Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Dzīvokļu “likumīgā” izlaupīšana

Dzīvokļu “likumīgā” izlaupīšana. Kas notika padomju karaspēka ieņemtajā Rīgā

Viesturs Sprūde, 2. februāris, 2018


Kaut kopš grāmatas “Rīgas dzīvokļu “likumīgā” izlaupīšana 1944 – 1949″ iznākšanas pagājuši jau pāris mēneši, tās autors Vidzemes Augstskolas profesors, mākslas vēsturnieks JĀNIS KALNAČS teic, ka joprojām teju katru otro dienu viņam zvanot, rakstot vai nākot uz ielas klāt cilvēki, kas vēlas dalīties ar savu vai savu tuvinieku pieredzi par to, kas padomju karaspēka ieņemtajā Rīgā notika ar pamestajiem mājokļiem un tajos palikušajām mākslas vērtībām. Nav noslēpums, ka liela daļa 1944. gada rudens bēgļu bija turīgi latviešu inteliģences pārstāvji. Padomju varas iestādes centās aprakstīt un pārņemt viņu dzīvokļos atstātās gleznas, mēbeles un citas vērtības. Kā tas izdevās, par to vēsta apgādā “Neputns” izdotais darbs. “Šī grāmata ir par to, kā tika sagrauta Latvijas sabiedrība, nevis tikai par mākslas likteņiem. Acīmredzot tā bijusi ar daudzām dzimtām un ģimenēm saistīta lieta,” norāda profesors Kalnačs, piebilstot, ka ne Lietuvā, ne Igaunijā tamlīdzīgs pētījums nav veikts.

Gleznas vai ikkatrā pilsoniskā mājvietā – šķiet, tas bija pirmskara Latvijas mājokļa iekārtojuma standarts?

J. Kalnačs: Ja arī nebija palmas vai lielā flīģeļa, tad kāds akvarelis, kāda grafika vai kaut ģimenes fotogrāfijas bija. Trīsdesmito gadu sabiedrībai kaut kas pie sienas noteikti karājās. Lielāks, mazāks, izcilāks, lētāks, bet bija. Tā ir tā laika gaume, izpratne par vērtībām un priekšstati, kā jāizskatās dzīvoklim, kam katrs atbilstoši savai rocībai sekoja.

Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (LNMM) daļa pamatekspozīcijas nāk no tiem avotiem, kas aprakstīti jūsu grāmatā, tātad no bijušajām privātkolekcijām.

Jā, diezgan daudz. Par to lielā mērā arī stāsts, ka drusku dīvainā kārtā tagadējā LNMM priekšgājējs Valsts latviešu un krievu mākslas muzejs un tā direktors Arturs Eglītis šīs vērtības saglabāja. Bet blakus tam ir liela tiesa darbu, kas pazuduši, palikuši tikai fotogrāfijās. Ļoti daudz gājis bojā nenofotografēts, neapzināts. Jau pēc grāmatas uzrakstīšanas saņēmu dažu labu “jauku” ziņu par gleznu nīcināšanu. Rīgā, Antonijas ielā, kur tie smalkie dzīvokļi, pēc kara redzēts, ka mākslas darbi dedzināti apkures katlos. 50. gados kādā frizētavā iekuram izmantoti apgleznoti kartoni. Taču pilnīgi droši, ka šur tur vēl kaut kas glabājas un varētu atrasties. Otrajā un trešajā paaudzē agrāk nenovērtētus mākslas darbus mēdz nest uz antikvariātiem, piedāvāt izsolēm vai arī tos, dziļāk nobāztus, kāds pamana.

No bērnības atceros mākslas komisijas veikalu Ļeņina, tagad Brīvības ielā. Gleznas bija sakarinātas līdz griestiem, un vienmēr pilns ļaužu.

Tad varat iedomāties, kā komisijas veikali izskatījās 40. gadu beigās. Tajos ņēma pretī visu, kas nebija vajadzīgs jaunajiem Rīgas centra dzīvokļu īpašniekiem.

Un grāmatas?

Par grāmatām ir cits stāsts. Tās no “bezsaimnieka” dzīvokļiem vāca ārā kā “ideoloģiski kaitīgas” un nogādāja Rīgas lielajās bibliotēkās, kur lielu tiesu droši vien iznīcināja. Bet tas būtu vairāk jautājums tā laika bibliotekāriem, ko viņi ar tām darīja. Kāda daļa grāmatu dzīvokļos jau palika un, protams, palika pie tiem, kas paturēja savus dzīvokļus. Vērtīgākās grāmatas krāsnīs tolaik nemaz tā nededzināja. Īpaši, ja tās bija no krītpapīra. Grāmata ir diezgan neracionāls kurināmais – jāplēš pa lapiņai. Reizēm cieņu varēja izraisīt arī iesējumi, “muguriņas”.

Vai iespējams kaut aptuveni pateikt, kāda daļa no 1944. gada rudenī Rīgas dzīvokļos palikušajiem mākslas priekšmetiem ar muzejisku vērtību saglabājās, kāda zuda?

Vienīgais taustāmais materiāls par šo ir divu Kultūras ministrijas Mākslas lietu pārvaldes pilnvaroto Staņislava Ivaņicka un Georga Matvejeva 1946. gada ziņojums. Viņi bija pārbaudījuši zināmās mākslinieku darbnīcas un kolekcionāru dzīvokļus, kuros principā vairs neatrada neko. Lielākās Rīgas kolekcijas tajā laikā jau daļēji bija izvazātas un papostītas. Jebkurā gadījumā var teikt, ka simtiem vērtīgu mākslas priekšmetu, gleznu, akvareļu, zīmējumu pazuda un gāja bojā. Par to nav šaubu. Nosaukt kādu proporciju ir ārkārtīgi grūti tā iemesla dēļ, ka pirmskara kolekcijas nebija apzinātas. Gleznas vienkārši stāvēja pie sienām. Divdesmito gadu vidū Romāns Suta “Ilustrētajā Žurnālā” divos rakstos it kā iesāka privātkolekciju aprakstus, bet… Drusku vairāk ir zināms par LU Medicīnas fakultātes dekāna, profesora Pētera Sniķera mākslas darbu kolekciju. Tā daļēji tika saglabāta, daļēji iztirgota. Jāņem vērā, ka tas, kas šķita vērtīgs uzreiz pēc kara, 40. gados, ne vienmēr ir vērtīgs šodien. Un otrādi. Kārlim Padegam pēc kara muzeju skatījumā nebija nekādas vērtības, bet šobrīd viņš ir viens no “dārgākajiem” latviešu māksliniekiem. Tie, kas 1944. gada rudenī steigā brauca prom bēgļu gaitās, kaut ko jau aizveda, taču gleznas pavisam noteikti nebija pirmais, ko ņēma līdzi. Ņēma dokumentus, vērtslietas, tajā skaitā sudrabu, ņēma pārtiku.

Grāmatā pieminat gadījumus, kad īpašnieki pirms aizbraukšanas centušies daļu vērtību paslēpt.

Droši vien kaut kas tika noslēpts un droši vien, ka pēc tam to biežāk atrada kāds cits. Te būtu jārunā ar sētniekiem, kas arī šo to pamanījās paņemt. Kāds ņēma ziņkārības pēc, kāds, lai netiktu padomju varai, kāds vienkārši tāpēc, ka varēja paņemt un “varbūt noderēs”. Laiku pa laikam jau gadās stāsti par dārzā izraktām sudrablietām vai Kuzņecova traukiem. Bet gleznas zemē neraka. Daudz biežāk dzirdēti stāsti par trimdiniekiem, kuri 70. – 80. gados atbrauca un gribēja apskatīt savas bijušās mājas; satika tajās svešus cilvēkus; gribēja dabūt atpakaļ kaut ko no personiskajām mantām, kuras nereti varēja pa durvju šķirbu ieraudzīt, bet nekādi kontakti ar jaunajiem īpašniekiem neizveidojās. Un, ja arī izveidojās, tad tās gleznas, tie zīmējumi, kas bija bijuši pie sienas, tur vairs neatradās. Ja mēbeles un trauki pēc kara derēja, tad svešām gleznām, svešām fotogrāfijām bija divi varianti – iznīcināt vai mēģināt pārdot.

Mēbeles pēc kara jauno saimnieku acīs bija viena no iekārojamākajām lietām.

Jā. Kara laikā tās neražoja. Tūlīt pēc kara arī minimāli. Jūs jau droši vien atceraties 70. – 80. gadus, kad brīvi nopirkt mēbeles arī bija tikpat kā neiespējami. Bet iebraucēju Rīgā pēc kara bija tūkstošiem. Te viņi nereti nonāca jau mēbelētos dzīvokļos. Protams, viņiem gribējās pagulēt kārtīgā gultā un pasēdēt pie kārtīga galda.

Ir arī dzirdēti stāsti par 90. gadu sākuma denacionalizāciju, kad padomju virsnieku pēcteči, no šiem mēbelētajiem dzīvokļiem aizbraucot, mēģinājuši paņemt līdzi it kā “savu” parketu…

Tā praktiskā puse ir, ka zemes, mājas un dzīvokļa īpašumtiesības pierādīt var, bet tam, kas bijis iekšā, – nav iespējams. Denacionalizācijas stāsti ir ļoti dažādi. Pierakstīti gan tie, cik zināms, nav. Taču jāatceras, ka lielos dzīvokļus pēc kara sadalīja vairākos mazākos, tie kļuva par komunālajiem. Tajos dzīvoja vairākas ģimenes, un kā jau pie kopu mantas lietas gan novazājās ātrāk, gan arī netika taupītas. Zinu, ka vienam otram izdevās dabūt atpakaļ vai atpirkt vismaz daļu mēbeļu, kas reiz atradušās pirmskara dzīvoklī. Rīgā kāds kungs man lepni rādīja atgūtās vecāku mēbeles. Man pat šķiet, ka, iemetot aci manā grāmatā, cilvēki tagad vairāk aizdomājas par tām lietām, kas piederējušas viņu vecākiem un vecvecākiem. Paši jau arī ir daudz izmetuši ārā.

Tādi darbi kā franču 19. gadsimta mākslinieka Žana Ogista Dominika Engra “Rafaēls un Fornarīna”, ko atzīmējat kā izgaisušus, nevarēja taču tikt izmesti!

Par Rīgas pilsētas mākslas muzejam piederējušā Engra likteni nav īstas skaidrības. Rīgas muzeju un arhīvu vērtības, sapakotas kastēs, 1944. gada rudenī vācieši aizveda uz Čehoslovākijai atņemto Sudetiju. Tās pavadīja šo iestāžu darbinieki. Pie tām līdz galam palika tikai Valsts vēsturiskā muzeja darbiniece Mērija Grīnberga. Pateicoties viņas varonībai un pienākuma izpratnei, šīs vērtības gandrīz bez zaudējumiem 1946. gada februārī atgriezās Rīgā. Bijušā Rīgas pilsētas mākslas muzeja kastes bija pilnas, tāpēc visticamākā versija ir, ka “Rafaēlu un Fornarīnu” izņēma ārā vēl Rīgā, saiņošanas laikā. Ticamākie iemesli – gribēja saglabāt, gribēja pārdot, negribēja atdot vāciešiem. Līdzīga Engra glezna, par gadu jaunāka, 1814. gada “Rafaēla un Fornarīnas” versija, glabājas Hārvarda universitātē ASV, taču detaļās tā ir atšķirīga no Rīgas eksemplāra. Varbūt kādreiz kaut ko uzzināsim, taču jāatceras, ka kara laikā daudz kas tika sabombardēts, sadega. Vairākus simtus Vilhelma Purvīša gleznu, sapakotus kastēs, arī aizsūtīja uz Vāciju. Tur tās pazuda, ticamāk – gāja bojā. Purvītim bija doma reiz izveidot savu muzeju, tāpēc viņš savas gleznas dzīves laikā daudz nepārdeva. Tas, kas mūsdienās palicis no Purvīša mākslas, ir ļoti maza daļa. Turklāt tas attiecas uz laiku līdz Pirmajam pasaules karam un drusku pēc tam, savukārt no pēdējiem viņa dzīves divdesmit un vairāk gadiem nav gandrīz nekā, kaut Purvītis gleznoja līdz pat 1944. gadam. 1942. gadā viņam Rīgā bija izstāde, kuras darbus safotografēja, jo bija paredzēta mākslas vēsturnieka Jāņa Siliņa monogrāfija par godu gleznotāja septiņdesmitajai dzimšanas dienai. Lai nodrukātu grāmatu, pietrūka dažu nedēļu. Paspēja iespiest tikai krāsainos attēlus, un to starpā ir arī nesaglabājušās gleznas. Šīs vācu laikā iespiestās reprodukcijas ar Jāņa Sudrabkalna ievadu gadu pēc kara atsevišķā mapītē izdeva jau padomju vara.

Jūs rakstāt, ka tajos dzīvokļos, kuros tika iekšā padomju virsniecība, nekādas novērtēšanas komisijas nemaz netika ielaistas.

Protams, pirmajā brīdī tie, kas jutās Rīgu iekarojuši vai “atbrīvojuši” un savu dzīvokli uzskatīja par pelnītu, nekādus vērtētājus iekšā nelaida. Bija diezgan pamatīgi kašķi starp Rīgas civilo un militāro varu. Droši vien vēlāk, kad situācija kļuva mierīgāka, kaut kas tika saskaitīts, taču daļa tā arī palika. Tāpēc jau ir tie stāsti, kā viens otrs no Rīgas sūtīja mēbeles radiniekiem uz Maskavu. Sarkanās armijas daļas, kas 1944. gada beigās patvarīgi ievācās Mežaparka savrupmājās, bieži vien tās izdemolēja vai savāca visu līdzi, kad bija telpas jāatstāj.

Kad vācāt materiālus par mākslas vērtībām atstātajās mājvietās, skatījāties pēc adresēm vai pēc personālijām?

Dažādi. Rīgā “bezsaimnieka mantu” pēc kara aprakstīja apmēram 15 tūkstošos dzīvokļu. Pamatu pamats grāmatai, bez kura tās vienkārši nebūtu, ir Rīgas pilsētas Kirova (Centra) rajona Finanšu nodaļas dokumenti, ko atradu Latvijas Valsts arhīvā. Dīvainā kārtā tie bija saglabājušies un neviens cits pirms manis tos nebija skatījis. Par citiem Rīgas rajoniem man lietas par dzīvokļos aprakstīto iedzīvi nav izdevies uziet. Pieļauju, ka to vairs nav. Bet, no otras puses, arī par Kirova rajonu ir milzīgs apjoms. Saglabājušās ap 3700 dzīvokļu lietu. Katrā no dažām līdz vairākiem desmitiem lapu. Pilnīgi skaidrs, ka visas tās sava mūža laikā neizskatīšu, jo man tas nav algots darbs. Galvenokārt ar pētniecību nodarbojos no darba brīvajā laikā. Ja kāds vēlas, viņš var šo darbu turpināt, bet manā gadījumā lielas jēgas vairs nav, jo tas, ko gribēju, bija saprast sistēmu, kā tā darbojās. Un tā ir skaidra. Ir apskatīti vairāki desmiti piemēru, košākie ielikti grāmatā. Liela daļa “bezsaimnieka mākslas darbu” nonāca toreizējā Valsts latviešu un krievu mākslas muzejā, taču cita lieta, ka tie, kuri veica dzīvokļu apsekošanu un aprakstīja mantu, nespēja šīs vērtības novērtēt, tāpēc daudz kas tika iznīcināts vai nodots komisijas veikalos. Mākslinieku autogrāfi uz gleznām aprakstos neparādās tikpat kā nekad. Tiem nepievērsa uzmanību. Vairāk skatījās uz rāmjiem, uz izmēriem. Visai bieži atzīmēja “nolietojuma procentus”. Es gan nesaprotu, kā gleznai tos var noteikt, bet tie ir skaidri izteikti procentos – 30%, 70%… Aprakstītājiem nebija nekādas pieredzes ar mākslas darbiem, un tas bija tas kritiskais punkts, kāpēc daudz kas aizgāja un kāpēc viens otrs apķērīgāks varēja izmantot šo komisijas nesaprašanu, lai kaut ko savāktu sev.

Ar ko izskaidrojams, ka toreiz kultūras vērtību uzskaitīšanu uzticēja finanšu, nevis kādam kultūras resoram?

Toreizējā Kultūras ministrijas priekštece Mākslas lietu pārvalde netika galā ar apjomu. Turklāt sāka vēlu. Padomju varas primārā vēlme bija atstāto mantu uzskaitīt un apzināt, lai varētu ar to tālāk rīkoties. Kultūras vērtību saglabāšana tolaik bija sekundāra. Tas noteikti nebija svarīgākais no padomju varas darbiem. Vērts atcerēties, ka brīdī, kad rīdzinieku manta tika aprakstīta, nedaudz kilometru tālāk joprojām ritēja karš.

Vai ir kāda apjausma par to, kā “bezsaimnieka mantas” uzskaite un apzināšana notika citās Latvijas pilsētās?

Daļēji tas grāmatā ir pieminēts. Skaidrs, ka tur vērtības bija stipri mazākas. To ļaužu, kas dzīvoja mazākās pilsētās, rocība bija stipri mazāka, viņu mākslas izpratne un vajadzības pēc tās atšķirīga. Kolekcijas nebija tik efektīgas. Daļa pilsētu vērtību arī gāja bojā. Liepājā kara sākumā, Rēzeknē, Jelgavā, Valmierā kara beigās. Pārņemšanas kārtība bija tieši tāda pati kā Rīgā. Neesmu pārmērīgi meklējis, taču atšķirībā no Rīgas man nav izdevies atrast atsevišķu māju vai dzīvokļu aprakstīšanas lietas. Tādām vajadzēja būt, taču neņemos spriest, vai tās ir saglabājušās. Par Valmieru varu pieminēt, ka pašā pilsētas centrā zobārstniecības kabinets bija dakterei Mildai Filonovai-Eglītei, kas bija pazīstama ar gleznotāju Jāni Tīdemani. Viņas kolekciju pieminējis rakstnieks Miervaldis Birze, kas atceras, ka dažu labu gleznu varēts apskatīt, gaidot rindā pie zobārstes. Šī kolekcija sadega kopā ar Valmieras centru 1944. gada septembrī.

Izlasot jūsu grāmatu, pārņem skumja noskaņa…

Tā arī bija domāts. Tas bēdīgums… Ir tā, kā ir, un nevajag nekādu mākslīgu optimismu. Mans pienākums un ziņkāre bija mēģināt saprast, kā tad īsti notika tas, par ko kara beigās un vēlāk tik daudz baumoja.

 

February 2, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Rosina jaunu likumu visu VDK dokumentu publiskošanai

 Rosina jaunu likumu visu VDK dokumentu publiskošanai


Edīte Brikmane, LV portāls  01.02.2018

Viss raksts: http://www.lvportals.lv/visi/likumi-prakse?id=293040


ĪSUMĀ

  • Pašreizējais regulējums negarantē, ka VDK dokumenti tiks publiskoti, jo deleģē Ministru kabinetam tiesības pieņemt lēmumu, kādā apjomā un kārtībā tas būtu darāms.
  • Saeimas likums ieviestu skaidrību – visiem dokumentiem jābūt publicētiem līdz 31. decembrim.
  • Pašlaik ir zināms, ka VDK dokumentu izvietošanai glabātavas ēkā Skandu ielā 14 ir nepieciešami 50 tūkstoši eiro.
  • Ar mērķi novērst dažādās pretrunas Saeimas komisija, atbalstot likumprojekta virzību pirmajam lasījumam, nolēma izveidot speciālu darba grupu.


Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas deputāti pirmajam lasījumam konceptuāli atbalstīja likumprojektu, kas paredz visu bijušās Valsts drošības komitejas (VDK) dokumentu publiskošanu līdz 2018. gada 31. decembrim. Tā iesniedzēji uzsver – pašreizējais regulējums neizslēdz iespēju, ka lēmums par dokumentu publiskošanu varētu tikt kārtējo reizi atlikts. Tomēr, pēc daudzu domām, likumprojekts ir pretrunīgs un būtiski jāpilnveido.

Ko paredz likumprojekts?

Likumprojekts “Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu publiskošanu un PSRS/LPSR okupācijas režīma varas sistēmas izgaismošanu” ir lakonisks – pavisam četri panti, kuri paredz visu PSRS un LPSR VDK dokumentu (tajā skaitā LPSR VDK informatoru kartotēku), kuri šobrīd glabājas Satversmes aizsardzības biroja (SAB) Totalitārisma seku dokumentēšanas centrā, nodošanu Latvijas Nacionālajam arhīvam (LNA) līdz 2018. gada 1. jūnijam, kur tie būtu pilnā apmērā bez ierobežojumiem publiski pieejami.

Minētie dokumenti, kā arī LNA dokumentu grupas par Padomju Savienības Komunistiskās partijas (PSKP)/LKP un PSRS/LPSR VDK mijiedarbību, PSKP/LKP un PSRS/LPSR VDK vietu un lomu totalitārajā sistēmā, par LPSR VDK darbiniekiem jāpublicē internetā ar zinātniskajiem komentāriem līdz 2018. gada 31. decembrim.

Dokumentus publicēšanai un zinātniskos komentārus sadarbībā ar LNA darbiniekiem turpinātu sagatavot speciālā starpdisciplinārā komisija bijušās VDK dokumentu zinātniskai izpētei, kas tika izveidota 2014. gadā.

Ko paredz šobrīd spēkā esošais likums?

Likumprojekts paredz, ka komisija arī turpmāk darbosies saskaņā ar šobrīd spēkā esošo 1994. gada likumu “Par bijušās valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personas sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu” (turpmāk “VDK dokumentu izmantošanas likums”), kuru vismaz pagaidām nav plānots grozīt.

Likumprojekts arī negroza šobrīd spēkā esošos darba izpildes termiņus. VDK dokumentu izmantošanas likuma pārejas noteikumu 8. punkts noteic, ka VDK dokumentu zinātniskā izpēte veicama līdz 2018. gada 31. maijam.

Savukārt 9. punkts nosaka, ka pēc VDK dokumentu zinātniskās izpētes Ministru kabineta uzdevums ir līdz 2018. gada 31. oktobrim izdot Ministru kabineta noteikumus, kuros tiks noteikts, kādā apjomā un kārtībā VDK dokumenti ir publiski pieejami.

VDK dokumentu publiskošanu grib nostiprināt likumā

Viens no likumprojekta iesniedzējiem vēsturnieks, Saeimas deputāts Ritvars Jansons uzsver, ka jauns likums nepieciešams, lai veicinātu demokrātiska režīma attīstību, novēršot totalitāra režīma pastāvēšanas iespēju Latvijā. Tādēļ jānosaka, ka publiskojama ne tikai bēdīgi slavenā aģentu kartotēka, bet arī dokumenti, kas izgaismo PSRS/LPSR okupācijas režīma varas sistēmas darbības metodes, ar zinātniskiem komentāriem.

Pēc vēsturnieka domām, pašreizējais regulējums negarantē, ka VDK dokumenti tiks publiskoti, jo deleģē Ministru kabinetam tiesības pieņemt lēmumu, kādā apjomā un kārtībā tas būtu darāms. Tas nozīmē, ka neskaidrība faktiski turpinātos līdz 31. oktobrim. Saeimas pieņemtam likumam ir lielāks spēks nekā Ministru kabineta noteikumiem, līdz ar to tas ieviestu skaidrību – visiem dokumentiem jābūt publicētiem līdz 31. decembrim.

“Pēc Latvijas Nacionālā arhīva speciālistu aprēķiniem, VDK dokumentu apjoma digitalizācijai laika ziņā nepieciešami 2400 cilvēku mēneši.”

Viņaprāt, likums tikai veicinātu dokumentu izpēti, kas šobrīd ir nopietni kavēta to atrašanās vietas dēļ. “VDK dokumenti nav valsts noslēpums. Valsts noslēpums ir Satversmes aizsardzības biroja ēka, kurā tie atrodas,” uzsver R. Jansons. Šādam viedoklim piekrīt arī VDK zinātniskās izpētes komisijas loceklis tiesnesis Juris Stukāns. “Manuprāt, to jau sen vajadzēja izdarīt. Latvijā ir izveidots Nacionālais arhīvs, kura darbību un dokumentu izsniegšanas kārtību regulē likumi. Nav nekāda pamata svešas valsts dokumentus glabāt kaut kur citur un slēpt. Latvijas pilsoņiem, kuri to vēlas, ir jābūt tiesībām ar tiem iepazīties,” uzskata J. Stukāns.

“Ir atklātības laiks, un tāpēc ir ļoti svarīgi VDK dokumentus publicēt, citādi šis stāsts turpināsies vēl ilgi. Tam ir jāpieliek punkts,” atbalstu likumprojekta tālākai virzībai pauda arī Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece, norādot uz neizsāpētu traumu graujošo ietekmi uz sabiedrības attīstību.

Likumprojekts vēl tiks precizēts

Vienlaikus jāatzīmē, ka šāds risinājums, pēc daudzu domām, ir nepilnīgs un pretrunīgs, tāpēc vēl būtiski uzlabojams. Likumprojektu neatbalstīt un nevirzīt izskatīšanai 1. lasījumā aicināja Saeimas Juridiskā biroja pārstāve Lilita Vilsone, kas norādīja uz virkni juridisku kolīziju, kādas rastos, likumam stājoties spēkā. Viņasprāt, tādējādi tiek radīta jauna un paralēla sistēma tai, kura jau darbojas saskaņā ar VDK dokumentu izmantošanas likumu. “Katrs no likumprojekta pantiem nonāk pretrunā ar pašreizējo regulējumu, kurš paliek spēkā. Likumdevējs nedrīkst šādu situāciju pieļaut,” secina L. Vilsone.

Uz vairākām pretrunām, kurām šobrīd likumprojektā netiek piedāvāts risinājums, norādīja arī citi komisijas sēdes dalībnieki. SAB direktors Jānis Maizītis vaicāja, vai ir padomāts, kura institūcija turpmāk izsniegs izziņas par sadarbības faktu ar VDK, ko līdz šim nodrošināja Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs. “Ja visi dokumenti tiek nodoti arhīvam, centra rīcībā vairs nav informācijas, uz kuras pamata šādu informāciju sniegt, un šī funkcija pārietu uz Latvijas Nacionālo arhīvu,” secināja SAB direktors. LNA direktore Māra Sprūdža uzsvēra, ka arhīva darbinieki vismaz līdz Saeimas vēlēšanām nav gatavi uzņemties šo funkciju, jo dokumenti ir specifiski, turklāt arhīva speciālistiem nav bijis iespējas ar tiem iepazīties.

“Dokumentu digitalizācija varētu būt risinājums,” piekrita J. Maizītis. Taču to nevar uzspēt līdz likumprojektā plānotajam termiņam, tāpat nav skaidrības, kādas varētu būt šī procesa izmaksas. Pēc LNA speciālistu aprēķiniem, VDK dokumentu apjoma digitalizācijai laika ziņā nepieciešami 2400 cilvēku mēneši. “Dokumentu apjoms ir ļoti liels. Tās ir ne tikai ziņotāju kartītes. Tās ir krimināllietas, filtrācijas lietas utt.,” norāda M. Sprūdža.  Pašlaik ir zināms, ka VDK dokumentu izvietošanai glabātavas ēkā Skandu ielā 14 ir nepieciešami 50 tūkstoši eiro. Izmaksas veido telpu pielāgošana un speciālu iekārtu iegāde. Papildus jānodrošina apsardze, kas izmaksās 24 tūkstošus eiro katru gadu.

Tāpat, strādājot pie likumprojekta pilnveides, iesaistītajām pusēm būs jāvērtē tā atbilstība Fizisko personu datu aizsardzības normām. “VDK dokumenti satur daudz informācijas par cietušajiem – padomju okupācijas periodā represētajām personām,” norādīja Valsts datu inspekcijas direktora vietniece Lāsma Dilba.

Ar mērķi novērst konstatētās pretrunas Saeimas komisija, atbalstot likumprojekta virzību pirmajam lasījumam, nolēma izveidot speciālu darba grupu, kas apvienos deputātus, jomas ekspertus un juristus.

“Nodot pirmajam lasījumam būtiski pilnveidojamu likumprojektu nav laba prakse,” atzina Kultūras ministrijas parlamentārais sekretārs Einārs Cilinskis. “Tomēr tas šajā gadījumā ir nepieciešams”.

February 2, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

   

%d bloggers like this: