Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Valdis Atāls par stukačiem – kāpēc šie cilvēki īstenībā būtu vainīgi?

No čekas cietušais Valdis Atāls par stukačiem – kāpēc šie cilvēki īstenībā būtu vainīgi?

Arno Jundze, NRA

Valdis Atāls, dzejnieks, dziesminieks čekas maisu jezgā tiek pieminēts kā viens no tiem, kam būtu pilnas tiesības paust savu viedokli, jo savulaik viņš par savu pretpadomju rīcību apsūdzēts un tiesāts pēc smaga kriminālkodeksa panta. Padomju vara deklarēja, ka tai nav politieslodzīto, tāpēc viņa darbība tika klasificēta par bandītismu.


Atāla vārdā sociālajos tīklos un komentāros tagad runā daudzi, tomēr nevienu neinteresē, ka Valdis Atāls saņem mikroskopisku pensiju un neskaitās politiski represēts. Arī viņa viedokli neviens neprasa. Valdis par to tikai pasmaida un teic, ka viņš ir ceļinieks, kuram atlicis vairs tikai neliels gājums šajā dzīvē, tāpēc nav jēgas šķiest sevi otršķirīgos sīkumos. Zinu, ka dzejnieks jau ilgāku laiku raksta un ir pabeidzis manuskriptu par savu dzīvi, kas, lai arī smaga, ir tik neticama, ka neviens rakstnieks nevarētu to pat sapņos nosapņot. Es ceru, ka šī grāmata tiks izdota labā izdevniecībā, autoram samaksās un latviešiem būs iespēja to izlasīt. Bet saruna ar Neatkarīgo ir par čekas maisiem. Valdis Atāls gan piebilst, ka tad jau par Marsu mēs varētu parunāt interesantāk. Tam var tikai piekrist, bet maisu tēma joprojām ir aktuālāka.

– Ja jau mēs visi joprojām dziedam Dievs, svētī Latviju!, tad man kā Dieva dēlam ir visas tiesības šo svētību nest piedošanā. Rakstot grāmatu un pārdomājot visu savu dzīvi, es sapratu – ko Dievs mīl, to arī pārbauda. Ja runā par stukaču tēmu, es īstenībā esmu viņiem visiem piedevis. Revolūcija ir zaudēta. Varu pārņēmuši faktiski tie paši komunisti un čekisti. Es arī saviem čekistiem – tam pašam Andrim Strautmanim – dvēselē un sirdī esmu piedevis. Tikai jautājums – vai viņam ir vajadzīga mana piedošana? Faktiski visa valsts ir kriminalizēta: ja mēs paraugāmies uz visiem šiem procesiem augšā, uzzīmējas tiesu un prokuratūras mazspēja. Tas ir tikai tāpēc, ka tur atrodas visi lielākoties vecie komunisti vai viņu pēcteči ar kolaboracionisma tradīcijām. Ja paskatās uz to, ka Eiroparlamentā varēja atrasties Rubiks un Ždanoka, tad jāsaprot, ka visa Eiropa ir komunistiska. Viņi negrasās nevienu sodīt, ne arī kādam ko pārmest. Viņi jūtas ļoti droši tikai viena iemesla dēļ – tāpēc, ka Krievijā ir saglabāta komunistiskā partija. Ja krievi būtu tikuši galā ar savu komunistisko partiju, Eiropa tik lojāli neizturētos.

Es negribu šīs muļķu tiesas. Iznāk tā, ka mēs tiesājam suņa asti, nevis galvu. Mums, ja reiz mēs prasām kaut ko taisnīguma vārdā, jāprasa no pašas galvas, tas ir no pasūtītāja. Kāpēc šie cilvēki īstenībā būtu vainīgi? Viņi tāpat gribēja izdzīvot un dzīvot. Viņi tāpat bija savstarpējā konkurencē un sacensībā – netalantīgais pret talantīgo, jo talantīgais bija aizmirsis aiziet tur un pieteikties. Bet ne tikai pieteikties. Ļoti daudzus jau vervēja ar piespiešanu. Pēc tam – aktīvākos. Bet aktīvākie bija radošajās savienībās, un viņi bija tie, ka veidoja sabiedrisko domu. Viņi pretstatā komunistiskā režīma realitātei uzturēja tautā ētisko, cilvēcisko un nesamierināmo garu. Viņi veidoja sabiedrisko domu, centās saglabāt brīvības gara sēklu cilvēkos. Viņi bija pirmie, ko vajadzēja uzmanīt. Kompartija sākotnēji tika dibināta kā strādnieku un zemnieku partija. Inteliģenci tajā neņēma, jo domāja, ka ar to tiks galā lāgeros, apšaujot, pāraudzinot un izsūtot. Tā tas arī notika. Ļoti vēlu inteliģenci sāka uzņemt komunistiskajā partijā.

Lielākā tautas daļa ar savu vienaldzību, bailēm un kolaboracionismu pati ir sevi nodevusi. Tie, kas šodien brēc pēc maisu atvēršanas, lai dodas uz šodienas barikādēm pret jaunajiem tautas nodevējiem. Cilvēki, kuri tika notiesāti par pretošanos režīmam, – tādu bija ļoti maz. Šodien viņiem ir visas tiesības saukt savus nodevējus pie tiesas. Šodien tie, kas saka, visus vajag atklāt, ir visgļēvākie ļaudis. Kapitālismā nav ētikas, tādēļ nelietības kalpi to izmantos, pazemojot jau tā pazemotos! Būs nepārtraukti tiesas procesi, kuriem nebūs nekāda rezultāta.

Ļoti daudzi cilvēki ir aizbraukuši no šīs valsts pazemojuma. Vēl tie, kas ir palikuši, būtu saudzējami. Tāpēc es saku, lai ir jūsu piedošana, kā Dievs to piedod. Nesaskaldiet sabiedrību tik ļoti, ka viņa vairs nevar vienoties pat uz kopēju labdienu. Jāsaprot, ka mūsu ir ļoti maz un mūsu laiks ir ļoti īss. Nedrīkst vairs nicināt vienam otru tik ļoti. Ja mēs spētu gūt no tā kādu pozitīvu rezultātu, nevis tikai atriebību, intrigas un tā tālāk, tad tas būtu tā vērts. Bet citādi, nē. Jo savādāk tas arī mani grūž uz šīm barikādēm vēlreiz.

– Bet tu pats toreiz, kad nonāci kamerā?

– Es, piemēram, padomju laikos sacēlos pret tiem stukačiem. Sapratu, ka nevaru būt vienaldzīgs. Nekad nedomāju, ka manu lietu pārvērtīs par krimināllietu, ko izdarīja Valsts drošības komiteja. Manas epizodes vairāk vai mazāk skar nevardarbīgu ideju. Vienkārši uzrādīt stukačam, ka ir atmaskots, pabaidīt vai sliktākā gadījumā iedot pa purnu, bet mani biedri man nebija tik tuvi pazīstami, un viņi rīkojās pavisam savādāk. Tā bija bruņota banda, kas gribēja parādīt, ka, neraugoties uz okupantu komunistiskā režīma un vēsturisko teroru, ir latvieši, kas tam joprojām pretojas. Tur, vēlāk izrādījās, tika gatavots pat atentāts pret Vosu. Bruņots, pēc maija demonstrācijas. Čekisti bija noraizējušies par tāda plāna eksistenci, jo lietā jau bija epizode ar dzelzceļa spridzināšanu. Par to es neko nezināju. Es vispār ļoti daudz uzzināju tikai procesa laikā. Uz šī fona manu pretošanos varai pārkvalificēja bandītismā. Valsts drošības komiteja nevēlējās lietā uzrādīt epizodi par šo atentāta gatavošanu. Viņi teica – jūs par to labāk nebilstiet ne vārda un aizmirstiet, ka kaut ko tādu plānojāt. Viņiem bija bail, ka lidos zvaigznītes no uzplečiem. Turpretī viņi baidīja mūs, ka tad mums vienam otram draud augstākais soda mērs. Faktiski pierunāja, lai šīs epizodes lietā nefigurētu. Neraugoties uz to, piespriestie soda termiņi tāpat bija līdz piecpadsmit gadiem.

Pēc piespriestiem pieciem gadiem stingrajā režīmā, mani aizsūtīja prom uz Krievijas Federācijas Obas upes lejteci Urālu kalnu pakājē. Labitnangi ir vilciena pēdējā stacija. Lāgeris ar nosaukumu Baltais lācis. Saprotu, ka šie represīvie orgāni – prokuratūra, Valsts drošības komiteja – viņi jau zināja, uz kurieni mani sūta. Ar noteiktu cerību, ka šāds cilvēks no turienes vairs neatgriezīsies. Tā īstenībā bija koncentrācijas nometne, ņemot vērā režīmu un klimatiskos apstākļus. Saka: ko Dievs mīl, to pārbauda! Jā, viņš ne tikai uzliek grūtības, bet parāda arī ceļu. Arī stingrā režīma kolonijā pretī atradās Dvēseles, cilvēki ar augstu garīgo kapacitāti.

Pēc tā, kas šodien notiek valstī, Stabu un Brīvības ielas cietumam vajadzētu būt pilnam.

– Kā ar to sadzīvot?

– Man nav nekādu ilūziju ne par sabiedrību šodien, ne par sabiedrību vakar. Stukaču atklāšana vairāk interesē pašus komunistus un čekistus. Tā ir uzmanības novirzīšana no patiesām problēmām un patiesiem noziegumiem. Pasūtītājs grib palikt nesodīts, nemanāms. Neesmu redzējis kartītes, bet tur jābūt vervētāja uzvārdam, laikam un datumam. Ne visi tika vervēti ar pierunāšanu, ar to, ka tavus darbus publicēs, varēsi ieņemt augstāku amatu, tevi laidīs uz ārzemēm. Bija daudz tādu, kurus vervēja ar draudiem. Pat ar spīdzināšanu. Šeit ir iespējams vēl milzum daudz krimināllietu.

Es, lai nenovazātu savu dzīvi un Dvēseli, esmu piedevis. Es gribu iet brīvs. Es negribu nest tādu naida un sāpju kravu savā sirdī. Man ir nozīmīgākas un skaistākas lietas, ar kurām nodarboties. Uzrakstot grāmatu, man likās, ka esmu iemetis miskastē visu pārestību smagumu. Es rakstīju par Dvēseli un Dzejnieka Ceļu. Neviens nevar sevi privatizēt. Man drīz jāatstāj šīs Pasaules Ceļojums, tādēļ, ļoti svarīga ir patiesa attieksme pret sevi kā Dvēseli un to, ko tā izvēlas kā vērtību.

Šo uzvaru mums atņēma komunistiskās nomenklatūras darboņi. Viņiem bija gan finanses, gan informācija. Redzat, joprojām ar vilcieniem ceļo no Krievijas uz Latviju benzīns, nafta, metāls un vēl daudz kas cits, neraugoties uz sankciju eksistenci. Patērētāju sabiedrībā, naudas un mantas vara nosaka visu, tādēļ nepārdosim patiesību, lai viņi atkal pirktu jaunus vergus un nodevējus.

– Kāpēc tomēr tagad tāds troksnis par maisiem?

– Te ir daudzi faktori. Priekšvēlēšanas. Nacionālpatrioti – tās pašas politiskās dzeguzes, kas grib prostituēt pie patiesuma, grib sevi dārgāk izsolīt. Tas, ko es teicu sarunas sākumā – komunisti un čekisti grib novērst uzmanību no sevis. Nav tādas tiesu varas, kas būtu gatava pieķerties pie rīkles viņiem. Kāpēc dimdināt, kāpēc, kā saka, velti zobus locīt?

– Kas notiek ar cilvēkiem, kas raksta un runā tavā vārdā – Valdis Atāls cieta, man ir tiesības… Viņi taču nav ne komunisti, ne čekisti? Nevaru to saprast – kā es varu teikt kaut ko tavā vārdā vai kāds var runāt manā vārdā, neprasot, vai es to vispār gribu.

– Cilvēki ir ļoti vāji. Tie, kas tā trobelē, vēlas arī sev kādu nozīmību. Bet es gribētu teikt par tiem, kas bija barikādēs, un starp tiem noteikti ir bijuši arī ziņotāji – viņi šo vēsturisko grēksūdzes aktu ir veikuši. Viņi neatteicās no nosacīti piespriestā nāves sprieduma, jo neviens jau nezināja, ar ko beigsies atrašanās barikādēs. Nevajag tiesāt Dieva vietā! Visa pasaule ir krimināla. Abstraktas demokrātijas vārdā iznīcina veselas valstis un nācijas. Es nedomāju, ka situācija, kurā atrodas mūsu valsts, ir ļoti laba, kaut arī šeit atrodas mums draudzīgu valstu karaspēks. Bet motivācija? Provokācijas gadījumam! Izskatās pēc poligona gatavošanas! Jebkurā gadījumā šīs konservu bundžas, kas te stāv, – tanks ir paredzēts četrarpus minūtēm kaujas. Viss pārējais ir pupu mizas un utu tauki. Mūs māna, un mēs ticam!.

Katrai valstij ir tiesības uz savu valstisko egoismu, lai pasargātu gan savas robežas, gan savas tautas. Ja mums pietrūkst sava valstiskā egoisma, tas nenozīmē, ka mums jāpārmet uzreiz visiem par to. Šodien ir iesācies jauns nodevības laiks. Kremlis ir pārcēlies citur. Es domāju, ka nevajag pat garāku interviju. Te ir pateikts viss.

– Nav viss! Ko darīt ar čekas maisiem?

– Jāatstāj vēsturniekiem. Ja cilvēki, kuriem ir nodarīts pāri, gribēs izpētīt šīs lietas, iesniegt tiesā, lai viņi izmanto šo materiālu. Es šo taisnīguma cīņu principā neredzu kā taisnīgu pēc būtības, jo valsts mani neaizstāv. Es neesmu represēto sarakstos. Pretošanos padomu varai viņi toreiz uzskatīja par kriminālu pārkāpumu. Un šodien, atrodoties tur augšā, viņi domā tāpat. Mēs nevaram viņus piespiest domāt savādāk.

– Tu jau ietrāpīji brīdī, kad PSRS lielījās starptautiskā mērogā, ka viņiem nav politieslodzīto. Tas bija smalks plāns pasludināt visus par kriminālnoziedzniekiem.

– Jā! Kad atmoda bija beigusies, es tikos ar to čekistu, kas mani arestēja Cēsīs un nogādāja Rīgā. Mēs parunājāmies. Viņš teica – visu šo pasākumu iesāka Maskava un izmantoja savus resursus, lai saglabātu varu. Velti tu sit sev pie varoņa krūtīm uzvaras gavilēs! Es viņam vaicāju arī par stukačiem. Viņš atbildēja, ka nosaukt ziņotājus viņš negrasās un tas būtu apgrūtinoši. Būtu vieglāk nosaukt tos, kas netika savervēti.

Tāpēc es gribu atvainoties tiem cilvēkiem, kurus savervēja čekisti manas krimināllietas izmeklēšanas laikā. Jo šie cilvēki bija tā nobiedēti, ka faktiski ļāvās savervēšanai ziņotājos, jo tas bija viņu lojalitātes vienīgais pierādījums. Es gribu, lai viņi man piedod. Es neredzu notikušajā viņu grēku.

February 8, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

   

%d bloggers like this: