr noraidīšu mēģinājumus boļ-ševiku režīma īstenotājus no pirmās dienas pataisīt par “upuriem”. Viņi visi bija “baigā gada” aktīvisti!

V. Z.: Latvija 50 gadu bija okupēta, un 50 gadus vajadzēs, lai no tā atgūtos. Tādā kontekstā mums arī jāraugās uz to, ko darīsim tuvākajos 25 gados. Tikai tad, kad nomirs pēdējais čekists un pēdējais komunists, varēsim teikt, ka varbūt esam tikuši vaļā no okupācijas mantojuma.

January 3, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

   

%d bloggers like this: