Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Staļina garā ēna Latvijas tēlotājmākslā

4. februāris, 2018

Viss raksts: http://www.la.lv/stalina-ena-nost-ar-budzu-makslu/

Staļina garā ēna Latvijas tēlotājmākslā: rokaspuiši pret budžu mākslu


Staļina laika mākslai Latvijā pētnieki līdz šim bija metuši līkumu. Iespējams, negibēja smērēt rokas ar baiso mantojumu, kad pat izcili mākslinieki kļuva par okupācijas varas pakalpiņiem. Ar mākslas vēsturnieces Ilzes Konstantes 798 lappušu izdevumu, ko laidusi klajā izdevniecība “Neputns”, baltais plankums ir aizdarīts.

“Paldies, Dievam, tas ir beidzies!” sajūtu pēc apjomīgā pētījuma pabeigšanas, kas viņai prasījis desmit gadu darba un arī savu daļu veselības, raksturo autore. Ne jau no sēdēšanas arhīvos vai pie manuskripta, bet no liecībām par sagrautajām cilvēku dzīvēm no represēto lietu materiāliem. Vai arī vēl šodien atzītu mākslinieku vēršanos pret saviem kolēģiem ar nežēlīgu kritiku un intrigām. “Viena no arhīva vēsturniecēm, redzot, kādā neģīmī esmu, teica – tik nelaidiet visu šo sevī iekšā.” Kad pirms sarunas ar “Mājas Viesi” nācies grāmatu pāršķirstīt, atkal viss tā vien sagriezies…

Uz jautājumu, ko no grāmatas var uzzināt lasītājs bez dziļākām zināšanām mākslā, Ilze Konstante atbild, ka pētījums ļauj izprast, kādos apstākļos tapa Staļina laika māksla un kā tolaik dzīvojuši mākslinieki, kas tāpat kā viņu daiļrade bijuši tik dažādi. “Mēģināju nesist tikai vienos vārtos – man ir nepatīkami, ja kādu tikai gāna,” viņa piebilst. Vēsture rāda piemērus, ka kaismīgs sociālistiskā reālisma atbalstītājs un savu amata brāļu kritizētājs var mainīties un aicināt uz godīgu darbu, bet līdzās padomju varu slavinošiem propagandas paraugiem arī tolaik radās vērtīga māksla, taču tā visbiežāk palika pašu mākslinieku darbnīcās – uz otra molberta.

Ilūzijas ātri izkūpēja

Komunistu varas dzirnas mala smagi un smalki. Sāka ar reorganizāciju un mākslas iestāžu vadošo darbinieku nomaiņu un jaunu iecelšanu – īsti Staļina garā “kadri izšķir visu”. Izmantoja gan vietējos, jau pārbaudītos resursus, kas bija pierādījuši uzticību komunisma ideāliem brīvvalsts laikā, gan tā sauktos Krievijas latviešus. Kā viņi nonāca savos amatos – katram savs stāsts, norāda autore. Vieniem tie nāca ar patiesu ticību labākai nākotnei un taisnīgākai valsts iekārtai, citiem – kā akla pakļaušanās stiprākajam un bailes par savu un ģimenes dzīvību un pat kārdinājums iegūt ievērojumu stāvokli sabiedrībā. Bija arī lētticīga sekošana saukļiem un skaistiem solījumiem līdz mežonīgai atriebības kārei pret citādi domājošiem vai sekmīgākiem kolēģiem.

Par to, kā padomju propaganda pirmajās dienās spējusi ietekmēt mākslinieku prātus, liecina nedaudzie ieraksti gleznotājas Aleksandras Beļcovas dienasgrāmatā. 1940. gada jūnijā rakstītie teksti ir sajūsmas pilni par jauno, priecīgo dzīvi un Baltijas valstu “pievienošanu” PSRS. “Visu laiku es gatavojos uz PSRS, tagad tas atnāca pats. Sāksies sociālistiskais reālisms mākslā.” Pēc diviem mēnešiem jau citas noskaņas: “Daudz pārmaiņu. Sākas savstarpēja plēšanās. Cilvēki kā suņi. Viens otru grib nograuzt. (..) Bet karjeristiem šeit jau panākumi.” Beļcovas dzīvesbiedrs gleznotājs Romans Suta pat nonāca vajāto skaitā, lai gan abi bija to vidū, kas brīvvalsts laikā allaž apmeklēja Latvijas Kulturālās tuvināšanās biedrības ar SPRS tautām sarīkojumus. Organizācija ietilpa Vissavienības biedrībā kultūras sakariem ar ārzemēm un jau 1929. gadā tika nodibināta kā palīgs boļševistiskās ideoloģijas izplatīšanai, tālredzīgi mērķējot uz Latvijas okupāciju.

7. oktobrī pēc sarkanarmiešu koncerta Beļcova prāto, kāpēc jūtas bēdīgi, dvēselē vairs neesot tās pacilātības, kad sirds vai pamirusi no prieka un lepnuma par savējiem – krieviem. “Vai patiesi tā vajag būt, ka tuvumā viss iznāk sliktāk?”

Jaunās varas tuvplāns izskatījās ne tikai slikti, tas bija draudīgs un nesaprotams. Mākslinieku savienības deklarācijā 1941. gada februārī tika svinīgi paziņots, ka Latvijas mākslinieki ies pa vienīgo iespējamo komunisma ceļu, viņu svēts pienākums sniegt vislielāko atbalstu Komunistiskajai partijai un padomju valdībai jaunas Padomju Latvijas republikas celšanai un vislabāk to var panākt, nostājoties uz sociālistiskā reālisma ceļa. Taču vienlaikus savienība solīja stingri raudzīties, lai tās biedru rindās neiekļūtu strādnieku šķiras ienaidnieki un bijušie reakcionārā režīma kalpi. “Šie pēdējie citētie vārdi, kā redzēsim tālākā vēstures ritumā, kļuva liktenīgi daudziem Latvijas māksliniekiem,” atzīst Konstante.

Gleznā pārāk daudz gaļas

Šodien lasot diskusijas par varas pieprasīto sociālistisko reālismu mākslā un mākslinieku izmisīgo vēlmi saprast, kā to “mālēt”, tās var šķist pat smieklīgas, ja vien nebūtu daļa no izpostītām dzīvēm. Ne tikai Latvijā, arī citās komunisma jauncelsmes republikās padomju laikus slavējošo mākslas darbu bija maz, formālisma un nacionālisma – tā tolaik sauca visu, kas neatbilda sociālistiskā reālisma rāmim – recidīvs joprojām nebija izravēts. 1946. gadā tika piegrieztas skrūves visā padomju kultūras politikā, sākās lielās pārkārtošanās un ideoloģisko kļūdu labošanas laiks, kas Latvijā pavēra ceļu denunciācijai un atriebībai. Formālisma aizsegā varēja uzbrukt jebkuram, pat jaunajai varai lojālais Mākslas akadēmijas rektors Oto Skulme dabūja brāzienu par 1945. gadā meistarīgi uzgleznotajiem “Kauguru nemieriem”. Mākslas lietu pārvaldes priekšnieks rakstnieks Fricis Rokpelnis (dzejnieka Jāņa Rokpeļņa tēvs. – Aut.) darbu nosauca par rupju politisku kļūdu, bet aktīvais ideologs Arturs Lapiņš, kurš zināms kā operas scenogrāfs, kolēģu kritiku noveda līdz nejēdzībai. Kādā no sanāksmēm, kurās padomju laikā kolektīvi tika izvērtēti mākslas darbi, jaunais censonis paziņoja, ka Skulme nepareizi parādījis, ka latvieši uzbrūk krievu karavīriem, jo šie paši karavīri vēlāk bijuši latviešu dumpja dalībnieki. Viņa nopēlumu izpelnījās arī Rūdolfs Pinnis – gleznotājs kādā tirgus paviljonā pārāk aizrāvies ar gaļas bagātību rādīšanu, aizmirstot, ka kolektivizācijas laikā jācīnās par lopu saglabāšanu. “Privātais budzis cenšas lopus izkaut un pārdot tirgū, caur ko iespējams, ka parādītā gaļa ir tieši šī budža darbības rezultāts,” paziņojis Lapiņš.

Ne tikai ar kritiku, bet arī kolēģu pazemošanu izcēlās topošais mākslinieks, Maskavā “apkaltais” boļševiks Ojārs Ābols, vēršoties pret Konrādu Ubānu, apsmejot “mākoņstūmēju” Pēteri Kundziņu, “pagrimušo” Pinni un “nekam nederīgo” Jāni Pauļuku. Toties pēc Staļina nāves un personības kulta atmaskojošā kongresa Ābola pārliecība apmeta 180 grādu kūleni un viņš sāka aicināt uz godīgu darbu, gleznojot tā, “kā jums izskatās, ka vajag”. Konstante domā, ka pārmaiņas notikušas dzīvesbiedres Džemmas Skulmes ietekmē, kā arī iespaidu dēļ, kas radās kopīgā ceļojumā apkārt Eiropai ar kuģi “Pobeda”.

Kritika vēlamo rezultātu nedeva pietiekami ātri, tāpēc pārmetumi turpinājās. Pār Ubāna, Leo Svempa, Oļģerta Ābelītes un citu meistaru galvām tie bira arī pēc Latvijas Komunistiskās (boļševiku) partijas 10. kongresam veltītās izstādes1949. gadā. Grūti pat saprast, vai Franciska Varslavāna teiktais šajā padomju absurda teātrī bija nopietni domāts vai ironija: “Kalniņa (gleznotājs Eduards Kalniņš un viņa glezna. – Aut.) “Pēc loma” arī ir formālisms. No kāda materiāla ir zivs? Nevar četros gados atbrīvoties no formālisma.”

Svemps, kurš nežēlastībā bija kritis ilgāku laiku, pat ķērās pie paškritikas, publiski atzīstot, ka viņš tāpat kā daudzi kolēģi vēl sēžot vecajās pozīcijās, bet kapitālistiskās pasaules lozungs “Nav svarīgi, ko gleznot, bet – kā gleznot” ir novecojis. Tāpat esot novecojuši un sevi izsmēluši Matiss un Pikaso… Nelīdzēja arī tik “drosmīgs” apgalvojums, viņš tāpat zaudēja Mākslas akadēmijas katedras vadītāja amatu. Amata brālis Uga Skulme savu “grēksūdzi” par maldu ceļiem un aicinājumu arī citiem kolēģiem sakoncentrēt radošos spēkus padomju mākslas attīstībai nopublicēja laikrakstā “Literatūra un Māksla”. Vēlāk savā “Atmiņu grāmatā” skaidrojis, ka rakstu licis uzrakstīt Lapiņš.

Kolektīvisms arī mākslā

It kā nepietiktu rūpju ar sociālistiskā reālisma iedzīvināšanu, kad ap 1950. gadu māksliniekiem uz kakla uzkrita divi pārsteigumi – Mākslinieku savienības Gleznotāju un Grafikas sekciju sociālistiskā sacensība un mākslinieku brigāžu darbs. Kopš kolektivizācijas sākuma Padomju Savienībā bija izplatīts pieņēmums, ka kopdarbam ir lielāks ražīgums. Tāds bija vajadzīgs arī Padomju Latvijas māksliniekiem. Džemmai Skulmei palicis atmiņā, kā viņa jauno mākslinieku brigādē kopā ar Oļģertu Ubānu un Arturu Mucenieku devusies uz Elejas kolhozu “Ausma”, lai pa visiem kopā uzgleznotu sējas plāna apspriešanu. Par pieskatītāju līdzi atbraucis Marģeris Vītoliņš, kurš “taisījis visādus jokus ar vienu jaunu agronomi”. Kolhozā sabijuši gandrīz nedēļu, gājis labi – ar iedzeršanām. Gleznojums sanācis milzīgs, autori jutušies lielīgi, taču, ieraugot konkurentu brigādes veikumu, sapratuši, ka pašu darbs ir nolakots pārāk biezā kārtā un izskatās kā raibs vakstūks (domāta vaskadrāna. – Aut.).

Ar vētrainu greizsirdības scēnu un sagrieztu gleznu beidzies Leo Kokles un Harija Veldres brigādes kopdarbs Ulbrokas pusē. Vieta atbildusi visām vajadzībām, lai radītu mākslas darbu par kolhoza tēmu – bijusi ferma un govis, slaucējas un laborantes, kas strādāja kolhozā un varēja papozēt. Taču abiem māksliniekiem iepatikusies viena un tā pati meitene. Veldrem izdevies ar viņu palikt vienatnē, Kokle to pārdzīvojis, dusmās paķēris nazi un… sagriezis abu gleznojumu. Konfliktu izskatīja Mākslinieku savienības valdes sēdē un vīriem izteica rājienu.

Lai biedrus turētu paklausībā un izrēķinātos ar citādi domājošajiem, no 1949. līdz pat 1952. gadam Mākslinieku savienība rīkoja savu biedru pārreģistrāciju. Kurš neiekļāvās sociālistiskā reālisma un ideoloģijas rāmjos, dabūja sodu, no kuriem pats bargākais bija izslēgšana no organizācijas. “Vai, cik tas bija šausmīgi!” iesaucas Konstante un paskaidro – ja mākslinieks nav savienībā, viņš nevar piedalīties izstādēs, no valsts saņemt pasūtījumus darbiem, pat nopirkt krāsas, audeklus, par lieku platību darbnīcai nemaz nerunājot, vārdu sakot, paliek bez iztikas līdzekļiem. Sociālistiskajam reālismam nepakļāvīgais Pauļuks tika izslēgts un arī ņemts atpakaļ savienībā vairākkārt. Par savu taisnību viņš cīnījās pat pie Maskavas priekšniekiem, un tie pat nostājās viņa pusē – slīpēta varas taktika.

Drosmes netrūka

Padomju okupācijas varas upuriem grāmatā veltītas divas sadaļas “Represiju pirmais vilnis: 1940 – 1941” un “Represijas pēc Otrā pasaules kara”. Par daudziem māksliniekiem autore iepriekš neko nav zinājusi – arhīvu reģistros taču nav norādīts, par kādu profesiju cilvēkiem lietās glabājas ziņas. Informāciju ieguvusi gluži kā detektīve, ejot pa pēdām, kas aizvedušas pie zinātājiem, palīdzējušas arī nejaušās tikšanās.

Tūdaļ pēc Sarkanās armijas ienākšanas Latvijā sākušies aresti un tiesāšana. Māksliniekus neapsūdzēja par pamatdarbu mākslā, viņiem tika meklēti un atrasti “nopietnāki” politiskie argumenti. No pratināšanas dokumentiem, kuru fragmenti lasāmi grāmatā, redzams, ka bija arī tādi vīri, kam pat briesmu brīdī pietika drosmes runāt atklātu valodu. “Pēc Latvijas sovjetizācijas es nepiekritu Padomju Latvijas politikai un uzskatīju, ka padomju vara grib iznīcināt latviešus kā nacionalitāti un līdz ar to Latvijas neatkarību,” saviem nopratinātājiem teica grafiķis Kārlis Krauze. Arī Mākslas akadēmijas absolvents un bijušais brīvības cīnītājs Herberts Mangolds neslēpa, ka padomju varu savā dzimtenē redzēt nevēlas. No 1940. – 1941. gada divpadsmit politiskajām prāvām, kurās notiesāja māksliniekus, viņam vienīgajam pēc soda izciešanas paveicās dzīvam atgriezties Latvijā. Uz mūžu Sibīrijā nometinātā, kādreizējā Liepājas Daiļamatniecības skolas direktora Hermaņa Aplociņa “atgriešanās” dzimtenē, pateicoties diviem uzņēmīgiem latviešiem, notika pēc daudziem gadu desmitiem, un viņa pīšļi tagad guļ mierā dzimtajā Liepājas kapsētā. Četriem politprāvu upuriem piesprieda nāvessodu, pieci nomira cietumā drīz pēc sprieduma pasludināšanas.

Represijas pret māksliniekiem

Represijās, kas atsākās pēc Otrā pasaules kara, cieta vairāk mākslinieku, nekā minēts grāmatas sadaļā, norāda autore. Trūcis pietiekami precīzu ziņu vai respektēta mākslinieku vēlēšanās klusēt, kā arī izlaists plašāks stāstījums par vairākiem bijušajiem leģionāriem un filtrācijas nometnēs nonākušajiem. Pētījums atklāj ar mākslu saistītu piecdesmit cilvēku, to vidū izcilu profesionāļu – gleznotāja Ausekļa Baušķenieka, Kurta Fridrihsona, Rūdolfa Piņņa, Georga Šenberga; grafiķa un karikatūrista Jāņa Dreslera; tēlnieka Laimoņa Blumberga; dizaingrafiķa un plakātista Gunāra Kirkes; karikatūrista Gunāra Bērziņa; zinātnieka un pedagoga Kristapa Eliasa; mākslas vēsturnieces un pedagoģes Tatjanas Kačalovas un citu – dzīvesstāstus. Līdzās arī mazāk pazīstami vārdi, kuru apraksti bieži vien beidzas ar tekstu – pēc atgriešanās no izsūtījuma mākslas dzīvē vairs neiekļāvās vai Sibīrijā sagandētās veselības dēļ pāragri aizgāja mūžībā.

Tā sagadījies, ka pēdējais represijām pakļauto sarakstā ir gleznotājs, ilustrators un karikatūrists Indriķis Zeberiņš. Mākslinieks it nemaz neslēpa savu nepatiku pret padomju varu, izsmēja to karikatūrās, aicināja draugus, kolēģus un Rozentāla mākslas skolas audzēkņus uz savu darbu neoficiālām izstādēm dzīvoklī, fotografēja ikdienas nejēdzības, piemēram, rindas pēc pārtikas. Tolaik tādas “vaļības” pievērsa Valsts drošības komitejas uzmanību, Zeberiņu apcietināja un piesprieda bargu sodu – astoņus gadus labošanas darbu nometnē. Brīvību mākslinieks atguva agrāk par noteikto termiņu un turpināja mākslas ceļu. Par spīti nedienām un arī dzīves gaišākajos brīžos viņš teicis – cik jauki dzīvot pasaulē! Ar šiem vārdiem beidzas teju 800 lappušu biezais ceļojums Staļina laika mākslas pasaulē Latvijā.

Uzziņa

Ilzes Konstantes grāmata “Staļina garā ēna Latvijas tēlotājā mākslā 1940 – 1956” pieejama Latvijas Nacionālajā bibliotēkā un Rīgas Centrālajā bibliotēkā.

Par visizdevīgāko cenu tā nopērkama izdevniecības “Neputns” galerijā Rīgā un interneta veikalā, ar uzcenojumu – citos grāmatu tirgotāju veikalos.

Ilze Konstante, mākslas vēsturniece

Strādājusi Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā par zinātnisko līdzstrādnieci, Valsts Mākslas muzejā – par direktora vietnieci zinātniskajā darbā. 13 gadus ģenerāldirektores amatā vadījusi Latvijas Mākslas muzeju apvienību.

Piedalījusies Dekoratīvi lietišķās mākslas muzeja, kā arī muzeju “Arsenāls” un “Dauderi” izveidošanā.

Kopš 2000. gada pievērsusies pētniecībai un izstāžu rīkošanai. Autore monogrāfijām par mākslinieku Ādolfu Melnāru, Leo Kokli, Jāni Osi.

Kopā ar dzīvesbiedru mākslas zinātnieku Zigurdu Konstantu pierakstījusi daudzu Latvijas mākslinieku atmiņu stāstus.

 

February 4, 2018 - Posted by | Vēsture

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

w

Connecting to %s

%d bloggers like this: