Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Tiesneša Nagļa spriedums

Sk. rakstu “Nopietns uzbrukums vārda brīvībai” https://gulags.wordpress.com/2018/03/02/nopietns-uzbrukums-varda-brivibai/

 


Avots:  Pietiek.lv  https://www.pietiek.com/raksti/publicejam_bedigi_slavena_ogres_tiesnesa_nagla_spriedumu_deputata_teva__padomju_kolaboranta_lieta


Publicējam bēdīgi slavenā Ogres tiesneša Nagļa spriedumu deputāta tēva – padomju kolaboranta lietā

Ņemot vērā lasītāju interesi, Pietiek publicē spriedumu, ko pieņēmis nu jau bēdīgi slavenais Ogres rajona tiesas tiesnesis Arnis Naglis: ar šo spriedumu apmierināta Ogres novada domes deputāta Jura Laizāna (Saskaņa) un viņa mātes Veras Laizānes prasība pret vēsturnieka Gata Liepiņa izteikumiem attiecībā uz grāmatu, kurā aprakstīts deputāta tēvs – PSRS iekšlietu sistēmas darbinieks, padomju sistēmas kolaborants Vladislavs Laizāns.


Ogres rajona tiesa tiesnesis A.Naglis ar tiesas sēdes sekretāri K.Ūdrīti-Rāznu, piedaloties prasītāju pārstāvim zvērinātam advokātam I.Zvirbulim un atbildētāja pārstāvim zvērinātam advokātam I.Punkam, 2018.gada 30.janvāri izskatīja atklātā tiesas sēdē civillietu Jura Laizāna un Veras Laizānes prasībā pret Gati Liepiņu par nepatiesu ziņu atsaukšanu, morālā kaitējuma apmēra noteikšanu un piedziņu.

Aprakstošā daļa

Prasītāji Juris Laizāns un Vera Laizāne (turpmāk- prasītāji) 2016.gada 24.februāri iesniedza Ogres rajona tiesā prasību pret atbildētāju SIA “Daugavas balss” un Gati Liepiņu par nepatiesu ziņu atsaukšanu, kas bija publicētas internēta portālā “Daugavas balss”, morālā kaitējuma apmēra noteikšanu un piedziņu.

Tiesa 2017.gada 25.janvārī apstiprināja 2017.gada 7.janvāri starp prasītājiem un atbildētāju SIA “Daugavas balss” parakstīto izlīgumu un tiesvedību lietā daļā pret SIA “Daugavas balss” izbeidza.

2017.gada I2.septcmbrī prasītāji tiesā iesniedza prasības precizējumus, kuros prasījumi bija celti tikai pret atbildētāju Gati Liepiņu (turpmāk- atbildētājs).

Prasība pamatota ar Satversmes 92.. 95.. 100. un 116.pantu. Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvības aizsardzības konvencijas 10.pantu. Civillikuma 1635. un 2352.’ pantu, likuma „Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” 21.panta piekto daļu.

Prasībā norādīts, ka 2016.gada 26. janvāri internēta portālā “Daugavas balss” (www.daugavasbalss.lv) bija publicēts Gata Liepiņa. LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas locekļa, raksts „Ogres kolaboranta slavināšana”, kurš saturēja nepatiesas ziņas par Jura Laizāna mirušo tēvu Vladislavu Laizānu un Vem Laizāni, aizskāra viņa un viņa mātes, Vladislava Laizāna atraitnes Veras Laizānes, godu un cieņu, cēla viņam un viņa ģimenei nepamatotu neslavu.

Prasītāji lūdz tiesu

I) par nepatiesām šajā minētajā rakstā atzīt ziņas par Vladislavu Laizānu:

1.1.1. Raksta virsrakstu „Ogres kolaboranta slavināšana”, kur ar vārdu “kolaborants” domāts Vladislavs Laizāns.

1.1.2. “Patiesībā Vladislavs Laizāns no 1949.-1952. gadam mācījās PSRS Iekšlietu ministrijas Rīgas virsnieku skolā, kuru beidzot strādāja kā Iekšlietu ministrijas (leM) operatīvais pilnvarotais izmeklētājs. PSRS IcM (starptautiski pazīstama kā MVD).”

1.1.3. “Laizāna kā operatīvā pilnvarotā IcM virsnieka pienākumos.., (ietilpa] jau ieslodzītu, fiziski un morāli pazemotu cilvēku pratināšana un vervēšana, krimināllietu safabricēšana.”

1.1.4. “Viņam piedāvāja saglabāt darbu ar pazeminājumu amatā, bet viņš izteica vēlēšanos iekšlietu orgānus pamest.”

1.1.5. “LKP Ogres rajona komiteja viņu no Šī amata atbrīvoja it kā veselības stāvokļa dēļ.”

1.1.6. “Ir dažādas kolaborācijas izpausmes, bet iestāšanās dienestā tūlīt pēc 1949. gada 25. marta deportācijām, liecina par kolaborācijas augstāko pakāpi.”

1.1.7. “.. Latvijā par Ogres pašvaldības līdzekļiem izdotā izdevumā slavina kolaborantu Staļina laika iekšlietu sistēmas virsnieku [Vladislavu Laizānu], kurš strādājis analogā nometnē PSRS un visticamāk tieši piedalījies nevainīgu cilvēku represēšanā, kā arī vēlāk veicis apšaubāmas kvalitātes dienestu milicijā, kas beidzies ar slepkavību.”

1.1.8. “.. tiek radīti mīti par personībām, notikumiem un veselu laikmetu. Iespējams, ka joprojām ir dzīvi politiskajās represijās cietušie, kuri atminas Laizānu kā vienu no represiju īstenotājiem.”

5.10. “.. vēlākās dzīves laikā izdarītie labie darbi neattaisno pagātnē Latvijas valstij un tautai nodarīto.”

Par Veru Laizāni: “Grūti pateikt, cik uzticīga padomju režīmam bija Vera Laizāne, bet katru tikko institūtu beigušo sadalē uz šādu slepenu objektu pie „tautas ienaidniekiem” diezin vai sūtīja.”

2) Piedzīt no atbildētāja Gata Liepiņa par labu Jurim Laizānam ne mazāk kā EUR 1000.00 un par labu Verai Laizānci ne mazāk kā EUR 1000.00.

2016.gada 1.aprīlī Atbildētājs ir tiesai iesniedzis rakstveida paskaidrojumus, kuros norāda, ka pret viņu celto prasību neatzīst, jo daļa no prasības ir balstīta uz pieņēmumu, ka patiesībai neatbilst mans subjektīvais vērtējums par Vladislava Laizāna darbību. Uzskata šo prasības daļu par neatbilstošu Satversmes 100. panta noteikumiem, kas paredz vārda brīvības tiesības, t.sk. paust savus uzskatus, ka persona, kura padomju okupācijas periodā aktīvi sadarbojās ar PSRS režīmu, strādādams okupācijas varas izpildvarā, būdams Ogres izpildu komitejas priekšsēdētājs, bija PSKP biedrs un no 1949. gada bija saistīts ar dienestu PSRS Iekšlietu ministrijā, ir kolaborants.

Daļa no prasības esot balstīta uz kļūdainu apgalvojumu, ka viņa publikācijā izteiktie V. Laizāna biogrāfijas fakti neatbilstot patiesībai un tādēļ ir godu un cieņu aizskaroši. Viņam nav zināmi iemesli, kādēļ prasītāji pauž šādu nostāju – aiz nezināšanas, jo V. Laizāns no viņiem slēpis savu biogrāfiju, vai arī prasītāji ir apzināti prasības pieteikumā pauduši nepatiesas ziņas. Viņa rakstā publicētās ziņas, ar kurām nav apmierināti prasītāji, ir balstītas uz informāciju par V. Laizānu, kas izriet no Latvijas arhīvos glabātajiem dokumentiem. Tiklīdz tas būs iespējams, attiecīgo dokumentu kopijas iesniegšot tiesā.

Tāpat par nepamatotu uzskata ari to prasības daļu, kas attiecas uz informāciju par prasītāju Veru Laizāni, jo viņa rakstā paustās ziņas par V. Laizāni ir balstītas uz arhīvu ziņām. tādēļ ir patiesas un neaizskar godu un cieņu. Savukārt viņa komentārs par apstākļiem, pie kādiem V. Laizāne tikusi nosūtīta darbā uz GULAG koncentrācijas nometni, ir viņa subjektīvs viedoklis, ko paudis, izmantojot Satversmes 100. pantā garantētās tiesības uz vārda brīvību.

Tiesas sēdē prasītāja pārstāvis prasību uzturēja pilnā apmērā un lūdza tiesu prasījumā norādītās ziņas atzīt par nepatiesām un piedzīt morālo kaitējumu prasītājiem no atbildētāja

Atbildētāja pārstāvis tiesas sēdē prasību neatzina un paskaidroja, ka atbildētājs, publicējot rakstu, ir izmantojis vārda brīvību, viņš ir paudis viedokli un publiskojis informāciju, kas viņam bija zināma kā vēsturniekam. Arī prasījums par morālā kaitējuma kompensāciju nav pamatots, jo par prasītāju Juri Laizānu rakstā nav neviena vārda, bet par Veru Laizāni lūdz tādā pašā apmērā kompensāciju, lai gan rakstā par viņu ir tikai viens teikums.

Tiesa, noklausoties pušu pārstāvju paskaidrojumus tiesas sēdē, pārbaudījusi un novērtējusi lietā iesniegtos rakstveida pierādījumus, atzīst, ka prasība ir pamatota un apmierināma daļēji.

Prasītāji savu prasību pamato ar Civillikuma 2352.’pantu, kura pirmā daļa nosaka, ka katram ir tiesības prasīt tiesas ceļā atsaukt ziņas, kas aizskar viņa godu un cieņu, ja šādu ziņu izplatītājs nepierāda, ka tās atbilst patiesībai.

Obligāts priekšnoteikums prasības apmierināšanai uz minētā likuma pamata ir prasītāja pienākums pierādīt faktu, ka izplatītas viņa godu un cieņu aizskarošas ziņas. Atbildētāja pienākums, ja viņš iebilst pret prasību, ir iesniegt pierādījumus par to, ka ziņas atbilst patiesībai. Līdz ar to, tiesai, lai izvērtētu prasības pamatotību, jānoskaidro vai izplatītās ziņas aizskar prasītāja godu un cieņu un vai izplatītās ziņas atbilst patiesībai.

Ar aizskarošām jāsaprot ziņas, kuras mazina personas godu un cieņu atsevišķu pilsoņu un sabiedrības acīs. Vērtējot, vai izplatītās ziņas aizskar personas godu un cieņu, tiesai jāņem vērā konkrētie lietas apstākli un vispāratzītās ētikas un morāles normas.

Likuma „Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” 1.pantā ir noteikta preses brīvība. Sis princips ir nostiprināts arī Satversmes 100.paniā. kur noteikts, ka ikvienam ir tiesības un vārda brīvība, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus, ka cenzūra ir aizliegta. Bez tam to paredz arī Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 10.panta pirmā daļa. kurai Latvija ir pievienojusies 1997.gada 4.jūnijā.

Lietā nepastāv strīds par to, ka informācija, kuru prasītāji uzskata par nepatiesu un viņu godu un cieņu aizskarošu, ir izplatīta 2016.gada 26. janvārī internēta portālā “Daugavas balss” (www.daugavasbalss.lv) rakstā „Ogres kolaboranta slavināšana” un ka minētais raksts ir par prasītāja Jura Laizāna mirušo tēvu un Veras Laizānos mirušo vīru Vladislavu Laizānu.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 5.panta I.daļu – tiesa izspriež civillietas saskaņā ar likumiem un citiem normatīvajiem aktiem. Latvijas Republikai saistošajiem starptautiskajiem līgumiem un Eiropas Savienības tiesību normām.

Latvijas Republikas Satversmes 95.pants paredz, ka valsts aizsargā cilvēka godu un cieņu.

Saskaņā ar likuma „Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” 7.pantu ir aizliegts publicēt informāciju, kura aizskar fizisko un juridisko personu godu un cieņu un cel tam neslavu.

Prasītāji ir cēluši prasību par godu un cieņu aizskarošu ziņu atsaukšanu un mantiskas kompensācijas piedziņu.

Tādējādi, konkrētajā gadījumā saduras prasītāju tiesības uz personas goda un cieņas aizsardzību ar atbildētāja tiesībām brīvi paust savu viedokli, uzskatus, pārliecību – vārda brīvību. Tiesai ir jānoskaidro:

– vai atbildētājs paudis viedokli vai faktus.

– vai paustajai informācijai ir piemērojams patiesuma kritērijs.

– vai paustā informācija ir prasītāju godu un cieņu aizskaroša.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 93.panta I .dalu – katrai pusei jāpierāda tie fakti, uz kuriem tā pamato savus prasījumus vai iebildumus. Prasītājam jāpierāda savu prasījumu pamatotība, atbildētājam jāpierāda savu iebildumu pamatotība.

No iepriekšminētajā tiesību normā lietoto vārdu tiešās nozīmes un jēguma izriet, ka, vispirms. Šajā lietā ir jānodibina, vai atbildētājs ir izplatījis ziņas, kuras prasītāji uzskata par viņu godu un cieņu aizskarošām.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk- ECT) lietā A/S Diena un Ozoliņš pret Latviju 2007.gada 12.jūlijā spriedumā norādījusi, ka ECT ir atzinusi, ka tad, kad ir runa par atsaukšanos uz kādas trešās personas uzvedību, var dažreiz izrādīties sarežģīti novilkt noteiktu līniju starp šīm kategorijām, proti, „ziņām” un „viedokli”. ECT noteikusi, ka šajā gadījumā jautājums par to. vai viens vai otrs strīdīgais teksts pieder vienai vai otrai kategorijai, proti, „ziņām” vai „viedoklim”, ietilpst nacionālo tiesu novērtēšanas brīvībā.

Atbilstoši skaidrojumam Latviešu literārās valodas vārdnīcā ar vārdu „ziņas” jāsaprot datu, skaitļu un arī informācijas kopums, bet vārda „viedoklis” jēga ir uzskats, izpratne (par ko), arī attieksme (pret ko) (1996.gada izdevums. Rīga. Zinātne. 8.sēj. 425.,467.lpp.).

Lietās par goda un cieņas aizskaršanu un nepatiesu ziņu publicēšanu ir nepieciešams rūpīgi nošķirt ziņas jeb faktus no viedokļa. Fakti ir pakļaujami patiesības pārbaudei, un to pastāvēšana var tikt pierādīta. Ja kāds apgalvo faktu, kas aizskar personas godu un cieņu, tad šī fakta paudējam ir jāpierāda izteikumu atbilstība patiesībai.

Turpretī viedoklis nav pakļaujams patiesības pārbaudei. Tas atspoguļo personas subjektīvu vērtējumu par kādu personu, tās darbību vai kādu notikumu. Tādēļ tas nevar būt ne patiess, ne nepatiess, lai arī cik nepieņemams tas kādam neliktos. Tā kā viedokļa atbilstību patiesībai pierādīt nav iespējams, šāda prasība jau pati par sevi tiks vērtēta kā vārda brīvības pārkāpums (skat. Augstākās tiesas 2003./2(X)4. gada apkopojums „Tiesu prakse lietās par personas goda un cieņas civiltiesisko aizsardzību” 9.1pp.).

Saskaņā ar Latvijas Augstākās tiesas Senāta judikatūru. viedoklis var veidoties kā no patiesiem faktiem, tā no kļūdainām ziņām, nepatiesas informācijas, vai arī abējādi. Ja ziņām jābūt patiesām, tad tādu prasību nevar attiecināt uz publiskotu viedokli (Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta 2002.gada spriedums lietā Nr. SKC-102. 2005.gada lietās Nr. SKC-41, Nr. SKC-587). Tādejādi viedoklis nav pakļaujams patiesuma pārbaudei. Tas atspoguļo personas subjektīvo vērtējumu par kādu personu, tās darbību vai kādu notikumu.

Lai nošķirtu viedokli no faktiem, jāņem vērā:

ne tikai izteikumu gramatiskā interpretācija, tas, vai izteikums ir pausts apgalvojuma vai pieņēmuma formā, bet arī publikācijas kopējais konteksts, kā šādu sižetu uztvertu neitrāls lasītājs, paša izteikumu autora piešķirtā nozīme attiecīgajiem izteikumiem.

Lietā atrodas 2017.gada 7.janvārī starp prasītājiem un atbildētāju SIA “Daugavas balss”, kas ir internēta portāla “Daugavas balss” īpašnieks, kurā 2016.gada 26. janvārī bija nopublicēts atbildētāja Gata Liepiņa raksts „Ogres kolaboranta slavināšana”, izlīgums (lietas 78.lapa). Minēto izlīgumu Ogres rajona tiesa ar savu lēmumu ir apstiprinājusi 2017.gada 25.janvārī, kas ir stājies spēkā. Saskaņā ar šo izlīgumu SIA “Daugavas balss” kā atbildētājs ir prasību atzinusi, atsaukusi nepatiesās ziņas un atvainojusies prasītājiem. Apstiprinot izlīgumu, izbeigta tiesvedība lietā pret atbildētāju SIA “Daugavas balss” (lietas 85.lapa), tāpēc tiesai ir jāvērtē, kuras no prasījumā norādītajām atbildētāja Gata Liepiņa rakstā minētajām ziņām atzīstamas par nepatiesām.

Raksta virsraksts “Ogres kolaboranta slavināšana”. Raksta autors norāda : “Manā īpašumā nonāca nupat 2015.gadā par Ogres pašvaldības līdzekļiem izdotā grāmata “Pilsēta

Ogre. Cilvēki. Likteņi. Laikmeti.” Grāmatas 197.-203.Ipp. ir veltīta “Ogres kriminālās nodaļas priekšniekam” Vladislavam Laizānam “( lietas 12.lapa). Tādejādi tiesai nav pamata apšaubīt faktu, ka raksta virsrakstā ar vārdu “kolaborants” domāts Vladislavs Laizāns, kas ir prasītāja Jura Laizāna mirušais tēvs un prasītājas Veras Laizānes mirušais vīrs.

Vārds “kolaboracionisms” Svešvārdu vārdnīcā tiek skaidrots kā “dzimtenes nodevēju sadarbošanās ar okupantiem”, bet vārds “kolaboracionists” kā “dzimtenes nodevējs, kas sadarbojas ar okupantiem “(1969.gada izdevums, Rīga, Liesma. 336.lpp.).

Kolaboracionisms (franču: collaboration ‘sadarbība’) šaurākā nozīmē ir jebkura sadarbība ar okupācijas varu, savukārt starptautiskajās tiesībās ar šo terminu saprot apzinātu, brīvprātīgu un tīšu sadarbību ar pretinieku, darbojoties tā interesēs pret savu valsti. Terminam ir izteikti negatīva nokrāsa, saistot to ar pakalpību,… ( skat. https://lv.wikipcdia.org/wiki/Kolaboracionisms).

Arī padomju okupācijas laikā cilvēki Latvijā dzīvoja, strādāja, mācījās, veidoja karjeru. To. kuri aktīvi pretojās pastāvošajam režīmam vai arī centās no tā norobežoties un nekādi nesadarboties, bija ievērojams mazākums. Bet vai visi pārējie Latvijas pilsoņi un viņu pēcteči uzskatāmi par kolaborantiem? Ko nozīmē pats jēdziens „kolaborācija”, un kā tas piemērojams Latvijas un visas Baltijas unikālajai situācijai, kad okupācija ilgusi piecdesmit gadus? Savu viedokli izsaka Latvijas Okupācijas muzeja ekspozīcijas kurators Dr.hist. RITVARS JANSONS: par kolaborāciju var runāt gadījumā, ja šīs personas gan nacistu, gan komunistu okupācijas periodā bijušas iesaistītas masveida represiju realizēšanā pret savas valsts pilsoņiem. Nevis gadījumos, kad cilvēks bijis iesaukts, piemēram, leģionā, karojis svešā teritorijā. Tā bija viņa piespiedu iesaistīšana karadarbībā. Piemēram, kā iesaukšana padomju armijā un karošana Afganistānā. Taču ja notikusi vēršanās pret savas valsts valstiskumu ar represiju palīdzību tur nav cita apzīmējuma kā kolaborācija (skat. LV portāla rakstu “Latvieši un kolaboracionisms: jautājumu vairāk nekā atbilžu”).

Saskaņā ar Satversmes 95. pantu valsts aizsargā cilvēka godu un cieņu, un saskaņā ar Civillikuma 2352.’ pantu katram ir tiesības prasīt tiesas ceļā atsaukt ziņas, kas aizskar viņa godu un cieņu, ja šādu ziņu izplatītājs nepierāda, ka tās atbilst patiesībai. Tiesas ieskatā virsrakstā nosaucot Vladislavu Laizānu par kolaborantu. atbildētājs ir aizskāris prasītāju godu un cieņu, nepamatoti nosaucot prasītāju mirušo ģimenes locekli izteikti negatīvā nokrāsā, bez pietiekamiem un neapstrīdamiem pierādījumiem, tāpēc raksta virsraksts „Ogres kolaboranta slavināšana” ir atzīstams par nepatiesu ziņu.

Tiesas ieskatā prasījums par ziņas “Patiesībā Vladislavs Laizāns no 1949. 1952. gadam mācījās PSRS Iekšlietu ministrijas Rīgas virsnieku skolā, kuru beidzot strādāja kā Iekšlietu ministrijas (IeM) operatīvais pilnvarotais – izmeklētājs. PSRS IcM (starptautiski pazīstama kā MVD)” atzīšanu par nepatiesu ir atstājams bez izskatīšanas, jo puses tiesai nav iesniegušas pierādījumus par minētās skolas nosaukumu laikā, kad tajā mācījās Vladislavs Laizāns. Tāpēc tiesai nav pamata izvērtēt vai šī ziņa ir patiesa vai nē.

Ziņa “Laizāna kā operatīvā pilnvarotā IeM virsnieka pienākumos .. , [ietilpa] jau ieslodzītu, fiziski un morāli pazemotu cilvēku pratināšana un vervēšana, krimināllietu safabricēšana.” tiesas ieskatā ir nepatiesa, jo ieslodzīto krimināllietas bija jau izskatītas, kad ieslodzītie nonāca nometnē. Mūsdienu latviešu valodas vārdnīcā vārds safabricēt ir skaidrots sekojoši: safabricēt -ēju, -ē, -ē, pag. -ēju, ir. darb. Izdomāt, sakopot, sagrozot (piem.. nepatiesas ziņas, faktus) kādā nolūkā; izgatavot, radīt, sacerēt (ko tādu, kas satur šādas ziņas, faktus). 5. analīžu rezultātus. Pierādījumi pret apsūdzēto ir safabricēti. S. melīgu rakstu (skat. http://www.tezaurs.lv/mlwK).

Atbildētājs nav iesniedzis pierādījumus tam, ka Vladislavs Laizāns būtu ierosinājis un izmeklējis ierosinātas krimināllietas, bet frāze “krimināllietu safabricēšana” atbilstoši skaidrojumam vārdnīcā atzīstama par aizskarošu un nepatiesu, lai gan pats raksta autors savā rakstā norādīja “Mans mērķis nav recenzēt šo grāmatu, tomēr vēlos norādīt uz kādu būtisku piemēru, kāpēc ir svarīgi neizmantot vienpusīgi iegūto informāciju.” Taču tiesas ieskatā viņš ir nonācis pretrunā pats ar sevi.

Tiesas ieskatā ir noraidāms prasījums par ziņas “Viņam piedāvāja saglabāt darbu ar pazeminājumu amatā, bet viņš izteica vēlēšanos iekšlietu orgānus pamest” atzīšanu par nepatiesu, jo atbildētājs ir lietas materiāliem pievienojis 1959.gada 5.septcmbra LPSR Iekšlietu ministrijas kadru daļas vadītāja Karpaea ziņojumu Latvijas komunistiskās partijas Centrālās komitejas administratīvo tirdzniecības un finanšu iestāžu nodaļas vadītājam Kacenam (lietas 49.lapa), kurā trešā rindkopā ir norādīts: “Ņemot vērā nosacīto sodu un Ogres rajona sabiedrības lūgumu, LPSR iekšlietu ministrija uzskatīja par iespējamu atstāt Laizānu darbā un piedāvāja viņam zemāku amatu. Laizāns atteicās no amata piedāvājuma un izteica lūgumu atbrīvot no darba milicijā. Viņa lūgums tika izpildīts.” Tādejādi ziņa ir patiesa, jo to apstiprina arhīva dokuments, kura skaidri un nepārprotami ir norādīts, ka Iekšlietu ministrija uzskatīja par iespējamu Laizānu atstāt darbā, piedāvājot viņam zemāku amatu.

Tiesas ieskatā par nepatiesu atzīstama ziņa “LKP Ogres rajona komiteja viņu no šī amata atbrīvoja it kā veselības stāvokļa dēļ.” No lietai pievienotās arhīva kopijas par 1967.gada 27.aprīļa LKP Ogres rajona komitejas lēmumu (lietas 52.lapa) ir konstatējams, ka LKP Ogres rajona komiteja pieņem Ogres rajona izpildkomitejas priekšlikumu par Granīta apstiprināšanu Pilsētas darbaļaužu deputātu padomes izpildkomitejas priekšsēdētāja amatā, atbrīvojot no tā biedru Laizānu veselības stāvokļa dēļ. No minētā dokumenta ir secināms, ka Laizānu veselības stāvokļa dēļ atbrīvo Ogres rajona izpildkomiteja, bet LKP Ogres komiteja šo priekšlikumu pieņem, tāpēc atbildētāja rakstā paustā ziņa par to, ka no pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētāja amata Laizānu atbrīvo LKP rajona komiteja ir nepatiesa.

Par nepatiesu tiesa atzīst ziņu “Ir dažādas kolaborācijas izpausmes, bet iestāšanās dienestā tūlīt pēc 1949. gada 25. marta deportācijām, liecina par kolaborācijas augstāko pakāpi.” No lietai pievienotās personāla kadru uzskaites lapas (lietas 43.-46.lapa) redzams, ka Laizāns Vladislavs Antona dēls no 1949.gada IX līdz 1952.gada IV ir PSRS Iekšlietu ministrijas Rīgas Virsnieku skolas kursants, bet autobiogrāfijā (lietas 47.1apa) viņš ir noradījis, ka 1949.gada rudenī devās mācīties PSRS iekšlietu ministrijas Rīgas virsnieku skolā un tikai 1952.gadā pēc skolas beigšanas aizbrauca strādāt uz PSRS Tālajiem Austrumiem Iekšlietu ministrijas sistēmā. Tādejādi nav iegūti pierādījumi un tādus neiesniedza arī atbildētājs, ka Laizāns iestājies dienestā tūlīt pēc 1949.gada 25.marta deportācijām.

Izvērtējot ziņu “.. Latvijā par Ogres pašvaldības līdzekļiem izdotā izdevumā slavina kolaboraniu Staļina laika iekšlietu sistēmas virsnieku, kurš strādājis analogā nometnē PSRS un visticamāk tieši piedalījies nevainīgu cilvēku represēšanā. kā arī vēlāk veicis apšaubāmas kvalitātes dienestu milicijā, kas beidzies ar slepkavību “, tiesa atzīst to par nepatiesu, jo, lai gan atbildētājs ir atsaucies uz 1959.gada 5.scptcmbra LPSR Iekšlietu ministrijas kadru daļas vadītāja Karpača ziņojumu Latvijas komunistiskās partijas Centrālās komitejas administratīvo tirdzniecības un finanšu iestāžu nodaļas vadītājam Kacenam (lietas 49.lapa),tomēr ir sagrozīta ziņojuma pirmā rindkopa un savā rakstā atbildētājs norāda : “1959.gada 25.scptembrī Latvijas PSR iekšlietu ministrijas kadru daļas priekšnieks Karpačs ziņoja komunistiskās partijas vadībai, ka milicijas kapteinis Laizāns ticis sodīts ar diviem gadiem brīvības atņemšanas nosacīti par to. ka 1959.gada 24.jūnijā izdarīja sava dienesta biedra slepkavību “aiz neuzmanības”. Dokumentā , kas pievienots lietai pirmajā rindkopā ir norādīts “Ziņoju, ka šī gada 24.jūnijā milicijas kapteinis V.A.Laizāns neuzmanības dēļ nogalināja biedru Gromovu, LPSR Iekšlietu ministrijas Milicijas pārvaldes darbinieku.”

Dokumenta otrajā rindkopā ir norādīts: “1959.gada 1.septembrī LPSR Augstākās tiesas krimināllietu tiesas kolēģija izskatīja Laizāna apsūdzību pēc Kriminālkodeksa 139.panta, piemērojot 53.pantu, un lēma par nosacītu brīvības atņemšanu uz diviem gadiem ar divu gadu pārbaudes laiku…. “

Atbildētājs norāda, ka Laizāns ir izdarījis slepkavību, lai gan dokumentā (lietas 49.lapa), uz kuru atsaucas atbildētājs, ir norāde “neuzmanības dēļ nogalinājis biedru”. Tālāk dokumentā ir norāde, ka 1959.gada 1.septembrī LPSR Augstākās tiesas krimināllietu tiesas kolēģija izskatīja Laizāna apsūdzību pēc Kriminālkodeksa 139.panta.

Kriminālkodeksa 139.pantā. kas bija spēkā Latvijas PSR līdz 1961.gadam, bija paredzēta atbildība par nogalināšana aiz neuzmanības vai nogalināšana, kas saistīta ar nepieciešamās aizstāvības robežu pārkāpšanu, bet slepkavība bija nošķirta no citiem nonāvēšanas veidiem kā noziegums, kas izdarīts ar iepriekšēju nodomu.

Tādejādi Laizāns tika tiesāts sakarā ar negadījumu milicijas dienesta laikā, neuzmanīgi rīkojoties ar ieroci, nevis par slepkavību. Citu sodāmību viņam nebija, tāpēc ir nepatiesa ziņa. ka “arī vēlāk veicis apšaubāmas kvalitātes dienestu milicijā”, šo ziņu atbildētājs nav pierādījis un nav arī iesniedzis dokumentus, kas to apliecinātu.

Izvērtējot ziņu “.. tiek radīti mīti par personībām, notikumiem un veselu laikmetu. Iespējams, ka joprojām ir dzīvi politiskajās represijās cietušie, kuri atminas Laizānu kā vienu no represiju īstenotājiem”, tiesa to atzīst par nepatiesu, jo atbildētāja iesniegtie materiāli (lietas 98.- 104.lapa) no arhīva fonda “Latvijas PSR Valsts drošības komitejas (VDK) par sevišķi bīstamiem pretvalstiskiem noziegumiem apsūdzēto personu krimināllietas” neapliecina faktu, ka kartītēs minēto personu represijas būtu īstenojis Laizāns. jo personu atrašanās fakts nometnē, kurā strādāja arī Laizāns pats par sevi nav pierādījums.

Ziņa “.. vēlākās dzīves laikā izdarītie labie darbi neattaisno pagātnē Latvijas valstij un tautai nodarīto ” ir atzīstama par nepatiesu, tā ir godu un cieņu aizskaroša, jo liecina par to. ka it kā Vladislavs Laizāns ir Latvijai nodarījis sliktus darbus. Šādus pierādījumus un apstiprinājumu šīs ziņas patiesumam atbildētājs nav iesniedzis.

Par prasītāju Veru Laizāni ziņa “Grūti pateikt, cik uzticīga padomju režīmam bija Vera Laizānc. bet katru tikko institūtu beigušo sadalē uz šādu slepenu objektu pie ..tautas ienaidniekiem” diezin vai sūtīja ” tiesas ieskatā ir atzīstama par nepatiesu, jo atbildētājs nav pierādījis un lietā nav iegūti apstiprinājumi tam, ka labošanas darbu celtniecības nometne Nr.507 bija slepens objekts, kā arī nav ziņu par sadales komisijas darbu un uz kādiem objektiem sadales komisijai bija jāsūta augstskolu beigušie studenti. Šī ziņa rada nepatiesu priekšstatu par Veru Laizāni, ka viņa ir strādājusi PSRS slepenā objektā un sadarbojusies ar “tautas ienaidniekiem”.

No Latvijas Republikas 1997.gada 4.jūnija likuma „Par 1950.gada 4.novembra Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju un tās 1., 2., 4., 7. un 11.protokolu” 10.panta redzams, ka ikvienam ir tiesības brīvi paust savus uzskatus, šīs tiesības ietver uzskatu brīvību un tiesības netraucēti saņemt un izplatīt informāciju un idejas bez iejaukšanās no sabiedrisko institūciju puses un neatkarīgi no valstu robežām.

Savukārt panta otrā daļa paredz, ka. tā kā šo brīvību īstenošana ir saistīta ar pienākumiem un atbildību, tā var tikt pakļauta tādām formalitātēm, nosacījumiem, ierobežojumiem vai sodiem, kas paredzēti likumā un nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, lai aizsargātu valsts drošības, teritoriālās vienotības vai sabiedriskās drošības intereses, nepiejautu nekārtības vai noziegumus, aizsargātu veselību vai morāli, aizsargātu citu cilvēku reputāciju vai tiesības, nepieļautu konfidenciālās informācijas izpaušanu vai lai saglabātu tiesas autoritāti un objektivitāti.

Tādejādi saskaņā ar minēto tiesa vērtēja šīs ziņas un to patiesumu, bet ja atbildētājs uzskata, ka tās nav ziņas, bet viņa viedoklis vai vērtējums, tad tiesa vēlas norādīt, ka lai sniegtu asu un negatīvu personas vērtējumu, arī ir jābūt pietiekamam pamatojumam. Piemēram, lietā De Haes un Gijsels pret Beļģiju ECT norādīja, ka [arī] “viedoklis var būt nesamērīgi aizskarošs, jo īpaši tad, ja tam trūkst jebkādas faktu bāzes”. Tādēļ tiesai ir jāvērtē, vai persona, kuras gods un cieņa, iespējams, tikusi aizskarta, ir bijusi iesaistīta kādās norisēs vai veikusi kādas darbības, kas radījis pamatu attiecīgam viņas novērtējumam.

Būtiskākā ir nevis izteikuma gramatiskā interpretācija vai tas, ka izteikums pausts apgalvojuma vai pieņēmuma formā, bet publikācijas vai izteikumu kopējais konteksts. Piemēram, ja kāda persona nosaukta par “blēdi”, tad atkarībā no konteksta tas var būt gan vērtējums Šīs personas rīcībai kādā sadzīviskā situācijā, gan patiesības pārbaudei pakļaujams fakts, ja ar to domāts konkrēts krimināls nodarījums. Otrkārt, būtiska nozīme piešķirama tam, kā šādu izteikumu vai sižetu uztvertu neitrāls lasītājs. Vai viņš. to. piemēram, vērtētu kā neizdevušos joku, vai asu kādas personas kritiku, vai arī uztvertu kā konkrētu faktu. Treškārt, svarīga var būt arī paša izteikuma autora piešķirtā nozīme attiecīgajiem izteikumiem (skat. Tiesu prakses apkopojums Tiesu prakse lielās par personas goda un cieņas civiltiesisko aizsardzību. Augstākā tiesa. 2003.-2004.gads.).

Prasītāji lūdz no atbildētāja piedzīt kompensāciju par morālo kaitējumu. Iespējamie kritēriji, nosakot mantiskās kompensācijas apmēru, ir nepatiesu, godu un cieņu aizskarošu ziņu izplatīšanas publiskums, plašums, šī aizskāruma smagums pret personu, sekas, ko radījusi godu un cieņu aizskarošu ziņu izplatīšana, pušu personība u.c.

Kā ir norādīts Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta 2011.gada 5.oktobra spriedumā, nosakot kompensācijas apmēru, pirmkārt, nepieciešams pārbaudīt, vai tiek nodrošināts līdzsvars starp vārda brīvību un goda un cieņas aizsardzību. Otrkārt, kā norādīts juridiskajā literatūrā, tiesām jāņem vērā taisnīguma un saprātīguma kritērijs (sk. Joksts O. Morālais kaitējums: zaudējumu atlīdzināšana // Jurista Vārds, 2005, Nr. 15(370).: Retējums J. Kāds ir goda un cieņas aizskāruma civiltiesiskais regulējums // Jurista vārds. 2003. A’r.30 (288).). kā arī. piekrītot V.Sinaiska teiktajam, ka „apmierinājuma pirmatnīgā ideja ir nodibināt mieru starp cietušo un aizskāruma izdarītāju kā kaitējumā vainīgo”, jāpanāk vismaz daļēja konfliktējošo pušu samierināšana (sk. Sinaiskis V. Latvijas civiltiesību apskats. Lielu tiesības. Saistību tiesības.-Rīga: Latvijas Juristu biedrība. 1996. 147.lpp.). Tādējādi piespriežamajai summai jāizpilda trīs galvenās funkcijas:

1) taisnīguma funkciju – tiesām jāpiemēro Civillikuma 5.pants, kas nosaka: „Kad lieta jāizšķir pēc tiesas ieskata (..), tad tiesnesim jāspriež pēc taisnības apziņas un vispārīgiem tiesību principiem”;

2) prevencijas funkciju – lai piespriestā summa atturētu atbildētāju un citas personas no līdzīga aizskāruma nodarīšanas nākotnē;

3) samierināšanas funkciju – cietušajam jādod tik liela atlīdzība, kas viņu apmierinātu un dotu viņam gandarījumu, saprātīgi izvērtējot atbildētāja spēju dot šādu atlīdzību.

Lietā nav strīda, ka minētās ziņas ir publiski izplatītas. Kā redzams no lietas materiāliem, rakstu no tā publicēšanas brīža bija apskatījuši vairāk nekā 800 interesenti, daļa no tiem bija portālā rakstam pievienojuši arī savus komentārus.

Nosakot kompensācijas apmēru jāņem vērā, ka minētās ziņas faktiski bija pieejamas neierobežotam personu lokam.

Tiesa uzskata, ka konkrētā gadījumā nosakot atlīdzības apmēru, būtisks ir tieši aizskāruma smagums un pušu personība. Prasītājs Juris Laizāns ir Ogres novada domes deputāts, bet prasītāja Vera Laizāne pensionāre. Ziņas izplatītas par mirušu cilvēku, kurš pats sevi nevar aizstāvēt. Izplatot šādas ziņas, ka mirušais ir bijis kolaborants, tiek apšaubīta prasītāju reputācija un novērtējums sabiedrības acīs, aizskarts Laizānu ģimenes gods. Tiesa ņem arī vērā. ka atbildētājs Gatis Liepiņš. kurš par sevi rakstā norādījis, ka ir LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas loceklis, tātad viņa sniegtajiem faktiem ir augsta ticamības pakāpe.

Tiesa ņem vērā, ka lietā sākotnējais otrs atbildētājs SIA “Daugavas balss” ir prasību atzinusi, atsaukusi nepatiesās ziņas un atvainojusies prasītājiem, bet atbildētājs Gatis Liepiņš nebija ar mieru izlīgt ar prasītājiem.

Ņemot vērā minētos apstākļus, mantiskās kompensācijas apmērs par prasītājiem nodarīto goda un cieņas aizskārumu ir nosakāms 1000 EUR apmērā katram, jo tika aizskarts ģimenes gods. publicējot par mirušo nepatiesas ziņas, kas aizskāra vienlīdz kā dēlu tā sievu. Tiesas ieskatā minētā summa konkrētajos valsts ekonomiskajos apstākļos pilda gan prevencijas funkciju, gan arī tai jāspēj puses samierināt. Minētā atlīdzinājuma summa ir taisnīga, ņemot vērā auditorijas apmēru un raksta saturu. Šāda naudas summa izpilda prevencijas funkciju, jo tā atturētu atbildētāju no līdzīgu prettiesisku darbību veikšanas nākotnē, ka arī šāda atlīdzības summa izpildītu samierināšanās funkciju tamdēļ, ka mazākas atlīdzības summas noteikšana pilnībā nekompensētu prasītāju ciešanas un pārdzīvojumus. Turklāt mazākas summas noteikšanas gadījumā prasītāji tiktu atkārtoti pazemoti no atbildētāja puses, jo tas liecinātu par to, ka atbildētājs var rīkoties, kā vien tam ienāk prātā, nerēķinoties ar citu personu tiesībām un ar likumu aizsargātajām interesēm.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 41.panta pirmo daļu pusei, kuras labā taisīts spriedums, tiesa piespriež no otras puses visus tās samaksātos tiesas izdevumus, tāpēc no atbildētāja par labu prasītājam Jurim Laizānam ir piedzenami samaksātie tiesas izdevumi 399,44 EUR, ko apliecina lietai pievienotie maksājumu uzdevumi par valsts nodevas samaksu (lietas 9.lapa) un ar lietas izskatīšanu saistīto izdevumu samaksu (lietas 10., 11.lapa).

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 44.pantu no atbildētāja par labu prasītājam Jurim Laizānam ir piedzenami samaksātie divi no trim rēķiniem par advokāta palīdzību (lietas 89., 106.lapa) 600 EUR. bet pirmais rēķins, kas datēts ar 2016.gada 8.novembri (lietas 65.lapa) tiesas ieskatā nav attiecināms uz atbildētāju, jo daļēja tā atmaksa bija atrunāta 2017.gada 7.janvārī starp prasītājiem un atbildētāju SIA “Daugavas balss” noslēgtajā un tiesas apstiprinātajā izlīgumā.

Atbilstoši Civilprocesa likuma 204.1 pantam atbildētājam nosakāms sprieduma labprātīgas izpildes termiņš 10 dienas no sprieduma spēkā stāšanās dienas par morālās kompensācijas un tiesas izdevumu samaksu prasītājiem.

Saskaņā ar 2015.gada 28.jūlija Ministru kabineta noteikumiem Nr.412 “Noteikumi par rajona (pilsētas) tiesām, apgabaltiesām un šo tiesu darbības teritoriju” no 2018.gada 1.marta Ogres rajona tiesa tiek reformēta Zemgales rajona tiesas sastāvā, tāpēc apelācijas sūdzības ir adresējamas Zemgales apgabaltiesai un iesniedzamas Zemgales rajona tiesā.

Rczolutīvā daļa

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 8., 15.. 41., 97., 190.-194.. 199.. 204.1 pantu tiesa nosprieda apmierināt daļēji Jura Laizāna un Veras Laizānes prasību pret Gati Liepiņu par nepatiesu ziņu atsaukšanu, morālā kaitējuma apmēra noteikšanu un piedziņu.

Atzīt 2016.gada 26. janvārī interneta portālā “Daugavas balss” (www.daugavasbalss.lv) autora Gata Liepiņa, LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas locekļa, publicētajā rakstā „Ogres kolaboranta slavināšana” norādītās ziņas par nepatiesām par Vladislavu Laizānu:

1. Raksta virsrakstu ..Ogres kolaboranta slavināšana*’;

2. “Laizāna kā operatīvā pilnvarotā IeM virsnieka pienākumos .. , [ietilpa] jau ieslodzītu, fiziski un morāli pazemotu cilvēku pratināšana un vervēšana, krimināllietu safabricēšana.”

3. “LKP Ogres rajona komiteja viņu no šī amata atbrīvoja it kā veselības stāvokļa dēļ.”

4. “Ir dažādas kolaborācijas izpausmes, bet iestāšanās dienestā tūlīt pēc 1949. gada 25. marta deportācijām, liecina par kolaborācijas augstāko pakāpi.”

5. Latvijā par Ogres pašvaldības līdzekļiem izdotā izdevumā slavina kolaborantu Staļina laika iekšlietu sistēmas virsnieku, kurš strādājis analogā nometnē PSRS un visticamāk tieši piedalījies nevainīgu cilvēku rcpresēšanā. kā arī vēlāk veicis apšaubāmas kvalitātes dienestu milicijā, kas beidzies ar slepkavību.”

6. tiek radīti mīti par personībām, notikumiem un veselu laikmetu. Iespējams, ka joprojām ir dzīvi politiskajās represijās cietušie, kuri atminas Laizānu kā vienu no represiju īstenotājiem.”

7. vēlākās dzīves laikā izdarītie labie darbi neattaisno pagātnē Latvijas valstij un lautai nodarīto.”

un par Veru Laizāni: “Grūti pateikt, cik uzticīga padomju režīmam bija Vera Laizāne, bet katru tikko institūtu beigušo sadalē uz šādu slepenu objektu pie „tautas ienaidniekiem” diezin vai sūtīja.”

Piedzīt no Gata Liepiņa, personas kods … morālo kompensāciju par nepatiesu un personas cieņu aizskarošu ziņu izplatīšanu par labu Jurim Laizānam, personas kods … 1000 EUR (viens tūkstotis eiro) un par labu Verai Laizānei. personas kods 1000 EUR (viens tūkstotis eiro).

Atstāt bez izskatīšanas prasījumu par ziņas “Patiesībā Vladislavs Laizāns no 1949. 1952. gadam mācījās PSRS Iekšlietu ministrijas Rīgas virsnieku skolā, kuru beidzot strādāja kā Iekšlietu ministrijas (IeM) operatīvais pilnvarotais izmeklētājs. PSRS IeM (starptautiski pazīstama kā M VD)” atzīšanu par nepatiesu.

Noraidīt prasījumu par ziņas “Viņam piedāvāja saglabāt darbu ar pazeminājumu amatā, bet viņš izteica vēlēšanos iekšlietu orgānus pamest” atzīšanu par nepatiesu.

Piedzīt no Gata Liepiņa, personas kods … par labu Jurim Laizānam, personas kods … tiesas izdevumus 399,44 EUR un izdevumus par advokāta palīdzības samaksu 600 EUR, kopā 999.44 EUR (deviņi simti deviņdesmit deviņi eiro 44 centi).

Noteikt termiņu sprieduma labprātīgai izpildei 10 dienas no sprieduma spēkā stāšanās dienas.

Spriedumu var pārsūdzēt 20 dienu laikā pēc pilna sprieduma sastādīšanas 2018.gada 27.februārī Zemgales apgabaltiesā, iesniedzot apelācijas sūdzību Zemgales rajona tiesā.

Tiesnesis (personiskais paraksts) A. Naglis

Ogrē 2018. gada 27.februārī

March 5, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Starptautiska konference

Starptautiska konference “Trešais ceļš – nacionālā pretošanās kustība komunistiskajam un nacistiskajam okupāciju režīmiem Baltijas reģionā“


Konference notiks 2018.gada 15.martā Latvijas Kara muzejā, Rīgā, Smilšu ielā 20

10.00 Konferences atklāšana/Opening of the conference – Aija Fleija, Latvijas Kara muzeja direktore/ Director, Latvian War Museum

Uzrunas:
Ināra Mūrniece, Latvijas Republikas Saeimas priekšsēdētāja (videouzruna)/ Speaker of the Saeima of Latvia
Raimonds Bergmanis, Latvijas Republikas aizsardzības ministrs/ Minister of Defence, Latvia
Dace Melbārde, Latvijas Republikas kultūras ministre/Minister of Culture, Latvia
Inesis Feldmanis, Latvijas Vēsturnieku komisijas priekšsēdētājs/ Chair of the Commission of Historians of Latvia
Egils Levits, Dr.iur.h.c., Eiropas Savienības Tiesas tiesnesis (videouzruna)/ Member of Court of Justice of the European Union

I sesija / Session I

10.30 -10.50 Juris Ciganovs, Dr.hist., Latvijas Kara muzejs/Latvian War Museum: Pretošanās kustība padomju okupācijas režīmam 1940.-1941.gadā/ Resistance Movement to Soviet Occupation Regime in Latvia 1940-1941
10.50-11.10 Dzintars Ērglis, Dr.hist., Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūts/ Institute of Latvian History at the University of Latvia: Latvijas Centrālās padomes pretošanās kustības pieredze./ The Experience Resistance Movement led by Central Council of Latvia

11.10- 11.30 Andrijs Rukass (Andrii Rukas), Dr.hist. Kijevas T. Ševčenko Nacionālā Universitāte, Kijeva, Ukraina/ T.Shevchenko National University of Kiev, Ukraine: Ukrainas Sacelšanās armija cīņā pret padomju un vācu okupāciju/ The Ukrainian Insurgent Army in the Struggle against Nazi and Soviet Occupation

11.30- 11.50 Zigmārs Turčinskis, Dr.hist., Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūts/ Institute of Latvian History at the University of Latvia: Latvijas Nacionālo partizānu organizācijas (1944-1953) izveidošanās, struktūra, bojā eja./ The Formation, Structure, Destruction of the Latvian National Partisan Organization (1944-1953).

11.50-12.00 Debates/ Discussion

12.00-12.40 Kafijas pauze / Coffee break

II sesija/ Session II

12.40.-13.00. Ieva Kvāle, Latvijas Kara muzejs/ Latvian War Museum: Latvijas Centrālās Padomes Memorands, tā parakstītāji/ Memorandum of the Central Council of Latvia and Its Signatories

13.00-13.20 Simons Jazavita (Simonas Jazavita), Vitauta Dižā Universitāte, Kauņas pilsētas muzejs, Kauņa, Lietuva/ Vytautas Nagnus University, Kaunas City museum, Kaunas. Lithuania: Pretošanās kustība okupāciju režīmiem Lietuvā (1940.-1950.gadi)/ Resistance Movement Against Occupation Regime in Lithuania (1940-1950)

13.20-13.40 Ruslana Marceņuka (Ruslana Martseniuk), Dr.hist., Ukrainas Drošības dienesta valsts arhīvs/ State Archives of the Security Service of Ukraine: Ārzemju brīvprātīgie Ukrainas Sacelšanās armijā (1942-1945)/ Foreign Volunteers in Ukrainian Insurgent Army (1942-1945)

13.40-14.00 Tomass Hījo, Dr.hist. (Toomas Hiio), Igaunijas Kara muzejs- J.Laidonera muzejs, Tallina, Igaunija/ Estonian War Museum-General Laidoner Museum: Uluotsa – Tīfa valdība 1944. gada septembrī un Igaunijas Republikas likumīgā kontinuitāte/The Uluots-Tief Government in September 1944 and Legal Continuity of the Republic of Estonia

14.00.- 14.10. Debates/ Discussion

III sesija / Session III

14.10- 14.30 Uldis Neiburgs, Dr.hist., Latvijas Okupācijas muzejs/ Museum of the Occupation of Latvia: Pretošanās kustība nacionālsociālistiskās Vācijas okupētajā Latvijā. Pētniecības sasniegumi un problēmas/ Resistance against the National Socialist Germany in Occupied Latvia. Research Achievements and Challenges

14.30-14.50 Daina Bleiere, Dr.hist., Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūts/ Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūts/ Institute of Latvian History at the University of Latvia: “Franču grupa” un Latvijas Centrālā padome / “French group” and Central Council of Latvia

14.50.-15.10. Ritvars Jansons, Dr.hist., Latvijas Republikas Saeimas deputāts/ Member of Saeima of Latvia: Nacionālās pretošanās kustības dalībnieku un disidentu darbība Latvijā 1960-1980.gados/ Activities of the National Resistance Movement and Dissidents in Latvia during 1960-1980s

Debates / Discussion

15.30. Konferences noslēgums/ Conclusion of the conference

March 5, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

   

%d bloggers like this: