Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Lietuvā par padomju noziegumu attaisnošanu tiesās izdevēju

Lietuvā par padomju noziegumu attaisnošanu tiesās Sapožņikovas grāmatas izdevēju

Viss raksts: http://www.delfi.lv/news/arzemes/lietuva-par-padomju-noziegumu-attaisnosanu-tiesas-sapoznikovas-gramatas-izdeveju.d?id=49787191

Lietuvā par padomju noziegumu attaisnošanu tiesās Sapožņikovas grāmatas izdevēju

Foto: Publicitātes foto

Kā paziņojusi Lietuvas Ģenerālprokuratūra, Viļņas prokurori pabeiguši izmeklēšanu, kurā apsūdzības izvirzītas 78 gadus vecajam Povilam Masiļonim, kura vadītās kompānijas “Mūsu gaires” apgāds “Politika” izdevis grāmatu “Nodevības cena” – Sapožņikovas grāmatas “Kurš kuru nodevis” tulkojumu lietuviešu valodā.

Prokuratūra norāda, ka šai grāmatā tendenciozi izkropļoti fakti par neapbruņotu cilvēku nogalināšanu pie Viļņas televīzijas torņa, asinspirti Medininku robežkontroles punktā un citiem 1990. un 1991. gada notikumiem Lietuvā.

78 gadus vecais Masiļonis tiek apsūdzēts, ka, ierosinot grāmatas tulkojuma izdošanu un publiski piekrītot tajā izteiktajiem apgalvojumiem, viņš aizskarošā veidā izteicis atbalstu smagajiem pret Lietuvas valsti un sabiedrību vērstās agresijas dalībnieku noziegumiem un centies mazināt to nozīmi, pastāstījis Viļņas apgabala prokuratūras Organizētās noziedzības un korupcijas izmeklēšanas nodaļas prokurors Toms Ulduķis.

Pirmstiesas izmeklēšanā noskaidrots, ka Masiļonis pēc savas iniciatīvas iztulkojis Sapožņikovas grāmatu lietuviski un rakstījis par to izdevumā “Leidejo žodis” (“Izdevēja vārds”), kā arī no saviem līdzekļiem samaksājis tipogrāfijai par grāmatas iespiešanu.

Grāmata izlaista 530 eksemplāru metienā. Daļu no tām izdevējs uzdāvinājis bibliotēkām un izdalījis paziņām, bet simts eksemplāru nodevis citai personai, kas solījusi grāmatas pārdot.

Kā liecina prokuratūras rīcībā esošā informācija, viņš mēģinājis izplatīt Sapožņikovas grāmatu arī grāmatnīcās, bet tās atteikušās to tirgot.

Sapožņikova Lietuvā jau pirms vairākiem gadiem pasludināta par nevēlamu personu, viņai liegta iebraukšana valstī.

Masiļoņa lieta nodota Viļņas pilsētas rajona tiesai. Izdevējam draud naudassods, brīvības ierobežošana, arests vai brīvības atņemšana uz laiku līdz diviem gadiem.

February 26, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Igaunijai – 100. Pretestības un izturības gadi

Pretestības un izturības gadi

Padomju funkcionāru laiks

Igaunijas liktenis kļūt par vienu no Padomju Savienības republikām tika izšķirts jau 1939. gadā, taču formāli Igaunijas PSR pasludināja nākamā gada 21. jūlijā un Padomju Savienībā tā uzņemta 6. augustā. Politiskās pārmaiņas, bijušo līderu, uzņēmēju un citu elites pārstāvju aresti, kā arī vērienīga nacionalizācijas un zemes pārdales kampaņa sākās jau jūlijā.


Johanness Varess-Barbaruss pie Igaunijas parlamenta ēkas

Par Igaunijas Komunistiskās partijas pirmo sekretāru un līdz ar to valsts līderi kļuva Karls Sere, bet viņš visiem procesiem sekojis nomaļus, lai novērstu starptautisku kritiku un pašas igauņu sabiedrības asu reakciju. Īpašā Maskavas sūtņa Andreja Ždanova uzraudzībā tika izveidota valdība ar dzejnieku un ārstu Johannesu Varesu premjera lomā. Savukārt ministru portfeļi iedalīti dažādiem pazīstamiem igauņu sabiedriskajiem darbiniekiem, un pirmais Ministru kabinets pat izticis bez neviena oficiāla komunista. Varess kopš Igaunijas neatkarības kara darbojās savā ārsta praksē Pērnavā, bet bija ieguvis atpazīstamību kā modernisma pārstāvis dzejā, kuru tautā pazina ar pseidonīmu Barbaruss. Būdams kultūras darbinieks ar kreisiem uzskatiem, viņš starpkaru gados divreiz apmeklēja Padomju Krieviju un bija sajūsmā par redzēto kārtību tajā.

Ienākot vācu spēkiem, pirmais sekretārs Sere tika apcietināts un 1943. gadā aizsūtīts uz koncentrācijas nometni, kur gāja bojā. Varess evakuējās, taču mira jau 1946. gadā. Viņa nāves apstākļi ir mīklaini, un tiek pieļauta gan pašnāvība, gan VDK izrēķināšanās.

Nikolajs Karatomma

Pēc Seres apcietināšanas sākotnēji par viņa vietas izpildītāju un vēlāk jauno republikas līderi nekavējoties iecēla ilgus gadus pagrīdē strādājušo pērnavieti Nikolaju Karatommu, kurš tobrīd no frontes otras puses bija atbildīgs par pretošanās kustību organizēšanu. Jau 1950. gadā, tikai gadu pēc tam, kad pats parakstīja rīkojumu par vairāk nekā 20 000 cilvēku deportāciju uz Sibīriju, partijas iekšējā tīrīšanā Karatomms tika nomainīts. Viņš gan, pretstatā daudziem citiem, netika arestēts, bet Maskavā nodevās studijām un 1964. gadā pat kļuva par ekonomikas doktoru.

Karatommu nomainīja jau iepriekš preses un propagandas uzmanīšanai no Maskavas atsūtītais staļinists Kebins, dzimis Johaness, taču gandrīz visu apzināto mūžu pavadījis Krievijā un oficiāli dēvēts par Ivanu. Viņš sākotnēji stingri ieviesis visas Maskavas norādes, bet pēc Staļina nāves mainījies – pat pretojies rusifikācijas politikai un atbalstījis igauņu valodas un kultūras saglabāšanu, kā arī vēlējies stiprināt skolu izglītības sistēmu. Visu šo iniciatīvu dēļ viņu dažkārt dēvē par mērenu nacionālkomunistu. Tiek uzskatīts, ka tieši tādēļ viņš 1978. gadā nomainīts, ieceļot par Igaunijas PSR pārstāvi Augstākās padomes prezidijā.


Johanness (Ivans) Kebins

Karls Vaino

Kebina vietā Maskava ielika Tomskā dzimušo un igauņu valodu nezinošo Karlu Vaino, kura tēvs, vīlies par boļševiku apvērsuma izgāšanos, pārcēlās uz Krieviju Igaunijas dibināšanas gadā. Mantojis tēva politisko pārliecību, Vaino Kebina maigo politiku nomainīja ar izteiktu rusifikācijas atbalstu un pilnīgu pakļaušanos centrālajai varai. Viņš nebija ieredzēts pat igauņu komunistu aprindās un 1979. gadā pieredzēja atentāta mēģinājumu, kad uz viņa auto uguni atklāja disidents Imre Arakass. Vaino uzskati spilgti iezīmējās 1988. gadā, kad, par spīti Mihaila Gorbačova izsludinātajai “perestroikai”, viņš lūdza Maskavai atļauju pret nacionālo mītiņu dalībniekiem vērsties ar ieročiem. Tas netika ļauts, un pavisam drīz viņu nomainīja ar Vaino Veljasu, kurš iepriekš nacionālkomunistisko uzskatu dēļ bija nozīmēts diplomātiskās misijās Dienvidamerikā.

Komentējot Igaunijas PSR pirmo sekretāru personības iezīmes un politiku, Latvijas Universitātes vēstures profesors Ēriks Jēkabsons atzīst, ka kaimiņvalstī tie neesot daudz atšķīrušies no Latvijas. “No Maskavas bija atsūtīts otrais sekretārs, kas uzraudzīja visu, ko viņš dara. Vienīgā lielā atšķirība bija tā, ka igauņi varēja redzēt Somijas televīziju, bet citādi politiskā vide bija tāda pati,” viņš skaidro.

Bruņotā pretošanās

Viktors Koerns

Gada laikā kopš Igaunijas okupācijas aptuveni 27 000 tās iedzīvotāju tika nošauti, apcietināti vai nosūtīti uz Sibīriju, no tiem aptuveni 10 000 vien tika izsūtīti jūnija deportācijas laikā. Zvērīgā izrēķināšanās ar eliti, uzņēmējiem un pat zemniekiem, kuri bieži represijām tika atlasīti ne turības, bet patriotisma dēļ, nostiprināja spēcīgu vēlmi pretoties. Tā 1941. gadā pārauga tā dēvētajā Vasaras karā. Daudzi tūkstoši, kuriem izdevās izvairīties no mobilizācijas padomju armijā, bēga mežā, kur pievienojās citiem, kuri tur slēpās jau kopš okupācijas sākuma. Līdz nacistiskās Vācijas kara pieteikumam Padomju Savienībai viņi jau bija izveidojuši partizānu jeb mežabrāļu tīklus bijušo Igaunijas armijas amatpersonu vadībā. Par visu partizānu virspavēlnieku kļuva pulkvedis Viktors Koerns.

Partizāni sākotnēji uzbruka vien atsevišķām sarkanarmiešu patruļām, bet, kad jūnija beigās viņu izsvēpēšanai tika izveidoti tā dēvētie iznīcināšanas bataljoni jeb “istrebiķeļi”, tie paši kļuva par galvenajiem mežabrāļu mērķiem. Savukārt lielākās partizānu grupas sāka iet reidos arī ciemos un pilsētās. Kad padomju armija atkāpās, daudzviet Igaunijas dienvidos mežabrāļi atkal pacēla republikas karogus un atjaunoja reģionālo pārvaldi, pārdēvējot sevi par Zemessardzi. “Istrebiķeļu” vienības turpināja uzbrukumus, ar nāvi sodot visus, kurus vainoja mežabrāļu atbalstā, kā arī iznīcināja sējumus un saimniecības. Līdzīgā manierē zemessargi izrēķinājās ar visiem, kurus vainoja sadarbībā ar padomju varu un izsūtīšanu organizēšanā.

Lai gan ienākušie Vācijas spēki likvidēja pastāvošo mežabrāļu Zemessardzi, vairums to kaujinieku atkal tika ieskaitīti jaunizveidotajās policijas struktūrām pakļautajās Igauņu pašaizsardzības vienībās. Okupācijas gadu laikā tajā brīvprātīgo skaits sasniedza pat 40 000, bet vēl ievērojami auga, kad, mainoties frontes pārvietošanās virzienam, dalība šajā struktūrā kļuva obligāta. Lielais brīvprātīgo skaits vāciešiem pakļautajās drošības struktūrās, gluži kā Latvijā, bija reakcija uz iepriekš pieredzētajām padomju varas zvērībām, kā arī fakts, ka Igaunijas administrācija oficiāli nebija Vācijas pārvaldes struktūrvienība un vietvara lielākoties atkal bija brīvvalsts laika līderu rokās.

Kad 1942. gadā tika izveidots igauņu SS 20. leģions, liela daļa arī tajā stājās brīvprātīgi, baidoties no PSRS varas atgriešanās, bet daļa dezertēja, tostarp izvēloties labāk pievienoties vācu sabiedrotajiem Somijas Bruņotajiem spēkiem līča otrā pusē. Kopumā frontē pret sarkanarmiešiem dažādos formējumos mobilizējās ap 70 000 igauņu.


Igaunijas prezidenta pienākumu izpildītājs Jiri Uluotss

Pretēji situācijai Lietuvā, igauņu vidū pretestība represīvajai Vācijas pārvaldei bija salīdzinoši niecīga, jo par galveno pretinieku tomēr tika uzskatīta Padomju Savienība. Vietām pastāvēja nelielas komunistu partizānu vienības, taču nedaudz ietekmīgākas pretestības grupas veidoja igauņu nacionālisti, kas iestājās pret visām ārējām varām. Vienu tādu vadīja bijušais Igaunijas premjers Jiri Uluotss, kurš formāli turpināja pildīt ieslodzījumā Padomju Savienībā esošā prezidenta pilnvaras, uzturot Igaunijas Republikas turpināšanos, savukārt cita veidojās ap demokrātiskā un joprojām ietekmīgā “Postimees” laikraksta darbiniekiem. Šīs grupas esot apsūdzējušas, bet neesot centušās tieši vājināt okupācijas varu, saprotot, ka tas nozīmētu Padomju Savienības okupācijas atgriešanos. Tā vietā pagrīdē tika vākti ieroči, uzturēti sakari ar igauņu diplomātiem Rietumos un izplatītas informatīvas skrejlapas.

Otrā pasaules kara Austrumu frontes līnijai 1944. gada februārī atgriežoties pie Igaunijas robežas, grupas apvienojās Igaunijas Republikas Nacionālajā komitejā, kas faktiski kļuva par pagaidu parlamentu, turklāt tajā amatus ieņēma vairāki agrākie parlamentārieši vai viņu vietnieki. Vairums vēlāk tika apcietināts, bet pēc vāciešu aiziešanas 17. septembrī prezidenta vietas izpildītājs Uluotss par premjeru nominēja Oto Tiefu un līdz sarkanarmijas ienākšanai Tallinā 22. septembrī atjaunoja varu, tostarp pasludināja Igaunijas neitralitāti. Daļa jaunizveidotās valdības paspēja izbēgt, bet daļa ministru tika aizturēta. Uluotss aizbēga uz Zviedriju, kas kļuva par Igaunijas trimdas valdības mājvietu līdz pat neatkarības atjaunošanai 90. gados.

Tiek lēsts, ka PSRS okupācijas vara dažādu iemeslu dēļ līdz 1954. gadam nogalināja vai apcietināja aptuveni 30 000 cilvēku, no kuriem vieni no pirmajiem uz Sibīriju tika nosūtīti Igaunijā vēl palikušie aptuveni 400 etniskie vācieši. Apmēram 21 000 cilvēku izsūtīja 1949. gadā. Savukārt vairums pārējo režīma upuru bija atkal mežā iegājušie partizāni vai viņu atbalstītāji, kā arī ģimenes, kuras, dzīvojot mežā uzceltos bunkuros, vēlējās izvairīties no karadarbības šausmām, bet tika uzlūkotas par mežabrāļiem. Lai gan atsevišķas vienības un vīri mežos palika vēl 60. gados, vairums mežabrāļu tika notverts vai krita kaujās līdz 1953. gadam.

Klusā pretošanās un atentāts

Igaunijā 50. gados radās arī vairākas jauniešu protesta kustības, kuras iestājās pret agrākās sistēmas radikālām pārmaiņām, pielāgojoties centralizētam Maskavas diktātam. Igaunijas Institūta digitālā enciklopēdija “Estonica” vēsta, ka vairākās no tām tika ieviesta stingra disciplīna, bija izstrādāti iekšējie noteikumi, zvēresti un dažas pat bija savākušas ieročus.



Viens no zināmākajiem un visbiežāk sodītajiem disidentiem ir Igaunijas jauniešu brigādes dalībnieks Enns Tarto. Pirmoreiz viņš tika apcietināts 1956. gadā par Ungārijas apvērsumu atbalstošu skrejlapu dalīšanu. Izcietis četru gadu cietumsodu, viņš ieslodzījumā uz pieciem gadiem atgriezās 1962. gadā. Pēc soda izciešanas VDK, cerot uz audzinošo metožu lietderību, ļāva disidentam iestāties Tartu Universitātē, taču pēc diviem gadiem viņš no turienes tika izmests “pretvalstiskas” domāšanas un rīcības dēļ. Trešo reizi Tarto kā īpaši bīstamu recidīvistu par vēršanos pret PSRS iesaisti Afganistānas karā aizturēja 1983. gadā un piesprieda 10 gadus cietumā un piecus izsūtījumā, taču igaunis tika atbrīvots pēc 1988. gada protestiem.

Līdz ar Igaunijas PSR pirmā sekretāra maiņu 1978. gadā un tai tūlītēji sekojošo rusifikācijas pastiprināšanos 1980. gada septembrī Tallinā notika skolēnu protesti, kuros piedalījušies ap 2000 jauniešu. Protesti gan tika tūlītēji apspiesti, bet, reaģējot uz tiem, 40 sabiedrībā pazīstami igauņu kultūras darboņi un zinātnieki novembrī virknei lielāko laikrakstu izsūtīja publisku vēstuli – “Četrdesmitnieka vēstuli Maskavai”, sūdzoties par igauņu kultūras un valodas apspiešanu. Vēstule Padomju Savienības robežās tā arī netika publicēta, bet tās parakstītāji saņēma draudus, vairumam tika atņemtas dažādas privilēģijas, piemēram, iespēja izbraukt ārpus valsts un iegādāties dzīvokli.

Jauniešu pretošanās kustības 70. gadu otrajā pusē nostiprinājās dažādās PSRS republikās, taču 1959. gadā dzimušā Imres Araka sapulcinātā grupa ir vienīgais zināmais bruņotais pagrīdes grupējums Baltijā pēc partizānu sakaušanas. Araks jau 1976. gadā nokļuva uzskaitē, kad uz milicijas auto uzzīmēja svastiku un sirpi ar āmuru, starp abiem simboliem uzvelkot vienādības zīmi. Divus gadus vēlāk viņš ar draugu motorlivā centās bēgt uz Somiju, bet pēc motora saplīšanas nemanīti atgriezās Piritā. Savukārt 1979. gadā viņš ielauzās sporta kluba “Dinamo” noliktavā un nozaga ieročus. Viņš vēlāk tika notverts, bet tiesas sēdes laikā ēkā ielauzās bruņoti viņa atbalstītāji un aizturēto atbrīvoja.

Vēlāk vasarā viņš ar vienu no iepriekš nozagtajiem ieročiem mēģināja nogalināt Igaunijas PSR Komunistiskās partijas pirmo sekretāru Karlu Vaino, protestējot pret viņa rusifikācijas politiku. Politiķi gan viņam neizdevās pat ievainot. Pēc gandrīz trīs mēnešus ilgas vajāšanas Araks tika arestēts un notiesāts uz 15 gadiem ieslodzījumā stingra režīma cietumā Krievijā. Pēc atgriešanās Igaunijā 90. gados agrākā leģenda kļuva par ietekmīgu Tallinas mafijas darboni. Savukārt pērn viņš Īrijā  nonāca uz tiesas sola par konkurējoša kriminālā grupējuma locekļa nogalināšanu.

Mihaila Gorbačova uzsāktās politiskās pārmaiņas, par spīti izteikti konservatīvajai republikas pārvaldei, politiķi un nomenklatūras darboni Edgaru Savisāru iedvesmoja 1988. gada 13. aprīlī televīzijas pārraidē izteikt vēlmi organizēt nacionālu kustību, lai paustu atbalstu “perestroikas” un “glasnostj” politikai. Sākotnējie mērķi iegūt lielāku Igaunijas autonomiju saņēma plašu inteliģences atbalstu, un pirmie aktīvistu rīkotie koncerti un mītiņi līdz vasaras beigām pārauga masveida kustībā, līdz 1988. gada 11. septembrī vērienīgā manifestācijā, kuru apmeklēja apmēram 300 000 cilvēku, tika izteikta vēlme atjaunot neatkarību. Igaunijas Tautas fronte oficiāli tika dibināta tā paša gada 1. oktobrī.

1988. gada pavasarī Lutera Koledžas koris no ASV diriģenta Vestona Noubla vadībā Tallinā negaidīti izpilda Igaunijas Republikas himnu:

Līdzīgi kā Lietuvā paralēli “Sajūdim” pastāvēja “Lietuvas Brīvības līga”, arī Igaunijā līdzās tautfrontiešiem popularitāti guva 1987. gada nogalē izveidotā daudz radikālākā “Igaunijas mantojuma biedrība”, kuras mērķis jau no pirmsākumiem bija pilnīga neatkarības atjaunošana. Tā kopā ar Igaunijas Nacionālās neatkarības partiju un “Igauņu kristiešu aliansi” 1989. gada pavasarī reģionos sāka veidot tā dēvētās igauņu pilsoņu komitejas, faktiski paralēli pastāvošajai varai dibinot jaunas, uz demokrātiskiem principiem veidotas struktūras.

Lai saglabātu strauji zūdošo varu, Gorbačovs 1988. gadā republikas pirmo sekretāru Karlu Vaino nomainīja pret Vaino Veljasu. Veljass, saņemot lielu vietējās sabiedrības atbalstu, Maskavai par pārsteigumu sāka pieņemt radikālus lēmumus. Tā jau vasarā par karogu atkal tika atzīts agrākais neatkarīgās republikas karogs, bet 16. novembrī Augstākā padome pasludināja Igaunijas PSR suverenitāti.

Maskava paziņoja, ka pieņemtā deklarācija nav spēkā, taču faktiski to nespēja ietekmēt. Vienlaikus par interfrontistiem dēvēto struktūru – “Starptautiskās padomju igauņu strādnieku kustības” un “Strādājošo kolektīvu padomes” – vadībā sākās arī krievvalodīgo iedzīvotāju masu protesti pret igauņu “nelegālo” vēlmi pēc neatkarības, atjaunoto karogu, kā arī vēlāk – 1989. gada janvārī – pieņemto lēmumu par vienīgo oficiālo Igaunijas PSR valodu atzīt igauņu valodu.

Foto: Sputnik/Scanpix/LETA

Savukārt 1990. gada 24. februārī tika sarīkotas Igaunijas kongresa vēlēšanas, kurās varēja piedalīties visi aptuveni 900 000 pilsoņu komitejās reģistrētie iedzīvotāji. Kopumā kandidēja 499 delegāti no 31 politiskās partijas un kustības, tomēr ievēlēti tika pārstāvji no Igaunijas Nacionālās neatkarības partijas, Igaunijas Tautas frontes, “Igaunijas mantojuma biedrības” un Igaunijas Komunistiskās partijas. Jau 11. martā kongress apstiprināja manifestu, kurā pausta vēlme atjaunot Igaunijas neatkarību, balstoties uz 1920. gadā ar Padomju Krieviju slēgto Tartu miera līgumu, bet atlika pašu neatkarības izziņošanu. Vienlaikus nacionālo spēku pārņemtā Igaunijas Augstākā padome 30. martā lēma sākt Igaunijas neatkarības atjaunošanu, nosakot pārejas periodu. Tā ietvaros 1991. gada martā tika sarīkots referendums, kurā tautas vairākums pauda atbalstu neatkarības atjaunošanai.

Savukārt vēl 15. maijā interfrontisti sarīkoja pēkšņu mēģinājumu ieņemt Igaunijas Augstāko padomi, bet pēc premjera Edgara Savisāra aicinājuma radio ieradās tūkstošiem igauņu, kuri Maskavas un vietējo konservatīvistu organizēto pūli padzina. Tajā pašā dienā līdzīgs, bet mazākā skaitā un salīdzinoši mierīgāks mēģinājums ieņemt Augstāko padomi notika arī Rīgā, taču te ēkā neviens netika.

Otrs, šoreiz jau militārs, mēģinājums gāzt jauno varu ne tikai Igaunijā, bet arī citviet notika 21. augustā. Pēc tā izgāšanās Igaunijas kongress un Augstākā padome vienojās pasludināt Igaunijas neatkarību, ko nākamajā dienā kā pirmā atzina Islande.

Foto: Sputnik/Scanpix/LETA

“Lietuvai un Igaunijai – 100” veidotāji: Ingus Bērziņš, Andris Kārkluvalks, Sabīne Košeļeva, Nora Rieksta-Ķenģe, Līga Stirna, Natālija Šindikova, Martina Sergejeva, Viesturs Radovics, Edgars Dāvidsons.
Paldies Latvijas Universitātes profesoram Ērikam Jēkabsonam un pētniekam Edmundam Trumpam, Tartu Universitātes pētniekam Valtam Ernštreitam, Latvijas Nacionālajam arhīvam un Lietuvas Speciālajam arhīvam.

 

February 25, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Neaizvākts piemineklis NKVD darbiniekiem

Marijampoles mēre grib aizvākt pieminekli NKVD darbiniekiem

Feb. 21st, 2018

Foto: Google Maps
PSRS Iekšlietu tautas komisariāta (NKVD) darbiniekiem veltītais piemineklis pie Marijampoles, Lietuvas dienvidrietumos, būtu jāaizvāc, paziņojusi Marijampoles mēre Irēna Lunskiene.

Viņasprāt, lēmums par pieminekļa nākotni būtu jāpieņem vēl pirms pašvaldības domes sanāksmes pirmdien. “Ja mēs aizvācam Ļeņina un Staļina pieminekļus, mums laikam nevajadzētu paturēt arī šādus pieminekļus. Lai viņi dus mierā, viņu piemiņa var tikt godāta citos veidos, ja nepieciešams,” intervijā aģentūrai BNS sacīja Lunskiene.

Viņa atzina, ka par šī pieminekļa esamību Grībines ciematā, piecus kilometrus no Marijampoles, uzzinājusi tikai šonedēļ, kad policija paziņojusi, ka piemineklis ticis apķēpāts ar padomju un nacistu simboliem.

Kāda vietējā amatpersona BNS sacīja, ka totalitārā okupācijas režīma skulptūru muzejs “Grūto Parkas” piekritis pieņemt apķēpāto pieminekli. Lunskiene apstiprināja, ka šāds risinājums tiks apsvērts. Viņa atklāja, ka interesi par pieminekli izrādījušas arī amatpersonas no Krievijas vēstniecības Lietuvā.

1946.gada 4.jūnijā Grībinē nacionālās pretošanās kustības dalībnieki uzbrukumā no slēpņa nogalināja vairāk nekā 20 okupācijas režīma represīvo iestāžu un vietējo kolaboracionistu kaujiniekus. Kaujā krita arī vairāki nacionālie partizāni, stāsta vēsturnieki.

 

LETA

February 22, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Igaunijā veidos Sarkanā terora muzeju

Igaunijā veidos Sarkanā terora muzeju

Foto: Eesti Mälu Instituut

Foto: Eesti Mälu Instituut

Igaunijas Vēsturiskās atmiņas muzejs izsludinājis konkursu plānotā Sarkanā terora muzeja dizainam, ziņo Igaunijas radio.

Muzejs tiks veidots vēsturiskajā Tallinas Patarei cietumā, kurš celts cara Nikolaja I laikā, bet padomju gados, līdzīgi Latvijas Stūra mājai, piedzīvojis kā komunistiskā, tā nacistu režīma nežēlīgo izrēķināšanos ar apcietinātajiem.

Idejas autori norāda, ka cietuma telpas vienlaikus rada izaicinājumu muzeja veidotājiem, taču vienlaikus piedāvā arī ļoti autentisku vidi. “Lielākais izaicinājums būs apvienot pašreizējās ēkas un ekspozīcijas idejas,” Igaunijas Radio pauda muzeja kurators Mārtins Andrellers. “Mēs gribam ekspozīcijā iekļaut cietuma daļas un ēku, bet vienlaikus radīt unikālu un modernu muzeju, kurā varētu izvietot arī izglītības un izpētes centru.”

Plānots, ka apskatei tiks atvērtas cietuma kameras otrajā stāvā un viennīcu ēka, kuras ir labi saglabājušās un visautentiskāk atklāj, kāds izskatījās cietums 20. gadsimta 40. gados, kad cietumniekus šeit turēja gan komunistiskā, gan nacistiskā režīma varas iestādes. No dažādiem cietuma pastāvēšanas laikiem saglabājusies daļa mēbeļu, kā arī sargu aprīkojums.

Muzeja ekspozīcijā plānots atklātMolotova-Ribentropa pakta iespaidu, kā arī noziegumus, kurus komunistiskais režīms veicis visā pasaulē, tādējādi paverot izpētes šķautni, kuru šobrīd neīsteno neviens cits muzejs.

February 18, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Lietuvai 100

Viss raksts: http://www.delfi.lv/news/lietuvai-un-igaunijai-100/lietuvai-100-padomju-gadu-nacionalkomunisti-un-prezidents-meza.d?id=49754553

Lietuvai 100


Lieuvas mežabrāļi 1949. gada 24. martā. Foto no Lietuvas Speciālā arhīva

Pretestības un izturības gadi

Padomju nacionālkomunistu laiks

Valsts militārais apvērsums 1926. gadā, kas atnesa Antana Smetonas diktatūru, tikai veicināja kreiso spēku saliedēšanos ar Padomju Krieviju, un četru pēc apvērsuma nošauto boļševiku līderu vietā pretošanās kustības organizēšanai Maskava nozīmēja jau līdz tam pagrīdē aktīvo Antanu Sņečku. Gluži kā vairums Baltijas komunistu līderu, viņa ģimene Pirmā pasaules kara laikā bija devusies bēgļu gaitās uz Krieviju un vēlāk piedzīvoja arī pilsoņkaru, kurā baltieši galvenokārt nostājās boļševiku pusē.

Lai gan sabiedrībā redzamākie sociālisti Smetonas laikā bija par “trešfrontiniekiem” dēvētā rakstnieku kopa, kuras pārstāvji pēc okupācijas arī devās uz Maskavu lūgt Lietuvas uzņemšanu Padomju Savienībā, tieši Sņečkus kļuva par Lietuvas Komunistiskās partijas sekretāru. Viņš drīz pēc okupācijas ieviesis terora gaisotni, bet jau nākamajā gadā parakstīja uz Sibīriju izsūtāmo sarakstus, kuros starp nepilniem 18 000 bija arī viņa paša ģimenes locekļu vārdi.

Antans Sņečkus 1940. gadā. Foto no Lietuvas Speciālā arhīva.

Ienākot Trešā Reiha karaspēkam, Snečkus aizbrauca uz Krieviju, no kurienes vadīja spēcīgu pretošanās kustību Lietuvā, bet, vāciešiem atkāpjoties, atjaunoja savu varu. Kopā ar vācu spēkiem uz rietumiem atkāpās arī Sņečkus māte, divi brāļi un trīs māsas. Kad 1947. gadā pirmais sekretārs aicinājis māti atgriezties, viņa nolādējusi dienu, kad laidusi pasaulē “tautas iznīcinātāju”. Sņečkus turpināja deportācijas un teroru, izrēķinoties ar vācu kolaboracionistiem un zemniekiem, lai īstenotu masveidīgu kolektivizāciju un apspiestu pretošanās mēģinājumus.

Par spīti Lietuvas PSR līdera nežēlībai, gadiem ejot, viņa tēls ieguva romantizētu auru Sņečkus ieturētās nacionālkomunistiskās politikas dēļ. Lai gan viņa vadībā notika aktīva mežabrāļu kustības apkarošana un pēc Staļina nāves viņš iestājās pret iepriekš uz Sibīriju nosūtīto atgriešanos dzimtenē, vairākos jautājumos Sņečkus nepakļāvās Maskavai. Propagandas fotogrāfijās Sņečku biežāk nekā viņa kolēģus citās republikās varēja redzēt staigājam pa kūtīm un labības laukiem, ļaujot viņam radīt “zemes saimnieka” tēlu. Turklāt tieši ar viņa vārdu daudziem asociējas vēsturiski tomēr pārsvarā poļu apdzīvotās Viļņas pārveide par Lietuvas politisko centru.

Partijas pirmais sekretārs, līdzīgi Eduardam Berklavam, iebilda pret masveida industrializāciju, tādējādi novēršot vērienīgu darbaspēka iebraukšanu Lietuvas PSR. Viņš arī atteicās no Ņikitas Hruščova izteiktā piedāvājuma Lietuvas PSR iekļaut Kaļiņingradas apgabalu, labi saprotot, ka tas ievērojami mainīs nacionālo sastāvu. Pretēji nacionālkomunistiem citās padomju republikās, viņš tā arī netika nomainīts un Lietuvu vadīja gandrīz trešdaļgadsimtu, ilgumā pārspējot vairumu vēsturisko Lietuvas līderu.

Vēsturnieks Ēriks Jēkabsons norāda, ka Sņečkus fenomenu ir grūti izskaidrot, jo 1959. gadā nacionālkomunistu vilnis visā PSRS tika apslāpēts, bet Lietuvas līderis, kurš ir spilgts šīs ideoloģijas pārstāvis, tomēr savu vietu saglabāja. “Iespējams, to noteica unikālie apstākļi. Lietuvā bija gan mononacionālāka komunistiskā partija, gan vispārējais iedzīvotāju sastāvs, pat neskatoties uz Viļņas paņemšanu,” viņš stāsta.

“Lietuviešiem šai ziņā paveicās, jo viņam prioritāte nebija rūpniecība, gluži kā to gribēja nacionālkomunisti arī Latvijā. Pēc tam jau vairs nekas nemainījās – stabila situācija ir bija augšā, Maskavā, un stabili kļuva arī provincēs. Latvijā bija Pelše, Voss. Par pārmaiņām pēc tam vairs nevar runāt,” skaidro Jēkabsons. Arī Trumpa norāda, ka, “lai gan no vienas puses Sņečku šodien pamatoti dēvē par kolaborantu, viņam bija pietiekami stingrs plecs, lai no Maskavas šeit neviens neko bez viņa daļas nevarētu darīt”.

Pirmā sekretāra amatu Sņečkus ieņēma līdz pat savai nāvei 1974. gadā, un viņa vietā stājās daudz konservatīvākais Petrs Griškevičs (zemāk attēlā pa kreisi). Turpmāko desmitgadi līdz pat “perestroikas” gadiem iezīmēja Lietuvas vēstures un kultūras apspiešana, netieši vēl vairāk nostiprinot Sņečkus pozitīvo tēlu. Griškevičs asi iestājās pret atklātības un “perestroikas” politiku, taču jau 1987. gada nogalē mira. Nelaiķa vietā aptuveni gadu republikas vadību uzņēmās viņa domubiedrs Ringauds Songaila (attēlā pa labi).

Abu konservatīvo partijas darboņu ēru Lietuvā 1988. gadā nomainīja no kustības “Sajūdis” ievēlētais Aļģirds Brazausks. Brazausks ideoloģiski atbalstīja Sņečkus pieeju, ticēdams komunisma idejai, bet vienlaikus uzskatīja, ka Lietuvai jābūt patstāvīgai. 1989. gadā viņa vadībā Lietuvas Komunistiskā partija sarāva saites ar Maskavu, bet jau nākamajā gadā pasludināja neatkarību.

Bruņotās pretošanās gadi

Otrā pasaules kara laikā līdz ar frontes līnijas “staigāšanu” un mainīgajām varām bija arī dažādi mēģinājumi dibināt pretestības kustību un saglabāt neatkarīgas Lietuvas ideju.

Tā dēvētā “Lietuviešu aktīvistu fronte” tika dibināta jau īsi pēc okupācijas 1940. gadā, un gadu vēlāk, 22. jūnijā, Vācijai sākot uzbrukumu Padomju Savienībai, tūkstošiem lietuviešu vēl pirms vāciešu fiziskas ierašanās savā kontrolē pārņēma Kauņu un Viļņu, nodibinot pagaidu valdību. Viņu dibināto institūciju ietekme gan drīz tika ierobežota, bet organizācija aizliegta.


Povils Pļehavičs 30. gados.

Lietuvā un citās okupētajās zemēs 1943. gadā tika mēģināts izveidot SS leģionu, kāds gadu iepriekš jau bija tapis Latvijā, taču plānu izgāza pagrīdē organizēta lietuviešu masveidīga atteikšanās mobilizēties. Savukārt jau 1944. gada sākumā ar pagrīdes pretošanās kustības atbalstu bijušais Lietuvas armijas ģenerālis un 1926. gada apvērsuma dalībnieks Povils Pļehavičs pierunāja vāciešus viņa vadībā ļaut dibināt Lietuvas vietējos aizsardzības spēkus. Gandrīz 10 000 vīru spēcīgo struktūru Pļehavičs izmantoja, lai bloķētu turpmāku mobilizāciju, taču, augot spriedzei starp viņu un vietējiem nacistu komandieriem, viņš 9. maijā, nepilnu nedēļu pirms savas aizturēšanas, vēl paguva dot pavēli izformēties un ar visiem ieročiem un uniformā doties mežā.

Bijušais ģenerālis kopā ar vairākiem citiem aizsardzības spēku līderiem nonāca Salaspils nometnē, bet vairāki simti viņam pakļauto tika nosūtīti uz dažādām darba nometnēm vai tika nošauti. Savukārt vairāki tūkstoši vāciešu apbruņotu un apģērbtu aizsardzības spēku vīru mežā apvienojās ar citu pagrīdes kustību dalībniekiem un kļuva par kodolu mežabrāļu kustībai, kuras aktīvo biedru skaits līdz 40. gadu beigām sasniedzis pat ap 30 000 karotāju.

Pateicoties lielam sabiedrības atbalstam un spēcīgai struktūrai, mežabrāļu tīkls noturējās astoņus gadus, vairākus no tiem pat uzturot radiostaciju un pagrīdes laikrakstus.

Lietuvas prezidente Daļa Gribauskaite, atbildot “Delfi” jautājumam, kas, viņasprāt, bijis būtiskākais brīdis Lietuvas simtgadē, neskaitot valsts dibināšanu, neatkarības atjaunošanu un pievienošanos starptautiskām organizācijām, norāda, ka tas bijis pretošanās kustību laiks, kad “lietuviešu drosme un vēlme cīnīties par savu valsti un brīvību bija spēcīgāka par jebkādu apspiešanu”.

“Lietuviešu pretpadomju pretošanās kustība bija varonīga zīme pasaulei, ka mēs nekad nepieņemsim okupāciju. Par spīti visām grūtībām, cerību un ziedošanās vārdā lietuviešu mežabrāļi cīnījās par brīvību vienā no lielākajām un ilgākajām pretošanās kustībām Eiropā 20. gadsimtā. Vairāk nekā 20 tūkstoši brīvības cīnītāju un viņu atbalstītāju zaudēja dzīvības, bet viņu ziedošanās nebija velta. Tā deva spēku tūkstošiem lietuviešu, kuri bez ieročiem 1991. gada janvārī stāvēja pretī padomju tankiem un turpina iedvesmot paaudzi pēc paaudzes nekad nepārtraukt savas tēvzemes sargāšanu,” uzskata prezidente.

Visu mežabrāļu komandieri 1949. gada februārī tikās un izveidoja Kustību Lietuvas atbrīvošanas cīņai. Par prezidija priekšsēdētāju ievēlēja Jonu Žemaiti un neatkarības dienā, 16. februārī, pieņēma deklarāciju, sevi pasludinot par Lietuvas augstāko politisko un militāro varu. Pēc neatkarības atgūšanas 90. gados šis dokuments tika atzīts par Lietuvas Republikas aktu, bet Žemaitis – par Lietuvas prezidentu.

Jons Žemaitis par 4. Lietuvas prezidentu ar Seima balsojumu atzīts pēc nāves 2009. gada 11. martā. Foto no Lietuvas Speciālā arhīva.

Bijušais Lietuvas armijas kapteinis iepriekš pēc Pļehaviča aicinājuma bija pievienojies aizsardzības spēkiem, tad īslaicīgajai Lietuvas Brīvības armijai, bet pēc tās sakaušanas – mežabrāļiem, kuru decentralizētā struktūra padomju spēkiem izrādījās grūtāk iznīcināma. Tomēr tajā pašā gadā īstenotās izsūtīšanas smagi iedragāja pretošanās kustību, un turpmākajos gados mežabrāļi cits pēc cita tika noķerti. 1953. gadā tobrīd arī daļēji paralizētā Žemaiša atrašanās vieta tika nodota, bet pēc nepilniem diviem gadiem Maskavas cietumā viņš tika nošauts.

Lietuvas PSR Iekšlietu ministrijas Bandītu apkarošanas departamenta čekistu vienības, kuru karavīri tautā tika dēvēti par istrebiķeļiem jeb iznīcinātājiem:

Pēdējais mežabrāļu komandieris Ādolfs Ramanausks-Vanags, kurš bija jau iznācis no meža un dzīvoja ar viltotiem dokumentiem, tika nodots 1956. gadā. Savukārt pēdējais mežabrālis Kosts Ļuberskis kaujā krita vien 1969. gada nogalē, taču visilgāk mežā noturējās Stasis Guiga, kurš 1986. gadā mira, tā arī neatrasts.

Īpašu vietu lietuviešu pretošanās kustībā iemantojis arī Juozs Lukša. Viņš 1947. gadā pamanījās pamest dzelzs priekškara apjozto Lietuvu, nokļūt Zviedrijā un vēlāk Vācijā un Francijā, kur apprecējās, uzrakstīja grāmatu par padomju okupācijas zvērībām un izgāja CIP apmācību, lai 1950. gadā specoperācijā ar izpletni tiktu izmests virs Lietuvas, taču pēc gada Lukšu nodeva un nāvei nolēma kāds viņa cīņubiedrs.

Milzīgais garīdzniecības spēks

Pēc mežabrāļu sakaušanas būtiskāko pretdarbību īstenoja katoļu garīdzniecība. Lai gan arī Lietuvā, gluži kā citviet Baltijā, pret mācītājiem tika vērstas represijas, viņi sūtīti uz Sibīriju vai sodīti ar nāvi, bet aktīvo draudžu skaits ievērojami samazināts, baznīcu ēkas nododot dažādu iestāžu rīcībā, cilvēki dievkalpojumus turpināja apmeklēt.

“Padomju laikos Lietuvā baznīcas bija pilnāks nekā tagad. Es atceros, ka Viļņā vēl kā mazs bērns stāvēju starp cilvēkiem un gaidīju, kad beigsies dievkalpojums, nebija pat vietas, kur nomesties ceļos. Padomju vara nespēja apkarot katoļus, bija pārāk spēcīga organizācija. Mēģināja represēt, iefiltrēt savējos, vienu pat nobrauca mašīna, bet organizācija vājāka nepalika,” portālam “Delfi” atklāj lietuvietis un Latvijas Universitātes pētnieks Edmundas Trumpa.

Viņš skaidro, ka tāpat par spēcīgu pretestības formu kļuva kapu apmeklēšana. Īpaši plaši apmeklēts bija par “nācijas patriarhu” dēvētā publicista, ārsta un Neatkarības akta parakstītāja Jona Basanaviča kapa apmeklējums Veļu dienā 1. novembrī. “50 gadi tomēr nav tik ilgs laika posms un cilvēki labi atcerējās pirmsokupācijas laiku. Arī es gāju ar vecākiem. Drusku traki, drusku drosmīgi, bet, nekur neafišējot, cilvēki gāja nolikt puķīti un svecīti. Atceros, ka 80. gadu sākumā tādā rindiņā tur gāja, nolika un aizgāja, nekāda pulcēšanās nenotika. Kāgābēisti tur stāvēja un dažus ķerstīja, jo tas stāvoklis bija tāds puslegāls. Uz kapiem iet neaizliegsi, bet skaidrs, ka gāja par ideju, jo ne jau pie Ļeņina svecītes lika,” atceras Trumpa.

Paši drosmīgākie gājuši arī Basanaviča nāves dienā, kas sakritusi ar neatkarības dienu 16. februārī. Atmodas laikā, 1988. gadā, drošībnieki jau pat iz ielām sākuši ķert visus, kam vien rokās bijušas puķes, stāsta Trumpa.


Lietuvas katoļi 1971. gadā Padomju Savienības vadību pārsteidza nesagatavotu, ANO ģenerālsekretāram nosūtot vairāk nekā 17 000 lietuviešu parakstītu vēstuli par katoļu vajāšanu PSRS. Savukārt pēc gada pagrīdē sāka iznākt katoļu apspiešanu dokumentējošs laikraksts “Lietuvas katoļu baznīcas hronika”, kas, par spīti regulārai autoru aizturēšanai un pratināšanām, iznāca līdz pat 1989. gadam un ieguva plašu auditoriju arī otrpus dzelzs priekškaram (attēlā 1974. gadā iznākušā izdevuma Čikāgā pārizdotā kopija).

Par pretpadomju darbību jau 1974. gada tika apcietināta un ar trim gadiem ieslodzījumā un trim gadiem izsūtījumā sodīta Nijole Felicija Sadunaite, kura ar savu rakstāmmašīnu “Olympia” pavairoja aizliegto izdevumu:

Laikraksta iniciators un tagadējais Kauņas arhibīskaps Sigits Tamkevičs 1978. gadā dibināja arī Ticīgo aizsardzības katoļu komiteju. Par pretpadomju darbību un propagandu garīdznieks, kā arī viņa līdzgaitnieks Alfonss Svarinsks nonāca ieslodzījumā Permā un Mordvijā, un tikai atmodas vēsmu dēļ 1988. gadā tika atcelts lēmums viņus izsūtīt uz Sibīriju. Baznīcas paspārnē 1976. gadā tika dibināta arī Helsinku vienošanās uzraudzības komiteja.

Ceļš uz neatkarības atjaunošanu

Lietuvā ilgus gadus dominējusī nacionālkomunistu politika, spēcīgā mežabrāļu un vēlāk arī garīdznieku pretošanās kustība radīja priekšnoteikumus, lai 1988. gada jūnija pirmajās dienās gandrīz vienlaikus ar līdzīgas kustības dibināšanu Latvijā inteliģence gan no nacionālkomunistu, gan ar partiju nesaistītām aprindām dibinātu kustību Gorbačova “perestroikas”, atvērtības un demokratizācijas politikas atbalstam “Sajūdis iniciatīvas grupa”.


Lietuvas KPCK pirmais sekretārs Brazausks atbild uz Latvijas žurnālista Edvīna Inkēna jautājumiem „Sajūdis” dibināšanas dienā 1988. gada 22. oktobrī. Foto: Andris Krieviņš/Latvijas Nacionālais arhīvs

Līdzās “Sajūdis” darbību uzsāka arī “Lietuviešu brīvības līga”, kas jau no sākuma par mērķi izvirzīja neatkarību. Abu kustību gan kopīgi, gan atsevišķi rīkotajos pasākumos pulcējās desmiti un simti tūkstošu cilvēku, kā rezultātā arī jaunievēlētais komunistu partijas līderis Brazausks 1988. gada oktobra beigās izteica solījumu reformēt republiku, uzlabot attiecības ar baznīcu un nodrošināt brīvas vēlēšanas.

Plašās tautas kustības visās trijās Baltijas valstīs izraisīja trauksmi Maskavā. 1988. gada nogalē uz Baltiju nosūtītajiem Politbiroja locekļiem izdevās atlikt Lietuvas Augstākās padomes balsojumu par suverenitāti, ko jau bija paspējuši pieņemt igauņi. Tas tikai veicināja spriedzi “Sajūža” atbalstītāju, Lietuvas Komunistiskās partijas un Maskavas starpā. Reaģējot uz 1989. gada 25. janvāra lēmumu par oficiālo valodu noteikt lietuviešu valodu un 16. februārī svinēt Lietuvas Republikas neatkarības dienu, trīs nedēļu laikā pārsvarā etnisko krievu veidotā organizācija “Jeģinstvo” 14. februārī sapulcēja 50 000 cilvēku protestu.

“Pāreja partijās notika ļoti lēni un pakāpeniski. Domāju, ka Brazauks pārmaiņām pat pretojās mazāk nekā Gorbunovs, jo valsts bija mononacionālāka un līdz ar to iekšējā stabilitāte lielāka. Turklāt tur nebija Baltijas kara apgabala centrs, kā Rīgā,” uzskata Jēkabsons.

PSRS līderis Mihails Garbačovs sākotnēji izteica draudus, bet jau 1990. gada janvāra sākumā ieradās Lietuvā, lai piedāvātu lielāku demokratizāciju Padomju Savienības sastāvā, taču panākumus neguva. Kā redzams tā laika fotogrāfijās, par spīti saspringtajam politiskajam stāvoklim, PSRS līderis bijis spiests apmeklēt arī paraugsaimniecības, rūpnīcas un vienkāršos ļaudis, uzturot ilūziju, ka Padomju Savienība ir stabila.

 
V. Landsberģis. Foto: Sputnik/Scanpix/LETA

Maskava atbildēja ar ekonomisko blokādi, kā arī organizēja propagandu krievvalodīgo iedzīvotāju vidū, par kuru centru kļuva “Jeģinstvo”. Līdz 1991. gada janvārim politiskā atmosfēra bija tik nokaitēta, ka Landsberģis pēc “Jeģinstvo” protestētāju mēģinājuma ieņemt Augstāko padomi un Gorbačova atteikšanās sniegt jebkādas drošības garantijas izsludināja aicinājumu cilvēkiem doties sargāt valdības ēkas un svarīgākās infrastruktūras celtnes. Šajās dienās Maskava uz Lietuvu nosūtīja specvienību “Alfa” un Pleskavas 76. desanta divīziju, atkārtoti pieprasot PSRS konstitūcijas atjaunošanu, taču, prasīto nesaņēmusi, nolēma Lietuvas valdību gāzt, pārņemot ēkas ar varu.

Ar dažiem ievainotiem aizstāvjiem armijai 11. un 12. janvārī izdevās pārņemt vairākas ēkas, tostarp preses namu (attēlos augšā), bet naktī uz 13. janvāri ar tankiem un bruņutransportieriem bruņotajām vienībām Viļņas televīzijas torņa apkārtnē pretī stājās liels cilvēku pūlis. Sadursmēs dzīvību zaudēja četrpadsmit torņa aizstāvji, un no savējo lodes pat krita kāds specvienības “Alfa” karavīrs. Notikušo zvērību video jau naktī izdevās pārraidīt pār robežām, un nākamajā dienā Norvēģija iesniedza protestu ANO, turklāt pašā PSRS un Varšavas pakta valstīs demokrātiskās kustības nosodīja savienības vadību, kura norobežojās no atbildības par notikušo.

Nedēļu pēc televīzijas torņa incidenta Lietuvā viesojās Islandes ārlietu ministrs Jons Baldvins Hanibalsons, un jau 4. februārī Islande pirmā atzina Lietuvas neatkarības atjaunošanu, lai pēc vairāk nekā pusgada kļūtu arī par pirmo Latvijas un Igaunijas neatkarības atzinēju.

Līdz pat neveiksmīgajam puča mēģinājumam turpinājās uzbrukumi Lietuvas atjaunotajiem robežkontroles punktiem, kurus PSRS drošības iestādes uzskatīja par nelegāliem. OMON vienību uzbrukumos tika iznīcināti 23 robežpunkti, kopumā ievainojot ap 60 robežsargu un astoņus nogalinot.

February 17, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Vai tiešām tautas atmodu vadīja VDK?

Pāvils Brūvers: Vai tiešām tautas atmodu vadīja Valsts drošības komiteja?

Pāvils Brūvers: Vai tiešām tautas atmodu vadīja Valsts drošības komiteja?
Foto: lelb.lv

Janvārī īpaša uzmanība tika pievērsta barikāžu laikam un notikumiem, kas ar to saistīti, ļaudīm, kas tobrīd bija šo notikumu centrā un šos notikumus ietekmēja, tos vadīja. Īpaši interesants šajā sakarā bija leģendārā Latvijas Televīzijas raidījuma “Labvakar!” 30 gadu jubilejas izlaidums 31. janvāra vakarā, kas piedāvāja savu skatījumu uz tā laika notikumiem.

Nenoliedzami šim raidījumam bija nozīmīga ietekme uz notikumiem Latvijā un uz mūsu tautas brīvības atgūšanu, tomēr nevaru piekrist raidījumā paustajai nostādnei, ka “Labvakar!” bija pirmais zvans, kas atmodināja tautu. Tauta lielā mērā bija jau pamodināta gan ar folkloras grupas “Skandinieki”, gan Vides aizsardzības kluba, gan disidentiski noskaņoto garīdznieku kustības “Atdzimšana un atjaunošanās”, gan īpaši ar cilvēktiesību grupas “Helsinki-86” aktivitātēm.Jau 1987. gadā “Helsinki-86” aicinājumam pie Brīvības pieminekļa pieminēt 1941. gada 14. jūnijā uz Sibīriju izvestos mūsu tautas upurus atsaucās aptuveni pieci tūkstoši cilvēku. Divus mēnešus vēlāk aicinājumam pieminēt 1939. gada 23. augustā noslēgtā Molotova–Ribentropa pakta upurus atsaucās jau aptuveni desmit tūkstoši cilvēku (acīmredzot ļaudīm Latvijā bija kaut kas zināms par šo paktu arī pirms Mavrika Vulfsona leģendārās runas Radošo savienību plēnumā), bet, cik daudz ļaužu pulcējās Rīgas centrā 1987. gada 18. novembrī, to neviens nav varējis saskaitīt. Tauta lielā mērā bija pamodināta, problēma bija tā, ka šiem atmodinātajiem trūka vadības.

Manuprāt, raidījuma “Labvakar!” uznākšana uz skatuves bija varasiestāžu reakcija uz tautas mošanos un uz vakuumu tās vadībā. Tiktāl varētu būt taisnība Atmodas laika aktīvistam Andrim Paulam-Pāvulam, ka šī raidījuma izveidošana notika ar varasiestāžu svētību, kā tas izriet no viņa intervijas šā gada 23. janvāra “Kodolā”. Citādi jau tajos laikos nevarēja būt.

Tomēr nevaru piekrist, ka “Labvakar!” veidotāji būtu padevīgi kalpojuši čekai un apzināti mānījuši tautu, lai, kā A. Pauls-Pāvuls izsakās, “tauta ar asarām acīs iet un balso par Gorbunovu”. Kā saprotu, saņēmuši atļauju kritiskāku raidījumu veidošanai, viņi centās šo iespēju izmantot, lai paplašinātu iegūto brīvības telpu līdz iespējami galējai robežai.Andrim Paulam-Pāvulam un arī citiem viņa domubiedriem uz to laiku notikumiem Latvijā ir samērā vienkāršots skats. Viņuprāt, gan barikādes, gan Tautas fronte, gan Baltijas ceļš, gan Latvijas neatkarības pasludināšana utt. bija PSRS augstākajā vadībā izplānoti un no augšas ar VDK palīdzību novadīti procesi, un ļaudis, kā muļķīši tajos piedaloties, domāja, ka cīnās par savu brīvību.Neapšaubāmi – tur ir kas plānots un ir notikuši centieni šos plānus arī īstenot, bet jāapzinās, ka neviens cilvēks, neviena organizācija nevar perfekti novadīt plānu, kurā iesaistīta atmodusies tauta.Gudrais Salamans teicis: “Cilvēka sirds izdomā sev savu ceļu, bet vienīgi Tas Kungs pašķir viņa gājumu.” Atmodas laika notikumos aizvien nāca negaidīti pagriezieni, kas jebkuros cilvēku izdomātajos plānos izdarīja savas korekcijas.Daudz kas šodien varēja būt labāks, ja atsevišķos brīžos mēs būtu citādāk reaģējuši, jo īpaši, ja labi organizētā un visādā ziņā stiprā latviešu trimdas sabiedrība tajā kritiskajā brīdī būtu pilnā mērā izmantojusi savu potenciālu. Diemžēl tas tika izniekots, iesaistoties “Latvijas ceļa” veidošanā, bet tas jau ir cits stāsts.

February 14, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Vai daļa čekas maisu tika sadedzināti?

NRA pēta, vai 90.gadu sākumā tiešām daļa čekas maisu tika sadedzināti

Ekrānšāviņš no avīzes

Sabiedrībā valda krasi atšķirīgs viedoklis par nepieciešamību publiskot čekas maisu saturu. Daļa uzskata, ka bez tā nav iespējama vēsturiskās taisnības atjaunošana, citi nevēlas pieļaut bez vainas vainīgo pakļaušanu nepelnītam sabiedrības nosodījumam, vēl kāds izmisīgi baiļojas, ka gaismā nāks viņa pastrādātās denunciācijas. Neatkarīgās rīcībā ir kāda tā laika notikumu aculiecinieka stāsts par Valsts drošības komitejas dokumentu sadedzināšanu. Tas nozīmē, ka vismaz šīs daļas maisos trūkst, un čekistu izpratnē tā bijusi nozīmīga.

Viena nakts, divi autofurgoni papīru. Kas ticis dedzināts, nav zināms, taču notikums parāda, ar kādu vērienu slepenajiem dienestiem nācās rīkoties PSRS sabrukuma gaidās.

Pārkvalificējas kurinātājos

Neatkarīgās avots ir pārbaudīts un uzticams informācijas sniedzējs. Laikā, kad sabiedrība tik nodarbināta ar čekas maisu apspriešanu, arī viņš vēlas sniegt savu artavu diskusijā. Vismaz ilustrēt, cik pilnīgs vai gluži otrādi – nepilnīgs varētu būt Latvijas rīcībā atstāto dokumentu kopums: «Pasaki kādam no tām gudrajām galvām, ka daudz kas ticis sadedzināts. Viņu rīcībā nav nonākusi visa dokumentācija. Kāda bijusi atlikušā atlase, to mēs nezinām. Mana stāstītā informācija ir droša un patiesa.» Taču ar specdienestiem joki mazi visos laikos, tādēļ savu vārdu viņš vēlas paturēt noslēpumā. Šī apsvēruma dēļ nepubliskosim arī konkrēto vietu un konkrēto rūpnīcu, kuras katlumājā šis notikums risinājās.

Bija deviņdesmito gadu pats sākums. Padomju Savienība atradās uz nenovēršama sabrukuma sliekšņa, taču PSRS valsts drošības iestādes turpināja darbu. Tikai tagad tajā ietilpa arī kurināšana. Bija jāiznīcina dokumenti.

Atvainojos un izgāju ārā

Padomju laikā ilgus gadus Neatkarīgās avots strādāja kādas lielpilsētas rajona betona izstrādājumu cehā par darba aizsardzības inženieri. Sēdējis vienā kabinetā ar rūpnīcas Civilās aizsardzības štāba priekšnieku. Tas bijis kāds demobilizēts raķešu karaspēka virsnieks – Valsts drošības komitejas acis un ausis. «Vienā 1990. gada pavasara rītā viņš man stāstīja, ka iepriekšējā dienā palūgts pavadīt pārstāvi no Rīgas, kuru interesējusi mūsu betona ceha katlumāja.» Vēl dažas dienas iepriekš uz rūpnīcu bija atbraucis arī rajona VDK pārstāvis. «Sastopot abus ar kolēģi kabinetā runājamies, atvainojos un izgāju ārā.» Bet katlumāja specdienestu interesēja, lūk, kāpēc. Tajā tika darbināti divi vertikāli ar oglēm kurināmi katli. Abi aprīkoti ar dūmgāzu attīrīšanas sistēmām – cikloniem. Tātad piemēroti arī degošu papīra pelnu uztveršanai. Un vēlāk, pārstaigājot rūpnīcas apkārtni, nevienu skurstenī pasprukušu plēksni, nemaz nerunājot par kādiem nesadegušiem burtiem, patiešām neizdevās atrast.

Atbraukusī persona no Rīgas pieprasījusi, lai naktī betona cehā neviens netiktu nodarbināts. Viņi paši kurinās un katlus izmantos savām vajadzībām.

Tie bija superslepeni dokumenti

«Krēslai iestājoties, atbraukušas divas slēgtās automašīnas (bertas). Dedzināšana notikusi visu nakti. Viņi ar pārstāvi pastaigājušies katlumājas apkārtnē.» Kas ticis dedzināts, runīgais kolēģis tomēr neatklāja, bet šodien to viņam pavaicāt vairs nav iespējams – pirms dažiem gadiem nomiris. Bet tobrīd arī tāda dokumentu dedzināšana rūpnīcas cilvēkiem nekādas aizdomas neradīja – vai mazums kas specdienestiem darāms. «Tikai šodien mēs varam izvērtēt, kas toreiz tika dedzināts. Tie bija super slepeni dokumenti. Parastos papīrus ar slepeno atzīmi samala Līgatnes papīra fabrikas papīra maļamajās dzirnavās.» Tā vismaz viņam esot stāstīts. Pārstāvis tikai procesa gaitā stāvējis klāt un skatījies, lai viss tiktu samalts. Slepena, tomēr makulatūra – nedrīkst laist postā un tā vienkārši sadedzināt. Taču šos dokumentus atveda uz betona cehu un sadedzināja. Divas kravas. Papīrs ir smags materiāls – tātad var pieņemt, ka runa ir par tonnām dokumentu. Taču kaut kas toreiz arī nogāja šķērsām. Betona ceha katlumāja bija savienota ar netālo remonta mehāniskās rūpnīcas katlumāju, kur savukārt kurināts ar mazutu. Mazuta sašķidrināšanai ir nepieciešams karsts tvaiks. Visu nakti dedzinot papīrus, betona ceha tvaika katlos attīstījās liels spiediens, jo patēriņa saražotajam siltumam nebija. Un sistēmā kaut kas nogājis greizi. Spiediens mazutu no remonta rūpnīcas atspieda uz betona tvaicēšanas kamerām.

«Naktī dedzinātāji savu darbu nostrādāja. Mazutu atklāja no rīta. Mēs tajā vainojām mehānisko rūpnīcu,» notikumu atminas Neatkarīgās avots.

Daži manuskripti deg

Visticamāk, līdzīgas VDK nakts vizītes notikušas arī citās Latvijas PSR rūpnīcās un citās katlumājās. Bijušais Totalitārisma seku dokumentēšanas centra vadītājs Indulis Zālīte stāsta, ka pašā VDK ēkas pagrabā bija tikai divas buržuikas jeb taupības krāsniņas un tur lielus papīru daudzumus pilnīgi noteikti nevarēja iznīcināt. Bet nepieciešamība bija, jo perestroikas atkušņa iespaidā daudzu dokumentu eksistence kļuva lieka un pat nevēlama. Piemēram, vajāšana par politisko pārliecību tika aizliegta, attiecīgi lērums uzraudzības lietu bija jāizbeidz. Dokumentu iznīcināšana notika arī 1989. gadā un vēl pirms tam. Tostarp arī vispārējā lietvedība. Bet papīri, jo īpaši biezā blāķī sakrauti, tik vienkārši nedeg. Bija vajadzīgas katlumājas ar labu vilkmi un drošību pret informācijas noplūdi. Saņemot pavēli no pašas augšas, vieni VDK darbinieki atlasīja nepieciešamos dokumentus, citi nogādāja sadedzināšanai un uzraudzīja procesu, bet fiziski krāsnīs tos krāva iekšlietu karaspēka karavīri. Visticamāk, notika tieši tā, un, kas ir sadedzis, tas vairs netiks publiskots, pat tad, ja politiķi par šādu soli izšķirsies.

February 14, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

«Radio Brīvā Eiropa» ieraksti būs pieejami internetā

Aptuveni 200 «Radio Brīvā Eiropa» latviešu raidījumu ieraksti būs pieejami internetā

„Man tā doma galvenā bija – lai cilvēki Latvijā nezaudē cerību. Arī cerību uz neatkarību”.  Tā par “Radio Brīvā Eiropa” misiju teic tās ilggadējs žurnālists Pāvils Brūvers.  “Brīvā Eiropa” Latvijā raidīt pārtrauca 2004. gadā, kad misija bija izpildīta, bet padomju periodā tā daudzu gadu garumā bija neatsverams palīgs brīvības idejas uzturēšanā un pretestības gara spēcināšanā.

Ne velti padomju režīms šo raidstaciju uzskatīja par vienu no saviem niknākajiem ienaidniekiem un uzcēla vairākus specobjektus, tautā sauktus par „zāģiem”, lai slāpētu raidījumu dzirdamību.

Latvijas Nacionālā bibliotēka no Amerikas Stenforda universitātes Hūvera institūta bibliotēkas pirms vairākiem gadiem saņēma vērtīgu dāvinājumu – aptuveni 200 “Radio Brīvā Eiropa” digitalizētus latviešu raidījumu ierakstus.

Pusotru gadu bibliotēkas speciālisti strādāja pie raidījumos dzirdamo notikumu un personību apzināšanas, nu kolekcija sakārtota un 15.februārī Nacionālajā bibliotēkā notiks tās prezentācija, un raidījumi internetā būs pieejami ikvienam interesentam.

Raidījumu ierakstu  aprakstīšana – īsts detektīvstāsts

1975. gadā ar signālu no Minhenes sākās “Radio Brīvība” latviešu raidījumi, astoņdesmito gadu sākumā latviešu redakcija pārgāja “Radio Brīvā Eiropa” paspārnē.

Bibliotēkai dāvinātajā kolekcijā ir raidījumi, sākot no septiņdesmitajiem gadiem līdz 2002.gadam.

No septiņdesmitajiem gadiem ir vairāki raidījumi, kas iepazīstina ar dažādiem autoriem gan trimdā, gan Latvijā. Viņu vidū ir Vizma Belševica un viņas apklusināšana uz vairākiem gadiem pēc dzejoļu krājuma „Gadu gredzeni” iznākšanas.

“Radio Brīvība” vārdos nosauc arī ļoti konkrētas personas, ko tolaik neviens publiski neuzdrīkstējās Latvijā. Piemēram, vienā raidījumā vēstīts: „Kompartijas Centrālkomitejas partijas komisijas priekšsēdis Ķīsis saskata „Gadu gredzenos” mēģinājumu aizvest padomju lasītāju no skaidras domas minējumu un mājienu miglā. Imants Lasmanis nevairās gluži ērmoti nodēvēt dzejnieci par savas tautas zaimotāju, gatavu pārdot savu tēvu un pārvērst savas mātes vārdu par nulli”.

“Radio Brīvība” raidījumam par Vizmu Belševicu nav norādīts precīzs gads, tāpat kā vēl vairākiem raidījumiem, jo tie Latvijas Nacionālās bibliotēkas rīcībā lielākoties nonākuši bez atšifrējumiem, to tagad centušās veikt bibliotēkas Audiovizuālās lasītavas speciālistes.

„Dažbrīd šo raidījumu aprakstīšana bija kā tāds detektīvstāsts, jo nebija zināms, ne kas tur runā, ne kas tas varētu būt par notikumu,” atceras Zane Grosa.

“Klausoties ļoti rūpīgi, mēs, pirmkārt, mēģinājām saprast, kas tas varētu būt par pasākumu, piemēram, kādi trimdas latviešu Dziesmu svētki… labi, tad mēģinām atrast, kādā gadā piedalījās kādi diriģenti vai kādi literāti uzstājās Rakstnieku cēlienā… Tad mēs gājām uz citām bibliotēkas lasītavām, lai meklētu tos materiālus, kas viņiem ir par šiem Dziesmu svētkiem. Dažos gadījumos mēs konsultējāmies ar tagad jau aizsaulē aizgājušo Uldi Gravu, kurš mums arī palīdzēja,” stāsta Grosa.

Jautātas, kuri raidījumi pašām visspilgtāk palikuši atmiņā, bibliotēkas speciālistes Zane Grosa un Lāsma Meldere-Šestakova min Helēnas Celmiņas lasījumus un mācītāja Maksimiliāna Grīvāna atmiņas par ciešanu ceļu pa padomju sistēmas soda nometnēm, pakļaujot viņu vissmagākajiem pārbaudījumiem:

“Tā bija rakstnieces, nacionālās pretošanās kustības dalībnieces un politieslodzītās Helēnas Celmiņas balss, kura “Radio Brīvā Eiropa” vairākos turpinājumos ielasījusi fragmentus no savas grāmatas „Sievietes PSRS cietumos”. Tāpat raidījumu sērija veltīta mācītāja Maksimiliāna Grīvāna atmiņām, kas arī saskāries ar čekistu zvērībām, bet vairāk nekā apbrīnas vērts ir gara spēks un stingrā nacionālā stāja, ko viņš tām spējis likt pretī. Viss sācies ar Grīvāna apsūdzēšanu par it kā pretvalstisku darbību.”

Citkārt tie izvērtās ļoti emocionāli, par ko liecina Amerikā, Koloradospringsā dzīvojošā dzejnieka Edmunda Zirnīša uzstāšanās kādā 70.gadu Rakstnieku cēlienā. Simbolisks jau ir viņa dzejas krājuma nosaukums „Kaktusu tuksnesis”, un viss tā saturs ir vienas vienīgas bezgalīgas ilgas pēc Latvijas:

„Ak, kaktuss dzelkšņainais, tu labāk tomēr zini,
Kam asos dzeloņus ap sevi apaudzini.
Kas tīko pieglausties, lai elso smeldzēdams.
Tu, dziļi durdams, man aizvienu atgādini:
Šai zemei nepielipt, bet sapņot – zied kur lini,
Kur māte atdusas, kur sabrūk tēva nams”.

Kā svaiga gaisa malks, kā dzīvinošs avots

Kā svaiga gaisa malks, kā dzīvinošs avots – tā “Radio Brīvā Eiropa” nozīmi raksturo tā uzticīga klausītāja Latvijā ilgu gadu garumā Anta Bergmane.

„Mēs dzīvojām Pārdaugavā pirmajā stāvā, un parasti tie raidījumi bija kaut kur  pēcpusdienā, tad vecāki stingri aiztaisīja logus un slēģus, lai kāds neizdzird,” atminas Anta Bergmane.

Klausoties auss bija cieši jāpiespiež pie aparāta, jo uztvert traucēja dažāda veida trokšņi, ar kuriem vara centās noslāpēt raidījumu dzirdamību. Šai saistībā Antai Bergmanei prātā nāk simbolisks salīdzinājums:

„Man tāds salīdzinājums ar to, ko tētis stāstīja. Kad viņi tika vesti uz Sibīriju lopu vagonos, tik ļoti pilns tas vagons bija, ka nebija skābekļa, un tad pie tās spraugas, kur varēja gaisu elpot, cilvēki burtiski pieplaka viens pēc otra. Un tāda man bija sajūta, kad mēs klausījāmies to radio, ka tas bija vajadzīgs kā skābeklis gandrīz.”

Tieši Antas Bergmanes minēto cerības uzturēšanu par savu galveno misiju, vairāk nekā 20 gadus strādādams “Radio Brīvā Eiropa”, uzskatījis Pāvils Brūvers. Latviju viņš kopā ar ģimeni bija spiests pamest 1976. gadā un trīs gadus vēlāk kļuva par “Brīvās Eiropas” žurnālistu.

„Man tā doma galvenā bija, lai cilvēki Latvijā nezaudē cerības. Jo ļoti daudzi bija tādi, kas teica – nu ir cauri, mēs mirstam, vēl kādi daži gadi un ir cauri ar mums, mūsu vairs nebūs. Un tas virsmērķis man bija, lai cilvēki saglabā cerību, ka ir mūsu tautai cerība, cerība arī uz neatkarību,” saka Pāvils Brūvers.

Par pirmo bēru zvanu, kas nopietni satricināja monolīto padomju impēriju, Pāvils Brūvers uzskata kustības „Solidaritāte” izveidi Polijā, ārpus Latvijas šīs vēsmas bija spēcīgāk sajūtamas, un Pāvils Brūvers dedzīgi par to vēstīja arī “Radio Brīvā Eiropa” raidījumos.

Šo un citu raidījumu ierakstus tagad ir iespēja noklausīties ikvienam Latvijas Nacionālās bibliotēkas interneta vietnes sadaļā „Digitālā bibliotēka”.

Šobrīd pieejami 210 raidījumi, bet nākotnē iecerēts tiem pievienot vēl citus, kas pašlaik glabājas vēl nedigitalizēti skaņu lentās gan Latvijas Valsts arhīvā, gan citviet.

February 13, 2018 Posted by | Vēsture | 1 Comment

Lielais terors pret latviešiem. 1937. un 1938. gados

1937. gada beigas un 1938. gada sākums, laiks pirms 80 gadiem, ir periods, kas saistīts ar vienu no traģiskākajām lappusēm latviešu tautas vēsturē, proti, ar staļiniskā režīma represijām pret latviešiem Padomju Savienībā. Raidījumā Šīs dienas acīm stāsta vēsturnieks Jānis Riekstiņš. Pētnieks uzskata, ka Latvijā šim noziegumam pievēršam pārāk maz uzmanības.

1937. gada 5. decembris tiek uzskatīts par Padomju Savienības Iekšlietu tautas komisariāta operācijas pret latviešiem sākumu. Tajā laikā Padomju Savienībā dzīvoja 180 – 200 tūkstoši latviešu, kā pētnieks viņus raksturo, vienkāršie cilvēki jeb “mazie latvieši”. Tieši viņi tika iznīcināti tikai pēc vienas pazīmes – tā bija tautība latvietis.


Raidījumu klausieties šeit:

http://lr1.lsm.lv/lv/raksts/siis-dienas-aciim/lielais-terors-pret-latviesiem.-1937.-un-1938.-gads-padomju-savi.a99612/

February 13, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Rosina politiski represētajiem 100 eiro pabalstu

Viss raksts: http://www.la.lv/rosina-politiski-represetajiem-100-eiro-pabalstu/

Dace Kokareviča, LA   12. februāris, 2018
  • Rosina politiski represētajiem 100 eiro pabalstu

“Mēs sagaidām, ka tuvākajā laikā tiks sakārtotas veselības aizsardzības un tieslietu sistēmas, kurās vēl daudz darāmā nekārtību novēršanai,” politiķus mudina Latvijas Politiski represēto apvienība (LPRA).

LPRA 29. konferencē sestdien Rīgas Latviešu biedrības namā piedalījās 252 delegāti. Pašlaik Latvijā politiski represētās personas statuss ir 13 207 cilvēkiem, no kuriem 12 706 ir cietuši no komunistiskā režīma represijām un 1131 – no nacistiskā režīma.

Iestādīta ozolu birzs

Represētos satrauc, ka Rīgā un arī citviet Latvijā joprojām saglabājušies okupācijas režīma ideoloģiskie pieminekļi. Tāpēc konference rosina pašvaldības izvietot pie šiem objektiem informatīvus materiālus ar skaidrojumiem, ko tie simbolizē.

Biedrības vadītājs Ivars Kaļķis atzinīgi vērtēja plānu pāriet uz vispārējo izglītību skolās tikai valsts valodā, kā arī centienus likvidēt bērnunamus, aizstāt tos ar audžuģimenēm. Pozitīvs vērtējums arī pūliņiem reformēt nodokļu sistēmu, lai mazinātu iedzīvotāju ienākumu nevienlīdzību.

Daudzus savus likteņbiedrus un tuviniekus represētie piemin Koknesē Likteņdārzā, un tieši pēc viņu ierosinājuma iecerēts izveidot šajā vietā pieminekli izsūtīto ģimeņu mātēm. Rit sarunas ar tēlnieku Ojāru Feldbergu par pieminekļa māksliniecisko risinājumu. Pirms četriem gadiem LPRA apņēmās kopā ar pašvaldībām palīdzēt izveidot “Ozolu goda sardzi” Likteņdārza amfiteātra daļā. Pērn iestādīti 40 ozoli.

Ar klusuma brīdi tradicionāli pieminēja nesen mūžībā aizsauktos biedrus – laikā no 2016. gada 1. novembra līdz 2017. gada decembra beigām mūžībā ir aizgājuši 954 represētie.

Pērn LPRA izveidojusi savu interneta vietni represetie.lv, un tās pārraugs Andrejs Ermuiža aicina iesūtīt represēto atmiņu stāstus un diskutēt par aktualitātēm.

Tikai deviņās pašvaldībās 100 eiro

Daudzās pašvaldībās represētajiem reizi gadā – pirms 18. novembra – piešķir vienreizēju pabalstu, dažās – ne, un tas ir atkarīgs no pašvaldības iespējām un politiskās gribas. LPRA vadība pērn rakstīja vēstules tām pašvaldībām, kuras vai nu atvēl pabalstiem summu, mazāku par 100 eiro katram (15, 25, 50, 75 eiro), vai arī neatvēl nemaz. Tikai deviņas no 110 pašvaldībām spēj maksāt pabalstiem 100 eiro vai vairāk.

Atbildes saņemtas dažādas: gan “paldies par atgādinājumu”, gan “pieņemsim zināšanai un izvērtēsim”, gan “mūsu pašvaldības finansiālais stāvoklis neļauj izmaksāt tādu pabalstu”. Tāpēc LPRA mudina politiķus, sagaidot valsts simtgadi, piešķirt visiem politiski represētajiem vienādu pabalstu – 100 eiro katram – no valsts budžeta.

I. Kaļķis arī informēja, ka biedrības valde tikšanās laikā ar labklājības ministru Jāni Reiru izvirzījusi jautājumu par iespēju represētajiem biežāk uzlabot veselību rehabilitācijas programmās – nevis reizi trijos gados, bet reizi divos. Ticis solīts, ka tas varētu notikt jau no nākamā gada.

Satraukums par latviešu valodu

Pajautāju delegātiem, ar kādām pārdomām viņi piedalās konferencē. Rīdziniece Aīda Gulbe: “Esmu 1941. gada represētā, atgriezos Latvijā astoņu gadu vecumā. Krievijā biju beigusi pirmo klasi, labi runāju krieviski, lasīju gan krieviski, gan latviski. Man bija pūrā divas valodas. Uzskatu, ka tagad ikvienam bērnam jau pirmsskolā jāmācās divas valodas. Esam neliela nācija, un, jo vairāk valodu pratīsim, jo labāk. Otrs ir jautājums par bezbērnu nodokļa atjaunošanu. Lai tie, kam vecumdienās nebūs bērnu, kas viņiem palīdzētu, jau tagad maksā nodokli, lai valsts varētu atbalstīt ģimenes, kurās aug tie, kas viņus pēc gadiem aprūpēs.”

Savukārt iecavniece Skaidrīte Jostmane atzina, ka priecājas par ideju Likteņdārzā veidot pieminekli izsūtīto ģimeņu mātēm. “Mans tētis nomira Vorkutā. Kad tika atļauts, māmiņa kopā ar mani atgriezās Latvijā. Labi, ka mums ir sava biedrība, kur aktīvi darbojamies. Bet, plašāk runājot, bēdīgi un sāp, ka mēs, latvieši, neesam vienoti.”

Ēriks Grants, arī iecavnieks, runājot par mācību valodu skolās, atminas, ka kādreiz Iecavā bija krievu skola un latviešu skola. “Tagad ir skola tikai latviešu mācībvalodā un visi mācās, un nevienam nenāk prātā, ka vajadzētu atjaunot klases krievu mācībvalodā.”

February 12, 2018 Posted by | REPRESĒTIE, Vēsture | Leave a comment

%d bloggers like this: