gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Lietuvā pabeigta VDK aģentu sarakstu publiskošana

Viss raksts: http://www.delfi.lv/news/arzemes/lietuva-pabeigta-vdk-agentu-sarakstu-publiskosana.d?id=49623703

Lietuvā pabeigta VDK aģentu sarakstu publiskošana


Plašas atskaņas Lietuvas medijos izraisīja informācija, ka starp pēdējiem publicētajiem uzvārdiem šai sarakstā minētas arī divas izcilas Lietuvas kultūras personības – pazīstamais teātra un kino aktieris Donāts Baņonis un diriģents Sauļus Sondeckis.

LGGRTC norāda, ka žurnāla aizpildīšana sākta tikai 1987. gadā un tajā sniegtas ziņas par aģentiem, ziņotājiem vai par personām, kas vervētas citām sadarbības formām laikā no 1940. līdz 1979. gadam.

“Publiskotais saraksts, tāpat kā daudzi VDK dokumenti, ir jāvērtē kritiski. Viss aģentu reģistrācijas žurnāls rakstīts ar roku. Daži beigās ierakstītie vārdi ir rakstīti ar citu rakstāmo, citā rokrakstā. Nav ieturēta hronoloģiska secība, tādēļ žurnālā minēto datu pārbaudei tika veltīta īpaša uzmanība,” norādīts dokumentā.

LGGRTC atgādina, ka savulaik, sākot publiskot žurnāla datus, tas pievienojis tiem šādu norādi: “Nav zināms, pēc kāda principa un ar kādu mērķi veidots šis žurnāls. Vērīgāk izmeklējot papildu datus no arhīviem un dažādiem citiem avotiem par sarakstā esošajām personām, noteikts, ka daļa savervēto personu nav darbojušās kā aģenti.

Kā teikts tagad LGGRTC izplatītajā paziņojumā, visus šai sarakstā ierakstītos aģentus vervējis VDK vai citas PSRS drošības dienestu struktūrvienības, taču ne visi šie cilvēki bijuši gatavi ar tām sadarboties, turklāt ne visu aģentu darbu var vērtēt vienādi.

LGGRTC skaidro, ka daži pēckara pretošanās kustības laikā sagūstītie nacionālo partizānu sakarnieki, paši partizāni vai ar viņiem pat nesaistīti cilvēki, vēloties tikt vaļā no toreizējā PSRS Iekšlietu tautas komisariāta (NKVD), piekrituši kļūt par aģentiem vai informatoriem, bet, atlaisti brīvībā, aizgājuši mežos un par vervēšanu paziņojuši partizāniem vai tuviniekiem.

Kā uzsver vēsturnieki, kas pēta okupācijas laiku, bijuši arī tādi cilvēki, kuri ļāvušies savervēties ar nacionālo partizānu ziņu un tad snieguši padomju drošības dienestiem maldinošu vai maznozīmīgu informāciju. Bijuši gadījumi, ka savervētie cilvēki nolūkā izvairīties no sadarbības mēģinājuši bēgt uz Rietumiem, un vairākiem cilvēkiem par to ierosinātas krimināllietas, bet zināmi arī gadījumi, kad informācija liecina par cilvēka sadarbošanos ar VDK, tomēr viņam piespriests nāvessods.

LGGRTC norāda, ka saraksta beigu daļā ierakstīta arī tāda personība kā katoļu kardināls Vincents Sladkevičs, taču apstākļi, kādos tur ierakstīts viņa uzvārds, palikuši neskaidri, bet vienlaikus tur ierakstīts arī bīskaps Ludviks Poviļonis, par kura kontaktiem ar VDK pastāvējušas aizdomas jau padomju laikā, un Antans Urbons, kas nodevis slaveno partizānu komandieri Ādolfu Ramanausku-Vanagu, turklāt attiecībā uz Urbona sadarbību ar VDK šaubu nav.

Paziņojumā atgādināts, ka VDK dokumentu publiskošanu paredz Lietuvas Seima pieņemts likums. Žurnāla publiskošana sākta 2012. gada otrajā pusē un pabeigta pagājušās nedēļas nogalē. Izanalizēti dati par 1669 personām.

LGGRTC arī uzsver, ka minētais žurnāls nav slepens dokuments, bet brīvi pieejams Lietuvas īpašajā arhīvā. Saskaņā ar Lietuvas Lustrācijas likumu nepubliskoti tikai 22 žurnālā minēti cilvēki, kas sadarbībā ar VDK atzinušies paši.

Pēdējā publiskotajā VDK vervēto personu sarakstā minēti divi Lietuvas nacionālās kultūras un mākslas prēmijas laureāti – teātra un kino aktieris Donāts Baņonis un diriģents Sauļus Sondeckis.

Interneta vietnē “Kgbveikla.lt” lasāms, ka Baņonis jeb aģents ar segvārdu Broņus savervēts 1970. gadā un sniedzis ziņas par Amerikas lietuviešiem. Teikts, ka togad viņš apmeklējis ASV pēc federācijas “Santara-Šviesa” ielūguma, pirms šā ceļojuma “instruēts par Amerikas lietuviešu darbību” un saņēmis uzdevumus, kurus izpildījis, iedibinājis kontaktus ar dažiem trimdas lietuviešiem, par kuriem interesējusies VDK, sniedzis viņus raksturojošas ziņas, kas “varēja atvieglot operatīvo darbu (izsekošanu), kad šie cilvēki apmeklēja Lietuvu”.

VDK dokumentos arī teikts, ka aģenta Broņus brauciens uz ASV bijis “vērtīgs no ideoloģiskā darba viedokļa, proti, tas palīdzējis ASV lietuviešu acīs atspoguļot dzīvi Padomju Lietuvā vēlamā gaismā.

1974. gadā Baņonis no aģentu tīkla svītrots, domājams, saistībā ar to, ka ievēlēts par Lietuvas PSR Augstākās padomes deputātu. Tautā mīlētais un tālu ārpus Lietuvas pazīstamais aktieris aizgāja aizsaulē 2014. gadā 90 gadu vecumā.

Runājot par Sondecki, kas miris 2016. gadā 87 gadu vecumā, vietnē norādīts, ka VDK interesējies par viņa tēvu, kurš bija emigrējis uz ASV un bija lietuviešu žurnāla “Keleivis” redaktors. Teikts, ka slavenais diriģents savervēts 1962. gadā un ar segvārdu “Salūts” figurējis aģentu tīklā līdz 1982.gadam. Kā liecina dokumenti, VDK 1967. gadā saņēmusi informāciju, ka Sondecka tēvs grib nodibināt kontaktus ar dēlu, un nolēmusi to izmantot. Tā centusies ietekmēt tēvu, lai viņš “atsakās no pretpadomju darbības” un ierodas Lietuvā, kur viņu varētu aktīvāk izsekot un izmantot.

1968. gadā tēva un dēla tikšanās noorganizēta Kanādā, kur Sondeckis bija devies koncertbraucienā.

Lietuvas Lustrācijas komisijai sadarbībā ar PSRS slepenajiem dienestiem brīvprātīgi atzinušies 1589 cilvēki.

January 8, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Stukači kā… filozofiska problēma

Māris Zanders: ‘Stukači’ kā… filozofiska problēma

Māris Zanders, Pans Kleksis


Ko mēs vēlamies – noskaidrot Valsts drošības komitejas (VDK) ziņotāju personības vai arī rīcības motīvus?


LU Filozofijas un socioloģijas institūta izdevuma “Reliģiski-filozofiski raksti” jaunākajā (XXIII) numurā lasāms interesants Irēnas Salenieces teksts par skolotājiem, kuri okupācijas gados centās saglabāt saikni ar Baznīcas dzīvi, lai gan tas, protams, draudēja viņiem ar pamatīgām nepatikšanām. [1] Lai gan stāstītāji atbilstoši parastai šādu pētījumu metodoloģijai nav parādīti ar, kā saka, pilnu vārdu un uzvārdu, atmiņas ir dzīvas un nepiespiestas.

Savukārt citā tekstā šajā pašā numurā Solveigas Krūmiņas-Koņkovas visnotaļ izsmeļošajā izziņā par okupācijas varas centieniem pakļaut luterāņu un katoļu garīdzniecību Latvijā, tostarp vervējot tās rindās ziņotājus, varas pusē pārgājušo skaidrojumu nav. Un tas arī saprotami – ja neskaita gadījumus, kad bijušais ziņotājs (vai cilvēks, kuram sadarbība ar VDK tiek “piestādīta”) spiests izteikties, jo viņa vārds un uzvārds jau izskanējis publiski, liela prieka skaidrot savus motīvus droši vien nav.

Rezultātā arī pētnieku, kuri profesionāli strādā ar šiem jautājumiem, rīcībā ir ļoti, ja tā var raksturot, saraustīts materiāls. Piemēram, VDK zinātniskās izpētes komisijas jaunākajā darbu apkopojumā publicētajā Martas Starostinas darbā par to, kā VDK izmantoja ar ārzemju tūristiem strādājošos, kāda gide-tulce ir vienlīdz lakoniska un atklāta: “… mani iepazīstināja ar [VDK 2. daļas pretizlūkošanas virsnieku] Voldemāru Trofimovu, paskaidroja, ka turpmāk Trofimovs būšot mans priekšnieks. (..) Trofimovs piedāvāja man sadarboties ar VDK kā informatorei, apsolīja, ka varēšu doties [uz ārzemēm], paskaidroja, ka gadījumā, ja atteikšos sadarboties, mana māte varot zaudēt darbu.” [2]

Nu, skaidrs. Savukārt Jāņa Taurēna, kurš analizējis tiesas procesus par sadarbības ar VDK konstatēšanu un to atspoguļojumu presē, materiālā mēs sastopamies ar pavisam cita veida skaidrojumu. “[Pārgaujas ģimnāzijas direktors] Uldis Ābeltiņš paziņoja, ka iekļuvis VDK aģentu sarakstos, jo bijis pārrunāt ar VDK Valmieras nodaļas priekšsēdētāju [Jāni] Mortuzānu par viņa meitas sekmēm Ābeltiņa audzināmajā klasē. Sarunas laikā Mortuzāns jautājis arī par latviešu un krievu attiecībām Pārgaujas vidusskolā.” Nav grūti pamanīt, ka šis skaidrojums tā sniedzēju rāda viņam labvēlīgākā gaismā, un tas nu ir konkrētā lasītāja ziņā – ticēt šādai versijai vai ne.

Īsi sakot, ja ar aģentu sarakstiem (to adekvātums ir cita tēma), visticamākais, skaidrība šogad būs, tad motīvu daļa, šķiet, joprojām ir un būs “baltais plankums”.

Var, protams, iebilst, ka sabiedrībai par sadarbības iemesliem nav jālauza galva, jo pats sadarbības fakts, kā mēdz teikt, visu jau pasaka. Var arī tā spriest, tomēr, manuprāt, rīcības motīvu pārrunāšana būtu būtiska kaut tā iemesla dēļ, ka ne jau tikai VDK ziņotāji deva savu pienesumu okupācijas režīma funkcionēšanā un atšķirīgo viedokļu apspiešanā.

Man, piemēram, nav skaidrs, ar ko tā sauktie kritiķi, kuri dažādos okupācijas gados faktiski nīcināja ārā talantīgus gleznotājus vai dzejniekus, ir nodarījuši mazāku ļaunumu par dažu labu VDK ziņotāju. Ja mēs deklarējam, ka mums pietiek ar VDK aģentu personāliju noskaidrošanu, bet sadarbošanās motīvi mūs vispār neinteresē, tad mēs atsakāmies arī no mēģinājumiem izvērtēt sadarbošanos ar totalitāro režīmu kopumā. Tad mēs kā sabiedrība būtībā pasakām, ka esam identificējuši noteiktu skaitu, teiksim tā, slikto, bet kopumā melot, izkalpoties ir normāli. Manuprāt, tas ir diezgan savdabīgs vērtējums.

Te, protams, var iebilst – ja sadarbošanās ar okupācijas režīmu jēdzienu mēs paplašinām, tad jau tāpat potenciāli smagās sekas (“maisu atvēršanas” rezultātā), ja runājam par gaisotni sabiedrībā, būs vēl smagākas. Grūti prognozēt, tas tiesa, tomēr pagātnes izvērtēšana, kas saistībā ar sadarbību ar nacistisko režīmu ir notikusi (un notiek) Vācijā vai Francijā, liecina, ka ir iespējams to veikt arī puslīdz ar pašcieņu un bez histērijas.

Turklāt te svarīgi uzsvērt, ka mehānismu analīze nenozīmē notikušā attaisnošanu. Ja vardarbīga režīma funkciju dalībnieks netiek nepārtraukti saukts dažādos neglaimojošos vārdos, tas vēl nenozīmē, ka viņa rīcība ir akceptēta. Ja atļauts piemērs no citas jomas, boļševiku panākumu Krievijā izskaidrošanai ar to, ka viņi tiks apzīmēti par noziedzniekiem, nepietiks. Galu galā – ja runājam par Latviju – mērķim vajadzētu būt saprast, kā vienu nāciju, kas nav nedz gudrāka, nedz dumjāka par citām, var piespiest ilgstoši dzīvot, atļaušos teikt, ne tikai izliekoties, bet arī šos melus pieņemot kā normu.

Protams, šāda plašāka diskusija prasītu vēl lielāku pacietību. Es varu iedomāties, ka būs cilvēki, kuri teiks: mēs neko vai neko daudz nezinājām par pirmskara valsti, līdz ar to mūsu attieksme pret režīmu bija principiāli citāda. Lai cik tas neticami no šodienas viedokļa var likties, bet tā varēja būt. Līdzīgi kā nav akadēmiski korekta iemesla apgalvot, ka visi vācieši vienkārši nevarēja nezināt par nacisma noziegumiem.

Pašsaprotama ir pirmā reakcija – sarunāt šādu paskaidrojumu sniedzējiem daudz rupju vārdu, tomēr atkal der paturēt prātā gala mērķi, un tas ir – saprast, kā notiek vēstures aizmiršana, kropļošana, ignorēšana. Runa ir par, atvainojos par nedaudz patētisku izteiksmi, cilvēka dabas vājumu, ēnas pusēm – kā tas aktualizējas, kā ar tām var manipulēt utt. Un – protams, jācer uz labāko, bet – es neņemos teikt, ka mums šādas zināšanas (arī kā nācijai) nenoderēs arī turpmāk.

https://dspace.lu.lv/dspace/bitstream/handle/7/37533/RFR_XXIII_content.pdf?sequence=2&isAllowed=y

https://www.lu.lv/fileadmin/user_upload/lu_portal/projekti/vdkkomisija/VDK-izpetes-rakstu-krajums-4sejums_2017-12-30decembris_LielaisBralisTeviVero_VDK-un-tas-piesegstrukturas_ISBN_978-9934-8587-7-2.pdf

January 8, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

   

%d bloggers like this: