Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Kā labāk izbērt “čekas maisus”

Viesturs Sprūde

Kā labāk izbērt “čekas maisus”

 Viss raksts: http://www.la.lv/ka-labak-izbert-cekas-maisus/

Saeimas deputātu interese par “čekas maisu” statusu un pieejamību, kā arī Latvijas PSR Valsts drošības komitejas (VDK) dokumentu zinātniskās izpētes komisijas darbu aizvadītā gada nogalē pieauga. Taču komisijas locekļi līdz šim tā arī nav tikuši pie Satversmes aizsardzības birojā (SAB) glabātajām čekas aģentu uzskaites kartītēm un aģentu ziņojumiem tā sauktajā “Deltas” datubāzē. Kas vainīgs – pašas komisijas principialitāte, ilgu laiku nepieprasot pieeju valsts noslēpumam (bez šīs pielaides pie “čekas maisiem” netiek), SAB priekšnieks  Jānis Maizītis vai vēl kāds cits, domas dalās. 2018. gadam VDK dokumentu izpētes lietā vajadzētu iezīmēties, pirmkārt, ar to, ka līdz 31. maijam ar ziņojumu, kas tālāk darāms ar “maisiem”, jāuzstājas pašai komisijai. Otrkārt, Saeimai jālemj par SAB glabāto VDK dokumentu nodošanu Latvijas Nacionālajam arhīvam (LNA). Kā strādājusi komisija, vai “čekas maisi” verami/neverami, diskutēt redakcijā aicinājām Valsts prezidentu VALDI ZATLERU, VDK dokumentu zinātniskās izpētes komisijas vadītāju KĀRLI KANGERI, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja speciālistu DAINI ĪVĀNU un Okupācijas muzeja vēsturnieci INESI DREIMANI.

Vai varam cerēt, ka 2018. gadā iestāsies lūzums nebeidzamajā “čekas maisu” stāstā? “Maisi” beidzot atvērsies vēsturniekiem un sabiedrībai?

Kārlis Kangeris: Komisijas uzskats ir, ka visiem VDK dokumentiem jābūt publiski pieejamiem. Ko pētīt ir milzīgi daudz. SAB glabājas tikai ap 0,2% visu VDK materiālu. Vairums ir LNA. Nekāds īpašs mandāts komisijai jau nav dots, tikai tas, ka līdz 31. maijam mums Ministru kabinetam (MK) jāsniedz ziņojums. Tur arī izteiksim savu novērtējumu par dokumentiem, ko esam redzējuši. Maizīša kungs visu laiku sūdzas, ka mēs neesam gājuši uz SAB, bet, ja viņš mums nav devis atļauju tur glabātos dokumentus skatīt, kādēļ lai mēs turp vispār ietu? Viņš tikai 30. novembrī pirmo reizi atklāti pateica, ka mēs tos dokumentus dabūsim. Pirms tam viņš publiski un rakstiski ir norādījis, ka mēs pie aģentu kartotēkas netiksim. Ja visu laiku atsaucas uz personas datu aizsardzību, tad iznāk, ka vispār neviens dokuments nav pieejams! SAB ir drošības struktūra, un likuma “Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu” 9. punktā teikts, ka tā var bloķēt personu vārdu publiskošanu. Raugoties šodienas situācijā, nemaz neesmu drošs, ka viss tiks nodots atklātībai.

Valdībai, vadoties no mūsu ieteikumiem, nobeigumā būs jādod pašai savs viedoklis. Komisijas ziņojums 31. maijā būs. Esam jau visu pārrunājuši. Ja vēl tagad kādi mūsu komisijas cilvēki dabūs pieeju valsts noslēpumam un SAB tiem kartotēku parādīs, būs vēl labāk. Bet mēs jau tāpat pietiekami daudz zinām, kādas tās kartītes izskatās. Esam vairākus simtus redzējuši – tur ir vārds, uzvārds, savervēšanas datums. Tur jau daudz nav ko redzēt. Totalitārisma seku dokumentēšanas centra (TSDC) agrākais vadītājs Indulis Zālīte savulaik teica, ka VDK kartotēka būtībā ir statistikas materiāls. Tas, kas mūs vairāk interesēja un ko diemžēl neesam varējuši piepildīt, ir tikt pie “Deltas” datubāzes, kur ir vairāk nekā 10 tūkstoši aģentu ziņojumu un vairāk nekā 40 tūkstoši uzskaites kartīšu par personām, kas bijušas novērošanā. Sākotnēji to lietu gribējām šķetināt tieši no šā gala un tikai pēc tam pāriet pie indivīdiem, skatīties aģentu kartotēkā, jo tad būtu labāk redzams, kurš ko darījis. Bet tagad pie “Deltas” labākajā gadījumā tiksim tikai šā gada sākumā.

Inese Dreimane: Nezinu, vai šogad nonāksim pie kāda atrisinājuma. Sajūta tāda, ka šobrīd čekas dokumentu atklātība dažiem kļuvusi par politisku platformu. Kas būs pēc 2018. gada Saeimas vēlēšanām? Redzēs, vai tas kādam vēl būs aktuāli. Izpētes ziņā neredzu iespēju dokumentu lietai pielikt punktu kaut tuvākajos 20 gados. Manuprāt, politiķi nesaprot šīs lietas nopietnību. Visiem joprojām šķiet, ka galvenais ir piespiest Maizīti “sadarboties”. Pat ja Maizīša kungs iedotu katram pielaidi dabūjušam vienu uzskaites kartīti, uz kuras rakstīts, ka tā pieder aģentam “Knābis”, dzimušam tad un tad, strādājošam kaut kādā “Latgipsmontaž”, tad tagad dabūt informāciju par šo cilvēku, lai viņa identitāte būtu skaidra un nevienam nerastos pretenzijas… Tas darbs ir mežonīgs! Tas nav tā – izberam kartotēku uz galda, sašķirojam latviešus pa kreisi, krievus pa labi. Un ko tālāk? Vienkārši “palaist visu gaisā”? Nedod dievs, ja kāds diletantiskā izpratnē sāks ar “google” skatīties, vai šis “Roberts Ozoliņš” ir tas “Roberts Ozoliņš” un kuram no viņiem labāk piestāvētu čekas “stukača” tēls!

Dainis Īvāns: Gribam vai ne, “čekas maisi” ir jāatver. Vai tas notiks nākamgad, ir jautājums par politisko gribu. Visi šie valdošās partijas kontakti ar kleptokrātisko Putina režīmu, ministru pusdienas un ceļojumi uz Krieviju man liek šaubīties, vai valdošais politiskais spēks tajā būs ieinteresēts. Izšķirošais varētu būt 2018. gada vēlēšanu rezultāts. Ar VDK dokumentiem jau sen vajadzēja būt pilnīgai atklātībai! Pēteris Laķis ir teicis, ka to struktūru jau no paša sākuma vajadzēja izārdīt tā, lai neviens akmens nepaliktu vietā un neviens tos nevarētu salikt atpakaļ. Tas netika izdarīts, un man nav pārliecības, vai kāds jau visu nav atkal salasījis kopā. Atklātība ir absolūti nepieciešama, neraugoties ne uz kādiem argumentiem, ka kāds aģents pārgājis Latvijas valsts dienestā. Taču sabiedriskā doma tam ir jāsagatavo.

I. D.: Speciālisti vajadzīgi, nevis “sabiedriskā doma” vai “politiskā griba”! Var izdot dekrētu, bet, ja nebūs cilvēku, kas kaut ko šajos dokumentos saprot, rezultātu nebūs nekādu. Nevar savākt 25 feldšerus un lūgt, lai tie izdara acu operāciju.

D. Ī.: Pietiekami daudz speciālistu mums nebūs ne tuvākajos 10, ne 20 gados. Nedomāju, ka jānosaka kāds kvalifikācijas līmenis personām, kam šie dokumenti varēs būt pieejami. Paralēlā, diletantiskā pētniecība būs vienmēr.

I. D.: Ir gan jābūt kvalifikācijai! Neesmu par neatklātību, taču esmu redzējusi, kas notiek, ja diletantam uznāk vēlme “atklāt visu patiesību”. Viņam kā “labam cilvēkam” arhīvā iedod dokumentus; viņš uzraksta grāmatu par nacionālās pretošanās kustību Ziemeļlatgalē; atklāj “īsto patiesību”, kurš bijis varonis un kurš ziņotājs. Beigās tajā grāmatā ir vieni vienīgi apmelojumi, jo cilvēks izlasītajos papīros neko nav sapratis. Mums sabiedrībā jau tā ir tik daudz iesīkstējušu mītu no veciem laikiem! Nevaram atļauties ražot vēl jaunus! Bet, ja izskan autoritatīvi paziņojumi, ka “mēs pētām”, un ar lielu pompu tiek izdoti drukāti sējumi, kuros atkal ir neprecīza un kļūdaina informācija, ja redzi, ka atkal pieļautas kļūdas, no kurām varēja izvairīties, ja uz trim “dundukiem” būtu vismaz viens zinošs virsvadītājs, tad nudien jāiet pēc sirdszālēm!

Valdis Zatlers: Uz jautājumu par prognozēm 2018. gadam varu atbildēt, ka nekas nemainīsies. Kāpēc? Tāpēc, ka tas ir politisks jautājums, bet politiķi diemžēl to joprojām uztver ļoti bērnišķīgi. Es būtu ļoti piesardzīgs pret tiem, kuri šobrīd ir ļoti entuziastiski par likuma pieņemšanu VDK dokumentu nodošanai LNA. No šā likuma vēlāk būs atkarīgs, kā strādās pētnieki, cik saprātīgi dokumenti tiks izmantoti, kā tos glabās. Tur ir ļoti daudz būtisku nianšu. Tādu likumu nevar uzrakstīt mēneša laikā. Pusgads jau būtu ātri. Čekas dokumentus pētīt bija iespējams sen, un ir pietiekami skaidrs, kas tajos atrodas. Kam komisijas formā būtu jāpēta šie materiāli valdības vajadzībām? Tiem jābūt cilvēkiem ar ļoti augstu reputāciju. Lai viņu secinājumiem ticētu. Pielaide valsts noslēpumam ir viens no reputācijas mērījumiem. Nevēlēšanās to prasīt liek šaubīties par reputāciju. Neņemt pielaidi bija pirmā VDK dokumentu izpētes komisijas kļūda, jo īstenībā tā ir tikai birokrātiska procedūra. Ja jūs, Kangera kungs, būtu izpildījuši anketu par pielaidi valsts noslēpumam, jums nebūtu noraidošas atbildes no Maizīša kunga. Pielaide netika pieprasīta, līdz ar to netika dota. Jūs pielaidi būtu saņēmis sešu nedēļu laikā. Varētu sākt strādāt un redzētu, ka vēlāk šķēršļu nebūtu. Kopš padomju laikiem palicis priekšstats, ka valsts noslēpums nozīmē ko tādu, ko man pateica un ar ko man jānomirst, nevienam ne pušplēsta vārda neminot un savā darbībā to neizmantojot. Tas tā nav. Pieeja valsts noslēpumam tiek dota ar iespēju izmantot šo informāciju darbā. Vienīgais nosacījums – nedrīkstat pilnīgi precīzi izpaust, kas dokumentā bija rakstīts. Izmantot informāciju savos secinājumos un ieteikumos jūs drīkstat.

Kartotēkas kartītēs ir jāliek kopā ar “Deltas” datubāzi, kuru drīz nodos arhīvam, kur tā būs pieejama. Tā ka vairs nevarēs būt pretenzijas, ka tai nevar tikt klāt. Bet bērnišķīgā vēlme pieprasīt pilnu atklātību, īsti nezinot, kas tad tur ir, var beigties ar spontānu, atsevišķu fragmentu izraušanu no sarežģītas lietas. Vispirms ļoti svarīgi būtu parādīt kompartijas un čekas štata darbinieku lomu, sistēmu, ko viņi radīja. Un tikai tad varētu tam “kabināt” klāt pašu pēdējo – aģentūru, lai varētu saprast, kādus uzdevumus tai deva un kā tā darbojās. Šobrīd, pat ja pieņems kādu likumu par dokumentu atklātību, nebūs jau lāgā ko rādīt. Pasniegt to visu pavirši nozīmēs pavirši izturēties pret savu valsti un tautu. Runāt “Maizītis rāda, Maizītis nerāda” ir muļķīgi, jo Maizītis visu dara saskaņā ar likumu.

Kangera kungs, vai tiesa, ka komisijas darbībai finansējums 2018. gadam vairs nav paredzēts? Un, ja jau nekas līdz galam nav izpētīts, tad ko tālāk?

K. K.: Par finansējumu ir tiesa. Tomēr atlikumu no šā gada budžeta mēs varam pārnest uz nākamo līdz maijam. Esam jau rosinājuši pie LU izveidot kādu atmiņas centru, kas varētu komisijas sākto darbu turpināt, bet patlaban intereses nav ne no LU, ne citām instancēm. Bet nevar arī teikt, ka ar 2018. gadu maiju viss beigsies, kaut tādā plašākā mērogā VDK dokumentu pētniecība, iespējams, vairs neturpināsies.

V. Z.: Pastāv Valsts prezidenta Vēsturnieku komisija. Varbūt jāizmanto šis instruments? Ja par budžetu, man vienmēr rodas jautājums: kāds ir “sausais atlikums” pēc tā iztērēšanas? Tas 2018. gada 31. maijā komisijai būtu jāpasaka – kur 800 tūkstoši eiro valsts naudas iztērēti un ko par to esam ieguvuši. Summa nav maza. VDK komisijas uzdevums bija dot padomus, ieteikumus valdībai, lai tā spētu radīt likumprojektu. Šobrīd dokumentu piekļuves ziņā jums viss atduras pret to, ka valsts ievēro likumu. Tā tik vēl trūka, lai neievērotu! Jūsu gadījumā, ja likums kaut ko neļauj, tas ir jāmaina, taču, lai zinātu, kā, komisijai bija jāsniedz priekšlikumi. Ceru, ka 31. maijā tādi arī būs. Vienkārši “atvērt” vai “publiskot” nav tas, ko no komisijas gaida.

K. K.: Par finansējumu mēs nevaram sūdzēties, un priekšlikumi būs.

D. Ī.: Ar dokumentiem strādāt jādod iespēja arī nespeciālistiem. Ja baidīsimies, ka materiālu atklātības dēļ kāds nesagatavots entuziasts uzrakstīs skandalozu grāmatu, tad nepadarīsim vispār neko. Ja informāciju dozēs un ļaus apstrādāt tikai lieliem speciālistiem, process turpināsies vēl 50 gadu. Jebkurš nespeciālists jau tagad arhīvā var apskatīt Latvijas kompartijas Centrālkomitejas (CK) dokumentus. Lēmumi par VDK tika pieņemti CK. Čekas priekšnieki atskaitījās CK. Nesen skatīju dokumentu, kā čekas priekšsēdētājs Jānis Vēvers atskaitās par Pļaviņu HES celtniecības protestu apspiešanu. Viņš CK sēdē skaidri un gaiši paziņo, ka VDK orgāni iejaukušies kampaņā par Staburaga glābšanu. Ja ar čeku saistīti dokumenti ir arī citviet, nesaprotu, kādēļ tikšanai pie VDK arhīva jānotiek tikai ar stingrām pielaidēm.

V. Z.: Te ir runa tikai par “čekas maisiem” – aģentu kartotēku un ziņojumiem. Tā patiešām ir ļoti maza daļa no visa apjoma, taču nez kādēļ to vienmēr izvirza kā vissvarīgāko. Latvijas valstij galvenais ieguvums no kartotēkas bija iespēja ne tikai štata čekistiem, bet arī aģentiem piemērot amatu aizliegumu. Tam kartotēka tika racionāli izmantota. Nevar arī sacīt, ka tā nebūtu pētīta. Ir skatīts, kā pieauga aģentu skaits, kāda bija aģentu struktūra. Varu jums pateikt, ka tur 60% ir bezpartijiskie, jo komunistus vervēt nedrīkstēja. Kad aģenti iestājās partijā un taisīja nomenklatūras karjeru, kļuva par Augstākās padomes deputātiem, viņu uzskaites kartītes ņēma ārā. Ja spriež par “maisu tīrīšanu”, tad tā notika jau pašā komunistiskā režīma laikā. Manuprāt, galvenais vispirms būtu parādīt, kā šī sistēma darbojās, cik represīva tā bija. Un ar to visu var iepazīties atklātos arhīvos.

Ja jau lieta ir tik komplicēta un īstas apmierinātības ar paveikto nav, vai tas nozīmē, ka līdz šim esam tikai zaudējuši laiku? Ka nu jāsteidzas? Vai tomēr jādara lietas lēnām, taču pamatīgāk un precīzāk?

V. Z.: Čekas izpēte ir “puzle”, kurā katra detaļa nāk ar ļoti lielām grūtībām un lielu darbu. Nevar teikt, ka nekas nav izdarīts, bet līdz pilnai “bildei” vēl ir tālu. Tomēr starpetapi, kuros, paziņojot par to sabiedrībai, novērtēt, kur atrodamies, kas izdarīts, kur iet tālāk, būtu pat vēlami.

I. D.: Tur neko nevar sasteigt. Vienkārši fiziski nevar.

K. K.: Ir 52 tūkstoši VDK krimināllietu. To izskatīšana prasa milzīgu laiku. Vienā sējumā var būt līdz 500 lappusēm un lietā var būt līdz 40 sējumiem. Nav nemaz tik daudz pētnieku, kas vēlētos to padomju laiku skatīt. Jaunieši uz šo tematu neiet.

D. I.: Esam daudz ko nokavējuši. Ja kādu brīdi tā pamatīgi un atklāti pēta un stāsta, sabiedrībā sākas viļņošanās, kas noved pie grēksūdzēm. Svarīga ir politiskā gaisotne. Krievijā Borisa Jeļcina periodā bija diezgan daudz bijušo čekistu atklāsmju. Viņi pietiekami daudz atklāja, kā struktūras darbojās. Latvijā nezinu neviena piemēra. Čekas ģenerālis Edmunds Johansons pateica: “Man uz 30 gadiem ir līgums. Es neko nestāstīšu.” Tagad Johansona vairs nav. Ar to gribu teikt, ka lielāka atklātība nekaitēs. Nu negāzīsies neviens uz tiem čekas arhīviem, ja tos atklās, taču, iespējams, tas pamudinās kādu cilvēku nākt ar grēksūdzi.

V. Z.: Pilnīgi piekrītu, bet tad jāizdomā mehānisms, kā mudināt šos cilvēkus uz atklātību. Nez vai vērts gaidīt, ka cilvēki pēkšņi pārstās būt piesardzīgi. Viņiem ir jādod motīvs, jāpārliecina, ka mēs vēlamies atvērt “čekas maisus” ne jau tādēļ, lai kādu linčotu. Un svarīgi, lai viņu atzīšanās notiek publiskajā telpā, nevis tikai aci pret aci ar pētnieku, kas jau ir darīts.

K. K.: Mēs šobrīd nezinām VDK aģentu vārdus. Ja atvērtu kartotēku, varētu sākt šos cilvēkus intervēt, dot viņiem iespēju pastāstīt savu stāstu. Un neaizmirsīsim jautājumu par aģentu pārvervēšanu Latvijas dienestā. Latvijas ie-stādēs pārgāja strādāt ap 30 bijušo VDK štata darbinieku. Protams, viņi savus aģentus paņēma līdzi.

D. Ī.: Lasīju Kangera kunga apsvērumus, ka čekas arhīvi esot slepeni tādēļ, ka notikusi Latvijas Republikas valdības un Augstākās padomes (AP) sadarbība ar Latvijas PSR VDK. Ar pilnu atbildību varu pateikt, ka tās ir muļķības. Jā, pēc 1990. gada 4. maija bija mēģinājumi no VDK puses panākt, lai viņus apstiprinātu par vienu no Latvijas valdības struktūrām. AP no tā kategoriski atteicās. Nekādas sadarbības nav bijis. 1990. gada vasarā un 1991. gadā, kad Latvijā notika vairāki noslēpumaini sprādzieni, Johansons nāca uz AP un teica: “Mēs jums palīdzēsim, ja dosiet AP lēmumu, ka drīkstam sākt izmeklēšanu, apturēt automašīnas, aizturēt.” AP prezidijs toreiz kategoriski noraidīja šo palīdzības piedāvājumu.

V. Z.: Godīgi sakot, mēs nezinām, vai 1991. gada augustā čekisti “maisus” te atstāja apzināti vai neapzināti. Bet čekisti piedalījās “maisu” pārņemšanā un likumu radīšanā par šiem “maisiem”, līdz ar to būtu naivi teikt, ka čeka toreiz nebija visam klāt. Tikpat labi čeka ar savām interesēm varbūt ir klāt arī tagadējās diskusijās par to.

I. D.: Katrā gadījumā čekai savu kartotēku būtu bijis jāaizvāc no Latvijas vai jāiznīcina. Atstāšana uz vietas varēja būt daļa no plāna kaut kā izkalpoties jaunajai varai. Man nāk prātā paralēles ar Latvijas Politpārvaldes pēdējo priekšnieku Jāni Fridrihsonu-Skrauju. Viņš izdarīja drausmīgu cūcību, atdodot Kirhenšteina valdības iekšlietu ministra palīga vietas izpildītājam Vikentijam Latkovskim Politpārvaldes aģentūras kartotēku. Čekisti pēc tam rakstīja aresta orderus, vienkārši šķirstot kartītes. Varbūt arī Johansons to bija iecerējis kā “kūciņu”, tikai mēs ar to “aizrijāmies”. Un tās spekulācijas, ka Lietuvā un Igaunijā var to un var šito… Viņiem, pirmkārt, nemaz nav tādas “čekas maisu” problēmas!

V. Z.: Katrā no Baltijas valstīm čeka atstāja pilnīgi citus dokumentus. Izskatās pēc eksperimenta – kā katra valsts tiks galā ar “kūciņām”, kam dažādi “garnējumi”.

Vai “maisi” gadījumā nav kļuvuši par “kokiem”, aiz kuriem neredzam “mežu”? Strīdoties par vienu detaļu, vairs nepievēršam uzmanību daudz būtiskākām VDK lietām?

I. D.: Tiem, kas orientējas šajā tematikā, tā ir viena no “sāpēm”. Aģents, “stukačs” sabiedrības apziņā kļuvis par šīs represīvās sistēmas zīmolu, totāli aizēnojot to, ka galvenais jau nebija mistiskais “stukačs”, bet pati represīvā iestāde! Čeka bija tā, kas izlēma, kuru vērts vervēt, kurš jāiesēdina uzreiz! Čeka izdomāja, kurus aģentus kuros pasākumos iesaistīt! Diemžēl pat tādi, kas tagad sevi pozicionē kā “gaišos prātus”, 25. martā un 14. jūnijā brēc, ka “visus sarakstus sastādīja vietējie”, “kaimiņi viens par otru…”. Paga, paga – ja nebūtu vietējo sarakstu stādītāju, čekisti pabrauktu garām?

V. Z.: Neaizmirsīsim par komunistisko partiju, kas bija virs čekas. Uzdevumus čekai deva “kristāltīrie” komunisti, kurus pašus no aģentu kartotēkām izņēma. Es tiešām ļoti negribētu, lai mūsu sabiedrība aiziet tajā virzienā, ka pats vainīgākais izrādās vietējais “stukačs” – dzērājs, kurš kādā mazpilsētiņā dzēris kopā ar citiem, pēc tam uzrakstījis ziņojumu, ko čekas operatīvais darbinieks pēc tam vēl pārstrādāja.

I. D.: Jā, no “opera” bija atkarīgs, vai papīrs lidoja miskastē vai tika nodots tālākai izmantošanai. Aģents varēja sarakstīt nezin ko, bet tas bija čekas štata darbinieks, kurš izvērtēja, ko ar to tālāk darīt!

Un tomēr, kā ar “maisu” vispārpieejamību?

V. Z.: Uzskatu, ka komisijai darbs jāturpina un jādomā, kā dozēti visu šo informāciju pasniegt, līdzsvarojot to ar skaidrojumu, kā sistēma darbojās. Ja vienkārši izbērsim “maisus” sabiedrības priekšā, katrs kā pie “zviedru galda” paņems tikai to, kas viņam patiks, un piepildīs ar savu fantāziju. Vai mums to nākamgad vajag? Domāju, noteikti ne. Protams, process ir sācies, un to neapturēs, bet nevaram atļauties pavadīt Latvijas simtgadi strīdos, kurā datumā ko publiskot. Atklātībai jau būs arī negatīvās sekas. Padomājiet par mazpilsētu kopienām. Man vairāk bail no tā, ka tajās visas jau sadzijušās vātis atkal var tikt uzplēstas, nekā no tā, ka kartotēkā atradīsies kāda pazīstama persona.

I. D.: Ziniet, tādas bažas vienreiz jau nepiepildījās 90. gadu sākumā, kad sākās pētījumi par nacionālo pretošanās kustību un sauca vārdos gan čekas darbiniekus, gan “istrebiķeļus”. Nu nebija tā, ka pēc tam pagastā večuki būtu sākuši kauties. Tā ka, domāju, nebūs tik traki. Jo vairāk tāpēc, ka paaudze, uz kuru tas viss akūti attiecās, jau ir aizgājusi.

V. Z.: Vēl ne. Pēdējā kartotēkas kartīte ir datēta ar 1991. gadu. Ir viens paradokss, ko grūti saprast. Pēc statistikas datiem, no 1958. gada līdz 1965. gadam aģentu skaits samazinās. Bet pēc tam no 1970. gada līdz 1985. gadam tas atkal iet uz augšu. Kāpēc?

I. D.: Jāskatās, kas tajā laikā notika Maskavā. Neviena republikāniskā čeka nebija autonoma struktūra. Bez Maskavas ziņas uz vietas neviens pirkstiņu nekustināja. Iespējams, tas bija laiks, kad sadarbība ar iestādēm, iekļūšana nomenklatūrā jau ir gandrīz vienīgais veids, kā iegūt pamatus karjerai, kā padomju sistēmā nodrošināt sev labāku dzīvi.

D. Ī.: Par to, kādēļ pieauga ziņotāju skaits. 1974. gadā čekas vadītājam Andropovam izdevās pārliecināt Brežņevu, ka jāpalielina VDK štati. Tad sāka atjaunot rajonu un novadu VDK struktūras, kaut tās bija pilnīgi bezjēdzīgas. Operatīvo darbinieku skaits nenormāli pieauga. Tā sistēma degradēja visu tautu. Arī aģenti īstenībā bija upuri. Tie paši 50. gadu nacionālkomunisti – visi, kas bija vadošos amatos, viņiem jau arī bija jāsadarbojas, jo čeka skaitījās viņiem pakļauta.

I. D.: Tā sauktie nacionālkomunisti nebija nekādi upuri. Tie bija cilvēki, kuri jau Latvijas brīvvalsts laikā nostājās pret Latvijas valsti. Tā bija apzināta rīcība. Es personīgi vienmēr noraidīšu mēģinājumus boļ-ševiku režīma īstenotājus no pirmās dienas pataisīt par “upuriem”. Viņi visi bija “baigā gada” aktīvisti!

V. Z.: Latvija 50 gadu bija okupēta, un 50 gadus vajadzēs, lai no tā atgūtos. Tādā kontekstā mums arī jāraugās uz to, ko darīsim tuvākajos 25 gados. Tikai tad, kad nomirs pēdējais čekists un pēdējais komunists, varēsim teikt, ka varbūt esam tikuši vaļā no okupācijas mantojuma.

January 3, 2018 - Posted by | Vēsture

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

w

Connecting to %s

%d bloggers like this: