Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Baigā gada notikumi vēl jāpēta, piemin upurus

Viss raksts un fotogalerija: http://www.la.lv/foto-baiga-gada-notikumi-vel-japeta-piemin-upurus/


Baigā gada upuru biogrāfiju un tiem izvirzīto apsūdzību izzināšana palīdzēs saprast, kādas cilvēku kategorijas komunistiskais padomju režīms “a priori” atzina par sev nevēlamām, Baigā gada upuru piemiņas pasākumā sacīja Latvijas Okupācijas muzeja vēsturniece, pētniece Inese Dreimane.

Viņa norādīja, ka totalitāram režīmam ir savas “ienaidnieku kategorijas” – nacistiem tas bija nacionālistiskais princips, savukārt padomju režīmam – šķiru princips. “Ir uzticamas profesijas, un ir šķiras, kuras ir nevēlamas. Tieši šo cilvēku likteņi ir bijuši traģiski,” teica Dreimane.

Rīgas Centrālcietumā nošauto Baigā gada upuru pētniecība tika sākta 2014.gada nogalē, un tās laikā tika atklāts, ka pastāv ne tikai sabiedrībā tā dēvētais Šustina saraksts, bet arī LPSR Valsts drošības komitejas (VDK) izmeklēšanas daļas priekšnieka Jāņa Vēvera parakstītais saraksts ar 32 notiesājamo un nogalināmo vārdiem. Līdz ar to, tika konstatēts, ka Rīgas Centrālcietumā laikā no 1940.gada 17.jūnija līdz 1941.gada 1.jūlijam nošauti kopskaitā 99 personas. Lai gan Šustina sarakstā minēto personu apsūdzības ir zināmas, par Vēvera sarakstā iekļauto cilvēku likteņiem vēl jāveic padziļināta izpēte.

Šustina sarakstā bija pierakstītas kopskaitā 73 personas, no kurām 66 tika nogalinātas, jo šāvējiem bija pietrūcis laika. Sešas sievietes netika nogalinātas, bet sarakstā minētais Roberts Leleps pēc aizturēšanas izbēga pārvešanas laikā. “Bija kara apstākļi, un miliči, kuriem bija uzticēts nogādāt apcietinātos Rīgas Centrālcietumā, paši bēga. Apcietinātie darīja to pašu,” skaidroja Dreimane. Vēlāk tika noskaidrots, ka apcietinājumā nogalināta vēl viena persona, kas nebija iekļauta nedz vienā, nedz otrā sarakstā.

Taujāta, par kādām rīcībām Baigā gada upuri Rīgas Centrālcietuma gadījumā tikuši apcietināti, notiesāti un nogalināti, Dreimane atbildēja, ka zināmie spriedumi bijuši melīgi. “Lielākoties tie ir saistīti ar karadarbības sākumu un kara stāvokļa ieviešanu [..]. Vienlaikus tika radīta tā dēvētā “spiegu mānija”, līdz ar ko, padomju režīma amatpersonas Latvijas civiliedzīvotājus sāka uzskatīt par vācu diversantu atbalstītājiem vai padomju varas nemīlētājiem pēc grūti saprotamiem principiem. Piemēram, atvaļinātais Latvijas armijas pulkvedis Nikolajs Fogelmanis tika apcietināts un nošauts par to, ka viņš savā Mežaparka mājas pagalmā bija no kamīna izbēris gružus un tie vēl kvēloja. Mazā dūmu strūkliņa nevarēja tikt redzēta no lidmašīnas, kā arī māja atradās meža ielokā, ļaujot šo notikumu redzēt tikai garāmgājējiem, vai arī kādiem milicijas vai čekas patruļai,” apgalvoja Dreimane.

Tāpat pētniece kā piemēru melīgam padomju komunistiskās varas spriedumam pieminēja Dinu un Nisonu Trubekus – vecu ebreju pāri, kas tika apsūdzēti par signalizēšanu vācu lidmašīnām ar gaismas signāliem. “Visticamāk kāds pa logu redzēja, ka šie cilvēki izmanto kabatas baterijas ar krāsainiem, maināmiem stikliņiem. Nav saprotams, kādēļ šim ebreju pārim būtu izdevīgi ko tādu darīt, un saukt aviāciju virs savas mājas,” sacīja Dreimane.

Saskaņā ar pētnieku rīcībā esošo informāciju Baigajā gadā Rīgas Centrālcietumā atrādās arī personas, kas tur tika turētas arī bez īpašām apsūdzībām, jo par tām VDK bija jau iepriekš ievākusi informāciju. Attiecīgi šīs personas, iespējams, vēl tika izmeklētas, taču karadarbība ir paātrinājusi apcietināšanas procesu. Pētnieki pieļauj, ka, iespējams, citādākos apstākļos daļa no Rīgas Centrālcietuma aizturētajiem būtu izcietuši savu sodu un izdzīvojuši.

Kā ziņots, Stūra mājas jeb Tetera nama pagalmā norisinājās Baigā gada upuru piemiņas pasākums.

Latvijā padomju okupācijas pirmo gadu no 1940.gada 17.jūnija līdz 1941.gada 1.jūlijam mēdz dēvēt par Baigo gadu. Šī viena gada laikā komunistiskā VDK arestēja vismaz 3745 Latvijas pilsoņus, bet nogalināja aptuveni 400. Arestēto civiliedzīvotāju nošaušana bez tiesas Centrālcietumā bija viens no pēdējiem komunistiskā režīma noziegumiem 1941.gadā.

Pēc ekshumācijas, 1941.gada 6.jūlijā nogalināto mirstīgās atliekas guldīja Meža kapos, aizsākot “Balto krustu” kapulauka vēsturi.

“Baltajos krustos” guldīti vēl līdz pat 1944.gadam masu kapos atrastie komunistiskā terora upuri. To skaits pēc aplēsēm ir aptuveni 120.

Meža kapu “Baltajos krustos” katru gadu notiek Rīgas Politiski represēto apvienības rīkotais piemiņas brīdis.

July 7, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

VDK komisijas pētnieki “padarīti par bandiniekiem” politiskās spēlēs?

VDK komisijas pētnieki “padarīti par bandiniekiem” politiskās spēlēs? Saruna ar Gintu Zelmeni un Aināru Bambalu


Ministru kabinetam 2014. gadā dodot rīkojumu izveidot Latvijas PSR Valsts drošības komitejas (VDK) zinātniskās izpētes komisiju, ar šo institūciju saistījās lielas cerības, ka tā sakārtos čekas maisu, tas ir, VDK dokumentu, kopumu, formulēs, kā tie nododami atklātībā, sniegs priekšlikumus izmaiņām likumdošanā. Pēc sākotnējās ieceres tam visam vajadzēja būt formulētam lakoniskā gala ziņojumā līdz šā gada 31. maijam. Jāsaka, ka tas, kas saņemts un pieredzēts līdz šim, īsti nav atbildis gaidītajam un komisijas gadījumā drīzāk jālieto vārds “vilšanās”. Arī publiski attiecībā uz komisijas darbību ir izskanējis raksturojums “haoss”. Īpaši tās beigu daļa bijusi bagāta mulsinošiem, impulsīviem, sabiedrībai tā arī neizskaidrotiem lēmumiem un situācijām, kad gaidīts viens, bet saņemts pavisam kas cits. Nevienu reizi vien gadījies dzirdēt, ka komisijai bijušas un ir gūzma organizatorisku un komunikācijas problēmu – gan iekšējo, gan uz ārējo saskarsmi attiecināmu. To dēļ vairāki komisijas dalībnieki neoficiālās sarunās bilduši, ka nemaz nevēlas, lai viņu vārdi tiktu asociēti ar šo institūciju. Komisijas locekļi, Latvijas Nacionālā arhīva vecākais eksperts GINTS ZELMENIS un Latvijas Valsts arhīva eksperts AINĀRS BAMBALS gan tādiem nepieder. Abi piekrita atklātai sarunai.

Vai Latvijas PSR VDK zinātniskās izpētes komisija šobrīd uzskatāma par pastāvošu? Valdība taču pateica, ka finansējumu vairs nedos.

Gints Zelmenis: Kā saprotu, valdības mandāts komisijai jau no sākta gala bija līdz 2018. gada 31. maijam, līdz gala ziņojuma iesniegšanai. Juristi gan saka, ka nevienā dokumentā neesot sacīts, ka 31. maijā komisija beidz pastāvēt. Līdz ar to komisija it kā var turpināties, taču kā nejurists neņemos par to spriest.

Ainārs Bambals: Valdības lēmuma par komisijas likvidāciju vēl nav bijis. Kaut kādā formā svītra tam visam tomēr būs jāpavelk.

Skaidru gala ziņojumu un rekomendācijas, ko darīt ar VDK dokumentiem, sabiedrība tā arī nav sagaidījusi! Vismaz ne tādā formā, kā reiz tika solīts.

A. Bambals: Nu skumji. Man šķiet, Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas darba grupas vadītājs likuma “Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu” grozījumu sagatavošanā Ritvars Jansons Kangera kungam tos lūdza vairākkārt. Acīmredzot komisijas vadība ievēro subordināciju, ka tai jāatskaitās tikai Latvijas Universitātes (LU) priekšā. Un LU tālāk jāatskaitās Izglītības un zinātnes ministrijai, un tai tālāk Ministru kabinetam, kas šo ziņojumu virzīs tālāk. Varbūt mazliet izkropļotā veidā, tomēr mūsu ieteikumi ir transformējušies komisijas sagatavotajā “Atklātības un totalitārisma atkārtošanās novēršanas likumprojektā”, kā arī gala pārskata zinātniskajā daļā.

“LA” redakcija saņēma komisijas sekretāres sūtītu e-pasta vēstuli, kurā bija saite uz internetā publicēto 2828 lappušu “VDK komisijas pārskatu” un lūgumu turpmāk nelietot jēdzienu “gala ziņojums”. Tas tomēr visiem bija pārsteigums, kad dažas dienas pirms gala termiņa – 31. maija – komisijas vadība pēkšņi paziņoja, ka gadiem gaidītā ziņojuma nebūs, jo “pēc likuma” viņiem tāds nemaz neesot valdībai jāsniedz! Jāsaprot, ka 2828 lappuses arī ir tas gaidītais gala dokuments?

“Ziņojums” vai “pārskats”, par to var lauzt šķēpus, bet man šķiet, ka 2014. gada maijā VDK likuma grozījumos tomēr bija runa par rekomendāciju sniegšanu.

G. Zelmenis: Arī manā skatījumā nosaukums ir formāla lieta. Svarīgākais būtu bijis iesniegt gaidīto dokumentu laikā un labā kvalitātē. Šobrīd faktiski ir uztaisīts pēdējā pusotra gada pārskats, “Atklātības likumprojekts”, kurā pētnieku priekšlikumi vismaz man izskatās drusku “greizā spogulī”, daži Ministru kabineta rīkojuma projekti, vēl visādi paskaidrojumi. Tā kā šā pārskata beigās nez kāpēc “piekarināti” visi četri komisijas izdoto rakstu sējumi, sanāk 2828 lappuses. Un tas viss ir nosaukts par “pārskatu”!

A. Bambals: Janvārī komisijā iesniedzu un mēs apspriedām manu priekšlikumu gala ziņojuma struktūrai, ieturētai akadēmiskās tradīcijās. Tas bija plāns, kādam ziņojumam vajadzētu būt. Toreiz komisija sanāksmē šo plānu akceptēja. Nekas no tā, ko biju sarakstījis, neīstenojās. Bija paredzēts ievads, komisijas trīs gadu darba uzskaitījums, aprakstīti sākotnējie bremzējošie šķēršļi, minēts LPSR VDK dokumentu sastāvs, dokumentu veidi, aprakstīts, kas ar šiem dokumentiem pēc neatkarības atgūšanas notika. Jāpiebilst, ka tās parlamenta un valdības komisijas, kas 1991. un 1992. gadā tika veidotas VDK dokumentu pārņemšanai, bija diezgan paviršas, lai neteiktu – neprofesionālas. Ziņojuma plānā bija uzsvērts, ka jāparāda Latvijas Komunistiskās partijas vadošā loma VDK darba organizēšanā un saikne starp abām institūcijām. Vēl būtu apskatītas sadarbības fakta lietas, kādu Latvijas Valsts arhīvā ir ap 400. Ziņojuma 6. punkts būtu VDK zinātniskās izpētes darba rezultāti un visbeidzot rekomendācijas politiķiem, risku izvērtējums. Tāda bija iecere – gala ziņojums apmēram uz 150 lapām. Diemžēl mūsu viedokli par gala dokumenta struktūru vērā neņēma.

G. Zelmenis: Aprīļa sākumā Ainārs Bambals, es un vēl vairāki komisijas locekļi iesniedzām priekšlikumus gala ziņojumam – kas ko pētījis, kādus dokumentus skatījis un no tā izrietošie priekšlikumi. Iesniedzām to visu komisijas vadībai ar domu, ka tos sastrukturēs un iekļaus gala dokumentā. Vēl pie visa, ja nemaldos, maija sākumā sniedzām komisijas priekšniecībai atskaites par VDK lietām, ko bijām skatījuši Satversmes Aizsardzības biroja Totalitārisma seku dokumentēšanas centrā (SAB TSDC), un kas no tā izriet. Tā gala dokumenta struktūra, kāda tā ir šobrīd, izveidojās maija beigās vai pat jūnijā. Pat nezinu, vai tur bija kāda saskaņošana ar citiem komisijas locekļiem.

Tomēr nesaprotu – 2828 un 150 lapas… Kur tad palika racionālā ziņojuma daļa, kas bija iecerēta, tās 150 lapas? No kurienes iznira “Atklātības likumprojekts”, ja visi gaidīja ieteikumus esošā VDK likuma labojumiem?

A. Bambals: Domāju, tās 150 lapas, ko varētu nosaukt par gala ziņojumu, arī ir iesniegtas LU rektoram. Maija beigās Gints Zelmenis vēl salika kopā to pētnieku atskaites un priekšlikumus, kas SAB TSDC pētīja VDK dokumentus. Kurā brīdī parādījās Atklātības likums, pat īsti nepamanīju.

July 5, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

   

%d bloggers like this: