Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Kā PSRS izturējās pret latviešu leģionāriem pēc kara?

Viss raksts:   https://www.lsm.lv/raksts/dzive–stils/vesture/uldis-neiburgs-ka-psrs-izturejas-pret-legionariem-pec-kara.a271492/

Uldis Neiburgs: Kā PSRS izturējās pret latviešu leģionāriem pēc kara?

Laikā, kad latviešu leģionāru atcere 16. martā no vienkāršas kara veterānu pieminēšanas dienas ir kļuvusi par vēstures norišu dažādo skaidrojumu un politisko uzskatu sadursmes datumu, ikvienam ir vērts atcerēties, kā komunisti okupētajā Latvijā vairāku desmitu gadu garumā ierobežoja dzīves un darba apstākļus kara veterāniem.

Izsūtījums garantēts

Otrā pasaules kara laikā nacionālsociālistiskās Vācijas bruņotajos spēkos cīņā pret Padomju Savienību bija iesaistīti ap 115 000 latviešu karavīru.

Karam beidzoties, gandrīz 50 000 no viņiem nonāca padomju gūstā un ilgāku vai īsāku laiku bija ieslodzīti PSRS filtrācijas un Gulaga nometnēs.

Viņu vidū bija jau 1943.–1944. gadā cīņās Austrumu frontē Krievijā gūstā kritušie, savas vienības pazaudējušie vai atstājušie karavīri, 1944.–1945. gadā uz Vāciju nosūtītie un cīņās ielenktie vai ievainotie leģionāri. Arī no Itālijas, Francijas, Zviedrijas izdotie un no angļu un amerikāņu gūsta uz Padomju Savienību repatriējušies karavīri un latviešu leģionāri, kas kara beigas 1945. gada 8. maijā sagaidīja Kurzemes frontē.

Attēlā Arvīda Andža filtrācijas apliecība, izsniegta Kuldīgas NKVD filtrācijas nometnē. 1945. gada 25. maijs.

Ķēdēs izkārtojušās Sarkanās armijas vienības līdz pat 1945. gada maija beigām Kurzemē “izķemmēja” tikko ieņemtos apgabalus un visus vīriešus vecumā no 16 līdz 60 gadiem sadzina ar dzeloņdrātīm nožogotās savākšanas vietās.

Sagūstītie leģionāri bieži tika aplaupīti – viņiem atņēma pulksteņus, zābakus un labāko apģērbu. Nereti bija gadījumi, kad gūstā kritušos aizturēšanas brīdī vai arī nedaudz vēlāk turpat uz vietas nošāva.

Gūstekņu pārbaudi organizēja un veica Sarkanās armijas pretizlūkošanas daļas “Smerš” (“Nāvi spiegiem”). Daudzus aizturētos cilvēkus sapulcināja Kuldīgā, Griezē, Kandavā un citur, bet uz PSRS tālākajiem apgabaliem visbiežāk izsūtīja caur pārbaudes un filtrācijas punktiem Jelgavā, Rīgā un Daugavpilī. Pēc vairākkārtējām pārbaudēm viņi nonāca filtrācijas nometnēs un tika nodarbināti visdažādākos PSRS rūpniecības un celtniecības objektos, bet tie, kurus padomju drošības iestādes notiesāja – visbiežāk pēc KPFSR Kriminālkodeksa 58. panta (par Dzimtenes nodevību) – nokļuva specnometnēs un specnometinājumā.

Piedzīvoja atkārtotus arestus un ieslodzījumu

Attēlā LPSR MGB lēmums par latviešu leģiona kapteiņa Ernesta Ķeseļa arestu. 1947. gada 10. aprīlis.

Padomju drošības iestādes apcietināja un īpašos kara tribunālos ar nāvessodu sodīja vairākus labi pazīstamus leģiona virsniekus, kuru vienīgais “noziegums” bija karadarbība pret Sarkano armiju. Viņu vidū bija pulkvedis-leitnants Nikolajs Galdiņš (nāvessods izpildīts 1945. gada 5. oktobrī Ļeņingradā) un kapteinis Miervaldis Ādamsons (nāvessods izpildīts 1946. gada 23. augustā Rīgā). PSRS okupācijas režīmam bīstami izrādījās arī tikai vēlāk sagūstītie nacionālo partizānu vienību komandieri – leģiona virsnieki virsleitnants Miervaldis Ziedainis (nošauts 1946. gada 13. jūlijā), kapteinis Pēteris Čevers (nošauts 1951. gada 24. augustā), leitnants Kārlis Mūsiņš (nošauts 1955. gada 2. jūnijā) un vēl vairāki citi.

Lielāko daļu padomju gūstā nonākušo leģiona virsnieku notiesāja uz 10–25 gadiem ieslodzījuma padomju stingrā un vispārējā režīma labošanas-darba nometnēs – Kolimā, Karagandā, Vorkutā un Noriļskā.

Tūkstošiem latviešu strādāja vergu darbu Medvežegorskā Karēlijā, Maskavā un tās apgabalā, Tambovas apgabala Moršanskā, Permas apgabala Soļikamskā, Sverdlovskas apgabala Severouraļskā, Komsomoļskā pie Amūras, Habarovskas novada Sovgavaņā un daudzās citās vietās.

Daudzi no turienes tā arī neatgriezās, bet daļa bijušo leģionāru pēc piespriestā soda izciešanas vēl piedzīvoja atkārtotu arestu un ieslodzījumu. Tāds bija arī 19. latviešu divīzijas izlūku bataljona komandieris majors Ernests Laumanis, kas atradās ieslodzījumā Vorkutlagā (1946–1955) un Mordovijā (1957–1966), kur bija atzīta autoritāte tolaik vēl gados jauno Gunāra Astras, Knuta Skujenieka un citu latviešu politieslodzīto vidū.

Neskaitāmi gadi piespiedu darba

Desmitiem tūkstošu Latvijas Republikas pilsoņu piespiedu nonākšana PSRS filtrācijas un Gulaga nometnēs un apiešanās ar viņiem kā padomju pilsoņiem bija starptautisko tiesību pārkāpums. Pārtikas un sadzīves apstākļi filtrācijas nometnēs bija ļoti smagi un cilvēcisko cieņu pazemojoši. Zemās uztura devas, sliktie sanitārie apstākļi, medicīniskās palīdzības trūkums un nogurdinošais darbs veicināja saslimšanas, bija vērojami arī nāves gadījumi. Nereti atrašanās filtrācijas un Gulaga nometnēs atstāja negatīvas sekas uz ieslodzīto veselību un psihi. Nometnēs iegūto slimību sekas bija jūtamas arī turpmākās dzīves laikā.

Attēlā latviešu leģiona kapteinis Ernests Ķeselis (1. no kreisās) piespiedu darbā Irkutskas apgabalā. 1958. gads.

Tūkstošiem bijušo leģionāru, kuri savas dzīvības bija saglabājuši kauju laukos, tagad tās atstāja PSRS soda represīvajās nometnēs un savā dzimtenē vairs nekad neatgriezās.

Leģiona kareivjus un instruktorus, kuriem nevarēja inkriminēt sevišķus nodarījumus, aptuveni pēc diviem gadiem atbrīvoja no filtrācijas nometnēm, bet daudzi iesaukuma vecumā esošie karavīri vairākus gadus vēl bija spiesti dienēt padomju armijas būvbataljonos.

Attēlā 4. Padomju armijas būvbataljona karavīru grupa pie dzīvojamās barakas Sillamē. 4. no labās bijušais leģionārs Jānis Kārlis Vītoliņš.

Ap 6000 bijušo latviešu leģionāru nonāca PSRS Iekšlietu ministrijas celtniecības kombinātā nr. 7 Narvā un Sillamē, Igaunijā, kur veselībai kaitīgos apstākļos strādāja piespiedu darbu līdz pat 1950. gadam. Taču daudziem leģionāriem atgriešanās mājās bija iespējama tikai pēc Staļina nāves un 1955. gada 17. septembra PSRS Augstākās Padomes Prezidija dekrēta “Par padomju pilsoņu amnestēšanu, kas 1941.-1945. gada Lielā Tēvijas kara periodā sadarbojušies ar okupantiem” pieņemšanas.

Dzimtenē represijas turpinājās

Latviešu leģionāri, kas spēja izturēt padomju ieslodzījuma necilvēcīgos apstākļos un palika dzīvi, mājās atgriezās ar stipri iedragātu veselību, kas būtiski samazināja viņu turpmāko dzīvildzi. Nonākšana Sarkanās armijas gūstā nereti šķīra arī daudzas ģimenes. Sievas un bērni kara beigas sagaidīja Rietumu sabiedroto okupētajā Vācijā un vēlāk izklīda citur pasaulē, bet vīri atradās padomju okupētajās teritorijās vai otrādi.

Attēlā latviešu leģiona kapteinis Ernests Ķeselis (2. no kreisās) kopā ar ģimeni. 1944. gada 18. jūnijs.

Piemēram, viens no Zviedrijas Padomju Savienībai izdotajiem 130 latviešu leģionāriem bija Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris, Latvijas armijas un leģiona kapteinis Ernests Ķeselis, kura sieva un meita pēc kara nonāca Anglijā. Viņš pats, apsūdzēts par līdzdalību Limbažu atbrīvošanā 1941. gada jūlijā un cīņām leģionā pret Sarkano armiju, no ieslodzījuma Gulaga nometnēs Irkutskas apgabalā un Komi APSR Latvijā atgriezās tikai 1962. gadā un uz mūžu bija šķirts no savas ģimenes.

Pēc atgriešanās Latvijā bijušie leģionāri visu padomju okupācijas periodu bija spiesti izjust fizisku un garīgu diskrimināciju. Nereti no tā cieta arī viņu ģimenes locekļi un bērni, kas nebaudīja komunistu režīma uzticību.

Padomju vara pastāvīgi ierobežoja bijušo leģionāru tiesības un rīcības brīvību, tai skaitā liekot šķēršļus izglītības iegūšanā. Piemēram, leģiona leitnants Rolands Kovtuņenko 1955. gadā, atgriezies no 10 gadus ilga ieslodzījuma Urālos, Kazahstānā un Vorkutlagā, nesekmīgi mēģināja iestāties Rīgas Ceļu būvniecības tehnikumā. Neraugoties uz to, ka otrajā reizē izdevies pat tikt pie iestājeksāmenu kārtošanas un tos izcili nolikt, tehnikuma direktors viņu noraidījis, teikdams: “Ar tādu biogrāfiju? Ar jūsu diviem Dzelzs krustiem? Man aizliegts jūs uzņemt.” [1]

Tāpat šķēršļi tika likti profesionālajā darbībā un sadzīvē. Leģionārs J. Burkevics 50. gados, strādājot rūpnīcā “VEF” par virpotāju, izgatavojis oriģinālu ierīci, kas ļāvis 37 reizes palielināt darba ražību. Cehā ieradies pats uzņēmuma direktors Georgs Gaile, kurš viņam spiedis roku un solījis augstu apbalvojumu. Tomēr, kad atcerējušies, ka šis strādnieks ir bijušais leģionārs, apbalvošanas vietā tam piedraudēts ar atkārtotu nosūtīšanu “pie baltajiem lāčiem”, respektīvi, represijām. Savukārt leģionārs V. Eneris 1970. gadā darba vietā, sagaidot otro kārtas numuru rindā pēc dzīvokļa, vienmēr ticis pārbīdīts tālāk ar atrunu, ka “leģionāra ģimene var pagaidīt, kamēr dzīvokli vispirms saņems “cilvēki””.

Bijušajiem leģionāriem nereti bija arī liegta pilnvērtīga medikamentu iegāde, nemaz nerunājot par ārstēšanos sanatorijās vai līdzīga profila iestādēs.

Minētie ierobežojumi un nespēja samierināties ar dzīvi padomju okupētajā Latvijā veicināja arī daļas bijušo leģionāru noslēgtību, pievēršanos pastiprinātai alkohola lietošanai un citas nelabvēlīgas sociālas parādības.

Ierobežojumi un naidīgā attieksme – līdz pat astoņdesmitajiem

Reti bija tie gadījumi, kad ziņas par savām kara gaitām no komunistiskā režīma varas pārstāvjiem izdevās ilgstoši noslēpt. Dažreiz laimīga nejaušība vai priekšniecības izrādīta personiska labvēlība un, protams, arī pašu spējas un kompetence bijušajiem leģionāriem arī ļāva veidot salīdzinoši sekmīgu karjeru padomju okupācijas laikā. Bet tie vairāk bija izņēmumi, nevis likumsakarība. Ja bijušajam gaisa spēku izpalīgam Harijam Liepiņam pēc atgriešanās no pusotru gadu ilga smaga darba ogļu šahtās ieslodzījumā Vorkutlagā izdevās iestāties un pabeigt Dailes teātra studiju un kļūt par tautā mīlētu teātra un kino aktieri, tad “Zilā lakatiņa” un citu tautā populāru dziesmu autoram, nacistu un komunistu okupācijas varu represētajam komponistam Eduardam Rozenštrauham daudzus pēckara gadus iztiku nācās pelnīt dažādos gadījuma darbos vai strādājot par sargu rūpnīcā “VEF”.

Latviešu leģions bija tabu tēma arī padomju laika literatūrā un mākslā, kur šai tematikai veltīti darbi vai nu tikai īslaicīgi spēja izrauties no cenzūras žņaugiem un vēlāk tika aizliegti (Rolanda Kalniņa kinofilma “Akmens un šķembas”/”Es visu atceros Ričard!” (1966)), vai arī tika publicēti tikai daļēji un līdz plašākai sabiedrībai nonāca tikai padomju iekārtas sabrukuma periodā, piemēram, tāds bija Visvalža Lāma romāns “Kāvu blāzmā” (1958/1989).

Padomju okupācijas varas liktie ierobežojumi un naidīgā attieksme pret bijušajiem leģionāriem pēckara gados kavēja, bet ne pilnībā spēja apspiest virknes radošās inteliģences vai citu profesiju pārstāvju veikumu, kuru dienests leģionā nebija noslēpums viņu draugiem un tuviniekiem. Par to nemitīgi atgādināja arī viņus uzraugošās padomju drošības iestādes. Plašākai sabiedrībai tas kļuva zināms tikai līdz ar vēstures “balto plankumu” aizpildīšanu 20. gadsimta 80. gadu otrajā pusē. Rakstnieks Egons Līvs, matemātiķis Jānis Mencis, ainavu arhitekts Alfons Ķišķis, kinooperators Laimonis Gaigals, valodnieks Konstantīns Karulis, sociologs un vēsturnieks Tālivaldis Vilciņš bija daži no viņiem.

Tikai Atmodas laikā bija iespējama bijušo latviešu leģionāru pilnvērtīga atgriešanās sabiedrībā, kas simboliski sakrita ar Latvijas valstiskās suverenitātes faktisko atjaunošanu un Otrā pasaules kara vēstures objektīvu izvērtēšanu.

Tas arī stiprināja cieņpilnu attieksmi sabiedrības kolektīvajā atmiņā un publiskajā telpā pret leģionāru kara laika pieredzi un komunistiskā režīma represijām pēckara gados.


[1] Piemēri par bijušo leģionāru sadzīves apstākļiem ņemti no Tālivalža Vilciņa socioloģiskā pētījuma “Latviešu leģionārs 50 gadus pēc kara. Socioloģisks aspekts. Pētījuma rezultāti publicēti žurnālā “Latvijas Arhīvi”, 1994, Nr. 2, 32.-40. lpp.

March 21, 2018 - Posted by | Vēsture

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: