Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Lidija Doroņina-Lasmane: Neviens taču šodien Latvijā necieš badu

Viss raksts: https://nra.lv/latvija/258850-lidija-doronina-lasmane-neviens-tacu-sodien-latvija-necies-badu.htm

Lidija Doroņina-Lasmane: Neviens taču šodien Latvijā necieš badu

«Man ir zaļais aizkars,» Lidija norāda uz kokiem, kas vēl vasarīgi šalc aiz loga, norobežojot viņas dzīvokli no ielas. Lidija aiz «zaļā aizkara» dzīvo glītā, gaišā miteklī, kurā lielu ikdienišķās esības laukumu aizņem grāmatas. Iespējams, tāda gaiša norobežošanās pasargā Lidiju no liekiem satricinājumiem, kuru viņas mūžā ir bijis jau pārlieku daudz.

Lidija šo pasauli skata jau 94. gadu. Viņa piedzima baptistu Lasmaņu ģimenē Aizputes apriņķa Ulmales pagastā. Pēc kara Lidija uzsāka mācības Rīgā, medmāsu skolā. 1946. gadā viņu pirmoreiz apcietināja par medikamentu un pārsienamo materiālu piegādi mežabrāļiem: ieslodzīja uz pieciem gadiem. Lidiju aizsūtīja uz labošanas darbu koloniju Sverdlovskas apgabalā. Pēc nometinājuma Vorkutā viņa atgriezās Latvijā.

1970. gadā Lidiju arestēja otrreiz – par aizliegtās literatūras lasīšanu un norakstu izplatīšanu.

Par padomju valsts diskreditāciju – Iļģuciema cietums. Trešo reizi Lidiju arestēja Andropova represiju laikā 1983. gadā – par «pretpadomju aģitāciju un propagandu». Toreiz tieši par tādiem pašiem «noziegumiem» apcietināja arī Jāni Rožkalnu, Gunāru Astru un Jāni Vēveru. Rezultāts: Lidijai pieci gadi Mordovijas nometnēs. Lidiju atbrīvoja 1987. gadā, un viņa atgriezās Latvijā, kur sāka strādāt Totalitārisma seku dokumentēšanas centrā (TSDC).

Šodien mēs pazīstam Lidiju Doroņinu-Lasmani kā pretošanās kustības dalībnieci, kura 14 gadu pavadījusi padomju cietumos un gulagos, taču palikusi nesalauzta un saglabājusi sevī gaišumu, taisnības izjūtu un dzimtenes mīlestību. Kā viņa izjūt vēsturi, kas tik tieši ir skārusi pašas dzīvi? Kā viņa redz šodienas Latviju? Kā Lidija reaģē uz vēsti par izvirzīšanu Nobela Miera prēmijai?

Lidija Doroņina-Lasmane: – 1945. gadā es dzīvoju Kurzemes katlā. Visi Kurzemes puiši, kuri nepacēla padošanās karogu, sabēga mežā. Arī mūsu māja bija pilna ar viņiem. Vai tad tu savējos dzīsi ārā? Mājās palika «karsti», un es devos uz māsu skolu Rīgā. Tur mani 1946. gadā apcietināja…

 

September 28, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Akadēmiķis Tālavs Jundzis par VDK atbalstītājiem

 

 

September 28, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Indulis Zālīte: Dzirdam tikai – dodiet mums čekas maisus! 

Indulis Zālīte. Foto: Edmunds Brencis


Bez pētnieku komentāriem bijušās Valsts drošības komitejas (VDK) dokumentu publicēšana internetā, kā to vēlas daļa Saeimas deputātu, radīs viltus virtuālo realitāti, uzskata bijušais Totalitāro seku dokumentēšanas centra (TSDC) vadītājs, patlaban centra konsultants Indulis Zālīte. Katrs gadījums, kad cilvēks piekrita sadarbībai ar VDK, bija individuāls un pelnījis izpēti par iemesliem.


Saeima ceturtdien otrajā lasījumā atbalstīja grozījumus par VDK aģentūras kartotēku publicēšanu internetā šogad. Par grozījumiem nobalsoja 63 deputāti no visām Saeimas frakcijām, neviens nebalsoja pret un neatturējās. Balsojumā nepiedalījās lielākā daļa no frakcijas Saskaņa deputātiem, tā paužot atbalstu biedrības Latvija pasaulē aicinājumam nepubliskot VDK dokumentus bez konkrētiem pierādījumiem katrā individuālā gadījumā. Aicinājumu parakstījuši 14 sabiedrībā pazīstami cilvēki, arī Indulis Zālīte. Taču Saeima līdz vēlēšanām grib grozījumus pieņemt galīgajā lasījumā, publicēšana paredzēta Latvijas Nacionālā arhīva interneta vietnē. No 2019. gada 1. maija paredzēts publicēt vēl citus VDK dokumentus. Deputāti arī vienojušies, ka visi VDK dokumenti kā nedalāms kopums jānodod Nacionālajam arhīvam, kur tie būs pieejami pētniecībai.

Zālīte, šķiet, ir viens no nedaudzajiem cilvēkiem, kurš vairāk nekā desmit darba gados TSDC ir sīki iepazinies ar VDK dokumentiem jeb čekas maisu saturu. Uz redakciju viņš atnesis neaizpildītu VDK aģenta anketu un kartīti, kā arī telefongrāmatu, kuras saturs tiks publicēts, ja tā izlems deputāti. Zālīte gan piebilst, ka telefongrāmata jau ir publicēta (grāmatā Čekisti un komunisti, tās otrā daļa klajā laista šonedēļ) un nekāds noslēpums nav. Citādi ir ar cilvēkiem, kuru vārdi kļūs zināmi no aģentu kartotēkām. (Kāda bija VDK aģenta anketa, iespējams, 80. gadu vidū, varat lasīt šeit KGB agenta anketa001)

Ja atskatāmies uz šo VDK dokumentu lietu un maisiem, kāpēc 80. gadu beigās, 90. gadu sākumā nevarēja pieņemt jēdzīgu lēmumu par lustrāciju, par izlīgumu?

Latvijā tika mēģināts veidot lustrācijas likumu un tas diezgan ātri polarizēja sabiedrību un [runas] aizgāja uz publicēšanu.

Tāpat kā tagad.

Tāpat kā tagad. Iesāka ar kaut ko ļoti labu — nodot arhīvam, dot pieeju pētniekiem. Ja paši netiek galā, var piesaistīt ārvalstu pētniekus, piesaistīt projektu naudas, jo jaunāko laiku vēsture pasaulē ir topā. Tagad mēs pētīšanu aizvietojam ar, nezinu, kā to nosaukt.

Ko jūs domājat par kolaborāciju?

Sākot strādāt ar čekas dokumentiem, mēģinājām dabūt finansējumu pētniecībai. Tur vajadzēja piesaistīt sociologus, bija saruna ar [filozofu un sociologu] Pēteri Laķi, kā varētu būvēt socioloģiskās aptaujas, lai veiktu aptauju leģionāru un sarkanarmiešu vidē. Bet mēs tam nekādu atbalstu nedabūjām. Mēs nevaram arī salīdzināt franču kolaborāciju un Latvijas kolaborāciju. Kolaborācijai var būt dažādas motivācijas — tā ir izdzīvošana, tā ir ģimene. Piemērs no dzīves — cilvēks atnāk [uz TSCD], grib uzzināt, vai nav minēts aģentu kartotēkā un dabū atbildi, ka ir. Viņš skaidroja — piegājieni viņa vervēšanā bijuši trīs un visi saistīti ar to, ka viņam tēvs bija Anglijā. Lai tiktu uz ārzemēm, bija jāiet cauri specpārbaudei. VDK tad vai nu saka, ka nav iebildumu izbraukšanai, vai uzskata, ka tas ir neceļesoobrazno (nemērķtiecīgi — krievu val.). Pirmo reizi, kad tēvs bija slims un atnāca ielūgums, čeka pretī prasīja sadarbošanos. Viņš atteicās. Otrreiz arī atteicās, trešo reizi piekrita, bet, kamēr kārtoja papīrus, tēvs nomira. Viņš tad teica — kāpēc es nepiekritu pirmajā reizē? Te būs dažādi viedokļi — labi, ka palika ciets, bet būs arī otrs viedoklis — vai tas bija tā vērts. Vienmēr būs viedokļi, un būs tiesas procesi.

Kolaborācija var notikt, lai iegūtu sev labumu, statusu sabiedrībā, tāpēc jau arī radošajiem cilvēkiem [padomju laikā] zināmā mērā tika radīti siltumnīcas apstākļi, kurus, atkal iegūstot neatkarību, bija grūti pārvarēt. Pierasts pie tā, ka viss ir, bet piepeši tu esi iemests tirgū. Cik tūkstošiem eksemplāru drukāja dzejas grāmatas un vēl nepietika? Rindā stāvēja! Un bija honorāri! Bet tas viss nozīmēja iet caur sietu un uz kaut ko parakstīties.

Jūs esat viens no nedaudzajiem Latvijā, kurš labi zina, kas atrodas VDK aģentu kartotēkā.

(Rāda neaizpildītu aģenta kartīti un nokopētu lapu no aģentu reģistrācijas žurnāla) 1991. gadā VDK masveidā noņēma aģentus no uzskaites, nevis izslēdza no aģentūras, kā normāli tam vajadzētu būt. “Sņat c učota. Ļicnoje i rabočeje delo uņičtoženo po faktu.” (Noņemts no uzskaites. Personīgā un darba lieta faktiski iznīcināta — krievu val.) Masveidā. Tā ka mēs šos cilvēkus varam meklēt, cik gribam, viss ir iznīcināts. Tas, kas palika, bija atbilstoši perestroikas nostādnēm. Mana doma bija, ka [bijušais LPSR VDK vadītājs Edmunds] Johansons 90. gadu sākumā iedomājās, ka viņi varētu noderēt jaunajai valdībai.

Ko VDK nozīmē — noņemt no uzskaites? Vai šis cilvēks joprojām ir aģents?

Ko nozīmē ieraksts “sņat s učota”, neviens īsti nezina. Vai viņš noņemts no uzskaites tāpēc, ka ir nederīgs, jo ķibele 80. gadu beigās bija, ka masveidā atteicās no sadarbības ar VDK. Vairs nebija motivācijas, nebija respekta pret kantori.

Daudz runāts par radošo profesiju pārstāvju iespējamo sadarbību ar VDK. Kinorežisore Dzintra Geka apgalvoja, ka viņas kartīte ir ievietota 1991. gadā, pašai nezinot. Vai tā var būt?

Izstāstīšu citu piemēru no dzīves, kur bija tiesas process. Notika pašvaldību vēlēšanas, un vienā no Latgales mazpilsētām kandidēja viens cilvēks un stipri brīnījās [kad atklājās sadarbība ar VDK]. Viņš saka, ka tajā mazpilsētā nevienu čekistu vispār nav redzējis, tur čekas nodaļas nebija. Labi, ņemam kartīti un skatām datumus. Šis cilvēks bijis aktīvs savā vidē, aktīvs Tautas frontē. Viņš saka, ka tajā datumā bijusi kaut kāda gatavošanās dziesmusvētkiem: pienācis klāt cilvēks ar nelielu akcentu, uzdevies par emigrācijas pārstāvi. Viņš gribot kaut ko uzzināt un palīdzēt. Vārdu sakot, uzņēmuši kontaktu un tā viņi šad tad tikušies un pārrunājuši. Latvieši daudz atklātāki bija pret emigrācijas pārstāvjiem nekā pret saviem draugiem, jo [visu laiku] domāja – ka tikai nestučī. Un tas nospēlēja. Pēc tā apraksta un cilvēka vārda mēs noskaidrojām, kurš tas bija no VDK 5. daļas (ideoloģiskās) darbiniekiem.

Bija labs aktieris.

No tehnikas viedokļa tas saucās — verbovka pod čužim flagom — uzdodoties par citu personu vai citas iestādes darbiniekiem. Šad tad čekisti uzdevās par milicijas darbiniekiem, institūtu darbiniekiem, žurnālistiem. Latvijā ir grūti uzdoties, bet par emigrācijas pārstāvi tas bija ļoti efektīvi. Un cilvēks ticēja līdz galam. Bet tad tas [VDK darbinieks] pazuda. Ne galu un vairs nemeklē.

VDK bija grūtības vervēt aģentūru. To man intervijās ir apstiprinājuši vairāki VDK darbinieki. Jāņem vērā, ka situācija Latvijā un PSRS mainījās tik ātri, ka klasiskā vervēšanas sistēma bija par lēnu — cilvēku gadu, līdz pusgadam pārbaudīja pa visādiem reģistriem, caur citiem aģentiem, noskaidroja, vai viņš būtu noderīgs kā efektīvs informācijas avots. Jo neefektīvu nav ko vervēt — papīru darbs nav to vērts. Toreiz pēc pusgada situācija valstī jau bija cita, uzdevumi bija mainījušies, it sevišķi perestroikas laikā uzdevumi mainīijās vai katru dienu. Atkrita ideoloģiskās funkcijas, aģentus izslēdza, noņēma no uzskaites, lai samazinātu papīru daudzumu. Daudzi VDK darbinieki to ir apstiprinājuši un tajās nedaudzajās darba burtnīcās, kas ir palikušas no apspriedēm, ir atzīmēts, ka pastāvošā sistēma ir traucēklis operatīvajam darbam. Un sāka dibināt operatīvos kontaktus, lai gan pastāvošā kārtība nebija izmainījusies. VDK nodibināja kontaktu uz mēnesi. Mēneša laikā kā informācijas avots viņš der, pēc tam meklē kaut ko jaunu, jo situācija ir jau cita.

Atgriežoties pie Gekas kartītes — tātad 1991. gadā to varēja ielikt kartotēkā?

Nevis ielikt, bet noformēt. Varēja ar viņu runāt, arī zem citas identitātes. No otras puses, VDK vadība spieda. Ja ar Geku nodibināja kontaktu, satikās, dabūja viņas personas datus, tad varēja sataisīt papīrus kārtībā un darīt pavisam kaut ko citu. VDK darbinieks aiziet uz kādu publisku Tautas frontes sanāksmi, un viņam vairs nevajag ne Geku, ne Daini Īvānu, piemēra pēc. Nevajag vairs kontaktēt, jo ļoti daudz informācijas kļuva atklāti pieejama, ideoloģiskajā jomā vairs noslēpumu nebija.

Kāda jēga tad bija no tādu kartīšu veidošanas?

Tā ir otčotnostj — tev bija jāatskaitās, citādi slikti strādā. Un priekšniecība brauca arī tāpat virsū.

Arī 1991.gadā?

Prasīts noteikti tika, jo vajadzēja būt kaut kādiem uzdevumiem.

Vai tā varēja būt, ka cilvēks pats nezina, ka par viņu ir izveidota kartīte?
Lai es nebūtu liekvārdīgs, izvilkšu papīrus. Šeit ir 1983. gada pavēle par nolikumu par aģentūras kategorijām. Te ir 3. punkts (lasa kievu valodā) — savervēt var tiešā veidā, uzrunājot sadarboties, nostiprināt ar rakstisku apņemšanos, parakstu, tiek noteikta naudas atlīdzība un, parasti kopā ar aģentu tiek izvēlēts pseidonīms. Parasti tiek izvēlēts pseidonīms, bet tas nenozīmē, ka vienmēr.

Kāda tomēr bija VDK prakse — viens saka, ka nezināja par savu kartīti, cits — ka parakstīja baltu lapu?

Redziet, iespējas ir, gan parakstot, gan neparakstot, gan iesaistot, tās ir plašas. Darbs ar aģentu ir cilvēku attiecību bizness. Spektrs ir atkarīgs no operatīvā darbinieka personības un aģenta personības, kā viņi atrod kopējo ķīmiju. Citādi tas ir neefektīvi, laika tērēšana. Klasiskā veidā to parakstu tomēr prasīja, jo tas psiholoģiski nostiprina un piesaista. Tad vēl paprasa sastādīt kontaktu un draugu sarakstu. Radošām personībam un sportistiem tas bieži vien beidzās ar to, ka viņi tika psihiski traumēti — sāka dzert, vairs nevar pasportot. To man stāstīja viens no bijušajiem Latvijas olimpiskās [basketbola] komandas sportistiem. Bijis jauns, kāpēc ne, visa pasaule pie kājām! Kad paprasīja uzrakstīt sarakstu ar draugiem, tad gan apmulsis — vairs naktī nevarējis gulēt. Treneris Aleksandrs Gomeļskis prasījis — kas ar tevi notiek? Viņš kreņķi  izstāstījis — satikos un piekritu [sadarboties]. Gomeļskis gājis pie Viļa Lāča, toreizējā Ministru Padomes priekšsēdētāja, un teicis, lai beidz čempionus čakarēt. Pēc tam ar šo sportistu bijusi viena nelaipna saruna, bet tad viņu likuši mierā. To man pats cilvēks stāstīja. Viņš toreiz bija sporta ziedā, no viņa bija atkarīgi Latvijas sporta panākumi.

Man liekas, ka tieši šo iemeslu dēļ 80. gados VDK ieviesa to, ka arī bez paraksta var. Pretizlūkošanā un “cietākās” disciplīnās to praksi, ka jāpaņem paraksts, saglabāja. Toties radošās aprindās, pa 5. [ideoloģisko] līniju, zinātniski tehniskajā izlūkošanā praksi mīkstināja.

Tātad par Geku varam secināt, ka viņa varēja arī nezināt par savu kartīti…

Varēja zināt un varēja nezināt. To zina tikai divi cilvēki — Geka un operatīvais darbinieks, vairāk neviens.

Arī zinātniski tehniskajā izlūkošanā, kur Latvijas studenti brauca praksēs uz ārzemēm strādāt ar jaunām tehnoloģijām, kas bija svarīgas Padomju savienībai — nospert kādu elementu, uzzināt — , vervēšana nebija efektīva. Tāpēc 80. gados Zinātņu akadēmijā ieviesa piesegamatu ārējo sakaru daļā — priekšnieka vietnieks bija VDK virsnieks, bet skaitījās aktīvā rezervē. Plānojot ārzemju komandējumus vai sadarbības projektus, viņš ar studentu vai zinātnieku pārrunāja — redziet, jums te iznāk laba disertācija, bet tajā institūtā ir vēl viens zinātnieks un no latviešu emigrācijas — viņam ir gali IBM, parunājiet! Un šie cilvēki iet un ņem, kamēr nesit pa pirkstiem, jo viņus tas interesē — kāpēc ne! Lai noņemtu psiholoģisko diskomfortu, tiešu vervēšanu varēja neizmantot, avots tika izmantots “aizmuguriski”, vispirms izlūkošanā, tad ideoloģiskajā pretizlūkošanā.

Vai šādi virsnieki t.s. pirmajā daļā strādāja visos zinātnes institūtos?

Tas būtu par biezu. Ja mēs rēķinām, ka VDK 80. gadu beigās strādāja vairāk par 1000 štata un ārštata darbinieku, ap 600 operatīvo darbinieku. Katram operatīvajam darbiniekam 10 — 12 aģenti. Tā ir pilna darba diena un vēl pēc darba jāsēž un jāraksta papīri. Vairāk nevar, tā ir aritmētika. Ir 5000 — 7000 aģentu, viņu skaits laika gaitā mainās, jo vecos izslēdz.  70. gados parādījās etniskais tūrisms, kad vairāk ārzemnieku sāka braukt uz Latviju, pārsvarā etnisko latviešu. Tad VDK iedeva klāt kādu štata vietu, lai to varētu nosegt.

Nupat Saeima apstiprināja mandātu ZZS deputātam Arvīdam Ulmem, kuru TSDC atzīmējis kā čekas aģentu. Viņa brālis Facebook publicējis aizstāvības rakstu, ka Ulme nav sadarbojies ar VDK. Kā īsti ir?

To var pateikt tikai pats Ulme un operatīvais darbinieks.

Bet, ja Ulme ir 2003. gadā lūdzis prokuratūru izbeigt pārbaudes lietu par iespējamo sadarbību ar VDK, tas likuma izpratnē nozīmē, ka “persona atzīst sadarbības faktu”.

Manuprāt, gadījums ar Arvīdu Ulmi ir diezgan zīmīgs un pozitīvi vērtējams. Kādā ziņā? Tāpēc ka notika cilvēka vērtēšana. Nevis pēc vienas pazīmes — par viņu ir kartīte, bet pēc tā, ko viņš ir ieguldījis Latvijā, kādi ir bijuši viņa nopelni. (Saeimā par Ulmes mandāta apstiprināšanu bija debates, par nobalsoja 68, pret – 14 deputāti — red.)

Kas ir kristīgās kultūras viens no pamatpostulātiem — cilvēks var mainīties. Ja skatāmies juridiskās prakses vēsturē, mums liekas šausmīgi, ka viduslaikos bija inkvizīcija, bet pirms tam bija linča tiesa un tiesāja pēc vienas pazīmes — rudi mati — ugunī iekšā, ragana! Tagad ar Ulmi Saeimā notika vērtēšana caur balsošanu. Tas ir pozitīvs precedents plašākā kontekstā. Pēc okupācijas ar teroru un deportācijām nacionālā elite faktiski tika iznīcināta vai arī emigrēja. No 50. gadiem faktiski okupācijas apstākļos sāka atjaunoties Latvijas nacionālā elite, un šī elite noveda līdz Latvijas neatkarībai, līdz Atmodai. Mēs varam pārmest, bet es to skatu tā — Atmoda no gaisa nenokrita. Bija iespēja paņemt un paņēmām.

Skaitu nepateikšu, bet TSDC paskaitījām — no 1994. līdz 2016. gadam privātpersonu individuālie pieprasījumi TSDC, vai viņa vārds nav atrodams čekas maisā, bija ap 2900. No tiem 1100 bija atbildes, ka mums ir ziņas, ka viņi ir sadarbojušies.

No tiem prokuratūra ierosinājusi 380 pārbaudes lietas. No tām 10 lietas ir beigušās ar tiesas atzinumu, ka ir konstatēta sadarbība, vēl viena lieta atrodas tiesā. 1995. gadā pieņemtais VDK likums nosaka, ka sadarbības fakta konstatācijai ir divas daļas — viena daļa konstatē sadarbības faktu, otra ir subjektīvā puse, vai cilvēks ir zinājis. Pierādīt abas vienlaicīgi ir gandrīz neiespējami.

Te mazliet jāatgriežas vēsturē pie kuratoru sistēmas VDK, kura īpaši tika izvērsta Andropova laikā no 1967. gada, kad faktiski katrai valsts iestādei tika piestiprināts tā saucamais kurators — Latvijas Universitātei, operai, teātriem, Rakstnieku un Komponistu savienībām. Tas ar laiku skaitījās gandrīz kā savējais cilvēks, nāca un gāja, ar visiem runājās, iedzēra konjaciņu. Viņi ganījās radošajās savienībās. Kuratoru tīkls bija izdevīgs ne tikai operatīvā ziņā — ātri un efektīvi varēja savākt informāciju. Otra puse sistēmai bija, ka VDK tā izveidoja savu pašapgādes sistēmu. Viens ir kurators 1. slimnīcā, cits — skaņuplašu firmā Melodija — un, ja Melodijā kādam vajag labu dakteri, viņš dabū 1. slimnīcas ārstu. Tas bija maiņas produkts patērētāju sabiedrībā. Pat specapgādi nevajadzēja.

Atbildot uz jautājumu par inteliģenci, divi gadījumi: ar Dzintru Geku — viņa saka, ka nesadarbojās, bet kartīte ir, un ar dzejnieku Jāni Rokpelni, kurš saka, ka bija, bet kartītes nav. Labi, Rokpelnis zināja savu segvārdu, un mēs [TSDC] sēžamies pie žurnāla un atrodam, kurā datumā [viņš ticies ar VDK kuratoru], viņš saka — jā, tas ir. Tad atrodam, ka 80. gadu beigās viņš ir izslēgts un lieta ir iznīcināta. Bet to operatīvais darbinieks Rokpelnim nav pateicis. Cits varbūt nekreņķētos, bet Rokpelnis pēc dabas ir ideālists un to pārdzīvo. Nevis par kartīti, bet par sadarbību. Te arī ir divas lielas atšķirības.

Tātad katrs gadījums ir stipri individuāls. Ja Saeima nolems publicēt VDK aģentu alfabētisko kartotēku, kas tur atradīsies?

Nebūs Rokpelnis, būs Geka. Viens būs, otrs nebūs. Tā mēs radām kādu virtuālo patiesību, kas neatbilst īstenībai.

Turklāt jāņem vērā vēl viens fakts — 1952. gadā jau kompartija nostiprināja padomju varas struktūru tādā veidā, ka partija ir galvenā, militāri rūpnieciskais komplekss un VDK vai valsts drošības orgāni darbojas kompartijas tiešā vadībā. Partija nostiprināja sev dominanto lomu. 1959. gada VDK nolikumā tas tika nostiprināts. No 1952. gada tika ierobežota partijas biedru vervēšana aģentūras aparātā, lai nedotu iespēju VDK iefiltrēties kompartijas sistēmā. No otras puses, kompartija nepārtraukti deleģēja savus pārstāvjus VDK vadībā, lai partija paturētu varu pār drošības orgāniem. Krjučkovs, Latvijā — Pugo un Johansons bija partijas darbinieki. Tikko aģents ieiet PSKP nomeklatūrā, VDK par aģentu bija jāiznīcina visa informācija.

Tā ka mēs varam domāt, ka Latvijas kompartijas spices un nomenklatūras pārstāvji arī varēja būt VDK aģenti.

Mēs varam domāt, bet zināt nevaram. Jādomā, ka informācijai jābūt Maskavā.

Mums Latvijā nav tādu ziņojumu, operatīvo lietu par ideoloģisko jomu, jo bija [toreizējā PSRS VDK vadītāja] Krjučkova pavēle, ka pa 5. līniju visa dokumentācija ir jāiznīcina. Ir [saglabājusies] viena Liepājas operatīvās daļas darbinieka darba burtnīca — tajā pierakstīts, ka dokumentus par 5. līniju iznīcināt mēneša laikā. Rakstīts 1990. gada novembrī, tātad līdz decembrim jāiznīcina. Runājot ar VDK darbiniekiem par dokumentu iznīcināšanu, atklājās cits aspekts — viņi paši bija ieinteresēti dokumentus iznīcināt, jo bija skaidrs, ka mainīsies vara. Kompartija vairs nav pie varas, un ko pirmo kārs — čekistu! Ja kāds, piemēram, ir sekojis LTF līderim Īvānam. Kuru kārs? Čekistu! Viņi patiešām bija nobijušies, ka sekos fiziska izrēķināšanās. Tāpēc svilināja arī VDK profilakses arhīvu.

Tātad VDK alfabētiskajā kartotēkā aģenti ir sakārtoti pēc alfabēta, bet kas atrodams otrajā — statistiskajā kartotēkā, kuru grib publiskot?

Tas pats. Alfabētiskajā kartotēkā aģenti ir sakārtoti pēc uzvārdiem, statistiskajā — pēc struktūrvienībām. Sakārtoti pēc segvārdiem, lai varētu atrast. Tas ir rokas dators, ja tā var teikt.

Kas atrodams VDK ārštata operatīvo darbinieku uzskaites kartotēkā, kuru arī taisās publicēt?

Tur bija kādi 50 ārštata darbinieki. Piemēram, bija kaut kādi stratēģiski uzņēmumi, un šim darbiniekam bija tiešais sakars ar VDK. Viņam bija apliecība, viņš pat nebija konspiratīvs. Teiksim, uzņēmums Radiotehnika. Direktors vai viņa vietnieks bija tas ārštata darbinieks, ar kuru varēja veikt drošības pārbaudi, ja ierodas kāda ārzemju delegācija, utt.

Kartotēkā ir arī aģentu kartītes pastāvīgai glabāšanai, lai gan aģents jau bija miris.

1995. gadā, kad pieņēma likumu par VDK dokumentiem un sadarbību, skaidrs, ka TSDC vajadzēja sadarboties ar prokuratūru, kur tika izveidota atsevišķa reabilitācijas un specdienestu prokuratūra sadarbības fakta konstatācijām. Mums vajadzēja meklēt visu iespējamo informāciju no dokumentiem, ko prokuratūra varētu izmatot sadarbības fakta konstatācijai. Prokuratūrā tika izveidota totalitāro noziegumu izmeklēšanas nodaļa. TSDC tai meklēja pierādījumus pret personām, kuras savulaik bija piedalījušās masu deportācijās, izdevušas rīkojumus par to vai piedalījušās nacionālās pretošanās kustības iznīcināšanā. Dokumentu gandrīz nav — ir kaut kādi fragmenti, kas jāpin kopā, jāmeklē paraksti, jāidentificē. Rezultātā pret četriem VDK darbiniekiem bija ierosinātas krimināllietas. Alfons Noviks cietumā nomira, kāds beidza dzīvi pašnāvībā, cits nomira tāpēc, ka bija vienkārši vecs. Galvenais vainīgais 1941. gada deportācijās Semjons Šustins jau bija Krievijā miris. Liela daļa šo cilvēku bija miruši.

Arhīva aģentūra ar atzīmi “pastāvīgai glabāšanai” — tas vairs nav aktīvs aģents, bet lieta atbilstoši nolikumam stāv plauktā. Ja savajagās, aģentu var aktivizēt, bet pēc pieciem gadiem pārskatīja, tad varēja arī atskaitīt [no aģentūras]. [Šīs kartītes saglabāja], ja aģents ir piedalījies vēsturiskos procesos, kurus VDK gribēja saglabāt, ja aģents bija kaut ko sasniedzis. Tad tas bija “dļa postojannovo hraņeņija” (pastāvīgai glabāšanai — krievu val.)

Cik tādu aģentu mums ir?

Ap 350 kartīšu.

Daudz!

Jā.

Vai varat pateikt, kas tie ir par cilvēkiem?

Es pie tā tūlīt nonākšu. Ņemot vērā, ka VDK dokumenti tika iznīcināti, kartotēkas tika tīrītas, man radās jautājums — kā tad piepeši tāda dāvana? Liela daļa no šiem cilvēkiem jau bija miruši, bet dokumenti ir ārkārtīgi vērtīgi pētniekiem. Kā tie ir saglabājušies? Es vairākkārt intervēju VDK arhīva daļas priekšnieku Leonu Gailišu. Viņš tagad jau ir miris. Gailišs teica, ka instrukcijā nebija norādīts, ka tie ir jāiznīcina. Zvanot uz Maskavu, atbilde sekojusi — rīkojieties pēc instrukcijas. Bet instrukcijā tas nebija teikts. [Gailišs teica] — es gaidu jaunu instrukciju, nedrīkstu uz savu galvu iznīcināt. Viņš bija knīpstanga — ar savu galvu atbildīgs par katru papīru.

TSDC tam pievērsām uzmanību un vienā intervijā 90. gadu sākumā izteicos, ka mums ir kartītes par 350 aģentiem kaujiniekiem (Pēc Otrā pasaules kara mežabrāļu jeb pretestības kustības vidē tika iefiltrēti speciāli apmācīti aģenti kaujinieki, kuru uzdevums bija izpētīt pretestības grupu dislokācijas vietas, lokalizēt ieroču un munīcijas noliktavas, apzināt atbalstītāju loku un grupas iznīcināšanas operācijās neitralizēt partizānu grupu vadību — red.). Pāris dienas pēc publikācijas pienāca anonīma vēstule: jūs, idioti, neko nesaprotat, negrābstieties, kur jums nav zināšanu! Aģenti kaujinieki bija 80. Paldies, tad mums tas ir citādāk jāņem, jo mēs nezinājām, kas šie cilvēki bijuši. Tad šķirojām citādāk, caur krimināllietām nebija tik perfekti anonimizēts. Bija zināmi kādi aģentu segvārdi atskaitēs, pierakstos, ko izņēma kratīšanās pie [bijušā VDK majora] Alberta Bunduļa un [VDK ģenerālmajora] Jāņa Lukašēvica, pie [aģenta] Marģera Vītoliņa. Lai arī Bundulis un Lukašēvics bija miruši, bija pieraksti, kas deva iespēju koncentrēties uz aģentiem kaujiniekiem. Tika sākts kriminālprocess un krimināllietas. Vienā gadījumā cilvēks, kuru prokuratūra paspēja nopratināt, pakārās, citā gadījumā cilvēks it kā nojuka prātā, savukārt Marģeris Vītoliņš nomira izmeklēšanas laikā. Tā ka nevienu no aģentiem kaujiniekiem nenotiesāja, lietas līdz tiesai nenonāca.

Ja šīs lietas pētītu, tās atklātu kādus atslēgas punktus mūsu vēsturē?
Jā. Jaunākie no aģentiem kaujiniekiem bija 20. gados dzimuši un diez vai kādu vairs dzīvu atradīs. Ja šie dokumenti būtu plašāk pieejami vēsturniekiem un viņiem būtu interese tos pētīt, jo līdz šim nav bijusi…

Vai VDK dokumentu izpētes komisija šos dokumentus nepētīja?

Nē. TSDC tos pētīja kā vēsturisku dokumentālu liecību, kur gali strauji aiziet smiltīs… Bija jāķer, ko var vēl saķert, un cilvēki, kuri ir izdarījuši noziegumus, bija jāsauc pie atbildības. Nav svarīgi, vai ieliek cietumā vai ne. Pats precedents, ka tas tiek izvērtēts likumā noteiktajā kārtībā, ka tā varētu būt vēsturiskās patiesības atjaunošana, bija svarīgs. Taču deputāts Kiršteins tagad vienā darba grupas sēdē pateica – mūs tas neinteresē, viņi visi ir miruši. Steidzamā kārtā mēs šīs kartītes nokopējām, bet tas nevienu neinteresē, jo šie cilvēki visi ir miruši.

Pirms nodošanas Nacionālajam arhīvam, kas notika šogad janvārī, SAB digitalizēja un anonimizēja VDK datu bāzi Delta.

TSDC saņēma mantojumā kopumā 200 lentes, datu nesējus. Pirmajā novērtējumā konstatējām, ka visi diski ir bojāti, no tiem nolasīt kaut ko nav iespējams, tāpēc ir skaidrs, kāpēc tie palika Latvijā. Pārējais tika aizvests. Kopā ar RTU speciālistiem mēģinājām dabūt informāciju no lentēm uz datora un nolasīt — spēle beidzās ar to, ka dabūjām kādu bekapu. Šajā kartotēkā uztaisījām meklēšanas sistēmu.

Tā bija pretizlūkošanas datu bāze, kas tika nodota ekspluatācijā 1988. gadā. 1991. gadā datu bāze kļuva par lēnu, VDK struktūrvienības uz personāliem datoriem sāka veidot savas datu bāzes. Kopumā Delta Latvija nevar uzskatīt par pilnībā pabeigtu datu bāzi. Tur atrodas 7765 ziņojumu konspekti un nepilni 2000 signāli, kas vēl VDK bija jāpārbauda, bet tie bija ar lielu ticamību. Tātad kādi 10 000 informatīvo ziņojumu konspekti kopā. Tur ir personu reģistrs ar 35 655 personām, tām ir dots sistēmas kods. Redzam, ka ļoti daudzas identitātes ir izdzēstas, palikuši sistēmas kodi. Analizējot šo cilvēku loku, tajā neatradīsim Atmodas aktīvistus — viņi bija legāli ārā. Lielākā daļa ir personas, kas izbrauca uz dzīvi ārzemēs, jo viņām tika veikta specpārbaude. Citiem pat vairākas reizes, īpaši tas attiecas uz ebrejiem, kas divos viļņos izbrauca uz Izraēlu. Tieši ebreju emigrācija Deltā ir visvairāk pārstāvēta.

Datu bāze ir anonimizēta un jau pieejama pētniekiem. Tajā ir izcils meklēšanas rīks, tematiskās grupas, kāpēc cilvēks ir reģistrēts. Var veikt atlasi. Neesmu redzējis nevienu VDK dokumentu izpētes komisijas pētnieku, kurš būtu datu bāzi izmantojis un veicis kādu statistisko analīzi. Pat ar statistiku tur daudz kas ir pateikts priekšā, bet [visiem] vajag uzvārdus!

Vai TSDC ir digitalizēta aģentu kartotēka?

Nav. Tam vajag naudu un resursus, štata vietu. Kopēšana un digitalizēšana nav viens un tas pats. Digitalizēšana nozīmē, ka dokuments ir aprakstīts un ir iespējama meklēšana.

Vai VDK aģentu kartītes ir ieskenētas?

Strādājam ar kartītēm, protams, ir izstrādāta meklēšanas tehnoloģija. Tas ir SAB īpašums, integrēts SAB sistēmā.

Ja SAB papīra kartītes sadeg, kas tad paliek?

Tad arī sadeg.

Citā formātā nav?

Tad jau redzēs.

Negribat atbildēt.

Protams, ka ir kaut kāds nodrošinājums. Tika izstrādāta tāme visam arhīvam. Dokumentēšanas centram būtu vajadzīgi kādi 125 tūkstoši eiro, lai gada laikā digitalizētu. Izrādījās, ka tas ir nepārvarams šķērslis. Tagad runā, ka vajag nokopēt un publiskot, un ne jau vairs uz 18. novembri, bet uz 4. oktobri.

Vai tas ir iespējams?

Es nezinu, kas to darīs. Tam vajag likumīgu pamatu. Bez likuma SAB neko nedarīs, tas būtu absurdi, ja SAB pārkāptu likumu.

Ja runā par deputāta Aleksandra Kiršteina (NA) jūlija sākumā iesniegtajiem priekšlikumiem likuma grozījumiem (tie piedāvā VDK dokumentus digitalizēt un šogad izvietot internetā ar zinātniskiem paskaidrojumojumiem — red.), atliek trīs mēneši diskusijai, tas ir ļoti ierobežoti. Sabiedriska diskusija nenotiek, notiek kampaņa. Vai jums bija izdevība izlasīt organizācijas Latvija pasaulē aicinājumu?

Jā, jūs to arī esat parakstījis.

Jā, tur bija minēti galvenie kolīziju punkti, nepretendējot uz patiesību pēdējā instancē. Taču uzreiz metas virsū aicinājuma parakstītājiem — tas jau ir maisā, tas ir maisā. Tas ir čekists! Un nerunā par tekstu, kurā ir skaidri pateikts: lai veiktu izņēmumus datu aizsardzības likumā, ir vajadzīgs pamatojums. Tas, ka ir sabiedrības interese, nav pamatojums — tas ir virsraksts. Zem tā var būt cienīgs dzīves līmenis, sociālais nodrošinājums pensionāriem, var būt nacionālā drošība ar atšifrējumu, ko tas dos sabiedrībai. Šeit atšifrējuma nav. Ja vienu laiku runāja, ka jāatjauno vēsturiskais taisnīgums, tas arī īsti nav, jo tas radīs virtuālo realitāti —  kaut kas būs, kaut kas nebūs, un tas, kas būs, nav pārbaudāms.

2007. gadā prezidente Vaira Vīķe-Freiberga atgrieza publicēšanas priekšlikumu Saeimā otrreizējai caurskatīšanai, uzskatot, ka tik fragmentāra un nepilnīga informācija faktiski pārvēršas par dezinformāciju. Tātad šajos priekšlikumos nav formulēts, ko sabiedrība iegūs, nav veikta indivīda un sabiedrības ieguvumu analīze. Nav veikta sistēmiska analīze par dokumentiem, to ticamību. Tādu komentāru nav. Mans ir iespaids, ka VDK dokumentu zinātniskās izpētes komisija burtiski izvairījās visus savas pastāvēšanas gadus no piekļūšanas šiem dokumentiem.

Viņi apgalvo pretējo — SAB nedeva piekļuvi.

Ja tiktu veikts kaut kāds audits komisijas darbībā un tiktu publiskota sarakste starp komisiju un valsts iestādēm, tad varētu kādu gaismu iegūt par to, ko viņi gribēja un ko negribēja. Labi, no sākuma komisija atteicās strādāt tāpēc, ka nebija piešķirta nauda. Man ir pieredze no padomju un vācu okupāciju zaudējumu izvērtēšanas komisijas darba, kuru nodibināja pie Ministru kabineta. Biju komisijā deleģēts no TSDC. Nerunājot par naudu, cilvēki sāka strādāt no pirmās dienas bez kādas atlīdzības, jo gribēja kaut ko izdarīt. Meklēja, kas varētu veikt metodoloģiskus pētījumus, sāka veidot bāzi, lai varētu strādāt ar statistiskiem datiem utt. Kad bija nauda, tad kaut ko apmaksāja. Sakarā ar 2008. gada ekonomisko krīzi komisijas darbība tika pārtraukta, tā pārveidojās par Okupācijas izpētes biedrību. Kad atjaunoja komisiju, darbs turpinājās, bet pa vidu situāciju izvilka sabiedriskā organizācija, lai nepazustu tēmas un pusratā atstātie darbi. Labi, tie bija citi laiki un citi cilvēki.

Vai var teikt, ka komisijas darbs būtībā ir izgāzies?

Patiesībā VDK dokumentu izpētes komisijas darbs visus šos gadus nav rezultējies ar nepieciešamo mērķi. Es teikšu diplomātiski — tajos sējumos pa pāris rakstiem ir tā vērts.

Skaidrības labad vajadzētu veikt kaut kādu auditu, vai darbs ir bijis mērķtiecīgs un ir sasniegti rezultāti. Jo citādi tas gruzdēs ļoti ilgi.

Saeima septembrī strauji dzen uz priekšu VDK dokumentu publiskošanu? Kāpēc?

Es nezinu, nevaru cita vietā izdomāt. Es pētu pašu priekšlikumu — pamatotību, atbilstību juridiskām normām un vēsturiskiem faktiem. Vai mēs veidojam virtālu vēsturi, vai mēģinām noskaidrot vēsturi. Un tad parasti šādos gadījumos ir jāmeklē cilvēks — jo atbildība ir individuāla, nevis kolektīva. Kolektīva atbildība ir faktiski stigmatizācija bez kaut kādām juridiskām sekām — Geka būs vienā sarakstā ar aģentu kaujinieku, un neviens nepateiks, kāda ir atšķirība. Rokpelnis nebūs un viņam būs kreņķkis, ka ir aizmirsts. Es, protams, ļauni jokoju. Nezinu, vai kādā reliģijā ir kolektīva grēksūdze. Kas notika pēc Rokpeļņa atzīšanās? Agresija sociālajos tīklos! Kad [Rakstnieku savienības priekšsēdis] Arno Jundze mēģināja viņu aizstāvēt, vērsās pret Rakstnieku savienību.

Jūsu bažas ir, ka sabiedrībā varētu būt agresīva reakcija? Vai tāpēc parakstījāt biedrības Latvija pasaulē aicinājumu?

Visam jābūt samērotam. Kā parasti dara, pieņemot lēmumu: papīra lapu pārdala uz pusēm — ko iegūstam, ko zaudējam. Tādas lapas nav. Tas ir sabiedrībai nozīmīgs lēmums. Aicinājām uz diskusiju, bet diskusijas nav.

Jūsu parakstīto aicinājumu caurvij doma pagaidām nepubliskot VDK dokumentus bez komentāriem, atlikt uz kādu laiku.

Jā. Starp dokumentu un lasītāju parasti pa vidu ir pētnieks, kuram ir prasme strādāt ar dokumentiem, ar informāciju, ar vēstures avotiem. Vai tas ir vēsturnieks, žurnālists vai sociologs — vienalga, kurš vērtē un meklē, kāda šai informācijai ir vieta kontekstā, it sevišķi padomju laika, jebkuras totalitāras iekārtas dokumentus, kuriem ir uzlikts kaut kāds bruņu ekrāns. Tad nodod publikai. Šie dokumenti ir jānodod arhīvā pētniekiem un jāļauj strādāt atbilstoši Latvijas likumiem.

Saeimas komisija arī apgalvo, ka ir par pētniecību un publiskošanu.

Nē, vienīgais ir — maisi, maisi!

Ko tad jūs iesakāt darīt ar čekas dokumentiem?

Pirmkārt, TSDC arhīvā esošos dokumentus digitalizēt, tam būs vajadzīgs apmēram gads. Otrkārt, dokumentu oriģinālus un vienu digitālo kopiju nodot Latvijas Nacionālajam arhīvam, lai tas ir pieejams vēstures pētniekiem atbilstoši Arhīvu likumam.

Valstij jāveicina jaunāko laiku vēstures izpēte, piesaistot starptautiskos ekspertus, jāatbalsta konkrēti projekti padomju represīvo iestāžu vēstures pētniecībā. Tai skaitā par kolaborāciju Latvijā nacistu un komunistu okupācijas laikā. Tas šobrīd ir centrālais jautājums, uz kuru sabiedrība meklē atbildi.

Saeimas Juridiskajam birojam bija iebildumi par trešajām personām, uz kurām attiecas datu aizsardzība, tiek prasīta anonimizēšana. Vai ir runa par cilvēkiem, kas ir pieminēti ziņojumos?
Jā, tie ir cilvēki, kuriem nav saistības ar aģentu. Teiksim, aģents ir ziņojis, ka sanākuši 15 cilvēki un klausījušies dzeju vai izteikušies. Ne viņi ir sadarbojušies, viņi ir tur trāpījušies un viņu tiesības — netikt pieminētiem bez viņu atļaujas.

Anonimizācija būs garāks process. Piemēram, arī Austrumvācijas slepenā dienesta Stasi dokumenti ir pieejami, bet anonimizēti.

Jā, un ja kāds saka, ka Vācijā viss ir publicēts, tā nav patiesība. 90. gados kādā konferencē Vācijā sakarā ar Berlīnes sienas nojaukšanu uzstājos ar referātu. [Bijušais TSDC vadītājs un deputāts] Paulis Kļaviņš atrada iespēju man tikties ar vienu no Austrumvācijas disidentiem. Aizgāju pie viņa uz mājām. Viņam bija kādi padsmit sējumi ar kopijām no Stasi arhīva, kur viņš bija pētīts, izstrādāts. Atverot vaļā, tur ir viss vienās melnās svītrās, anonimizēts. Taču lasot ar visām melnajām svītrām, šis cilvēks no konteksta saprot, kurš ir kas bijis.

Līdzīgi kā TSDC, kad sniedz informāciju personai par to, vai ir kādas ziņas par viņu VDK lietās vai datu bāzēs. Mēs iedodam to ziņojuma konspektu, ja tāds ir atrodams elektroniskajā datu bāzē, un tur bez lielām grūtībām ir atšifrējams, kurš ir bijis aģents.  Piemēram, kāds bijis numismātu saietā Čehoslovākijā, arī Latvijas aģents tur ir bijis — cits jau neviens nebija! Vai cilvēks paskatās savos pierakstos: ar ko es toreiz tikos? Skaidrs, tas ir tas. Faktiski šie cilvēki TSDC palīdzēja aizpildīt robus [kartotēkā], lai tur nevar iebāzt kādu citu.

Kā vērtējat ierosinājumu no VDK likuma izslēgt pantu, kas liedz politiski represētajiem atklāt uzzināto par sava aģenta identitāti?

Viņi savus ziņotājus paši diezgan bieži izciparoja un nosauca. Tas nav aktuāli.

Tomēr viņi nenosauc vārdus.

Lidija Doroņina-Lasmane ir stāstījusi, ka viņai bijis kaimiņš, ar kuru abi pēc tam izrunājušies un izlīguši. Pēc tam gan, un to Lidija nav publiski stāstījusi, viņš diezgan neglīti izrīkojies — kad bijusi iespēja dabūt ierēdņa vietu, kurai bijis aizliegums vai ierobežojumi [bijušajiem aģentiem], lūdzis, vai viņa varētu neizdot informāciju, ka viņš ir “maisā”. Tas Lidiju satriecis vairāk nekā, kad noskaidrojies, kurš ir bijis aģents. Jo viņa domājusi par kādu citu [ka tas ir aģents]. Tā arī ir interesanta lieta, ka vienmēr aizdomas krīt uz kādu citu. Piemēram, vienubrīd TSDC atradās Šķūņu ielā kopā ar Nacionālo partizānu apvienību. Viņi šad tad sanāca, un viens vīrs visu laiku turējās savrup. Izrādās —  visi domāja, ka viņš partizānus ir iegāzis. Kad pētot VDK krimināllietas atradās aizķērusies atsauce uz to aģentu, kas iegāza partizānu grupu, un tas bija Jānis Klimkāns, cik šis cilvēks bija priecīgs un priecīgi bija pārējie, ka vairs nekrīt tā ēna. VDK izdarīja tā, lai domā uz citu, nevis īsto aģentu.

Tomēr, atceroties 80. gadus un LTF pirmsākumu, jāteic, ka visi it kā zināja, kuriem cilvēkiem varētu būt sakars ar VDK vai bija aizdomas par to. Vēlāk šīs aizdomas apstiprinājās.

Tikpat labi ķēdē varēja ielaist arī aplamu informāciju. Viens piemērs no LNNK (Zālīte pats darbojies LNNK padomē — red.). Vienā padomes sēdē pienāca anonīms raksts, ka tas, kurš protokolēja LNNK sēdes, vārdā Ozoliņš, ir aģents. Notika liela cīkstēšanās — Ozoliņš zvēr, ka nav. Bet pirms tam viena dāma tika pieķerta, padomes sēdes regulāri ierakstot diktofonā. Arī tad, kad sēdes bija slēgtas. Par šo dāmu Eduards Berklavs teica, lai uzmanās: viņa nāk runāties un savu rokassomiņu bāž zem deguna. Dāma kandidēja uz pašvaldību vēlēšanām no Jūrmalas. Kad nonācu TSDC, man šis gadījums bija interesants kā precedents — vai ir pareizi novērtēts. Ozoliņu reabilitēja. Tā ka šad tad nojauta ir, bet tā var aizvest uz maldīgu ceļu. Partizānu grupas iegāšanas gadījumā to kungu, uz kuru krita aizdomas, neizsūtīja, tāpēc grupas biedri viņu turēja aizdomās.

Kam vēl varētu būt nozīme šajā “čekas maisu” jautājumā — liekas, ka visa pagātnes pārvarēšana notiks brīnumainā veidā kā ar Laimes lāci — mēs pārdzimsim jaunā kvalitātē. Patiesībā Latvijas valsts ir veikusi diezgan lielu darbu okupācijas seku pārvarēšanā. Tas ir komplekss pasākums un kartotēkas publiskošana ir viens no punktiem. Ja saka, ka visur sēž aģenti, tad ir likumi, kas ierobežo aģentu atrašanos amatos. Savulaik bija kādi 14 likumi, tagad to skaits samazinājās, jo likums par valsts noslēpumu visu nosedza.

Ja saka, ka valsts būs drošībā ar [VDK dokumentu] publicēšanu, domāju, ka ķibele būs no otras puses — mēs saviem  oponentiem ļausim uzzināt, kas mums ir zināms. Tie paši 90. gados izslēgtie paliek aiz borta. Bet tas jau ir pavisam cits aspekts — ne vienmēr sabiedriskā doma nodrošina nacionālo drošību, tāpēc ir īpašas metodes, kā to veikt.

Jūs pieļaujat, ka ir cilvēki, kas ir izslēgti no VDK aģentūras un var radīt valstij apdraudējumu?

Mēs varam ģenerēt vairākas shēmas, kuras vai nu ir vai nav saistītas ar kartotēku, bet princips ir viens — skaidrs, ka tādi ir. No operatīvās drošības viedokļa — diez vai oponents izmantos tos, kuri mums ir zināmi vai par kuriem ir kaut kādi gali. Igaunijā nekādu galu nav, un tur visiem tiem, kuri iekrita par spiegošanu, padomju laikā bijuši sakari ar VDK. Ja igauņiem būtu bijusi kartotēka, viņiem būtu mazāk tādu precedentu. Skaļākais gadījums ir ar [bijušo Aizsardzības ministrijas amatpersonu Hermanu] Simsu. Arī Lietuvā nav kartotēkas un situācija nav vienkārša. Tomēr viņiem ir operatīvās izstrādes lietas. Savukārt mums nav lietu, kas interesētu — es runāju par ideoloģiju.

Taču kontrabandas lietas, narkotiku apkarošanas lietas Latvijā palika?

Palika. 1991. gadā daļa no arhīva tika atdota Iekšlietu ministrijai — organizētā noziedzība, narkotiku apkarošana. Prokuratūra lietas sadalīja. Mums lietas atdeva, kad tās vairs nebija aktuālas: no Stūra mājas, kad tur vēl atradās Valsts policija, uz TSDC atveda 4 — 5 maisus [ar lietām]. Tur kaut ko [pētnieki] var atrast — 1990. gadā VDK uzlika pienākumu apkarot organizēto noziedzību, jo tika atzīts, ka Padomju Savienībā pastāv organizētā noziedzība. Taču VDK nebija speciālistu, kas prastu strādāt kriminālā vidē, nebija ekonomikas speciālistu. Bet kaut ko viņi izdarīja, par degvielas kontrabandu “iesēdināja” LPSR Naftas un degvielas komitejas priekšnieku. Viņš sēdēja Stūra mājas pagrabā. Stūra mājas pagrabā sēdēja arī kriminālā autoritāte Abakumovs. Kad Abakumovu no izolatora atbrīvoja, viņu nošāva.

Vai šie aģenti, kas atšķetināja organizētās noziedzības lietas, vēl varētu būt dzīvi un justies apdraudēti pēc kartotēkas publiskošanas?

Jā, es varu pateikt vienu konkrētu piemēru. Asins pārliešanas stacija, kur notiek asins preparātu sagatavošana. VDK nāk uz pēdām, ka notiek asins preparātu kontrabanda — preparātus pārdod, lai gan slimnīcām nepietiek. Lai to ķēdi atšifrētu, VDK stājās sakaros ar vienu darbinieku un tas palīdzēja to ķēdi likvidēt. [VDK apsolīja, ka] neviens par viņu neuzzinās. [Pēc neatkarības atgūšanas] viņš bija nepilsonis, tas vēl bija laiks, kad bija noteikti ierobežojumi aģentiem ieņemt amatus ierēdniecībā. TSDC bija jāsniedz atzinums. Pēc tam šis cilvēks bija pārskaities uz TSDC, uz valsti un visu: viņš ir izdarījis derīgu darbu, bet viņu tagad atzīst par aģentu! Kartīte ir, un mēs nevaram īsti viņu nošķirt un pateikt [ko darīja katrs aģents], jo aģentu varēja savervēt vienā VDK daļā un pārvest uz citu. Par to var arī neatzīmēt kartītei otrā pusē. Tāpēc [katrā gadījumā vajadzētu] sākt no operatīvās izstrādes lietas (Latvijā nav nevienas aģenta personīgās vai darba lietas — red.), notikuma, meklēt iesaistītos un pārbaudīt kartotēku, salīdzināt ierakstus ar citiem notikumiem.

Vai identificēt šādus gadījumus vajadzēja VDK dokumentu izpētes komisijai?

Viņi saka, ka nav bijis tāda uzdevuma. Redziet, tas bija politisks projekts — piešķirt naudu tādam un tādam mērķim, kas akadēmiskā vidē ir diezgan neparasti. Parasti ir tēma, tāme un resursi. Taču komisija tika veidota no otra gala — iedod naudu un tad pētīsim.

Vai ir bijuši tādi gadījumi, kad TSDC esat palaiduši garām kādu deputāta kandidātu, kas ir “maisos”?

Nav. Darbinieki ir ļoti profesionāli. Kad biju centra vadītājs, varu atzīties, ka CVK iedevām ziņas par citu cilvēku. Bija tā — izrādījās, ka kartītē cilvēkam, kurš kandidē vēlēšanās, sakrita dzimšanas vieta, dzīvesvieta, ciemats, dzimšanas gads, datums, bet dzimšanas mēnesis bija ierakstīts — ijuņijuļ — vienam jūnijs, otram — jūlijs. Vienā rokraksta burtā nokļūdījāmies. Mūs solīja sūdzēt tiesā, atvainojāmies.

Ko sakāt par to, ka zinātniskajās konferencēs VDK dokumentu izpētes komisijas dažs labs pētnieks dod diezgan skaidras norādes par iespējamiem aģentiem no savas pētniecības jomas? Piemēram, viens pētnieks minēja, ka aģentu vidū bijuši divi LTV raidījuma Labvakar vadītāji, pat viens no 1991. gada 20. janvārī bojāgājušajiem.

Es to nekomentēšu. Tā ir pētnieku lieta. Latvija ir tik maza, ar norādi pietiek. Tā ir pētnieka atbildība, kā pasniegt un interpretēt datus, kāda ir pievienotā vērtība. Vai no šīs informācijas var saprast, kādās jomās viņi strādājuši un kā bijuši saistīti? Man gribētos kontekstu. Saraksts nepalīdz noskaidrot apstākļus. Šajā gadījumā es pētītu Labvakar, ietu runāt ar cilvēkiem, kas strādāja citās studijās, savāktu informāciju. Tā būs informācija ar pievienoto vērtību.

September 27, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Likumprojektu par VDK dokumentu publicēšanu nodod izskatīšanai galīgajā lasījumā

Viss raksts: http://www.delfi.lv/news/national/politics/likumprojektu-par-vdk-dokumentu-publicesanu-nodod-izskatisanai-galigaja-lasijuma.d?id=50432929

Likumprojektu par VDK dokumentu publicēšanu nodod izskatīšanai galīgajā lasījumā

Foto: DELFI

Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija ceturtdien izskatīšanai galīgajā trešajā lasījumā likumprojektu par bijušās Valsts drošības komitejas (VDK) dokumentu publiskošanu. Jau nākamnedēļ – īsi pirms 13. Saeimas vēlēšanām – par grozījumiem lems Saeima.

Komisija ceturtdien turpināja skatīt grozījumus likumā “Par bijušās VDK dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu” pirms trešā lasījuma, lai veiktu pēdējos tehniskos precizējumus.

Portāls “Delfi” jau vēstīja, ka likumprojekts paredz, ka jau šogad Latvijas Nacionālais arhīvs (LNA) interneta vietnē publicēs vairākas VDK dokumentu grupas. 2018. gadā LNA internetvietnē publicēs četras VDK dokumentu grupas: LPSR VDK darbinieku telefongrāmatas; LPSR VDK ārštata operatīvo darbinieku uzskaites kartotēku; LPSR VDK aģentūras alfabētisko kartotēku un LPSR VDK aģentūras statistisko kartotēku. Savukārt, sākot no 2019. gada maija, LNA publicēs virkni citu VDK dokumentu grupu.

Ceturtdien komisija vienojās, ka Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs (TSDC) līdz 3. decembrim nodod dokumentus Latvijas Nacionālajam arhīvam (LNC) publicēšanai tā mājaslapā līdz 31. decembrim.

Par likumprojekta virzīšanu Saeimai galīgajā lasījumā Saeimas komisijas deputāti balsoja vienbalsīgi.

Ziņots, ka Satversmes aizsardzības birojs (SAB) ir pret bijušās Valsts drošības komitejas (VDK) kartotēkas publicēšana internetā, žurnālistiem pēc Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas sēdes trešdien apliecināja biroja priekšnieks Jānis Maizītis. šie grozījumi var kalpot Latvijai nedraudzīgu valstu interesēs.

Arī LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas priekšsēdētājs Kārlis Kangeris medijiem izplatītā paziņojumā norādījis, ka Saeimas atbalstu guvušie grozījumi šādā redakcijā nav pieņemami, jo ignorē PSRS okupācijas realitāti un zinātnieku rekomendācijas.

 

September 27, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Turpinot apmainīties ar apvainojumiem, likumprojektu par VDK dokumentu publiskošanu tomēr vēlas izskatīt aizejošajā Saeimas sasaukumā

Kā komisijas sēdē šodien sacīja tās priekšsēdētāja Inese Laizāne (VL-TB/LNNK), likumprojektam par grozījumiem likumā “Par bijušās VDK dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu” iesniegti 54 priekšlikumi, kas ir ne tikai tehniski, bet arī piedāvā ieceres mainīt pēc būtības.

“Šodien diezin vai izdosies izskatīt visus priekšlikumus.

Visticamāk, ir ļoti apdraudēta likumprojekta nodošana Saeimai pirms vēlēšanām. Labākajā variantā izskatīšanai Saeimā šis likumprojekts varētu tikt nodots pēc vēlēšanām,” sēdes sākumā prognozēja Laizāne. Līdz šim tika plānots, ka par likumprojektu trešajā lasījumā lems vēl pašreizējais Saeimas sasaukums.

Ar radušos situāciju nebija apmierināti vairāki komisijas deputāti. Parlamentārietis Ringolds Balodis atgādināja Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa aizrādījumus saistībā ar būtisku priekšlikumu iesniegšanu likuma grozījumiem pirms trešā lasījuma. Baloža ieskatā, tik liela skaita priekšlikumu iesniegšana faktiski traucē likumprojekta pieņemšanu.

“Mums jāsaprot, vai mēs gribam pieņemt šo likumu,” teica Balodis.

“Tas ir kaut kāds murgs! Mēs visu bijām izrunājuši, bet šodien ir 54 priekšlikumi,” dusmojās parlamentārietis Artuss Kaimiņš, piebilstot, ka tādējādi Saeima līdz vēlēšanām varētu arī nepagūt izskatīt un pieņemt grozījumus likumā.

Daudz kritikas saistībā ar virknes priekšlikumu iesniegšanu tika veltīts deputātam Veiko Spolītim. Balodis pārmeta, ka, atnākot uz komisiju ar daudziem priekšlikumiem, Spolītis kļūstot par VDK aģentu aizstāvi. “Veiko, tev kauns nav?” izsaucās Balodis.

Arī Kaimiņu neapmierināja šāda lietu kārtība – deputāts vairākkārtēji aicināja noraidīt visus Spolīša iesniegtos priekšlikumus.

Priekšlikumus likumprojektam pirms trešā lasījuma iesniegusi īpaši izveidota darba grupa, Saeimas Juridiskais birojs, Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija, kā arī atsevišķi deputāti, tostarp jau minētais Spolītis.

Neskatoties uz bažām un dusmām, komisijai, pagarinot sēdes laiku, tomēr izdevās pagūt izskatīt visus iesniegtos priekšlikumus, viena Satversmes aizsardzības biroja priekšlikuma izskatīšanas turpināšanu atstājot uz rītdienas rītu.

Tas nozīmē, ka Saeima šo likumprojektu paspētu skatīt vēl pirms vēlēšanām, proti, 4.oktobrī.

Rīt, 27.oktobrī, plkst.8.30 komisija sanāks, lai noslēgtu darbu pie SAB priekšlikuma, likumprojekta tekstā definējot, kas ir skenēšana, kas to veic un kura dokumentu grupa skenējama pirmā.

Laizāne žurnālistiem paskaidroja, ka līdz gada beigām internetā būs pieejamas publiskās kartotēkas, savukārt līdz nākamā gada maijam internetā tiks ievietoti pārējie dokumenti.

“Ir pilnīgi skaidrs, ka līdz gada beigām kartotēka būs publiskota bez zinātniskiem komentāriem,” teica Laizāne. Likumprojektu papildinot ar Komunistiskās partijas nomenklatūras darbiniekiem, tas aptvers visas totalitārisma režīma lietas, protokolus, kas pieejami arhīvā, SAB, dienestos.

“Uzskatu, ka komisija un deputāti ir izdarījuši visu, lai, neskatoties uz ļoti daudziem šķēršļiem, solījums [par VDK dokumentu publiskošanu] tiktu izpildīts,” uzsvēra Laizāne.

Arī viņa domā, ka Spolīša iesniegtie priekšlikumi izskatās pēc parlamentāro metožu izmantošanas ar mērķi traucēt likumprojekta virzību. “Manā uztverē, tas bija pilnīgi noteikti tāpēc, lai šis likumprojekts netiktu pieņemts šajā Saeimā,” teica Laizāne.

September 26, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

VDK kartotēkas publicēšana – Latvijai nedraudzīgu valstu interesēs

Viss raksts: http://www.delfi.lv/news/national/politics/vdk-kartotekas-publicesana-interneta-butu-latvijai-nedraudzigu-valstu-intereses-uzskata-sab.d?id=50425087

VDK kartotēkas publicēšana internetā būtu Latvijai nedraudzīgu valstu interesēs, uzskata SAB

Satversmes aizsardzības biroja (SAB) ieskatā bijušās Valsts drošības komitejas (VDK) kartotēkas publicēšana internetā vērtējama kā Latvijai nedraudzīgu valstu interesēm atbilstoša, liecina biroja sagatavotā vēstule Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijai.

Ziņots, ka pagājušajā nedēļā Saeima otrajā lasījumā atbalstījusi priekšlikumus par publicējamiem VDK dokumentiem. Paredzēts, ka jau šogad Latvijas Nacionālais arhīvs (LNA) interneta vietnē publicēs vairākas VDK dokumentu grupas.

Otrajā lasījumā Saeimas atbalstu guvušais priekšlikums paredz, ka 2018. gadā LNA internetvietnē publicēs četras VDK dokumentu grupas: LPSR VDK darbinieku telefongrāmatas; LPSR VDK ārštata operatīvo darbinieku uzskaites kartotēku; LPSR VDK aģentūras alfabētisko kartotēku un LPSR VDK aģentūras statistisko kartotēku.

SAB atgādina, ka likumprojekta pirmā lasījuma redakcijā paredzēja noteikt Totalitārisma seku dokumentēšanas centram (TSDC) uzdevumu digitalizēt tā rīcībā esošos dokumentus un nodot tos LNA, kurš nodrošinātu to glabāšanu un publisku pieejamību. Taču tagad – otrajā lasījumā atbalstītajā likumprojektā – ir mainīta likuma jēga un būtība. Tāpat ir mainīts mērķis – no publiskās pieejamības uz publicēšanu internetā. Kā uzsver SAB, tā nav ierasta likumdošanas prakse.

SAB ieskatā VDK kartotēkas publicēšana internetā var radīt atsevišķus riskus, tostarp pazemināt uzticēšanos drošības iestādēm. Tāpat kartotēkas esošā informācija var radīt nesamērīgu, nepamatotu, bez pierādījumiem esošu personas interešu aizskārumu.

“Neprofesionāla komunistisko specdienestu arhīvu dokumentu izmantošana var novest pie rezultāta, ka realitāte nevis tiek atspoguļota, bet gan tiek radīta,” vēstulē Saeimai raksta SAB. Tāpat birojs vērš uzmanību, ka, publicējot VDK aģentu kartītes, “neapšaubāmi tiks aizskartas citas personas, kurām ir vienādi uzvārdi, vārdi un tēva vārdi”.

TSDC var minēt vismaz sešus piemērus, kad aģentu vārdi, uzvārdi un tēva vārdi ir vienādi. Centra praksē ir bijis gadījums, kad sakrīt ne tikai minētie personas dati, bet pat dzimšanas vieta un laiks.

Vēstulē SAB arī norāda uz to, ka, atšķirībā no Igaunijas un Lietuvas, Latvijā deviņdesmitajos gados netika pieņemts lustrācijas likums.

“Šodien uzsākt lustrācijas procesu ir novēloti, jo daļa personu ir mirušas vai izbraukušas no valsts,” uzsver birojs. “Uzsākot lustrācijas procesu šobrīd, tiks pārkāptas tiesiskās paļāvības princips, Latvijas Republikas Satversmē garantētās tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību un personas datu neaizskaramību.”

SAB ieskata VDK kartotēkas publicēšana internetā vērtējama kā Latvijai nedraudzīgu valstu interesēm atbilstoša.

Trešdien, 26. septembrī, Saeimas Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija skatīs grozījumus pirms trešā galīgā lasījuma.

Vēstīts, ka arī LPSR Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisijas priekšsēdētājs Kārlis Kangeris medijiem izplatītā paziņojumā norādījis, ka Saeimas atbalstu guvušie grozījumi šādā redakcijā nav pieņemami, jo ignorē PSRS okupācijas realitāti un zinātnieku rekomendācijas.

Kangeris paziņojumā atgādina, ka vēsturnieki LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas pārskatā ir rekomendējuši atteikties no likuma, jo tas ietver ne vien juridiski nederīgu procesu sadarbības ar VDK jeb čeku konstatēšanai vai nekonstatēšanai, bet ir tiesiski novecojis un konstruē “virtuālo realitāti”. Zinātnieki rekomendēja pieņemt ”Atklātības likumu”, kura galvenā tēze bija uztvert okupāciju dokumentus un okupācijas režīma represiju un kontroles pētniecību kompleksi.

September 25, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Ierosinājumi grozījumiem tā saucamā “VDK likumā”

Kārlis Kangeris

13. Saeimas deputātiem: par grozījumiem likumprojektā, kas regulē Valsts drošības komitejas dokumentus

13. Saeima 2018. gada 20. septembrī ir pieņēmusi 2. lasījumā likumprojektu Grozījumi likumā “Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu”. Komisija iestājās pret šo risinājumu, aicinot pieņemt zinātnieku 2018. gada maijā Saeimai iesniegto Atklātības un totalitāro režīmu atkārtošanās novēršanas likumu jeb Atklātības likumu.

Ja likumdevējs ir pieņēmis šādu politisku risinājumu iepretim zinātniskajam risinājumam, komisija aicina noteikt saprātīgu priekšlikumu iesniegšanas termiņu likumprojekta 3. lasījumam, lai to būtu iespējams kvalitatīvi tiesiski un zinātniski analizēt, atceļot termiņu, kas noteikts kopš 2. lasījuma pieņemšanas – 2018. gada 25. septembri.

Vienlaikus, ievērojot apstākli, ka politisku priekšvēlēšanu iemeslu dēļ likumprojekta 3. lasījuma priekšlikumu iesniegšanas termiņš var netikt pagarināts, lai izvairītos no tāda likumprojekta pieņemšanas, kura normas var tikt apstrīdētas un atceltas Latvijas Republikas Satversmes tiesā, izvērtējot pamattiesību ierobežojumu konstitucionalitāti, proti, izvērtējot, vai ierobežojumi noteikti ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu, attaisnojami ar leģitīmu mērķi, nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, papildus izvērtējot, vai ierobežojumiem ir leģitīms mērķis un vai ierobežojumi ir samērīgi ar leģitīmo mērķi, atbilst vēsturiskajai, tiesiskajai realitātei un zinātniskajā izpētē konstatētajiem faktiem, lūdzam iesniegt šos priekšlikumus un iekļaut tos likumprojekta tekstā 3. lasījumā, lai sabiedrībai sniegtu patiesu kontekstu par PSRS okupācijas režīmu, tā represīvajām un kontroles institūcijām, faktu, ka represijas vadīja Padomju Savienības komunistiskās partijas un tās Latvijas Komunistiskās partijas vadošo kadru nomenklatūra.

Pielikumā: sagatavoti 12. Saeimas deputāta priekšlikumi likumprojektam uz 8 lapām.

Par priekšlikumiem likumprojekta Grozījumi likumā “Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu” (Nr. 1302/Lp12) izskatīšanai trešajā lasījumā

Iesniedzu priekšlikumus likumprojekta Grozījumi likumā “Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu” (Nr. 1302/Lp12) izskatīšanai trešajā lasījumā:

1. Izteikt likumprojekta normu, kas papildina likuma 1. pantu ar 7. punktu, šādā redakcijā:

“7) nodrošināt iespējami plašāku Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (turpmāk – PSRS) okupācijas režīma dokumentu un to zinātnisku, vēsturisku, juridisku un politisku novērtējumu pieejamību, lai ar atklātības un pētniecības palīdzību novērstu totalitāra režīma atkārtošanās iespējamību Latvijas Republikas teritorijā un okupācijas propagandas un slepenības sekas.”

2. Izslēgt likumprojekta normu, kas papildina 2. panta ievaddaļu pēc vārdiem “uzglabāšanas veida” ar vārdiem “un vietas”.

3. Izteikt likuma 2. panta nosaukumu šādā redakcijā:

“2. pants. PSRS okupācijas režīma dokumenti”

4. Noteikt likuma 2. pantu kā 2. panta pirmo daļu un izteikt likumprojekta normu, kas papildina 2. pantu ar 5., 6., 7. un 8. punktu šādā redakcijā:

“(2) PSRS okupācijas režīma dokumenti, tai skaitā VDK dokumenti ir svarīgi totalitārisma atkārtošanās un okupācijas propagandas seku novēršanā. Sevišķi svarīgi ir šādi turpmāk minēti dokumenti:

1) Padomju Savienības Komunistiskās partijas, Padomju Savienības Komunistiskās partijas Latvijas Komunistiskās partijas, PSRS un LPSR valsts institūciju, sevišķi drošības struktūru izdotie tiesību akti, tiesību aktu skaidrojumi, sarakste un citi lietvedībā esošie dokumenti;

2) LPSR Iekšlietu tautas komisariāta, LPSR Valsts drošības tautas komisariāta, LPSR Iekšlietu ministrijas, LPSR VDK, LPSR Sabiedriskās kārtības sargāšanas ministrijas, kā arī minēto institūciju padotībā esošā resora darbinieku personu lietas;

3) publikācijas, kuru autors un izdevējs ir Iekšlietu tautas komisariāts, Valsts drošības tautas komisariāts, Iekšlietu ministrija, VDK, Sabiedriskās kārtības sargāšanas ministrija, iepriekš minēto institūciju padotībā esošais resors, kā arī publikācijas, kas uzkrātas LPSR Iekšlietu tautas komisariātā, LPSR Valsts drošības tautas komisariātā, LPSR Iekšlietu ministrijā, LPSR VDK, LPSR Sabiedriskās kārtības sargāšanas ministrijā;

4) Padomju Savienības Komunistiskās partijas, Padomju Savienības Komunistiskās partijas Latvijas Komunistiskās partijas, PSRS un LPSR valsts institūciju, sevišķi drošības struktūru dokumenti, kas atklāj – tieši vai netieši – vai ar kuru palīdzību var atklāt VDK un tās tiesisko priekšteču rīcību.

5. Papildināt likuma 2. pantu ar trešo daļu šādā redakcijā:

“(3) Latvijas Republikā ar autortiesībām neaizsargā turpmāk minēto:

1) Latvijas Republikas rīcībā esošos PSRS un LPSR normatīvos aktus, kā arī citus tiesību aktus;

2) Latvijas Republikas rīcībā esošo PSRS un LPSR oficiālajos izdevumos publicēto;

3) Latvijas Republikas rīcībā esošo Padomju Savienības komunistiskās partijas un tās Latvijas Komunistiskās partijas izdevniecību izdevumos publicēto;

4) PSRS okupācijas režīma propagandas līdzekļus – literatūras, zinātnes vai mākslas jomā neatkarīgi no izpausmes veida, formas un vērtības.”

6. Izslēgt likuma 5. pantu.

7. Izteikt likuma 7. pantu šādā redakcijā:

7. pants. VDK dokumentu pieņemšanas kārtība

(1) VDK dokumentus, kas nav nodoti līdz 1994. gada 31. decembrim Latvijas Republikas noteiktajai atbildīgajai institūcijai vai kas pēc minētā termiņa ir atklāti, bet nav nodoti mēneša laikā attiecīgajai institūcijai, nekavējoties nodod Latvijas Nacionālajam arhīvam.

(2) Šā likuma 2. panta pirmajā un otrajā daļā minētos dokumentus, kas iepriekš glabāti ārpus Latvijas Nacionālā arhīva, nekavējoties nodod Latvijas nacionālajam arhīvam. Attiecīgajām valsts institūcijām saziņā ar Latvijas Nacionālo arhīvu, ir tiesības izgatavot institūcijas funkciju un uzdevumu īstenošanas nodrošināšanai digitālo kopiju. Digitālo kopiju izgatavošanas gadījumā reizē ar dokumentu oriģināliem nododama otra digitālā kopija Latvijas Nacionālajam arhīvam. Latvijas Nacionālais arhīvs digitālo kopiju izgatavošanā īsteno funkcionālo padotību.

(3) Satversmes aizsardzības birojs nodod visus tā rīcībā esošos šā likuma 2. panta pirmajā un otrajā daļā minētos dokumentus – oriģinālus, oriģinālu neesības gadījumā kopijas un visu dokumentu digitālo kopiju – , tai skaitā oriģinālo un digitalizēto VDK Informācijas analīzes daļas pretizlūkošanas nodrošinājuma informācijas automatizēto sistēmu (elektroniskā datubāze) Delta Latvija neanonimizētā veidā, kā arī dokumentus, kas izgatavoti VDK dokumentos ietverto ziņu apstrādes rezultātā, tai skaitā apkopojot, sistematizējot vai analizējot VDK dokumentos minētās ziņas.

(4) Valsts institūcijas digitalizē VDK dokumentus tam paredzēto valsts budžeta līdzekļu ietvaros. Privātpersonu nodotos VDK dokumentus digitalizē Latvijas Nacionālais arhīvs pusgada laikā, vienu digitālo kopiju izsniedzot privātpersonai bez maksas.  kārtību un pieejamību. Konstatējot iepriekš neapzinātu dokumentu vai dokumentu kopu, kas atbilst likuma 2. panta pirmajā un otrajā daļā minētajam, Latvijas Nacionālais arhīvs informē attiecīgā dokumenta vai dokumentu kopas turētāju par konstatēto, kā arī nosaka termiņu attiecīgā dokumenta vai dokumentu kopas nodošanai. Tikmēr, kamēr nodošana nav veikta, dokumenta vai dokumentu kopas turētājs, ja tā ir valsts institūcija, nodrošina pieeju attiecīgajam dokumentam vai dokumentu kopai līdzīgā kārtībā kā Latvijas Nacionālais arhīvs.”

8. Izteikt likumprojekta normu, kas papildina 7. pantu šādā redakcijā:

“7.1 pants. PSRS okupācijas režīma dokumentu glabāšanas un pieejamības nodrošināšanas kārtība Latvijas Nacionālajā arhīvā

(1) VDK dokumenti Latvijas Nacionālajā arhīvā glabājami vienkopus.

(2) Visi PSRS okupācijas režīma dokumenti uzskatāmi par dokumentiem ar arhīvisku vērtību un tie ir pastāvīgi glabājami dokumenti. Šo dokumentu iznīcināšana arī tad, ja ir atklāti vairāki eksemplāri, ir aizliegta. Latvijas Nacionālā arhīva pienākums novērst attiecīgo dokumentu bojāšanos, bojājumu nodarīšanu vai nozaudēšanu. Konstatējot draudus dokumentam, Latvijas Nacionālais arhīvs nekavējoties digitalizē attiecīgo dokumentu, kā arī veic nepieciešamo, lai saglabātu dokumenta oriģinālu.

(3) PSRS okupācijas režīma dokumenti, sevišķi VDK dokumenti ir izņemti no civiltiesiskās apgrozības Latvijas Republikā. Latvijas Nacionālais arhīvs no privātpersonām saņemtos PSRS okupācijas režīma dokumentus glabā bez maksas.

(4) PSRS okupācijas režīma dokumenti, sevišķi VDK dokumenti ir publiski pieejami pētījumu veikšanai visiem neatkarīgi no izglītības, mantiskā vai sociālā stāvokļa. Izpētei nav nepieciešams pamatojums.

(5) Lai nodrošinātu pētījumu precizitāti, pētniekiem ir tiesības bez maksas personiski, izmantojot personiskos līdzekļus, veikt audiovizuālu fiksēšanu dokumentus saudzējošā veidā. Samaksa par kopijām nedrīkst pārsniegt kopiju izgatavošanas izmaksas. Audiovizuāli fiksēto dokumentu kopijas publicējamas tikai pētījuma ilustrēšanas vai popularizēšanas nolūkā.

(6) PSRS okupācijas režīma dokumentu pieejamībā īstenojams vienas pieturas aģentūras princips.

9. Izteikt likumprojekta normu, kas papildina 7. pantu šādā redakcijā:

“7.2 pants. PSRS okupācijas dokumentu publicēšanas pienākums

Lai efektīvi īstenotu šā likuma mērķi:

(1) Latvijas Nacionālais arhīvs tīmekļa vietnē, kas izveidots attiecīgajam nolūkam un ko var veidot sadarbībā ar citām Eiropas Savienības vai Ziemeļatlantijas Līguma organizācijas dalībvalstīm, publicē šādus dokumentus šādos termiņos:

b) LPSR Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētāju – Augusta Kirhenšteina, Kārļa Ozoliņa, Jāņa Kalnbērziņa, Vitālija Rubeņa, Pētera Strautmaņa, Jāņa Vagra, Anatolija Gorbunova – ne vēlāk kā līdz 2018. gada 6. oktobrim;

c) LPSR Tautas Komisāru Padomes un LPSR Ministru Padomes priekšsēdētāju – Viļa (Jāņa Vilhelma) Lāča, Jāņa Peives, Vitālija Rubeņa, Jurija Rubeņa, Viļņa Edvīna Breša – ne vēlāk kā līdz 2018. gada 6. oktobrim;

d) Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās Komitejas otro sekretāru – ne vēlāk kā līdz

2018. gada 6. oktobrim;

e) Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās Komitejas biroja locekļu – līdz 2018. gada 31. decembrim;

f) LPSR Augstākās Padomes priekšsēdētāju un LPSR Augstākās Padomes Prezidija locekļu – līdz 2018. gada 31. decembrim;

g) LPSR iekšlietu tautas komisāru, LPSR valsts drošības tautas komisāru, LPSR valsts drošības ministru, LPSR iekšlietu ministru, LPSR sabiedriskās kārtības sargāšanas ministru, LPSR Valsts drošības komitejas priekšsēdētāju – līdz 2018. gada 6. oktobrim;

h) LPSR iekšlietu tautas komisāru pirmo vietnieku, vietnieku un palīgu, LPSR valsts drošības tautas komisāru pirmo vietnieku, vietnieku un palīgu, LPSR valsts drošības ministru pirmo vietnieku, vietnieku un palīgu, LPSR iekšlietu ministru pirmo vietnieku un vietnieku, LPSR sabiedriskās kārtības sargāšanas ministru pirmo vietnieku un vietnieku, LPSR Valsts drošības komitejas priekšsēdētāju pirmo vietnieku, vietnieku un palīgu – līdz

2019. gada 31. decembrim;

i) LPSR Tautas Komisāru Padomes locekļu, LPSR Ministru Padomes locekļu – Ministru Padomes priekšsēdētāja pirmo vietnieku, vietnieku, ministru, ministru vietnieku un komiteju ar LPSR Ministru Padomes locekļa tiesībām priekšsēdētāju un to vietnieku, LPSR Zinātņu akadēmijas prezidentu un to vietnieku – līdz 2019. gada 31. decembrim;

j) LPSR Tautas Komisāru Padomes Lietu pārvaldes un LPSR Ministru Padomes Lietu pārvaldes lietu pārvaldnieku, to vietnieku un daļu vadītāju – līdz 2019. gada 31. decembrim;

k) Latvijas Komunistiskās partijas Rīgas pilsētas komitejas pirmo un otrie sekretāru, biroja locekļu;

l) Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas daļu vadītāju, to vietnieku, nodaļu vadītāju, to vietnieku, sektoru vadītāju un to vietnieku;

m) Latvijas Komunistiskās partijas republikas pakļautības pilsētu, rajonu un Rīgas pilsētas rajonu, kā arī PSRS Jūras flotes ministrijas Latvijas Jūras kuģniecības komiteju pirmo sekretāru;

n) Latvijas Komunistiskās partijas republikas pakļautības pilsētu, rajonu un Rīgas pilsētas rajonu, kā arī PSRS Jūras flotes ministrijas Latvijas Jūras kuģniecības komiteju otro sekretāru;

o) Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas republikas pakļautības pilsētu, rajonu un Rīgas pilsētas rajonu darbaļaužu (tautas) deputātu padomju izpildu komiteju priekšsēdētāju;

p) LPSR Iekšlietu tautas komisariāta, LPSR Valsts drošības tautas komisariāta, LPSR Valsts drošības ministrijas, LPSR Iekšlietu ministrijas un LPSR Valsts drošības komitejas daļu priekšnieku, daļu priekšnieku vietnieku, nodaļu priekšnieku un nodaļu priekšnieku vietnieku;

r) Latvijas Ļeņina Komunistiskās jaunatnes savienības Centrālās Komitejas pirmo sekretāru un biroja locekļu;

s) Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas instruktoru;

t) Latvijas un ārzemju draudzības un kultūras sakaru biedrības, Latvijas Komitejas kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs, Latvijas Miera aizstāvēšanas komitejas, LPSR Jaunatnes organizāciju komitejas, PSRS Valsts ārzemju tūrisma komitejas Rīgas apvienības, Vissavienības politisko zinību un zinātnes izplatīšanas biedrības Latvijas republikāniskās nodaļas, Latvijas Padomju rakstnieku savienības, LPSR Mākslinieku savienības, LPSR Komponistu savienības, LPSR Kinematogrāfijas darbinieku savienības, LPSR Žurnālistu savienības, LPSR Teātra biedrības un Padomju juristu asociācijas Latvijas nodaļas vadītāju un vadītāju vietnieku;

u) PSRS Reliģisko kultu lietu padomes pilnvaroto LPSR, PSRS Krievu pareizticīgās baznīcas lietu padomes pilnvaroto LPSR;

v) LPSR Augstākās tiesas priekšsēdētāja, LPSR prokurora, LPSR prokurora vietnieka un LPSR VDK darbību pārraugošā prokurora, LPSR Ministru Padomes Galvenās pārvaldes kara un valsts noslēpumu aizsardzībai presē vadītāju, vadītāja vietnieku un darbinieku.

2) LPSR VDK ziņojumi Latvijas Komunistiskās partijas Centrālajai Komitejai un LPSR Ministru Padomei – līdz 2018. gada 31. decembrim;

3) Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās Komitejas biroja protokoli – līdz 2019. gada 31. decembrim;

4) LPSR VDK kartotēkas – līdz 2018. gada 28. decembrim, no kurām LPSR VDK aģentūras alfabētiskā kartotēka, LPSR VDK aģentūras statistiskā kartotēka, LPSR VDK operatīvās uzskaites kartotēka un LPSR VDK ārštata darbinieku uzskaites kartotēka – ne vēlāk kā līdz 2018. gada 6. novembrim;

5) LPSR VDK personīgo un darba lietu reģistrācijas žurnāli – līdz 2019. gada 31. maijam, valsts drošības orgānu no aģentūras izslēgto aģentu un rezidentu arhīva un darba lietu un nenotikušo vervēšanu materiālu reģistrācijas žurnāli (žurnāla forma Nr. 17), – ne vēlāk kā līdz 2018. gada 6. novembrim;

6) LPSR VDK 1. daļas operatīvās lietas un citi materiāli – līdz 2019. gada 25. martam;

7) LPSR VDK 2. daļas operatīvās lietas un citi materiāli – līdz 2019. gada 14. jūnijam;

8) LPSR VDK 3. daļas operatīvās lietas un citi materiāli – līdz 2019. gada 14. jūnijam;

9) LPSR VDK 4. daļas materiāli – līdz 2019. gada 14. jūnijam;

10) LPSR VDK 5. daļas operatīvās lietas un citi materiāli – līdz 2019. gada 25. martam;

11) LPSR VDK 6. daļas operatīvās lietas un citi materiāli – līdz 2019. gada 14. februārim;

12) LPSR VDK 7. daļas materiāli – līdz 2019. gada 14. jūnijam;

13) LPSR VDK Cēsu rajona nodaļas materiāli, LPSR VDK Dobeles rajona nodaļas materiāli, LPSR VDK Jēkabpils rajona nodaļas materiāli, LPSR VDK Jelgavas pilsētas un dzelzceļa daļas materiāli, LPSR VDK Jūrmalas pilsētas nodaļas materiāli, LPSR VDK Krāslavas rajona nodaļas materiāli, LPSR VDK Liepājas pilsētas un ostas daļas materiāli, LPSR VDK Limbažu rajona nodaļas materiāli, LPSR VDK Madonas rajona nodaļas materiāli, LPSR VDK Rīgas pilsētas daļas materiāli, LPSR VDK Saldus rajona nodaļas materiāli, LPSR VDK Stučkas rajona nodaļas materiāli, LPSR VDK Talsu rajona nodaļas materiāli, LPSR VDK Valmieras rajona nodaļas materiāli, LPSR VDK Ventspils pilsētas un ostas daļas materiāli – līdz 2019. gada 23. augustam;

14) LPSR VDK Sabiedrisko sakaru nodaļas materiāli – līdz 2019. gada 23. augustam;

15) LPSR VDK operatīvo lietu reģistrācijas žurnāli – līdz 2019. gada 20. decembrim;

16) LPSR VDK Sekretariāta materiāli – līdz 2019. gada 20. decembrim;

17) LPSR VDK Finanšu daļas materiāli – līdz 2019. gada 20. decembrim;

18) LPSR VDK Kadru daļas materiāli – līdz 2019. gada 20. decembrim;

19) LPSR VDK Izmeklēšanas daļas materiāli – līdz 2019. gada 20. decembrim;

20) Ar Darba Sarkanā Karoga ordeni apbalvotās Pētera Stučkas Latvijas Valsts Universitātes pirmās daļas dokumenti – ne vēlāk kā līdz 2019. gada 28. septembrim;

21) Sadarbības fakta ar VDK pārbaudes lietas, kur sadarbības fakts konstatēts, – pilnā apjomā; sadarbības fakta ar VDK pārbaudes lietas, kur sadarbības fakts nav konstatēts, neatkarīgi no tā, vai lieta izbeigta ar tiesas nolēmumu (lēmumu vai spriedumu) vai prokuratūras lēmumu, digitalizē pilnā apjomā, bet publicē tiešsaistē tīmekļa vietnē daļēji, ietverot tiesu nolēmumus, prokuratūras lēmumu par lietas izbeigšanu, pārbaudāmā un liecinieku liecības, lietā esošo LPSR VDK dokumentu kopijas, kā arī nepublicētās lietas informācijas uzskaiti, norādot dokumenta rekvizītus, apjomu un valodu – ne vēlāk kā līdz 2019. gada 20. decembrim, bet aktuālās lietas ne vēlāk kā pusgada laikā pēc sprieduma spēkā stāšanās. Sagatavojot publikācijai sadarbības fakta ar VDK pārbaudes lietās esošos dokumentus, no to satura svītro informāciju par personas procesa laikā aktuālo dzīvesvietu, personas apliecinošo dokumentu, personas kodu un tālruņa numuru. Konstatējot sadarbības fakta ar VDK pārbaudes tiesas lietas iztrūkumu, digitalizē un publicē uzraudzības lietu pilnā apjomā tiešsaistē, norādot iztrūkuma iemeslus – līdz 2019. gada 20. decembrim, bet aktuālās lietas ne vēlāk kā pusgada laikā pēc sprieduma spēkā stāšanās.

(2) Latvijas Nacionālā bibliotēka nodrošina šā likuma 2. panta trešās daļas īstenošanu līdz 2018. gada 31. decembrim.

(3) Latvijas Nacionālā bibliotēka digitalizē šā likuma 2. panta otrās daļas 3. punktā minēto publikāciju izlasi un nodrošina to pieejamību līdz 2019. gada 31. decembrim.

(4) Šā panta pirmajā daļā minētajai publikācijai tīmekļa vietnē jābūt neitrālai, sniedzot ziņas par dokumenta rekvizītiem, tā izcelsmi un oriģināla atrašanās vietu atbilstoši vispārpieņemtajiem arheogrāfijas principiem.

10. Visā tekstā, izņemot pārejas noteikumus, aizstāt vārdus “Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs” visos locījumos ar vārdiem “Satversmes aizsardzības birojs” atbilstošos locījumos.

11. Izteikt likuma 10. pantu šādā redakcijā:

“10. pants. PSRS okupācijas dokumentu datu apstrāde

(1) Tiesības tik aizmirstam un tiesības ierobežot datu apstrādi nav attiecināmas uz Latvijas vēstures pētniecību un tās rezultātu publicēšanu, īstenojot šā likumā noteikto mērķi.

(2) Īstenojot šā likumā noteikto mērķi, Latvijas vēstures pētniecībai un tās rezultātu publicēšanai nav nepieciešama šajos dokumentos un publikācijās minēto datu subjektu piekrišana un informēšana par datu izmantošanu, tai skaitā par starptautisku sadarbību pētniecības veicināšanai. Tiesības iebilst nav attiecināmas.

(3) Ziņu, ko privātpersonas sniedz no brīvas gribas un bez atlīdzības Latvijas vēstures pētniecības nolūkiem, īstenojot šā likuma mērķi, izmantošanas tiesības nav atsaucamas.

(4) Neatkarīgi no finansējuma un pētniecības veicēja atsevišķa datu subjekta informēšana par pētniecību, kas veikta, īstenojot šā likuma mērķi, un tās rezultātiem nav nepieciešama.

(5) Datu subjektam nav tiesību pieprasīt labojumu veikšanu zinātniskajās un populārzinātniskajās publikācijās, kas veiktas īstenojot šā likuma mērķi. Plašsaziņas līdzekļos neprecīzas personas datu informācijas publikācijas gadījumā datu subjektam ir tiesības lūgt precizēt sniegto ziņu saturu.”

12. Izteikt 12. pantu šādā redakcijā:

“Latvijas Nacionālais arhīvs sniedz bez atlīdzības izziņu personām par VDK dokumentiem, kas satur informāciju par attiecīgo personu, ja izziņas pieprasītājs ir:

1) politiski represētā persona,

2) persona, par kuru VDK slepeni vākusi ziņas,

3) persona, par kuras slepenu sadarbību ar VDK sniedz ziņas VDK dokumenti,

4) 1.-3. punktā minēto personu nāves vai rīcībnespējas (daļējas un pilnīgas) gadījumos pirmās, otrās, trešās pakāpes radinieki un aizgādņi,

5) valsts institūcijām likumā noteiktajos gadījumos.

(2) Šā panta pirmajā daļā minētajām personām izsniedz attiecīgo dokumentu atvasinājumus, izmantojot drošus sakaru līdzekļus, ja ir nopietni apgrūtināta to

pārvietošanas.”

13. Papildināt likumprojektu ar jaunu 18.1 pantu šādā redakcijā: “18.1 pants. VDK dokumentu zinātniskā izpete un zinātnes popularizēšana

(1) Nacionālās atmiņas institūts ir valsts zinātniskā institūcija okupāciju dokumentu, tajā skaitā VDK dokumentu izpētei.

(2) Latvijas Okupācijas muzejs ir vadošā zinātnes popularizēšanas institūcija PSRS okupācijas, sevišķi VDK jautājumos.

(3) Šā panta pirmajā un otrajā daļā minētās institūcijas svarīgos gadījumos veic viltus ziņu, kas saistīti ar PSRS okupācijas režīmu, publisko atspēkošanu, saņemot sabiedrisko raidorganizāciju atbalstu.

(4) Izglītības un zinātnes ministrs sadarbībā ar kultūras ministru reizi gadā, bet ne vēlāk kā līdz Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas dienai sniedz publisku ziņojumu Latvijas Republikas Saeimas plenārsēdes laikā par Latvijas vēstures pētniecības un pētniecības rezultātu popularizēšanas rezultātiem iepriekšējā gada laikā, sevišķu vērību pievēršot okupāciju dokumentu pieejamībai un izpētei.

14. Izteikt likuma 19. panta šādā redakcijā:

“19. Atbildība par publicēto ziņu atbilstību īstenībai

(1) Pētniekiem, kuriem ir zinātniskais grāds, Eiropas Savienības sabiedrisko raidorganizāciju žurnālistiem, lūdzot pieeju PSRS okupācijas režīma dokumentiem, nav jāsniedz ziņas par paredzēto pētījumu. Citiem pētniekiem jānorāda pētījuma temats, pētījuma pasūtītājs un pētījuma veikšanas finansēšanas avots, ja tas atšķiras no pētījuma pasūtītāja. Sniegtās ziņas ir ierobežotas pieejamības informācija.

(2) Pētnieki, īstenojot jaunrades tiesības, tai skaitā zinātniskās jaunrades tiesības, un vārda brīvību, ievēro objektivitāti, godaprātu, seko akadēmiskā godīguma principiem ziņu izklāstā. Avotu un ziņu izklāsta precizitātei jāveicina citu pētījumu veikšanu un jābūt pietiekamai publisko diskusiju veikšanai.

(4) Latvijas Nacionālais arhīvs, kā arī citas valsts institūcijas, kuru rīcībā ir PSRS okupācijas dokumenti, atklājot apzinātu īstenībai neatbilstošu ziņu sniegšanu vai rupju akadēmiskā godīguma neievērošanu, brīdina pētnieku vai, ja pētniecība veikta juridiskas personas uzdevumā, attiecīgo juridisko personu par šādas rīcības nepieļaujamību. Ja minētie pārkāpumi atkārtojas gada laikā, dokumentu turētājs var lemt par atļaujas darbam ar attiecīgajiem dokumentiem anulēšanu uz gadu. Ja vienas juridiskas personas uzdevumā vairāki pētnieki gada ietvaros pēc brīdinājuma saņemšanas atkārtoti veic minētos pārkāpumus, dokumentu turētājs var lemt par atļaujas darbam ar attiecīgajiem dokumentiem anulēšanu uz gadu visiem attiecīgās juridiskās personas uzdevumā veicamajiem pētījumiem.”

15. Izteikt likumprojekta normu, kas papildina pārejas noteikumus ar 10. punktu šādā redakcijā:

“10. Latvijas Nacionālais arhīvs sadarbībā ar Satversmes aizsardzības biroju informē līdz 2018. gada 30. novembrim valsts institūcijas par pienākumu nodot to rīcībā esošos dokumentus.”

16. Izteikt likumprojekta normu, kas papildina pārejas noteikumus ar 11. punktu šādā redakcijā: “11. Valsts institūcijas, esot informētas par pienākumu nodot to rīcībā esošos VDK dokumentus Latvijas Nacionālajam arhīvam, nodod tos mēneša laikā no informācijas saņemšanas.”

17. Izteikt likumprojekta normu, kas papildina pārejas noteikumus ar 12. punktu šādā redakcijā:

“12. Satversmes aizsardzības birojs izgatavo digitālo kopiju visiem tā rīcībā esošajiem dokumentiem līdz 2018. gada 28. decembrim.”

18. Izteikt likumprojekta normu, kas papildina pārejas noteikumus ar 13. punktu šādā redakcijā:

“13. Satversmes aizsardzības birojs oriģinālus, kopijas oriģinālu neesības gadījumā un otro digitālo kopiju nodod Latvijas Nacionālajam arhīvam. Digitālo kopiju nekavējoties pēc tās izgatavošanas, dokumentu oriģinālus un kopijas oriģinālu neesības gadījumā no 2018. gada 28. decembra līdz 2019. gada 31. maijam.”

19. Izteikt likumprojekta normu, kas papildina pārejas noteikumus ar 14. punktu šādā redakcijā:

“14. Latvijas Nacionālais arhīvs 7. panta īstenošanas rezultātā pieņemtos dokumentus nodod publiskai izpētei ne vēlāk kā trīs mēnešu laikā no to pieņemšanas.”

20. Izteikt likumprojekta normu, kas papildina pārejas noteikumus ar 15. punktu šādā redakcijā:

“15. Aktuālas lietas par sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu digitālo kopiju izgatavo tiesu arhīvs un nodod Latvijas Nacionālajam arhīvam trīs mēnešu laikā pēc sprieduma spēkā stāšanās attiecīgajā lietā.”

21. Izslēgt likumprojekta normu, kas paredz papildināt pārejas noteikumus ar 16. punktu.

22. Izslēgt likumprojekta normu, kas paredz papildināt pārejas noteikumus ar 17. punktu.

September 25, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Beļģijā atklāts piemineklis latviešu leģionāriem

Viss raksts: http://www.la.lv/belgija-atklats-piemineklis-latviesu-legionariem

Beļģijā atklāts piemineklis latviešu leģionāriem “Latvijas stāvstrops brīvībai”

 Piemineklis latviešu leģionāriem “Latvijas stāvstrops brīvībai” Beļģijā, Zedelgemā.
Piemineklis latviešu leģionāriem “Latvijas stāvstrops brīvībai” Beļģijā, Zedelgemā.
Foto: Evita Feldentāle

Beļģijas pilsētā Zedelgemā, Latvijas vēstniecības, Okupācijas muzeja biedrības un Zedelgemas pašvaldības pārstāvjiem klātesot, atklāts vides objekts – piemineklis “Latvijas stāvstrops brīvībai”, kas ir veltījums latviešu leģionāriem, kuri 1945. un 1946. gadā uzturējās Zedelgemas, vai kā toreiz daudzi teica -“Cēdelheimas”, karagūstekņu nometnē un nezaudēja ticību Latvijas valsts brīvībai.

Atklāšanas ceremonijā piedalījās Zedelgemas pilsētas galva Annika Vermelena, Latvijas vēstniece Beļģijā Ilze Rūse, Zedelgemas domnieks vēsturiskā mantojuma lietās Patriks Arnū, Latvijas Okupācijas (OM) muzeja biedrības valdes priekšsēdis Valters Nollendorfs un pieminekļa autors tēlnieks Kristaps Gulbis.

Latvijas tēlniecības vēsturē šis ir rets gadījums, kad vienas valsts pārstāvji lūdz citas tautas māksliniekus izveidot darbus viņu valsts pilsētvidei.

Ideja par piemiņas zīmi radās 2014. gadā un vēlāk OM un Zedelgemas pašvaldības sadarbības ceļā konkretizējās. Paši Beļģijas iedzīvotāji jau bija aizmirsuši par kādreiz lielo nometni pilsētas pievārtē, taču interese strauji pieauga, kad Beļģijas televīzijas raidījumu ciklā “Nezināmās Beļģijas vietas” par to tika parādīts sižets.

Britu kontrolētajā Zedelgemas karagūstekņu nometne Beļģijas teritorijā nonāca tie baltiešu cilmes karavīri, kas bija karojuši Vācijas pusē, taču padevušies gūstā rietumu sabiedrotajiem Lielbritānijas okupācijas zonā. Kopumā Zēdelgemā uzturējās gandrīz 12 tūkstoši bijušo latviešu leģionāru. Nometni iekārtoja agrāko Beļģijas armijas munīcijas noliktavu vietā. Latvijas valstiskuma atgūšanas ideja Zēdelgemā ieslodzīto vidū bija ārkārtīgi dzīva, ko parāda arī epizode ar Brīvības pieminekļa maketa izveidošanu par godu 18. novembrim 1945. gadā. Šajā nometnē izveidojās arī “Daugavas Vanagu” organizācija.

2017. gadā tika organizēts tēlniecības konkurss par pieminekļa metu. Latvijas un Beļģijas kopīgā žūrijas komisija par labāko atzina Gulbja piedāvāto “Latvijas stāvstropu”. Aptuveni 5 metrus augstā piemiņas zīme veidota kā nerūsējoša tērauda obelisks, kura galā atrodas stropa atveidojums no zaļi patinētas bronzas. Gan uz obeliska, gan stropa redzamas apzeltītas bites. Pie pieminekļa ir anotācija vairākās valodās ar vēsturiskās situācijas skaidrojums, kādā latvieši nonāca Otrā pasaules kara laikā.

Skaidrojot sava darba filozofiju, tēlnieks Gulbis jau agrāk izteicies: “Zedelgemas nometnē bija ap 12 tūkstoši latviešu karavīru. To skaits bija līdzvērtīgs bišu skaitam stropā. Mana piedāvājuma būtība ir – Latvijas bišu strops ar Latvijas bitēm Flandrijas zemē. Bišu strops pēc būtības ir valsts. Tai ir arī sava armija, taču bites neuzbrūk, ja netiek aizskartas. Tās aizstāv, cīnās un mirst par savu stropu, saimi, brīvību.”

Zedelgemas pilsētas pārstāvji ir norādījuši, ka vēlējās “tādu pieminekli, kas atgādinātu ne tikai par pagātni, bet būtu vērsts arī uz nākotni, parādītu sadarbību starp Latviju un Zedelgemu Eiropā”. Simboliski, ka vieta, kur piemiņas zīme atrodas, nosaukta par “Brivibaplein”, tātad Brīvības laukumu. Agrākās nometnes vieta no laukuma atrodas ap 3 kilometru attālumā. Tas ir jauns pilsētas rajons, kurā Zedelgemas pašvaldība plāno iekārtot atpūtas parku. Saglabājušās arī dažas no agrākās karagūstekņu nometnes barakām, kurās nodomāts nākotnē iekārtot muzeju, kas iepazīstinās ar latviešu leģionāru stāstu.

“Zedelgemas pilsētas iniciatīva pieminēt mūsu leģionāru un tai pašā laikā Latvijas likteni Otrajā pasaules karā, nosaucot jaunu pilsētas laukumu brīvības vārdā, un tur novietojot pieminekli leģionāriem un Latvijas brīvībai, uzdod jautājumu – kad mēs Latvijā beidzot pārkāpsim politiskās apziņas slieksnim, un uzdrīkstēsimies darīt ko līdzīgu? Mūsu leģionāri gūstā varēja uzbūvēt Brīvības pieminekļa maketu; mūsu oficiālā politika vēl arvien kaunas, ka viņi noliek ziedus pie Brīvības pieminekļa Rīgā. Vai tiešām tik grūti par spīti apmelojumiem un propagandai atklāti atzīt, ka ne jau nacistu uzspiestajām SS rūnām uz apkakles, bet Latvijas karodziņam uz piedurknes viņi zvērēja savu uzticību?” komentējis OM biedrības valdes priekšsēdis Valters Nollendorfs.

Pieminekļa izmaksas ir 100 tūkstoši eiro un tās līdzīgās daļās uzņēmās Zedelgemas pašvaldība un OM biedrība, turklāt pēdējā to apņēmās savākt ziedojumos. Gada laikā no nepieciešamajiem 50 tūkstošiem savākti 40 876 eiro. Katrs, kas ziedojis vismaz 100 eiro, saņem piespraudi bronzas bites veidā. Muzejs joprojām aicina pievienoties ziedotāju lokam, norādot, ka sīkāka informācija par to meklējama OM mājas lapā.

 

 

 

September 24, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Grāmatas Elles debesis recenzija

Viss raksts: https://www.diena.lv/raksts/kd/recenzijas/gramatas-_elles-debesis_-recenzija.-mednieku-stasti-iz-elles-14205508

Grāmatas Elles debesis recenzija. Mednieku stāsti iz elles

Valda Atāla dokumentālā grāmata Elles debesis, kurā viņš dedzīgi stāsta savus neticamos stāstus, ir vērtīgs pienesums nācijas vēsturiskās atmiņas diskursā

Valda Atāla – viņš līdz šim vairāk pazīstams kā no čekas daudz cietis dziesminieks, erotisku dzejolīšu un aforismu autors – dokumentālais dzīvesstāsts ir negaidīti aizraujošs stāstniecības paraugs. Pēdējās pāris desmitgadēs atbrīvotās stigmatizētās balsis beidzot spējušas izdziedāt savus solo, kas sasējušies vienotā kora dziedājumā – turklāt nevis tādā, kas skan Dziesmu svētkos, vairākiem desmitiem tūkstošu dziedātāju vienojoties sinhronā rečitatīvā, bet gan drīzāk antīkās traģēdijas korī, pasvītrojot situāciju, kādā protagonists nonācis konfliktā, šajā gadījumā – ar ideoloģiju.

Citiem vārdiem – Valda Atāla dokumentālais atskats uz paša dzīvi lielā mērā ir atskats uz padomju ideoloģiskā aparāta īstenoto viktimizāciju – 1978. gadā Valdi Atālu par pretvalstisku nostāju jeb – oficiāli – par bandītismu apcietina. Viņš tiek nogādāts vienā no Padomju Latvijas šaušalīgākajām vietām – čekas pagrabos, kur pēc ilgas pratināšanas, fiziska un morāla terora viņam tiek pasludināts tiesas spriedums par piecu gadu ieslodzījumu. Pēc nesekmīga pašnāvības mēģinājuma sākas Valda Atāla, īstajā vārdā – Vladimira Šatrovska, ceļojums uz Labitnangiem – uz stingrā režīma labošanas darbu koloniju Baltais lācis, kas atrodas nekurienē uz robežas ar mūžīgo sasalumu un elli. Pēc pirmās ziemas ne viens vien zeks nonāk pie secinājuma, ka elle visdrīzāk ir nevis liesmās, bet gan mūžīgajā sasalumā.

Kas palīdz izdzīvot

Valdis Atāls iemācās izdzīvot 43 grādu salā. Taču lielāki izdzīvošanas draudi nāk nevis no skarbajiem dabas apstākļiem, bet no ideoloģiskajiem un sociālajiem apstākļiem. Lai gan nometnes administratīvais aparāts mēdz uzturēt kārtību nometnē ar vardarbības teroru – sist ieslodzītos, līdz daži vairs nekad nepakustas, turēt tos pusplikus ekstrēmajā salā, ieslodzīt īpaši nežēlīgos karcera apstākļos, bakstīt ar durkļiem vai uzrīdīt baru izsalkušu suņu, kas ieslodzītos plosa, – tomēr ikdienas kārtību nometnē uztur paši ieslodzītie un to slēgtās kopienas stingri noteiktā hierarhija.

Valda Atāla aprakstītie zeku portreti veido ļoti savdabīgu sociuma ainu. Labticīgajam, taču raksturā atskabargainajam Valdim palīdz izdzīvot laimīgs gadījums, Dieva roka, kas to sargā, pat Valda pārdabiskās spējas – tie ir ne tikai karatē paņēmieni, bet dažādas mistiskas prakses un paļāvība uz lielākiem spēkiem, procesiem, sakarībām un saiknēm, par kurām izdodas pārliecināt apkārtējos. Varbūt izdosies pārliecināt arī lasītāju!

Taču piezemētākā un taustāmākā līmenī ieslodzītajam Valdim palīdz izdzīvot viņa radošās dotības. Grāmatas beigu daļas epizode, kurā Valdim jāparaksta sava izstādāmā glezna, citādi tā varot kļūdaini tikt uzskatīta par “pretenciozu mākslu”, savā ziņā iezīmē arī Valda kā mākslinieka vietu Latvijas mākslas ainavā – tajā viņš tomēr vairāk pazīstams kā dziesminieks. Ilustratīva šai Valda daudzpusīgās personības daļai ir arī grāmatas sākumā ievietotā vienīgā fotogrāfija, kurā Valdis, pēc ieslodzījuma ataudzējis matus, sēd blakus savai ilgi gaidītajai atvasei, turēdams rokās ģitāru.

Negaidīti pavērsieni

Kāda ir Valda Atāla loma mūzikā – uz to lieliski savā grāmatā atbild pats Valdis epizodē par nometnes galveno blatno zeku, kurš pirms izsūtījuma, izrādās, bijis akadēmisks ģitārists. Vienreiz zeks parādījis, ko viņš prot uz ģitāras, un kopš tā brīža Valda mūziķa tēls, kuram pats ticējis, ir nobālējis un sabrucis. Tādu draugu zeku vidū Valdim ir bijis pietiekami daudz, ja vien izdevies jau sākumā pārvarēt dabisko barjeru – cilvēks cilvēkam vilks. Valdis Atāls grāmatā, reflektēdams par draugiem un paziņām, portretē arī tādas pazīstamas personības kā Haralds Sīmanis, Arvīds Ulme un citus.

Ja Valdis nav ne īsti mākslinieks, ne mūziķis, kā viņš pats to apraksta savās pagātnes liecībās, kas tad viņš ir? Domājams, ar šo dokumentālo grāmatu Valdis Atāls nemēģina sev atrast šauru identitātes lomu. Autors diezgan detalizēti un naturālistiski apraksta savu cietušā no PSRS varas pieredzi, tomēr veids, kādā viņš par to stāsta, ir negaidīts – brīžiem tie izklausās pēc mednieku stāstiem: nolaišanās ar izpletni gandrīz pie svētku galda, neiespējamu misiju paveikšana stingras uzraudzības apstākļos, neiedomājami pavērsieni, sakritības un izglābšanās, pārāk uzkrītoši un bieži dzērāju stāsti. Tie ir dedzīgi izstāstīti stāsti.

Valda Atāla dokumentālajā grāmatā Elles debesis izstāstītie ideoloģijas sagandētas dzīves stāsti nepadara Valdi Atālu par “varoni” tāpēc vien, ka viņš izturējis padomju režīma represijas. Toreizējam padomju valsts konstruktam viņš bija tikai viens no daudziem nepaklausīgajiem, nepakļāvīgajiem, pat ne “antivaroņiem”, kuru izgājieni neko nespēja ietekmēt un mainīt. Tomēr tie atgādina par mūsdienās tik pašsaprotamās brīvības nepašsaprotamību noteiktos varas apstākļos. Valda Atāla stāsts savienojas ar citu režīma upuru stāstiem, veidojot mūsu tautas kopīgo atmiņu.

Viņš ir cilvēks

Šī grāmata, kuras vēstītājs aizgūtnēm klāsta savus neticamos stāstus, ir vēl viens pienesums nācijas vēsturiskās atmiņas diskursā – to, kā tas ieguļ starp citām personiskajām, subjektīvajām vēsturēm, lai vētī pētnieki, jo dokumentālo stāstu par šo nācijas vēsturisko periodu un pieredzi top aizvien vairāk. Daži no tiem ir vēsturiski precīzāki, citi – aizraujošāk uzrakstīti. Šī noteikti ir viena no interesantāk lasāmajām šāda veida atmiņu liecībām, un tā daudz nopietnāk nekā līdz šim iznākušie bieži vien banālu aforismu krājumiņi ļauj Valdim Atālam tikt pieskaitītam rakstnieku ciltij – tieši ņemot vērā viņa stāstnieka dotības.

Tomēr šķiet, ka vislabprātāk Valdis Atāls gribētu likt mums noticēt, ka viņš ir cilvēks. Tieši cilvēcību un cilvēcīgumu ideoloģijas zvērīgums nav varējis apslāpēt un nobeigt, lai gan spējis ietekmēt cilvēku tik ļoti, ka visa turpmākā dzīve iekrāsojas atkopšanās zīmē. Tāpēc arī grāmatas pēdējā epizode, kas vienīgā noris mūsdienās – 2017. gadā – un apraksta šamanisku ceļojumu, ir nozīmīga, simboliski vēlreiz izejot cauri savam dzīves gājumam un apliecinot savu ticību universālas visvienotības aksiomai, kas Valdi Atālu turējusi pie dzīvības pat tumšākajos ieslodzījuma brīžos, daudzi no kuriem aprakstīti darbā Elles debesis.

September 23, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Vēl soli tuvāk “čekas maisu” publicēšanai jau šogad

nra.lv
Viss raksts: https://nra.lv/latvija/258167-vel-soli-tuvak-cekas-maisu-publicesanai-jau-sogad.htm

Vēl soli tuvāk “čekas maisu” publicēšanai jau šogad


Ne tehniski, ne juridiski tas nevar notikt. Faktiski tā ir tikai tāda trokšņa celšana, jo par nākošajām vēlēšanām vispār nevar būt runa. Ja viņi nodos to komisijai, tas arī būs viss, kas notiks. Vajag teikt taisnību, nevis ar to pašu ideju spēlēties ar vēlētājiem priekšvēlēšanu laikā,” RīgaTV24 raidījumā “Ziņu Top 5” pauda bijušais Valsts prezidents Valdis Zatlers, komentējot Saeimas plenārsēdē iesniegto ideju par tautas vēlētu Valsts prezidentu.

“Mums ir noteikts Saeimas kārtības rullis, kā tas viss notiek – līdz vēlēšanām to nav iespējams izdarīt. Tā ir tikai tāda idejas demonstrācija, vairāk nekas. Varbūt pat ar tādu savtīgu mērķi: izgāzt atklātu ievēlēšanu pašā Saeimā, lai rastos tāds lielāks jūklis, lai cilvēki sāk apjukt. Dažas nedēļas pirms Saeimas vēlēšanām nevajag pievērst uzmanību lietām, kuras nevar izdarīt līdz vēlēšanām – tas būs nākošās Saeimas jautājums,” noteica Zatlers.

Diskusijai turpinoties viņš norādīja, ka partiju vidū priekšvēlēšanu laikā šāda rīcība ir ļoti populāra, bet nav ieteicama: “Visās ekspertu diskusijās, kas ir bijušas vairāku desmitu gadu laikā, eksperti arvien vairāk nosveras uz to, ka neko nevajag mainīt. Savukārt tie juristi, kas iet politikā, tie šo ideju paķer, jo tad viņi atšķiras no visiem citiem.” “Ja jūs prasāt man personīgi, kad es uzdevu Konstitucionālo tiesību komisijai, kurā tiešām bija augstas raudzes eksperti, saņēmu atbildi: “Par to varētu diskutēt…”, kas diplomātiskajā valodā nozīmē “lūdzu, labāk šo jautājumu neaiztiekat, jo kā ir, tā ir labāk mūsu tautai”, pauda Zatlers.

“Nevajag visu laiku pašiem propagandēt, ka mums kāds izskalos smadzenes un ka tūlīt Ušakovs vai Lembergs nāks un visu ko izdarīs – tā tas nebūs. Bet fakts ir viens, ja mēs redzam, kā tiek ietekmētas vēlēšanas Rietumu pasaulē no trešajām valstīm, konkrēti, no Krievijas. Tad mums ir jābūt pilnīgi naiviem: ietekmēt viena cilvēka vēlēšanu kampaņu ir daudz vieglāk, nekā nozombēt simts deputātus, lai viņi kaut kā dīvaini nobalsotu. Mēs esam praktiska tauta, mums nevajag skaļus lozungus un izrādīšanos,” turpinot skaidrot savu nostāju par atklātām vēlēšanām Saeimā vai tautas vidū, stāstīja bijušais Valsts prezidents.

Atbildot uz jautājumu, vai prezidentam vajadzētu būt vairāk pilnvarām, Valdis Zatlers bija noraidošs: “Tās pilnvaras, kas šobrīd ir prezidentam, ir ļoti lielas pilnvaras tajos brīžos, kad valstī ir krīze, kad Saeima vai tiesu sistēma nespēj kaut ko veikt. Tajā brīdī prezidentam ir ļoti lielas pilnvaras. Ja valstī viss ir kārtībā, prezidents vienkārši reprezentē valsti, skatās vīziju, uz kuru valstij būtu jāiet – viņam ir pietiekami daudz ko darīt.”

September 21, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

%d bloggers like this: