Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Beļģijā atklāts piemineklis latviešu leģionāriem

Viss raksts: http://www.la.lv/belgija-atklats-piemineklis-latviesu-legionariem

Beļģijā atklāts piemineklis latviešu leģionāriem “Latvijas stāvstrops brīvībai”

 Piemineklis latviešu leģionāriem “Latvijas stāvstrops brīvībai” Beļģijā, Zedelgemā.
Piemineklis latviešu leģionāriem “Latvijas stāvstrops brīvībai” Beļģijā, Zedelgemā.
Foto: Evita Feldentāle

Beļģijas pilsētā Zedelgemā, Latvijas vēstniecības, Okupācijas muzeja biedrības un Zedelgemas pašvaldības pārstāvjiem klātesot, atklāts vides objekts – piemineklis “Latvijas stāvstrops brīvībai”, kas ir veltījums latviešu leģionāriem, kuri 1945. un 1946. gadā uzturējās Zedelgemas, vai kā toreiz daudzi teica -“Cēdelheimas”, karagūstekņu nometnē un nezaudēja ticību Latvijas valsts brīvībai.

Atklāšanas ceremonijā piedalījās Zedelgemas pilsētas galva Annika Vermelena, Latvijas vēstniece Beļģijā Ilze Rūse, Zedelgemas domnieks vēsturiskā mantojuma lietās Patriks Arnū, Latvijas Okupācijas (OM) muzeja biedrības valdes priekšsēdis Valters Nollendorfs un pieminekļa autors tēlnieks Kristaps Gulbis.

Latvijas tēlniecības vēsturē šis ir rets gadījums, kad vienas valsts pārstāvji lūdz citas tautas māksliniekus izveidot darbus viņu valsts pilsētvidei.

Ideja par piemiņas zīmi radās 2014. gadā un vēlāk OM un Zedelgemas pašvaldības sadarbības ceļā konkretizējās. Paši Beļģijas iedzīvotāji jau bija aizmirsuši par kādreiz lielo nometni pilsētas pievārtē, taču interese strauji pieauga, kad Beļģijas televīzijas raidījumu ciklā “Nezināmās Beļģijas vietas” par to tika parādīts sižets.

Britu kontrolētajā Zedelgemas karagūstekņu nometne Beļģijas teritorijā nonāca tie baltiešu cilmes karavīri, kas bija karojuši Vācijas pusē, taču padevušies gūstā rietumu sabiedrotajiem Lielbritānijas okupācijas zonā. Kopumā Zēdelgemā uzturējās gandrīz 12 tūkstoši bijušo latviešu leģionāru. Nometni iekārtoja agrāko Beļģijas armijas munīcijas noliktavu vietā. Latvijas valstiskuma atgūšanas ideja Zēdelgemā ieslodzīto vidū bija ārkārtīgi dzīva, ko parāda arī epizode ar Brīvības pieminekļa maketa izveidošanu par godu 18. novembrim 1945. gadā. Šajā nometnē izveidojās arī “Daugavas Vanagu” organizācija.

2017. gadā tika organizēts tēlniecības konkurss par pieminekļa metu. Latvijas un Beļģijas kopīgā žūrijas komisija par labāko atzina Gulbja piedāvāto “Latvijas stāvstropu”. Aptuveni 5 metrus augstā piemiņas zīme veidota kā nerūsējoša tērauda obelisks, kura galā atrodas stropa atveidojums no zaļi patinētas bronzas. Gan uz obeliska, gan stropa redzamas apzeltītas bites. Pie pieminekļa ir anotācija vairākās valodās ar vēsturiskās situācijas skaidrojums, kādā latvieši nonāca Otrā pasaules kara laikā.

Skaidrojot sava darba filozofiju, tēlnieks Gulbis jau agrāk izteicies: “Zedelgemas nometnē bija ap 12 tūkstoši latviešu karavīru. To skaits bija līdzvērtīgs bišu skaitam stropā. Mana piedāvājuma būtība ir – Latvijas bišu strops ar Latvijas bitēm Flandrijas zemē. Bišu strops pēc būtības ir valsts. Tai ir arī sava armija, taču bites neuzbrūk, ja netiek aizskartas. Tās aizstāv, cīnās un mirst par savu stropu, saimi, brīvību.”

Zedelgemas pilsētas pārstāvji ir norādījuši, ka vēlējās “tādu pieminekli, kas atgādinātu ne tikai par pagātni, bet būtu vērsts arī uz nākotni, parādītu sadarbību starp Latviju un Zedelgemu Eiropā”. Simboliski, ka vieta, kur piemiņas zīme atrodas, nosaukta par “Brivibaplein”, tātad Brīvības laukumu. Agrākās nometnes vieta no laukuma atrodas ap 3 kilometru attālumā. Tas ir jauns pilsētas rajons, kurā Zedelgemas pašvaldība plāno iekārtot atpūtas parku. Saglabājušās arī dažas no agrākās karagūstekņu nometnes barakām, kurās nodomāts nākotnē iekārtot muzeju, kas iepazīstinās ar latviešu leģionāru stāstu.

“Zedelgemas pilsētas iniciatīva pieminēt mūsu leģionāru un tai pašā laikā Latvijas likteni Otrajā pasaules karā, nosaucot jaunu pilsētas laukumu brīvības vārdā, un tur novietojot pieminekli leģionāriem un Latvijas brīvībai, uzdod jautājumu – kad mēs Latvijā beidzot pārkāpsim politiskās apziņas slieksnim, un uzdrīkstēsimies darīt ko līdzīgu? Mūsu leģionāri gūstā varēja uzbūvēt Brīvības pieminekļa maketu; mūsu oficiālā politika vēl arvien kaunas, ka viņi noliek ziedus pie Brīvības pieminekļa Rīgā. Vai tiešām tik grūti par spīti apmelojumiem un propagandai atklāti atzīt, ka ne jau nacistu uzspiestajām SS rūnām uz apkakles, bet Latvijas karodziņam uz piedurknes viņi zvērēja savu uzticību?” komentējis OM biedrības valdes priekšsēdis Valters Nollendorfs.

Pieminekļa izmaksas ir 100 tūkstoši eiro un tās līdzīgās daļās uzņēmās Zedelgemas pašvaldība un OM biedrība, turklāt pēdējā to apņēmās savākt ziedojumos. Gada laikā no nepieciešamajiem 50 tūkstošiem savākti 40 876 eiro. Katrs, kas ziedojis vismaz 100 eiro, saņem piespraudi bronzas bites veidā. Muzejs joprojām aicina pievienoties ziedotāju lokam, norādot, ka sīkāka informācija par to meklējama OM mājas lapā.

 

 

 

September 24, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Grāmatas Elles debesis recenzija

Viss raksts: https://www.diena.lv/raksts/kd/recenzijas/gramatas-_elles-debesis_-recenzija.-mednieku-stasti-iz-elles-14205508

Grāmatas Elles debesis recenzija. Mednieku stāsti iz elles

Valda Atāla dokumentālā grāmata Elles debesis, kurā viņš dedzīgi stāsta savus neticamos stāstus, ir vērtīgs pienesums nācijas vēsturiskās atmiņas diskursā

Valda Atāla – viņš līdz šim vairāk pazīstams kā no čekas daudz cietis dziesminieks, erotisku dzejolīšu un aforismu autors – dokumentālais dzīvesstāsts ir negaidīti aizraujošs stāstniecības paraugs. Pēdējās pāris desmitgadēs atbrīvotās stigmatizētās balsis beidzot spējušas izdziedāt savus solo, kas sasējušies vienotā kora dziedājumā – turklāt nevis tādā, kas skan Dziesmu svētkos, vairākiem desmitiem tūkstošu dziedātāju vienojoties sinhronā rečitatīvā, bet gan drīzāk antīkās traģēdijas korī, pasvītrojot situāciju, kādā protagonists nonācis konfliktā, šajā gadījumā – ar ideoloģiju.

Citiem vārdiem – Valda Atāla dokumentālais atskats uz paša dzīvi lielā mērā ir atskats uz padomju ideoloģiskā aparāta īstenoto viktimizāciju – 1978. gadā Valdi Atālu par pretvalstisku nostāju jeb – oficiāli – par bandītismu apcietina. Viņš tiek nogādāts vienā no Padomju Latvijas šaušalīgākajām vietām – čekas pagrabos, kur pēc ilgas pratināšanas, fiziska un morāla terora viņam tiek pasludināts tiesas spriedums par piecu gadu ieslodzījumu. Pēc nesekmīga pašnāvības mēģinājuma sākas Valda Atāla, īstajā vārdā – Vladimira Šatrovska, ceļojums uz Labitnangiem – uz stingrā režīma labošanas darbu koloniju Baltais lācis, kas atrodas nekurienē uz robežas ar mūžīgo sasalumu un elli. Pēc pirmās ziemas ne viens vien zeks nonāk pie secinājuma, ka elle visdrīzāk ir nevis liesmās, bet gan mūžīgajā sasalumā.

Kas palīdz izdzīvot

Valdis Atāls iemācās izdzīvot 43 grādu salā. Taču lielāki izdzīvošanas draudi nāk nevis no skarbajiem dabas apstākļiem, bet no ideoloģiskajiem un sociālajiem apstākļiem. Lai gan nometnes administratīvais aparāts mēdz uzturēt kārtību nometnē ar vardarbības teroru – sist ieslodzītos, līdz daži vairs nekad nepakustas, turēt tos pusplikus ekstrēmajā salā, ieslodzīt īpaši nežēlīgos karcera apstākļos, bakstīt ar durkļiem vai uzrīdīt baru izsalkušu suņu, kas ieslodzītos plosa, – tomēr ikdienas kārtību nometnē uztur paši ieslodzītie un to slēgtās kopienas stingri noteiktā hierarhija.

Valda Atāla aprakstītie zeku portreti veido ļoti savdabīgu sociuma ainu. Labticīgajam, taču raksturā atskabargainajam Valdim palīdz izdzīvot laimīgs gadījums, Dieva roka, kas to sargā, pat Valda pārdabiskās spējas – tie ir ne tikai karatē paņēmieni, bet dažādas mistiskas prakses un paļāvība uz lielākiem spēkiem, procesiem, sakarībām un saiknēm, par kurām izdodas pārliecināt apkārtējos. Varbūt izdosies pārliecināt arī lasītāju!

Taču piezemētākā un taustāmākā līmenī ieslodzītajam Valdim palīdz izdzīvot viņa radošās dotības. Grāmatas beigu daļas epizode, kurā Valdim jāparaksta sava izstādāmā glezna, citādi tā varot kļūdaini tikt uzskatīta par “pretenciozu mākslu”, savā ziņā iezīmē arī Valda kā mākslinieka vietu Latvijas mākslas ainavā – tajā viņš tomēr vairāk pazīstams kā dziesminieks. Ilustratīva šai Valda daudzpusīgās personības daļai ir arī grāmatas sākumā ievietotā vienīgā fotogrāfija, kurā Valdis, pēc ieslodzījuma ataudzējis matus, sēd blakus savai ilgi gaidītajai atvasei, turēdams rokās ģitāru.

Negaidīti pavērsieni

Kāda ir Valda Atāla loma mūzikā – uz to lieliski savā grāmatā atbild pats Valdis epizodē par nometnes galveno blatno zeku, kurš pirms izsūtījuma, izrādās, bijis akadēmisks ģitārists. Vienreiz zeks parādījis, ko viņš prot uz ģitāras, un kopš tā brīža Valda mūziķa tēls, kuram pats ticējis, ir nobālējis un sabrucis. Tādu draugu zeku vidū Valdim ir bijis pietiekami daudz, ja vien izdevies jau sākumā pārvarēt dabisko barjeru – cilvēks cilvēkam vilks. Valdis Atāls grāmatā, reflektēdams par draugiem un paziņām, portretē arī tādas pazīstamas personības kā Haralds Sīmanis, Arvīds Ulme un citus.

Ja Valdis nav ne īsti mākslinieks, ne mūziķis, kā viņš pats to apraksta savās pagātnes liecībās, kas tad viņš ir? Domājams, ar šo dokumentālo grāmatu Valdis Atāls nemēģina sev atrast šauru identitātes lomu. Autors diezgan detalizēti un naturālistiski apraksta savu cietušā no PSRS varas pieredzi, tomēr veids, kādā viņš par to stāsta, ir negaidīts – brīžiem tie izklausās pēc mednieku stāstiem: nolaišanās ar izpletni gandrīz pie svētku galda, neiespējamu misiju paveikšana stingras uzraudzības apstākļos, neiedomājami pavērsieni, sakritības un izglābšanās, pārāk uzkrītoši un bieži dzērāju stāsti. Tie ir dedzīgi izstāstīti stāsti.

Valda Atāla dokumentālajā grāmatā Elles debesis izstāstītie ideoloģijas sagandētas dzīves stāsti nepadara Valdi Atālu par “varoni” tāpēc vien, ka viņš izturējis padomju režīma represijas. Toreizējam padomju valsts konstruktam viņš bija tikai viens no daudziem nepaklausīgajiem, nepakļāvīgajiem, pat ne “antivaroņiem”, kuru izgājieni neko nespēja ietekmēt un mainīt. Tomēr tie atgādina par mūsdienās tik pašsaprotamās brīvības nepašsaprotamību noteiktos varas apstākļos. Valda Atāla stāsts savienojas ar citu režīma upuru stāstiem, veidojot mūsu tautas kopīgo atmiņu.

Viņš ir cilvēks

Šī grāmata, kuras vēstītājs aizgūtnēm klāsta savus neticamos stāstus, ir vēl viens pienesums nācijas vēsturiskās atmiņas diskursā – to, kā tas ieguļ starp citām personiskajām, subjektīvajām vēsturēm, lai vētī pētnieki, jo dokumentālo stāstu par šo nācijas vēsturisko periodu un pieredzi top aizvien vairāk. Daži no tiem ir vēsturiski precīzāki, citi – aizraujošāk uzrakstīti. Šī noteikti ir viena no interesantāk lasāmajām šāda veida atmiņu liecībām, un tā daudz nopietnāk nekā līdz šim iznākušie bieži vien banālu aforismu krājumiņi ļauj Valdim Atālam tikt pieskaitītam rakstnieku ciltij – tieši ņemot vērā viņa stāstnieka dotības.

Tomēr šķiet, ka vislabprātāk Valdis Atāls gribētu likt mums noticēt, ka viņš ir cilvēks. Tieši cilvēcību un cilvēcīgumu ideoloģijas zvērīgums nav varējis apslāpēt un nobeigt, lai gan spējis ietekmēt cilvēku tik ļoti, ka visa turpmākā dzīve iekrāsojas atkopšanās zīmē. Tāpēc arī grāmatas pēdējā epizode, kas vienīgā noris mūsdienās – 2017. gadā – un apraksta šamanisku ceļojumu, ir nozīmīga, simboliski vēlreiz izejot cauri savam dzīves gājumam un apliecinot savu ticību universālas visvienotības aksiomai, kas Valdi Atālu turējusi pie dzīvības pat tumšākajos ieslodzījuma brīžos, daudzi no kuriem aprakstīti darbā Elles debesis.

September 23, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Vēl soli tuvāk “čekas maisu” publicēšanai jau šogad

nra.lv
Viss raksts: https://nra.lv/latvija/258167-vel-soli-tuvak-cekas-maisu-publicesanai-jau-sogad.htm

Vēl soli tuvāk “čekas maisu” publicēšanai jau šogad


Ne tehniski, ne juridiski tas nevar notikt. Faktiski tā ir tikai tāda trokšņa celšana, jo par nākošajām vēlēšanām vispār nevar būt runa. Ja viņi nodos to komisijai, tas arī būs viss, kas notiks. Vajag teikt taisnību, nevis ar to pašu ideju spēlēties ar vēlētājiem priekšvēlēšanu laikā,” RīgaTV24 raidījumā “Ziņu Top 5” pauda bijušais Valsts prezidents Valdis Zatlers, komentējot Saeimas plenārsēdē iesniegto ideju par tautas vēlētu Valsts prezidentu.

“Mums ir noteikts Saeimas kārtības rullis, kā tas viss notiek – līdz vēlēšanām to nav iespējams izdarīt. Tā ir tikai tāda idejas demonstrācija, vairāk nekas. Varbūt pat ar tādu savtīgu mērķi: izgāzt atklātu ievēlēšanu pašā Saeimā, lai rastos tāds lielāks jūklis, lai cilvēki sāk apjukt. Dažas nedēļas pirms Saeimas vēlēšanām nevajag pievērst uzmanību lietām, kuras nevar izdarīt līdz vēlēšanām – tas būs nākošās Saeimas jautājums,” noteica Zatlers.

Diskusijai turpinoties viņš norādīja, ka partiju vidū priekšvēlēšanu laikā šāda rīcība ir ļoti populāra, bet nav ieteicama: “Visās ekspertu diskusijās, kas ir bijušas vairāku desmitu gadu laikā, eksperti arvien vairāk nosveras uz to, ka neko nevajag mainīt. Savukārt tie juristi, kas iet politikā, tie šo ideju paķer, jo tad viņi atšķiras no visiem citiem.” “Ja jūs prasāt man personīgi, kad es uzdevu Konstitucionālo tiesību komisijai, kurā tiešām bija augstas raudzes eksperti, saņēmu atbildi: “Par to varētu diskutēt…”, kas diplomātiskajā valodā nozīmē “lūdzu, labāk šo jautājumu neaiztiekat, jo kā ir, tā ir labāk mūsu tautai”, pauda Zatlers.

“Nevajag visu laiku pašiem propagandēt, ka mums kāds izskalos smadzenes un ka tūlīt Ušakovs vai Lembergs nāks un visu ko izdarīs – tā tas nebūs. Bet fakts ir viens, ja mēs redzam, kā tiek ietekmētas vēlēšanas Rietumu pasaulē no trešajām valstīm, konkrēti, no Krievijas. Tad mums ir jābūt pilnīgi naiviem: ietekmēt viena cilvēka vēlēšanu kampaņu ir daudz vieglāk, nekā nozombēt simts deputātus, lai viņi kaut kā dīvaini nobalsotu. Mēs esam praktiska tauta, mums nevajag skaļus lozungus un izrādīšanos,” turpinot skaidrot savu nostāju par atklātām vēlēšanām Saeimā vai tautas vidū, stāstīja bijušais Valsts prezidents.

Atbildot uz jautājumu, vai prezidentam vajadzētu būt vairāk pilnvarām, Valdis Zatlers bija noraidošs: “Tās pilnvaras, kas šobrīd ir prezidentam, ir ļoti lielas pilnvaras tajos brīžos, kad valstī ir krīze, kad Saeima vai tiesu sistēma nespēj kaut ko veikt. Tajā brīdī prezidentam ir ļoti lielas pilnvaras. Ja valstī viss ir kārtībā, prezidents vienkārši reprezentē valsti, skatās vīziju, uz kuru valstij būtu jāiet – viņam ir pietiekami daudz ko darīt.”

September 21, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Dokumentārfilma “Lidija”

Viss raksts: https://www.diena.lv/raksts/kd/kinotv/portala-_filmas.lv_-nobela-miera-premijas-kandidate-lidija-lasmane-doronina-14205004

Portālā filmas.lv – Nobela Miera prēmijas kandidāte Lidija Lasmane-Doroņina

Šonedēļ kļuvis zināms, ka Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija pieteikusi Nobela Miera prēmijai latviešu disidenti Lidiju Lasmani-Doroņinu, tāpēc Nacionālais Kino centrs sadarbībā ar studiju VFS Films uz laiku ievieto portālā filmas.lv režisora Andreja Verhoustinska dokumentālo filmu Lidija, vēsta Nacionālā Kino centra pārstāve Kristīne Matīsa.

 

Nobela Miera prēmijas komiteja informējusi pieteikuma iesniedzējus, ka Lidija Lasmane-Doroņina ir viena no 320 kandidātiem uz Nobela Miera prēmiju, laureāts tiks paziņots 5. oktobrī. Filmu Lidija portālā filmas.lv varēs noskatīties līdz septembra beigām, iecerēts arī filmas seanss Stokholmā, kur darbojas Nobela Miera prēmijas komiteja.

Nacionālais kino centrs un studija VFS Films aicina novērtēt, ka latviešu disidente un padomju režīma politieslodzītā Lidija Lasmane-Doroņina (1925) ir varbūt vienīgā starp šogad Nobela Miera prēmijai pieteiktajiem kandidātiem, par kuru ir uzņemta iespaidīga un mākslinieciski augstvērtīga dokumentālā filma – režisora Andreja Verhoustinska filma Lidija, kas turklāt saņēmusi arī Nacionālo kino balvu kā gada labākā (īsmetrāžas) dokumentālā filma.

Rakstnieces Noras Ikstenas sagatavotajā pieteikumā Nobela Miera prēmijas komitejai par Lasmanes-Doroņinas izvirzīšanu norādīts, ka Eiropa un pasaule kopumā vēlu sākusi apzināt komunisma terora un genocīda apmērus, tūkstošiem dzīvju, ko šī vara salauza un iznīcināja. “Latviešu disidentes un sirdsapziņas cietumnieces Lidijas Lasmanes-Doroņinas dzīves stāsts ir spilgta un dzīva liecība šai vēstures patiesībai,” teikts Latvijas pieteikumā.

Lasmanes-Doroņinas dzīvesstāsts emocionāli un formā neparasti izstāstīts studijas VFS Films producētajā Andreja Verhoustinska filmā Lidija – tas ir mākslas darbs, kurā vienā 40 minūtes garā kadrā uzņemts Lidijas Lasmanes-Doroņinas tuvplāna portrets. Filmas aizkadra tekstā skan Lidijas balss, stāstot savas dzīves epizodes, bet skatītājam ir iespēja vērot stiprās un daudz pieredzējušās sievietes rāmos vaibstus, pārdomājot eksistenciālus jautājumus. Filmas attēla kvalitāti nodrošina fakts, ka to uzņēmis viens no Latvijas pieredzējušākajiem un titulētākajiem kinooperatoriem – Gints Bērziņš. Filmas scenārija līdzautore ir Henrieta Verhoustinska, skaņu režisori – Artis Dukaļskis un Anrijs Krenbergs, producents – Uldis Cekulis. Talantīgu profesionāļu radītā filma ir emocionāls pārdzīvojums un skaists veltījums vieda cilvēka mūžam.

Portāls filmas.lv ir visā Latvijā pieejama interneta platforma, kurā legāli un bez maksas var tiešsaistē noskatīties vairāk nekā 150 Latvijā veidotu filmu, portāls veidots sadarbībā ar Latvijas kinoproducentiem un Kultūras informācijas sistēmu centru (KISC). Jaunākais papildinājums portālā ir sadaļa Arhīva izlase, kur tiešsaistē var noskatīties 15 digitalizētas un restaurētas filmas no Latvijas Valsts Kinofotofonodokumentu arhīva – poētiskā dokumentālā kino būtiskākos darbus. Par šo filmu autoriem uzņemta Simtgades dokumentālā filma Laika tilti, kas pirmizrādi piedzīvoja 5. septembrī un šobrīd skatāma Latvijas kinoteātros; arī filmu Laika tilti producējusi studija VFS Films (sadarbībā ar Lietuvas un Igaunijas kolēģiem).

September 14, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Saruna ar Nobela Miera prēmijai pieteikto Lasmani-Doroņinu

Video no skaties.lv:

Latviešu disidente Lidija Lasmane-Doroņina šogad ir pieteikta Nobela Miera prēmijai. Ziņa par nomināciju sagādājusi pārsteigumu, intervijā LNT raidījumam “900 sekundes” teica Lasmane-Doroņina.

Kandidāti Nobela prēmijai pieteikusi Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas priekšsēdētāja Inese Laizāne (VL-TB/LNNK), bet pieteikumu Nobela Miera prēmijas komitejai sagatavoja rakstniece Nora Ikstena.

September 14, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Lasmane-Doroņina pieteikta Nobela Miera prēmijai

Viss raksts: http://www.la.lv/lasmane-doronina-pieteikta-nobela-miera-premijai/


Latviešu disidente Lidija Lasmane-Doroņina šogad ir pieteikta Nobela Miera prēmijai, aģentūrai LETA pavēstīja Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas priekšsēdētāja Inese Laizāne (VL-TB/LNNK).

Kandidāti Nobela prēmijai pieteikusi pati Laizāne, bet pieteikumu Nobela Miera prēmijas komitejai sagatavoja rakstniece Nora Ikstena.

Laizāne no Nobela Miera prēmijas pārstāvjiem saņēmusi informāciju, ka Lasmane-Doroņina ir viena no 320 kandidātēm uz Miera prēmiju.

Sagaidāms, ka Nobela Miera prēmijas ieguvējs tiks paziņots 5.oktobrī.

Pieteikumā prēmijas komitejai par Lasmanes-Doroņinas izvirzīšanu kā kandidāti norādīts, ka Eiropa un pasaule kopumā vēlu sāka apzināt komunisma terora un genocīda apmērus, tūkstošiem dzīvju, ko šī vara salauza un iznīcināja. “Latviešu disidentes un sirdsapziņas cietumnieces Lidijas Lasmanes-Doroņinas dzīves stāsts ir spilgta un dzīva liecība šai vēstures patiesībai,” teikts Ikstenas sagatavotajā pieteikumā. Tajā pieminētas Lasmanes-Doroņinas apcietināšanas, tajā skaitā 1946.gadā un 1970.gadā, kas notika par gulaga biedru pierakstītajām liecībām un atmiņām.

Pieteikumā citēta arī pati Lasmane-Doroņina. “Biju uzaugusi ar savu valsti, tās garu. Es nevarēju pieņemt okupāciju, kas bija pretēji visai manai būtībai. Tai lielajai varai nebija nekādu tiesību mūs iekarot,” savā atmiņā norādīja pati disidente.

Aģentūras LETA arhīva informācija liecina, ka no 1946.-1954.gada Lasmani-Doroņinu padomju režīms sodīja par nacionālo partizānu atbalstīšanu. No 1970.gada līdz 1972.gada viņa tika sodīta par padomju varas kritizējošas un reliģiskas literatūras izplatīšanu un no 1983.gada līdz 1987.gadam sodīta par pretpadomju aģitāciju un propagandu.

Lasmanei-Doroņinai piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis, taču viņa no tā attiekusies, jo ordeņa kavalieru vidū esot čekisti.

September 11, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Čekas maisu mezgls vaļīgāks

Čekas maisu mezgls vaļīgāks. Viesturs Sprūde, LA


Vairāki tūkstoši Latvijas PSR VDK aģentu kartotēkas kartīšu jau šogad varētu tikt publicēti internetā, ja vien tam pietiks politiskās gribas un 12. Saeimas deputāti vēl pirms pilnvaru beigām pieņems grozījumus likumā “Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu” – šādu secinājumu varēja izdarīt pēc vakar notikušās Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas sēdes.

Nopublicēs līdz 18. novembrim?

Sēdē konceptuāli tika apspriesti minētā likuma grozīšanai iesniegtie priekšlikumi, kurus izskatījusi deputāta Ritvara Jansona (NA) vadītā darba grupa. Deputāti principiāli neiebilda pret Satversmes aizsardzības biroja Totalitārisma seku dokumentēšanas centrā (SAB TSDC) pagaidām glabāto LPSR Valsts drošības komitejas (VDK) dokumentu publicēšanu. Taču noskaidrojās, ka nauda pagaidām atlikta vien dokumentu nodošanai Latvijas Nacionālajam arhīvam (LNA), bet ne pašam publicēšanas procesam. Par to vēl valda neskaidrība, lai arī deputātu vēlme pašu likumprojektu pieņemt līdz 13. Saeimas vēlēšanām, vismaz vārdos, ir liela.

Kopumā Jansona darba grupai iesniegti 19 priekšlikumi par likuma grozījumiem. Vakardienas komisijas sēdei atvēlēto laiku – stundu un 15 minūtes – aizņēma debates par deputāta Aleksandra Kiršteina (NA) iesniegtajiem rosinājumiem. Tika atzīmēts, ka tajos ir gan ļoti labas, gan nepilnīgi formulētas idejas. Tajā pašā laikā nevienam nebija principiālu iebilžu Kiršteina piedāvājumam vispirms ar lakoniskiem komentāriem publicēt aģentu kartītes, bet pārējos VDK darbību, kā arī VDK un kompartijas vadības saikni raksturojošos dokumentus publicēt nedaudz vēlāk – līdz nākamā gada aprīļa beigām, jo tie prasa plašākus zinātniskus komentārus. Kiršteins pauda pārliecību, ka ES fizisku personu datu aizsardzības regula nebūs šķērslis dokumentu publicēšanai, jo regula paredz izņēmumus. Tie piemērojami situācijām, kad ir runa par totalitārā režīma noziegumiem. Tam neiebilda arī Ritvars Jansons – datu aizsardzības regula patiešām pieļauj, ka totalitāro režīmu un noziegumu pret cilvēci izpētes gadījumos sabiedrības informēšanas vārdā datu apstrādē pieļaujami izņēmumi. Turklāt atklātību totalitāro režīmu noziegumu izpētes jautājumos paredz arī Latvijas likumdošanas akti. “Tā ir politiska izšķiršanās, vai mēs šīs Saeimas laikā nopublicējam šīs kartītes līdz 18. novembrim, kas prasītu, maksimums, nedēļu vai divu darbu, vai arī atliekam to uz nākamo Saeimu, par kuru nezinām, vai tā neiesniegs kādus jaunus labojumus, kas pagarinātu publicēšanas termiņus vēl, teiksim, uz kādiem četriem gadiem,” brīdināja Kiršteins. Viņaprāt, dokumentiem arhīvā vajadzētu būt brīvi pieejamiem ne tikai diplomētiem zinātniekiem: “Tie nav Latvijas, tie ir PSRS laikā pieņemti dokumenti, kas publicējami bez jebkādiem labojumiem. Ja kādam ir pretenzijas pret aģentu kartiņu saturu, lai viņš sūdz tiesā KGB mantiniekus Maskavā.” Līdz ar to pieeju VDK materiāliem, līdzīgi jebkuriem citiem arhīvos glabātiem dokumentiem, regulētu Arhīvu likums.

Digitalizācijai nepieciešami trīs mēneši

Jāpiebilst, ka LNA administrācijas vadītāja Māra Sprūdža sarunā pēc sēdes čekas aģentu kartotēkas kartīšu publicēšanu jau šogad internetā, iespējams, arhīva mājas lapā, atzina par reālu. Ja arhīvs no SAB vairākus tūkstošus kartīšu saņemtu kā ieskenētus attēlus vienkāršajā “pdf” formātā, tātad bez meklēšanas iespējām, publicēšana būtu vien pāris nedēļu jautājums. “Bet, ja vēlamies, lai tās būtu digitalizētas, ar datubāzē ievadītu saturu un meklēšanas iespējām, tad nepieciešami trīs mēneši,” viņa piebilda. Jebkurā gadījumā šogad arhīvs varētu iegūt tikai kartīšu skenējumus, kamēr fiziski pašas kartītes un citi materiāli arhīvā no SAB nonāks tad, kad būs iekārtota glabātava šādiem mērķiem. Savukārt glabātavu varēs iekārtot vien tad, ja Saeima pieņems attiecīgo likumprojektu un tiks piešķirti tā īstenošanai atvēlētie 139 tūkstoši eiro. Dokumentu publiskošana internetā šajā summā neietilpst. Kiršteins piebilda, ka aģentu kartotēkas publicēšanas gadījumā vienas kartītes ieskenēšanas izmaksas ir aptuveni viens eiro un kopējā summa nez vai pārsniegtu desmit tūkstošus eiro.

Jauc “publiskošanu” un “publicēšanu”

Kas attiecas uz pārējo VDK dokumentu publicēšanu, tur jautājums ir sarežģītāks. Kā norādīja Saeimas juridiskā biroja pārstāve Lilita Vilsone, pagaidām deputāti jauc “publiskošanu” un “publicēšanu”. Par VDK dokumentu publiskošanu jautājumu nav, jo Saeima pirmajā lasījumā par to jau nobalsojusi, taču publicēšana, ja runā par absolūti visu dokumentu apjomu, prasa niansētu pieeju. Proti, čekas operatīvajos materiālos ir arī ziņas, kas attiecas uz trešajām, tātad ar konkrēto lietu tieši nesaistītām personām, savukārt šī informācija ir sargājama.

Galīgajā lasījumā – pirms vēlēšanām?

Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas locekļi šoreiz šķīrās, vienprātīgi nobalsojot uzdot darba grupas ekspertiem vēl vētīt Kiršteina priekšlikumus. Precīzāk jādefinē publicējamie dokumenti un jānosaka precīzs publicējamo dokumentu saraksts, kā arī jādefinē publicēšanas mērķi. Tāpat juridiski jāizvērtē, vai kāda daļa no dokumentu kopuma tiešām publicējama brīvā apritē interneta vidē un, ja jā, tad kādā izskatā.

Komisijas priekšsēdētāja Inese Laizāne (NA) lēsa, ka nākamo otrdien un trešdien likumprojekta izskatīšana komisijā turpināsies. Tādā gadījumā likums Saeimā otrajā lasījumā tiktu skatīts 20. septembrī, savukārt galīgajā lasījumā to skatītu un, cerams, pieņemtu burtiski pāris dienas pirms Saeimas vēlēšanām – 4. oktobrī. Jautājums par finansējuma piešķiršanu dokumentu publicēšanai kļūs skaidrāks pēc tam, kad Saeima likumprojektu pieņems otrajā lasījumā.

“Ja būs politiskā griba, gan jau dokumentus nopublicēs! Sarakstos droši vien ir cilvēki, kas lielākoties no aktīvās politikas jau ir prom. Turklāt tas ir ļoti labs “karogs” jebkurai partijai,” optimismu saglabā LNA vadītāja Sprūdža.

September 8, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Sarīkojums “Organizēšanās. Īsa pamācība Tautas frontes dibināšanā”

September 4, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

   

%d bloggers like this: