Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Igaunijai – 100. Pretestības un izturības gadi

Pretestības un izturības gadi

Padomju funkcionāru laiks

Igaunijas liktenis kļūt par vienu no Padomju Savienības republikām tika izšķirts jau 1939. gadā, taču formāli Igaunijas PSR pasludināja nākamā gada 21. jūlijā un Padomju Savienībā tā uzņemta 6. augustā. Politiskās pārmaiņas, bijušo līderu, uzņēmēju un citu elites pārstāvju aresti, kā arī vērienīga nacionalizācijas un zemes pārdales kampaņa sākās jau jūlijā.


Johanness Varess-Barbaruss pie Igaunijas parlamenta ēkas

Par Igaunijas Komunistiskās partijas pirmo sekretāru un līdz ar to valsts līderi kļuva Karls Sere, bet viņš visiem procesiem sekojis nomaļus, lai novērstu starptautisku kritiku un pašas igauņu sabiedrības asu reakciju. Īpašā Maskavas sūtņa Andreja Ždanova uzraudzībā tika izveidota valdība ar dzejnieku un ārstu Johannesu Varesu premjera lomā. Savukārt ministru portfeļi iedalīti dažādiem pazīstamiem igauņu sabiedriskajiem darbiniekiem, un pirmais Ministru kabinets pat izticis bez neviena oficiāla komunista. Varess kopš Igaunijas neatkarības kara darbojās savā ārsta praksē Pērnavā, bet bija ieguvis atpazīstamību kā modernisma pārstāvis dzejā, kuru tautā pazina ar pseidonīmu Barbaruss. Būdams kultūras darbinieks ar kreisiem uzskatiem, viņš starpkaru gados divreiz apmeklēja Padomju Krieviju un bija sajūsmā par redzēto kārtību tajā.

Ienākot vācu spēkiem, pirmais sekretārs Sere tika apcietināts un 1943. gadā aizsūtīts uz koncentrācijas nometni, kur gāja bojā. Varess evakuējās, taču mira jau 1946. gadā. Viņa nāves apstākļi ir mīklaini, un tiek pieļauta gan pašnāvība, gan VDK izrēķināšanās.

Nikolajs Karatomma

Pēc Seres apcietināšanas sākotnēji par viņa vietas izpildītāju un vēlāk jauno republikas līderi nekavējoties iecēla ilgus gadus pagrīdē strādājušo pērnavieti Nikolaju Karatommu, kurš tobrīd no frontes otras puses bija atbildīgs par pretošanās kustību organizēšanu. Jau 1950. gadā, tikai gadu pēc tam, kad pats parakstīja rīkojumu par vairāk nekā 20 000 cilvēku deportāciju uz Sibīriju, partijas iekšējā tīrīšanā Karatomms tika nomainīts. Viņš gan, pretstatā daudziem citiem, netika arestēts, bet Maskavā nodevās studijām un 1964. gadā pat kļuva par ekonomikas doktoru.

Karatommu nomainīja jau iepriekš preses un propagandas uzmanīšanai no Maskavas atsūtītais staļinists Kebins, dzimis Johaness, taču gandrīz visu apzināto mūžu pavadījis Krievijā un oficiāli dēvēts par Ivanu. Viņš sākotnēji stingri ieviesis visas Maskavas norādes, bet pēc Staļina nāves mainījies – pat pretojies rusifikācijas politikai un atbalstījis igauņu valodas un kultūras saglabāšanu, kā arī vēlējies stiprināt skolu izglītības sistēmu. Visu šo iniciatīvu dēļ viņu dažkārt dēvē par mērenu nacionālkomunistu. Tiek uzskatīts, ka tieši tādēļ viņš 1978. gadā nomainīts, ieceļot par Igaunijas PSR pārstāvi Augstākās padomes prezidijā.


Johanness (Ivans) Kebins

Karls Vaino

Kebina vietā Maskava ielika Tomskā dzimušo un igauņu valodu nezinošo Karlu Vaino, kura tēvs, vīlies par boļševiku apvērsuma izgāšanos, pārcēlās uz Krieviju Igaunijas dibināšanas gadā. Mantojis tēva politisko pārliecību, Vaino Kebina maigo politiku nomainīja ar izteiktu rusifikācijas atbalstu un pilnīgu pakļaušanos centrālajai varai. Viņš nebija ieredzēts pat igauņu komunistu aprindās un 1979. gadā pieredzēja atentāta mēģinājumu, kad uz viņa auto uguni atklāja disidents Imre Arakass. Vaino uzskati spilgti iezīmējās 1988. gadā, kad, par spīti Mihaila Gorbačova izsludinātajai “perestroikai”, viņš lūdza Maskavai atļauju pret nacionālo mītiņu dalībniekiem vērsties ar ieročiem. Tas netika ļauts, un pavisam drīz viņu nomainīja ar Vaino Veljasu, kurš iepriekš nacionālkomunistisko uzskatu dēļ bija nozīmēts diplomātiskās misijās Dienvidamerikā.

Komentējot Igaunijas PSR pirmo sekretāru personības iezīmes un politiku, Latvijas Universitātes vēstures profesors Ēriks Jēkabsons atzīst, ka kaimiņvalstī tie neesot daudz atšķīrušies no Latvijas. “No Maskavas bija atsūtīts otrais sekretārs, kas uzraudzīja visu, ko viņš dara. Vienīgā lielā atšķirība bija tā, ka igauņi varēja redzēt Somijas televīziju, bet citādi politiskā vide bija tāda pati,” viņš skaidro.

Bruņotā pretošanās

Viktors Koerns

Gada laikā kopš Igaunijas okupācijas aptuveni 27 000 tās iedzīvotāju tika nošauti, apcietināti vai nosūtīti uz Sibīriju, no tiem aptuveni 10 000 vien tika izsūtīti jūnija deportācijas laikā. Zvērīgā izrēķināšanās ar eliti, uzņēmējiem un pat zemniekiem, kuri bieži represijām tika atlasīti ne turības, bet patriotisma dēļ, nostiprināja spēcīgu vēlmi pretoties. Tā 1941. gadā pārauga tā dēvētajā Vasaras karā. Daudzi tūkstoši, kuriem izdevās izvairīties no mobilizācijas padomju armijā, bēga mežā, kur pievienojās citiem, kuri tur slēpās jau kopš okupācijas sākuma. Līdz nacistiskās Vācijas kara pieteikumam Padomju Savienībai viņi jau bija izveidojuši partizānu jeb mežabrāļu tīklus bijušo Igaunijas armijas amatpersonu vadībā. Par visu partizānu virspavēlnieku kļuva pulkvedis Viktors Koerns.

Partizāni sākotnēji uzbruka vien atsevišķām sarkanarmiešu patruļām, bet, kad jūnija beigās viņu izsvēpēšanai tika izveidoti tā dēvētie iznīcināšanas bataljoni jeb “istrebiķeļi”, tie paši kļuva par galvenajiem mežabrāļu mērķiem. Savukārt lielākās partizānu grupas sāka iet reidos arī ciemos un pilsētās. Kad padomju armija atkāpās, daudzviet Igaunijas dienvidos mežabrāļi atkal pacēla republikas karogus un atjaunoja reģionālo pārvaldi, pārdēvējot sevi par Zemessardzi. “Istrebiķeļu” vienības turpināja uzbrukumus, ar nāvi sodot visus, kurus vainoja mežabrāļu atbalstā, kā arī iznīcināja sējumus un saimniecības. Līdzīgā manierē zemessargi izrēķinājās ar visiem, kurus vainoja sadarbībā ar padomju varu un izsūtīšanu organizēšanā.

Lai gan ienākušie Vācijas spēki likvidēja pastāvošo mežabrāļu Zemessardzi, vairums to kaujinieku atkal tika ieskaitīti jaunizveidotajās policijas struktūrām pakļautajās Igauņu pašaizsardzības vienībās. Okupācijas gadu laikā tajā brīvprātīgo skaits sasniedza pat 40 000, bet vēl ievērojami auga, kad, mainoties frontes pārvietošanās virzienam, dalība šajā struktūrā kļuva obligāta. Lielais brīvprātīgo skaits vāciešiem pakļautajās drošības struktūrās, gluži kā Latvijā, bija reakcija uz iepriekš pieredzētajām padomju varas zvērībām, kā arī fakts, ka Igaunijas administrācija oficiāli nebija Vācijas pārvaldes struktūrvienība un vietvara lielākoties atkal bija brīvvalsts laika līderu rokās.

Kad 1942. gadā tika izveidots igauņu SS 20. leģions, liela daļa arī tajā stājās brīvprātīgi, baidoties no PSRS varas atgriešanās, bet daļa dezertēja, tostarp izvēloties labāk pievienoties vācu sabiedrotajiem Somijas Bruņotajiem spēkiem līča otrā pusē. Kopumā frontē pret sarkanarmiešiem dažādos formējumos mobilizējās ap 70 000 igauņu.


Igaunijas prezidenta pienākumu izpildītājs Jiri Uluotss

Pretēji situācijai Lietuvā, igauņu vidū pretestība represīvajai Vācijas pārvaldei bija salīdzinoši niecīga, jo par galveno pretinieku tomēr tika uzskatīta Padomju Savienība. Vietām pastāvēja nelielas komunistu partizānu vienības, taču nedaudz ietekmīgākas pretestības grupas veidoja igauņu nacionālisti, kas iestājās pret visām ārējām varām. Vienu tādu vadīja bijušais Igaunijas premjers Jiri Uluotss, kurš formāli turpināja pildīt ieslodzījumā Padomju Savienībā esošā prezidenta pilnvaras, uzturot Igaunijas Republikas turpināšanos, savukārt cita veidojās ap demokrātiskā un joprojām ietekmīgā “Postimees” laikraksta darbiniekiem. Šīs grupas esot apsūdzējušas, bet neesot centušās tieši vājināt okupācijas varu, saprotot, ka tas nozīmētu Padomju Savienības okupācijas atgriešanos. Tā vietā pagrīdē tika vākti ieroči, uzturēti sakari ar igauņu diplomātiem Rietumos un izplatītas informatīvas skrejlapas.

Otrā pasaules kara Austrumu frontes līnijai 1944. gada februārī atgriežoties pie Igaunijas robežas, grupas apvienojās Igaunijas Republikas Nacionālajā komitejā, kas faktiski kļuva par pagaidu parlamentu, turklāt tajā amatus ieņēma vairāki agrākie parlamentārieši vai viņu vietnieki. Vairums vēlāk tika apcietināts, bet pēc vāciešu aiziešanas 17. septembrī prezidenta vietas izpildītājs Uluotss par premjeru nominēja Oto Tiefu un līdz sarkanarmijas ienākšanai Tallinā 22. septembrī atjaunoja varu, tostarp pasludināja Igaunijas neitralitāti. Daļa jaunizveidotās valdības paspēja izbēgt, bet daļa ministru tika aizturēta. Uluotss aizbēga uz Zviedriju, kas kļuva par Igaunijas trimdas valdības mājvietu līdz pat neatkarības atjaunošanai 90. gados.

Tiek lēsts, ka PSRS okupācijas vara dažādu iemeslu dēļ līdz 1954. gadam nogalināja vai apcietināja aptuveni 30 000 cilvēku, no kuriem vieni no pirmajiem uz Sibīriju tika nosūtīti Igaunijā vēl palikušie aptuveni 400 etniskie vācieši. Apmēram 21 000 cilvēku izsūtīja 1949. gadā. Savukārt vairums pārējo režīma upuru bija atkal mežā iegājušie partizāni vai viņu atbalstītāji, kā arī ģimenes, kuras, dzīvojot mežā uzceltos bunkuros, vēlējās izvairīties no karadarbības šausmām, bet tika uzlūkotas par mežabrāļiem. Lai gan atsevišķas vienības un vīri mežos palika vēl 60. gados, vairums mežabrāļu tika notverts vai krita kaujās līdz 1953. gadam.

Klusā pretošanās un atentāts

Igaunijā 50. gados radās arī vairākas jauniešu protesta kustības, kuras iestājās pret agrākās sistēmas radikālām pārmaiņām, pielāgojoties centralizētam Maskavas diktātam. Igaunijas Institūta digitālā enciklopēdija “Estonica” vēsta, ka vairākās no tām tika ieviesta stingra disciplīna, bija izstrādāti iekšējie noteikumi, zvēresti un dažas pat bija savākušas ieročus.



Viens no zināmākajiem un visbiežāk sodītajiem disidentiem ir Igaunijas jauniešu brigādes dalībnieks Enns Tarto. Pirmoreiz viņš tika apcietināts 1956. gadā par Ungārijas apvērsumu atbalstošu skrejlapu dalīšanu. Izcietis četru gadu cietumsodu, viņš ieslodzījumā uz pieciem gadiem atgriezās 1962. gadā. Pēc soda izciešanas VDK, cerot uz audzinošo metožu lietderību, ļāva disidentam iestāties Tartu Universitātē, taču pēc diviem gadiem viņš no turienes tika izmests “pretvalstiskas” domāšanas un rīcības dēļ. Trešo reizi Tarto kā īpaši bīstamu recidīvistu par vēršanos pret PSRS iesaisti Afganistānas karā aizturēja 1983. gadā un piesprieda 10 gadus cietumā un piecus izsūtījumā, taču igaunis tika atbrīvots pēc 1988. gada protestiem.

Līdz ar Igaunijas PSR pirmā sekretāra maiņu 1978. gadā un tai tūlītēji sekojošo rusifikācijas pastiprināšanos 1980. gada septembrī Tallinā notika skolēnu protesti, kuros piedalījušies ap 2000 jauniešu. Protesti gan tika tūlītēji apspiesti, bet, reaģējot uz tiem, 40 sabiedrībā pazīstami igauņu kultūras darboņi un zinātnieki novembrī virknei lielāko laikrakstu izsūtīja publisku vēstuli – “Četrdesmitnieka vēstuli Maskavai”, sūdzoties par igauņu kultūras un valodas apspiešanu. Vēstule Padomju Savienības robežās tā arī netika publicēta, bet tās parakstītāji saņēma draudus, vairumam tika atņemtas dažādas privilēģijas, piemēram, iespēja izbraukt ārpus valsts un iegādāties dzīvokli.

Jauniešu pretošanās kustības 70. gadu otrajā pusē nostiprinājās dažādās PSRS republikās, taču 1959. gadā dzimušā Imres Araka sapulcinātā grupa ir vienīgais zināmais bruņotais pagrīdes grupējums Baltijā pēc partizānu sakaušanas. Araks jau 1976. gadā nokļuva uzskaitē, kad uz milicijas auto uzzīmēja svastiku un sirpi ar āmuru, starp abiem simboliem uzvelkot vienādības zīmi. Divus gadus vēlāk viņš ar draugu motorlivā centās bēgt uz Somiju, bet pēc motora saplīšanas nemanīti atgriezās Piritā. Savukārt 1979. gadā viņš ielauzās sporta kluba “Dinamo” noliktavā un nozaga ieročus. Viņš vēlāk tika notverts, bet tiesas sēdes laikā ēkā ielauzās bruņoti viņa atbalstītāji un aizturēto atbrīvoja.

Vēlāk vasarā viņš ar vienu no iepriekš nozagtajiem ieročiem mēģināja nogalināt Igaunijas PSR Komunistiskās partijas pirmo sekretāru Karlu Vaino, protestējot pret viņa rusifikācijas politiku. Politiķi gan viņam neizdevās pat ievainot. Pēc gandrīz trīs mēnešus ilgas vajāšanas Araks tika arestēts un notiesāts uz 15 gadiem ieslodzījumā stingra režīma cietumā Krievijā. Pēc atgriešanās Igaunijā 90. gados agrākā leģenda kļuva par ietekmīgu Tallinas mafijas darboni. Savukārt pērn viņš Īrijā  nonāca uz tiesas sola par konkurējoša kriminālā grupējuma locekļa nogalināšanu.

Mihaila Gorbačova uzsāktās politiskās pārmaiņas, par spīti izteikti konservatīvajai republikas pārvaldei, politiķi un nomenklatūras darboni Edgaru Savisāru iedvesmoja 1988. gada 13. aprīlī televīzijas pārraidē izteikt vēlmi organizēt nacionālu kustību, lai paustu atbalstu “perestroikas” un “glasnostj” politikai. Sākotnējie mērķi iegūt lielāku Igaunijas autonomiju saņēma plašu inteliģences atbalstu, un pirmie aktīvistu rīkotie koncerti un mītiņi līdz vasaras beigām pārauga masveida kustībā, līdz 1988. gada 11. septembrī vērienīgā manifestācijā, kuru apmeklēja apmēram 300 000 cilvēku, tika izteikta vēlme atjaunot neatkarību. Igaunijas Tautas fronte oficiāli tika dibināta tā paša gada 1. oktobrī.

1988. gada pavasarī Lutera Koledžas koris no ASV diriģenta Vestona Noubla vadībā Tallinā negaidīti izpilda Igaunijas Republikas himnu:

Līdzīgi kā Lietuvā paralēli “Sajūdim” pastāvēja “Lietuvas Brīvības līga”, arī Igaunijā līdzās tautfrontiešiem popularitāti guva 1987. gada nogalē izveidotā daudz radikālākā “Igaunijas mantojuma biedrība”, kuras mērķis jau no pirmsākumiem bija pilnīga neatkarības atjaunošana. Tā kopā ar Igaunijas Nacionālās neatkarības partiju un “Igauņu kristiešu aliansi” 1989. gada pavasarī reģionos sāka veidot tā dēvētās igauņu pilsoņu komitejas, faktiski paralēli pastāvošajai varai dibinot jaunas, uz demokrātiskiem principiem veidotas struktūras.

Lai saglabātu strauji zūdošo varu, Gorbačovs 1988. gadā republikas pirmo sekretāru Karlu Vaino nomainīja pret Vaino Veljasu. Veljass, saņemot lielu vietējās sabiedrības atbalstu, Maskavai par pārsteigumu sāka pieņemt radikālus lēmumus. Tā jau vasarā par karogu atkal tika atzīts agrākais neatkarīgās republikas karogs, bet 16. novembrī Augstākā padome pasludināja Igaunijas PSR suverenitāti.

Maskava paziņoja, ka pieņemtā deklarācija nav spēkā, taču faktiski to nespēja ietekmēt. Vienlaikus par interfrontistiem dēvēto struktūru – “Starptautiskās padomju igauņu strādnieku kustības” un “Strādājošo kolektīvu padomes” – vadībā sākās arī krievvalodīgo iedzīvotāju masu protesti pret igauņu “nelegālo” vēlmi pēc neatkarības, atjaunoto karogu, kā arī vēlāk – 1989. gada janvārī – pieņemto lēmumu par vienīgo oficiālo Igaunijas PSR valodu atzīt igauņu valodu.

Foto: Sputnik/Scanpix/LETA

Savukārt 1990. gada 24. februārī tika sarīkotas Igaunijas kongresa vēlēšanas, kurās varēja piedalīties visi aptuveni 900 000 pilsoņu komitejās reģistrētie iedzīvotāji. Kopumā kandidēja 499 delegāti no 31 politiskās partijas un kustības, tomēr ievēlēti tika pārstāvji no Igaunijas Nacionālās neatkarības partijas, Igaunijas Tautas frontes, “Igaunijas mantojuma biedrības” un Igaunijas Komunistiskās partijas. Jau 11. martā kongress apstiprināja manifestu, kurā pausta vēlme atjaunot Igaunijas neatkarību, balstoties uz 1920. gadā ar Padomju Krieviju slēgto Tartu miera līgumu, bet atlika pašu neatkarības izziņošanu. Vienlaikus nacionālo spēku pārņemtā Igaunijas Augstākā padome 30. martā lēma sākt Igaunijas neatkarības atjaunošanu, nosakot pārejas periodu. Tā ietvaros 1991. gada martā tika sarīkots referendums, kurā tautas vairākums pauda atbalstu neatkarības atjaunošanai.

Savukārt vēl 15. maijā interfrontisti sarīkoja pēkšņu mēģinājumu ieņemt Igaunijas Augstāko padomi, bet pēc premjera Edgara Savisāra aicinājuma radio ieradās tūkstošiem igauņu, kuri Maskavas un vietējo konservatīvistu organizēto pūli padzina. Tajā pašā dienā līdzīgs, bet mazākā skaitā un salīdzinoši mierīgāks mēģinājums ieņemt Augstāko padomi notika arī Rīgā, taču te ēkā neviens netika.

Otrs, šoreiz jau militārs, mēģinājums gāzt jauno varu ne tikai Igaunijā, bet arī citviet notika 21. augustā. Pēc tā izgāšanās Igaunijas kongress un Augstākā padome vienojās pasludināt Igaunijas neatkarību, ko nākamajā dienā kā pirmā atzina Islande.

Foto: Sputnik/Scanpix/LETA

“Lietuvai un Igaunijai – 100” veidotāji: Ingus Bērziņš, Andris Kārkluvalks, Sabīne Košeļeva, Nora Rieksta-Ķenģe, Līga Stirna, Natālija Šindikova, Martina Sergejeva, Viesturs Radovics, Edgars Dāvidsons.
Paldies Latvijas Universitātes profesoram Ērikam Jēkabsonam un pētniekam Edmundam Trumpam, Tartu Universitātes pētniekam Valtam Ernštreitam, Latvijas Nacionālajam arhīvam un Lietuvas Speciālajam arhīvam.

 

February 25, 2018 - Posted by | Vēsture

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: