Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Mums par jums viss zināms

Mums par jums viss zināms. 70.- 80. gadu PSRS VDK metodes

Bridinasana_12
70. – 80. gados par politisku anekdošu stāstīšanu publiskā vietā, proti, “antisabiedrisku darbību”, piemēram, kafejnīcā, PSRS pilsoni varēja izsaukt uz “pārrunām” VDK un izteikt “brīdinājumu”. 20. gs. 70. gadu fotoatklātne – leģendārā kafejnīca “Putnu dārzs” Rīgā.

1978. gada aprīlī vairākus jauniešus izsauca uz Latvijas PSR Valsts drošības komiteju (VDK). VDK 5. daļas darbinieki, tie paši, kas apkaroja “ideoloģiskās diversijas”, ar viņiem veica “profilaktiskas pārrunas”. Čekistiem bija nācis zināms, ka puiši izveidojuši domubiedru grupu “Tēvzemei un brīvībai” un savās sanāksmēs apspriež “pretpadomju darbības metodes”.

Staļina laikā, visticamāk, viņus ņemtu ciet un sūtītu uz Sibīrijas plašumiem. Taču nu laiki bija citi. Divdesmitā gadsimta 70. gados čekisti darbojās krietni izsmalcinātāk. Jaunos aktīvistus vispirms vajadzēja krietni pabaidīt – izskaidrot viņiem, ka “mums viss zināms”, liegties ir bezjēdzīgi un vispār – kādēļ bojāt savu nākotni? Ja tādā garā turpināsiet, tad… Čekistu terminoloģijā to sauca par “profilaksi”. Pēc pamatīgas tirpināšanas VDK darbinieki “Tēvzemei un brīvībai” puišiem izteica “brīdinājumu”, bet protokolā ierakstīja, ka šādas viņu aktivitātes “var novest pie nozieguma un saukšanas pie kriminālatbildības”.

Slepenais dekrēts

Vārds “brīdinājums” pēdiņās nav likts nejauši. Tas bija oficiāls termins, kuru ieviesa 1972. gada 25. decembrī ar PSRS Augstākās padomes (AP) Prezidija dekrētu “Par valsts drošības orgānu brīdinājumu kā profilaktiskas iedarbības līdzekli”. Šim dekrētam bija īpatnība – to nepublicēja ne tā laika, ne arī vēlāko gadu PSRS presē. Plašāka sabiedrība par dekrēta eksistenci uzzināja tikai pēc PSRS sabrukuma. Pat vairākums tā laika juristu, kas savas profesionālās darbības ietvaros regulāri sekoja līdzi spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem un to izmaiņām, par dekrētu vai nu nezināja, vai arī bija tikai dzirdējuši “orgāniem” pietuvinātu cilvēku nostāstus. Kas tad šajā dokumentā bija tik slepens?

Dekrēts “Par valsts drošības orgānu brīdinājumu kā profilaktiskas iedarbības līdzekli” deva tiesības “valsts drošības orgāniem”, tas ir, VDK, izteikt oficiālu “brīdinājumu” cilvēkiem par “antisabiedriskām darbībām”, kuras “ir pretrunā ar PSRS valsts drošības interesēm”, bet nav saistītas ar kriminālatbildību. Gadījumā, ja pret cilvēku, kam izteikts šāds “brīdinājums”, vēlāk ierosināja krimināllietu, “brīdinājuma” protokolu pievienoja lietai un uzskatīja par vainu pastiprinošu apstākli.

Rodas jautājums – kas tās par “antisabiedriskām darbībām”, kuras bija “pretrunā ar PSRS valsts drošības interesēm”, taču neskaitījās krimināli sodāmas? Neviens likums Padomju Savienībā šādas darbības nedefinēja, taču to uzskaitījums parādījās 1973. gada 20. martā, kad PSRS VDK izdeva slepenu instrukciju par dekrētā minētā “brīdinājuma” izteikšanas kārtību. Saskaņā ar instrukciju “PSRS valsts drošību” apdraudēja septiņas dažādas “antisabiedriskas darbības” (skat. uzziņu). “Antisabiedrisko darbību” uzskaitījums bija tik plašs, ka, ņemot vērā PSRS realitātes un čekistu tendenci “valsts drošības interesēs” iekļaut bezmaz jebkuru jautājumu, arī “brīdinājumu” varēja faktiski izteikt gandrīz par jebko.

Tā kā iepriekšminētais PSRS AP dekrēts nebija publicēts, bet VDK instrukcija skaitījās slepena, izveidojās juridiski absurda situācija. PSRS pilsonim bija jāievēro dekrēts un instrukcija, par kuru eksistenci viņam nebija iespēju uzzināt. Paši “brīdinātie” par tā pastāvēšanu parasti uzzināja, jau nokļūstot VDK, kad viņiem kāds čekists izteica “brīdinājumu”. Turklāt pat tad, kad nabaga pilsonis beidzot uzzināja, ka radījis draudus “PSRS valsts drošības interesēm”, nekādi dokumenti, kas apliecinātu šā dekrēta eksistenci vai “brīdinājuma” izteikšanas faktu, viņam izsniegti netika.

Krievu sabiedriskais aktīvists Mihails Maļiņins apraksta šādu gadījumu: 1987. gada aprīlī VDK viņam izteikusi “brīdinājumu” par grāmatu “Mēs – PSRS politieslodzītie”. Maļiņins VDK “brīdinājumam” nepiekrita. Tā kā Gorbačovs un citi PSRS varenie tobrīd pilnām mutēm runāja par “pārbūvi”, “atklātību” un “sociālistiskās likumības atjaunošanu”, Maļiņins nolēma cīnīties par savām tiesībām un vērsās tiesā. Taču tiesa viņa iesniegumu atteicās pieņemt, motivējot, ka šāds dekrēts par “brīdinājuma” izteikšanu nav publicēts, tādēļ tiesai nav zināms, turklāt prasītājs nav iesniedzis nekādus dokumentus, kas apliecinātu brīdinājuma izteikšanu…

Aprakstītais gadījums acīmredzot sniedz arī atbildi, kādēļ PSRS AP Prezidija 1972. gada dekrētu par “brīdināšanu” nepublicēja. Ne viens vien pētnieks pievērsis uzmanību šai īpatnībai un pat atzinis, ka slepenības dēļ dekrēts vismaz daļēji zaudēja savu efektivitāti. Ja jau reiz bija iecere ar “brīdinājuma” palīdzību iebaidīt režīma pretiniekus, tad kāda jēga iebaidīšanai, ja par to neviens nezina? Taču no otras puses, pašā dekrētā bija skaidri un gaiši rakstīts, ka “brīdinājums” jāizsaka par darbībām, kas nav kriminālas, un tātad tika uzskatāmi apliecināts, ka PSRS varas iestādes izvirza pret saviem pilsoņiem likumos neierakstītas pretenzijas. Turklāt PSRS amatpersonas jebkurā brīdī varēja noliegt paša dekrēta eksistenci. Tieši tā arī notika. Rietumu presē laiku pa laikam parādījās ziņas, ka kādam cilvēkam čekā izteikts “brīdinājums”, taču dokumentu trūkuma dēļ pierādīt vai komentēt šo faktu neviens nevarēja.

Profilaktiski “brīdinātie”

Ja VDK izlēma kādu “brīdināt”, parasti šim cilvēkam vispirms nosūtīja pavēsti ar prasību noteiktā laikā ierasties komitejā. Ja persona ierasties negribēja, viņu varēja atvest piespiedu kārtā. VDK izsauktajam darīja zināmu, ka saņemtas ziņas par viņa “pretpadomju” izteikumiem, par stāstītām politiskām anekdotēm vai jebkurām citām “antisabiedriskām darbībām”. Dažkārt čekisti speciāli pieminēja, kurš ko teicis, lai paziņu starpā sētu aizdomas vienam par otru. Šīs sarunas mērķis bija izsauktajam cilvēkam uzskatāmi nodemonstrēt, ka par viņu “viss ir zināms”, un likt saprast, ka viņš jau krietnu laiku atrodas VDK redzeslokā. Personai prasīja arī uzrakstīt paskaidrojumu, kurā “vaļsirdīgi” aprakstīt savus nodarījumus. Šim paskaidrojumam bija dubults mērķis. Pirmkārt, ar tā palīdzību no cilvēka ieguva pašrocīgu apstiprinājumu VDK rīcībā esošajai operatīvajai informācijai, kam bez dokumentāla apstiprinājuma juridiski bija maza vērtība. Otrkārt, no mazpieredzējušiem tādā veidā varēja iegūt arī informāciju, kas VDK pirms tam nebija zināma. Tādēļ pieredzējušākie vai vienkārši ietiepīgākie rakstīt paskaidrojumus atteicās.

Pēc paskaidrojuma rakstīšanas (vai nerakstīšanas) izsaukto iepazīstināja ar “brīdinājuma” protokolu, kuru “brīdinātajam” vajadzēja parakstīt (bija cilvēki, kas to atteicās darīt). Parasti “brīdinājuma” protokolu parakstīja viens VDK darbinieks, kaut pašā “brīdināšanas” procedūrā mēdza piedalīties arī vairāki čekisti. Vienīgā taustāmā liecība par VDK apmeklējumu, ko “brīdinātais” varēja saņemt, bija izziņa, ka attiecīgajā datumā un laikā šis pilsonis ticis izsaukts uz “valsts drošības orgāniem”. Ne izsaukšanas iemesls, ne brīdināšanas fakts izziņā norādīts netika. Arī pašu izziņu pilsonis varēja saņemt tikai gadījumā, ja to pieprasīja viņa darba vai mācību vieta.

Lai arī minēto PSRS AP Prezidija dekrētu pieņēma 1972. gada beigās, bet PSRS VDK instrukcija izdota 1973. gada martā, informācija par “brīdinājumiem” Latvijas arhīvos atrodama tikai par laiku no 1974. līdz 1987. gadam. “Brīdināto” skaits Latvijas PSR gadā svārstījās 20 – 30 cilvēku robežās. Dažos gados, piemēram, 1977. gadā, LPSR VDK “brīdināja” tikai 13 cilvēkus, savukārt 1974. gadā “brīdināto” skaits sasniedza 41. Attiecīgi 1987. gadā VDK “brīdināto” daudzums samazinājās līdz sešiem.

Absolūto vairākumu “brīdinājumu” VDK izteica par dažādām politiski “nepareizām” darbībām vai izteikumiem. Piemēram, pretošanās kustības dalībnieku Gunāru Freimani 1976. gada oktobrī “brīdināja” par “nacionālistiska un politiski kaitīga satura” dzeju sacerēšanu un lasīšanu. Gunāru Astru 1979. gada decembrī “brīdināja” par tikšanos ar “kapitālistisko valstu pārstāvjiem”. Abi Gunāri pēc “brīdināšanas” tomēr nebija “izdarījuši attiecīgos secinājumus” (“secinājumu izdarīšana” arī bija iekļauta “brīdināšanas” procedūrā), un 1983. gadā viņus notiesāja par “pretpadomju aģitāciju un propagandu”.

Vēl viena “brīdināto” kategorija bija cilvēki, kuru “grēks” bija pazīšanās ar politiski represētajiem. Piemēram, 1977. – 1978. gadā VDK vairākus cilvēkus “brīdināja” par palīdzības sniegšanu iepriekš notiesātajam Jurģim Skulmem vai arī par to, ka tie informējuši Rietumus par Skulmes lietas izmeklēšanu un iztiesāšanu. Tieši tāpat 1983. – 1985. gadā “brīdinājumus” saņēma vairāki G. Astras, G. Freimaņa un citu 1983. gada represiju kampaņā tiesāto cilvēku draugi un paziņas – gan par to, ka viņi lasījuši “pretpadomju” literatūru, gan par citām, no VDK viedokļa “apšaubāmām” darbībām. Acīmredzot VDK priekšniecība izlēma, ka šo cilvēku nodarījums ir pārāk maznozīmīgs, lai ierosinātu krimināllietu, taču reaģēt uz viņu “antisabiedriskajām darbībām” vajadzēja.

Starp plašākai sabiedrībai pazīstamiem cilvēkiem, kas saņēma VDK “brīdinājumu”, var minēt arī Eduardu Berklavu. Viņu 1974. gada decembrī “brīdināja” par tā sauktās 17 komunistu vēstules sagatavošanu un nosūtīšanu uz Rietumiem. Ir ziņas, ka VDK priekšniecība apsvērusi iespēju pret Berklavu ierosināt krimināllietu, taču, tā kā tieši pierādīt Berklavam vēstules sacerēšanu neizdevās, čekisti aprobežojās ar “brīdināšanu”. Tajā pašā 1974. gadā “brīdināja” literātu Jāni Mauliņu – viņš bija “piedalījies ideoloģiski kaitīgu sacerējumu izgatavošanā un izplatīšanā”. Dažkārt VDK cilvēkus “brīdināja” par gluži anekdotiskām lietām. Piemēram, 1981. gada jūlijā kādu pilsoni par to, ka viņš bija ieradies Jūrmalā ar tetovējumu, uz kura “attēlots viens no padomju valsts dibinātājiem un vadītājiem un fašistiskā svastika”. Tādējādi pilsonis bija “pazemojis padomju valsts vadoņa cieņu un autoritāti”.

Lai arī krietni retāk, var konstatēt gadījumus, kad VDK “brīdināja” par slepenu dokumentu nozaudēšanu vai sīkiem kontrabandas mēģinājumiem, taču salīdzinājumā ar politiski motivēto “brīdinājumu” skaitu tādu daudzums bija neliels. Maz ticams, ka paši čekisti visā nopietnībā gaidīja, ka kāds no “brīdinātajiem” pēc “profilaktiskajām pārrunām” un “brīdinājumiem” nopietni mainīs uzskatus. Mērķis bija diezgan primitīvs – ar samērā nelieliem līdzekļiem, neizmantojot represijas, piespiest cilvēkus “turēt muti” un neiesaistīties varai nevēlamās darbībās.

UZZIŅA

“Antisabiedriskas darbības”, kas saskaņā ar 1973. gada VDK instrukciju apdraudēja PSRS valsts drošību:

1) politiski kaitīgu materiālu izgatavošana un glabāšana;

2) politiski kaitīgu izdomājumu mutiska izplatīšana;

3) piedalīšanās grupveida darbībās, kas traucē sabiedrisko kārtību vai ir saistītas ar nepakļaušanos varas pārstāvju likumīgām prasībām vai arī traucē transporta kustību, sabiedrisko iestāžu vai uzņēmumu darbību;

4) padomju pilsoņu kontakti ar ārzemniekiem, ja to raksturs vai forma dod iemeslu uzskatīt, ka šos kontaktus var izmantot padomju valstij naidīgiem mērķiem;

5) mēģinājumi iekļūt kapitālistisko valstu diplomātiskajās pārstāvniecībās vai transporta līdzekļos, kas dodas uz ārzemēm;

6) izpaušanai neparedzētu ziņu izpaušana, kā arī slepenu dokumentu aprites noteikumu pārkāpšana, kas rada draudus valsts noslēpumu izpaušanai;

7) citas darbības, kas “var radīt kaitējumu valsts drošības interesēm”.

April 30, 2018 Posted by | Vēsture | 1 Comment

Padomju okupācijas sekas nav beigušās

Ainārs Bambals: Padomju okupācijas sekas nav beigušās

Viktors Avotiņš, NRA
Viss raksts: http://nra.lv/latvija/243090-ainars-bambals-padomju-okupacijas-sekas-nav-beigusas.htm


Vēstures zinātņu doktors, Latvijas Nacionālā arhīva (LNA) eksperts, Latvijas PSR VDK darbības zinātniskās izpētes komisijas loceklis Ainārs Bambals pauž Neatkarīgajai savas domas par situāciju valsts vēstures izpētē un čekas maisiem.

– Mūsu valsts simtajā gadā es pirmām kārtām gribētu dzirdēt jūsu domas par to, kā te sokas ar Latvijas vēstures izpēti kopumā, kādā stāvoklī patlaban ir Latvijas vēstures zinātne.

– Domāju, ka Latvijas simtgades gadā nekā priecīga te nav. Vēsturnieki uz simtgades viļņa piedalās dažādos projektos, pilda valsts pasūtījumu. Bet – kas būs pēc tam, kad simtgade beigsies? Pēc manām domām, stāvoklis vēstures zinātnē ir kritisks, jo vēstures zinātnes finansējumu grūti nosaukt pat par niecīgu. Tas ir smieklīgs. Pētnieku atlīdzība ir ap vai zem 300 eiro mēnesī. Un nav arī pētniecības programmas. Vektori ir saistīti ar grantiem. Ja ir lielāki projekti, tad tas ir darbs vairākiem gadiem un tad tur ir kādas naudiņas. Bet – pētniecība notiek arī arhīvos, muzejos, tie izdod gadagrāmatas. LNA izdod žurnālu Latvijas Arhīvi. Bet publikāciju ziņā pētniecība pēckrīzes gados vēl nav atguvusi tādu līmeni, kāds tas bija pirms krīzes.

1998. gadā tika izveidota vēsturnieku komisija pie Valsts prezidenta. Tai bija četri pētniecības virzieni (pirmā padomju okupācija, vācu okupācijas laiks, holokausts un otrā pēckara padomju okupācija), un tad bija arī finansējums. Lai gan tie 200 lati par autorloksni, kas toreiz tika samaksāti pēc deviņu mēnešu pētniecības, bija arī tam laikam niecīga nauda. Kārlis Kangeris tolaik atbrauca no Zviedrijas un brīnījās: ko tad jūs tos deviņus mēnešus ēdat? Viņam kā Rietumu cilvēkam tas bija neizprotami. Viņaprāt – nauda ir vispirms, un tad seko izpēte.

Bet, lai vai kā, komisija aktīvi darbojās, notika konferences, un tika izdoti komisijas raksti. Šobrīd ir 28 sējumi.

Bet – pirms pāris gadiem mainījās izpētes virzieni. Klāt nāca tas, kas saistīts ar Latvijas valsts simtgadi. Latvijas valsts dibināšana, proti – brīvības cīņas, Latvijas valsts tapšana… Bet… krīzes laikā tā doma bija tāda, ka vēsture beidzas kaut kur sešdesmitajos gados. Nevis līdz ar Latvijas neatkarības atjaunošanu…

– Šogad vēsturnieku komisijai pie Valsts prezidenta aprit 20 gadi. Bet – vai tad ir izdarīts, kas tika solīts: pētīt divas okupācijas, radīt gala ziņojumu?

– Par gala ziņojumu jums jāprasa vēsturnieku komisijas vadībai. Profesoram Inesim Feldmanim. Es tur darbojos tikai kā piesaistīts pētnieks.

Pēdējos divdesmit gados ar to finansējumu, kāds bijis šai Latvijas vēsturnieku komisijai, nav bijis iespējams noklāt baltos vēstures plankumus. Daudz kas palicis neizpētīts. Tā pati nacionālo partizānu kustība pēc kara, tāpat tas, kas saistīts ar Latvijas brīvības cīnītājiem, disidentiem…

Ir bijuši pat viedokļi, ka pēdējo piecdesmit gadu vēsture vispār nav vēsture, bet politika.

– Tas savādi. Lai arī ar jubilejām saistītās vēsturiskās norises ir svarīgas, tomēr man šķiet, ka pāri tam jāstāv profesionāļu noteiktai, programmatiski aptverošai un atbilstoši finansētai Latvijas vēstures izpētes gaitai. Bet jūs te man rādāt visai fragmentētu ainu. Vai – politiķu ikdienība arī šajā jomā nosaka profesionāļu rīcību?

– Redziet, gadus 25 mums te bija alerģija pret padomju periodu. Par to nerunāja, Latvijas Universitātē nebija lekciju kursu.

– Šo alerģiju var saukt arī par bailēm no sevis pašvērtējuma saistībā ar iepriekšējo režīmu.

– Lai vai kā, bet akadēmiskā līmenī tas netika pētīts. Vienīgā, kas to pētīja, bija profesore Daina Bleiere no Stradiņa universitātes. Viņa vairāk vai mazāk ir pētījusi kompartijas darbību. Bet sistēmiska padomju laika izpēte aktualizējās tikai ar 2014. gadu, ar VDK zinātniskās izpētes komisijas izveidi. Varbūt interese par to padomju laiku arī radās, pateicoties šai čekas komisijai.

– Bet – vai tad tā nav gan vēsturiski, gan futūristiski aktuāla problēma? Proti – vēsturisks, patiess padomju laika novērtējums līdzētu atklāt daudzas kaites, kuras bremzē Latvijas attīstību.

– Atšķirībā no Centrālās un Austrumeiropas, kur ir totalitāro režīmu izpētes institūti (Polijā, Čehijā, Bulgārijā, Rumānijā ir BStU, Stasi Vācijā, Lietuvā ir Genocīda un rezistences izpētes centrs), kuri pēta totalitāro režīmu jau vairāk nekā 20 gadus, Latvijā tādas institūcijas netika izveidotas. Pētniecība īstenojās akadēmisko institūciju līmenī (Latvijas Vēstures institūts, Latvijas augstskolas…). Lokālās vēstures pētījumi ir, bet sistēmiski šis padomju laiks nav pētīts. TSDC to līdz galam nepaveica.

– Tad jāpiekrīt tiem cilvēkiem, kuri uzskata, ka padomju laiks mūsu politikā arvien ir dzīvs.

– Jā, tas nav beidzies. Arī Otrais pasaules karš nav beidzies, Otrā pasaules kara sekas nav beigušās. Padomju okupācijas sekas nav beigušās. Mēs neesam savu vēsturi izgaršojuši. Mēs neesam runājuši par kolaborāciju.

– Vai mūsu sabiedrībā ir notikušas nopietnas diskusijas par kolaborāciju?

– Diskusija notika 2014. gada vasaras nogalē Rīgas mākslas telpā. To organizēja Liāna Langa un Ieva Kalniņa. Piedalījās Ritvars Jansons, es, Valdis Atāls, Rudīte Kalpiņa, arī Egils Levits. Levits akcentēja šai posttotalitārajai sabiedrībai būtiski svarīgo – iezīmēja vairākus soļus: patiesības noskaidrošanu, kur Latvijas gadījumā ietilpst čekas maisu publiskošana; nodarījumu atzīšanu; nodarījumu nožēlošanu no vainīgās personas puses; nodarījumu izpirkšanu, kas nozīmētu kādu pozitīvu rīcību, nevis tikai vārdus nodarījumu izpirkšanai; piedošanu no upuru puses, respektējot arī upuru tiesības nepiedot; visbeidzot izlīgšanu, ja notikusi piedošana. Lai mēs varētu dzīvot, kā saka, tālāk. Bet – komunisma sekas mēs neesam pārvarējuši. Liela daļa kā bija, tā ir palikuši homo sovjeticus.

– Atkārtošos – ir fragmentāras, jubileju vajadzības. Bet kāpēc nav (ir?) izveidota stabila un prognozējama vēstures nozares finansējuma sistēma? Pat pēc vēsturnieku kongresa (2011.) nozarē arvien valda samērā liela skepse vai, kā bijis rakstīts, «nomācoša un bezcerīga atmosfēra».

– Es šo kongresu ļoti labi atceros. Jaunās paaudzes vēsturnieki tur mēģināja iezīmēt kādus jaunus pētāmus akcentus… Bet pārsvarā pētnieki runāja par savām tēmām. Domāju, ka Latvijas vēsturē ir daudzas vēl pētāmas lietas… Mums nav viduslaiku pētnieku. Jaunie nelabprāt dodas šajā virzienā, jo varbūt vajag zināt latīņu valodu, viduslejasvācu valodu… Bet fakultātē latīņu valodu lasa vien iepazīšanās līmenī… Mums viduslaiku izpētē šobrīd ir vakuums. Ilgvars Misāns LU Vēstures fakultātē mēģina kurbulēt šos procesus, arī manas bijušās kolēģes Margarita Barzdeviča, Mārīte Jakovļeva, Andris Levāns, Gustavs Strenga skatās uz to pusi. Bet – šo speciālistu mums ir maz. Mums faktiski šobrīd nav Krievijas impērijas vēstures pētnieku. Anita Čerpinska, kura rakstīja disertāciju par 1812. gada karu, patiesībā ir vienīgā, kas pētījusi cariskās Krievijas laiku. Turklāt, lai šo un arī padomju laiku pētītu, ir jāzina krievu valoda, bet jaunie pētnieki to neprot.

– Vai mūsu runātā kontekstā ir kādas lietas, norises, kas Latvijas vēstures pētniecībā tiek «slaucītas zem paklāja»?

– Domāju, ka bijis liels spiediens, lai mēs nepētītu tieši čekas (pašu čekistu, kompartijas nomenklatūras darbinieku) tēmas. Gada nogalē bija uzbrauciens no Datu valsts inspekcijas par šo nomenklatūras darbinieku datu atspoguļošanu saistībā ar personu datu aizsardzību. Mēs uzskatām, ka tas ir klajš uzbrauciens zinātniski pētnieciskajai brīvībai.

– Es teiktu rupjāk – neatkarīgas valsts vara piesedz bijušā režīma pakaļu. Un to, ko jūs saucat par pētniecisku procesu, es gribētu redzēt arī kā atklātībā pastāvošu attīrīšanās procesu.

– Vēl kategoriskāk to varētu saukt par cenzūru šodienas apstākļos. Šobrīd mēs to čekas komisijā izjūtam. Mūs mētāja no ministrijas uz ministriju. No Izglītības uz Tieslietu, tad atkal – uz Izglītības pie LU… Vairāk nekā gadu nepiešķīra finansējumu. Tas ir klajš spiediens. Un – ne jau pētnieku vainas dēļ. Šos jautājumus lēma politiķi un ierēdņi.

– Mana attieksme te ir viennozīmīga – VDK dokumentācijai, tāpat čekas maisu saturam sen bija jābūt publiski pieejamiem visā pilnībā. Tad tā kļūtu vēstures, bet ne nākotnes tēma ar visām zemiskām šodienas manipulācijām u.tml. Ciktāl un cik būtiski, jūsuprāt, šī tēma ir apjēgta? Komisija taču tika radīta, lai no juridiskā, vēsturiskā un tiesiskā viedokļa pētītu, kādu iespaidu VDK atstāja uz Latvijas iedzīvotājiem.

– Visi runā – čekas maisi, čekas maisi… Bet – ne jau tikai čeka un čekas maisi. Visa iniciators un vadītājs bija Latvijas Komunistiskā partija. Pavēles gan nāca no Maskavas.

Čeka bija izpildītāja.

Ko es gribu teikt? 1991. gadā pēc augusta puča šo VDK jeb čekas mantojumu (es runāju par dokumentiem) pārņēma Latvijas Valsts arhīvs. Tie bija milzīgi dokumentu kompleksi: VDK krimināllietas (53 000), filtrācijas lietas (58 000) un citi. Otrs – čekas maisus pārņēma Augstākā Padome, tās izveidotās komisijas (vēlāk izveidoja TSDC) un tām atdeva šos maisus. Savukārt Iekšlietu ministrija pārņēma VDK vispārējo bibliotēku ar gandrīz 9000 glabājamām vienībām, PSRS un LPSR VDK pavēles. TSDC glabājas tikai šo pavēļu kopijas. VDK mantība tika sadalīta starp vairākām institūcijām.

– Ar kādu nolūku? Jo iznāk, ka nevienam no jums nav iespējas aptvert informāciju iespējamā pilnībā.

– Tieši tā. Bet – es nezinu, vai tas bija nolūks. Taču starptautiskajā arhīvu praksē pastāv atzīts provenances princips, ka vienas institūcijas (fondraža) radīti dokumenti pēc to izcelsmes glabājas vienkopus. Tas tika pārkāpts. Otrs – 1991. gada Likums par arhīviem neparedzēja, ka Valsts arhīvam ir jāņem speciālo institūciju dokumenti. Ministrijām bija tiesības glabāt šos dokumentus pēc saviem ieskatiem. Treškārt, domāju, ka 1991. gadā Augstākās Padomes deputāti bija gana neizglītoti, lai izprastu būtību – šie dokumenti ir jāņem veselumā.

Notika sarunas, tika veidotas komisijas… Tika izveidota Viļa Selecka komisija, kas lielā mērā pārņēma Latvijas kompartijas, Marksismaļeņinisma arhīva dokumentus. Kompartijas arhīvu praktiski pārņēma pilnībā. Iztrūkst Rīgas pilsētas Kirova rajona komitejas dokumenti par pēdējiem gadiem. Kur tie palika, jāprasa Alfrēdam Rubikam un Tatjanai Ždanokai.

– Ko īsti, kādu VDK dokumentu apjomu aizveda uz Maskavu?

– Tas nav zināms. Jo komisijā šodien, pēc 28 gadiem, varam teikt, ka politiķi izdarīja muļķību. Viņi nepieprasīja VDK vadībai, Johansonam VDK galveno inventāra grāmatu. Un būtībā jau toreiz vajadzēja veikt totālo auditu. Vajadzēja nozīmogot visas VDK telpas. Tika runāts, ka mūsējie daudz izdarījuši. Ne velna viņi nav izdarījuši. Un – veselus astoņus mēnešus čekisti turpināja iet uz darbu.

Mēs šobrīd runājam par tiem dokumentiem, kuri atradās 10. jeb arhīvu daļas rīcībā. Bet katrā kabinetā, katrā struktūrvienībā bija vēl slepenās lietvedības lietas, operatīvās lietas. Un šie čekisti varēja mierīgi, netraucēti šiverēties ar to, kas glabājās viņu seifos un dzelzs skapjos. Tā bija tā laika nolaidība. Tā laika varoņiem nav ar ko lepoties.

Piemēram, Lietuvā bija līdzīgi, čekisti nāca uz darbu un ar žiletēm izgrieza no lietas aģentu vārdus. Ja paņemam kādu šo lietu aiz vākiem un papurinām, tad laukā lido driskas. Šādā veidā tika izgraizītas 5000 lietas.

– Vai komisija tiešām beigs darbu 31. maijā?

– Komisijai ir dots mandāts – 31. maijs. Bet – vai tā beigs darbu, kā tā transformēsies…

– Bet – darbs taču nav izdarīts…

– To nav iespējams izdarīt. Jūs saprotiet – tas pats Stasi 25 gadus ar milzīgu štatu – 1600 cilvēku – pēta, kas atrodams Austrumvācijas arhīvos. Polija pēta tikpat ilgi. Lietuvā Genocīda un rezistences centrs vairāk nekā 20 gadus pēta Lietuvas Īpašā jeb sevišķā arhīva dokumentus. VDK un kompartijas dokumentu apjomu trijos gados izpētīt nav iespējams.

– Bet vai tad tas nebija pašsaprotams jau tad, kad radās komisija?

– Es 2014. gada pavasarī piedalījos visās Saeimas juridiskās komisijas sēdēs. Pēdējā sēdē aprīlī bija diskusija. Valdis Zatlers ieteica pagarināt komisijai mandātu vēl uz pieciem gadiem, Kārlis Seržants tāpat… Bet Ilma Čepāne sita dūri galdā un teica: trīs gadi! Līdz Latvijas simtgadei mums šī problēma ir jāatrisina. Tādas toreiz bija runas.

Pieņemot 14. maijā grozījumus šajā VDK likumā, Saeima pati sevi iedzina stūrī. Viņiem būs jāizlemj. Mūsu komisija acīmredzot sniegs rekomendācijas valdībai – kas būtu jādara tālāk. Domāju, ka viena no rekomendācijām būs – pētniecības darbs jāturpina. Kādā formātā tas risināsies, man šobrīd ir grūti pateikt. Otra atziņa, kas nenoliedzami izkristalizējusies – visi dokumenti tomēr ir jānodod Latvijas Nacionālajam arhīvam. Jo, saskaņā ar Arhīvu likumu, tie visi ir nacionālais dokumentārais mantojums. Un tikai tad, ja šie dokumenti ir vienkopus, tos var pilnvērtīgi pētīt.

– Taču, neraugoties uz dažāda rakstura šķēršļiem, komisija tomēr ir diezgan daudz izdarījusi.

– Protams! Četri biezi sējumi… Un ir vēl daudz nepublicētu pētījumu. Es domāju, ka Kārlis Kangeris gala ziņojumā minēs, cik kilogramu, tēlaini sakot, ir uzrakstīts un izpētīts. Bet – nenoliedzami ir tas, ka dokumentiem jāatrodas vienkopus. Taču – datu bāze Delta ir nodota Kinofotodokumentu arhīvam. Bet tie pētnieki, kuri strādā TSDC vai SAB telpās, nevar salīdzināt, teiksim, krimināllietas, kuras atrodas šeit, Skandu ielā 14, un tās, kuras izkliedētas glabātavās Rīgā.

– Un tomēr – kāpēc joprojām vajadzīga «politiska izšķiršanās» par čekas maisu, bijušā režīma dokumentu publicēšanu?

– Man ir savs subjektīvs viedoklis. Strādājot komisijā, šīs aģentu lietas, kartītes visu šo gadu garumā ir bijis politiskās šantāžas instruments.

– Arī es to turu par galveno iemeslu.

– Tas ir galvenais, lai zināmus cilvēkus nelaistu pie siles, nelaistu deputātos, spētu uz viņiem iedarboties, manipulēt ar viņiem. Zināmas ap 400 sadarbības fakta lietas, bet tikai padsmit cilvēki ir atzinušies šajā sadarbības faktā. Bet tie, kuru rīcībā ir šī sensitīvā informācija, arī kontrolē politisko vidi Latvijā. Rezultātā esam tur, kur esam. Otrkārt, šīs lietas ir jānodod arhīvā pētniekiem, lai pētniecībai tās būtu pieejamas. Bet tūlīt, 25. maijā, stāsies spēkā Eiropas Personu datu aizsardzības regula ar visām no tā izrietošajām realitātēm. Tas ir ļoti aktuāls jautājums. Eiropas regulas 153. atrunā minēts, ka šos personu datus drīkst izmantot pētnieciskiem, publicistiskiem, beletristiskiem mērķiem, bet sīkāka jautājumu izlemšana atstāta nacionālajai likumdošanai. Šobrīd Saeimā pirmajā lasījumā ir iestrēdzis Personu datu apstrādes likums. Ko darīs deputāti, kad pienāks 25. maijs? Jo likumu līdz tam brīdim diez vai pieņems.

– Kas jūs kā pētnieku neapmierina piedāvātajā šī likuma redakcijā?

– Jā, treškārt. Par to nerunā vai runā negribīgi. Bet valsts iestādes jau labu laiku ir izveidojušas atsevišķas štata vienības, kas šos personu datus, tā sacīt, kontrolē. Valstī šis process tiek kontrolēts. Datu valsts inspekcija šo procesu uzrauga. Bet – ja čekas maisi pēc laika nonāks Nacionālajā arhīvā, tad mums šo sensitīvo datu apriti, piemēram, VDK krimināllietās esošo, jau regulē Arhīvu likums.

Un, ceturtkārt, mana dziļākā pārliecība ir tāda, ka uz padomju laika dokumentiem, neesošas valsts dokumentiem šī Eiropas datu aizsardzības regula nedrīkstētu tikt attiecināta. Protams, birokrāti varētu man nepiekrist. Bet – šiem dokumentiem jābūt vienkopus, brīvi pieejamiem un pētāmiem. Un tālāk jau lai pētnieki paši atbild par šīs sensitīvās informācijas atklāšanas rezultātiem. Ko viņi publicē, ko ne – atbilstoši mūsu likumdošanai viņi nes pilnu atbildību par to, kā viņi izmanto šo informāciju.

April 24, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Ordenis vēl sešiem partizāniem

Ordenis vēl sešiem partizāniem

Aizsardzības ministrija 2016. gada 21. novembrī Kara muzejā rīkoja svinīgu pieņemšanu Latvijas nacionālajiem partizāniem un partizānēm. Uzaicināto vidū bija arī Viestura ordenim toreiz izvirzītie – Jāzeps Logins, kurš apbalvojumu saņēma pērn 18. novembrī, kā arī Domicella Pundure, kurai ordenis tiks šopavasar.

Ordeņu kapituls šā gada 27. martā nolēmis par sevišķiem nopelniem Latvijas valsts labā piešķirt Viestura ordeni vairākām militārpersonām, iekšlietu sistēmas darbiniekiem, kā arī sešiem Nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem, nacionālajiem partizāniem.

“Latvijas Avīze” pagājušā gada 1. novembrī rak­stā “Slavējams solis, kas rada jautājumus” rakstīja, ka Viestura ordeni pērn piešķīra astoņiem nacionālajiem partizāniem, taču citiem atlika gaidīt. Apbalvot ar Viestura ordeni 22 nacionālās pretošanās kustības dalībniekus, kas ar ieročiem rokās cīnījušies pret padomju okupācijas varu, politiķu, vēsturnieku, žurnālistu un kultūras jomas pārstāvju iniciatīvas grupa rosināja 2017. gada martā.

Bijušajiem nacionālajiem partizāniem tradicionāli piešķir ordeņa V šķiru, kas pēc Valsts apbalvojumu likuma atbilst līmenim no leitnanta līdz kapteinim. Apbalvojamais tiek saukts par ordeņa kavalieri. Ordeni līdzīgi citiem valsts apbalvojumiem tradicionāli pasniedz valsts svētkos 4. maijā un 18. novembrī. 2017. gada 4. maijā to saņēma tikai divi pretošanās kustības dalībnieki – Arvīds Ēriks Blūzmanis un Regīna Tīliba. Ordeņa kapitula pārstāvji tad paskaidroja, ka pārējo lietas vēl jāizskata un nākamā apbalvošanas reize būs 18. novembrī. Tā arī notika, tomēr gaidīto pārdesmit vietā gods pērn valsts svētkos tika izrādīts astoņiem – Antoniņai Braslai, Dzidrai Bukātei, Monvidam Uldim Normundam Eltermanim, Arendam Jānim Lapiņam, Jāzepam Loginam, Pēterim Loginam, Hildai Miezītei, Ernestam Rudzrogam, vēl 12 atstājot aiz svītras. Tagad Ordeņu kapituls lēmis apbalvot vēl sešus nacionālās pretošanās kustības dalībniekus.

Kritēriji, pēc kādiem kapituls apbalvojamos izvēlas, sabiedrībai nav zināmi – pēc nolikuma, Ordeņu kapitula sēdes ir slēgtas un tajās notikušo debašu saturs nav izpaužams. Nacionālo partizānu kustības pētnieks Jānis Vasiļevskis pērn “LA” pauda izbrīnu, kāpēc ārpusē atstātas, piemēram, Mikalīna Supe un Domicella Pundure. 1923. gadā dzimusī Supes kundze, slavenā Latgales mežabrāļu komandiera Pētera Supes māsa, deviņus gadus kopā ar mežabrāļu grupu pavadījusi nelegālā stāvoklī Viļakas apkaimes mežos. Mikalīnu Supi arestēja 1954. gada vasarā un piesprieda 25 gadu ieslodzījumu, tomēr 1961. gadā atbrīvoja. “Politiski neuzticamās” zīmogs viņas dzīvi ietekmēja visus atlikušos padomju okupācijas gadus. Savukārt 1927. gadā dzimusī Domicella Pundure ir vienīgā vēl dzīvā leģendārās Stompaku kaujas dalībniece. Domicella Pundure tagad iekļauta apbalvojamo sarakstā.

Ordeņu kapitula kanc­lere Karina Pētersone “LA” pagājušā gada publikācijā teica: “Darbs vēl nav noslēdzies. No iesniegumiem vien secinājumus izdarīt nevar; vēl jāveic liels izziņas darbs, jāstrādā ar arhīviem, ar organizācijām, pašvaldībām. Mēs turpināsim ļoti rūpīgi pētīt [šo cilvēku biogrāfijas]. Tas nav tik vienkārši. Apbalvojumu piešķir tikai par nopelniem.”

Bruņotās nacionālās pretošanās kustības dalībnieki, nacionālo partizānu grupu locekļi, kuru apbalvošana ar Viestura ordeni tika rosināta, taču pagaidām vēl nav apstiprināta: Valija Logina, Velta Nikolavska, Mikalīna Supe, Kazimirs Upenieks, Modris Zihmanis, Bruno Zvejnieks.

Kam piešķir Viestura ordeni 

Ar I šķiras Viestura ordeni apbalvos:

* bijušo Amerikas Savienoto Valstu Sauszemes spēku Eiropā komandieri, ģenerālleitnantu Frederiku Bendžaminu Hodžesu.

Ar IV šķiras Viestura ordeni apbalvos:

* Valsts robežsardzes Aviācijas pārvaldes lidojumu un operatīvās vadības nodaļas priekšnieku, majoru Juri Garjānu, Nacionālo bruņoto spēku Mācību vadības pavēlniecības Nacionālās aizsardzības akadēmijas ārvalstu mācību grupas klausītāju, majoru Uldi Gūtmani, Aizsardzības ministrijas Krīzes vadības departamenta civilmilitārās sadarbības nodaļas vecāko referentu Arni Krišjāni, Latvijas Ģeotelpiskās informācijas aģentūras Ģeodēzijas un kartogrāfijas departamenta vecāko ekspertu, atvaļināto pulkvežleitnantu Aivaru Ratkeviču, Valsts policijas Zemgales reģiona pārvaldes priekšnieka vietnieku, Kriminālpolicijas biroja priekšnieku, pulkvežleitnantu Juri Staļģevicu, Valsts robežsardzes Galvenās pārvaldes Personāla pārvaldes vadītāju, pulkvežleitnanti Solvitu Tocs-Macāni, Valsts policijas Galvenās kriminālpolicijas pārvaldes biroja priekšnieku, pulkvežleitnantu Daini Voveru.

Ar V šķiras Viestura ordeni apbalvos:

* Nacionālās pretošanās kustības dalībnieku, nacionālo partizānu Ilmāru Adītāju, Valsts policijas Galvenās kriminālpolicijas pārvaldes inspektoru, kapteini Kārli Banķieri, Nacionālās pretošanās kustības dalībnieku, nacionālo partizānu Evaldu Baumani, Nacionālās pretošanās kustības dalībnieci, nacionālo partizāni Vilmu Biršu, Nacionālo bruņoto spēku Jūras spēku mīnu kuģu eskadras komandieri, kapteiņleitnantu Dmitriju Jankovu, Nacionālās pretošanās kustības dalībnieci, nacionālo partizāni Domicellu Punduri, Nacionālās pretošanās kustības dalībnieci, nacionālo partizāni Annu Šmidti, Nacionālās pretošanās kustības dalībnieku, nacionālo partizānu Henrihu Vilcānu.

Ar Viestura ordeņa trešās pakāpes goda zīmi apbalvos:

* Nacionālo bruņoto spēku Speciālo uzdevumu vienības štāba sakaru nodaļas vecāko tehniķi, kaprāli Andri Ziemeli.

Kam piešķir Triju Zvaigžņu ordeni 

Ordeņu kapituls šā gada 27. martā nolēmis par sevišķiem nopelniem Latvijas valsts labā piešķirt Triju Zvaigžņu ordeni 35 personām.

Izcilā latviešu vijolniece Baiba Skride saņems III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni. Foto - Evija Trifanova/LETAIzcilā latviešu vijolniece Baiba Skride saņems III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni. Foto – Evija Trifanova/LETA

Ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni apbalvos:

* ilggadējo valsts, pašvaldības un sabiedrisko darbinieku, biedrības “Latvijas ceļu būvētājs” valdes priekšsēdētāju Andri Bērziņu, vijolnieci Baibu Skridi, bijušo NATO ģenerālsekretāra vietnieku Aleksandru Veršbovu.

Ar IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni apbalvos:

* komponistu Mārtiņu Braunu, Latvijas Olimpiskās vienības sporta ārstu Aldi Cīruli, SIA “Latvijas Mobilais telefons” viceprezidentu tehnoloģiskajos jautājumos, valdes locekli Gunāru Danbergu, komponistu Ēriku Ešenvaldu, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas Būvniecības departamenta pirmo direktori, ilggadējo Latvijas Būvinženieru savienības valdes locekli Viju Gēmi, Latvijas Nacionālā baleta vadošo baleta solisti, baleta repetitori Viktoriju Jansoni, kontrtenoru Sergeju Jēgeru, bijušo šķēpmetēju, Olimpisko spēļu čempionu šķēpmešanā Daini Kūlu, Latvijas Nacionālā baleta vadošo baleta solistu, horeogrāfu Raimondu Martinovu, operdziedātāju Kārli Miesnieku, Latvijas Nacionālās operas orķestra galveno koncertmeistari, vijolnieci Svetlanu Okuņu, Latvijas Neredzīgo bibliotēkas Braila raksta nodaļas Braila raksta grāmatu galveno redaktoru Ivaru Ozoliņu, tēlnieci, porcelāna mākslinieci Rimmu Pancehovsku, žurnālisti Veltu Puriņu, gleznotāju Līgu Purmali, arhitektu, sabiedrisko un kultūras darbinieku Vācijas Federatīvajā Republikā, ilggadējo Latviešu–vācbaltu centra “Domus Rigensis” biedru Verneru fon Zengbušu.

Ar V šķiras Triju Zvaigžņu ordeni apbalvos:

* sabiedrisko darbinieci, Latvijas Cilvēku ar īpašām vajadzībām sadarbības organizācijas “Sustento” valdes priekšsēdētāju Guntu Anču, ilggadējo jūrniecības darbinieku, Ventspils brīvostas pārvaldes ostas kapteini, tālbraucēju kapteini Arvīdu Juri Buku, ilggadējo Latvijas Televīzijas žurnālistu Edvīnu Dāvidsonu, ilggadējo volejbola treneri, Rīgas Volejbola skolas jauniešu izlases volejbola treneri Andri Vitautu Kļaviņu, literatūrzinātnieci, SIA “Starptautiskā rakstnieku un tulkotāju māja” valdes locekli, direktori Andru Konsti, tekstilmākslinieci, Cēsu aušanas darbnīcas “Vēverīšas” vadītāju Dagniju Kupči, ilggadējo Rīgas Horeogrāfijas skolas klasiskās dejas pedagoģi Indru Lapšinu, ilggadējo triatlona treneri, Daugavpils pilsētas Bērnu un jauniešu centra “Jaunība” triatlona pulciņa skolotāju, Latvijas Triatlona federācijas valdes locekli un treneru padomes vadītāju Anatoliju Levšu, mākslinieku grafiķi un karikatūristu Imantu Melgaili, bijušo šosejas riteņbraucēju, Olimpiskās bronzas medaļas ieguvēju Daini Ozolu, keramiķi Jāni Seikstu, ilggadējo VSIA “Latvijas Nacionālā opera un balets” Biļešu realizācijas daļas vadītāju Elgu Skani, mūzikas pedagogu, kordiriģentu un virsdiriģentu Jāni Dzintaru Sprancmani, tēvu Benediktu, Viļānu Svētā Alberta Lielā Mariāņu klostera priekšnieku, Viļānu, Ostrones, Rikavas un Nagļu draudžu prāvestu Rinaldu Stankēviču, ilggadējo Latvijas Televīzijas žurnālisti Maiju Streiču (Maiju Miglu), ilggadējo Latvijas Televīzijas žurnālisti Mirdzu Tupiņu.

April 18, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Linards Muciņš pievēršas čekas noziegumu pētniecībai

Zvērinātais advokāts Linards Muciņš pievēršas čekas noziegumu pētniecībai

Viss raksts: http://nra.lv/latvija/242528-zverinatais-advokats-linards-mucins-pieversas-cekas-noziegumu-petniecibai.htm

 

Rūta Kalmuka/F64

Kremļa meli un izlocīšanās saistībā ar bijušā Krievijas dubultaģenta Skripaļa un viņa meitas noindēšanas mēģinājumu Lielbritānijā – tie ir tikai dabiski Krievijas diplomātiskās valodas izpaudumi, kas mūsdienās neizceļas ar pārlieku smalkumu un pieklājību. Daudz filigrānāka valoda bija britu sūtņa Maskavā Staforda Kripsa un PSRS ārlietu tautas komisāra Vjačeslava Molotova rakstiskajā dialogā 1941. gadā – dažas dienas pēc Vācijas iebrukuma Padomju Savienībā. Molotova meli ir smalki kā itāļu baroka mežģīnes – atšķirībā no šodienas Kremļa melu zirgadeķa raupjuma.

Runa ir par daudziem tūkstošiem Ukrainā, konkrēti Ļvovā, nogalināto bijušās Polijas pilsoņu – poļu, ukraiņu u.c. ieslodzīto, kurus pēc vācu iebrukuma čekisti nevēlējās vest līdzi uz austrumiem. Lai būtu mazāk rūpju, izeja bija viena un vienkārša: ieslodzītos nošaut. Līdzīgi zvērību akti notika arī Baltkrievijā, Latvijā, Lietuvā un Igaunijā. Bet konkrētā vēstuļu apmaiņa bija par tēmu: Ļvova.

Lūk, ko 11. jūlijā rakstīja Kripss: «Dārgais Molotova kungs! Esmu saņēmis informāciju, saskaņā ar kuru Polijā un Anglijā klīst nopietnas baumas par to, ka, atkāpjoties krievu armijas daļām no Ļvovas, ļoti lielu skaitu poļu politisko gūstekņu, kas it kā atradušies cietumā «Brigitka», nošāvuši krievi, turklāt nošauto vidū bijis daudz Polijas dzīvē pazīstamu cilvēku. Es zinu, ka Jūs varat iedomāties, cik lielu ļaunumu šīs baumas var radīt simpātijām, kuras eksistē starp poļiem un jūsu tautu. Es gribētu praktiski kaut ko darīt, lai apgāztu šīs baumas gan Polijā, gan Londonā. Vai Jūs nebūtu tik laipns un nepiegādātu man nepieciešamos materiālus, iespējams, informācijas veidā – par to, kas notika ar gūstekņiem, kuri atradās šajā cietumā, ja viņi vispār tur bija. Vai arī Jūs atradīsiet kādu praktiskāku veidu pietiekamam atsaukuma pamatam, lai uzreiz sagrautu šīs naidīgās propagandas kaitīgo ietekmi. Patiesi Jūsu – Stafords Kripss.»

Nākamajā dienā Molotovs atbildēja: «Dārgais Kripsa kungs! Sakarā ar informāciju, kas saņemta no Jums (..), paziņoju, ka šīm baumām nav nekāda pamata un tās ir skaidri provokatīvas. Ļvovas cietumos, tostarp cietumā «Brigitka», padomju varas aiziešanas brīdī patiešām atradās kāda daļa ieslodzīto, un starp viņiem ne vairāk kā 150 poļu. Viņi tur bija palikuši tāpēc, ka toreizējos apstākļos nebija nekādu iespēju izvest viņus no cietuma bez draudiem dzīvībai. Bet, kā liecināja speciāla pārbaude, ko veica kompetentas padomju iestādes, neviens ieslodzītais netika pakļauts nedz represijām, nedz netaisnīgai attieksmei. Nav gan izslēgts, ka ar šiem ieslodzītajiem izrēķinājās vācieši, kuri tagad mēģina slēpt savu noziegumu un izplatīt provokatīvas baumas par padomu varas pārstāvjiem. Esmu pārliecināts, ka Jūs man piekritīsiet: kopš Ļvovas pāriešanas vācu rokās padomju varas pārstāvji nevar būt atbildīgi par Ļvovā palikušajiem ieslodzītajiem. Šī atbildība pilnībā jāpārliek uz vācu varas pārstāvjiem. Tieši tāpat esmu pārliecināts, ka Jūs no savas puses atradīsiet nepieciešamās iespējas, lai atmaskotu šos nelietīgos apmelojumus, kas nav nekas cits kā viens no naidīgās vācu fašistiskās propagandas veidiem, par kuru Jūs runājat man adresētajā vēstulē. Ar patiesu cieņu – Vjačeslavs Molotovs.»

Šodien – saruna ar Linardu Muciņu, zvērinātu advokātu un VDK dokumentu izpētes komisijas locekli: par melu anatomiju, par čekistu zvērībām, kuras viņi slēpa melos gan toreiz, gan tagad. Tā kā tuvojas 9. maijs, «uzvaras svētki», ir īstā vieta un laiks atgādināt par okupantu izdarībām, kuru «varonīgais» nimbs neizzudīs nekad.

– Jūs esat pētījis ieslodzīto nošaušanu kara sākumā Liepājas čekas mājā, kas tika dēvēta par «zilo brīnumu». Tādas pašas nošaušanas notika Rīgā, Daugavpilī un Rēzeknē, kā arī Lietuvā, Igaunijā un – kā noskaidrots – arī Ukrainā – Ļvovā un citur.

Pilnu interviju lasiet NRA http://nra.lv/latvija/242528-zverinatais-advokats-linards-mucins-pieversas-cekas-noziegumu-petniecibai.htm

April 18, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Vēsturnieki uz “zinātniskās diplomātijas” takas

April 6, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Spiegu spēles Baltijā: Meklējot aģentu Krūmu

KGB un CIA slepenie arhīvi. Spiegu spēles Baltijā: Meklējot aģentu Krūmu

————————————————————————————-

Nesen publicētās LSM dokumentālo rakstu sērijas “CIP arhīvu noslēpumi” un “VDK arhīvu noslēpumi” par specdienestu operācijām Latvijā raisīja negaidītu atskaņu. Otrās sērijas autors, vēsturnieks Zigmārs Turčinskis saņēma vēstuli ar lūgumu palīdzēt noteikt britu izlūkdienesta aģenta identitāti. Viņš 1951.gadā gāja bojā apšaudē ar padomju robežsargiem, mēģinot izkāpt jūras krastā Igaunijā. Zināms bija tikai viņa uzvārds – Kreums. Krums? Krūms?!
Karš ir beidzies tikai tad, kad ir apglabāts pēdējais kritušais karavīrs.

To ir vieglāk pateikt nekā izdarīt. Latvijai divdesmitā gadsimtā ir brāzušies pāri tik daudzi kari, ka zemē guļ tūkstošiem pazudušu un nezināmu gan svešu armiju, gan latviešu karavīru. Daudzi latviešu karavīri ir zaudējuši savas dzīvības citās zemēs. Ne visus kritušos izdosies atrast, ne visus – identificēt. Reizēm viņi vairs nav fiziski atrodami, un nākas meklēt tikai informāciju par šiem cilvēkiem, lai to iemūžinātu piemiņas vietās.

Pēc nesenās rakstu sērijas par Aukstā kara spiegu spēlēm Latvijā tika saņemts igauņu novadpētnieka Hugo Tīrsa (Hugo Tõrs) lūgumu palīdzēt noskaidrot viena šāda Igaunijā krituša karavīra, kurš pēc tautības varētu būt bijis latvietis, identitāti.

Kauja Igaunijas piekrastē  1951. gada 2.septembrī

1951. gada 2. septembra naktī Igaunijas ziemeļrietumu piekrastē, nomaļā vietā pie Nīvas ciema, notika kauja starp PSRS Robežapsardzības karaspēku un britu slepenā dienesta SIS sūtīto četru vīru lielo izlūku grupu.

Diemžēl SIS izlūki tika ievilināti lamatās.

Tajā naktī viņiem izsēšanās vietu krastā ar gaismas signāliem rādīja MGB aģents “Mur” – Endels Unts (Endel Unt). Savukārt paredzamajā izsēšanās vietā 6 – 7 kilometru platā krasta joslā bija sakoncentrēti ap 80 padomju robežsardzes karavīri. Izkāpjot liedagā, pret izlūkiem tika pavērsti gaismas prožektori.

Notika apšaude, kuras rezultātā gāja bojā visi četri izlūki –

Lembits Ustels (Lembit Ustel), Aksels Pors (Aksel Por), Frīdrihs Pīlds (Friedrich Põld) un Krums. No padomju puses tika nogalināts robežsardzes posteņa komandieris vecākais leitnants Mihails Kozlovs.

2014. gada septembrī, pateicoties igauņu novadpētniekam Hugo Tīrsam, kaujas vietā tika atklāts piemiņas akmens kritušajiem igauņu izlūkiem. Trīs vārdi un uzvārdi bija zināmi, bet ceturtais piemiņas akmenī iekalts kā Kreums. Esot sastopamas publikācijas, kur viņš minēts kā Krums vai Kreiss. Tātad, trīs dažādi iespējamie varianti – Krums, Kreums un Kreiss. Vārds “Krums” vedināja domāt, ka bojāgājušais varētu būt latvietis Krūms.

Krūma meklējumi

Vienīgā Latvijā pieejamā informācija par Krūmu ir internetā publicētā LPSR KGB 1986. gada 4. februārī sastādītā „Izziņa Nr. 5038 Pēc arhīva lietas „Lursen–S materiāliem (Latvijas PSR KGB operatīvā spēle ar angļu izlūkdienestu 1948. –1954. gadā)”.[1] Tur stāstā par čekas aģenta Vidvuda Šveica iefiltrēšanu Zviedrijā 1948. – 1949. gadā un britu SIS gatavotajā slepenajā misijā braucienam uz okupēto Baltiju, bija teikts:

“Kopā ar “APOGU” kursos mācījās LAUNAGS un igaunis KRŪMS (igauni 1951. gadā izsēdināja Igaunijas piekrastē un apšaudes laikā viņu nogalināja robežsargi).”[2]

Savukārt SAB TSDC arhīvā atradās iepriekšējās publikācijās pieminētās KGB ģenerālmajora Jāņa Lukašēviča piezīmes, kur par Krūmu teikts: “Nošauts uz robežas Ig. krastā nāca pie Šveica.”[3] Tātad pēc čekas ziņām Krūms, Šveics un Launags bija pazīstami. Mulsināja tikai apgalvojums, ka Krūms ir bijis igaunis.

Pateicoties internetā pieejamajiem atslepenotajiem CIA arhīvu materiāliem, šobrīd ir iespējams iepazīties ar informāciju, kāda Rietumos bija par Šveicu un Launagu, un mēģināt tajos atrast arī mistisko Krūmu.

Kādā 1957. gadā tapušā 25 lapušu garā CIA dokumentā tiek iztaujāti latviešu trimdinieki – gan par Vidvudu Šveicu, gan citām pazudušām un Latvijā palikušām personām un to likteņiem. Cita starpā kāds vecākais virsnieks (C.O.) Vašingtonā, iztaujājot CIA aģentu, uzdod jautājumu par Žaņa Krūma likteni.

Aģents to nezina, bet piezīmē, ka Krūms ticis nosūtīts slepenā misijā uz Latviju. Vecākais virsnieks uzskata, ka Ž.K. šādai misijai ir bijis pilnīgi nesagatavots. Aģents piebilst, ka Toronto dzīvojošais Elmārs Šķobe, kuru aģents apciemoja pirms došanās uz Vašingtonu, ir uzdevis tieši tādu pat jautājumu – par Ž. Krūmu.[4] Šķiet, ka abi runātāji – gan vecākais virsnieks, gan aģents ir latvieši. Viņi runā par cilvēku, kurš devies misijā uz okupēto Latviju un pazudis.

Tātad tā nav bijusi CIA, bet gan britu vai zviedru misija. Otrkārt, šī saruna dod virzienu tālākajiem meklējumiem – par Žani Krūmu interesējas Elmārs Šķobe. Viņš bija tas nacionālo partizānu komandieris, kurš 1945. gada 31. oktobrī ar savu 16 vīru lielo grupu zvejnieku laivā spēja pārkļūt pāri Baltijas jūrai uz Zviedrijai piederošo Gotlandes salu. Viens no E. Šķobes līdzbraucējiem bija arī nacionālo partizānu organizētājs Freds Launags.

Tātad tālākie meklējumi jāturpina šajā virzienā.

Par Fredu Launagu CIA arhīvos ir daudz informācijas. Viņš 1945. gadā bija viens no nacionālo partizānu kustības organizētājiem Kurzemes mežos. Lai meklētu palīdzību Rietumos, kopā ar E. Šķobes grupu devās uz Zviedriju. Tur nokļuvis, sadarbojās ar Zviedrijas un Lielbritānijas izlūkdienestiem ar segvārdu “Hāns” (Hahn). 1950. gadā uzsāka sadarbību ar ASV izlūkdienestu, un viņa kriptonīms bij AECOMBARO/1. 1951. gadā kopā ar Leonīdu Brombergu (AECOMBARO/2) tika pārcelts uz Vāciju CIA aģentu apmācībai, bet 1952. gadā kopā ar Brombergu pārcelts uz ASV.

Pēc ierašanās ASV F. Launags CIA sniedza plašu autobiogrāfiju, kurā sīki izklāstīja savu iepriekšējo dzīvi un cilvēkus, ar kuriem viņš bijis kontaktā, tajā skaitā Jāni Krūmu.[5] Par viņu minēts, ka trijatā

– F. Launags, Vidvuds Šveics un Jānis Krūms 1949. gada sākumā mācījušies britu organizētajos izlūku kursos braucienam uz okupēto Baltiju.

Līdz ar to, šī informācija sakrīt ar čekas informāciju par Krūmu. Vienīgi viņš izrādās latvietis, nevis igaunis.

Launags sniedz arī sīkākas ziņas par Jāni Krūmu – apmēram 30 gadus vecs. Dzimis Liepājas apriņķa Kalētu pagastā. Latviešu leģionārs, kurš ievainots kaujās Volhovas frontē.

Pēc Vācijas kapitulācijas devies mežos, lai turpinātu cīņu kā nacionālais partizāns. 1945. gada 31. oktobrī kopā ar E. Šķobes grupu laivā nokļuvis Zviedrijā.

1948. gada 11. oktobrī Zviedrijā ieradās padomju izlūkdienesta aģents “Apogs” – Vidvuds Šveics, kurš uzdevās par Latvijas pretošanās kustības pārstāvi.

1949. gada janvārī briti sāka gatavot aģentu iesūtīšanu Baltijā. Tai gatavojās astoņi vīri – trīs lietuvieši, divi igauņi un trīs latvieši – V. Šveics, F. Launags un J. Krūms.

Taču 1949. gada 30. aprīlī nezināmu iemeslu dēļ uz okupēto Baltiju nosūtīja tikai sešus vīrus. No latviešiem aizbrauca nodevējs V. Šveics, bet F. Launags un J. Krūms palika Zviedrijā. Pēc tam J. Krūms kādu laiku Zviedrijā strādājis par dārznieku un biškopi, bet visu laiku meklējis ceļus, kā atkal nokļūt okupētajā Latvijā, lai turpinātu cīņu. Tik tālu par J. Krūmu ir F. Launaga sniegtā informācija.

Par tālākajiem notikumiem un to iemesliem nav tiešu dokumentālu liecību, izņemot čekas ziņas, ka Krūms “nāca pie Šveica”. Bet ir pietiekoša izpratne par kopējo situāciju spiegu spēlēs.

1949. gada 1. novembrī Kurzemes krastā izsēdināja divus SIS aģentus – Vitoldu Berķi (“Krauju”) un Andreju Galdiņu (“Medni”).

Viņi nekavējoties iepinās padomju pretizlūkošanas izliktajās lamatās, kuras angļiem bija norādījis aģents “Apogs”. 1950. gada 13. maijā čeka abus britu aģentus pārveda uz Kurzemes mežiem un izvietoja viltus partizānu grupā, kura sastāvēja no diviem MGB operatīvajiem darbiniekiem un 5 aģentiem.

Abi britu aģenti čekas teātrim pilnībā noticēja. Rezultātā viņi darbojās padomju pretizlūkošanas kontrolē, un visa rietumos nonākošā informācija bija tikai un vienīgi dezinformācija.

Tā kā 1951. gada 2. septembrī J. Krūmu uz Baltiju sūtīja kopā ar igauņiem, bet ar uzdevumu tikties ar V. Šveicu, var pieņemt, ka J. Krūma uzdevums bija pārbaudīt “mežabrāļu” grupu kurā kopš 1950. gada maija Kurzemes mežos uzturējās abi britu aģenti – “Krauja” un “Mednis”. Varam secināt, ka V. Šveicam briti uzticējās pilnībā, bet par “mežabrāļiem” viņiem bija kaut kādas aizdomas. Tagad mēs zinām, ka tās visas bija padomju pretizlūkošanas lamatas – V. Šveics bija nodevējs un “mežabrāļi” – padomju specaģenti. Iespējams, tieši tāpēc gan J. Krūms, gan igauņi tika likvidēti.

Līdz ar to mums ir izdevies pavērt vēl vienu traģisku lappusi šajās Aukstā kara spiegu spēlēs un atklāt nezināmu cīnītāju, kurš gājis bojā šoreiz Igaunijas piekrastē.

Taču J. Krūma piemiņas iemūžināšanai piemiņas akmenī trūkst vēl dažu sīkāku biogrāfisku datu. Pārbaudot latviešu leģionāru sarakstus, ir atrodams viens Žanis un divi Jāņi Krūmi. Žani nākas atmest, jo viņš kā leģiona virsnieks ir arestēts un tiesāts 1947. gadā. Paliek tātad divi Jāņi Krūmi. Taču abiem ir nepilnīgas biogrāfijas – vienam trūkst gan dzimšanas datuma, gan vietas, bet otram trūkst norādes par dzimšanas vietu.

Tādēļ, izmantojot izdevību, vēlētos aicināt atsaukties kādus Jāņa Krūma radiniekus vai Kalētu puses novadpētniekus, kuri varētu palīdzēt noskaidrot viņa dzimšanas gadu un vietu.

Tad varētu minētās kaujas vietā uzstādītajā piemiņas akmenī iekalt īsto kritušā latviešu karavīra vārdu un dzimšanas datumu.

Lūgums iespējamās ziņas sūtīt uz e-pastu: zigmars.turcinskis@lu.lv

[1] https://www.historia.lv/dokumenti/arhiva-lieta-lursens-s-lpsr-vdk-operativa-spele-ar-anglu-izlukdienestu-no-1948gada-lidz

April 3, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

   

%d bloggers like this: