Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Kā svētceļojums pie svešumā palikušajiem. Intervija ar režisori Dzintru Geku

Dace Kokareviča, Latvijas Avīze
Viss raksts: http://www.la.lv/ka-svetcelojums-pie-svesuma-palikusajiem/


“Saglabāt tautas atmiņā šīs vēstures lappuses ir ļoti svarīgi,” saka režisore Dzintra Geka, kura jau kopš 2001. gada, kad tapa filma “Sibīrijas bērni”, regulāri dodas filmēt uz Latvijas iedzīvotāju kādreizējām deportācijas vietām. Kopš 2006. gada fonda “Sibīrijas bērni” rīkotajās ekspedīcijās brauc ne tikai filmēšanas grupa, bet arī cilvēki, kas paši pārdzīvojuši izsūtījumu vai viņu radinieki. Sarunā ar režisori – gan par jūlija beigās notikušo braucienu, gan to, kāda attieksme pret baltiešiem tagad vērojama Krievijā.

Uz Amūras apgabalu “Sibīrijas bērni” devās jau pirms sešiem gadiem, un šogad atkal lidojāt uz Blagoveščensku, kas atrodas pie Amūras, kurai pāri redzama jau Ķīna.

Dz. Geka: Ik gadu fondā piesakās cilvēki, kuri vēlas nokļūt bijušajā izsūtījuma vai dzimšanas vietā, un atbilstīgi veidojas braucienu maršruts. No 1949. gada martā 42 125 izsūtītajiem Latvijas iedzīvotājiem daļu deportēja uz Tālajiem Austrumiem. Turp nokļūt vēlas daudzi, lai sameklētu savas dzimšanas vietas vai tuvinieku atdusas vietas.

2012. gadā mūsu delegāciju Amūras apgabalā uzņēma brīnišķīgi. Šogad februārī sazinājos ar toreiz sastapto gidi Jeļenu Rudakovu un stāstīju par vasarā plānoto braucienu. Jeļena ieminējās, ka Amūras apgabals svin 160 gadu jubileju un ka tikšanos ar “Sibīrijas bērniem” varētu iekļaut svētku programmā. Bet maijā – pārsteigums. Gide rakstīja, ka uz Amūras apgabalu neiesaka braukt. Jo Latvija iekļauta Eiropas rusofobisko valstu skaitā, delegācija nav vēlama, oficiāli mūs uzņemt nevarot. Atbildēju, ka mums izsniegtās tūristu vīzas ļauj braukt pa visu Krieviju, izņemot tūristiem slēgtās vietas. Turklāt Latvijas un Krievijas starpvalstu vienošanās paredz, ka cilvēkiem jādod iespēja apmeklēt radinieku atdusas vietas.

Jeļena kā gide par samaksu bija gatava mūs pavadīt. Taču pieprasīja ļoti sīku informāciju par katru dalībnieku.

Ikkatram no 32 braucējiem kāds tuvinieks ir bijis izsūtījumā – vai nu Amūras apgabalā, vai citur – Krasnojarskas, Tomskas, Omskas apgabalā. Zejā, kur Aldis Krūmiņš vecātēva atdusas vietā izkaisīja līdzpaņemto Latvijas zemi un mācītājs Guntis Kalme noturēja aizlūgumu, brauciena dalībniece Margarita teica – tas bija svētbrīdis arī par viņas vectētiņu. Arvien izjūtas ir, kā svētceļojuma rituālu veicot un, kaut aizbraucam tikai uz piecām sešām vietām, jūtamies tā, ka esam apciemojuši atkal visus svešumā palikušos.

Šoreiz Blagoveščenskā jums palīdzēja arī vietējā kazaku organizācija?

Vienmēr esmu iepriekš oficiāli salīgusi transportu. Taču šoreiz tika nosaukta daudzu tūkstošu eiro summa… Lūdzu Jeļenai, vai viņa nevar sarunāt kādu pārvadājumu firmu par samērīgu cenu. Jeļena, būdama kazaku atamana pēcnācēja, solīja runāt ar kazakiem. Tā tikām gan pie autobusa, gan apskatījām arī represēto kazaku piemiņas vietu.

Kazaku biedrība darbojas arī Belogorskā. Brāļu kapu komitejas pārstāvis Jānis Baškers vēlējās uzzināt, vai Belogorskā būtu iespējams uzstādīt piemiņas zīmi represētajiem no Latvijas, un kazaku biedrība solīja palīdzēt. Jo arvien grūtāk kļūst atrast tādas vietas, kur pilsētu administrācijas ļautu uzlikt latviešu piemiņas zīmes.

Šoruden ar Latvijas Brāļu kapu komitejas gādību piemineklis būs Kolpaševā.

Nedēļas beigās atkal notiks tradicionālais Latvijas Politiski represēto apvienības salidojums Ikšķilē. Tur parasti ir stendos novietotas kartes ar izsūtīto nometinājumu vietu atzīmēm, un Tālajos Austrumos ap Zejas pilsētu tādu bijis daudz. Tātad filmu par šāgada braucienu gaidīs daudzi. Kad to redzēsim?

Divu sēriju filmu Latvijas Televīzijā parādīsim nākamgad martā.

Pošoties uz Sivakiem un Zeju, mēnešiem ilgi bijām meklējuši materiālus, mēģinājuši sazināties ar vietējiem. Piepeši Blagoveščenskā pārsteigums – Zejā neesot viesnīcas, kur pārnakšņot. Taču es “Google” meklētājā atradu Zejas viesnīcas adresi, sazvanīju administratori, un viņa apsolīja 34 cilvēkus uzņemt. Krievijā ir ļoti stingra kārtība – reģistrējoties viesnīcā, jānokopē visas pases. Zejā mums teica – nevar to izdarīt, kopētājs salūzis… Otrā rītā bija klāt FSB (Federālais drošības dienests) darbinieks: “Pasu kopiju viesnīcā nav, uzturējāties te nelegāli, ejam aprunāties!” Pēc viesnīcas administratores skaidrojuma par salūzušo skeneri drošībnieks nofotografēja pases ar telefonu un pieprasīja grupas dalībnieku sarakstu.

Pagājušajā gadā Malijimbežas ciemā apmeklējām agrāk satiktās Selgas Jankovskas kapavietu un viesojāmies pie viņas dēla un meitas. Dēls jau padsmit gadus ir cienījams rajona priekšnieks. Ģimene mūs ļoti sirsnīgi uzņēma. Bet vēlāk Jurijam esot nācies sīki atskaitīties, ko tik daudzi ārzemnieki darījuši Malijimbežā. Brauca uz viņa mātes kapu? Kāpēc? Tāpēc, ka viņi ir latvieši un māte bija latviete?

Ja jums teica – esat no “rusofobiskas valsts”, vai tas nozīmē, ka pēdējos gados attieksme pret latviešiem ir pavisam citāda nekā bija vēl pirms gadiem pieciem?

Attieksme pret cilvēkiem no Baltijas valstīm, it sevišķi no Latvijas, pēdējos gados ir ļoti mainījusies. Martā braucām uz Melānijas Vanagas izsūtījuma vietu Tjuhtetu, lai filmētu ziemas epizodes filmai par Ilmāru Blumbergu. Iepriekš sarunātajam šoferim vajadzēja mūs sagaidīt Krasnojarskas lidostā, vest uz viesnīcu un tālāk uz Tjuhtetu. Taču dienu iepriekš autovadītājs piezvanīja, ka nevar mūs sagaidīt. Zvanīju citam pazīstamam šoferim, arī viņš atteicās. Meklējot palīdzību, zvanīju Tjuhtetas rajona vadītājam Jevgeņijam Dzalbem. Viņš ir sen uz Sibīriju zemes meklējumos izceļojušo latgaliešu pēctecis un vienmēr bijis pret mums ļoti atsaucīgs. Dzalbe atbildēja, ka atrodas Altaja apgabalā, bet skatīsies, vai vispār var kādu šoferi norīkot. No Bogotolas stacijas viens cilvēks aizveda mūs uz strādnieku kopmītni Tjuhtetā, bet tā nebija administrācijas oficiāli sūtīta mašīna.

Rajona administrācijā Jevgeņija Dzalbes vietnieks man jautāja, ko mēs domājam par breksitu un par eiro.

Kad pajautāju, kur ir problēma, jo mēs taču esam ieradušies ar labiem nolūkiem, ne kādu naidu sēt, viņš klāstīja Krievijas mediju tiražēto par “esesovciem”, kas katru gadu maršē pa Rīgas ielām.

Braucienos sastopam desmitiem un simtiem cilvēku. Krievu cilvēks ir ar plašu dvēseli, draudzīgs, atsaucīgs un dāsni cels viesim galdā visu – kartupeļus, kāpostus un ziemai taupīto ievārījuma burciņu. Taču jebkura persona, kura ieņem kaut nelielu amatu, satiekot cilvēkus no Latvijas, ir ļoti piesardzīga.

Tjuhtetā filmēt tomēr izdevās?

Braucām ar taksometru un filmējām. Gan jau taksometra vadītājs arī tika iztaujāts, kur bijām, ko darījām. Tjuhtetā mums nāca klāt cilvēki, pieprasot, lai stāstām, kurā ielā un mājā bijām, ko filmējām, kur to rādīsim.

Citu valstu žurnālistiem un operatoriem, lai strādātu Krievijā, intervētu cilvēkus, vajadzīga akreditācija. Savās filmās lieku tikai Sibīrijas bērnu atmiņas un kapavietu apmeklējumu ainas. Nekad nav diktora teksta, kas norādītu uz manu vai scenārija autora viedokli. Ekspedīcijas nākotnē ir jāturpina, un nebūtu patīkami, ja nesaņemtu vīzas.

Lietuviešu organizācijas “Misija Sibīrija” dalībniekiem Krievija šogad vīzas nedeva, viņi aizbrauca uz Kazahstānu pieminēt turp izsūtītos.

Arī Latvijā bija gadījums, kad neiedeva vīzas pusei grupas, kas kāda projekta ietvaros vēlējās apmeklēt, šķiet, Omskas apgabalu.

Vai ir atradusies vairākiem grupas dalībniekiem pazudusī bagāža?

Šogad atkārtojās jau agrāk pieredzētais, ka bagāža lidostās pienāk ar nokavēšanos. Tāpēc visiem ieteicu nepieciešamāko salikt rokas bagāžā. Bet dažu lielie koferi pēc tam, kad sen jau bijām atgriezušies Latvijā, pienāca atpakaļ uz Rīgu, tajā skaitā ASV dzīvojošā Aivara Jerumaņa bagāža.

Ikgadējais brauciena dalībnieks Aivars pirms pieciem gadiem savu 75 gadu jubileju svinēja Susumanā. Toreiz sveicu viņu, pa pusei jokojot: “Aivar, tavus astoņdesmit mēs svinēsim vēl tālākā vietā!” Tas piepildījās – šogad bijām Kamčatkā, uz kurieni no Vladivostokas ir vien trīsarpus stundu lidojums.

Uz Kamčatku neviens nav ticis deportēts. Bet man zināmi pieci no izsūtītajiem, kuri vēlāk, kad jau bija ļauts brīvi pārvietoties, aizbraukuši uz Kamčatku. Tur piemaksu dēļ varēja vairāk nopelnīt. Piemēram, 1941. gadā izsūtītais Andrejs Albats Kamčatkā nodzīvojis 15 gadus, siltumnīcās audzējis gurķus, tomātus. Andrejs ir atgriezies Latvijā, dzīvo Koknesē.

Teicāt – ekspedīcijas nākotnē jāturpina. Ko Sibīrijā vēl vajadzētu pētīt?

Visiem zināmi skaitļi, ka 1941. gada jūnijā no Latvijas tika deportēti gandrīz 16 tūkstoši, 1949. gada martā – pāri par 42 tūkstošiem iedzīvotāju. Ir jāturpina atgādināt par viņu likteņiem, un šiem stāstiem ir vieta skolu mācībās. Mani sāpina, ka bērni, kuri piedalās mūsu fonda rīkotajos zīmējumu un sacerējumu konkursos, bieži vien jauc 1941. un 1949. gada deportācijas, kas taču bija atšķirīgas – gan pēc situācijas valstī, gan vietām, uz kurām cilvēki izsūtīti.

Kopā ar Latvijas Politiski represēto apvienību veidojam grāmatu “Skola Sibīrijā”. Sabiedrībā tagad daudz runā par izglītību un par mācībvalodām, kaut gan visiem ir skaidrs, ka vienā valstī ir viena valoda. Grāmatā iekļautas atmiņas par to, kā bērni no Latvijas, nokļūstot Sibīrijā, tur ieguva vai neieguva izglītību, vai varēja mācīties vai ne, vai dažam bija jāpietiek ar četrām klasēm. Pēc tam viņi atgriezās Latvijā, kur daudzus skolā vairs neņēma… Manuprāt, zināšanas par šo vēstures posmu ir ļoti aktuālas un vajadzīgas.

Fondam “Sibīrijas bērni” ir liels safilmēto materiālu arhīvs. Cilvēki, noskatījušies filmas televīzijā, zvana uz fondu, vēlas redzēt kādu ar radiniekiem saistītu vietu vai atrast kādu sen nesatiktu cilvēku. Ja viņiem tas izdodas, gandarījums ir arī mums.

August 22, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

   

%d bloggers like this: