Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Nopietns uzbrukums vārda brīvībai

Nopietns uzbrukums vārda brīvībai

Viss raksts: http://www.la.lv/nopietns-uzbrukums-varda-brivibai/


“Noteikti pārsūdzēšu!” februāra pēdējā dienā saņēmis Ogres rajona tiesas sprieduma tekstu lietā par divus gadus vecu publikāciju, saka vēsturnieks, Latvijas PSR VDK zinātniskās izpētes komisijas loceklis Gatis Liepiņš. Tiesa ir atzinusi, ka bijušā padomju gulaga nometņu darbinieka, miliča un Ogres pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētāja, šobrīd jau mirušā Vladislava Laizāna nosaukšana par padomju kolaborantu nozīmē teikt nepatiesību un nodarīt morālo kaitējumu viņa dēlam Jurim Laizānam, kā arī atraitnei Verai Laizānei.

“Kopumā man rodas iespaids, ka šis tiesas spriedums var radīt ļoti negatīvu precedentu, jo tas pēc būtības attaisno sadarbību ar padomju režīmu un tas ir nopietns uzbrukums vārda brīvībai,” secina Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesore, vēsturniece Daina Bleiere.

“Kad saņēmu sprieduma tekstu, man radās iespaids, ka atrodos aizspogulijā,” teic G. Liepiņš un uzsver, ka, viņa skatījumā, tiesa, lemjot par 2016. gada publikācijā “Ogres kolaboranta slavināšana” teikto, pilnībā ignorējusi kontekstu, kādā raksts tapa, un nav nošķīrusi viedokļus no faktiem. Pats būtiskākais šajā lietā tomēr ir tiesas nostāja strīdā par autora tiesībām saukt raksta varoni par kolaborantu. Akadēmiskas diskusijas par to, kas padomju laikā uzskatāms par kolaborāciju, vēsturnieku starpā patiešām notiek, tomēr tiesneša A. Nagļa apstiprināto spriedumu var itin vienkārši traktēt arī tā, kā kolaborācijas jēdzienu acīmredzot iztēlojas abi prasītāji – proti, ka kolaboranti bija tikai vācu okupācijas laikā, bet ne padomju. “Saeima ir atzinusi, ka PSRS Latviju 1940. gadā okupēja pirmo, 1944./1945. gadā otro reizi, bet pa vidu vēl bija vācu okupācija. Šīs trīs okupācijas ir neapstrīdami bijušas. Nesaprotu, kāpēc man nav tiesību paust viedokli un saukt par kolaborantu cilvēku, kurš strādājis gulaga nometnē, kur atradās politieslodzītie latvieši, un kurš pēc tam bijis Ogres izpildkomitejas priekšsēdētājs!” saka vēsturnieks.

Ogres rajona tiesa, tostarp balstoties 1969. gadā izdotajā Svešvārdu vārdnīcā, kā arī interneta enciklopēdijas “Vikipēdija” resursos, tomēr nākusi pie šāda slēdziena: “Virsrakstā nosaucot Vladislavu Laizānu par kolaborantu, atbildētājs ir aizskāris prasītāju godu un cieņu, nepamatoti nosaucot prasītāju mirušo ģimenes locekli izteikti negatīvā nokrāsā, bez pietiekamiem un neapstrīdamiem pierādījumiem.” Ja šāds spriedums paliktu spēkā, tas nozīmētu, ka turpmāk problēmas varētu rasties ar jebkuras vēsturiskas personības novērtējumu. “Ja uz tādām lietām raudzīsimies tikai caur prizmu “var tiešā veidā pierādīt vai nevar”, tad kāpēc Aušvicas koncentrācija nometnes grāmatvežus un sanitārus tiesā, bet cilvēku, kurš Staļina laikā strādājis labošanas darbu nometnē gulagā ne? Tā ir tā analoģija!” uzskata Liepiņš. “Naivi domāt, ka Vladislavs Laizāns neapzinājās, ar ko nodarbojas. 1949. gadā viņš bija Rēzeknes apriņķa Bērzgales pagasta komjaunatnes sekretārs. Nav noslēpums, ka 1949. gada deportāciju īstenošanā piedalījās gan miliči, gan partijas un komjaunatnes aktīvisti. Protams, nevaru apgalvot, ka arī tieši viņš ar to nodarbojās, taču tikpat labi nevar apgalvot, ka viņš tur nekā nedarīja.”

Deportācijas notika 1949. gada 25. martā, bet jau tā paša gada septembrī Laizāns Vladislavs Antona dēls brīvprātīgi devās mācīties uz PSRS Iekšlietu ministrijas Rīgas virsnieku skolu. Savukārt spriedumā lasāms: “Nav iegūti pierādījumi un tādus neiesniedza arī atbildētājs, ka Laizāns iestājies dienestā tūlīt pēc 1949. gada 25. marta deportācijām.”

“Es arī nodalītu kolaborāciju 1949. gadā no kolaborācijas, piemēram, 1965. gadā. Taču 1949. nav 1965. gads!” neizpratni neslēpj G. Liepiņš.

Pēc virsnieku skolas beigšanas 1952. gadā Rīgā V. Laizānu norīkoja operatīvā pilnvarotā – izmeklētāja darbam gulaga nometnēs PSRS Tālajos Austrumos, Komsomoļskā pie Amūras, kur ieslodzījumā atradās arī daudzi represētie latvieši. Visticamāk, turp viņu nosūtīja tieši kā Latvijas apstākļu pazinēju un valodas pratēju. Tomēr Ogres tiesa apmierinājusi prasību atzīt par nepatiesu arī rakstā minēto: “Laizāna kā operatīvā pilnvarotā IeM virsnieka pienākumos (..) [ietilpa] jau ieslodzītu, fiziski un morāli pazemotu cilvēku pratināšana un vervēšana, krimināllietu safabricēšana.” Tiesas ieskatā, tas nav uzskatāms par patiesību, “jo ieslodzīto krimināllietas bija jau izskatītas, kad ieslodzītie nonāca nometnē”.

Dīvaini, jo jebkurš padomju represiju pētnieks nosauks piemērus, kad apcietinātie tiesas lēmumus saņēma tikai nometnēs un, pat ja spriedums bija, arī nometnēs uz vietas vēl gatavoja lietas par “pretpadomju aģitāciju” un tamlīdzīgi. PSRS nebija tiesiska valsts un operatīvā darbinieka “darbs” ar gulaga” ieslodzītajiem ne gluži pilnībā atbilda mūsdienu priekšstatiem. Tāpat apgalvot, ka gulaga ieslodzītie nebija fiziski un morāli pazemoti, būtu diezgan absurdi.

Ogres tiesa ir palikusi ieskatos, ka G. Liepiņa rakstā kritizētā V. Laizāna slavināšana grāmatā “Pilsēta Ogre. Cilvēki. Likteņi. Laikmeti” un vēsturnieka vērtējumi, ka tā “tiek radīti mīti par personībām, notikumiem un veselu laikmetu” un “iespējams, ka joprojām ir dzīvi politiskajās represijās cietušie, kuri atminas Laizānu kā vienu no represiju īstenotājiem”, atzīstami par

“nepatiesiem”. G. Liepiņa komentārs: “Es varētu ieteikt palasīt VDK lietas un bijušo ieslodzīto atmiņas. Krimināllietās parādās labi ja divi, trīs vai četri represīvo orgānu pārstāvju uzvārdi. Tur neparādīsies katra konvoja priekšnieks vai katrs uzraugs. Atmiņās izlasīsiet, ka pratināšanās bieži piedalījās ne jau viens cilvēks. Bet protokolos jau pārējie neparādīsies.”

Tiesa spriedusi, ka G. Liepiņa publikācijā par tādiem, kas pauž nepatiesību, atzīstami septiņi fragmenti. Centrālais tomēr paliek, kā mūsu valstī raugās uz kolaborācijas jautājumu ar padomju režīmu, jo šāds spriedums rada precedentu.

LIETAS BŪTĪBA: par ko bija tiesvedība

Prasītāji Juris Laizāns un Vera Laizāne 2016. gada 24. februārī iesniedza Ogres rajona tiesā prasību pret SIA “Daugavas balss” un vēsturnieku Gati Liepiņu par interneta portālā “daugavasbalss.lv” publicētu nepatiesu ziņu atsaukšanu un morālā kaitējuma apmēra noteikšanu un piedziņu. Prasītāji apgalvoja, ka aizskarts mirušā tēva un vīra Vladislava Laizāna gods un cieņa, kā arī celta nepamatota neslava visai ģimenei. Prasību iesniedza saistībā ar G. Liepiņa publikāciju “Ogres kolaboranta slavināšana” tā paša gada janvārī minētajā portālā (šis raksts 2016. gada 26. janvārī tika publicēts arī “la.lv”, tāpat žurnāla “Ir” portālā). G. Liepiņš savā publikācijā bija vērsis uzmanību uz 2015. gadā par Ogres pašvaldības līdzekļiem izdoto grāmatu “Pilsēta Ogre. Cilvēki. Likteņi. Laikmeti”. Tajā cildinoši un vienpusēji attēlots bijušais PSRS Iekšlietu ministrijas darbinieks, agrākais Ogres izpildu komitejas priekšsēdētājs Vladislavs Laizāns, kura mūža gājums liecina par darbību padomju represīvajās struktūrās un aktīvu kolaborāciju ar padomju režīmu. V. Laizāna dēls Ogres novada domes deputāts, partijas “Saskaņa” Ogres novada nodaļas valdes priekšsēdētājs J. Laizāns, kā arī viņa māte agrākā Ogres slimnīcas pediatre V. Laizāne lūdza, lai tiesa atzīst par nepatiesām desmit rakstā minētas detaļas, būtībā – autora viedokļus. Ar SIA “Daugavas balss” 2017. gada janvārī tika panākts izlīgums un portāls “daugavasbalss.lv” Laizāniem atvainojās, atsauca publikāciju, kā arī apmaksāja juridiskos izdevumus 200 eiro apmērā. Jāpiebilst, ka šāds portāls vairs neeksistē.

Turpmāk tiesvedība vērsās tikai pret G. Liepiņu. Ogres rajona tiesas sēde tiesneša Arņa Nagļa vadībā civillietu izskatīja šī gada 30. janvārī. Pirms tam atbildētājs bija iesniedzis tiesai arhīvu dokumentus, kas pamatoja viņa pozīciju. Tomēr Laizānu prasība tika apmierināta gandrīz pilnībā. Tiesa lēma, ka no G. Liepiņa kā “morāla kompensācija par nepatiesu, godu un cieņu aizskarošu ziņu izplatīšanu” par labu prasītājiem piedzenami 2000 eiro, kā arī 999,44 eiro tiesas izdevumu un advokāta darba apmaksai.


VĒSTURNIEKU VIEDOKĻI: tiesas spriedums var radīt negatīvu precedentu

Daina Bleiere, Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesore, vēsturniece:

Jāatzīst, ka sprieduma izlasīšana man izraisīja izbrīnu. Ja seko tiesas sprieduma loģikai, tad ikviens cilvēks, kas padomju laikā ir darbojies partijas institūcijās,
milicijā vai VDK, var iesūdzēt tiesā jebkuru vēsturnieku vai žurnālistu, kas viņa darbu ir vērtējis negatīvi. Man nav īpašas pieredzes tiesu lietās, taču izskatās, ka spriedums balstās nevis uz lietas izskatīšanu pēc būtības, bet gan uz atsevišķu no konteksta izrautu izteikumu tekstuālu analīzi.

Kā saprotu, prasītāju galvenais sašutuma iemesls ir tas, ka V. Laizāns rakstā nosaukts par kolaborantu. Tiesa atzīst, ka tas ir izdarīts “nepamatoti”, bez pietiekamiem pierādījumiem un tādēļ atzīstams par nepamatotu ziņu. Kāpēc tas ir nepamatoti, no sprieduma teksta nav īsti skaidrs.

Par to, kas ir uzskatāms par kolaborantu, ir dažādas definīcijas. Tiesa balstās uz 1969. gada svešvārdu vārdnīcu, kas atspoguļo padomju laika interpretāciju (“dzimtenes nodevējs”), uz Wikipedia, kā arī uz R. Jansona interpretāciju, kura ir visai sašaurināta, un kurai es tādēļ nepiekrītu. Mans viedoklis šajā jautājumā ir izteikts publikācijā LVIŽ 2014, nr. 2. Definīciju ir daudz, taču tās visas ir tikai interpretācijas, nepastāv politiski vai juridiski saistošs apzīmējums. Termini “kolaborācija”, “kolaboracionisms”, “kolaborants” un “kolaboracionists” ir intelektuālas konstrukcijas, kuras pētnieki un publicisti lieto, lai apzīmētu brīvprātīgu vai apstākļu izraisītu sadarbību ar okupācijas varu. Tādēļ manā ieskatā G. Liepiņa apgalvojums ir nevis ziņa, bet gan viedoklis, jo viņš balstās uz saviem priekšstatiem par to, kas dēvējams par
kolaborantu. Tiesai taisnība, ka vārdam “kolaborants” ir negatīva nokrāsa, bet tas nenozīmē, ka to nevarētu attiecināt uz minēto personu, vēl jo vairāk tādēļ, ka termins pats par sevi norāda tikai uz to, ka persona ir aktīvi sadarbojusies ar padomju režīmu, bet neko nepasaka par šīs sadarbības raksturu.

Taču, ja mēs paskatāmies uz šo problēmu plašākā juridiskā kontekstā, tad vispār nav skaidrs, kāpēc tiesai ir “jāskalda mati”,jānodarbojas ar tekstuālu G. Liepiņa izteikumu analīzi un vispār jāizskata šāda lieta. Atjaunotā Latvijas valsts juridiski balstās uz valstiskās nepārtrauktības doktrīnu (un saskaņā ar to Latvija zaudēja neatkarību okupācijas un nelikumīgas aneksijas rezultātā, valstiskā neatkarība tika atjaunota, nevis izcīnīta no jauna,spēkā ir 1922. gada Satversme). Ja vadāmies no šīs doktrīnas,
dienests PSRS iekšlietu orgānos, un it īpaši vēl Gulaga nometnē ir kolaborācija, vēl jo vairāk tādēļ, ja šis dienests bija brīvprātīgs un sākās 1949. gadā, t.i. laikā, kad Latvijas valstiskās neatkarības zaudēšana lielas daļas sabiedrības skatījumā nebija neatgriezeniska. Protams, varēja būt dažādi iemesli (tajā skaitā sadzīviski), kas lika V. Laizānam iestāties milicijas virsnieku skolā, un ir pilnīgi iespējams, ka darbā Gulaga nometnē viņš neizcēlās ar sliktu attieksmi pret ieslodzītajiem,taču pats dienests šajās struktūrās un šajā laikā ir uzskatāms par kolaborāciju.

Pārsteidz arī tiesas formālistiskā pieeja dažu citu apgalvojumu gadījumā. Tā spriedumā tiek izdarīts secinājums, ka apgalvojums, ka V. Laizānu esot atbrīvojusi no darba LKP Ogres rajona komiteja,esot nepatiess, jo patiesībā esot atbrīvojusi Ogres rajona izpildkomiteja, bet rajona LKP komiteja šo priekšlikumu esot pieņēmusi. Šāds apgalvojums klaji ignorē padomju režīma administratīvo praksi, kurā reālās lēmumu pieņēmējas bija partijas institūcijas. Tas, ka lēmumos tika lietoti formulējumi, kas it kā liecina par pretējo, to neatceļ, jo atšķirības starp deklarēto un faktisko praksi bija sistēmiskas. Turklāt PSRS un republiku konstitūcijās bija deklarēta Komunistiskās partijas vadošā loma.

Dīvains ir arī tiesas sprieduma apgalvojums (7. lpp.): “Šī ziņa rada nepareizu priekšstatu par Veru Laizāni, ka viņa ir strādājusi PSRS slepenā objektā un sadarbojusies ar “tautas ienaidniekiem””. Vai patiešām joprojām ir jāpierāda, ka labošanas darbu nometnes bija slepeni objekti? Turklāt rakstā laikam nekur nav apgalvots, ka V.Laizāne būtu sadarbojusies ar “tautas ienaidniekiem”. Rodas iespaids, ka tiesa ne visai labi saprot, kas padomju terminoloģijā tika apzīmēts kā “tautas ienaidnieki”.

Kopumā man rodas iespaids, ka šis tiesas spriedums var radīt ļoti negatīvu precedentu, jo 1) tas pēc būtības attaisno sadarbību arpadomju režīmu; 2) tas ir nopietns uzbrukums vārda brīvībai, jo jebkura vēsturnieka vai publicista viedoklis vai interpretācija var tikt uzdots par “ziņu”, balstoties uz atsevišķu no laikmeta politiskā konteksta izrautu apgalvojumu formālu analīzi.

Ritvars Jansons, vēsturnieks, Saeimas deputāts no Nacionālās apvienības:

“Vladislavs Laizāns laika posmā pēc 1949. gada 25. marta brīvprātīgi iestājās padomju represīvās iestādes – milicijas – skolā un 1952. gadā aizbrauca strādāt uz Krievijas Tālajiem Austrumiem PSRS Iekšlietu ministrijas sistēmā. Un te nu tiesai bija galvenā noskaidrojamā lieta: ko tad viņš tur īsti darīja? Ja Laizāns strādājis gulaga nometņu sistēmā, tad veicinājis staļiniskās represijas, kas bija vērstas arī pret nometnēs ieslodzītajiem Latvijas pilsoņiem. To citādi kā par kolaborāciju nevar nosaukt.”


March 2, 2018 - Posted by | Vēsture

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

w

Connecting to %s

%d bloggers like this: