Ko mēs vēlamies – noskaidrot Valsts drošības komitejas (VDK) ziņotāju personības vai arī rīcības motīvus?


LU Filozofijas un socioloģijas institūta izdevuma “Reliģiski-filozofiski raksti” jaunākajā (XXIII) numurā lasāms interesants Irēnas Salenieces teksts par skolotājiem, kuri okupācijas gados centās saglabāt saikni ar Baznīcas dzīvi, lai gan tas, protams, draudēja viņiem ar pamatīgām nepatikšanām. [1] Lai gan stāstītāji atbilstoši parastai šādu pētījumu metodoloģijai nav parādīti ar, kā saka, pilnu vārdu un uzvārdu, atmiņas ir dzīvas un nepiespiestas.

Savukārt citā tekstā šajā pašā numurā Solveigas Krūmiņas-Koņkovas visnotaļ izsmeļošajā izziņā par okupācijas varas centieniem pakļaut luterāņu un katoļu garīdzniecību Latvijā, tostarp vervējot tās rindās ziņotājus, varas pusē pārgājušo skaidrojumu nav. Un tas arī saprotami – ja neskaita gadījumus, kad bijušais ziņotājs (vai cilvēks, kuram sadarbība ar VDK tiek “piestādīta”) spiests izteikties, jo viņa vārds un uzvārds jau izskanējis publiski, liela prieka skaidrot savus motīvus droši vien nav.

Rezultātā arī pētnieku, kuri profesionāli strādā ar šiem jautājumiem, rīcībā ir ļoti, ja tā var raksturot, saraustīts materiāls. Piemēram, VDK zinātniskās izpētes komisijas jaunākajā darbu apkopojumā publicētajā Martas Starostinas darbā par to, kā VDK izmantoja ar ārzemju tūristiem strādājošos, kāda gide-tulce ir vienlīdz lakoniska un atklāta: “… mani iepazīstināja ar [VDK 2. daļas pretizlūkošanas virsnieku] Voldemāru Trofimovu, paskaidroja, ka turpmāk Trofimovs būšot mans priekšnieks. (..) Trofimovs piedāvāja man sadarboties ar VDK kā informatorei, apsolīja, ka varēšu doties [uz ārzemēm], paskaidroja, ka gadījumā, ja atteikšos sadarboties, mana māte varot zaudēt darbu.” [2]

Nu, skaidrs. Savukārt Jāņa Taurēna, kurš analizējis tiesas procesus par sadarbības ar VDK konstatēšanu un to atspoguļojumu presē, materiālā mēs sastopamies ar pavisam cita veida skaidrojumu. “[Pārgaujas ģimnāzijas direktors] Uldis Ābeltiņš paziņoja, ka iekļuvis VDK aģentu sarakstos, jo bijis pārrunāt ar VDK Valmieras nodaļas priekšsēdētāju [Jāni] Mortuzānu par viņa meitas sekmēm Ābeltiņa audzināmajā klasē. Sarunas laikā Mortuzāns jautājis arī par latviešu un krievu attiecībām Pārgaujas vidusskolā.” Nav grūti pamanīt, ka šis skaidrojums tā sniedzēju rāda viņam labvēlīgākā gaismā, un tas nu ir konkrētā lasītāja ziņā – ticēt šādai versijai vai ne.

Īsi sakot, ja ar aģentu sarakstiem (to adekvātums ir cita tēma), visticamākais, skaidrība šogad būs, tad motīvu daļa, šķiet, joprojām ir un būs “baltais plankums”.

Var, protams, iebilst, ka sabiedrībai par sadarbības iemesliem nav jālauza galva, jo pats sadarbības fakts, kā mēdz teikt, visu jau pasaka. Var arī tā spriest, tomēr, manuprāt, rīcības motīvu pārrunāšana būtu būtiska kaut tā iemesla dēļ, ka ne jau tikai VDK ziņotāji deva savu pienesumu okupācijas režīma funkcionēšanā un atšķirīgo viedokļu apspiešanā.

Man, piemēram, nav skaidrs, ar ko tā sauktie kritiķi, kuri dažādos okupācijas gados faktiski nīcināja ārā talantīgus gleznotājus vai dzejniekus, ir nodarījuši mazāku ļaunumu par dažu labu VDK ziņotāju. Ja mēs deklarējam, ka mums pietiek ar VDK aģentu personāliju noskaidrošanu, bet sadarbošanās motīvi mūs vispār neinteresē, tad mēs atsakāmies arī no mēģinājumiem izvērtēt sadarbošanos ar totalitāro režīmu kopumā. Tad mēs kā sabiedrība būtībā pasakām, ka esam identificējuši noteiktu skaitu, teiksim tā, slikto, bet kopumā melot, izkalpoties ir normāli. Manuprāt, tas ir diezgan savdabīgs vērtējums.

Te, protams, var iebilst – ja sadarbošanās ar okupācijas režīmu jēdzienu mēs paplašinām, tad jau tāpat potenciāli smagās sekas (“maisu atvēršanas” rezultātā), ja runājam par gaisotni sabiedrībā, būs vēl smagākas. Grūti prognozēt, tas tiesa, tomēr pagātnes izvērtēšana, kas saistībā ar sadarbību ar nacistisko režīmu ir notikusi (un notiek) Vācijā vai Francijā, liecina, ka ir iespējams to veikt arī puslīdz ar pašcieņu un bez histērijas.

Turklāt te svarīgi uzsvērt, ka mehānismu analīze nenozīmē notikušā attaisnošanu. Ja vardarbīga režīma funkciju dalībnieks netiek nepārtraukti saukts dažādos neglaimojošos vārdos, tas vēl nenozīmē, ka viņa rīcība ir akceptēta. Ja atļauts piemērs no citas jomas, boļševiku panākumu Krievijā izskaidrošanai ar to, ka viņi tiks apzīmēti par noziedzniekiem, nepietiks. Galu galā – ja runājam par Latviju – mērķim vajadzētu būt saprast, kā vienu nāciju, kas nav nedz gudrāka, nedz dumjāka par citām, var piespiest ilgstoši dzīvot, atļaušos teikt, ne tikai izliekoties, bet arī šos melus pieņemot kā normu.

Protams, šāda plašāka diskusija prasītu vēl lielāku pacietību. Es varu iedomāties, ka būs cilvēki, kuri teiks: mēs neko vai neko daudz nezinājām par pirmskara valsti, līdz ar to mūsu attieksme pret režīmu bija principiāli citāda. Lai cik tas neticami no šodienas viedokļa var likties, bet tā varēja būt. Līdzīgi kā nav akadēmiski korekta iemesla apgalvot, ka visi vācieši vienkārši nevarēja nezināt par nacisma noziegumiem.

Pašsaprotama ir pirmā reakcija – sarunāt šādu paskaidrojumu sniedzējiem daudz rupju vārdu, tomēr atkal der paturēt prātā gala mērķi, un tas ir – saprast, kā notiek vēstures aizmiršana, kropļošana, ignorēšana. Runa ir par, atvainojos par nedaudz patētisku izteiksmi, cilvēka dabas vājumu, ēnas pusēm – kā tas aktualizējas, kā ar tām var manipulēt utt. Un – protams, jācer uz labāko, bet – es neņemos teikt, ka mums šādas zināšanas (arī kā nācijai) nenoderēs arī turpmāk.

https://dspace.lu.lv/dspace/bitstream/handle/7/37533/RFR_XXIII_content.pdf?sequence=2&isAllowed=y

https://www.lu.lv/fileadmin/user_upload/lu_portal/projekti/vdkkomisija/VDK-izpetes-rakstu-krajums-4sejums_2017-12-30decembris_LielaisBralisTeviVero_VDK-un-tas-piesegstrukturas_ISBN_978-9934-8587-7-2.pdf