Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Interesenti čekas maisos atradīs savus paziņas un sabiedrībā zināmus cilvēkus

VDK vēstures pētniece par “čekas maisiem”: interesenti tur atradīs savus paziņas un sabiedrībā zināmus cilvēkus

March 31, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Pēteris Simsons: Sarunas ar PSRS VDK mums izdevās

Pēteris Simsons: Sarunas ar PSRS VDK mums izdevās

Ritums Rozenbergs, Uldis DREIBLATS, NRA

Viss raksts: http://nra.lv/politika/240662-peteris-simsons-sarunas-ar-psrs-vdk-mums-izdevas.htm


 

Neatkarīgajai radās unikāla iespēja vienlaikus iztaujāt Latvijas Republikas Augstākās padomes (AP) deputātu Pēteri Simsonu, kurš vadīja AP Prezidija izveidoto komisiju sarunām ar PSRS VDK par Latvijas PSR VDK likvidāciju, un ilggadējo Totalitārisma seku dokumentēšanas centra vadītāju Induli Zālīti. Viens otru papildinot, abi stāsta par notikumiem ap čekas maisu pārņemšanu un glabāšanu, kā arī dalās pārdomās par morāles un ētikas aspektiem saistībā ar gaidāmo maisu satura publiskošanu.

– Pēdējais Latvijas PSR VDK priekšnieks ģenerālis Edmunds Johansons savā grāmatā Čekas ģenerāļa piezīmes raksta, ka Pēteris Simsons bija ieinteresēts, lai Latvijas Republika pēc iespējas vairāk saglabātu bijušās PSRS VDK mantu, ieskaitot dokumentus. Viņš arī norāda, ka Pēteris Simsons no visiem AP deputātiem esot bijis viens no vissakarīgākajiem un kompetentākajiem VDK jautājumos. Kā notika mantas, tajā skaitā dokumentu, pārņemšanas process?

Pēteris Simsons: – 1991. gada 24. augustā AP pieņēma lēmumu, ka VDK ir slikta iestāde, tā likvidējama, un nodibināja likvidēšanas procesu uzraugošo komisiju. 27. augustā AP konstatēja, ka, lai šo lēmumu realizētu, ir jāizveido komisija sarunām ar PSRS VDK.

Mani iecēla par šīs komisijas priekšsēdētāju, veikt konkrētu uzdevumu – īstenot sarunas ar PSRS VDK pilnvarotām personām par likvidācijas procedūru, atbilstoši 24. augustā pieņemtajam AP lēmumam. Tajā bija strikti noteikta Latvijas pozīcija. Divas dienas pie Johansona kabinetā mēs ar Maskavas pārstāvjiem diskutējām un jau 29. augustā nonācām pie protokola gala varianta. Lai nerastos priekšstats, ka mums tā vienkārši tur gāja un, kā teikts 1994. gada Saeimas tā dēvētās Mīlberga komisijas slēdzienā, ka esam izdarījuši visu, kā Maskava prasīja, es varu parādīt, kā izskatās mūsu darba dokumenti /rāda protokola projektus ar apjomīgiem Latvijas puses svītrojumiem un apjomīgām iebildēm un papildinājumiem PSRS VDK priekšlikumiem/.

– Ko vēlējās Latvijas Republika, un ko vēlējās PSRS VDK?

– P. S.: – Mūsu nostāja: LPSR VDK likvidējam un paturam sev visu to, ko Maskava nevar pierādīt, ka tas ir PSRS īpašums. Bija runa par bruņojumu, bruņojuma rezervēm, kuras atradās karaspēka daļās; par autotransportu, aprīkotu VDK vajadzībām; kustamo un nekustamo mantu, par visu dokumentāciju – arhīviem, bibliotēku utt. Tas izdevās.

Daļu no LPSR VDK autoparka sadalīja dažādām mūsu aizsardzības struktūrām. Daļu VDK ieroču pēc tam varēja redzēt AP deputāta Andreja Krastiņa kabinetā – sakrautus uz grīdas. Daļa no ieročiem nonāca AP apsardzes dienesta un daļa – Iekšlietu ministrijas rīcībā. Visi nekustamā īpašuma objekti tika sadalīti atbilstoši to pielietojamībai Latvijas valsts iestāžu vajadzībām. Olainē bija divi sakaru pārtveršanas objekti, kurus pirms šīs jezgas VDK veikli nodeva karaspēka daļām. Līdz ar to tiem mēs nevarējām pieķerties klāt. Mēs Maskavai atdevām tikai to, ko viņi ar dokumentiem varēja pierādīt, ka tā ir PSRS manta, kura nodota Latvijas PSR VDK lietošanā. Manas funkcijas līdz ar šo vienošanās protokola parakstīšanu beidzās. Šad tad vēl pilnvaras tika izmantotas saistībā ar VDK arhīvu atgūšanu no Krievijas Federācijas, taču oficiāli šo procedūru uzraudzīja jau cita – Viļa Selecka vadītā – komisija.

– Vai AP deputātu rīcībā bija informācija, ka jau 1990. gadā LPSR VDK priekšsēdētāja vietnieks Jurijs Červinskis organizēja aģentu lietu izvešanu uz Maskavu, izmantojot VDK kurjerpastu?

P. S.: – Neko tamlīdzīgu nezinu. Johansons vienreiz bija pie manis AP un ziņoja par kaut kādām VDK darbībām.

Indulis Zālīte: – Aģentu lietas un kadru personīgās lietas tika izvestas uz Maskavu jau 1987. gadā, jo jau toreiz situācija ar PSRS nākotni kļuva aizvien neskaidrāka. Operatīvie darbinieki atminējās, ka bijis diezgan neērti strādāt, jo dažas lietas viņiem ir uz vietas Rīgā, bet viss pārējais atradies Maskavā. Dokumenti bijuši jāliek speciālās mapēs un jāsūta uz Maskavu.

– Vai pēc 1991. gada augusta puča Maskava jaunajai varai piedāvāja sadarbību drošības jautājumos?

P. S.: – 1991. gada 5. septembrī mēs ar Johansonu bijām Maskavā tieši šā jautājuma dēļ. Tur tika izteikts piedāvājums, ko mēs, baltieši, protams, nepieņēmām.

– Kas tas bija par piedāvājumu?

P. S.: – Lai arī PSRS ir sabrukusi un katra republika ir atsevišķa valsts, tomēr drošības jomā mums varētu būt sadarbība kopēju interešu vārdā – cīņa pret terorismu, kopēja robežapsardze, muita. Šī pozīcija bija pretrunā ar mūsu pozīciju. Mēs tomēr esam patstāvīga valsts, un mēs zinājām, ka mums būs pašiem savas drošības struktūras.

I. Z.: – Johansons Maskavas piedāvājumu diplomātiski noformulēja kā palikšanu vienotā informatīvā telpā. Tas nozīmē, ka Latvija tāpat kā Vācijas Demokrātiskā republika vai Čehoslovākija vāc informāciju un dalās ar to ar saviem sociālisma nometnes brāļiem. Tajā brīdī PSRS VDK vairs neeksistēja. 29. augustā par Krievijas Federācijas drošības iestādes vadītāju tika iecelts /Vadims/ Bakatins. Viņš nāca no iekšlietu sistēmas, nevis no VDK vai kompartijas. Boriss Jeļcins viņu amatā iecēla tādēļ, lai viņš noārdītu PSRS VDK dienestu. Bakatina laiks – tas Latvijai varēja būt iespēju laiks.

– Tajā skaitā, lai Latvija iegūtu arī LPSR VDK arhīvu dokumentus?

P. S.: – Sarunās ar Maskavu viens no strīdus objektiem bija šī LPSR VDK kartotēka un dokumenti. Maskava atsaucās uz Lietuvas pieredzi. Lietuvieši bija likvidējuši visus dokumentus un neko sev nebija paturējuši. Mums vajagot darīt tāpat kā lietuviešiem – mēs iznīcinām kartotēku, un viņi pie sevis iznīcina aģentu lietas, un mēs draudzīgi šķiramies un viens par otru vairs neinteresējamies. Mēs tam nepiekritām.

– Kāpēc?

P. S.: – Mums bija tāda doma, ka šī informācija, kas mums ir – vienalga, vai tā ir pilnīga vai nepilnīga -, mums var noderēt.

– Kuram tāda doma ienāca prātā?

P. S.: – Valdīja pārliecība, ka viss, kas mums ir palicis, ir jāsaglabā nākotnei. Nākamais piedāvājums no viņu puses – to visu noglabājam 75 gadus. Tad radās piedāvājums par īsāku termiņu – uz 35 gadiem. Gala rezultātā vienojāmies, ka mēs to visu saglabājam, neveram vaļā, kamēr abas valstis nav pieņēmušas likumu par slepenās informācijas izmantošanu. Tādējādi šai kartotēkai vajadzēja glabāties Stūra mājā, vienalga aiz kādiem zīmogiem un atslēgām, līdz brīdim, kamēr abām pusēm taptu šis likums. Bet latvju zēni – mani kolēģīši – šo principu pārkāpa, domāju, labu mērķu mudināti (domāta AP deputāta Linarda Muciņa un citu negaidītā ierašanās LPSR VDK ēkā un kartotēku aizvešana uz AP ēku).

– Vai esat pārliecināts, ka labu mērķu vārdā, jebšu tomēr tur varēja būt kādi citi mērķi?

P. S.: – Dzirdējis esmu daudz ko. Ja nevaru pierādīt, nevaru apgalvot. Man ir zināmas aizdomas, ka varbūt dažiem zēniem bija īpašas intereses paskatīties, kas ir tajos maisos. Es pats šo kartotēku neesmu redzējis – ne maisos, ne koferos. Tas nebija manos pienākumos. Jutos apbēdināts, ka ar šo izņemšanu mēs devām pretiniekam casus belli (latīniski – iemesls karam, konfliktam) mums pārmest un pārtraukt attiecības konkrētu jautājumu risināšanā. Saņēmām Bakatina telegrammu ar pārmetumiem.

I. Z.: – Jau pēc divām dienām Gailišs /domāts LPSR VDK 10. daļas priekšnieks Leons Gailišs, kura pienākumos pēc puča ietilpa cita starpā uzraudzīt arī LPSR VDK dokumentus/ uzrakstīja ziņojumu, ka Latvija vienpusēji atnāca pēc kartotēkas un visu aiznesa.

– Vai kartotēkas izņēmēji līdz AP visu izņemto aiznesa pilnībā vai tikai aptuveni 98%?

I. Z.: – Diezgan droši, ka atnesa visus 100%. 1991. gada 28. augustā /Arnolds/ Bērzs, /Linards/ Muciņš un /Valērijs/ Rudāns, bijušais VDK 5. daļas darbinieks, kurš zināja, kur kas Stūra mājā atrodas, aizgāja uz turieni un aizzīmogoja telpas, kur atradās dokumenti, ar diviem dažādiem zīmogiem. Divi maisi ar aģentu kartītēm un divi diplomātu koferi bija apkarināti ar birkām un zīmogiem no vienas vietas. To visu taču ielika seifā, un pie tā pielika Iekšlietu ministrijas apsardzi. Seifu apsargāja arī VDK operatīvais darbinieks. Tas nozīmē, ka bija dubulta apsardze. Pēc trim mēnešiem – 27. novembrī – Muciņš un Bērzs aizbrauca uz Stūra māju un tos divus maisus, kuros alfabētiskā kartotēka bija sadalīta uz pusēm, paņēma. Statistiskā kartotēka jau bija ievietota divos diplomātu čemodānos. Statistiskā kartotēka – tā ir aģentūra, sakārtota pa struktūrvienībām – pirmā, otrā, trešā utt. Kopumā četras vienības – divus maisus un divus diplomāta koferus – atveda uz AP un ielika seifa istabā; to aizzīmogoja ar vairākiem zīmogiem, salipināja matus dažādās vietās un aizslēdza durvis ar divām dažādām atslēgām, kuras glabājās pie diviem dažādiem cilvēkiem, un uzlika Vectirāna /domāts AP apsardzes dienests/ apsardzi.

P. S.: – Nav šaubu par to, ka kartotēka tika noglabāta AP komisiju mājas seifa istabā. Bet mēs to nevaram zināt, vai nebija kāds, kurš apgāja atslēgas, zīmogus, marķējumus, – to mēs nevaram zināt. Šis jautājums nekad nav bijis bez uzmanības.

I. Z.: – Lai tajos maisos kaut ko varētu atrast, to saturs no sākuma bija jāsakārto. Tam vajadzēja vismaz pāris dienas.

P. S.: – Tu pats dzirdēji, ko /AP deputāts Ints/ Cālītis teica. Cālītim darba istaba AP bija tieši pretī seifu istabai. Viņš apgalvoja, ka savām acīm redzējis, ka /Saeimas deputāts Juris/ Dobelis ganījies tajā seifa istabā ilgas stundas vairākas dienas.

I. Z.: – Tas patiesi jājautā Dobelim. Tur bija postenis, tur taču bija arī /Saeimas Apsardzes dienesta priekšnieks Juris/ Vectirāns. Es nezinu, kādās attiecībās bija Dobelis ar Vectirānu.

P. S.: – Draudzīgās attiecībās.

I. Z.: – Bez Vectirāna pie šiem maisiem klāt netiktu. Tas ir skaidrs.

P. S.: – Es ne brīdi neapšaubu Dobeļa patriotismu.

– Kā noritēja čekas maisu nodošana Totalitārisma seku dokumentēšanas centram?

I. Z.: – Tas notika pēkšņi. Tādā situācijā mūs nostādīja AP. Tolaik Pauls Kļaviņš bija dokumentēšanas centra vadītājs. Mēs lūdzām AP atstāt mums pieeju seifa istabai, lai varētu veikt revīziju. Bet nē! Mums pateica – ņemiet un ejiet. Tā kā mēs šādam pavērsienam jau bijām gatavi, pirms tam vienojāmies ar /toreizējo Nacionālo bruņoto spēku komandieri Juri/ Eihmani par vienu militāro objektu Pārdaugavā – bunkuru. Visa mantība no AP bruņotas Zemessardzes pavadībā ar diviem mikroautobusiem RAF tika pārvesta. Mēs pa kluso maisus un koferus ielikām vienā RAF, bet otrā RAF tika sakrauti citi dokumenti. Pirmais RAF pa kluso aizbrauca uz iepriekšminēto vietu Pārdaugavā, otru RAF žurnālisti pamanīja, un tas devās uz citu vietu. Kad vaicāja, kur noglabāti čekas maisi, no mums skanēja atbilde – drošā vietā. Jaunajā vietā sākām visu skaitīt, un līdz otram rītam viss bija saskaitīts. Visi aprakstītie zīmogi bija neskarti. Zīmogu atbilstību pārbaudīja prokuratūras pārstāvji, kuriem šādās lietas bija kompetence.

– Tautā runā, ka, pārnēsājot čekas maisus no vienas vietas uz otru, kaut kas esot izbiris?

I. Z.: – Iznesot mantību no Stūra mājas, bira operatīvo lietu reģistrācijas kartotēka, jo tā bija metāla skapīšos, kurā atvilktnītes bija uz tādām sliedītēm. Kaut kā pavērās sliedīte, kaut kā atvilktne izbrauca ārā, un kaut kas izbira. Nekas traks – čaļi paņēma un atlika visu atpakaļ. Tam nebija nekāda sakara ar aģentūras kartotēku. Līdzīgi notika, nesot no AP ēkas uz transportlīdzekli. Nesot kastīte drusku sašķiebās, un laikam arī kaut kas izbira. Aģentu kartotēka jeb čekas maisi bija parasti kartupeļu maisi – no augšas aizšūti, no apakšas apzīmogoti – divas pekeles. Tie nebija smagi. Katru pie rokas varēja paņemt. Un tad vēl divi diplomātu čemodāni.

– Bet pēc tam taču uzradās kaut kādas aģentu kartīšu kopijas, kuras Pauls Kļaviņš iesniedza parlamenta Mandātu un iesniegumu komisijai. Varam atminēties tā saukto čekas piecīšu lietu?

I. Z.: – Starp tiem bija arī Aivars Kreituss. Viņš lepni paziņoja, ka viņam šo kartīti ir piedāvāts nopirkt. Sākumā summa netika minēta. Tagad Ilga Kreituse teica, ka tie esot bijuši 3000 ASV dolāru. Kurā laikā varēja tādas kartītes nopirkt, man nav skaidrs. Varbūt padomju laikā. Viņam varēja piedāvāt arī viltotas kartītes. 1993. gadā Andrejam Krastiņam tika piespēlētas aptuveni 60 /čekas aģentu/ kartīšu kopijas – nofotografētas uz fotofilmām. Kāds anonīmais zvanītājs pieprasīja tās tūlīt publiskot, citādi Andrejam Krastiņam būšot nepatikšanas. Andrejs Krastiņš tajā pašā vakarā uzstājās televīzijā, parādīja šīs 35 mm filmas un pēc tam tās nodeva dokumentēšanas centram. Mēs to visu pārbaudījām pēc reģistrācijas žurnāliem. Neviena no šīm kartītēm nebija «sistēmas kartīte». Tās visas bija prasmīgi uzzīmētas. Drošības policija veica izmeklēšanu. Viņi noskaidroja, kurš aiz tiem viltojumiem stāvēja. Tie bija acīm redzami viltojumi. Publiski viltojumi parādījās vēl vienu reizi – parādījās kartīte par Aivaru Lembergu, kura arī nebija «sistēmas kartīte», un arī tā neatbilda nekādiem VDK priekšrakstiem.

– No šodienas skatpunkta, kā būtu bijis pareizāk rīkoties ar čekas maisiem: varbūt vajadzēja toreiz krieviem piekrist un tos iznīcināt vai rast kādu citu risinājumu?

P. S.: – Toreiz mēs rīkojāmies pareizi. To materiālu varēja izmantot mūsu valsts drošības interesēs, un tas izrādījās vajadzīgs materiāls. Mans piedāvājums, kas izskanēja arī no parlamenta tribīnes, bija noteikt termiņu, kurā cilvēks, ja viņš jūtas, ka varētu būt šajā materiālā iekšā, var drošības iestādei pieteikties liecināt, un atkarībā no viņa nodarījuma, ja tam nav krimināla rakstura, ja pret viņu nevar kāds celt civilprasību par nodarīto kaitējumu, viņš var iegūt garantiju, ka viņa vārds netiks publiskots. Noteiktu brīdi cilvēks kalpojis tai iekārtai legāli likumīgi. Mums jāizvērtē, vai viņš kādam izdarījis kādu sliktumu, varbūt gluži otrādi – kādu labumu. Diemžēl nezinu, kādēļ likumdevēja vairākuma viedoklis ir tāds, ka šos cilvēkus vajag turēt īsā pavadā un, ej nu sazini, kurā brīdī pavilkt diegus un atgādināt par šo sadarbību /ar čeku/. Šobrīd daudz sarežģītākā situācijā ir tie cilvēki, par kuriem mums nav informācijas; kuru dokumenti ir savlaicīgi aizvesti projām uz Krievijas Federāciju. No turienes viņus var paraustīt jebkurā brīdī. Mēs joprojām neesam oficiāli pateikuši, vai tas, ka cilvēks sadarbojās ar okupācijas varu, ir labi vai slikti. Lielākā daļa no viņiem ir tādi, kuri vienkārši vēlējās dzīvot, sadzīvot, izdzīvot.

– Pēc maisu satura publicēšanas var sekot tiesvedības. Tās palīdzēs noskaidrot patiesību?

I. Z.: – Agrāk cilvēki, kuri vēlējās kandidēt vēlēšanās vai ieņemt valsts amatus, nāca uz Totalitārisma seku dokumentēšanas centru pēc izziņām par to, ir vai nav sadarbojušies ar VDK. Reiz atnāca kāds luterāņu mācītājs. Viņš vēlējās startēt vēlēšanās. Tajā laikā liegumi jau bija atcelti, vajadzēja tikai deklarēt sadarbību. Viņš deputāta kandidāta anketā tā arī uzrakstīja: es sadarbojos ar VDK. Partijas vadītājs viņam prasa: vai tev izziņa ir? Viņš atbild: «Nē, nav, kam man izziņa, es taču zinu, ka sadarbojos.» Mācītājs atnāca pie mums. Mēs izpētījām, ka nekā par viņu nav, un sniedzām viņam attiecīgu izziņu. Viņš saka: «Tā nav taisnība – jābūt!» Sākām atkal meklēt. Izrādījās – jā, savervēts, taču pēc pāris gadiem no aģentiem izslēgts, jo nebija pildījis to, kā dēļ savervēts. Viņš bija savervēts ar mērķi izdarīt izmaiņas garīgā semināra vadībā, jo tuvojās semināra vadības pārvēlēšanas. Ne viņš vien /šo vēlēšanu dēļ/ bija savervēts. Mācītājs, iekarsis cīņā par taisnību, atklāja, ka viņam mājās esot visu VDK adresēto ziņojumu kopijas. Viņi šo lietu jau esot mācītāju kolektīvā pārrunājuši. Lūdzu, lai padalās ar ziņojumu kopijām, kuru mums nav. Viņš vaicāja pēc garantijām, ka tos ziņojumus nenopublicēs avīzē. Es, atsaucoties uz likumu, skaidroju, ka mums nav tiesību izpaust. Tā mēs arī līdz tiem motīviem, kādēļ cilvēks savervējies, netikām. Pie mums pavisam ir nākuši aptuveni trīs tūkstoši cilvēku. Lielākai daļai no viņiem sadarbība ar VDK apstiprinājās. Pirms nākt un skaidroties, šie cilvēki jau zināja, ka viņiem kāda darīšana ar to visu ir bijusi, tikai viņi nezināja, kādā kvalitātē. Citi bija zaudējuši operatīvās iespējas – vai nu palikuši veci, citi sākuši dzert, vai pārcelti uz citu darbavietu un tādējādi zaudējuši operatīvo vidi, un tāpēc no aģentūras svītroti. Lielākā daļa, kuri saņēma apstiprinājumu savai sadarbībai, likumā noteiktos ierobežojumus ievēroja, nekandidēja vēlēšanās un nepretendēja uz amatiem valsts pārvaldē. No tiem aptuveni trīs simti nolēma tiesāties. Cik no šiem trijiem simtiem bija godprātīgas personas, mēs nevaram spriest. Mums jārespektē Latvijas tiesas spriedums.

March 27, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

VDK datu bāzes ‘Delta’ anonimizēšana apgrūtina pētnieku darbu

VDK datu bāzes ‘Delta’ anonimizēšana apgrūtina pētnieku darbu, secina komisija

VDK datu bāzes 'Delta' anonimizēšana apgrūtina pētnieku darbu, secina komisija

Foto: LETA

Bijušās Valsts drošības komitejas (VDK) slepenās datu bāzes “Delta”, kuru Satversmes aizsardzības birojs (SAB) digitalizēja pirms nodošanas Latvijas Nacionālajam arhīvam, anonimizēšana tādā mērā, kādā tas darīts līdz šim, apgrūtina pētnieku darbu, otrdien Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijā sacīja LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas pārstāvis Ainārs Bambals.

Viņš Saeimas komisiju informēja, ka zinātnieku komisijas darbs tuvojas noslēgumam. Jau 10. martā komisija rīkojusi konferenci, kurā nosprausti tālākie galvenie punkti. Bambals skaidroja, ka patlaban top komisijas ziņojums, bet tā kā tās locekļi piekļuvi SAB dokumentiem ieguvuši vien 7. februārī, tad “tas viss ir diezgan novēloti”.

Vēl komisija pauda bažas par SAB Totalitāro seku dokumentēšanas centra (TSDC) rīcībā esošo datu bāzi “Delta”, kas nodota Nacionālajam arhīvam. Datu bāzē esošie dati esot anaonimizēti, bet tas darīts tādā veidā, ka praktiski dati pētniecībā nav izmantojami. Savukārt tas apgrūtina pētniecība.

Datu bāzē esošajiem materiāliem aizklāti ne tikai personu vārdi un uzvārdi, bet arī, piemēram, VDK darbinieku amatu nosaukumi un struktūrvienības. “Pētnieki uz rokas var saņemt anonimizētas izdrukas. Tādi dati pētniecībai rezultātu nedod,” pauda Bambals, piebilstot, ka pētnieki var skatīt VDK darbības veidus un virzienus, un galvenās apsūdzības, bet “patiesībā pētniecība ir apgrūtināta”. Vēlāk gan Bambals piebilda, ka anonimizēšanas veids gan no TSDC puses, gan Nacionālā arhīva puses noticis atbilstoši likumiem.

Bambals, runājot par dokumentu nodošanu Nacionālajam arhīvam, skaidroja, ka 1991. gadā tika pārkāpts provenances princips, līdz ar to izpētes komisijai no 2014. gada bijis diezgan apgrūtinoši dokumentus izmantot, jo tie atradušies gan SAB, gan iekšlietu ministrijā, gan Nacionālajā arhīvā. “Reāli var pētīt, ja dokumenti ir viena saimnieka rokā. Dokumenti visi ar laiku būtu nododami Nacionālajam arhīvam, un tikai tad pētniekiem būtu iespēja pilnvērtīgi pētīt šos dokumentus,” sacīja Bambals.

Pozitīvi zinātnieku komisija vērtē Tieslietu ministrijas spēju atrast finansējumu, lai uzlabotu un atjaunotu datu bāzi.

Komisiju veido 26 zinātnieki, no tiem 13 vēstures un citu zinātņu doktori, kuri kā politiski neatkarīgi vēstures eksperti ieteikti no Latvijas vēstures institūta, Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja un Latvijas Nacionālā arhīva.

Iepriekš Satversmes aizsardzības biroja (SAB) vadītājs Jānis Maizītis informēja, ka pētnieki izpildījuši likuma prasības, saņēmuši pielaides darbam SAB telpās un parakstījušies par informācijas neizpaušanu, līdz ar to birojs netraucē viņiem veikt izpēti, taču viņu darba rezultāti nav SAB atbildība.

Tāpat ziņots, ka valsts drošības iestādē komisijas pārstāvji zinātnisko darbu veikuši februārī un martā.

Saskaņā ar vienošanos ar valsts drošības iestādi publiski netiks izpausts, kuri komisijas locekļi un citas personas pielaidi saņēmuši, kā arī kādas precīzi darbības notiek drošības iestādes telpās.

Atbilstoši ierobežojumiem, kas noteikti šajās telpās, šobrīd komisijas pārstāvji nepārvieto ārpus valsts drošības iestādes telpām nekāda veida informāciju digitālā formātā un tā plašākai sabiedrībai nebūs pieejama.

Atbilstoši pēdējā laikā publiski paustajām politiķu norādēm īpašu uzmanību pārstāvji velta LPSR VDK aģentu kartotēkām, kā arī uzskaites žurnāliem, kuros reģistrētas šo aģentu lietas.


http://www.delfi.lv/news/national/politics/jaaptur-likumprojekta-par-vdk-dokumentu-publiskosanu-virziba-aicina-cekas-maisu-komisija.d?id=49882505

March 27, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

1988. gada 25. martā. Beidzot ļauj pieminēt deportētos

Viss raksts: http://www.la.lv/1988-gada-25-marta-beidzot-lauj-pieminet-deportetos/

1988. gada 25. martā. Beidzot ļauj pieminēt deportētos

Pirms 30 gadiem Latvijas iedzīvotāji pirmo reizi legāli varēja pieminēt 1949. gada marta staļinisko deportāciju upurus, dodoties nolikt ziedus pie Mātes Latvijas Brāļu kapos.

Dažas nedēļas pirms tam, 4. martā laikrakstā “Cīņa” pirmo reizi bija publicēts oficiālais toreiz aizvesto skaits – 43 231.

Uz kapiem, pieminēt izsūtītos, kopā ar tautu devās rakstnieki, mākslinieki, komponisti, mūziķi, arhitekti, teātra un kino darbinieki.

Piemiņas pasākumu pirmā iniciēja cilvēktiesību aizsardzības grupa “Helsinki 86” un Juris Vidiņš, kas vēlējās sarīkot mītiņu pie Brīvības pieminekļa, tomēr tā laika Rīgas izpildkomiteja un tautā cienītais Latvijas Rakstnieku savienības priekšsēdētājs Jānis Peters panāca, ka galvenie notikumi pārceļas uz gājienu Rīgas ielās un kapiem.

Oficiāli gājiena dalībnieku skaitu lēsa uz 3000, tajā pat laikā ļoti daudzi devās tieši uz Brāļu kapiem. Izvesto pieminētāji turp plūda visu dienu un kopējais piemiņas dienas dalībnieku skaits bija ap 26 tūkstoši.

Milicija sākotnēji neļāva likt ļaudīm ziedus pie Brīvības pieminekļa, bija vairāki aizturētie, taču represīvie orgāni vairs neuzvedās tik agresīvi kā 1987. gada “kalendāra nemieros”.

Bija iestājies zināms apjukums, un pievakarē atcerēties aizvestos ļāva arī pie Brīvības pieminekļa. Līdzīgi notikumi tajā pašā dienā tāpat bija risinājušies Igaunijā. Baltijas, pagaidām vēl padomju, republikas viena pēc otras 1988. gada gaitā pieņēma lēmumu atzīt 1949. gada deportācijas par nelikumīgām.

Pirmā to izdarīja Igaunija, tad Lietuva un oktobrī Latvijas PSR Ministru padome. Kaut piesardzīgi, tomēr sākās diskusijas arī par politiski jūtīgākajām 1941. gada 14. jūnija deportācijām.

March 25, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Bērna zīmējumi stāsta par deportāciju un dzīvi Sibīrijā

Atskats vēsturē: Bērna zīmējumi stāsta par deportāciju un dzīvi Sibīrijā

Atskats vēsturē: Bērna zīmējumi stāsta par deportāciju un dzīvi Sibīrijā

Foto: Latvijas Okupācijas muzeja krājums

Viena no vēsturiskajām liecībām par 1949. gada 25. marta izsūtīšanu ir tobrīd divpadsmit gadus vecās Benitas Plezeres-Eglītes zīmējumi, kas sūtīti no Omskas apgabala Krievijā uz Latviju. Ar bērna acīm ir iemūžināta gan cilvēku sēdināšana lopu vagonos, gan garais ceļš pār Urāliem un izsūtīto ikdienas dzīve tālā sādžā Krievijas stepē.

“1949. gadā mums todien bija pirmā skolas brīvdiena, es mācījos ceturtajā klasē. Bijām priecīgi izgulēties, bet pulksten četros no rīta mūs piecēla ar šautenēm bruņoti vīri. Deva trīsdesmit minūtes laika saģērbties,” tās dienas notikumus sarunā ar portālu “Delfi” atceras Plezere-Eglīte.

Viņas tēvs nācis no Dobeles apriņķa Anneniekiem, kur 205 hektārus lielajā saimniecībā “Tērces” uzauga arī Benita, viņas brālis un māsa. 1949. gada 25. martā Plezeru ģimeni izsūtīja uz Omskas apgabalu kā vienu no lielsaimnieku – “kulaku” – ģimenēm, kurām pirms kara piederēja vairāk nekā 30 hektāru zemes.

“Aizveda mūs uz Bikstu dzelzceļa staciju, salādēja lopu vagonos. Mēs vienā vagonā bijām kādi trīsdesmit. Vienai mammiņai – mūsu kaimiņienei – laikam bija jau 99 gadi. Guļoša jau bija, bet tāpat ienesa. Zīdainīši bija un bērni. Mēs bijām tādi desmit, vienpadsmitgadīgi trīs bērni. Un tēvs ar māti. Vienīgā laime, ka mūs neizšķīra tā kā 1941. gada deportācijās,” atceras sirmā kundze.

Kā uzsver Latvijas Okupācijas muzeja galvenā krājumu glabātāja Taiga Kokneviča, Plezeru ģimenei savā ziņā paveicās, ka tā tika izsūtīta kopā ar tēvu. “Krievijas sabiedrība ir centrēta uz vīrieti. Ja ģimenē ir vīrietis, šo ģimeni vairāk ciena, un izsūtījumā Sibīrijā tai bija lielāka iespēja izdzīvot. Vientuļām mātēm ar bērniem gāja krietni grūtāk. Svarīgi ir tas, ka šajā gadījumā ģimenē strādā divi pieaugušie, gan tēvs, gan māte, kā dēļ tai ir nedaudz vieglāki sadzīves apstākļi,” norāda muzeja pārstāve.

“Divas nedēļas bijām tajā lopu vagonā, tas bija šausmīgi – ne dzert, neko. Tad iedeva ūdeni, kaut kādu zupu. Grūti bija ļoti,” par braucienu uz Omskas apgabalu stāsta Benita Plezere-Eglīte. “Mēs bijām novietoti pie Kazahstānas robežas, kur ir absolūtā stepe – ne ūdeņu, ne koku, ne dārza. Nākamajā dienā jau lika vecākiem iet uz darbu. Tēvam bija jābrauc ar buļļiem. Zirgu nebija. Bija jābrauc tāli kilometri stepē pēc salmiem – lopiem, tie bija tādi vāji, izkāmējuši. Vietējie aizbrauca, atveda kaut ko mazliet, jo tās stepes jau bija ieputinātas, viņi tur nerakās. Bet tie latvieši jau apzinīgi strādāja, atraka sniegu un veda pa diviem reisiem, pārsaluši. Atceros, tēvs atnāca mājās galīgi zils nosalis.”

Plezeru ģimenei paveicies, ka tā nometināta salīdzinoši pārtikušā kolhozā ar vismaz minimālu infrastruktūru. “Mums palaimējās ar to, ka bijām rajona centrā, kur bija vidusskola, – varējām turpināt mācīties. Man ļoti patika mācīties, patika zīmēt. Bet nebija papīra, nebija rakstāmlietu, bet tomēr atradām kaut kādus zīmuļu galiņus, un es sāku pēc atmiņas zīmēt visu etapu – kā no rīta pamodāmies, kā tur bija tās smagās mašīnas un tad vilcieni un Urāli. Un pēc tam jau tā iegājās, ka katru vēstuli, ko sūtījām radiniekiem uz Latviju, vienmēr rakstījām uz kāda zīmējuma. Daudzi no tiem bija saglabājušies,” Plezere-Eglīte stāsta, kā sākusi zīmēt izsūtījumā pieredzēto.

Taujāta, cik viegli bija no izsūtījuma uz Latviju aizsūtīt vēstuli, viņa atceras, ka sākumā tas nebija ļauts: “Mums, izsūtītajiem, nebija tik bīstami kā šeit Latvijā saņēmējiem. Mums Latvijā bija palikušas mammas māsas un tēva māsa, viņa dzīvoja Madonā, mazā pilsētiņā. Tur jau visi bija uzskaitē, un viņu pazemināja darbā. Staļina laiki – baidījās, ka neaizsūta viņu ar’. Tāpēc jau arī neko bieži nerakstījām. Pēc kāda laika gan, tad jau pa laiciņam atsūtīja.”

Pēc septiņiem Sibīrijā pavadītiem gadiem, 1956. gadā, visa ģimene atgriezās Latvijā. Plezeres-Eglītes māte no Sibīrijas atgriezās kā otrās grupas invalīde, arī tēva veselība bija sabojāta. Pēc atgriešanās Latvijā darbu bijis grūtāk atrast tur, kur pie vadības bija latvieši, atceras sirmā kundze: “Kur bija latviešu priekšnieki, tur nekur nevirzīja. Tie visi bija bailīgi. Viena krieviete, galvenā inženiere, teica: “Nē, nu ko tu, es tevi bīdīšu.” Bet tas latvietis bija tiešais priekšnieks, ekonomists, viņš teica – nu, to nē.”

1949. gada 25. martā no Latvijas tika deportēti 42 125 cilvēki. Tās bija 13 248 ģimenes, 11 316 vīrieši, 19 822 sievietes un 10 987 bērni līdz 16 gadu vecumam. Ceļā un izsūtījumā dzimušie bērni – 211. Kopumā tika deportēti 2,2 procenti Latvijas iedzīvotāju. Vēlāk no nometinājuma atbrīvoti 38 902 cilvēki, izsūtījumā miris 5231, par 138 ziņu nav.

March 25, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

L.Muciņš: “Maisos” nekā netrūkst

www.irliepaja.lvirliepaja.lv

Muciņš: “Maisos” nekā netrūkst. Tie ir čekistu un muļķu meli!

Viss raksts: https://www.irliepaja.lv/lv/raksti/liepajnieki/mucins-maisos-neka-netrukst-tie-ir-cekistu-un-mulku-meli/

Zvērināts advokāts, RSU docētājs, liepājnieks Linards Muciņš izpētījis 1940.gada notikumus tā sauktajā Zilajā brīnumā un nesen iekļauts LPSR Valsts drošības komitejas (VDK) zinātniskās izpētes komisijā.

Portāls irliepaja.lv drīzumā publicēs Linarda Muciņa pētījumu par Liepājas Zilo brīnumu*, namu Republikas ielā 19, kurā 1941.gadā čekisti īstenoja zvērīgas slepkavības. Pirms tam – saruna ar pētījuma autoru ne tikai par Zilo brīnumu, bet arī – “čekas maisiem”, kuru izpētes komisijā dažādos statusos viņš darbojies kopš tās izveidošanas, taču nupat kļuvis par pilntiesīgu un oficiālu komisijas locekli.

Šobrīd aktuāla tēma – “čekas maisi”, tāpēc sāksim ar tiem. Kāda tev bija un ir saistība ar tiem?
Kopš februāra esmu LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas loceklis, jo komisija bija nolēmusi sākt ar Liepāju. Pirms tam biju pieaicināts gan kā eksperts, gan kā stipendiāts.

Tu biji arī starp tiem, kas “maisus”, respektīvi VDK aģentu un rezidentu kartotēkas, čekai atņēma. Pastāsti par to!
1991.gadā, kad sākās augusta pučs, mēs ar vēl vienu liepājnieku – vēsturnieku Arnoldu Bērzu – bijām LPSR Augstākās padomes deputāti un mums čekā bija savs aģents. Es gan tobrīd biju Liepājā, bet puča trešajā dienā aizbraucu uz Rīgu un uzrakstīju likumu par čekas likvidēšanu, ko Augstākā padome pieņēma, jo to, ko pirms tam bija uzrakstījis Juris Bojārs, bijušais VDK vecākais leitnants, nepieņēma. Tika izveidotas vairākas komisijas – čekas īpašumu pārņemšanas un citas. Mani pārņemšanas komisijā neiebalsoja – kāds jau bija pacenties. Bet Bērzs tur bija, un, neatceros kura diena tā bija, kad kopā ar ekspertiem aizsoļojām uz čeku. Teicām, ka gribam redzēt kartotēkas. Mums bija pateikts, ka papīru tur ir daudz un interesanti, bet tajos neko nevarēs saprast, ja nedabūs “atslēgu” – kartotēku. Ko līdz, ja tur būs rakstīts – “Krauklis ziņoja…”

Mūs aizveda uz tādām lielām istabām, un tur – atvilktnes, tūkstošiem kartiņu. Tieši tādas kā bibliotēkā.

“Te mums ir tie, kas noņemti no uzskaites, tos mēs vairs neizspiegojam…”

Istaba tāda ap 40 m2, un viena siena visa ar kartotēku. Lielākoties tie bija leģionāri – vairāki desmiti tūkstošu. Kāds tūkstotis kartotēkā bija tādi, kas nebija leģionāri. Taču, ja vajadzēja, jebkurā laikā atkal varēja izvilkt no arhīva ārā.

Strādāja tur kādas piecas, sešas sievietes, kas skatījās – ir vai nav cilvēks tajā kartotēkā, tātad ir vai nav čeka viņu kādreiz izspiegojusi, un deva citiem čekistiem ziņu.

Arhīvā bija tā sauktie “objekti”, cilvēki, kurus čeka agrāk bija izspiegojusi. Mazākā skapī savukārt atradās varbūt kāds tūkstotis kartiņu “šodienas objekti”, kurus uzmanīja un izspiegoja. Tie bija dažādi cilvēki, piemēram, tādi, kas nelikumīgi glabājuši ieročus, jo arī par tiem čeka interesējās.

Šīs telpas durvis mēs aizzīmogojām ar saviem zīmogiem, un prasījām, kur tad ir aģenti? Re, kur, te ir tā istabā, kur glabājās aģentu kartotēka, bet tās tur nav. Kāpēc nav? Tāpēc, ka ir manā seifā, arhīva priekšnieks Gailišs saka. Nu, tad ejam skatīties. Kad priekšnieks atslēdza seifu savā kabinetā, tur iekšā bija divi maisi un divi diplomāti. Katra kartiņa divos eksemplāros – viena kartotēka – 4600 kartiņas – bija alfabētiskā kārtībā, taču kartiņas bija izņemtas no kastītēm un sabērtas divos maisos. Otrā kartotēkā, kas atradās divos diplomātos, arī kartiņas bija saliktas alfabētiskā kārtībā, taču pa VDK iestādēm: Liepājas, Ogres, Daugavpils, Rīgas utt.

Seifu aizslēdzām, ar saviem zīmogiem aizzīmogojām un nolikām savu apsardzi. Čeka nolika savu apsardzi.

1991.gada novembrī aizbraucām uz Stabu ielu otrreiz, mums līdzi bija apbruņoti cilvēki no Augstākās padomes drošības dienesta un Valsts arhīva darbinieki. Kamēr “objektu” kartotēku nesa ārā, lai vestu uz arhīvu, atslēdzām seifu, drošības dienesta darbinieki savāca maisus un diplomātus, un mēs tos aizvedām uz Augstāko padomi, kur man jau bija sagatavota seifa istaba. Tur visu ieslēdzām, aizzīmogojām un nākamajā rītā noziņojām Gorbunovam, ka viss ir pārvests. Viņš, protams, bija nelaimīgs, jo Johansons jau bija paspējis atskriet pasūdzēties.

Vai taisnība, ka maisu pārņemšana notika tā, ka daļu dokumentu varēja izņemt? Bojārs pirms pāris gadiem intervijā teica: “Kad maiss bija Augstākajā padomē, tur izņēma vienas partijas biedrus un varbūt vēl kādus”.

Pēc 1991.gada 20.augusta neviens neko no maisiem ne oficiāli, ne neoficiāli nevarēja izņemt. Laikā no 1991.gada 20. augusta līdz novembrim, kad maisus pārveda uz Augstāko padomi, nekas nepazuda ne čekā, ne Augstākajā padomē, ne citur.

Totalitārisma centrs pārņēma kartotēku, inventarizēja, pārbaudīja katru kartiņu un tās NUMURU – katra kartiņa ir ar numuru, to salīdzināja ar ierakstu speciālā žurnālā un tur norādīto numuru. Saskaņā ar žurnāliem neviena kartiņa netrūka. Nekā netrūka! Tie ir čekas virsnieku, čekas aģentu un muļķu meli!!! Tos izplatīja jau no pirmās dienas, bet VDK kartiņa nav bibliotēkas kartiņa, ko alfabētiskā kārtībā ieliek kartotēkā un kuru tikpat viegli var izņemt, nekonstatējot tās zudumu. VDK kartiņas ir numurētas, kaut arī saliktas alfabētiskā kārtībā, numerācija nodrošina iespēju pārbaudīt katras kartiņas neesamību kartotēkā vai pārpalikumu, salīdzinot ar ierakstiem šo kartiņu hronoloģiskās un numerācijas uzskaites žurnālā.

No kartotēkas čekas darbības laikā oficiāli izņēma tikai tad, ja aģents bija miris, aizbraucis uz citu republiku vai apgabalu, vai pārstājis sadarboties. Piemēram, ja kāds būtu nomiris pirms puča, tad viņa kartiņu čeka oficiāli būtu izņēmusi. Taču ziņas par šo cilvēku palika žurnālā.

Sākot no kuras 1991.gada augusta dienas no maisiem nekas nevarēja pazust?

Nav svarīga ne tā diena, kad aizzīmogoja seifu, ne tā, kad maisus pārveda uz Augstāko padomi! Svarīga ir diena, kad čeka kartotēku sabēra maisos! Man stāstīja, ka todien kādi esot atskrējuši, lai viņu aģentus oficiāli noņem no uzskaites.Bet, kā jau teicu, tā nav bibliotēkas kartiņa, katra ir numurēta un ierakstīta žurnālā. Tāpēc – tiklīdz šīs 4600 kartiņas iebēra maisā, neko vairs nevarēja izmainīt.

Vai pats redzēji kāda aģenta kartiņu?

Nē. Tuvāk par diviem metriem klāt neesmu gājis. Bet daudzi jau ir zināmi – gandrīz katrā preses izdevumā kāds ir nosaukts. Veidemanei uz avīzi bija atnests čekas aģentu saraksts, kuri darbojās kultūras jomā, un viņa to publicēja, tikai aizklāja uzvārdus. Un nevajag aizmirst, ka arī tas aģents, kuru noņēma no uzskaites, jo viņu ievēlēja, piemēram, PSRS vai LPSR Augstākajā padomē, vai viņš kļuva par vadošu partijas darbinieku, tik un tā turpināja būt čekas uzticības persona un viņam bija pienākums ziņot. Tāpat, ja kļuva par Rakstnieku savienības, Zinātņu akadēmijas, Latvijas Universitātes vai citas institūcijas vadītāju… Kuras personas tad te visu laiku sitas pret aģentu publicēšanu?…

Vai, tavuprāt, čekas maisu saturs – uz 1991.gada 20.augustu eksistējošo, reālo, dzīvo čekas aģentu vārdi – jādara zināmi sabiedrībai?
Bez šaubām.

Bet daudzi saka, ka neko sliktu viņi nav darījuši…
Mākslinieki, zinātnieki, tie paši Universitātes rektori, kas visi bijuši čekas aģenti, to saka, bet čekai taču aiz robežas acis nebija, tikai aģenti varēja pastāstīt, ka tam, lūk, patīk meitenes, šim – iedzert, tas strādā kosmosa industrijai, bet šis – ar elektroniku. Un čeka zināja, ko tālāk ar šo cilvēku runāt. Turklāt aģents ne tikai sniedza kaut kādu informāciju, viņam arī čeka deva uzdevumus. Vecu čekistu grāmatās taču varam izlasīt – dakterim dod uzdevumu medicīniskās apskates laikā padomju varas ienaidniekam iespricēt indi…

Kad un kā nonāci pie tēmas par Zilo brīnumu? Vai Zilais brīnums atnāca pie tevis?
Jau bērnībā, mājās biju dzirdējis par to, ka Zilā brīnuma pagrabos krievi nošāvuši cilvēkus, un viens esot izglābies, kas visu redzējis un zina, ka tas nav vācu darbs, kā to tajā laikā “mutiskā daiļradē” mēģināja uzdot.

Veidojoties Tautas frontei Liepājā, pieslēdzos šai lietai. Rīgā Tautas frontei bija tāda vēstures sekcija, ko vadīja profesors Jānis Graudonis, tur es vairākkārt biju aizbraucis. Man prokuratūrā bija pazīstami sevišķi svarīgu lietu izmeklētāji, kuri nodarbojās ar čekas priekšnieka Alfrēda Novika lietu, ar Litenes represiju lietu. Ar šo lietu izmeklēšanu nodarbojās bijušie liepājnieki sevišķi svarīgu lietu izmeklētāji Juris Grīnvalds un Viktors Majaušķis. Uz to brīdi jau kaut ko par Zilo brīnumu biju savācis un “Komunistā” un jaunajā Tautas frontes avīzē “Liepājas Vārds” pie Štāla publicējis aprakstu un aicinājumu, lai tie, kas kaut ko zina pastāstīt, atsaucas. Kaut kādā veidā tiku arī klāt vācu laika “Kurzemes Vārdam”, izkopēju rakstus, uz kuriem arī tagad atsaucos, jo tur tomēr ir vispilnīgākā informācija, un kurus toreiz nodevu arī prokuratūrai. Pētot čekas priekšnieka Novika lietu, atradu, ka viņš notiesāts arī par slepkavībām Zilajā brīnumā. Tur gan teikts, ka tikuši nogalināti “ne mazāk kā 16” cilvēki, taču var uzskatīt, ka līdz zināmam galam lieta ir izmeklēta – cik nu pēc tam tos šāvējus varēja atrast, jo lielāko daļu no viņiem vācieši nošāva.

Atradu arī dažas personas, kas kaut ko varēja tieši pastāstīt – sievu kapteinim Kānam, kurš pats gan vēlāk kara laikā bija gājis bojā, bet sieva atcerējās, ko vīrs bija stāstījis. Vēl pāris upuriem sameklēju radiniekus, un beigās atradu arī līdz 1991.gadam vienīgo izdzīvojušo – Ādolfu Dzintarnieku. Pat noorganizēju, ka Rīgas kinostudija viņu nofilmēja. Tiesa, pēc tam nevienā filmā gan šo materiālu neesmu redzējis.

Septiņi no tiem 24, kurus bija paredzēts nošaut, palika nenošauti, bet divi no viņiem izlīda no Zilā brīnuma pagraba ārā nedaudz par ātru, un viņus nošāva vai nu uz ielas vai pagalmā. Arhīvos izskatot visus 1941.gadā vāciešu arestēto sarakstus, kas turēti Liepājas cietumā, “uzpeld” arī šāvēji. Vēstulē, ko cietuma administrācija rakstījusi prokuratūrai, var redzēt gan viņu vārdus, uzvārdus, gan adreses.

Arestēto sarakstos ir arī Dzintarnieks, kurš pirms kara padomju laikā bija milicis, lai gan tika atlaists vai izmests, jo acīmredzot komunistiem nebija derīgs. 1945.gadā viņš nebija notiesāts, bet paņemts ciet tā sauktajā “filtrēšanā” – tas redzams viņa lietā. Tas, ka viņu Zilajā brīnumā nenošāva vai speciāli šāva garām, varbūt bija saistīts ar to, ka viņš bija bijis milicis.

Visas šaušanas PSRS rietumu daļas cietumos, karam sākoties, notika diezgan sinhroni – 22.jūnijā atnāca pavēle nošaut tos, kam iepriekš bija piespriests nāves sods, neskatoties, vai viņš gaida apžēlošanu vai kasāciju. 23. jūnijā bija pavēle par visu cietumnieku evakuāciju, bet jau 24.jūnijā atnāca pavēle, ka jāevakuē tikai politiskie ieslodzītie, kuri ir svarīgi lietu tālākā izmeklēšanā, no kuriem kaut ko var “izsist”. Pārējos, tā kā visi cietumi austrumos ir pārpildīti, pavēlēts nošaut uz vietas. Nevajag aizmirst, ka okupētajā Latvijā un citur bija atsūtīti tieši “sitēji”, tie čekisti, kuri Krievijā ņēma dalību lielajā terorā 1937. – 1939.gadā.

Attiecīgi Rīgas centrālcietumā ar Šustina parakstu divās reizēs nošāva 99 ieslodzītos. Latvijā šāva visur, kur bija cietumi, – arī Rēzeknē, Daugavpilī. Pēc tam šāva arī Igaunijā – Tartu, piemēram. Ļvovā nošāva veselu cietumu – 4000 cilvēku.
Šāva dažreiz pat cietuma pagalmā un turpat arī raka, cerot, ka neatradīs.

Linards Muciņš par “čekas maisu” pārņemšanu LTV “Panorāmai”

*Ieskats pētījumā pērn publicēts portālā delfi.lv, kā arī vienā no “Liepājas Vēstuļu” numuriem, irliepaja.lv pētījumu publicēs pilnībā.

March 22, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

25. marta deportāciju upuru piemiņas pasākumi Rīgā

http://www.la.lv/25-marta-piemines-deportaciju-upurus-lasi-par-pasakumiem-riga/

25. marta deportāciju upuru piemiņas pasākumi Rīgā

Foto: LETA
Foto: LETAFoto: LETA
Pie skulptūras “Apstājies. Piemini. Neaizmirsti” Šķirotavas stacijā notiek 1949.gada 25.marta deportāciju un Komunistiskā genocīda upuru piemiņas pasākums.

Pieminot 1949. gada deportāciju un Komunistiskā genocīda upurus, 25. martā Rīgā notiks vairāki koncerti un pasākumi – piemiņas brīdis pie Šķirotavas stacijas, gājiens no Latvijas Okupācijas muzeja līdz Brīvības piemineklim, kur notiks svinīgā godasardze un ziedu nolikšanas ceremonija, bet pēcpusdienā iedzīvotāji gaidīti koncertos Latvijas Kara muzejā, Kultūras centrā „Mazā ģilde” un Rīgas Domā.

Pasākumi 25. martā sāksies plkst. 10 ar piemiņas brīdi pie Šķirotavas stacijas. Plkst. 12.30 būs gājiens no Latvijas Okupācijas muzeja līdz Brīvības piemineklim, kur plkst. 13 notiks svinīgā godasardzes maiņa un ziedu nolikšanas ceremonija.

Pēcpusdienā, plkst. 15, Latvijas Kara muzejā, koncertā „Tēvu zeme dārgā” dziedās Kultūras un tautas mākslas centra „Ritums” vīru koris „Tēvzeme”, Latvijas Universitātes sieviešu koris “Minjona”, Jāzepa Mediņa Rīgas 1. Mūzikas skolas zēnu koris un solists Jurģis Marcinkevičs. Pasākumu vadīs Zigfrīds Muktupāvels.

Plkst. 16 piemiņas koncerts „Tici, Tava zeme paliks…” būs Kultūras centrā “Mazā ģilde”, kurā piedalīsies jauktais koris „Sonore”.

Savukārt plkst. 19 Rīgas Domā notiks koncerts “Apokaliptiskā simfonija”, kur muzicēs Orķestris “Rīga”, Iveta Romancāne, Inese Romancāne, Agnese Urka un Ilze Bērziņa, diriģents Valdis Butāns.

Ieeja koncertos ir bez maksas, bet koncertā, kas notiks Rīgas Domā ieeja – ar bezmaksas ielūgumiem, kas saņemami no 19. marta Rīgas Doma kasēs.

March 22, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Kā PSRS izturējās pret latviešu leģionāriem pēc kara?

Viss raksts:   https://www.lsm.lv/raksts/dzive–stils/vesture/uldis-neiburgs-ka-psrs-izturejas-pret-legionariem-pec-kara.a271492/

Uldis Neiburgs: Kā PSRS izturējās pret latviešu leģionāriem pēc kara?

Laikā, kad latviešu leģionāru atcere 16. martā no vienkāršas kara veterānu pieminēšanas dienas ir kļuvusi par vēstures norišu dažādo skaidrojumu un politisko uzskatu sadursmes datumu, ikvienam ir vērts atcerēties, kā komunisti okupētajā Latvijā vairāku desmitu gadu garumā ierobežoja dzīves un darba apstākļus kara veterāniem.

Izsūtījums garantēts

Otrā pasaules kara laikā nacionālsociālistiskās Vācijas bruņotajos spēkos cīņā pret Padomju Savienību bija iesaistīti ap 115 000 latviešu karavīru.

Karam beidzoties, gandrīz 50 000 no viņiem nonāca padomju gūstā un ilgāku vai īsāku laiku bija ieslodzīti PSRS filtrācijas un Gulaga nometnēs.

Viņu vidū bija jau 1943.–1944. gadā cīņās Austrumu frontē Krievijā gūstā kritušie, savas vienības pazaudējušie vai atstājušie karavīri, 1944.–1945. gadā uz Vāciju nosūtītie un cīņās ielenktie vai ievainotie leģionāri. Arī no Itālijas, Francijas, Zviedrijas izdotie un no angļu un amerikāņu gūsta uz Padomju Savienību repatriējušies karavīri un latviešu leģionāri, kas kara beigas 1945. gada 8. maijā sagaidīja Kurzemes frontē.

Attēlā Arvīda Andža filtrācijas apliecība, izsniegta Kuldīgas NKVD filtrācijas nometnē. 1945. gada 25. maijs.

Ķēdēs izkārtojušās Sarkanās armijas vienības līdz pat 1945. gada maija beigām Kurzemē “izķemmēja” tikko ieņemtos apgabalus un visus vīriešus vecumā no 16 līdz 60 gadiem sadzina ar dzeloņdrātīm nožogotās savākšanas vietās.

Sagūstītie leģionāri bieži tika aplaupīti – viņiem atņēma pulksteņus, zābakus un labāko apģērbu. Nereti bija gadījumi, kad gūstā kritušos aizturēšanas brīdī vai arī nedaudz vēlāk turpat uz vietas nošāva.

Gūstekņu pārbaudi organizēja un veica Sarkanās armijas pretizlūkošanas daļas “Smerš” (“Nāvi spiegiem”). Daudzus aizturētos cilvēkus sapulcināja Kuldīgā, Griezē, Kandavā un citur, bet uz PSRS tālākajiem apgabaliem visbiežāk izsūtīja caur pārbaudes un filtrācijas punktiem Jelgavā, Rīgā un Daugavpilī. Pēc vairākkārtējām pārbaudēm viņi nonāca filtrācijas nometnēs un tika nodarbināti visdažādākos PSRS rūpniecības un celtniecības objektos, bet tie, kurus padomju drošības iestādes notiesāja – visbiežāk pēc KPFSR Kriminālkodeksa 58. panta (par Dzimtenes nodevību) – nokļuva specnometnēs un specnometinājumā.

Piedzīvoja atkārtotus arestus un ieslodzījumu

Attēlā LPSR MGB lēmums par latviešu leģiona kapteiņa Ernesta Ķeseļa arestu. 1947. gada 10. aprīlis.

Padomju drošības iestādes apcietināja un īpašos kara tribunālos ar nāvessodu sodīja vairākus labi pazīstamus leģiona virsniekus, kuru vienīgais “noziegums” bija karadarbība pret Sarkano armiju. Viņu vidū bija pulkvedis-leitnants Nikolajs Galdiņš (nāvessods izpildīts 1945. gada 5. oktobrī Ļeņingradā) un kapteinis Miervaldis Ādamsons (nāvessods izpildīts 1946. gada 23. augustā Rīgā). PSRS okupācijas režīmam bīstami izrādījās arī tikai vēlāk sagūstītie nacionālo partizānu vienību komandieri – leģiona virsnieki virsleitnants Miervaldis Ziedainis (nošauts 1946. gada 13. jūlijā), kapteinis Pēteris Čevers (nošauts 1951. gada 24. augustā), leitnants Kārlis Mūsiņš (nošauts 1955. gada 2. jūnijā) un vēl vairāki citi.

Lielāko daļu padomju gūstā nonākušo leģiona virsnieku notiesāja uz 10–25 gadiem ieslodzījuma padomju stingrā un vispārējā režīma labošanas-darba nometnēs – Kolimā, Karagandā, Vorkutā un Noriļskā.

Tūkstošiem latviešu strādāja vergu darbu Medvežegorskā Karēlijā, Maskavā un tās apgabalā, Tambovas apgabala Moršanskā, Permas apgabala Soļikamskā, Sverdlovskas apgabala Severouraļskā, Komsomoļskā pie Amūras, Habarovskas novada Sovgavaņā un daudzās citās vietās.

Daudzi no turienes tā arī neatgriezās, bet daļa bijušo leģionāru pēc piespriestā soda izciešanas vēl piedzīvoja atkārtotu arestu un ieslodzījumu. Tāds bija arī 19. latviešu divīzijas izlūku bataljona komandieris majors Ernests Laumanis, kas atradās ieslodzījumā Vorkutlagā (1946–1955) un Mordovijā (1957–1966), kur bija atzīta autoritāte tolaik vēl gados jauno Gunāra Astras, Knuta Skujenieka un citu latviešu politieslodzīto vidū.

Neskaitāmi gadi piespiedu darba

Desmitiem tūkstošu Latvijas Republikas pilsoņu piespiedu nonākšana PSRS filtrācijas un Gulaga nometnēs un apiešanās ar viņiem kā padomju pilsoņiem bija starptautisko tiesību pārkāpums. Pārtikas un sadzīves apstākļi filtrācijas nometnēs bija ļoti smagi un cilvēcisko cieņu pazemojoši. Zemās uztura devas, sliktie sanitārie apstākļi, medicīniskās palīdzības trūkums un nogurdinošais darbs veicināja saslimšanas, bija vērojami arī nāves gadījumi. Nereti atrašanās filtrācijas un Gulaga nometnēs atstāja negatīvas sekas uz ieslodzīto veselību un psihi. Nometnēs iegūto slimību sekas bija jūtamas arī turpmākās dzīves laikā.

Attēlā latviešu leģiona kapteinis Ernests Ķeselis (1. no kreisās) piespiedu darbā Irkutskas apgabalā. 1958. gads.

Tūkstošiem bijušo leģionāru, kuri savas dzīvības bija saglabājuši kauju laukos, tagad tās atstāja PSRS soda represīvajās nometnēs un savā dzimtenē vairs nekad neatgriezās.

Leģiona kareivjus un instruktorus, kuriem nevarēja inkriminēt sevišķus nodarījumus, aptuveni pēc diviem gadiem atbrīvoja no filtrācijas nometnēm, bet daudzi iesaukuma vecumā esošie karavīri vairākus gadus vēl bija spiesti dienēt padomju armijas būvbataljonos.

Attēlā 4. Padomju armijas būvbataljona karavīru grupa pie dzīvojamās barakas Sillamē. 4. no labās bijušais leģionārs Jānis Kārlis Vītoliņš.

Ap 6000 bijušo latviešu leģionāru nonāca PSRS Iekšlietu ministrijas celtniecības kombinātā nr. 7 Narvā un Sillamē, Igaunijā, kur veselībai kaitīgos apstākļos strādāja piespiedu darbu līdz pat 1950. gadam. Taču daudziem leģionāriem atgriešanās mājās bija iespējama tikai pēc Staļina nāves un 1955. gada 17. septembra PSRS Augstākās Padomes Prezidija dekrēta “Par padomju pilsoņu amnestēšanu, kas 1941.-1945. gada Lielā Tēvijas kara periodā sadarbojušies ar okupantiem” pieņemšanas.

Dzimtenē represijas turpinājās

Latviešu leģionāri, kas spēja izturēt padomju ieslodzījuma necilvēcīgos apstākļos un palika dzīvi, mājās atgriezās ar stipri iedragātu veselību, kas būtiski samazināja viņu turpmāko dzīvildzi. Nonākšana Sarkanās armijas gūstā nereti šķīra arī daudzas ģimenes. Sievas un bērni kara beigas sagaidīja Rietumu sabiedroto okupētajā Vācijā un vēlāk izklīda citur pasaulē, bet vīri atradās padomju okupētajās teritorijās vai otrādi.

Attēlā latviešu leģiona kapteinis Ernests Ķeselis (2. no kreisās) kopā ar ģimeni. 1944. gada 18. jūnijs.

Piemēram, viens no Zviedrijas Padomju Savienībai izdotajiem 130 latviešu leģionāriem bija Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris, Latvijas armijas un leģiona kapteinis Ernests Ķeselis, kura sieva un meita pēc kara nonāca Anglijā. Viņš pats, apsūdzēts par līdzdalību Limbažu atbrīvošanā 1941. gada jūlijā un cīņām leģionā pret Sarkano armiju, no ieslodzījuma Gulaga nometnēs Irkutskas apgabalā un Komi APSR Latvijā atgriezās tikai 1962. gadā un uz mūžu bija šķirts no savas ģimenes.

Pēc atgriešanās Latvijā bijušie leģionāri visu padomju okupācijas periodu bija spiesti izjust fizisku un garīgu diskrimināciju. Nereti no tā cieta arī viņu ģimenes locekļi un bērni, kas nebaudīja komunistu režīma uzticību.

Padomju vara pastāvīgi ierobežoja bijušo leģionāru tiesības un rīcības brīvību, tai skaitā liekot šķēršļus izglītības iegūšanā. Piemēram, leģiona leitnants Rolands Kovtuņenko 1955. gadā, atgriezies no 10 gadus ilga ieslodzījuma Urālos, Kazahstānā un Vorkutlagā, nesekmīgi mēģināja iestāties Rīgas Ceļu būvniecības tehnikumā. Neraugoties uz to, ka otrajā reizē izdevies pat tikt pie iestājeksāmenu kārtošanas un tos izcili nolikt, tehnikuma direktors viņu noraidījis, teikdams: “Ar tādu biogrāfiju? Ar jūsu diviem Dzelzs krustiem? Man aizliegts jūs uzņemt.” [1]

Tāpat šķēršļi tika likti profesionālajā darbībā un sadzīvē. Leģionārs J. Burkevics 50. gados, strādājot rūpnīcā “VEF” par virpotāju, izgatavojis oriģinālu ierīci, kas ļāvis 37 reizes palielināt darba ražību. Cehā ieradies pats uzņēmuma direktors Georgs Gaile, kurš viņam spiedis roku un solījis augstu apbalvojumu. Tomēr, kad atcerējušies, ka šis strādnieks ir bijušais leģionārs, apbalvošanas vietā tam piedraudēts ar atkārtotu nosūtīšanu “pie baltajiem lāčiem”, respektīvi, represijām. Savukārt leģionārs V. Eneris 1970. gadā darba vietā, sagaidot otro kārtas numuru rindā pēc dzīvokļa, vienmēr ticis pārbīdīts tālāk ar atrunu, ka “leģionāra ģimene var pagaidīt, kamēr dzīvokli vispirms saņems “cilvēki””.

Bijušajiem leģionāriem nereti bija arī liegta pilnvērtīga medikamentu iegāde, nemaz nerunājot par ārstēšanos sanatorijās vai līdzīga profila iestādēs.

Minētie ierobežojumi un nespēja samierināties ar dzīvi padomju okupētajā Latvijā veicināja arī daļas bijušo leģionāru noslēgtību, pievēršanos pastiprinātai alkohola lietošanai un citas nelabvēlīgas sociālas parādības.

Ierobežojumi un naidīgā attieksme – līdz pat astoņdesmitajiem

Reti bija tie gadījumi, kad ziņas par savām kara gaitām no komunistiskā režīma varas pārstāvjiem izdevās ilgstoši noslēpt. Dažreiz laimīga nejaušība vai priekšniecības izrādīta personiska labvēlība un, protams, arī pašu spējas un kompetence bijušajiem leģionāriem arī ļāva veidot salīdzinoši sekmīgu karjeru padomju okupācijas laikā. Bet tie vairāk bija izņēmumi, nevis likumsakarība. Ja bijušajam gaisa spēku izpalīgam Harijam Liepiņam pēc atgriešanās no pusotru gadu ilga smaga darba ogļu šahtās ieslodzījumā Vorkutlagā izdevās iestāties un pabeigt Dailes teātra studiju un kļūt par tautā mīlētu teātra un kino aktieri, tad “Zilā lakatiņa” un citu tautā populāru dziesmu autoram, nacistu un komunistu okupācijas varu represētajam komponistam Eduardam Rozenštrauham daudzus pēckara gadus iztiku nācās pelnīt dažādos gadījuma darbos vai strādājot par sargu rūpnīcā “VEF”.

Latviešu leģions bija tabu tēma arī padomju laika literatūrā un mākslā, kur šai tematikai veltīti darbi vai nu tikai īslaicīgi spēja izrauties no cenzūras žņaugiem un vēlāk tika aizliegti (Rolanda Kalniņa kinofilma “Akmens un šķembas”/”Es visu atceros Ričard!” (1966)), vai arī tika publicēti tikai daļēji un līdz plašākai sabiedrībai nonāca tikai padomju iekārtas sabrukuma periodā, piemēram, tāds bija Visvalža Lāma romāns “Kāvu blāzmā” (1958/1989).

Padomju okupācijas varas liktie ierobežojumi un naidīgā attieksme pret bijušajiem leģionāriem pēckara gados kavēja, bet ne pilnībā spēja apspiest virknes radošās inteliģences vai citu profesiju pārstāvju veikumu, kuru dienests leģionā nebija noslēpums viņu draugiem un tuviniekiem. Par to nemitīgi atgādināja arī viņus uzraugošās padomju drošības iestādes. Plašākai sabiedrībai tas kļuva zināms tikai līdz ar vēstures “balto plankumu” aizpildīšanu 20. gadsimta 80. gadu otrajā pusē. Rakstnieks Egons Līvs, matemātiķis Jānis Mencis, ainavu arhitekts Alfons Ķišķis, kinooperators Laimonis Gaigals, valodnieks Konstantīns Karulis, sociologs un vēsturnieks Tālivaldis Vilciņš bija daži no viņiem.

Tikai Atmodas laikā bija iespējama bijušo latviešu leģionāru pilnvērtīga atgriešanās sabiedrībā, kas simboliski sakrita ar Latvijas valstiskās suverenitātes faktisko atjaunošanu un Otrā pasaules kara vēstures objektīvu izvērtēšanu.

Tas arī stiprināja cieņpilnu attieksmi sabiedrības kolektīvajā atmiņā un publiskajā telpā pret leģionāru kara laika pieredzi un komunistiskā režīma represijām pēckara gados.


[1] Piemēri par bijušo leģionāru sadzīves apstākļiem ņemti no Tālivalža Vilciņa socioloģiskā pētījuma “Latviešu leģionārs 50 gadus pēc kara. Socioloģisks aspekts. Pētījuma rezultāti publicēti žurnālā “Latvijas Arhīvi”, 1994, Nr. 2, 32.-40. lpp.

March 21, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Filmas “Lidija” izrāde

March 7, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Viltus ziņa: Podgajes traģēdija un nepatiesās apsūdzības

Viss raksts: http://www.la.lv/podgajes-tragedija-un-nepatiesas-apsudzibas/

Viltus ziņa: Podgajes traģēdija un nepatiesās apsūdzības

Ekrānuzņēmumi no kompravda.eu un aif.ru

Ekrānuzņēmumi no kompravda.eu un aif.ru

 


“Podgajes lietu” krievvalodīgie plašsaziņas līdzekļi nu jau gadiem izmanto allaž, kad tuvojas 16. marts un nepieciešami kaut kādi argumenti, lai latviešu leģionārus parādītu kā “dzimušus slepkavas”, “brīvprātīgus slepkavas” un “kara noziedzniekus”. Par Podgaji labprāt runā arī propagandistiska satura grāmatās, piemēram, tādās kā “rusofobisko mītu” apkarotāja Aleksandra Nosoviča “Pagrimuma vēsture. Kāpēc Baltijai neizdevās” (“Istorija upadka. Počemu u Pribaltiki ņe polučilos”). Un vēl par to plaši, taču neprecizitātēm un kļūdām bagāti, vēsta attiecīgais šķirklis krievu “vikipēdijas” versijā. Lietas būtību var izteikt ar citātu no laikraksta “Argumenti i fakti”: “1945. gada februārī Polijas teritorijā 15. latviešu ieroču SS divīzijas karavīri un virsnieki dzīvus sadedzināja vairāk nekā 30 viņu gūstā kritušos poļu karavīrus no Tadeuša Kostjuško vārdā nosauktās 1. kājnieku divīzijas.” Gūstekņi esot sadzīti kādā šķūnī, viņu rokas sasietas ar dzeloņstieplēm, tad cilvēki un šķūnis aplieti ar benzīnu un aizdedzināti. “Latvijas antifašistiskās komitejas” līdzpriekšsēdētājs Josifs Korens, it kā atsaucoties uz “aculiecinieku, vietējo ļaužu” stāstiem, savās publikācijās šo barbarisko ainu vēl papildina ar pavisam sirreālu detaļu, ka latviešu leģiona karavīri, dedzinot poļus, “dziedāja dziesmas un dejoja ap šķūni”… Jāpiebilst, ka latviešiem slaktiņu Podgajē mūsdienās inkriminē tikai krievvalodīgie mediji, kaut gan varētu domāt, ka poļiem būtu daudz lielāks pamats to darīt.

Atmaskojums

Poļu karagūstekņu slepkavošana vācu Pomerānijas Flederbornas ciemā, kā toreiz sauca mūsdienu Polijas Lielpolijas vojevodistes Podgaji, 1945. gada janvāra/februāra mijā patiešām notika. Kopumā tika nogalināti 160 līdz 210 poļu karagūstekņu nevis 32, kā padomju laikos un joprojām Krievijas medijos tiek apgalvots. Traģēdija notika laikā, kad padomju un poļu vienības attīstīja strauju uzbrukumu tā sauktā “Pomerānijas vaļņa” virzienā. Pie Flederbornas/Podgajes atradās 15. latviešu leģiona divīzijas un nīderlandiešu 48. SS grenadieru pulka daļas, kā arī vairākas vācu SS vienību grupas. Cīņas šajā vietā bija sīvas, juceklīgas, un liecības par kaujām pat no poļu puses ir pretrunīgas. Podgajes notikumus pētījuši pazīstamie latviešu vēsturnieki Ēriks Jēkabsons un Uldis Neiburgs, tomēr plašāko to dažu dienu un tāpat gūstekņu slepkavošanas apstākļu analīzi, meklējot vainīgos šajā kara noziegumā, veicis ASV Nacionālās Zinātņu akadēmijas loceklis, astrofiziķis, bijušais liepājnieks, holokaustā izdzīvojušais Edvards Anderss. Jāpiebilst, ka viņš ir arī atmiņu grāmatas “Starp latviešiem holokausta laikā” autors. Andersam Podgajes traģēdijas pavedienus šķetināt palīdzējis arī vēsturnieks amatieris Frics Jirgens no Lielbritānijas. Viņu detalizētais un izsvērtais pētījums angļu valodā ar īsu kopsavilkumu latviski katram pieejams 2011. gadā iznākušā Latvijas Vēsturnieku komisijas rakstu 27. sējumā “Otrais pasaules karš un Latvija: notikumi un sekas. 20. gadsimta 40. – 60. gadi”. 2012. gadā tas publicēts arī Polijā.

Izmantojot tajā skaitā latviešu vēsturnieku iepriekš konstatēto un Latvijas Kara muzejā glabāto 15. divīzijas 34. grenadieru pulka 1. bataljona komandiera majora Jūlija Ķīlīša dienasgrāmatu, Andersam un Jirgenam izdevās noteikt: “Ir ļoti maza iespēja, ka karagūstekņu nogalināšanā bija iesaistīti latviešu karavīri.” Proti, leģionāri ieradās palīgā Flederbornas nīderlandiešu un vācu daļām 1945. gada 31. janvāra vakarā. Dažas stundas pirms tam, tuvojoties ciemam, latviešiem bija notikusi sadursme ar poļu karavīriem un pretuzbrukuma laikā leģionāri bija vairākus desmitus no tiem sagūstījuši. Ziņas par gūstekņu skaitu variē, bet lēš, ka kopumā latviešu gūstā krituši ap 150 poļu. Tūlīt pēc ieiešanas Flederbornā ap plkst. 21 Ķīlītis nodeva gūstekņus ciemu aizstāvošo daļu komandierim, SS hauptšturmfīreram Helmutam Trēgeram. Pēc tam leģionāriem tika ierādītas pozīcijas ciema aizsardzībai. Nākamajā dienā, 1. februārī, ierodoties vācu štābā, Ķīlītis apjautājies vācu virsniekiem, kur tie likuši gūstekņus. “Vācieši zīmīgi saskatījās, kaut kā neveikli nokrekšķinājās, un tad viens no viņiem pateica, lai es vairs par tiem nerūpējoties, tiem nekas vairs neesot vajadzīgs. Šāda atbilde mani pārsteidza un gaužām nepatika, kas acīmredzot atspoguļojās manā sejā. Pirms ko paspēju pateikt, viens otrs no viņiem vēl piemetināja, ka vairs pašiem neesot ko ēst un kur mitināties, cilvēku apsardzībai arī maz, un citas izejas neesot bijis. Aizgāju projām, neteicis ne vārda. Tajā dienā nevarēju vairs pie viņiem aiziet. Kaut kas svešs un nekrietns bija nostājies mūsu starpā,” par tālāko raksta majors Ķīlītis.

Anderss savā pētījumā norāda, ka kopumā Flederbornā, kopā ar latviešu atvestajiem, atradušies ap 200 poļu karagūstekņu. Viņi visi tika nošauti naktī no 31. janvāra uz 1. februāri. 32 gūstekņus nogalināja un viņu ķermeņus atstāja kādā šķūnī. 2. februārī padomju un poļu artilērija un mīnmetēji sāka intensīvu Flederbornas apšaudi, kas izraisīja plašus ugunsgrēkus. Nodega 90% ciema apbūves, tajā skaitā minētais šķūnis. 3. februāra rītā Flederbornā iebrauca padomju tanki. Cietušas smagus zaudējumus, atkāpās arī 15. divīzijas daļas, kam vācieši bija pavēlējuši segt savu atiešanu.

Andersa un Jirgena secinājums ir, ka “atbrīvošanās” no poļu karagūstekņiem sākusies vēl pirms leģionāru ierašanās Flederbornā un turpinājusies laikā, kad 15. divīzijas vienības atradās pozīcijās.

Konkrētie 32 karagūstekņi nav sadedzināti dzīvi, bet to līķi jau atradās šķūnī, kas aizdegās sekojošajā karadarbībā. Īpašās komisijas slēdziens par dzīvu cilvēku sadedzināšanu balstījās apšaubāmos secinājumos un pat pašā Polijā mūsdienās ir versija, ka tāds paziņojums izplatīts, lai celtu poļu karavīros niknumu pret ienaidnieku un līdz ar to cīņassparu. Upuru rokas nebija sasietas ar dzeloņstieplēm, ko praktiski arī būtu bijis grūti izdarīt. Tiesa, dažu (bet ne visu) nogalināto rokas tiešām bijušas sasietas telefona vadiem. Arī stāstam par apliešanu ar benzīnu, visdrīzāk, nav saistības ar īstenību, jo vācu karaspēks Pomerānijā izjuta akūtu degvielas trūkumu un grūti iztēloties, ka to izšķiestu šādiem mērķiem, ja to vajadzēja, lai steidzīgi atkāptos. Poļu gūstekņu nošaušana bez šaubām bija neattaisnojams barbarisma akts un kara noziegums. Bet to veica nevis latvieši, bet gan nīderlandiešu 48. SS grenadieru pulks vai kāda no vācu ieroču SS kaujas grupām.

 

March 6, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

%d bloggers like this: