Režisore Dz. Geka nav sadarbojusies ar VDK

Tiesa pirms gada apstiprinājusi, ka režisore Dzintra Geka nav sadarbojusies ar VDK

Viss raksts: https://skaties.lv/zinas/latvija/neka-personiga/tiesa-pirms-gada-apstiprinajusi-ka-rezisore-dzintra-geka-nav-sadarbojusies-ar-vdk/?utm_source=twitter&utm_medium=link&utm_campaign=social

---

Izdevums “Nakts” publicēja ap 100 operas un baleta solistus, rokmūziķus, aktierus, televīzijas redaktorus, māksliniekus un literātus ar segvārdiem, neatklājot informatoru īstos vārdus.

Vārdu aizsegšanu laikraksts skaidroja ar to, ka daļa radošās inteliģences pārstāvju nemaz nenojauš, ka viņi vispār iekļauti čekas kartotēkā. Laikraksta sarakstā bija minēts pazīstams dzejnieks ar disidentisku ievirzi. Dzejnieks Jānis Rokpelnis nesen atklāja, ka Miķelis bijis viņa segvārds.

60% no šī saraksta, ko savā laikā šis izdevums ir publiskojis, atbilst arī tam, kas ir šajā Totalitāro seku dokumentēšanas centra rīcībā. Un ir daļa, kuras nav, un ik pa brīdim parādās daža laba publikācija, kur bijušie VDK darbinieki, uzspodrinot savas spalvas vai parādot, atgādinot par sevi, publisko vēl tādus, kuri nav Totalitārismu seku dokumentēšanas centra rīcībā.

Režisorei Dzintrai Gekai par čekas vervēšanas metodēm bija stāstījis tēvs, politieslodzītais, kurš garus gadus pavadīja Gulaga nometnēs. Jaunajai Rīgas kinostudijas darbiniecei dzimšanas apliecībā pie tēva ieraksta bija ievilkta svītra, lai darbā nevienam nerastos lieki jautājumi. Viņas darba vietā, kuru tāpat kā citas radošās nozares uzraudzīja VDK un tās piesegorganizācijas, bija jācenšas izšķirt, kam var uzticēties, un kur var slēpties provokācijas.

Man tēvs, kurš 15 gadus bija politieslodzītais bez tiesībām atgriezties, daudz stāstīja, kā pat lēģeros, cietumos cilvēkus savervē, kā atrod cilvēkiem vājos punktus, – vai tas, ka viņš mīl iedzert, vai veikalā iztrūkums, vai kaut ko esi pateicis. Jebkura tava vājība, jebkurš tavs izteikums tiek izmantots. 1987.gadā, kad pirmo reizi varēja izbraukt otrās pakāpes radinieki uz ārzemēm, un man tante atsūtīja izsaukumu no Kanādas, es aizbraucu uz Toronto un satiku savu tanti.

“Mēs visi kārtojām vīzas un visi saukti vienā kabinetā, un tur tajā kabinetā sēdēja tāds vīrs, kurš teica, ka viņu sauc Boriss. Viņš teica, ka atgriežoties noteikti ir jāpastāsta, kā tur ir gājis un kā paticis. Un palika tā neomulīgi. Un es atceros, es atgriezos un nekad nebraucu ar trolejbusu pa Barbisa ielu, jo man likās…smieklīgi, ka man tagad jāiet tur un jāatskaitās. Es tur neaizgāju, un man neviens neko neprasīja,” stāsta Geka.

“Vienīgo reizi, kad mēs filmējām 89. vai 88. gadā Kanādā, arī Ansis Epners ar savu grupu bija, mums pa vienam bija jāiet uz Kultūras sakaru komiteju un vienkārši jāstāsta, ko mēs satikām un ko mēs redzējām. Tur bija galds ap kuru sēdēja daudz cilvēku, un viņi prasīja, kādus cilvēkus mēs tur satikām. Šī sajūta gan man ir palikusi diezgan tāda briesmīga. Es saprotu, ka man bija jāstāsta, – nu tur bija tāds deju kolektīvs un deju kolektīva vadītājs, tur bija dziesmu svētki vai kur mēs bijām latviešu centrā. Tā bija vienīgā reize, kad bija šāda saruna, kas ir redzēts ārzemēs,” atminas Geka.

Aktrises Vijas Artmanes 50 gadu jubileja bija vērienīgs tā laika pasākums, māksliniece bija kompartijas biedre, viņas vārds bija plaši pazīstams visā padomju savienībā. Dzintra Geka tolaik strādāja kā režisora asistente pie filmas par Artmani un bija iesaistīta aktrises svinību organizēšanā. Dailes teātrī sastapti puiši, kuri pieteikušies palīdzēt izvietot kameras un sasēdināt viesus.

Divi no viņiem man pieteicās palīdzēt, un viens no viņiem bija Andris Nadziņš. Viņi neko neteica. Viņi man palīdzēja. Bet es atceros pēc pāris mēnešiem viņš un vēl viens puisis man piezvanīja un prasīja, vai var paskatīties to materiālu, ko mēs filmējām. Un tas jau nav nekāds noslēpums, to es arī parādīju tajā hronikas noskatīšanās zālītē. Un es atceros, viņi promejot saka – “mēs esam tie svoloči”, vai kaut ko tādu viņi teica, – “mēs esam no tās iestādes, te jau varbūt mūs kāds pazīst un tad tev pateiks.” Tad es no tās reizes pēc izskata zināju.

VDK virsnieku, kinostudijas, televīzijas un preses kuratoru Andri Nadziņu režisore vēlāk redzējusi vēl pāris reizes, 80. gados strādājot Telefilmā. Kādā sadzīviskā situācijā veikalā viņš rindā gaidošajai Gekai pēkšņi piedāvājis iegādāties produktus, kā tolaik teica, – zem letes.

Pienāca Atmoda, un tā režisorei ļāva īstenot savu dziļi personisko interesi par izsūtīto likteņiem. Gekas dokumentālo filmu cikls “Sibīrijas bērni” iemūžinājis padomju deportācijās  salauzto cilvēku atmiņas.

2002. gadā Einārs Repše pazīstamo režisori Geku uzaicināja kandidēt Saeimas vēlēšanās no sava jaunizveidotā politiskā spēka. Tad viņa uzzināja, ka kandidēšanai ir kāds šķērslis. Par viņu Satversmes aizsardzības birojā (SAB) glabājas informācija, kā par VDK aģenti ar segvārdu Velta.

Manā gadījumā neesmu ne par vienu rakstījusi nevienu ziņojumu. Pie tam, neviens nekad nav aicinājis mani sadarboties, nav licis parakstīt nekādu kartiņu. Tad, kad es ieraudzīju savu kartiņu, kad aizgāju uz SAB, manā kartiņā nebija mans paraksts, tikai bija viena drošības komitejas darbinieka paraksts ar “Š” burtu, neatceros viņu vairāk. Un kartiņa ielikta 1990.gada 31. maijā. 1990. gada maijā ir jābūt vājprātīgam, lai piekristu sadarboties ar VDK, kas faktiski vairs neeksistēja.

2002. gadā, brīdī, kad es arī filmu “Sibīrijas bērni”, izveidoju un visu laiku strādāju pie represēto atmiņu filmēšanas. Man tas bija ļoti liels šoks. Es vairākus gadus nevarēju īsti atjēgties.

Un tad sākās, es burtiski pa mēnešiem, pa gadiem mēģināju saprast, kas varētu būt šis iemesls, – vai tas puskilograms desas, ko toreiz man iznesa no veikala aizmugures, vai tas, ka es tajā kultūras sakaru komitejā stāstīju, kas bija tajā latviešu centrā Toronto. Bet tas jau bija jāstāsta arī maniem kolēģiem, jo tā bija oficiāla filmēšana!

Tajā laikā jau bija tik daudz runas. Skaidrs, tagad būs tie čekisti un ziņotāji, un es domāju, ka visšausmīgākais būs tad, ja es tagad publiski paziņošu, vai iešu uz tiesu un tiesāšos. Es domāju, un tas būs publiski – ko “sibīrieši” domās?

Pagājušajā gadā Dzintra Geka vērsās prokuratūrā, lai tā dod savu atzinumu par viņas iespējamo sadarbību ar VDK.

SAB glabātajās operatīvajās lietās netika atrasts neviens aģentes “Velta” ziņojums. Nebija ne aģentes darba, ne personīgās lieta, ne piezīmes, ka tādas vispār eksistējušas. VDK darbinieks, kurš 1990.gadā parakstīja kartīti, miris. Bet to kartīti aizpildījis kinostudijas un televīzijas VDK kurators Andris Nadziņš. Viņš slēgtā tiesas zālē liecināja, ka Geku nav vervējis un 1990.gadā VDK struktūrās vairs nav strādājis.

2017.gada 19.maija tiesas sēde

Bijām pakļauti tieši kompartijas ideoloģiskajam sekretāram. Mēs paši neko no sevis nedarījām. Tas bija vai nu darba virziens, vai informācijas vākšana, zināmā mērā viņu pasūtījums, ko viņi gribēja zināt.

Attiecībā uz cienījamo Dzintru Geku, nav bijusi doma ne vervēt, ne iesaistīt kādā kantora darbībā. Pirmkārt, viņa nekādi…cilvēki savu īpašību dēļ der vai neder vervēšanai. Viņai savs darbs – režisore. Es pazinu visus lielos režisorus, – Brenču Aloizu, kas jau aizgājis, Streiču zinu, visas personības zinu, Raimondu Paulu zinu, viņš zina mani. Jautājums, te gan nebūtu runa, ka Pauls būtu strādājis…

Es nezinu, kā viņa (Geka) tur tikusi. Jo es 89.gadā jau tiku zināmā mērā represēts. Man jau noņēma apliecību, es biju izmests no kantora, es vairs negāju uz darbu. To varbūt var vai nevar pārbaudīt. Un šī kartīte radusies 90.gadā, tas ir pilnīgi neiespējami!

Dzintra Geka Vaska nav bijusi bijušās LPSR VDK komitejas informatore un nav apzināti slepeni sadarbojusies ar bijušo VDK.

Ne visās prokuratūras pārbaudes lietās, kurās meklē pierādījumus ziņotāja attiecībām ar čeku, atrodama tikai kartīte. Datu bāzē “Delta” glabātā informācija un liecinieku liecības arī 27 gadus pēc VDK likvidēšanas dažos gadījumos joprojām ļauj izdarīt visai drošus secinājumu par apzinātu sadarbību ar VDK. Vēl nesen kādā prokuratūras pārbaudes lietā pierādīts, ka ziņotājs nodevis citas personas, un kādreizējais aģents sadarbības faktu atzinis un līdzīgi kā vēl 60 gadījumos lūdzis lietu izbeigt. Tomēr ir gadījumi, kā režisorei Dzintrai Gekai, kur kartīte ielikta aizmuguriski.

Vēl viena daļa VDK ziņotāju nekad netiks atklāti, jo tos darbam savās interesēs pārvervējuši mūsu specdienesti. Arī Dzintrai Gekai 2002. gadā kāda persona, kura nenosauca savu īsto vārdu, piedāvāja no Satversmes aizsardzības biroja glabātās VDK kartotēkas aģentes kartīti izņemt.

Viņš teica – Es varu izņemt Jūsu kartiņu, bet tad Jums ir jāizdara kāds pakalpojums. Bet kāds pakalpojums, es neko nezinu, kā tur tā kartiņa radās. Viņš saka, -varbūt Jūs varat Latvijai kaut ko labu izdarīt. Es saku, es taisu filmas, esmu laimīga, ka Latvija brīva, ka es taisu filmas tādas, kā es gribu. Nu viņš saka, – padomājiet un atstāja savu telefonu ar pseidonīmu. Es, protams, nepiezvanīju.

Maizītis: Nav noslēpums, ka daļa VDK aģentu ir tikuši pārvervēti jau neatkarības laikos šobrīd Latvijas specdienestu labā. Neviens specdienests nekad nerunās un vienmēr vienādi aizsargās tos, kas ir slepenie palīgi, arī mēs to nekad nedarīsim, citādi neviens ar mums nerunās, tā ir ļoti vienkārša atbilde.

“Nekā personīga”: Ir runa par pāris cilvēkiem vai desmitiem, vai simtiem?

Maizītis: Uz tādiem jautājumiem es noteikti neatbildēšu.

“Nekā personīga”: Bet vai zinātniskā komisija tiek klāt arī šiem cilvēku vārdiem?

Maizītis: Protams, ka nē.

Pirms četriem gadiem izveidotā VDK zinātniskās izpētes komisija jūtīgākajai VDK mantojuma daļai, čekas maisiem, piekļuva tikai šogad. No komisijas pārstāvju izteikumiem izriet, ka viņus ne tik daudz interesē izpēte, cik VDK aģentu vārdu publiskošana.

“Kas man liekas šausmīgākais, ka cilvēkiem, tagad tiem saucamajiem ziņotājiem vai aģentiem, viņiem jau visiem ap 70, 60 un daļa ir jau mūžībā. Tagad nopublicē sarakstus un bērni, bērnubērni pēkšņi izlasa to sava tuvinieka vārdu sarakstā…man tas liekas šausmīgi. Mēs ar Pēteri ļoti pārdzīvojam par Sauļus Sondecka ģimeni, kas bija ļoti cienījams diriģents. Pēteris pie viņa mācījās un kā mācītāja dēlu pieņēma Viļņas konservatorijā. Kā jūtas viņa dēli? Sondecka tēvs bija Šauļu mērs, un viņš jau bija vecs vīrs un trimdā. Tagad sanāk, ka Sondeckis par savu tēvu ziņojis, un viņš ir čekas aģents. Nu jautājums, ko viņš varēja daudz ziņot, droši vien tēva vēstules aiznesa. Jo šādi publicējot dažiem teikumiem cilvēku likteņus vairākās paaudzēs vienkārši sagrauj,” min Geka.

Lai izpētītu, kā strādāja totalitārā režīma drošības iestādes ir vajadzīgas zināšanas un pieredze. VDK lielāko daļu dokumentu iznīcināja vai aizveda uz Krieviju.

“Varbūt, ka ir iespējams kāds komplekss risinājums. Vienu brīdi bija tiesiskais ceļš, tur ir kaut kāds rezultāts, lustrācija, kur tagad piesakās tie, kuri varētu pieteikties, bet kuri neiztiesājās. Varbūt, ka tas ir iespējams, bet ar tādu nosacījumu, ka valsts sargā to informāciju, bet valsts zina, ka tā persona ir sadarbojusies ar VDK. Tur var būt kaut kādi ieguvumi. Pirmkārt, no tā, ka tā persona ir pati ar savu pagātni noslēgusi kaut kādus rēķinus, un valstij ir informācija, iespējams, par kaut ko tādu, par ko tā šobrīd nezin nemaz. Tā kā kaut kādi ieguvumi tur ir iespējami, tas būtu tāds komplekss risinājums tai problēmai, bet tā vienkārši publiskot, tad ir jāsaka tā – visu atbildību tiem, kas pieņem šādus lēmumus, un kas arī realizē,” norāda Maizītis.