Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Lietuvai 100

Viss raksts: http://www.delfi.lv/news/lietuvai-un-igaunijai-100/lietuvai-100-padomju-gadu-nacionalkomunisti-un-prezidents-meza.d?id=49754553

Lietuvai 100


Lieuvas mežabrāļi 1949. gada 24. martā. Foto no Lietuvas Speciālā arhīva

Pretestības un izturības gadi

Padomju nacionālkomunistu laiks

Valsts militārais apvērsums 1926. gadā, kas atnesa Antana Smetonas diktatūru, tikai veicināja kreiso spēku saliedēšanos ar Padomju Krieviju, un četru pēc apvērsuma nošauto boļševiku līderu vietā pretošanās kustības organizēšanai Maskava nozīmēja jau līdz tam pagrīdē aktīvo Antanu Sņečku. Gluži kā vairums Baltijas komunistu līderu, viņa ģimene Pirmā pasaules kara laikā bija devusies bēgļu gaitās uz Krieviju un vēlāk piedzīvoja arī pilsoņkaru, kurā baltieši galvenokārt nostājās boļševiku pusē.

Lai gan sabiedrībā redzamākie sociālisti Smetonas laikā bija par “trešfrontiniekiem” dēvētā rakstnieku kopa, kuras pārstāvji pēc okupācijas arī devās uz Maskavu lūgt Lietuvas uzņemšanu Padomju Savienībā, tieši Sņečkus kļuva par Lietuvas Komunistiskās partijas sekretāru. Viņš drīz pēc okupācijas ieviesis terora gaisotni, bet jau nākamajā gadā parakstīja uz Sibīriju izsūtāmo sarakstus, kuros starp nepilniem 18 000 bija arī viņa paša ģimenes locekļu vārdi.

Antans Sņečkus 1940. gadā. Foto no Lietuvas Speciālā arhīva.

Ienākot Trešā Reiha karaspēkam, Snečkus aizbrauca uz Krieviju, no kurienes vadīja spēcīgu pretošanās kustību Lietuvā, bet, vāciešiem atkāpjoties, atjaunoja savu varu. Kopā ar vācu spēkiem uz rietumiem atkāpās arī Sņečkus māte, divi brāļi un trīs māsas. Kad 1947. gadā pirmais sekretārs aicinājis māti atgriezties, viņa nolādējusi dienu, kad laidusi pasaulē “tautas iznīcinātāju”. Sņečkus turpināja deportācijas un teroru, izrēķinoties ar vācu kolaboracionistiem un zemniekiem, lai īstenotu masveidīgu kolektivizāciju un apspiestu pretošanās mēģinājumus.

Par spīti Lietuvas PSR līdera nežēlībai, gadiem ejot, viņa tēls ieguva romantizētu auru Sņečkus ieturētās nacionālkomunistiskās politikas dēļ. Lai gan viņa vadībā notika aktīva mežabrāļu kustības apkarošana un pēc Staļina nāves viņš iestājās pret iepriekš uz Sibīriju nosūtīto atgriešanos dzimtenē, vairākos jautājumos Sņečkus nepakļāvās Maskavai. Propagandas fotogrāfijās Sņečku biežāk nekā viņa kolēģus citās republikās varēja redzēt staigājam pa kūtīm un labības laukiem, ļaujot viņam radīt “zemes saimnieka” tēlu. Turklāt tieši ar viņa vārdu daudziem asociējas vēsturiski tomēr pārsvarā poļu apdzīvotās Viļņas pārveide par Lietuvas politisko centru.

Partijas pirmais sekretārs, līdzīgi Eduardam Berklavam, iebilda pret masveida industrializāciju, tādējādi novēršot vērienīgu darbaspēka iebraukšanu Lietuvas PSR. Viņš arī atteicās no Ņikitas Hruščova izteiktā piedāvājuma Lietuvas PSR iekļaut Kaļiņingradas apgabalu, labi saprotot, ka tas ievērojami mainīs nacionālo sastāvu. Pretēji nacionālkomunistiem citās padomju republikās, viņš tā arī netika nomainīts un Lietuvu vadīja gandrīz trešdaļgadsimtu, ilgumā pārspējot vairumu vēsturisko Lietuvas līderu.

Vēsturnieks Ēriks Jēkabsons norāda, ka Sņečkus fenomenu ir grūti izskaidrot, jo 1959. gadā nacionālkomunistu vilnis visā PSRS tika apslāpēts, bet Lietuvas līderis, kurš ir spilgts šīs ideoloģijas pārstāvis, tomēr savu vietu saglabāja. “Iespējams, to noteica unikālie apstākļi. Lietuvā bija gan mononacionālāka komunistiskā partija, gan vispārējais iedzīvotāju sastāvs, pat neskatoties uz Viļņas paņemšanu,” viņš stāsta.

“Lietuviešiem šai ziņā paveicās, jo viņam prioritāte nebija rūpniecība, gluži kā to gribēja nacionālkomunisti arī Latvijā. Pēc tam jau vairs nekas nemainījās – stabila situācija ir bija augšā, Maskavā, un stabili kļuva arī provincēs. Latvijā bija Pelše, Voss. Par pārmaiņām pēc tam vairs nevar runāt,” skaidro Jēkabsons. Arī Trumpa norāda, ka, “lai gan no vienas puses Sņečku šodien pamatoti dēvē par kolaborantu, viņam bija pietiekami stingrs plecs, lai no Maskavas šeit neviens neko bez viņa daļas nevarētu darīt”.

Pirmā sekretāra amatu Sņečkus ieņēma līdz pat savai nāvei 1974. gadā, un viņa vietā stājās daudz konservatīvākais Petrs Griškevičs (zemāk attēlā pa kreisi). Turpmāko desmitgadi līdz pat “perestroikas” gadiem iezīmēja Lietuvas vēstures un kultūras apspiešana, netieši vēl vairāk nostiprinot Sņečkus pozitīvo tēlu. Griškevičs asi iestājās pret atklātības un “perestroikas” politiku, taču jau 1987. gada nogalē mira. Nelaiķa vietā aptuveni gadu republikas vadību uzņēmās viņa domubiedrs Ringauds Songaila (attēlā pa labi).

Abu konservatīvo partijas darboņu ēru Lietuvā 1988. gadā nomainīja no kustības “Sajūdis” ievēlētais Aļģirds Brazausks. Brazausks ideoloģiski atbalstīja Sņečkus pieeju, ticēdams komunisma idejai, bet vienlaikus uzskatīja, ka Lietuvai jābūt patstāvīgai. 1989. gadā viņa vadībā Lietuvas Komunistiskā partija sarāva saites ar Maskavu, bet jau nākamajā gadā pasludināja neatkarību.

Bruņotās pretošanās gadi

Otrā pasaules kara laikā līdz ar frontes līnijas “staigāšanu” un mainīgajām varām bija arī dažādi mēģinājumi dibināt pretestības kustību un saglabāt neatkarīgas Lietuvas ideju.

Tā dēvētā “Lietuviešu aktīvistu fronte” tika dibināta jau īsi pēc okupācijas 1940. gadā, un gadu vēlāk, 22. jūnijā, Vācijai sākot uzbrukumu Padomju Savienībai, tūkstošiem lietuviešu vēl pirms vāciešu fiziskas ierašanās savā kontrolē pārņēma Kauņu un Viļņu, nodibinot pagaidu valdību. Viņu dibināto institūciju ietekme gan drīz tika ierobežota, bet organizācija aizliegta.


Povils Pļehavičs 30. gados.

Lietuvā un citās okupētajās zemēs 1943. gadā tika mēģināts izveidot SS leģionu, kāds gadu iepriekš jau bija tapis Latvijā, taču plānu izgāza pagrīdē organizēta lietuviešu masveidīga atteikšanās mobilizēties. Savukārt jau 1944. gada sākumā ar pagrīdes pretošanās kustības atbalstu bijušais Lietuvas armijas ģenerālis un 1926. gada apvērsuma dalībnieks Povils Pļehavičs pierunāja vāciešus viņa vadībā ļaut dibināt Lietuvas vietējos aizsardzības spēkus. Gandrīz 10 000 vīru spēcīgo struktūru Pļehavičs izmantoja, lai bloķētu turpmāku mobilizāciju, taču, augot spriedzei starp viņu un vietējiem nacistu komandieriem, viņš 9. maijā, nepilnu nedēļu pirms savas aizturēšanas, vēl paguva dot pavēli izformēties un ar visiem ieročiem un uniformā doties mežā.

Bijušais ģenerālis kopā ar vairākiem citiem aizsardzības spēku līderiem nonāca Salaspils nometnē, bet vairāki simti viņam pakļauto tika nosūtīti uz dažādām darba nometnēm vai tika nošauti. Savukārt vairāki tūkstoši vāciešu apbruņotu un apģērbtu aizsardzības spēku vīru mežā apvienojās ar citu pagrīdes kustību dalībniekiem un kļuva par kodolu mežabrāļu kustībai, kuras aktīvo biedru skaits līdz 40. gadu beigām sasniedzis pat ap 30 000 karotāju.

Pateicoties lielam sabiedrības atbalstam un spēcīgai struktūrai, mežabrāļu tīkls noturējās astoņus gadus, vairākus no tiem pat uzturot radiostaciju un pagrīdes laikrakstus.

Lietuvas prezidente Daļa Gribauskaite, atbildot “Delfi” jautājumam, kas, viņasprāt, bijis būtiskākais brīdis Lietuvas simtgadē, neskaitot valsts dibināšanu, neatkarības atjaunošanu un pievienošanos starptautiskām organizācijām, norāda, ka tas bijis pretošanās kustību laiks, kad “lietuviešu drosme un vēlme cīnīties par savu valsti un brīvību bija spēcīgāka par jebkādu apspiešanu”.

“Lietuviešu pretpadomju pretošanās kustība bija varonīga zīme pasaulei, ka mēs nekad nepieņemsim okupāciju. Par spīti visām grūtībām, cerību un ziedošanās vārdā lietuviešu mežabrāļi cīnījās par brīvību vienā no lielākajām un ilgākajām pretošanās kustībām Eiropā 20. gadsimtā. Vairāk nekā 20 tūkstoši brīvības cīnītāju un viņu atbalstītāju zaudēja dzīvības, bet viņu ziedošanās nebija velta. Tā deva spēku tūkstošiem lietuviešu, kuri bez ieročiem 1991. gada janvārī stāvēja pretī padomju tankiem un turpina iedvesmot paaudzi pēc paaudzes nekad nepārtraukt savas tēvzemes sargāšanu,” uzskata prezidente.

Visu mežabrāļu komandieri 1949. gada februārī tikās un izveidoja Kustību Lietuvas atbrīvošanas cīņai. Par prezidija priekšsēdētāju ievēlēja Jonu Žemaiti un neatkarības dienā, 16. februārī, pieņēma deklarāciju, sevi pasludinot par Lietuvas augstāko politisko un militāro varu. Pēc neatkarības atgūšanas 90. gados šis dokuments tika atzīts par Lietuvas Republikas aktu, bet Žemaitis – par Lietuvas prezidentu.

Jons Žemaitis par 4. Lietuvas prezidentu ar Seima balsojumu atzīts pēc nāves 2009. gada 11. martā. Foto no Lietuvas Speciālā arhīva.

Bijušais Lietuvas armijas kapteinis iepriekš pēc Pļehaviča aicinājuma bija pievienojies aizsardzības spēkiem, tad īslaicīgajai Lietuvas Brīvības armijai, bet pēc tās sakaušanas – mežabrāļiem, kuru decentralizētā struktūra padomju spēkiem izrādījās grūtāk iznīcināma. Tomēr tajā pašā gadā īstenotās izsūtīšanas smagi iedragāja pretošanās kustību, un turpmākajos gados mežabrāļi cits pēc cita tika noķerti. 1953. gadā tobrīd arī daļēji paralizētā Žemaiša atrašanās vieta tika nodota, bet pēc nepilniem diviem gadiem Maskavas cietumā viņš tika nošauts.

Lietuvas PSR Iekšlietu ministrijas Bandītu apkarošanas departamenta čekistu vienības, kuru karavīri tautā tika dēvēti par istrebiķeļiem jeb iznīcinātājiem:

Pēdējais mežabrāļu komandieris Ādolfs Ramanausks-Vanags, kurš bija jau iznācis no meža un dzīvoja ar viltotiem dokumentiem, tika nodots 1956. gadā. Savukārt pēdējais mežabrālis Kosts Ļuberskis kaujā krita vien 1969. gada nogalē, taču visilgāk mežā noturējās Stasis Guiga, kurš 1986. gadā mira, tā arī neatrasts.

Īpašu vietu lietuviešu pretošanās kustībā iemantojis arī Juozs Lukša. Viņš 1947. gadā pamanījās pamest dzelzs priekškara apjozto Lietuvu, nokļūt Zviedrijā un vēlāk Vācijā un Francijā, kur apprecējās, uzrakstīja grāmatu par padomju okupācijas zvērībām un izgāja CIP apmācību, lai 1950. gadā specoperācijā ar izpletni tiktu izmests virs Lietuvas, taču pēc gada Lukšu nodeva un nāvei nolēma kāds viņa cīņubiedrs.

Milzīgais garīdzniecības spēks

Pēc mežabrāļu sakaušanas būtiskāko pretdarbību īstenoja katoļu garīdzniecība. Lai gan arī Lietuvā, gluži kā citviet Baltijā, pret mācītājiem tika vērstas represijas, viņi sūtīti uz Sibīriju vai sodīti ar nāvi, bet aktīvo draudžu skaits ievērojami samazināts, baznīcu ēkas nododot dažādu iestāžu rīcībā, cilvēki dievkalpojumus turpināja apmeklēt.

“Padomju laikos Lietuvā baznīcas bija pilnāks nekā tagad. Es atceros, ka Viļņā vēl kā mazs bērns stāvēju starp cilvēkiem un gaidīju, kad beigsies dievkalpojums, nebija pat vietas, kur nomesties ceļos. Padomju vara nespēja apkarot katoļus, bija pārāk spēcīga organizācija. Mēģināja represēt, iefiltrēt savējos, vienu pat nobrauca mašīna, bet organizācija vājāka nepalika,” portālam “Delfi” atklāj lietuvietis un Latvijas Universitātes pētnieks Edmundas Trumpa.

Viņš skaidro, ka tāpat par spēcīgu pretestības formu kļuva kapu apmeklēšana. Īpaši plaši apmeklēts bija par “nācijas patriarhu” dēvētā publicista, ārsta un Neatkarības akta parakstītāja Jona Basanaviča kapa apmeklējums Veļu dienā 1. novembrī. “50 gadi tomēr nav tik ilgs laika posms un cilvēki labi atcerējās pirmsokupācijas laiku. Arī es gāju ar vecākiem. Drusku traki, drusku drosmīgi, bet, nekur neafišējot, cilvēki gāja nolikt puķīti un svecīti. Atceros, ka 80. gadu sākumā tādā rindiņā tur gāja, nolika un aizgāja, nekāda pulcēšanās nenotika. Kāgābēisti tur stāvēja un dažus ķerstīja, jo tas stāvoklis bija tāds puslegāls. Uz kapiem iet neaizliegsi, bet skaidrs, ka gāja par ideju, jo ne jau pie Ļeņina svecītes lika,” atceras Trumpa.

Paši drosmīgākie gājuši arī Basanaviča nāves dienā, kas sakritusi ar neatkarības dienu 16. februārī. Atmodas laikā, 1988. gadā, drošībnieki jau pat iz ielām sākuši ķert visus, kam vien rokās bijušas puķes, stāsta Trumpa.


Lietuvas katoļi 1971. gadā Padomju Savienības vadību pārsteidza nesagatavotu, ANO ģenerālsekretāram nosūtot vairāk nekā 17 000 lietuviešu parakstītu vēstuli par katoļu vajāšanu PSRS. Savukārt pēc gada pagrīdē sāka iznākt katoļu apspiešanu dokumentējošs laikraksts “Lietuvas katoļu baznīcas hronika”, kas, par spīti regulārai autoru aizturēšanai un pratināšanām, iznāca līdz pat 1989. gadam un ieguva plašu auditoriju arī otrpus dzelzs priekškaram (attēlā 1974. gadā iznākušā izdevuma Čikāgā pārizdotā kopija).

Par pretpadomju darbību jau 1974. gada tika apcietināta un ar trim gadiem ieslodzījumā un trim gadiem izsūtījumā sodīta Nijole Felicija Sadunaite, kura ar savu rakstāmmašīnu “Olympia” pavairoja aizliegto izdevumu:

Laikraksta iniciators un tagadējais Kauņas arhibīskaps Sigits Tamkevičs 1978. gadā dibināja arī Ticīgo aizsardzības katoļu komiteju. Par pretpadomju darbību un propagandu garīdznieks, kā arī viņa līdzgaitnieks Alfonss Svarinsks nonāca ieslodzījumā Permā un Mordvijā, un tikai atmodas vēsmu dēļ 1988. gadā tika atcelts lēmums viņus izsūtīt uz Sibīriju. Baznīcas paspārnē 1976. gadā tika dibināta arī Helsinku vienošanās uzraudzības komiteja.

Ceļš uz neatkarības atjaunošanu

Lietuvā ilgus gadus dominējusī nacionālkomunistu politika, spēcīgā mežabrāļu un vēlāk arī garīdznieku pretošanās kustība radīja priekšnoteikumus, lai 1988. gada jūnija pirmajās dienās gandrīz vienlaikus ar līdzīgas kustības dibināšanu Latvijā inteliģence gan no nacionālkomunistu, gan ar partiju nesaistītām aprindām dibinātu kustību Gorbačova “perestroikas”, atvērtības un demokratizācijas politikas atbalstam “Sajūdis iniciatīvas grupa”.


Lietuvas KPCK pirmais sekretārs Brazausks atbild uz Latvijas žurnālista Edvīna Inkēna jautājumiem „Sajūdis” dibināšanas dienā 1988. gada 22. oktobrī. Foto: Andris Krieviņš/Latvijas Nacionālais arhīvs

Līdzās “Sajūdis” darbību uzsāka arī “Lietuviešu brīvības līga”, kas jau no sākuma par mērķi izvirzīja neatkarību. Abu kustību gan kopīgi, gan atsevišķi rīkotajos pasākumos pulcējās desmiti un simti tūkstošu cilvēku, kā rezultātā arī jaunievēlētais komunistu partijas līderis Brazausks 1988. gada oktobra beigās izteica solījumu reformēt republiku, uzlabot attiecības ar baznīcu un nodrošināt brīvas vēlēšanas.

Plašās tautas kustības visās trijās Baltijas valstīs izraisīja trauksmi Maskavā. 1988. gada nogalē uz Baltiju nosūtītajiem Politbiroja locekļiem izdevās atlikt Lietuvas Augstākās padomes balsojumu par suverenitāti, ko jau bija paspējuši pieņemt igauņi. Tas tikai veicināja spriedzi “Sajūža” atbalstītāju, Lietuvas Komunistiskās partijas un Maskavas starpā. Reaģējot uz 1989. gada 25. janvāra lēmumu par oficiālo valodu noteikt lietuviešu valodu un 16. februārī svinēt Lietuvas Republikas neatkarības dienu, trīs nedēļu laikā pārsvarā etnisko krievu veidotā organizācija “Jeģinstvo” 14. februārī sapulcēja 50 000 cilvēku protestu.

“Pāreja partijās notika ļoti lēni un pakāpeniski. Domāju, ka Brazauks pārmaiņām pat pretojās mazāk nekā Gorbunovs, jo valsts bija mononacionālāka un līdz ar to iekšējā stabilitāte lielāka. Turklāt tur nebija Baltijas kara apgabala centrs, kā Rīgā,” uzskata Jēkabsons.

PSRS līderis Mihails Garbačovs sākotnēji izteica draudus, bet jau 1990. gada janvāra sākumā ieradās Lietuvā, lai piedāvātu lielāku demokratizāciju Padomju Savienības sastāvā, taču panākumus neguva. Kā redzams tā laika fotogrāfijās, par spīti saspringtajam politiskajam stāvoklim, PSRS līderis bijis spiests apmeklēt arī paraugsaimniecības, rūpnīcas un vienkāršos ļaudis, uzturot ilūziju, ka Padomju Savienība ir stabila.

 
V. Landsberģis. Foto: Sputnik/Scanpix/LETA

Maskava atbildēja ar ekonomisko blokādi, kā arī organizēja propagandu krievvalodīgo iedzīvotāju vidū, par kuru centru kļuva “Jeģinstvo”. Līdz 1991. gada janvārim politiskā atmosfēra bija tik nokaitēta, ka Landsberģis pēc “Jeģinstvo” protestētāju mēģinājuma ieņemt Augstāko padomi un Gorbačova atteikšanās sniegt jebkādas drošības garantijas izsludināja aicinājumu cilvēkiem doties sargāt valdības ēkas un svarīgākās infrastruktūras celtnes. Šajās dienās Maskava uz Lietuvu nosūtīja specvienību “Alfa” un Pleskavas 76. desanta divīziju, atkārtoti pieprasot PSRS konstitūcijas atjaunošanu, taču, prasīto nesaņēmusi, nolēma Lietuvas valdību gāzt, pārņemot ēkas ar varu.

Ar dažiem ievainotiem aizstāvjiem armijai 11. un 12. janvārī izdevās pārņemt vairākas ēkas, tostarp preses namu (attēlos augšā), bet naktī uz 13. janvāri ar tankiem un bruņutransportieriem bruņotajām vienībām Viļņas televīzijas torņa apkārtnē pretī stājās liels cilvēku pūlis. Sadursmēs dzīvību zaudēja četrpadsmit torņa aizstāvji, un no savējo lodes pat krita kāds specvienības “Alfa” karavīrs. Notikušo zvērību video jau naktī izdevās pārraidīt pār robežām, un nākamajā dienā Norvēģija iesniedza protestu ANO, turklāt pašā PSRS un Varšavas pakta valstīs demokrātiskās kustības nosodīja savienības vadību, kura norobežojās no atbildības par notikušo.

Nedēļu pēc televīzijas torņa incidenta Lietuvā viesojās Islandes ārlietu ministrs Jons Baldvins Hanibalsons, un jau 4. februārī Islande pirmā atzina Lietuvas neatkarības atjaunošanu, lai pēc vairāk nekā pusgada kļūtu arī par pirmo Latvijas un Igaunijas neatkarības atzinēju.

Līdz pat neveiksmīgajam puča mēģinājumam turpinājās uzbrukumi Lietuvas atjaunotajiem robežkontroles punktiem, kurus PSRS drošības iestādes uzskatīja par nelegāliem. OMON vienību uzbrukumos tika iznīcināti 23 robežpunkti, kopumā ievainojot ap 60 robežsargu un astoņus nogalinot.

February 17, 2018 - Posted by | Vēsture

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

w

Connecting to %s

%d bloggers like this: