gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Vai tiešām tautas atmodu vadīja VDK?

Pāvils Brūvers: Vai tiešām tautas atmodu vadīja Valsts drošības komiteja?

Pāvils Brūvers: Vai tiešām tautas atmodu vadīja Valsts drošības komiteja?
Foto: lelb.lv

Janvārī īpaša uzmanība tika pievērsta barikāžu laikam un notikumiem, kas ar to saistīti, ļaudīm, kas tobrīd bija šo notikumu centrā un šos notikumus ietekmēja, tos vadīja. Īpaši interesants šajā sakarā bija leģendārā Latvijas Televīzijas raidījuma “Labvakar!” 30 gadu jubilejas izlaidums 31. janvāra vakarā, kas piedāvāja savu skatījumu uz tā laika notikumiem.

Nenoliedzami šim raidījumam bija nozīmīga ietekme uz notikumiem Latvijā un uz mūsu tautas brīvības atgūšanu, tomēr nevaru piekrist raidījumā paustajai nostādnei, ka “Labvakar!” bija pirmais zvans, kas atmodināja tautu. Tauta lielā mērā bija jau pamodināta gan ar folkloras grupas “Skandinieki”, gan Vides aizsardzības kluba, gan disidentiski noskaņoto garīdznieku kustības “Atdzimšana un atjaunošanās”, gan īpaši ar cilvēktiesību grupas “Helsinki-86” aktivitātēm.Jau 1987. gadā “Helsinki-86” aicinājumam pie Brīvības pieminekļa pieminēt 1941. gada 14. jūnijā uz Sibīriju izvestos mūsu tautas upurus atsaucās aptuveni pieci tūkstoši cilvēku. Divus mēnešus vēlāk aicinājumam pieminēt 1939. gada 23. augustā noslēgtā Molotova–Ribentropa pakta upurus atsaucās jau aptuveni desmit tūkstoši cilvēku (acīmredzot ļaudīm Latvijā bija kaut kas zināms par šo paktu arī pirms Mavrika Vulfsona leģendārās runas Radošo savienību plēnumā), bet, cik daudz ļaužu pulcējās Rīgas centrā 1987. gada 18. novembrī, to neviens nav varējis saskaitīt. Tauta lielā mērā bija pamodināta, problēma bija tā, ka šiem atmodinātajiem trūka vadības.

Manuprāt, raidījuma “Labvakar!” uznākšana uz skatuves bija varasiestāžu reakcija uz tautas mošanos un uz vakuumu tās vadībā. Tiktāl varētu būt taisnība Atmodas laika aktīvistam Andrim Paulam-Pāvulam, ka šī raidījuma izveidošana notika ar varasiestāžu svētību, kā tas izriet no viņa intervijas šā gada 23. janvāra “Kodolā”. Citādi jau tajos laikos nevarēja būt.

Tomēr nevaru piekrist, ka “Labvakar!” veidotāji būtu padevīgi kalpojuši čekai un apzināti mānījuši tautu, lai, kā A. Pauls-Pāvuls izsakās, “tauta ar asarām acīs iet un balso par Gorbunovu”. Kā saprotu, saņēmuši atļauju kritiskāku raidījumu veidošanai, viņi centās šo iespēju izmantot, lai paplašinātu iegūto brīvības telpu līdz iespējami galējai robežai.Andrim Paulam-Pāvulam un arī citiem viņa domubiedriem uz to laiku notikumiem Latvijā ir samērā vienkāršots skats. Viņuprāt, gan barikādes, gan Tautas fronte, gan Baltijas ceļš, gan Latvijas neatkarības pasludināšana utt. bija PSRS augstākajā vadībā izplānoti un no augšas ar VDK palīdzību novadīti procesi, un ļaudis, kā muļķīši tajos piedaloties, domāja, ka cīnās par savu brīvību.Neapšaubāmi – tur ir kas plānots un ir notikuši centieni šos plānus arī īstenot, bet jāapzinās, ka neviens cilvēks, neviena organizācija nevar perfekti novadīt plānu, kurā iesaistīta atmodusies tauta.Gudrais Salamans teicis: “Cilvēka sirds izdomā sev savu ceļu, bet vienīgi Tas Kungs pašķir viņa gājumu.” Atmodas laika notikumos aizvien nāca negaidīti pagriezieni, kas jebkuros cilvēku izdomātajos plānos izdarīja savas korekcijas.Daudz kas šodien varēja būt labāks, ja atsevišķos brīžos mēs būtu citādāk reaģējuši, jo īpaši, ja labi organizētā un visādā ziņā stiprā latviešu trimdas sabiedrība tajā kritiskajā brīdī būtu pilnā mērā izmantojusi savu potenciālu. Diemžēl tas tika izniekots, iesaistoties “Latvijas ceļa” veidošanā, bet tas jau ir cits stāsts.

February 14, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Vai daļa čekas maisu tika sadedzināti?

NRA pēta, vai 90.gadu sākumā tiešām daļa čekas maisu tika sadedzināti

Ekrānšāviņš no avīzes

Sabiedrībā valda krasi atšķirīgs viedoklis par nepieciešamību publiskot čekas maisu saturu. Daļa uzskata, ka bez tā nav iespējama vēsturiskās taisnības atjaunošana, citi nevēlas pieļaut bez vainas vainīgo pakļaušanu nepelnītam sabiedrības nosodījumam, vēl kāds izmisīgi baiļojas, ka gaismā nāks viņa pastrādātās denunciācijas. Neatkarīgās rīcībā ir kāda tā laika notikumu aculiecinieka stāsts par Valsts drošības komitejas dokumentu sadedzināšanu. Tas nozīmē, ka vismaz šīs daļas maisos trūkst, un čekistu izpratnē tā bijusi nozīmīga.

Viena nakts, divi autofurgoni papīru. Kas ticis dedzināts, nav zināms, taču notikums parāda, ar kādu vērienu slepenajiem dienestiem nācās rīkoties PSRS sabrukuma gaidās.

Pārkvalificējas kurinātājos

Neatkarīgās avots ir pārbaudīts un uzticams informācijas sniedzējs. Laikā, kad sabiedrība tik nodarbināta ar čekas maisu apspriešanu, arī viņš vēlas sniegt savu artavu diskusijā. Vismaz ilustrēt, cik pilnīgs vai gluži otrādi – nepilnīgs varētu būt Latvijas rīcībā atstāto dokumentu kopums: «Pasaki kādam no tām gudrajām galvām, ka daudz kas ticis sadedzināts. Viņu rīcībā nav nonākusi visa dokumentācija. Kāda bijusi atlikušā atlase, to mēs nezinām. Mana stāstītā informācija ir droša un patiesa.» Taču ar specdienestiem joki mazi visos laikos, tādēļ savu vārdu viņš vēlas paturēt noslēpumā. Šī apsvēruma dēļ nepubliskosim arī konkrēto vietu un konkrēto rūpnīcu, kuras katlumājā šis notikums risinājās.

Bija deviņdesmito gadu pats sākums. Padomju Savienība atradās uz nenovēršama sabrukuma sliekšņa, taču PSRS valsts drošības iestādes turpināja darbu. Tikai tagad tajā ietilpa arī kurināšana. Bija jāiznīcina dokumenti.

Atvainojos un izgāju ārā

Padomju laikā ilgus gadus Neatkarīgās avots strādāja kādas lielpilsētas rajona betona izstrādājumu cehā par darba aizsardzības inženieri. Sēdējis vienā kabinetā ar rūpnīcas Civilās aizsardzības štāba priekšnieku. Tas bijis kāds demobilizēts raķešu karaspēka virsnieks – Valsts drošības komitejas acis un ausis. «Vienā 1990. gada pavasara rītā viņš man stāstīja, ka iepriekšējā dienā palūgts pavadīt pārstāvi no Rīgas, kuru interesējusi mūsu betona ceha katlumāja.» Vēl dažas dienas iepriekš uz rūpnīcu bija atbraucis arī rajona VDK pārstāvis. «Sastopot abus ar kolēģi kabinetā runājamies, atvainojos un izgāju ārā.» Bet katlumāja specdienestu interesēja, lūk, kāpēc. Tajā tika darbināti divi vertikāli ar oglēm kurināmi katli. Abi aprīkoti ar dūmgāzu attīrīšanas sistēmām – cikloniem. Tātad piemēroti arī degošu papīra pelnu uztveršanai. Un vēlāk, pārstaigājot rūpnīcas apkārtni, nevienu skurstenī pasprukušu plēksni, nemaz nerunājot par kādiem nesadegušiem burtiem, patiešām neizdevās atrast.

Atbraukusī persona no Rīgas pieprasījusi, lai naktī betona cehā neviens netiktu nodarbināts. Viņi paši kurinās un katlus izmantos savām vajadzībām.

Tie bija superslepeni dokumenti

«Krēslai iestājoties, atbraukušas divas slēgtās automašīnas (bertas). Dedzināšana notikusi visu nakti. Viņi ar pārstāvi pastaigājušies katlumājas apkārtnē.» Kas ticis dedzināts, runīgais kolēģis tomēr neatklāja, bet šodien to viņam pavaicāt vairs nav iespējams – pirms dažiem gadiem nomiris. Bet tobrīd arī tāda dokumentu dedzināšana rūpnīcas cilvēkiem nekādas aizdomas neradīja – vai mazums kas specdienestiem darāms. «Tikai šodien mēs varam izvērtēt, kas toreiz tika dedzināts. Tie bija super slepeni dokumenti. Parastos papīrus ar slepeno atzīmi samala Līgatnes papīra fabrikas papīra maļamajās dzirnavās.» Tā vismaz viņam esot stāstīts. Pārstāvis tikai procesa gaitā stāvējis klāt un skatījies, lai viss tiktu samalts. Slepena, tomēr makulatūra – nedrīkst laist postā un tā vienkārši sadedzināt. Taču šos dokumentus atveda uz betona cehu un sadedzināja. Divas kravas. Papīrs ir smags materiāls – tātad var pieņemt, ka runa ir par tonnām dokumentu. Taču kaut kas toreiz arī nogāja šķērsām. Betona ceha katlumāja bija savienota ar netālo remonta mehāniskās rūpnīcas katlumāju, kur savukārt kurināts ar mazutu. Mazuta sašķidrināšanai ir nepieciešams karsts tvaiks. Visu nakti dedzinot papīrus, betona ceha tvaika katlos attīstījās liels spiediens, jo patēriņa saražotajam siltumam nebija. Un sistēmā kaut kas nogājis greizi. Spiediens mazutu no remonta rūpnīcas atspieda uz betona tvaicēšanas kamerām.

«Naktī dedzinātāji savu darbu nostrādāja. Mazutu atklāja no rīta. Mēs tajā vainojām mehānisko rūpnīcu,» notikumu atminas Neatkarīgās avots.

Daži manuskripti deg

Visticamāk, līdzīgas VDK nakts vizītes notikušas arī citās Latvijas PSR rūpnīcās un citās katlumājās. Bijušais Totalitārisma seku dokumentēšanas centra vadītājs Indulis Zālīte stāsta, ka pašā VDK ēkas pagrabā bija tikai divas buržuikas jeb taupības krāsniņas un tur lielus papīru daudzumus pilnīgi noteikti nevarēja iznīcināt. Bet nepieciešamība bija, jo perestroikas atkušņa iespaidā daudzu dokumentu eksistence kļuva lieka un pat nevēlama. Piemēram, vajāšana par politisko pārliecību tika aizliegta, attiecīgi lērums uzraudzības lietu bija jāizbeidz. Dokumentu iznīcināšana notika arī 1989. gadā un vēl pirms tam. Tostarp arī vispārējā lietvedība. Bet papīri, jo īpaši biezā blāķī sakrauti, tik vienkārši nedeg. Bija vajadzīgas katlumājas ar labu vilkmi un drošību pret informācijas noplūdi. Saņemot pavēli no pašas augšas, vieni VDK darbinieki atlasīja nepieciešamos dokumentus, citi nogādāja sadedzināšanai un uzraudzīja procesu, bet fiziski krāsnīs tos krāva iekšlietu karaspēka karavīri. Visticamāk, notika tieši tā, un, kas ir sadedzis, tas vairs netiks publiskots, pat tad, ja politiķi par šādu soli izšķirsies.

February 14, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

   

%d bloggers like this: